Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
NORA

NORA

HENRIKS IBSENS
NORA (Leļļu māja)

Nora ir kā neatminēta mīkla, kā noslēpums, kā putna kliedziens naktī, kā dūmaka pirms saullēkta. Trauslas, bet spēcīgas personības noslēpums. Izrāde ir klātbūtnes iespēja Noras ceļam pie sevis.

Lomās:
Nora Helmera – Jana Čivžele
Tūrvals Helmers – Ivars Krasts
Doktors Ranks – Kaspars Znotiņš
Kristīne Linne – Iveta Pole
Nils Krogstā – Edgars Samītis vai Andis Strods 

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfs – Andris Freibergs
Kostīmu māksliniece – Jana Čivžele
Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers

Par Noras lomu Jana Čivžele nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktrise 2016./2017. gada sezonā.
Par Doktora Ranka lomu Kaspars Znotiņš nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktieris otrā plāna lomā 2016./2017. gada sezonā.


Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 3 h (izrāde divās daļās)
Biļešu cena: 15.00, 18.00, 22,00 EUR

Izrādes laikā uz skatuves smēķē!

Pirmizrāde 2017. gada 29. martā

Nora un Helmers dzīvo laimīgā laulībā. Septiņus gadus to nekas neaptumšo, bet tad ierodas draudzene Kristīne, kurai Nora atklāj ilgi glabātu noslēpumu…

JRT skatītāji ar Henrika Ibsena (1828-1906) radīto Noru jau ir pazīstami – 2003.gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi „Nora” Lielajā zālē. Jaunais iestudējums norisināsies citos apstākļos – Mazajā zālē, kur viss ir intīmāk, tuvāk, tiešāk.
Māra Ķimele, režisore: "Jau vairāk nekā simt gadu joprojām turpinās šis Ibsena stāsts par to, ko mēs viens ar otru darām, un par to, ko ļaujam ar sevi darīt. Mazās zāles tuvplāns dod iespēju Helmera dzīvoklī justies kā savējā un izdarīt izvēli – izvilkt vai neizvilkt skeletu no skapja."

2006.gadā, pieminot Ibsena nāves simto gadadienu, “Leļļu māja” bija visbiežāk iestudētā luga pasaulē.

Sižets Latvijas Televīzijas Kultūras ziņās 2017.gada 30.martā
Sižets Latvijas Televīzijas Kultūras ziņās 2017.gada 30.martā
Izrādes treileris
Izrādes treileris
Vārds: Agnese, 15.06.2017
Viedoklis: Lēni un pakāpeniski pienāk tas brīdis, kad otrā cēlienā apjaut, ka skaties psiholoģisku trilleri un, kaut esi n tās reizes lasījis lugu, dzīvo līdzi katram izteiktajam vārdam. Pirmā cēliena pērle ir visu laiku erotiskākā aina, ko teātrī esmu redzējusi, - Znotiņš, Čivžele un zīda zeķe. Es ceru, ka abiem būs vismaz "Spēlmaņu nakts" nominācijas!
Vārds: Edgars, 12.06.2017
Viedoklis: Izlasot lieliskās atsauksmes. nolēmu apmeklēt izrādi. Diemžēl pēc pirmā cēliena vairs neatgriezos zālē. Vai pārējie komentētāji skatijās to pašu izrādi, ko es? Aktierspēle - briemīga, Noras draudzene Kristīne - vispār zem katras kritikas. Viņa pat necentās tēlot, vienkārši nostāsta tekstu un viss. Noras vīrs arī regulāri aizmirsa teksta rindiņas. Dekorācijas - nekādas, stumda divus dīvānus turp šurp. Pats sižets arī ir diezgan vienkāršs priekš mūsdienām. Nekādas odziņas, pvērsieni vai liktu zālē sēdošiem aizturēt elpu vai noelsties. Vairāki cilvēki zālē aizmiga. Esmu bijis Kānepes Kultūras Centra pasākumus, kas ir par brīvu un tie ir daudz interesantāki un kvalitatīvāki, nekā šī izrāde, par kuru es samaksāju 22 eur. Nav pat 2 eur vērta šī izrāde. Neiesaku!
Vārds: Ineta, 08.06.2017
Viedoklis: Pirmkārt - esmu patīkami pārsteigta par Čivželes un Krasta iznākšanu no skapja - tik ierastā otrā plāna, turklāt, esmu sajūsmā. Protams, no psihologa skatpunkta, Nora patstāvīgi nav spējīga izrauties no infantilās meitenītes/vīra seksa rotaļlietas lomas, ko Ķimele īpaši akcentējusi, atņemot viņai mātes funkciju, bet tas taču ir teātris, nevis psihodrāmas nodarbība... Čivželes mīmika, kustības, pat acu skatiens ir trāpīgi un pārliecinoši apliecina Noras iekšējo cīņu ar atkarību no ''papiņiem" mūža garumā, viņas naidu un pretīgumu pret vīru. Izcili nospēlēta aina ''gultā ar ienaidnieku"! Znotiņš spilgti uzmirdz pat otrajā plānā, toties neskaidri nolasāmie Poles un Samīša tēli - šoreiz ir akmens režisores dārziņā, Pilnīgi noteikti -šis JRT Ibsens ir obligātā literatūra nobriedušiem prātiem un laulībā cietušām dvēselītēm (joks, protams). Iesaku!
Vārds: Māris, 07.05.2017
Viedoklis: Izrāde ļoti patika, un var tikai ieteikt aiziet, ja kāds prāto vai 22 e nav nedaudz par daudz dienas izrādei. Manai patikšanai ļoti gaumīgi bija nolīdzsvarota labā darīšana ar reālo finālu. Bet es tikai nesapratu par aktieru izrunu vārdam Nora, kuru izrādē izrunājā gari [ō], kamēr, piemēram, latviešu Noru Bumbieri visi izrunājam ar divskani [uo]. Tas mulsināja - kaut kāda cirkus-cirks asociācija.
Vārds: Pēteris, 03.04.2017
Viedoklis: Lieliska aktierspēle, režija un scenogrāfija. Izcila izrāde.

Rūgtie mandeļu cepumiņi
Kultūras Diena un Izklaide
06.04.2017
autors Undīne Adamaite

Pirmizrādē pirms nedēļas Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē aplausi pēc Noras negribēja beigties. Silti, apvaldīti, dziļi, bez kādas kājās lēkšanas, tie nozīmēja vienu – tas ir par mums! Par mani! Pēc šī Māras Ķimeles iestudējuma ir grūti pateikt, par ko ir bijušas redzētās Noras (Leļļu nami). 2003. gadā režisore Noru  iestudēja JRT Lielajā zālē. Ķimeles jaunā interpretācija it kā noņem zvīņas no acīm.

NEIZBĒGAMAIS PIENĀKUMS – BĒGT

Ibsena Piezīmes laikmetīgai traģēdijai datētas jau ar 1878. gadu: "Ir divu veidu garīgie likumi, divu veidu apziņas – viena vīriešiem, otra – sievietēm. Viņi nesaprot viens otru, bet dzīves praktiskajos jautājumos vīrieši tiesā sievietes, it kā viņas nebūtu sievietes, bet vīrieši. Lugas beigās sieviete ir pilnīgi apjukusi – kas ir labi un kas – slikti, viņa ir apmaldījusies, no vienas puses, savās sajūtās, no otras – ticībā autoritātei." Visticamāk, lugas pamatā ir Ibsena labas draudzenes Lauras Kīleres liktenis. Kad viņas vīram atklāja tuberkulozi un ārsti ieteica uzturēties saulainākā klimatā, viņa, vīram nezinot, aizņēmās naudu un vēlāk sapinās kreditoru lamatās. Kad tas atklājās, vīrs no viņas izšķīrās, sievietei atņēma bērnus, un Laura Kīlere dzīvi beidza nervu klīnikā.
Paldies Oslo Nacionālajai bibliotēkai, kas ir digitalizējusi recenzijas par pašu pirmo Leļļu nama iestudējumu Kopenhāgenas Karaliskajā teātrī 1879. gada 21. decembrī, tikai trīs nedēļas pēc lugas izdošanas ar sensacionāliem panākumiem. Tiek izdoti divi papildmetieni. Recenzenti noslāņojas – revolucionārajos, sašutušajos un nogaidoši piesardzīgajos. Tomēr visas recenzijas līdzīgi ir fiksējušas pirmo skatītāju sajūsmu – aplausi vienādi stipri esot bijuši gan beigās, gan – starp cēlieniem. 23. decembrī avīzes Sociāldemokrāts recenzents ar parakstu I - n gavilē. Recenzija līdzinās manifestam: "Beidzot Karaliskajā teātrī notikums, un pirmās klases notikums! Šī luga skar tūkstošiem ģimeņu dzīvi; o, jā, ir tūkstošiem šādu leļļu namu, kuros vīri sevi izklaidē, pret savām sievām izturoties kā pret bērniem. (..) Kuram gan pēc šīs izrādes noskatīšanās būs drosme nicīgi runāt par projām bēgošajām sievām? Vai ir kāds, kurš nejūt, ka šīs jauās, apburošās sievietes pienākums, viņas neizbēgamais pienākums ir atstāt šo džentlmeni, šo vīru, kurš viņu lēnām ziedo uz sava egoisma altāra un atsakās novērtēt viņas cilvēcisko vērtību." Savukārt avīzes Tēvzeme recenzents slavē spožos dialogus, loģisko un psiholoģiskonotikumu attīstību, Ibsena talantu kopumā, tomēr viņam absolūti nav pieņemama Noras idejiskā puse – šis esot gadījums, kad autoram "ir grūti atrast beigas, kas apmierinātu gan viņu pašu, gan publiku", un "viņš ir bijis spiests patiesības vietā izvēlēties efektu" (avots: ibseb.nb.no).
Interesants ir fakts, ka Ibsens, pakļaujoties laikabiedru spiedienam, uzraksta otru finālu, laimīgo. Nora paliek. Pavadkomentārā Ibsens uzsvēris, ka viņasm tas ir pilnīgi nepieņemami, jo kropļo iecerēto ideju, tomēr labāk viņš to izdarot pats, nekā kāds cits to paveic nemākulīgāk. Nora ar kompromisa beigām ir spēlēta Ibsena laika Vācijas teātros.

AKTIERISKS BRIEDUMS

Pārceļamies no 1879. gada 21. decembra uz 2017. gada 29. martu – Jaunā Rīgas teātra Mazo zāli. Aktieri spēlē tik nospriegoti un precīzi, ka, liekas, var dzirdēt tikšķam neesošu sienas pulksteni. Kad Janas Čivželes Nora, apātiski sēžot uz dīvāna, saka, ka viņai palikusi "trīsdesmit viena stunda dzīves" (laiks līdz liktenīgās vēstules atvēršanai), skatītājs gluži ar ādu var sajust, cik viņas ārējais miers ir mānīgs un iekšējais dvēseles stāvoklis – uzvilkts un nokaitēts. Kaspara Znotiņa Doktora Ranka klātbūtnē Mazputniņa maska no viņas sejas nobirst, un viņa pārvēršas par skaistu, jaunu, gudru sievieti. Mainās viss, pat balss tembrs un acu skatiens.
Tas, ko savā lomā – trešā liekā, uz nāvi slimā Daktera Ranka, tēlā – ieliek Kaspars Znotiņš, manuprāt, nepakļaujas aprakstam. Varu tikai kārtējo reizi apbrīnot aktieri, no kādiem avotiem viņš smeļas, lai katru jaunu lomu padarītu par mazu aktiermākslas pērli. Pa skatuvi Kaspara Znotiņa – Daktera Ranka izskatā staigā mīlestība. Nora viņam aptin ap kaklu raibu šallīti, promejot viņš to tā kā pasmaržo, kā pieliek pie vaiga šalles galus. Neticami, cik ietilpīgs talantīga aktiera rokās var būt sekundes ilgs žests. Ranka mīlestība izpaužas skopi, bez patētikas, citreiz tas ir tikai "labdien, Nora" un "uz redzēšanos, Nora", īss skatiens vai rokas pieskāriens (gandrīz) pāri baltās lampas kupolam. Ranks "noraujas" tikai vienreiz, kad ielec iekšā Noras un Helmera dejas mēģinājumā un uz mirkli dabū Noru tikai sev. Viņam tas gan nav nekāds mēģinājums. Viss notiek pa īstam - uz dzīvību un nāvi. Viņa gadījumā – nāvi.
Mākslinieka Andra Freiberga telpa ir lakoniska. Kā jau lugā teikts – to pēc savas gaumes iekārtojis jaunizceptais bankas direktors Tūrvals Helmers. Nekā lieka. Divi tumši ādas dīvāni uz ritentiņiem un lieliem ādas spilveniem. Izrādes laikā tie kļūst par fizisku varoņu psiholoģijas izpaudumu. Strīda brīdī Nora atsperas un aizripinās tālu prom no Helmera. Noras atmaskošanas naktī, kad Helmers ārdās dusmās un panikā, viņš sagrūž dīvānus kopā un iesloga Noru kā sprostā.
Telpā vēl ir daži skapīši ar atvilktnēm, kur Nora slēpj savus vīra aizliegtos un apsmietos sievišķīgās pasaules niekus, piemēram, tūtu ar mandeļu cepumiņiem, kurus uztraukuma brīžos gremo citu pēc cita gluži bez kāda prieka. Līdz šim nebija gadījies redzēt Noras interpretāciju, kurā šī infantili erotiskā rotaļāšanās pāra starpā ar mīļvārdiņiem būtu padarīta tik skaidra un konsekventa. Šo masku – Nora – Mazputniņš, Nora – tarantellas dancotāja – Nora vīram ceļ priekšā jau septiņus gadus. Pieglaimīgu, naivu bērnu, kurš kāro tik pēc naudas eglītē, zelta papīrīšos. Rotaļīgu kaziņu, kas vienā mirklī ielec dīvānā, ierušinās vīram padusē, ieslidina roku zem krekla un dabū, ko gribējusi. Līdz brīdim... Janas Čivželes Nora nešaubīgi dzīvo dubultu dzīvi. Grūti iztēloties, kas tā ir par elli... Prieks par aktrisi, kura zem jaunā Rīgas teātra jumta attīstījusi sevī tik vērā ņemamu aktierisko varēšanu, ka spēj šo Noras šizofrēniski sašķelto psihofizisko stāvokli pārliecinoši izdzīvot.
Izrādes sākumā Nora uz grīdas izber eglīšu rotājumus – bumbas aizripo pa visu istabu. Scenogrāfija, muzikālais noformējums un aktierspēle darbojas papildinošā mijiedarbībā. Sadzīviskie priekšmeti un vide uz īsu brīdi iemanto metaforisku jēgu, atsvešinātībai starp vīru un sievu augot augumā, šķietami omulīgās Ziemassvētku mantiņas kļūst par traucējošiem durstīgiem čiekuriem, kuri jāpasper tālāk kaktā, plašu atskaņotāja spēlētās mīlīgās norvēģu Ziemassvētku dziesmiņas – bezmaz par izsmējīgām troļļu balsīm. Šī svētku mīlība – prieks un miers sirdī – ir tik lielā kontrastā tam, kas patiesībā notiek šajā dzīvoklī. Metaforisku virsjēgu brīžam iegūst arī lampas. Norautas zemu virs dokumenta, lai labāk varētu to izlasīt, tās drīzāk rada nopratināšanas telpas, nevis mājīgas viesistabass noskaņu.

NAV ADVOKĀTE NEVIENAM

Māras Ķimeles izrāde tik izdevusies man šķiet arī tāpēc, ka vēstījumā ir atvērta. Visticamāk, katrs/katra to inpterpretēs citādi, saskaņā ar savu dzimumu, vecumu, dzīves pieredzi un izpratni par to, kas ir mīlestība un dzīvesdraugu attiecības. Režisore turpina savu mūža tēmu – par sievietes un vīrieša sarežģīto kopā būšanu, pievelkoties un atgrūžoties vienlaikus.
Man ļoti patīk, ka Māra Ķimele nav iestudējusi izrādi par vīriešiem – despotiem, kas "upurē Noru uz sava egoisma altāra". Starp citu, tādu izrādi viņa jau iestudēja, 2004. gadā šajā pašā JRT Mazajā zālē – Līze Luīze pēc dokumentāliem notikumiem Skandināvijā.
Ļoti veiksmīgi darbojas Ķimeles izvēle atteikties no bērniem vispār. Citkārt viņus pāris reižu uzstumj uz skatuves, lai Nora viņus varētu sabučot, bet jāatzīst, ka bērnu nozīme lugas darbībā visos redzētajos iestudējumos ir bijusi visai dekoratīva. Protams, katra sieviete pateiks, ka Nora bez bērniem un Nora ar bērniem ir pilnīgi cita sieviete, bet varbūt tomēr ne. Ja runā par cilvēka personību un patību. Un Ķimele tieši par to runā. Skaudrā un sāpīgā laulības dzīves tuvplānā. Būt kopā, paliekot pašai/pašam un atļaujot tādam būt arī otram cilvēkam. Vai tas ir iespējams? Šķiet, tas ir jautājums, uz kuru klupdami krizdami cenšas atbildēt arī šodienas pāri. Laikā, kad sievietēm vairs nav liegta tā laime "rakstīt pa naktīm",  pelnīt pašām naudu un justies "gluži kā vīrietim" (arī bez ironijas). Mājsaimnieces Bovarī kundzes iracionālās brīvības alkas ar svešas pilsētas karti kabatā mūsu dienās, manuprāt, pilnīgi noteikti pazīst gan sievietes, gan vīrieši. Starp citu, režisors Ingmars Bergmans uzskatīja, ka Ibsena Nora ir Helmera, nevis Noras traģēdija. Viņu salaužot Noras brutalitāte un agresija. "Es Helmeru redzu kā ļoti jauku puisi, ļoti atbildīgu," 1981. gadā, iestudējot savu lugas versiju, intervijās teica Bergmans. Viņa izjūtām ir atbalss. Kādā vīriešu izveidotā sava dzimuma aizstāvības mājaslapā pat ierosināts iestudēt šo lugu ar Noru kā vīrieti, jo luga patiesībā esot par vīrieša apspiešanu.
Man šis strindberdziskais dzimumu karš un sacensība, kurš savienībā lielāks upuris, neliekas interesantākais skatpunkts. Vairāk interesē, kā divi cilvēki tomēr var būt kopā, cienot un mīlot viens otru ārpus sabiedrības noliktajām lomām, un ko mēs izdarām ar savu kopā būšanas laiku. Vai ir iespējams panākt otram pretī, nesalaužot sevi? Atceraties Rūbena Estlunda filmu Force Majeure? Kā nabaga ģimenes galva mirkļa vājumā, nākot sniega lavīnai, glābj savu aifonu un metas prom, pametot ģimeni pie kafejnīcas galda. Nora pēc vēstules atplēšanas ierauga apmēram to pašu – to, ka viņas vīrs nav varonis, bet vienkārši cilvēks, jā, arī nepatīkami gļēvs, mazdūšīgs, bet tāds, kāds viņš ir, viņš sakās viņu mīlam. Tam Ivara Krasta tēlojumā es noticēju. Filmā sieva Eba caur asaru un izskaidrošanās lavīnām tomēr nolemj palikt, piedot, ieraudzīt reālo cilvēku, nevis savu sacerējumu. Nora nolemj nolikt gredzenu uz spilventiņa un liek to izdarīt arī Helmeram, jo vairs nevar palikt ne sekundi kopā ar "svešinieku vienās mājās". No ērtas sievietes viņa ir pārvērtusies par neērtu, bet patiesu sievieti. Un šādā ziņā varbūt arī šīs ir laimīgas beigas. Lugas un izrādes paralēlais pāris – Noras draudzene Kristīne un Krogstā (iespējams, nedaudz shematisks gan Ibsena lugā, gan Ivetas Poles un Edgara Samīša tēlojumā) – principā līdzīgā aizvainojumu un pārpratumu mudžeklī, dažas reizes noraustījušies jaunu aizdomu un neuzticības konvulsijās, izvēlas tomēr sabučoties un kāpt tam visam pāri kā vienai lielai sū... čupai. Ko var teikt? Laimīgie.

Vāverīte pamet dīvānu: Pēc Māras Ķimeles “Noras” noskatīšanās rodas virkne mūsdienīgu jautājumu
Kultūrzīmes
04.04.2017
autors Normunds Akots

Kad Māra Ķimele 2003. gadā pirmo reizi JRT mēģināja attīrīt Ibsena lugas kodolu no autora laika idejiskajiem strāvojumiem, režisorei neizdevās tikt vaļā no "uzmācīgā feminisma" didaktiskajiem valgiem, kas uz skatuves novārdzināja dzīvo attiecību spēli, un izrāde pārvērtās teatralizētā plakātā. Kaut arī "Leļļu nams" jo­projām pieder pie visbiežāk iestudētajām Ibsena lugām pasaulē, mūsdienās gandrīz neviens režisors vairs neizmanto pilnu lugas tekstu, jo dialogos ir pārāk daudz "sadzīviskas arhaikas", ko grūti salāgot ar šodienīgu spēli. Visbiežāk teksts tiek vai nu atsvaidzināts jaunā tulkojumā, īsināts, adaptēts, vai arī pielāgots režisora koncepcijai ar profesionāla dramaturga palīdzību. Varētu teikt, ka mūsdienu iestudējumos režisori lielākoties cenšas iespēju robežās pietuvoties tām cilvēka dabas izpausmēm savstarpējās attiecībās, kas, ieliktas lugas kodolā, savu nozīmi nekad nezaudē, un izrādes veiksmi lielā mērā nosaka tas, kā režisoram ar savu radošo komandu izdodas šo kodolu atsegt skatītājam.

Liekas, ka teorētiķiem, kuri apgalvo, ka katra lugas interpretācija sagatavo augsni jaunam lasījumam nākotnē, būs bijusi taisnība. Attieksmē pret tekstu režisore savā jaunajā iestudējumā ir spērusi krietnu soli pretī brīvākai, dziļākai un nopietnākai interpretācijai. Svītrotas ir teju visas sadzīviskās sarunas, kas īsti neiekļaujas mūsdienīgā leksikā, un ārpus izrādes pilnībā ir atstāta sižetiskā līnija, kas saistīta ar bērniem. Tas izmaina Noras pozīciju un ļauj viņai izvairīties no pārmetumiem, ko raisa lēmums pamest bērnus un ģimeni, un tajā pašā laikā dod režisorei iespēju pārorientēt skatītāja uzmanības vektoru uz citiem laulības dzīvē dominējošiem aspektiem. Iestudējuma centrā joprojām atrodas Nora ar savu "rožaini iluzoro" dzīves uztveri, taču Māra Ķimele dara visu, lai sarunu novirzītu uz vīra un sievas attiecību niansētāku uzlūkojumu.

Septiņus "laimīgas laulības" gadus Nora ir pavadījusi labprātīgā pašizolācijā, kā vāverīte ieritinājusies uz dīvāna Helmera uzceltajā leļļu namiņā, un viņas vienīgā rūpe ir grauzt mandeļu cepumus un tikt galā ar parādu, par kuru vīrs nekā nezina. Parāds ir viņas mīlestības un vienlaikus arī naivuma lielais apliecinājums, jo nekas cits šajā dzīvē Noru neinteresē. Pat Helmera privātīpašnieciskais tonis attiecību izpausmēs viņai nešķiet pārdomu vērts. Tagad mēs to droši vien sauktu par infantilismu un, tā kā šajā izrādē bērnu Norai nav, situācija mūsdienīgā izpratnē, uz kuru tiecas režisore, kļūst nedaudz problemātiska. Nav mūsu laikam atbil­stošas argumentācijas, kāpēc abi šādā situācijā atrodas, un izrādes pirmajā daļā aktieri diezgan nevarīgi taustās savu tēlu sakņu meklējumos.

Andra Freiberga piedāvātais interjers ar modernā dizaina iezīmēm nesavažo publikas uzmanību un ļauj to pilnībā veltīt aktieru spēlei, kas Mazajā zālē ir kā zem lupas, bet tas, ko abi galveno lomu izpildītāji piedāvā zem šā palielināmā stikla, neizskatās diez cik pārliecinoši. Janas Čivželes sākotnējā rosīšanās ir neveikla un rada sajūtu, ka aktrise nav sevī līdz galam noformulējusi, kas ir viņas veidotais personāžs un kāpēc šeit atrodas. Viņa pat reizēm "spēlē vārdus", bet katrs Staņislavska skolas adepts taču zina, ka uz skatuves to nevajadzētu darīt. Līdzīgi, bet mazākā mērā izrādes sākumā rīkojas arī Ivars Krasts, vienīgi viņa "skaisto lietiņu īpašnieka" pozīcija to mazliet arī pieļauj.

Faktiski pirmais cēliens pagaidām ir tāds pastīvs Noras un Helmera laulības dzīves analogs, kurā trūkst abu varoņu rīcības iekšējā pamatojuma. Pie dzīvības to galvenokārt notur Ranka, Kristīnes un Krogstā epizodiskie uznācieni. Liekot vāverītei lēkāt no viena dīvāna uz otru, smaidīt un pieglausties, lai uzskatāmi atklātos tie pavedieni, aiz kuriem Helmers rausta savu mīļoto lellīti, Māra Ķimele veido ļoti daudzsološas mizanscēnas, bet paliek sajūta, ka abi aktieri tajās netiek iekšā un nespēj tās piepildīt. Jebkurās attiecībās starp vēlmi pakļaut otru un pakļauties pašam taču ir tik daudz psiholoģisku un juteklisku noslēpumu, kuriem iespējams pietuvoties ar mākslas palīdzību, ka gribas vismaz dažus no tiem ieraudzīt uz skatuves.

Otrajā cēlienā, kad bīstamā situācija, ko rada Krogstā centieni atgūt savu stāvokli un Noras neapdomīgā paraksta viltošana, novelk visas stīgas līdz galējai robežai, līdz kādai no tām, protams, ir jātrūkst. Šajā brīdī izrāde visai krasi maina savu skanējumu un aktieru spēle atgūst savu pārliecināšanas spēju. Helmera reakcija pēc Krogstā vēstules izlasīšanas uz skatuves jau ir tik dabiska savā egoistiskajā atklātībā, ka nevienam pat prātā nenāks apšaubīt tās patiesumu. Kurš gan līdzīgu dialogu kādā saspriegtā dzīves situācijā nav klusībā risinājis pie sevis? Noras atmošanos Jana Čivžele iesāk ar tādu kā iekšēju pauzi, inerce liedz aptvert notiekošo, un Noras lēmums dzimst lēnās "dzemdību sāpēs", kas no aktiereksistences viedokļa izlīdzina pirmā cēliena nepilnības. Vāverīte pamet dīvānu, lai pamēģinātu pati saviem spēkiem pārkost dažus cietos dzīves riekstus, bet Helmera apjukums pēc "augstsirdīgās piedošanas" akcijas ir tik milzīgs, ka advokāts pat vairs nespēj atrast vārdus savai aizstāvībai. Ļoti trāpīgs tēlojums, ar kuru Ivars Krasts precīzi raksturo Helmera neapskaužamo stāvokli. Izrādē to visu skaudrāku, īstenāku un emocionāli piepildītāku padara Kaspara Znotiņa jūtīgi izlīdzsvarotā spēle mirstošā ģimenes drauga doktora Ranka lomā un pragmatiskās dzīves līnijas iemiesotāji ar savu pieredzi un saviem cilvēciskajiem kritērijiem – Iveta Pole Noras draudzenes Kristīnes un Edgars Samītis advokāta Krogstā lomā.

Atvērtajā izrādes finālā teātris bez jebkādām didaktikas lentītēm, bez jebkādiem morāliem iesaiņojumiem it kā pasniedz katram skatītājam nelielu jautājumu buķeti. Uz ko šodien balstās saites starp mīlošiem cilvēkiem? Ko mēs darām, apgalvojot, ka kādu mīlam? Kāpēc mīlestība tiek saistīta ar tik daudziem blakusnosacījumiem? Ir iemesls padomāt un par to Mārai Ķimelei – paldies.

UZZIŅA

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs – Andris Freibergs, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.
Lomās: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Kaspars Znotiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis vai Andis Strods.
Nākamās izrādes: 29., 30. aprīlī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Dace: "Jāpiekrīt režisorei – Jana Čivžele un Ivars Krasts ir ideāli Nora un Helmers. Lieliski – Kaspars Znotiņš, Iveta Pole un Edgars Samītis. Smalka, stilizēta izrāde ar brīnišķīgu scenogrāfiju, kostīmiem un gaismām."
jrt.lv.

Noras teātris
Satori.lv
18.04.2017
autors Silvija Radzobe

Par Māras Ķimeles izrādi Nora Jaunajā Rīgas teātrī

Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē Māras Ķimeles iestudētā Henrika Ibsena "Nora" sākas ar to, ka Janas Čivželes atveidotā titulvarone, gatavodamās Ziemassvētkiem, nevis pušķo eglīti, kā to paredzējis autors, bet gan uz baltas grīdas baltajā telpā, ko radījis scenogrāfs Andris Freibergs, izber veselu kaudzi krāsainu, eglīšu rotājumus atgādinošu bumbiņu. Izskatās dekoratīvi, kā mākslinieka veidota instalācija. Šī mājasmātes gluži aloģiskā rīcība, protams, iecerēta kā simbolisks tēls, kuram gan nav otras – reālistiskas izrādes nevainojamam skatuviskam simbolam obligātās – puses: tas nav praktiski "lietojams", jo gluži vienkārši – tā nekad neviens nedara. Taču simboliskā līmenī tēlam ir vairākas nozīmes; var pat teikt, ka tas vienādojams ar Noru un paralēli aktrises tēlojumam izdzīvo varones dzīvi. Piemēram. Krāsainās bumbiņas ir skaistas, taču par tām, izņemot Noru, neviens nepriecājas, Ivara Krasta Helmers, šķiet, tās pat pasper ar kāju. Laikam ejot, bumbiņas kā traucējošas tiek pavirši sastumtas kaudzē un atgādina krāsainus atkritumus. Bet tās izrādās gatavotas no izturīgāka materiāla nekā tradicionālie eglīšu rotājumi, un neviena, neskatoties uz brutālo apiešanos ar tām, nesaplīst.

Māra Ķimele īsinājusi "Leļļu namu", kā lugu sauc oriģinālā, atšķeļot būtisku sižeta līniju. Galvenajai varonei "atņemti" viņas trīs bērni, kas ne tikai padara vieglāku Noras izšķiršanos finālā pamest ģimeni, bet fokusē uzmanību uz laulāto attiecībām, vienlaikus radot dažus jaunus jautājumus, uz kuriem izrādē netiek sniegtas pārliecinošas atbildes.

Čivželes tēlojums ir gluži vai fascinējošs – no viņas radītās Noras grūti novērst skatienu, tas ir nemitīgi mainīgs, pretrunīgos emocionālos stāvokļos ņirbošs tēls. Vispirms viņu iepazīstam kā ļoti sievišķīgu, pievilcīgu būtni, kas ideāli atbilst Helmera viņai dotajam mīļvārdiņam "mazputniņš" – straujas un vienlaikus liegas kustības, pārvietošanās kā lidojot, uzticēšanās un draiskas koķetērijas pilni smaidi, ar ko viņa apvelta vīru. Viegls, bet nepārprotams emocionāls satraukums, tāda kā neliela "uzvilktība". Noras sievišķību vairo mākslinieciski sasprausts matu mezgls, no kura it kā nejauši atirušas pāris cirtas un kurš atklāj glezno kaklu. Rūpīgi izraudzītie tērpi izceļ auguma liegās, meitenīgās aprises. Divskatos ar vīra draugu, smagi slimo dakteri Ranku, kura lomā ir Kaspars Znotiņš, redzama cita Nora. Nopietnāka, vienkāršāka, tiešāka, tāda kā nomierinājusies. Viņa ne tikai nojauš, bet arī zina par ārsta jūtām pret sevi, un, kaut arī Nora vārdos to nepasaka, saprotams, arī viņai "mājas draugs" ir dārgs. Taču šīs attiecības gan ir, gan nav idilliskas. Nora Ranka klātbūtnē var neforsēt meitenītes tēlu, jo ir pārliecināta, ka viņa Rankam patīk tāda, kāda ir bez šīs maskas. Un vienlaikus Nora pret Ranku izmēģina visus viltīgos sievišķīgās valdzināšanas paņēmienus. Šai ziņā smalka ir spēle ar zīda zeķēm: Nora vienu no tām uzvelk rokā, ko lēni groza vīrieša acu priekšā, it kā lai izrādītu pirkuma kvalitāti. Kad no drauga izvilināts skūpsts uz daiļās rociņas un atzīšanās mīlestībā, viņa to apsauc kā nepiedienīgu. Znotiņš Ranka lomā ne mirkli nespēlē melodramatisku sentimentu, ko autors ierakstījis nāvei nolemtā slimnieka tēlā. Viņš visbiežāk smaida – ne tikai skumji, bet arī ironiski un, galvenais, pašironiski, jo ļoti labi saprot, ka Nora viņu izaicina un ka viņš tomēr nespēj pretoties šim izaicinošajam drauga sievas valdzinājumam. Ainā, kad Jaungada naktī Ranks pievienojas Norai tarantellā, Helmeram sitot ritmu uz tamburīna, ir skaidrs, ka šis būtu lugas īstais pāris; tik liegas un reizē enerģiski elegantas ir Ranka kustības, viņš nenovērš acis no sievietes dejotājas tērpā. Un vienlaikus tās ir Ranka atvadas no Noras – vīrietis dejā ziedo viņai savas pēdējās vitalitātes un enerģijas rezerves.

Kad advokāts Krogstā, kuru atveido Edgars Samītis, sāk šantažēt Noru, draudot atklāt Helmeram, ka viņa pirms dažiem gadiem viltojusi parakstu, lai dabūtu naudas aizdevumu dzīvesbiedra ārstēšanai, iestājas cita fāze varones skatuviskajā eksistencē. Jaunā sieviete pārdzīvo nāves bailes, nonāk gluži vai uz ārprāta robežas, viņas kustības kļūst drudžainas, balss kļūst te skarba, te aizlūst. Nora svaidās starp dusmām un pazemību, lūdzoties Krogstā neizpaust viņas vīram šo noslēpumu. Bet pašas Noras izturēšanās pret dzīvesbiedru kļūst gluži vai slimīga – tik sakāpināts ir viņas uzspēlētais "mazputniņa" prieks un meitenīgi naivā jūtu dedzība. Viņa maldīgi cer uz brīnumu, uz to, ka amatā par bankas direktoru tikko paaugstinātais, principiālais Helmers neuzzinās patiesību. Bet Krasta varonis ir kurls un akls, viņš neredz nekā neparasta vai dīvaina sievas uzvedībā. Atgriezies no svinībām pie kaimiņiem krietni iedzēris, Helmers vēlas tuvību ar sievu, bet, kad tā sava sakāpinātā uztraukuma dēļ vairās, neatlaižas, daudz netrūkst, lai viņš ķertos pie varmācīgas "vīra tiesību" īstenošanas. (Te atceramies, ka arī pirmajās izrādes ainās Nora ļaujas vīra bučām "uz vaidziņa" vai garāmejot sniegtiem viegliem glāstiem, bet ne skūpstiem vai kaut kam "vairāk". Vai tas signalizētu par problēmām šī laulātā pāra intīmajās attiecībās?)

Noras īsto seju ieraugām, sievietei izšķiroties aiziet no mājām, kad kritušas viņas trīs iepriekšējās maskas. (Helmers to pazemojoši izlamājis par paraksta viltošanu, ik vārda galā uzsvērdams "es", "mans": gods, karjera, uzskati, dzīve, laime...). Krasta pagļēvais varonis plosās kā apsēsts, šķiet, viņš varētu vēl nupat iekāroto dievināto sievu sapluinīt sīkos gabaliņos vai nospiest kā blakti. Bet pēc brīža, uzzinājis, ka sievas "noziegumu" Krogstā tomēr nepubliskos, izturas, it kā nekas nebūtu noticis. Helmera trakošana ir tik agresīva, ka rodas iespaids: Nora aiziet, nevis lai sodītu vīru vai vientulībā noskaidrotu savus uzskatus par dzīvi – tie, cik šķiet, viņai jau sen skaidri –, bet gan lai gluži vienkārši glābtos no viņas ne tikai garīgajai, bet arī fiziskajai dzīvībai draudošajām briesmām.

Ne režisore, ne Krasts nav centušies Helmerā atrast nevienu īpašību, kas ļautu šo paštaisno cilvēku ja ne attaisnot, tad vismaz saprast. Līdz ar to radies viennozīmīgs, paredzams un ne īpaši interesants tēls. Pat viņa skaļi daudzinātā mīlestība pret Noru nešķiet īsta, sieva viņam drīzāk ir kā glīta viesistabas greznumlietiņa, pie kā komfortabli pierasts, nevis dzīvs cilvēks. Un nesavaldīgā ālēšanās – viens vienīgs egoistisks uztraukums par sevi, nevis (kā tas varētu būt) sāpīgs pārdzīvojums par vistuvākā cilvēka, mazākais, nesaprotamu rīcību, kas slēpta no viņa. Helmera viennozīmība un prognozējamība ne tikai šķiet kā plakātisks tēzes "visi vīrieši ir cūkas" izvērsums, tā rada arī vairākus neatbildētus jautājumus attiecībā uz Noru. Protams, izrādes darbība notiek mūsu dienās, nevis 1879. gadā, kad luga uzrakstīta. Par to liecina kostīmi – Noras pusgarās kleitas, Ivetas Poles tēlotās Kristīnes elegantais bikškostīms, elektrisko spuldzīšu virtenes Ziemassvētkos, baltās modernā dizaina stāvlampas. Bet mūsu dienās taču sievietes, ja ir vīlušās dzīvesbiedrā, var šķirties, strādāt un pašas sevi uzturēt, viņas taču vairs nav no vīra materiāli atkarīgas. (Šai ziņā arhaiski skan feministiskās cīņas aktīvo laikmetu atgādinošie Noras pārmetumi savam mirušajam tēvam un arī vīram, ka tie allaž diktējuši, kā viņai domāt un ko runāt, liedzot patstāvību. Šīs cīņas jau ir izcīnītas sen un ar uzvaru.) Zināma problēma materiālajā ziņā varētu rasties, ja Norai būtu bērni, bet viņai taču to nav. Un "nūģīgs" Helmers ir jau no izrādes sākuma, un arī viņu attiecības balstās uz izlikšanās spēli, vismaz no Noras puses. Ja viņa septiņus (!) gadus ir spējusi šo teātri izturēt un uzturēt, tad viņa visdrīzāk ir vai nu psihiski traumēta, vai mazohiste, kam iekšējā sašķeltība rada baudu. Kaut gan finālā Čivžele spēlē pavisam normālu sievieti, kas jo īpaši asi ļauj uztvert viņas iepriekšējo izturēšanos kā masku maiņas virteni. Turklāt Noras lēmums aiziet tiek pieņemts ļoti strauji, nevilcinoties un nemaz nebrīnoties par notiekošo, kas ļauj secināt, ka vīra dusmu lēkme viņai nav bijis nekas pārsteidzošs, ka viņa ļoti labi un jau sen uztvērusi lauleņa būtību. (Te atkal ausīs griež šīs izrādes varoņu attiecību interpretācijai pretī runājošais Ibsena teksts, kad viņa saka: bijusi pārliecināta, ka vīrs vainu par viltoto parakstu uzņemsies uz sevi. Šāds Helmers nevienu brīdi nevarēja raisīt šādas vai tām līdzīgas ilūzijas.) Helmera viennozīmīgi tvertais raksturs "met ēnu" arī uz Ranku, padarot apšaubāmu tik pretēju cilvēku draudzību. Vai patiesi Ranks katru dienu apciemotu tādu šaušalīgu egoistu tikai tādēļ, lai sastaptu tā sievu? Tad jau arī viņš ir, mazākais, visai liekulīga persona.

Izrādes naratīvs būvēts uz tādas laulības analīzi, kad apprecējušies garīgā ziņā nelīdzvērtīgi partneri – egoistisks, paštaisns, gļēvs vīrietis un pašaizliedzīga, drosmīga sieviete. Taču, iespējams, īstā šīs lugas mūsdienu aktualitāte meklējama citur – Ibsenam tuvajā filozofiskajā diskusijā par patiesību un meliem, ko viņš aizsāk "Leļļu namā", turpina, variē un izvērš "Spokos" (1881) un "Mežapīlē" (1884). Dramaturgs atkal un atkal uzsver, ka noklusēti pagātnes grēki (vienalga, vai tie bijuši savtīgi vai nesavtīgi – kā šajā gadījumā) vienmēr atgriežas, lai kā dematerializēti "spoki" iznīcinātu tagadni. Acīmredzot šī gluži vai apsēstība ar minēto tēmu izrietēja no kādas rakstniekam personiski aktuālas kolīzijas. Arī šajā izrādē, kad Poles Kristīne iesaka Norai pašai atklāt vīram patiesību, uz mirkli gluži vai apdedzina galvenās varones draudzenes šķietami nežēlīgais, bet īstenībā draudzīgais un pat situāciju, iespējams, ārstējošais ieteikums. Taču šajā izrādē tas nav iespējams – kā Helmera necaursitamā egoisma un, kā izrādās, arī slēptās agresivitātes, tā Noras pamatoto baiļu dēļ no viņa. Ja kaut brīdi būtu redzams, ka problēma kaut kādā mērā sakņojas arī Norā, viņas pieaugušai sievietei nepiedodamajā infantilismā... Taču izrāde mums piedāvā viscaur pievilcīgu un neapšaubāmi pašaizliedzīgu Noras-upura tēlu.

Paralēli Noras un Helmera attiecībām, kas balstās uz meliem, Ibsens gluži vai shematiski zīmē otru pāri – Kristīni un Krogstā, kuri iegūst nākotni, jo spēj viens otram uzticēt savas pagātnes kļūdas. Taču izrādē abu pāru pretstatījums nav kļuvis par divu atšķirīgu līdzīgas situācijas risinājumu premisām. Zināmā mērā tas noticis arī tādēļ, ka Samītis ar pielīmēto bārdu, plato, plandošo mēteli, plašajām kustībām it kā vizuāli uzzīmējis lielāku Krogstā tēlu, nekā ir tā garīgais saturs. Viņa pārtapšana no likstu vajāta, atriebīga lūzera par laimīgu mīlētāju pašlaik vēl nešķiet pārliecinoša. Savukārt Poles tēlotā lietišķi sirsnīgā, mūsdienīgā sieviete visdrīzāk kļūs par šī disharmoniskā un vājā vīrieša aukli...

Noras, Kristīnes, Ranka tēlotājiem var sekot ar neatslābstošu interesi, bet Helmera un Krogstā tēlojuma vienplākšņainums rada vairākus jautājumus, kuru varēja arī nebūt. Savukārt, ja izrādes veidotāju iecere bijusi aktualizēt iepriekšminētos un vēl citus jautājumus – gan nesniedzot atbildes –, tad tā ir pilnā mērā realizējusies.

JRT izrādes "Nora" apskats: kļūdu labojums
www.lsm.lv
08.05.2017
autors Kitija Balcare

Dažkārt nav nemaz tik svarīgi, kurp dodamies, ja vien esam pārliecināti par to, kur nevēlamies būt un no kurienes jādodas prom mirklī, līdz ko tam pietiek drosmes. Uzdrīkstēšanās būt cilvēkam ar savu gribu, nelaužot sevi sadursmēs ar apkārtējiem, ir stāsts par Noru. To Jaunajā Rīgas teātrī stāsta režisore Māra Ķimele, atkārtoti iestudējot pasaulzināmo Henrika Ibsena lugu "Leļļu nams".

Pamest karnevālu

Luga, kas dienasgaismu drukātā veidā ieraudzīja 1879.gada izskaņā, tolaik iezīmēja norvēģu drāmas meistara Henrika Ibsena attālināšanos no simbolisma un pievēršanos laikmetīgajai realitātei: tolaik pārdroši iztirzājot laulības dzīves neredzamākos nostūrus un vienlaikus pakļaujot skatītāja prātu diskusijai par vīrieša un sievietes attiecībām (starp citu, savulaik pat viesībās viesi tika aicināti neizvērst sarunas par izrādi, izvairoties no viedokļu sadursmēm saviesīgos pasākumos). Viena no populārākajām un iestudētākajām lugām Skandināvijā un savulaik arī pasaulē aktualitāti nezaudē nevienos laikos, pat vairāk nekā simts gadus pēc tās uzmirdzēšanas teātros.

Režisore Māra Ķimele Ibsena lugu "Leļļu nams" pirmo reizi jau izstāstīja 2003.gadā uz Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, savukārt šogad Mazajā zālē režisore radījusi tuvplānu atsevišķām lugas tematiskajām līnijām. Turklāt jaunajā versijā režisore atņem Norai mātes lomu, ārpus stāsta atstājot oriģinālversijā esošos trīs Helmeru pāra bērnus, kas, iespējams, maina Noras izvēles smagnējību un vērtējumu arī skatītāja prātā.

Ja dramaturgs Ibsens ar lugu "Leļļu nams" norauj priekškaru ārēji skaistajai ģimenes dzīvei, liekot no maskarādes tērpa pārkāpt ikdienībā un runāt savus vārdus, tad režisores Ķimeles iestudējums ir jau pietuvinājums Norai. Viņa izrādes gaitā ir spiesta meklēt ceļu pie sevis pašas, izejot ārpus sabiedrības gaidām, apkārtējo spiediena, sociālo lomu diktētas uzvedības. Iziet ārpus šī leļļu nama, kura daudzās durvis bijušas ciet. Pielāgošanās un pakļaušanās ir bijis šīs sievietes līdzšinējais ceļš uz sevis izdzēšanu.

Aktrises Janas Čivželes daudzpusīgajā tēlojumā mājsaimniece Nora ir ārēji dzirkstoša mazā sieviete, kura sevi no mazotnes labprātīgi pakļāvusi vīriešu (modernā versijā: sabiedrības) spiedienam. Vēloties ar savu rīcību (vai atteikšanos no tās) priecēt citu, jaunā sieviete sākotnēji rod piepildījumu savai esībai. Līdz brīdim, kad viņa saprot, ka otrs nav gatavs atbildēt ar to pašu mirklī, kad tas visvairāk būtu gaidāms.

Neparedzēta nonākšana vienai pašai uz kūstoša ledus gabala, apdraudot pašai sevi, liek Norai atvērt sevi drosmīgam lēmumam: saprast, ka tikai katrs pats spēj atbildēt pats par sevi. Noras izskaitītā 31 stunda dzīvošanai līdz lēmuma pasludināšanai, līdz griestu iebrukšanai –  gan iznīcina, gan liek celties situācijai pāri, izvēloties rīkoties.

Turpretī Noras vīra Tūrvala Helmera (Ivars Krasts) dzīve griežas vien ap viņu pašu: statuss un sabiedrības neskaitāmās acis, kas nepārtraukti vērtē gan ceļot, gan gremdējot. Kļūdām, ko kāds var ieraudzīt, vietas te nav. Šai kopdzīvē, kur vīrieti vada tā valdīt un pārvaldītkāre, sieva ir un paliek tikai kārtējā trofeja un galminiece vienlaikus. Ironiskā kārtā arī abu aktieru miesas uzbūve – garais privātīpašnieciskā Tūrvala augums Ivara Krasta tēlojumā pār ārēji sīko Noras trauslumu Janas Čivželes smalkajā elegancē – izrādē ataino gan ārēju vīra pārspēku, gan maldinošo nepieciešamību lielākajam sargāt mazāko, Tūrvala vārdiem sakot, "mazo putniņu", "vāverīti", "cīrulīti", "nevarīgo radībiņu". Lellisko Noras stāvokli pasvītro arī Helmeru pāra došanās uz ikgadējo maskarādi: Noras tēlu rada viņas vīrs, liekot viņai ietērpties Kapri meitenes nacionālajā tērpā un, tamburīnam skanot, dejot tarantellu.

Deja, kurai būtu jāpriecē skatītāji, Noras sejā ienes šausmas: viņa dejo ar nāvi (gan ar savu, gan ar doktora Ranka), kamēr vīrs tīksminās par priekšnesumu, pasvītrojot rotaļas un izklaides motīvu. Ivars Krasts pagaidām izrādē Tūrvala izmisumu padara otršķirīgu, īslaicīgu, neliekot domāt, ka tas ienesīs viņa dzīvē nelabojumu tukšumu, kurpretī Janas Čivželes Nora neatslābstoši liek apbrīnot aktrises spēju vienlaikus atainot kā spēju verbalizēt savu laimi, tā dziļo bezdibeni, kurā tā krīt, apzinoties, ka izlikšanās migla drīzumā izkliedēsies un viņai nāksies sastapt citu Noru. Vieglumu un rotaļīgumu kā kustībās, tā balsī nomaina skatiens tālumā un sava ķermeņa tīri fiziska atgūšana savā pārziņā. Spēja nostāties aci pret aci ar patiesību ir neizbēgams jaunās sievietes iniciācijas virzītājspēks.

Spilgts un aizraujošs Kaspara Znotiņa aktieriskais meistardarbs Helmeru ģimenes drauga doktora Ranka lomā atdzīvina Noras ikdienību ar maziem ikdienas priekiem līdz brīdim, kad doktors nonāk uz nāves gultas. Tas vēl vairāk satricina Noras ikdienu un tukšuma sajūtu.

Šis doktora tēls iestudējumā ar smalkām niansēm, emocionāli izteiksmīgiem skatieniem un mēmiem žestiem palīdz atklāt cilvēciskākas attiecības, kurās Nora uz mirkli var pietuvoties īstumam un siltumam, lai arī pavisam drīz nākas to visu atkal zaudēt.

Paralēli Noras un Tūrvala attiecībām, kurās viņi viens otram nepiedod kļūdas, norit stāsts par Noras jaunības draudzenes Linnes kundzes (Iveta Pole) un advokāta Krogstā (Andris Strods vai Edgars Samītis) attiecībām. Šai gadījumā abi jaunības dienu mīlētāji tomēr pieļauj kļūdu labojumu: piedošana, samierināšanās un otrās iespējas došana, tādējādi savām dzīvēm it kā rodot jēgu un jaunu turpinājumu.

Paslēpties gaismā

Vieta, kur lielākoties noris varoņu attiecības, ir Helmeru mājokļa vidus – viesistaba. Tā ir scenogrāfa Andra Freiberga iekārtota balta telpa ar daudz dažādiem gaismas ķermeņiem, diviem tumšiem ādas dīvāniem un mazām kumodēm ar atvilktnēm un durtiņām, kur paslēpti daži izrādes stāstu veidojošie rekvizīti. Tāpat kā Nora, arī šīs lietas – aizliegto cepumu tūta, alkohola pudele, tamburīns, zīda zeķes un citi – atrodas aiz kumožu durtiņām vai atvilktnēs. Pati viesistaba pārtop par starptelpu – par būri ar daudzām durvīm, kuras lielākoties Norai paliek aizvērtas, norobežojot viņu no pasaules un nosacīti liedzot viņai ietekmēt notikumu gaitu (pat pastkastītes atslēga ir pieejama tikai un vienīgi viņas vīram, kas nenovēršami ietekmē notikumu virzību), pakļaujoties citu diktētai dienaskārtībai. Telpu ik pa laikam ar kaitinoši priecīgām svētku melodijām piepilda plašu atskaņotājs, vēl vairāk piešķirot situācijai dramatismu, padarot ierasti rāmo Ziemsvētku laiku par eksistenciālu pārmaiņu laiku.
Izrādes scenogrāfijā liela loma ir ne tikai laika ritējumam, kas iezīmē izšķirīgus mirkļus (liktenīgās vēstules atvēršanu, doktora Ranka aiziešanu, jaunā gada iesākšanos u.c.), bet arī daudzajiem gaismas ķermeņiem un līdz ar to arī gaismas funkcionalitātei (gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers). Gaisma baltajā istabā ir svarīgs elements: tā ne tikai maina intimitātes pakāpi varoņu sarunu starpā, pilnveidojot atsevišķas ainas, bet arī izgaismo sarežģījumus un pārtop par barjeru varoņu satuvināšanās mirkļos.

Lai arī telpa ir askētiski iekārtota, Noras klātbūtnē tā ir pārpilna ar pretrunīgām izvēlēm un eksistenciāliem jautājumiem. Vēsturiski šī Ibsena luga bijusi ne vien sievietes meklējumi par savu līdztiesību, bet arī identitātes un pat nacionālās pašapziņas simbolisks meklējums atsevišķās valstīs un laikos. Turklāt izrādes izskaņa (oriģinālversijā ar Noras aiziešanu, nevis palikšanu, ko pats Ibsens vēlāk uzrakstīja kā otro kompromisa versiju ar "pareizām beigām, kur visi dzīvo vēl ilgi un laimīgi") ir kā atvērts logs ar beigām bez morāles, bet ar vietu skatītāja paša lēmumam.

Kurpes no vieglām, skolnieciskām bezpapēžu “laiviņām” izrādes izskaņā Nora pārauj: viņa iekāpj augstpapēžu kurpēs, paceļoties pāri sev. Tām aizklaudzot, viņa aiziet ne vien no sava vīra, bet arī prom no sava līdzšinējā "es", lai tur, ārā, satiktu un iepazītu sevi no jauna. Tā ir viņas iespēja pārtapt ne vien par jaunu sievieti, bet gan par citu cilvēku. Brīvu no atbildības pret otru. Tīru no aizliegumiem. Stipru dzīvot savvaļā un lēnām baudīt aizliegtos mandeļu cepumiņus.

Laimīgu Jauno gadu, Nora!
kroders.lv
11.05.2017
autors Ieva Rodiņa

JRT izrāde "Nora" sākas nepiespiestā atmosfērā – skatītāju zāles apgaismojumam nodziestot, spožāk iedegas smalkās lampiņu virtenes, kas vijas ap durvju ailēm Mazās zāles gala sienā, un uz skatuves uznāk 21.gadsimta Nora. Trausla, rosīga būtne, kas vienīgā spēj iedvest dzīvīgumu visumā baltajā, sterilajā Helmeru dzīvokļa interjerā – tikai sev zināmā loģikā izmētājot pa grīdu Ziemassvētku eglītes rotājumus un izkārtojot lampiņu virtenes murskuļus ap spožajām dienasgaismas lampām. Jāņa Sniķera izvēlētie gaismu objekti ir dažādi, un tikpat dažādas ir to funkcijas – no apaļa stāvlampas kupola, kur Nora, koķetējot ar "ģimenes draugu" doktoru Ranku, ļauj abu pirkstiem jutekliski saskarties, līdz spožām dienasgaismas lampām, kas tiek pavilktas zemāk, lai "izgaismotu" viltotus dokumentus. Niansēti veidotā gaismu partitūra ir tā, kas baltajā, plašajā viesistabā ienes baiļu un trauksmes sajūtu, kad Nora, cenšoties paslēpt savus noslēpumus no vīra, izslēdz elektrību un apzināti paslēpjas ēnā, vai, gluži pretēji, pie pilnām gaismām ļauj izcelties Noras sievišķīgajai enerģijai tarantellas dejas mēģinājuma laikā. Bet visvairāk gaišuma izrādes telpā izstaro Janas Čivželes Nora, kura jau kopš pirmajiem brīžiem nav "tikai mājsaimniece".

Māras Ķimeles interpretācijā Ibsena luga "Leļļu nams" ieguvusi ļoti mūsdienīgus vaibstus, kaut patiesībā režisore tikai izcēlusi jau pašā dramaturģiskajā materiālā ietvertās tēmas, kas aktuālas tiklab 19.gadsimta beigās, kā 21.gadsimtā. Ibsena lugas fabula ir pat ļoti laikmetīga: tā vēsta par "jaunbagātnieku" ģimeni – nupat bankas direktora amatā ieceltu ambiciozu vīrieti un viņa sievu-mājsaimnieci, kas vīram aiz muguras (pašaizliedzīgas mīlestības vārdā, protams) pastrādājusi muļķību – viltojusi sava mirušā tēva parakstu uz parādzīmes, lai varētu apmaksāt vīra ārstēšanās izdevumus. Helmera šaurpierīgā reakcija, saprotot, ka šī pagātnes kļūda varētu viņu nogrūst pa tikko kā pievarētajām karjeras kāpnēm, kļūst par lūzuma punktu abu laulībā. Tēma par laulāta pāra attiecībām, kuras negribot sašķobījušas ambīcijas, varas un naudaskāre komplektā ar uzticības, savstarpējas cieņas un mīlestības trūkumu, izskan ļoti šodienīgi, neskatoties uz to, ka atsevišķās vietās lugas teksta poētiskais izteiksmes stils 21.gadsimta skatītājam griež ausīs.

Mūsdienīgu efektu lielā mērā palīdz radīt arī Andra Freiberga lakoniski iekārtotā skatuves telpa ar diviem pārbīdāmiem ādas dīvāniem, kā arī Janas Čivželes atlasītie skandināviski askētiskie kostīmi. Ne velti pirmais, kas paliek atmiņā pēc "Noras" noskatīšanās, ir iestudējuma gaismēnu partitūra. JRT izrāde vispirms jau ir vizuāli daiļrunīga. Uzrunā un atmiņā aizķeras kaut vai tas, kā Janas Čivželes Noras pirmā cēliena kleitiņā meitenīgas detaļas saspēlējas ar vēlmi izskatīties nedaudz vecākai un elegantākai, apliekot ap kaklu pērļu kaklarotu. Vai tas, kā Edgara Samīša vai Anda Stroda mazkalibra baņķieris Krogstā tā arī nekad nenovelk mēteli, it kā jau zinātu, ka pie Helmeriem nav laipni gaidīts. Vai tas, cik pašpārliecināta un stalta līdzās nedaudz nervozajai Norai izskatās viņas draudzene Kristīne – Ivetas Poles atveidojumā tāda kā "otrā Noras versija", kas savā dzīvē tikusi pāris soļu tālāk – jau paguvusi izkļūt no bezjēdzīgas bezbērnu laulības (par Noru un bērniem – vēlāk) un nu pašpārliecināti skatās nākotnē. Abu varoņu atšķirīgos dzīves principus iezīmē arī aktrišu precīzā ķermeņa valoda: Ivetas Poles Kristīne savu bijušo vīrieti Krogstā atgūst pāris sekunžu laikā, izveicīgi apstrādādama viņu ar pāris precīzi nomērķētām frāzēm par nožēlu un sailgošanos un gluži vīrišķīgi apskaudama viņu no mugurpuses; Janas Čivželes Nora savu vīru savukārt tin ap pirkstu, saritinoties kūkumā, ielienot viņa azotē un rotaļīgi pogājot vaļā kreklpriekšu. Divi pretišķīgi no dzīves norakstīti sieviešu tipi, no kurām vienu varētu dēvēt par vīriešēdāju, bet otra visu savu pasauli centrē ap vīra vajadzībām un vēlmēm, nevilšus apslāpējot savu personību.

Tikpat nozīmīgs jēgas slānis izrādē piešķirts skatuves noformējumam – varoņi paši pārbīda Helmeru plašās dzīvojamās istabas dīvānus, radot dažādas mizanscēnas, no kurām saturiski un emocionāli spēcīgākais ir brīdis, kad Helmers, neļaujot sievai aizbēgt, iesloga savu mazputniņu tādā kā krātiņā, sabīdot abus dīvānus kopā. Vienlaikus nevar noliegt, ka šis skatuviskais risinājums rada arī zināmu mākslīguma efektu, aktieriem brīžam mehāniski pārkārtojot skatuvi – ne tāpēc, ka iekšējā darbība tā prasa, bet tāpēc, lai sabalansēti aizpildītu visu telpu. Izstiepta un samocīta, piemēram, ir aina, kurā Ivara Krasta Helmers mēģina ar Noru pārgulēt, un iekāres izrādīšana pamazām kļūst par ieilgušu neveiklu maigošanos uz ādas dīvāniem, abiem aktieriem cenšoties saglabāt puslīdz cienījamu izskatu.

Jūtu ķīmija uz skatuves valda gan Noras un Helmera, gan, kā tam arī vajadzētu būt, Noras un doktora Ranka starpā. Aktieri Ivars Krasts un Kaspars Znotiņš zīmē divus pretējus vīrišķības tipus – Krasta atveidotais Helmers ir pašpārliecināts un mērķtiecīgs karjerists, bet Znotiņa Ranks – vīrišķīgs savā spējā samierināties ar drīzumā gaidāmo nāvi. Pirmais – izskatīgs un veiksmīgs, tādēļ viegli mīlams, otrs – drosmīgs un neapšaubāmi līdzjūtību raisošs, tādēļ vēl vieglāk mīlams. Abu aktieru tēlojumā traģikomiski apspēlēts tas, ka Helmeram hroniski trūkst mugurkaula, bet Rankam, kuram pietiek dūšas, lai stātos pretī dzīves piespēlētajiem pārbaudījumiem, saglabājot savu cilvēcīgumu, jāsirgst ar iedzimtu kaulu kaiti. Kaut arī Rankam atvēlētais skatuves laiks ir ievērojami īsāks, Kasparam Znotiņam izdevies radīt absolūti patiesu, daudzšķautņainu un aizkustinošu skatuves tēlu, nospēlējot gan nesavtīgu un zināmā mērā bezcerīgu mīlestību pret drauga sievu, gan rūgtumu par pārāk īso dzīvi. Galu galā sanākusi brīnišķīga saldi rūgta konfekte.


Ivara Krasta Helmera gadījums šķiet nedaudz sarežģītāks – kaut arī Noras dzīve centrējas ap vīru, lugas un izrādes starmešu gaismā ir Nora, kamēr Helmeram atvēlēta vien rezonatora loma. Ivars Krasts varoni spēlē samērā intraverti, vien pāris īsos mirkļos ļaudams izšauties straujākām kustībām vai asākam balss tonim, tādēļ brīdis, kad viņš ļauj vaļu dusmām un sašutumam par sievas viltoto parakstu, kļūst par atklāsmi gan Norai, gan skatītājiem. Neilgi pēc pirmizrādes aktieris šo ainu spēlēja skarbāk un drošāk, ļaujot (varbūt pat ne pirmo reizi abu laulības laikā) izlauzties slāpētai agresijai; mēnesi pēc pirmizrādes aktiera tēlojums šajā ainā ir krietni retušētāks, iezīmējot mazāk interesantu scenāriju – Helmers gluži vienkārši ir savtīgs cūka, kas vārdos sola atdot dzīvību par sievu, bet realitātē nav gatavs viņu aizstāvēt pat no otršķirīga šantāžista.

Māras Ķimeles iestudējumā gan nav strikti iedalītu labo un ļauno tēlu, tomēr svaru kausi (lasiet – skatītāja simpātijas) neapšaubāmi nosliecas uz Noras pusi, jo izrādes laikā Helmers ir bijis tikai garāmskrienošs tēls, kas nejūt un nesaprot Noras iekšējo pasauli. Abu attiecības jau kopš pirmajām izrādes minūtēm ir apzināta lomu spēle – vīra priekšā Čivželes Nora koķeti zviln dīvānā, ļaujot sevi uzrunāt teju infantilos mīļvārdiņos gluži kā Raiņa un Aspazijas mīlestības vēstulēs (izrādes kontekstā šīs komiskās iesaukas tiek pamatotas ar seksuāla rakstura spēlītēm); tikmēr draudzenes, Ranka, bet visvairāk – skatītāju acu priekšā maska no Noras sejas krīt, varonei no bezrūpīgas koķetes pārvēršoties par norūpējušos būtni, kas gandrīz slimīgi vēlas iztapt vīram. Janas Čivželes radošajā biogrāfijā šī loma ir neapšaubāms triumfs – visvairāk tādēļ, ka aktrise nospēlē ne tikai varones rakstura daudzās šķautnes un iekšējo pārmaiņu procesu, bet arī tā gala rezultātu. Izrādes finālā Nora ir gluži cita sieviete – koķetā sejiņa ir pazudusi, un viņa gatava ar vīru pirmo reizi nopietni, pēc būtības izrunāties, tikai sarunu objekts palicis tai pašā – bērnišķīgi pazemojošu mīļvārdiņu – līmenī.

Māra Ķimele Ibsena tekstā principiāli svītrojusi "bērnu līniju", un Noras un Helmera attiecību stāstam līdz ar to izveidojušies pavisam citi akcenti. Tie ir divi pieauguši cilvēki, kuru vienīgās saistības ir savstarpējās jūtas un nekustamais īpašums (t.i., materiālas vērtības), viņus kopā netur pienākuma apziņa – atbildība pret bērniem. Savā ziņā tas Noras lēmumu aiziet no vīra padara vieglāku; no otras puses, tas iezīmē Māras Ķimeles pēdējās izrādēs (piemēram, šajā pašā JRT zālē iestudētajā Ingmara Bergmana "Rudens sonātē" un Valmieras teātrī tapušajā "Emmijas laimē") aktualizēto tēmu par vīrieša un sievietes vienlīdzību. Ne gluži Ibsena laika sociālajā kontekstā, jo kopš 19.gadsimta beigām sievietes loma sabiedrībā tomēr ir ievērojami mainījusies, bet pretējo dzimumu attiecību līmenī, kur joprojām valda zvēru laikmeta likumi, gan.

Ibsens lugas darbību situējis Ziemassvētku laikā, kad vajadzētu triumfēt ģimeniskumam un savstarpējai mīlestībai. Dzīvē, kā zināms, nekas nenotiek tā, kā plānots, bet Janas Čivželes Norai, izsoļojot pa dzīvokļa durvīm un simboliski – no šīs laulības, priekšā ir jauns gads un jaunas apņemšanās.