Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
NORA

NORA

HENRIKS IBSENS
NORA (Leļļu māja)

Nora ir kā neatminēta mīkla, kā noslēpums, kā putna kliedziens naktī, kā dūmaka pirms saullēkta. Trauslas, bet spēcīgas personības noslēpums. Izrāde ir klātbūtnes iespēja Noras ceļam pie sevis.

Lomās:
Nora Helmera – Jana Čivžele
Tūrvals Helmers – Ivars Krasts
Doktors Ranks – Kaspars Znotiņš
Kristīne Linne – Iveta Pole
Nils Krogstā – Edgars Samītis vai Andis Strods 

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfs – Andris Freibergs
Kostīmu māksliniece – Jana Čivžele
Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h (izrāde divās daļās)
Biļešu cena: 22,00 EUR

Izrādes laikā uz skatuves smēķē!

Pirmizrāde 2017. gada 29. martā

Nora un Helmers dzīvo laimīgā laulībā. Septiņus gadus to nekas neaptumšo, bet tad ierodas draudzene Kristīne, kurai Nora atklāj ilgi glabātu noslēpumu…

JRT skatītāji ar Henrika Ibsena (1828-1906) radīto Noru jau ir pazīstami – 2003.gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi „Nora” Lielajā zālē. Jaunais iestudējums norisināsies citos apstākļos – Mazajā zālē, kur viss ir intīmāk, tuvāk, tiešāk.
Māra Ķimele, režisore: "Jau vairāk nekā simt gadu joprojām turpinās šis Ibsena stāsts par to, ko mēs viens ar otru darām, un par to, ko ļaujam ar sevi darīt. Gluži tāpat kā mūsdienu ģimenes, Nora un Helmers dzīvo laimīgā laulībā jau septiņus gadus – līdz brīdim, kad ierodas draudzene Kristīne, kurai Nora atklāj ilgi glabātu noslēpumu. Mazās zāles tuvplāns dod iespēju Helmera dzīvoklī justies kā savējā un izdarīt izvēli – izvilkt vai neizvilkt skeletu no skapja."

2006.gadā, pieminot Ibsena nāves simto gadadienu, “Leļļu māja” bija visbiežāk iestudētā luga pasaulē.

Video
Vārds: Pēteris, 03.04.2017
Viedoklis: Lieliska aktierspēle, režija un scenogrāfija. Izcila izrāde.
Vārds: Inese, 03.04.2017
Viedoklis: Ir par ko domāt un pārdomāt! Paldies, ļoti aizskāra, uzrunāja un lika nonākt pie atziņām par mūsu dzīvi, dzīvīti!
Vārds: Mērija, 02.04.2017
Viedoklis: Čivžele bija brīnišķīga Nora. Man tikai šķiet, ka šajā izrādē klasiskas dekorācijas - leļļu māja - palīdzētu radīt īstās emocijas, dotu papildu dimensiju. Kā arī no izrādes izņemtie bērni - aiziet no vīra vai aiziet no vīra un rim bērniem ir tik dažādi lēmumi. Bet vispār patika.
Vārds: Dace, 31.03.2017
Viedoklis: Jāpiekrīt režisorei - Jana Čivžele un Ivars Krasts ir ideāli Nora un Helmers. Lieliski - Kaspars Znotiņš, Iveta Pole un Edgars Samītis. Smalka, stilizēta izrāde ar brīnišķīgu scenogrāfiju, kostīmiem un gaismām. Paldies :)

Rūgtie mandeļu cepumiņi
Kultūras Diena un Izklaide
06.04.2017
autors Undīne Adamaite

Pirmizrādē pirms nedēļas Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē aplausi pēc Noras negribēja beigties. Silti, apvaldīti, dziļi, bez kādas kājās lēkšanas, tie nozīmēja vienu – tas ir par mums! Par mani! Pēc šī Māras Ķimeles iestudējuma ir grūti pateikt, par ko ir bijušas redzētās Noras (Leļļu nami). 2003. gadā režisore Noru  iestudēja JRT Lielajā zālē. Ķimeles jaunā interpretācija it kā noņem zvīņas no acīm.

NEIZBĒGAMAIS PIENĀKUMS – BĒGT

Ibsena Piezīmes laikmetīgai traģēdijai datētas jau ar 1878. gadu: "Ir divu veidu garīgie likumi, divu veidu apziņas – viena vīriešiem, otra – sievietēm. Viņi nesaprot viens otru, bet dzīves praktiskajos jautājumos vīrieši tiesā sievietes, it kā viņas nebūtu sievietes, bet vīrieši. Lugas beigās sieviete ir pilnīgi apjukusi – kas ir labi un kas – slikti, viņa ir apmaldījusies, no vienas puses, savās sajūtās, no otras – ticībā autoritātei." Visticamāk, lugas pamatā ir Ibsena labas draudzenes Lauras Kīleres liktenis. Kad viņas vīram atklāja tuberkulozi un ārsti ieteica uzturēties saulainākā klimatā, viņa, vīram nezinot, aizņēmās naudu un vēlāk sapinās kreditoru lamatās. Kad tas atklājās, vīrs no viņas izšķīrās, sievietei atņēma bērnus, un Laura Kīlere dzīvi beidza nervu klīnikā.
Paldies Oslo Nacionālajai bibliotēkai, kas ir digitalizējusi recenzijas par pašu pirmo Leļļu nama iestudējumu Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī 1879. gada 21. decembrī, tikai trīs nedēļas pēc lugas izdošanas ar sensacionāliem panākumiem. Tiek izdoti divi papildmetieni. Recenzenti noslāņojas – revolucionārajos, sašutušajos un nogaidoši piesardzīgajos. Tomēr visas recenzijas līdzīgi ir fiksējušas pirmo skatītāju sajūsmu – aplausi vienādi stipri esot bijuši gan beigās, gan – starp cēlieniem. 23. decembrī avīzes Sociāldemokrāts recenzents ar parakstu I - n gavilē. Recenzija līdzinās manifestam: "Beidzot Karaliskajā teātrī notikums, un pirmās klases notikums! Šī luga skar tūkstošiem ģimeņu dzīvi; o, jā, ir tūkstošiem šādu leļļu namu, kuros vīri sevi izklaidē, pret savām sievām izturoties kā pret bērniem. (..) Kuram gan pēc šīs izrādes noskatīšanās būs drosme nicīgi runāt par projām bēgošajām sievām? Vai ir kāds, kurš nejūt, ka šīs jauās, apburošās sievietes pienākums, viņas neizbēgamais pienākums ir atstāt šo džentlmeni, šo vīru, kurš viņu lēnām ziedo uz sava egoisma altāra un atsakās novērtēt viņas cilvēcisko vērtību." Savukārt avīzes Tēvzeme recenzents slavē spožos dialogus, loģisko un psiholoģiskonotikumu attīstību, Ibsena talantu kopumā, tomēr viņam absolūti nav pieņemama Noras idejiskā puse – šis esot gadījums, kad autoram "ir grūti atrast beigas, kas apmierinātu gan viņu pašu, gan publiku", un "viņš ir bijis spiests patiesības vietā izvēlēties efektu" (avots: ibseb.nb.no).
Interesants ir fakts, ka Ibsens, pakļaujoties laikabiedru spiedienam, uzraksta otru finālu, laimīgo. Nora paliek. Pavadkomentārā Ibsens uzsvēris, ka viņasm tas ir pilnīgi nepieņemami, jo kropļo iecerēto ideju, tomēr labāk viņš to izdarot pats, nekā kāds cits to paveic nemākulīgāk. Nora ar kompromisa beigām ir spēlēta Ibsena laika Vācijas teātros.

AKTIERISKS BRIEDUMS

Pārceļamies no 1879. gada 21. decembra uz 2017. gada 29. martu – Jaunā Rīgas teātra Mazo zāli. Aktieri spēlē tik nospriegoti un precīzi, ka, liekas, var dzirdēt tikšķam neesošu sienas pulksteni. Kad Janas Čivželes Nora, apātiski sēžot uz dīvāna, saka, ka viņai palikusi "trīsdesmit viena stunda dzīves" (laiks līdz liktenīgās vēstules atvēršanai), skatītājs gluži ar ādu var sajust, cik viņas ārējais miers ir mānīgs un iekšējais dvēseles stāvoklis – uzvilkts un nokaitēts. Kaspara Znotiņa Doktora Ranka klātbūtnē Mazputniņa maska no viņas sejas nobirst, un viņa pārvēršas par skaistu, jaunu, gudru sievieti. Mainās viss, pat balss tembrs un acu skatiens.
Tas, ko savā lomā – trešā liekā, uz nāvi slimā Daktera Ranka, tēlā – ieliek Kaspars Znotiņš, manuprāt, nepakļaujas aprakstam. Varu tikai kārtējo reizi apbrīnot aktieri, no kādiem avotiem viņš smeļas, lai katru jaunu lomu padarītu par mazu aktiermākslas pērli. Pa skatuvi Kaspara Znotiņa – Daktera Ranka izskatā staigā mīlestība. Nora viņam aptin ap kaklu raibu šallīti, promejot viņš to tā kā pasmaržo, kā pieliek pie vaiga šalles galus. Neticami, cik ietilpīgs talantīga aktiera rokās var būt sekundes ilgs žests. Ranka mīlestība izpaužas skopi, bez patētikas, citreiz tas ir tikai "labdien, Nora" un "uz redzēšanos, Nora", īss skatiens vai rokas pieskāriens (gandrīz) pāri baltās lampas kupolam. Ranks "noraujas" tikai vienreiz, kad ielec iekšā Noras un Helmera dejas mēģinājumā un uz mirkli dabū Noru tikai sev. Viņam tas gan nav nekāds mēģinājums. Viss notiek pa īstam - uz dzīvību un nāvi. Viņa gadījumā – nāvi.
Mākslinieka Andra Freiberga telpa ir lakoniska. Kā jau lugā teikts – to pēc savas gaumes iekārtojis jaunizceptais bankas direktors Tūrvals Helmers. Nekā lieka. Divi tumši ādas dīvāni uz ritentiņiem un lieliem ādas spilveniem. Izrādes laikā tie kļūst par fizisku varoņu psiholoģijas izpaudumu. Strīda brīdī Nora atsperas un aizripinās tālu prom no Helmera. Noras atmaskošanas naktī, kad Helmers ārdās dusmās un panikā, viņš sagrūž dīvānus kopā un iesloga Noru kā sprostā.
Telpā vēl ir daži skapīši ar atvilktnēm, kur Nora slēpj savus vīra aizliegtos un apsmietos sievišķīgās pasaules niekus, piemēram, tūtu ar mandeļu cepumiņiem, kurus uztraukuma brīžos gremo citu pēc cita gluži bez kāda prieka. Līdz šim nebija gadījies redzēt Noras interpretāciju, kurā šī infantili erotiskā rotaļāšanās pāra starpā ar mīļvārdiņiem būtu padarīta tik skaidra un konsekventa. Šo masku – Nora – Mazputniņš, Nora – tarantellas dancotāja – Nora vīram ceļ priekšā jau septiņus gadus. Pieglaimīgu, naivu bērnu, kurš kāro tik pēc naudas eglītē, zelta papīrīšos. Rotaļīgu kaziņu, kas vienā mirklī ielec dīvānā, ierušinās vīram padusē, ieslidina roku zem krekla un dabū, ko gribējusi. Līdz brīdim... Janas Čivželes Nora nešaubīgi dzīvo dubultu dzīvi. Grūti iztēloties, kas tā ir par elli... Prieks par aktrisi, kura zem jaunā Rīgas teātra jumta attīstījusi sevī tik vērā ņemamu aktierisko varēšanu, ka spēj šo Noras šizofrēniski sašķelto psihofizisko stāvokli pārliecinoši izdzīvot.
Izrādes sākumā Nora uz grīdas izber eglīšu rotājumus – bumbas aizripo pa visu istabu. Scenogrāfija, muzikālais noformējums un aktierspēle darbojas papildinošā mijiedarbībā. Sadzīviskie priekšmeti un vide uz īsu brīdi iemanto metaforisku jēgu, atsvešinātībai starp vīru un sievu augot augumā, šķietami omulīgās Ziemassvētku mantiņas kļūst par traucējošiem durstīgiem čiekuriem, kuri jāpasper tālāk kaktā, plašu atskaņotāja spēlētās mīlīgās norvēģu Ziemassvētku dziesmiņas – bezmaz par izsmējīgām troļļu balsīm. Šī svētku mīlība – prieks un miers sirdī – ir tik lielā kontrastā tam, kas patiesībā notiek šajā dzīvoklī. Metaforisku virsjēgu brīžam iegūst arī lampas. Norautas zemu virs dokumenta, lai labāk varētu to izlasīt, tās drīzāk rada nopratināšanas telpas, nevis mājīgas viesistabass noskaņu.

NAV ADVOKĀTE NEVIENAM

Māras Ķimeles izrāde tik izdevusies man šķiet arī tāpēc, ka vēstījumā ir atvērta. Visticamāk, katrs/katra to inpterpretēs citādi, saskaņā ar savu dzimumu, vecumu, dzīves pieredzi un izpratni par to, kas ir mīlestība un dzīvesdraugu attiecības. Režisore turpina savu mūža tēmu – par sievietes un vīrieša sarežģīto kopā būšanu, pievelkoties un atgrūžoties vienlaikus.
Man ļoti patīk, ka Māra Ķimele nav iestudējusi izrādi par vīriešiem – despotiem, kas "upurē Noru uz sava egoisma altāra". Starp citu, tādu izrādi viņa jau iestudēja, 2004. gadā šajā pašā JRT Mazajā zālē – Līze Luīze pēc dokumentāliem notikumiem Skandināvijā.
Ļoti veiksmīgi darbojas Ķimeles izvēle atteikties no bērniem vispār. Citkārt viņus pāris reižu uzstumj uz skatuves, lai Nora viņus varētu sabučot, bet jāatzīst, ka bērnu nozīme lugas darbībā visos redzētajos iestudējumos ir bijusi visai dekoratīva. Protams, katra sieviete pateiks, ka Nora bez bērniem un Nora ar bērniem ir pilnīgi cita sieviete, bet varbūt tomēr ne. Ja runā par cilvēka personību un patību. Un Ķimele tieši par to runā. Skaudrā un sāpīgā laulības dzīves tuvplānā. Būt kopā, paliekot pašai/pašam un atļaujot tādam būt arī otram cilvēkam. Vai tas ir iespējams? Šķiet, tas ir jautājums, uz kuru klupdami krizdami cenšas atbildēt arī šodienas pāri. Laikā, kad sievietēm vairs nav liegta tā laime "rakstīt pa naktīm",  pelnīt pašām naudu un justies "gluži kā vīrietim" (arī bez ironijas). Mājsaimnieces Bovarī kundzes iracionālās brīvības alkas ar svešas pilsētas karti kabatā mūsu dienās, manuprāt, pilnīgi noteikti pazīst gan sievietes, gan vīrieši. Starp citu, režisors Ingmars Bergmans uzskatīja, ka Ibsena Nora ir Helmera, nevis Noras traģēdija. Viņu salaužot Noras brutalitāte un agresija. "Es Helmeru redzu kā ļoti jauku puisi, ļoti atbildīgu," 1981. gadā, iestudējot savu lugas versiju, intervijās teica Bergmans. Viņa izjūtām ir atbalss. Kādā vīriešu izveidotā sava dzimuma aizstāvības mājaslapā pat ierosināts iestudēt šo lugu ar Noru kā vīrieti, jo luga patiesībā esot par vīrieša apspiešanu.
Man šis strindberdziskais dzimumu karš un sacensība, kurš savienībā lielāks upuris, neliekas interesantākais skatpunkts. Vairāk interesē, kā divi cilvēki tomēr var būt kopā, cienot un mīlot viens otru ārpus sabiedrības noliktajām lomām, un ko mēs izdarām ar savu kopā būšanas laiku. Vai ir iespējams panākt otram pretī, nesalaužot sevi? Atceraties Rūbena Estlunda filmu Force Majeure? Kā nabaga ģimenes galva mirkļa vājumā, nākot sniega lavīnai, glābj savu aifonu un metas prom, pametot ģimeni pie kafejnīcas galda. Nora pēc vēstules atplēšanas ierauga apmēram to pašu – to, ka viņas vīrs nav varonis, bet vienkārši cilvēks, jā, arī nepatīkami gļēvs, mazdūšīgs, bet tāds, kāds viņš ir, viņš sakās viņu mīlam. Tam Ivara Krasta tēlojumā es noticēju. Filmā sieva Eba caur asaru un izskaidrošanās lavīnām tomēr nolemj palikt, piedot, ieraudzīt reālo cilvēku, nevis savu sacerējumu. Nora nolemj nolikt gredzenu uz spilventiņa un liek to izdarīt arī Helmeram, jo vairs nevar palikt ne sekundi kopā ar "svešinieku vienās mājās". No ērtas sievietes viņa ir pārvērtusies par neērtu, bet patiesu sievieti. Un šādā ziņā varbūt arī šīs ir laimīgas beigas. Lugas un izrādes paralēlais pāris – Noras draudzene Kristīne un Krogstā (iespējams, nedaudz shematisks gan Ibsena lugā, gan Ivetas Poles un Edgara Samīša tēlojumā) – principā līdzīgā aizvainojumu un pārpratumu mudžeklī, dažas reizes noraustījušies jaunu aizdomu un neuzticības konvulsijās, izvēlas tomēr sabučoties un kāpt tam visam pāri kā vienai lielai sū... čupai. Ko var teikt? Laimīgie.

Vāverīte pamet dīvānu: Pēc Māras Ķimeles “Noras” noskatīšanās rodas virkne mūsdienīgu jautājumu
Kultūrzīmes
04.04.2017
autors Normunds Akots

Kad Māra Ķimele 2003. gadā pirmo reizi JRT mēģināja attīrīt Ibsena lugas kodolu no autora laika idejiskajiem strāvojumiem, režisorei neizdevās tikt vaļā no "uzmācīgā feminisma" didaktiskajiem valgiem, kas uz skatuves novārdzināja dzīvo attiecību spēli, un izrāde pārvērtās teatralizētā plakātā. Kaut arī "Leļļu nams" jo­projām pieder pie visbiežāk iestudētajām Ibsena lugām pasaulē, mūsdienās gandrīz neviens režisors vairs neizmanto pilnu lugas tekstu, jo dialogos ir pārāk daudz "sadzīviskas arhaikas", ko grūti salāgot ar šodienīgu spēli. Visbiežāk teksts tiek vai nu atsvaidzināts jaunā tulkojumā, īsināts, adaptēts, vai arī pielāgots režisora koncepcijai ar profesionāla dramaturga palīdzību. Varētu teikt, ka mūsdienu iestudējumos režisori lielākoties cenšas iespēju robežās pietuvoties tām cilvēka dabas izpausmēm savstarpējās attiecībās, kas, ieliktas lugas kodolā, savu nozīmi nekad nezaudē, un izrādes veiksmi lielā mērā nosaka tas, kā režisoram ar savu radošo komandu izdodas šo kodolu atsegt skatītājam.

Liekas, ka teorētiķiem, kuri apgalvo, ka katra lugas interpretācija sagatavo augsni jaunam lasījumam nākotnē, būs bijusi taisnība. Attieksmē pret tekstu režisore savā jaunajā iestudējumā ir spērusi krietnu soli pretī brīvākai, dziļākai un nopietnākai interpretācijai. Svītrotas ir teju visas sadzīviskās sarunas, kas īsti neiekļaujas mūsdienīgā leksikā, un ārpus izrādes pilnībā ir atstāta sižetiskā līnija, kas saistīta ar bērniem. Tas izmaina Noras pozīciju un ļauj viņai izvairīties no pārmetumiem, ko raisa lēmums pamest bērnus un ģimeni, un tajā pašā laikā dod režisorei iespēju pārorientēt skatītāja uzmanības vektoru uz citiem laulības dzīvē dominējošiem aspektiem. Iestudējuma centrā joprojām atrodas Nora ar savu "rožaini iluzoro" dzīves uztveri, taču Māra Ķimele dara visu, lai sarunu novirzītu uz vīra un sievas attiecību niansētāku uzlūkojumu.

Septiņus "laimīgas laulības" gadus Nora ir pavadījusi labprātīgā pašizolācijā, kā vāverīte ieritinājusies uz dīvāna Helmera uzceltajā leļļu namiņā, un viņas vienīgā rūpe ir grauzt mandeļu cepumus un tikt galā ar parādu, par kuru vīrs nekā nezina. Parāds ir viņas mīlestības un vienlaikus arī naivuma lielais apliecinājums, jo nekas cits šajā dzīvē Noru neinteresē. Pat Helmera privātīpašnieciskais tonis attiecību izpausmēs viņai nešķiet pārdomu vērts. Tagad mēs to droši vien sauktu par infantilismu un, tā kā šajā izrādē bērnu Norai nav, situācija mūsdienīgā izpratnē, uz kuru tiecas režisore, kļūst nedaudz problemātiska. Nav mūsu laikam atbil­stošas argumentācijas, kāpēc abi šādā situācijā atrodas, un izrādes pirmajā daļā aktieri diezgan nevarīgi taustās savu tēlu sakņu meklējumos.

Andra Freiberga piedāvātais interjers ar modernā dizaina iezīmēm nesavažo publikas uzmanību un ļauj to pilnībā veltīt aktieru spēlei, kas Mazajā zālē ir kā zem lupas, bet tas, ko abi galveno lomu izpildītāji piedāvā zem šā palielināmā stikla, neizskatās diez cik pārliecinoši. Janas Čivželes sākotnējā rosīšanās ir neveikla un rada sajūtu, ka aktrise nav sevī līdz galam noformulējusi, kas ir viņas veidotais personāžs un kāpēc šeit atrodas. Viņa pat reizēm "spēlē vārdus", bet katrs Staņislavska skolas adepts taču zina, ka uz skatuves to nevajadzētu darīt. Līdzīgi, bet mazākā mērā izrādes sākumā rīkojas arī Ivars Krasts, vienīgi viņa "skaisto lietiņu īpašnieka" pozīcija to mazliet arī pieļauj.

Faktiski pirmais cēliens pagaidām ir tāds pastīvs Noras un Helmera laulības dzīves analogs, kurā trūkst abu varoņu rīcības iekšējā pamatojuma. Pie dzīvības to galvenokārt notur Ranka, Kristīnes un Krogstā epizodiskie uznācieni. Liekot vāverītei lēkāt no viena dīvāna uz otru, smaidīt un pieglausties, lai uzskatāmi atklātos tie pavedieni, aiz kuriem Helmers rausta savu mīļoto lellīti, Māra Ķimele veido ļoti daudzsološas mizanscēnas, bet paliek sajūta, ka abi aktieri tajās netiek iekšā un nespēj tās piepildīt. Jebkurās attiecībās starp vēlmi pakļaut otru un pakļauties pašam taču ir tik daudz psiholoģisku un juteklisku noslēpumu, kuriem iespējams pietuvoties ar mākslas palīdzību, ka gribas vismaz dažus no tiem ieraudzīt uz skatuves.

Otrajā cēlienā, kad bīstamā situācija, ko rada Krogstā centieni atgūt savu stāvokli un Noras neapdomīgā paraksta viltošana, novelk visas stīgas līdz galējai robežai, līdz kādai no tām, protams, ir jātrūkst. Šajā brīdī izrāde visai krasi maina savu skanējumu un aktieru spēle atgūst savu pārliecināšanas spēju. Helmera reakcija pēc Krogstā vēstules izlasīšanas uz skatuves jau ir tik dabiska savā egoistiskajā atklātībā, ka nevienam pat prātā nenāks apšaubīt tās patiesumu. Kurš gan līdzīgu dialogu kādā saspriegtā dzīves situācijā nav klusībā risinājis pie sevis? Noras atmošanos Jana Čivžele iesāk ar tādu kā iekšēju pauzi, inerce liedz aptvert notiekošo, un Noras lēmums dzimst lēnās "dzemdību sāpēs", kas no aktiereksistences viedokļa izlīdzina pirmā cēliena nepilnības. Vāverīte pamet dīvānu, lai pamēģinātu pati saviem spēkiem pārkost dažus cietos dzīves riekstus, bet Helmera apjukums pēc "augstsirdīgās piedošanas" akcijas ir tik milzīgs, ka advokāts pat vairs nespēj atrast vārdus savai aizstāvībai. Ļoti trāpīgs tēlojums, ar kuru Ivars Krasts precīzi raksturo Helmera neapskaužamo stāvokli. Izrādē to visu skaudrāku, īstenāku un emocionāli piepildītāku padara Kaspara Znotiņa jūtīgi izlīdzsvarotā spēle mirstošā ģimenes drauga doktora Ranka lomā un pragmatiskās dzīves līnijas iemiesotāji ar savu pieredzi un saviem cilvēciskajiem kritērijiem – Iveta Pole Noras draudzenes Kristīnes un Edgars Samītis advokāta Krogstā lomā.

Atvērtajā izrādes finālā teātris bez jebkādām didaktikas lentītēm, bez jebkādiem morāliem iesaiņojumiem it kā pasniedz katram skatītājam nelielu jautājumu buķeti. Uz ko šodien balstās saites starp mīlošiem cilvēkiem? Ko mēs darām, apgalvojot, ka kādu mīlam? Kāpēc mīlestība tiek saistīta ar tik daudziem blakusnosacījumiem? Ir iemesls padomāt un par to Mārai Ķimelei – paldies.

UZZIŅA

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs – Andris Freibergs, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.
Lomās: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Kaspars Znotiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis vai Andis Strods.
Nākamās izrādes: 29., 30. aprīlī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Dace: "Jāpiekrīt režisorei – Jana Čivžele un Ivars Krasts ir ideāli Nora un Helmers. Lieliski – Kaspars Znotiņš, Iveta Pole un Edgars Samītis. Smalka, stilizēta izrāde ar brīnišķīgu scenogrāfiju, kostīmiem un gaismām."
jrt.lv.