Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
OBLOMOVS

OBLOMOVS

Ivans Gončarovs
OBLOMOVS

19.gadsimta vidus, Pēterburga. Stāsts par krievu muižnieku, kurš visu savu dzīvi, figurāli izsakoties, pavada tā arī „neizkāpjot no gultas”. Pretēji klišejiskai interpretācijai, kurā Oblomovs tiek uzskatīts par slinkuma simbolu (līdzīgi „Sūnu ciemam”, tikai krievu variantā), mums šis stāsts vairāk rādās kā ļoti poētiska un filozofiska līdzība par dzīves eksistenciālo trauslumu.


Lomās:
Oblomovs – Ģirts Krūmiņš vai Gundars Āboliņš
Zahars – Vilis Daudziņš
Štolcs – Gatis Gāga
Terentjevs – Kaspars Znotiņš
Aleksejevs – Jevgēnijs Isajevs
Olga – Liena Šmukste vai Baiba Broka
Doktors – Ivars Krasts
Oblomovs bērnībā – Toms Indriķis Gāga vai Pauls Kļaviņš

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne
Dramatizējuma autori – Alvis Hermanis, Gundars Āboliņš


Izrāde " Oblomovs" saņēmusi Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu kā Gada dramatiskā teātra izrāde.
Alvis Hermanis saņēmis Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu kā Gada režisors.
Ģirts Krūmiņš saņēmis Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu par Oblomova lomu kā Gada aktieris.
Vilis Daudziņš saņēmis Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu par Zahara lomu kā Gada aktieris otrā plāna lomā.
Gundars Āboliņš un izrāde "Oblomovs"
saņēmuši Spēlmaņu nakts 2011/2012 Skatītāju simpātiju balvas.

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 40 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
5,00; 7,00; 8,00; 12,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2011. gada 30. augustā
 

Vārds: Elīna, 27.03.2017
Viedoklis: Nepiekritīšu Ievas teiktajam, ka vienmuļi un garlaicīgi, man pirmais cēliens pagāja vienā elpas vilcienā un tāpat arī otrais cēliens. Pirmā cēliena groteski veidotie tēli tieši piešķīra izrādei odziņu. Varbūt var uzskatīt mani par traku, bet es šo izrādi jau skatījos ceturto reizi un mana meita, kurai ir 15gadi, arī. Šādu izrādi varētu skatītie arī 5 stundas un neliktos par garu. Pilnīgs šedevrs ar izcilu režiju, scenogrāfiju, aktieriem un ģeniālu Vili Daudziņu! Paldies visai komandai par milzīgo baudījumu, kuru mums sniedzat!
Vārds: Ieva, 27.03.2017
Viedoklis: Pirmajā cēlienā gandrīz aizmigām kopā ar Ģirtu Krūmiņu (viss cēliens - tumšs, vienmuļš, klusās balsīs, bez notikumiem un daudz par garu). Saprotu, ka tāda ir arī Oblomova dzīve, bet vai tiešām A.Hermanis grib, lai skatītājs izrādes beigās nomirst līdz ar Oblomovu? Visi kariķētie otrā plāna tēli: Terentjevs, Aleksejevs, Doktors un arī puisītis - lieki. Ko viņi deva izrādes stāsta attīstībai? Neko. Ja viņus izņemtu, izrāde būtu īsāka. Izrādei ir vismaz 3-4 nobeigumi. Par garu. Ja to visu noīsinātu un ieliktu mazajā zālē, tad vieglāk būtu pārciest, arī tekstu labāk dzirdētu. Citādi, kad izrāde beidzas, atviegloti jānopūšas: paldies Dievam! Paldies Daudziņam! Kopā ar viņu to visu bija vieglāk pārciest.
Vārds: Baiba, 26.03.2017
Viedoklis: Paldies Hermanim par režiju un JRT aktieriem Vilim Daudziņam un Ģirtam Krūmiņam par izcilo aktierspēli! Bravo!
Vārds: Ieva, 14.10.2016
Viedoklis: Vakar bijām, tā arī nesapratām to izrādi. Neaizrāva sižets. Pirmais cēliens ļoti izstiepts - garlaicīgs. Otrais arī nepiesaistīja ar saviem notikumiem, kas arī diezko interesants nebija. Vismaz Zahars bija odziņa, kas lika vismaz pasmaidīt brīžiem.
Vārds: Gunta, 05.02.2016
Viedoklis: Piekrītu Maijai- abi melnie personāži- Doktors un Terentjevs bija pilnīgi lieki, arī beigas izstieptas- vajadzēja beigties ar Oblomova nāvi, Zahara stāsts bija publikai cukurgraudiņš, bet lieks. Skatījos otrreiz- šoreiz ar Ģirtu Krūmiņu. Bravo! Izcila izrāde!

Oblomovs: JRT leģenda par miegu
NRA
29.09.2011
autors Silvija Radzobe

Jaunā Alvja Hermaņa izrāde pēc Ivana Gončarova romāna Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī, kuru ir aizraujoši skatīties visas četras stundas un piecas minūtes, estētiskā un filozofiskā ziņā ir ļoti sarežģīta. Lai arī ārēji sižets par Gundara Āboliņa tēloto muižnieku, kas nespēj izkāpt no dīvānā ierīkotās migas, lielā mērā aizrit pat visai jautri.

Vairāki iepriekšējos uzvedumos izmantotie režisora principi novesti līdz konsekvencei. Skatītājam tiek piešķirta nebijusi brīvība savas izrādes konstruēšanā: visas būtiskākās parādības teātris sniedz bez jelkāda morālā vai cita vērtējuma; iekšējais sižets virzās saraustīti - starp tā atsevišķajiem posmiem (bez tam posmi ir gan lineāri, gan ar paralēlēm) izņemti cēloņsakarību tiltiņi. Gan vērtējums, gan jēgas tiltiņi, kuri skatītājiem jābūvē pašiem, nosaka to, ka ne tikai vērtējumi, bet pat priekšstati, par ko tad Oblomovs īsti ir, var būt ļoti atšķirīgi.

Manā uztverē izrāde ir ļoti intīma, centrēta uz indivīda trauslo iekšējo pasauli; šādas pasaules izrādē ir trīs - blakus Oblomovam Viļa Daudziņa kalps Zahars un Gata Gāgas Štolcs. Vienlaikus uzvedums ir arī metaforisks vēstījums par aktuāliem sabiedriskiem, tostarp nacionāliem jautājumiem. Scenogrāfes Kristīnes Jurjānes naturālisma estētikā iekārtotais Oblomova dzīvoklis ar izaicinošu nolaistību, netīrību un nabadzību izaug par savdabīgu aizmirstības simbolu un funkcionē kā apburtās salas tēls. Caur netīrā loga blāvajām rūtīm palaikam iespīd zeltakrāsas gaisma. Skatuvē bieži valda pustumsa, ko caurskan dīvānā guļošā kunga un aizkrāsnē aizmigušā kalpa draudzīgais krākšanas duets. Bet pulkstenis ar skaļiem tikšķiem skaita te nevienam nevajadzīgās stundas. Retie Oblomova apmeklētāji - Kaspara Znotiņa Terentjevs un Ivara Krasta Doktors, tikko ienākuši, fiziskā ziņā ir visai aktīvi. Pamazām kāds neredzams spēks no viņiem it kā izsūc enerģiju, viņi sāk izlocīties dīvaini groteskās pozās, līdz bez spēka iekrīt dīvānā un sašļūk pavisam vai arī it kā sirreālistiski sajaucas kopā ar gultas pastāvīgo iemītnieku un guļus valstās un virpuļo, meklēdami savas pazudušās rokas un kājas, lai tiktu prom.

Gončarovs runā par miega burvību un nāves varu. Jau no antīkajiem laikiem miegs ticis traktēts arī kā nāves metafora. Kā lāsts, piemēram, pasakās par apburtajām princesēm. Bet A. Pumpurs latviešu literatūrā iedibina Nāves salas - aizmigušo, jo nolādēto - salas tradīciju. Mirklis bija baiss, kad izrādes laikā apjautu iespējamo līdzību par Latviju kā nolādēto, jo miega zemi. Ir tā. Un - ne tikai tā. Finālā G. Gāgas Štolcs, kurš savu dzīvi nodzīvojis nomodā un saskaņā ar visiem panākumu cilvēka standartiem, ieritinās mirušā drauga Oblomova gultā un grib te palikt. Bet V. Daudziņa Zahars sagatavojies nomirt kā uzticams suns pie sava kunga kapa. Tātad ne jau gulta te centrālais objekts. Bet pats Oblomovs, kura, kā zina pasauli apceļojušais Štolcs, nekur citur nav.

Tiesības uz neko nedarīšanu jeb Oblomovs globālajā steigā
Latvijas Avīze
02.09.2011
autors Deniss Hanovs

Sadzīvē jautājums "vai tev ir laiks?" skan biežāk nekā "kā tev iet?", un atbildē uz to mēs saņemam vai nu melus par lielu aizņemtību, vai sarunu biedra sejā ieraugām krampjus, kas vēsta, ka laika jau sen vairs nav - ne pašam sev, kur nu vēl sarunai.

Bet var arī citādi. Var atmest ar roku prestižam zviedru galdam, ap ko lipinās milzu bars izbadējušos viesu vai stāv rindā cits aiz cita, atgādinot zupas virtuvi, kurā gaidošie nejauši stilizēti zīmolu drēbēs.
Krievu muižnieks Iļja Iļjičs Oblomovs jums teiktu, ka sabiedrībā nav ko meklēt, ka tā ir garlaicīga un tikai atņems jūsu laiku, kā tas bija 19. gadsimtā, kad ballēs apkārt lidinājās simtiem mušcilvēku un visi kaut ko vēlējās, meklēja, jautāja, traucējot daudz nopietnākas darbības - miesas miegu un dvēseles nomodu.
Par tiesībām uz neko nedarīšanu un tukšu, bezjēdzīgu steigu vēsta krievu 19. gs. rakstnieka Ivana Gončarova (1812 - 1891) romāns "Oblomovs" /romāns iznāca 1859. gadā/, kas jau ilgāk nekā gadsimtu atrodas skolu literatūras plauktos, tātad nolemts ātrai nivelēšanai obligātās literatūras sarakstā.
Alvis Hermanis, dvēseles mājienu pētnieks, 30. augustā pēc panākumiem ārzemēs uz Rīgu atveda savu versiju par Oblomova dīvānu, viņa rītasvārkiem un spilvenu kaudzi, ko tas grasījās ņemt līdzi pašam negaidītajā ceļojumā uz Parīzi. Skatītājiem tika dāvāta iespēja pieredzēt daudzējādu baudu - vizuālu, tekstuālu, aktiermeistarības un ansambļa virsotnes, kā arī klasisko asaru un smieklu attīrošo efektu, ko Hermanis izmantoja un pārnesa uz mūsdienām no antīkās traģēdijas un komēdijas.
Romāna teksts ir pārvērsts par dramaturģijas šedevru. Oblomovs aktiera Āboliņa traktējumā ir izspiedis no manas atmiņas padomju laikā uzņemtās filmas galvenā varoņa lomas izpildītāju Oļegu Tabakovu.
Oblomovs pieņēma lēmumu neko nedarīt - vai tā būtu tikai kundziska kaprīze, ko padomju laikā hrestomātiski un pliekani saistīja ar cariskā režīma kritiku? Nē, jēga slēpjas dziļāk, un Hermanis to atklāja - steiga nonāvē. Ne tikai pārnestā, bet arī tiešā, fiziskā nozīmē. No steigas radītas piespiedu paviršības atbrīvota domāšana var nonākt tālu, var atklāt netaisnību, cilvēku apdullināšanu.
Domājošs cilvēks ir bīstams. Un tādu var iznīcināt vienīgi, kad viņš kļūst nesaprotams un nesasniedzams apkārtējiem. Gončarova varonis, protams, gulēja un aizgulējās līdz nāvei cariskās patvaldības režīma, iespējams, visdrūmākajā periodā - Nikolaja I valdīšanas beigās, bet totalitārisms jau nav tikai uz tribīnes uzlikts sklerotisks vadonis. Lēnīgumu apdraud ne tikai rezultatīvi rādītāji, ar ko ir apsēstas pat skolas un universitātes, bet arī mūsu pašu veidotā atkarība no panākumiem, no rezultāta, kam jāiemiesojas - tāpat kā romānā "Oblomovs" - vairākstāvu mājā vai nemitīgā ceļošanā - tāds ir Oblomova pretstats, tuvākais bērnības draugs Štolcs /Gatis Gāga/, kas diemžēl uz skatuves parādās tik vēlu un pēc tik daudzām meistarīgām dzīvajām bildēm, ka līdz iestudējuma beigām, kad ieņem vietu uz Oblomova pamestā dīvāna, tā arī paliek atsvešināts un neatraisīts.
Vēl viens aktiermeistarības šedevrs ir Oblomova vecā kalpa Zahara tēls, ko apburoši ar traģikomisku dziļumu un ķermenisku meistarību atveidojis Vilis Daudziņš, kas no visiem groteskajiem tēliem /pārspīlētas parūkas, spilgts grims un kariķēti kostīmi un ķermeņi, kas brīžiem atgādināja dzīvas marionetes/ ir līdzvērtīgākais skatuves partneris Āboliņam. Gariem rudiem matiem apsegtā seja, kādreiz sakārtotā, tagad gigantiskā vaigu bārda un vārgs atgādinājums par sulaiņa livreju - tas viss veido ārējo tēla valodu, bet vecā krievu dzimtcilvēka uzticība un līdzjūtība savu traģisko kāpinājumu sasniedz, kad Zahars, nezinādams, ka Oblomovs naktī miris, modina savu kungu, tēlojot gaili vai kazu, kas bērnībā ar skaņām modināja mazo puišeli Iļju, kuram ne tikai jāpamostas, bet arī jāapprecas, jālasa grāmatas, jāraksta, jāizvācas no dzīvokļa, jābrauc uz laukiem pārbaudīt "prikažčika" blēdības utt. Bet viņš izvēlējās gulēt un dzīvot pusmiegā - viņa vienīgā īslaicīgā mīlestība Olga (Liena Šmukste) izmisīgi mēģina izvilkt Oblomovu no dīvāna, jo viņš bija atšķirīgs, noslēpumains, dziļš un vienlaikus komisks. Taču, tikai paliekot uz dīvāna, viņš var saglabāt savu interesantumu, jo Štolcu ir daudz, bet Oblomovs - viens.
Rīgā uzvests iestudējums, kas nešaubīgi ir izcilas režijas un aktieru meistarības izpausme, vēstījums par rūpēm, kas ir dziļākas nekā putekļains 19. gs. interjers vai karikatūra. Tas ir stāsts par tiesībām nedarīt, neiet, nesteigties, izslēgt, neatbildēt. Tad pavērsies iespēja uzzināt aizmirsto.

Vērtējums
Režija 5
Aktieri 5
Scenogrāfija 5
Kostīmi 5

Cilvēkiem par prieku. Alvja Hermaņa Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī
Avīze Diena
31.08.2011
autors Zane Radzobe

Iļja Muromietis bija gulējis uz krāsns trīsdesmit gadus, kad viņa sētā ne saukti, ne aicināti uzradās trīs noskranduši ceļinieki. Pasper soli, Iļja – viņi teica. Padzeries malku ūdens – tajā Krievzemes spēks. Iļja spēra, Iļja padzērās. Par pārējo stāsta krievu biļinas.
Tas, ko biļinas, līdzīgi mūsu pašu pasakām un teiksmām par nogrimušām pilīm un dusošām princesēm, nestāsta, ir sekojošais. Proti, Iļjam laimējās. Viņš modās laikmetā, kad pa Krievzemi siroja tatāri, bet katra sevi cienoša upe vai birztala bija pūķa mājvieta. Mūsu varonim bija ne tikai skaidra darbības programma, bet arī ar vērienu un radošu garu apveltīti pretinieki. Dzīve, ja tā drīkst izteikties, apvienoja sevī cīņas prozu un fantāzijas poēziju. Bet ko tad, ja ikdienas bitā nebūtu atrodams ne gabaliņš dziesmas, ne dvēseles, ja darbīgās rutīnas skrejā, kā formulē Ivana Gončarova slavenā romāna titulvaronis, nav saprotams, pa kuru laiku lai dzīvo? Muromietim palaimējās. Uz jautājumu, vai no krāsns vajag nokāpt citam Iļjam - Iļjam Iļjičam Oblomovam, atbildēt šodien ir krietni grūtāk.

Izvēļu liktenīgais spēks

Ja dažos vārdos jāpasaka, par ko stāsta Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī radītais Oblomovs, es teiktu, ka šī ir izrāde par izvēlēm. Par to, ka, lai cik ļoti vēlētos, nekad nav iespējams dabūt visu, vienmēr no kaut kā jāatsakās, vienalga – lielveikalā piena paku vai sev dzīves ceļu izvēloties. Un – ka reiz kā neizbēgams likteņa princips sajusta izvēle cilvēka mūžā allaž sūrst kā sirdī ievilkta skabarga.
Man apraksts šoreiz padevies poētisks un filozofisks, bet tas nenozīmē, ka ar to A. Hermaņa jaunais iestudējums būtu izsmelts. Kā visas labākās režisora izrādes, Oblomovs ir apbrīnojami daudzslāņains, rosina domas, kam pēc loģikas vajadzētu citai citu noliegt, bet kuras tomēr savijas pārsteidzošos nozīmju tīmekļos. Būs skatītāji, kam iestudējums liksies sociāli kritisks, iespējams, atsevišķos aspektos pat politisks. Būs tādi, kas no sirds smiesies Oblomovā – asprātīgā komēdijā (kāda izdoma, kāda radošās brīvības uzdzirkstīšana!), un tādi, kas raudās, jūtot līdzi traģiskajiem varoņiem. Un skaistākais – visiem būs taisnība.
Šo A. Hermaņa izrāžu pievilcības atslēgu – šķiet, ar kaulu smadzenēm sajusto pretrunu vienību, ko skatītājiem piedevām rāda nevis ar pāri stāvošu smīnu, bet cilvēciski siltu smaidu – aktieru ansamblim izdevies iemiesot atbruņojošā perfekcijā. Pavasarī Ķelnē tika pirmizrādīts otrs A. Hermaņa Oblomovs, variants, kurš tapa paralēli Rīgas iestudējumam un lielā mērā „uzsūcis” JRT aktieru mēģinājumos atrastās detaļas. Neviens aktieris, protams, nav mehānisms, un lomas netop copy – paste tehnikā. Tomēr A. Hermaņa karjeras līkloču piespēlētā iespēja salīdzināt abas izrādes, vienlaikus ir arī izdevība novērtēt nekādās skalās neizmērāmo – proti, mūsu aktieru talantu, tehniskās un darbaspējas. Ļoti patīkami lieku reizi konstatēt, ka rīdzinieki ir ārkārtēji.


Pieskārienu simfonija

Citu ansambļa saķeri jūt pat Gundara Āboliņa Oblomovā, kas Ķelnē žilbināja ar teju pārcilvēciski precīzu tehniku, lēkājot no ainas ainā, no gatavas emocijas gatavā emocijā tā, it kā tām ne no kurienes nevajadzētu rasties. Ņem – gatavs. Ņem nākošo – atkal gatavs. Bet ir tomēr būtiska atšķirība, vai sajūsminies par formas virtuozu, vai arī – kā Rīgā: redzi katru pāreju, tiltiņu, domas virāžu, emocijas krasu maiņu, kas neļauj ne uz brīdi atslābt, gremdējoties smalku pieskārienu simfonijā. Izrāde nav īsa – četras stundas, un lielākoties – kā teiktu konservatīvākie dramaturģijas aizstāvji, „nekas nenotiek”. Bet šis nekas ir tik spriegs, enerģētiski lādēts un interesants, ka neviens „notikums” tam nestāv blakus.
Par izrādes centru kļūst Gundara Āboliņa Oblomovs un Viļa Daudziņa Zahars, kaut uzmanību gribu pievērst faktam, ka Oblomovi Rīgā būs divi. 11.septembrī no krāsns pirmo reizi nokāps Ģirta Krūmiņa XXI gs. Muromietis, un visas pazīmes liecina, ka tā būs ne mazāk spriega, dzirkstoša un interesanta, tomēr pavisam cita izrāde. Jo Oblomovu un Zaharu aktieri JRT izrādē zīmē pat ne tik daudz fantastiskajā ķermeņu partitūrā un smalkajā psiholoģijā, cik atmosfēras vissīkākajās niansēs. It kā viņiem ķermeņu nemaz nebūtu (kaut fiziski izrāde ir ļoti „ķermeniska”), bet būtu tikai enerģijas oreols, kas spēj apgarot visu sev apkārt. Tādi jau Muromieši ir – ja guļ, līdzi viņiem snauduļo visa zeme, ja mostas, milzīgs enerģijas mākonis uzsprāgst, aizraujot uz priekšu miljonus.
Kaut arī Kristīnes Jurjānes noskaņu scenogrāfija, salīdzinot Rīgas un Ķelnes izrādes, izgaismota atbilstoši šejienes tehniskajām iespējām, un rīta gaismas netveramo īstumu, kas tā šokē Vācijā, rīdziniekiem nāksies piedomāt klāt, noskretušais, līdz pēdējam nodzīvotais dzīvoklis, brūkošā mini pasaule ir Oblomova un Zahara trešā roka vai kāja. Viņi ir organiska šīs aizkrāsnes daļa, arī – aizkrāsne mīt dziļi viņos. Pretīgais un skaistais iet roku rokā, bez tam ne viens, ne otrs nav „zems”, bet gan vēriena apdvests – stilizēts riebuma pilns skatiens kā vissirsnīgākais glāsts, izspēlētas lamas – mīlestības apliecinājumi. Par spīti tam, ka gan V. Daudziņam, gan G. Āboliņam repertuārā ir lomas, kas atgādina varoņus Oblomovā, Zahara un Iļjas Iļjiča lomas abiem ir jauns aktiermeistarības brieduma pakāpiens – šī saspēle nav aprakstāma, tā vienkārši jāredz!

Cits Muromietis

Oblomovs valdzina kā vienlaikus ļoti racionāls (par citātiem, kultūras alūzijām un jaunas teatralitātes pētījumiem varētu uzrakstīt atsevišķu recenziju) un emocionāls mākslas darbs. Emociju gamma visā pilnībā uzdzirkst G. Āboliņa un V. Daudziņa saspēlē – no smiekliem līdz asarām. Mazi dārgakmeņi spilgti groteskā rāmī, labākajās ekspresionisma tradīcijās izzīmēti, ir arī Kaspara Znotiņa Terentjevs un Ivara Krasta Doktors. Varu sniegt atbildi tiem, kas taujā – vai tiešām talantīgu aktieru darba stundas jānieko, piešķirot katram pa nelielai solo ainai? Jā. Jo bez viņiem Oblomovs zaudētu būtisku vispārinājuma slāni. Proti, ne jau ķeza ar Olgu un Štolcu iznīcina Oblomovu. (Vācijas izrādē aktieri nospēlē tā un - pazaudē perspektīvu stāstam par mūsu, ne Gončarova gadsimtu.) Oblomovu iznīcina saskaršanās ar dzīvi, kurā nav poēzijas, nav uzveicamu pūķu un atbrīvojamu jaunavu un kurā pat mūzika pa īstam skaisti skan tikai iztēlē.
Arī Gata Gāgas Štolcs un Lienas Šmukstes Olga, divi Oblomova modinātāji, kas viņu fiziski izvelk no gultas un metaforiski dod padzerties iz zemes avotiem, nav sendienu gudrie, bet nomaldījušies, skrējienā ierauti mazi cilvēki, kuru eksistences attaisno, skaitot viņu amatu nosaukumus. Abi aktieri arī spilgti nospēlē savus tēlus – kā funkcijas, kaut, manuprāt, režisors Oblomovā ir atstājis diezgan vietas, kurā māksliniekiem, nezaudējot varoņu marionetiskumu, atklāt arī viņu pulsējošo dvēseles (pat ja tā nav Dvēsele, bet tikai dvēselīte) ritmu. Varbūt tas nav tik būtiski Oblomova filozofijai, jo A. Hermanis rāda, ka visi cilvēki ir vērtīgi, un tas šodien ir bezgala daudz. Bet no teātra skatīšanās viedokļa šāda oderīte ļautu garajās ainās noturēt uzmanību arī brīžos, kad V. Daudziņa un G. Āboliņa dabiski nokveldētā interese meklē arī pārējos tēlos ko dzīvu un pretrunīgu, kam pieķerties.
Lai gan apšaubu nepieciešamību pēc Oblomova sapņa maza zēna izpildījumā (vai to pašu, tikai poētiskāk un daudznozīmīgāk, jau nav nospēlējis G. Āboliņš?), un arī Jevgēnija Isajeva spēlētā Aleksejeva izmantojums „legāla” skatuves strādnieka lomā šķiet diskutabls, tomēr, izrādei beidzoties, šie sīkumi piemirstas mirklī. Paliek tikai doma par Oblomova miegu. Smalku, pieskārieniem izaustu, eksistenciāli dziļu. Kas ir tas spēks, kas valda noskretušajā istabā, liekot tās saimniekam gadiem vāļāties pa dīvānu un viņa viesiem krist gar zemi kā mušām rudenī? Skaidrs, ka miegs iznīcina. Bet vienlaikus – kurš var noliegt? - tas arī glābj. Paslēpj, glabā, nosargā. Ja Muromietis nebūtu nokāpis no krāsns, Krievzemē daudzi varoņdarbi būtu palikuši nedarīti. Ja Oblomovs nebūtu nokāpis dzīvē, viņu tā nebūtu iznīcinājusi. Kas ir A. Hermaņa Oblomovs – bērns, dvēsele, sapnis? Protams. Bet visvairāk viņš ir tas avots, pie kura lācis naktīs nāk padzerties Krievzemes spēku. Jeb – kā saka Zahars, viņš dzīvoja cilvēkiem par prieku.

ТЕАРТ: Обломов
http://kultprosvet.by/
17.10.2014
autors Екатерина Еремина

На «ТЕАРТе» Новый Рижский театр представил «Обломова» И. Гончарова в постановке Алвиса Херманиса. То ли публика изголодалась по классике, то ли имя режиссера сыграло роль, но зал был заполнен целиком. Не стало меньше зрителей и после антракта несмотря на четырехчасовой хронометраж спектакля.

Четырех часов было как раз достаточно, чтобы ощутить, как медленно течет (если не сказать стоит) время для Обломова, и успеть разглядеть старые, местами висящие клоками обои, кружевные салфетки, серебряный чайничек и даже ветку, покачивающуюся за запыленным окном. Да и множество других деталей, создающих интерьер, в котором без преувеличения можно жить. От павильона-квартиры Обломова веет ранним МХАТом, где каждая вещь играла свое соло в общем ансамбле, создавая визуальный образ постановки и мир ее героев. Апартаменты Обломова в самом деле его идеальный мир, а сам Илья Ильич – часть его. И он, и Захар воспринимаются как элементы запыленного серого интерьера, приросшие к дивану и полатям. Кажется, если Обломова попытаться сдвинуть с места, раздастся такой же скрежет, как от старого столика, на котором слуга пододвигает барину таз для умывания.

Долгое время на сцене практически ничего не происходит. Лежит Илья Ильич, постепенно покрываясь горой неоплаченных счетов и писем, оставшихся без ответа, как покрывается пылью и плесенью его квартира. Но – странное дело – ни Обломов, ни его запущенное жилище, похоже, не вызывают омерзения и осуждения ни у режиссера, ни у зрителя.

Барин и слуга, в отношениях которых нет-нет да и проскользнет что-то почти материнское, обустроили убежище, где можно укрыться от жизни и ее тревог. И все, кто вторгается в тихую обитель, выглядят здесь чужеродными. Гипертрофированные образы людей-автоматов с марионеточной пластикой – пьяницы и кутилы Тарантьева и полуживого Доктора, напоминающего героя готического романа, – пугают и заставляют подсознательно принять сторону Обломова, который избегает общества, состоящего из подобных персонажей. Только Алексеев, даже внешне отличающийся от тонких, затянутых в черное фигур Тарантьева и Доктора своей мягкой округлостью, приходится к месту в квартире Обломова, постепенно превращаясь, как и сам хозяин, в часть интерьера.

Общество, мелкие заботы и большие события, отравляющие жизнь и вмешивающиеся в ее спокойное течение, – все это не для Ильи Ильича. Его счастье – в покое и безмятежности, отсутствии волнений. Поэтому и появление Штольца, и любовь к Ольге, окрылившая поначалу, в итоге остаются лишь фрагментами другой жизни, ворвавшейся в устоявшийся мир. Такими фрагментами являются ширмы, обозначающие смену мест действия, установленные почти на авансцене. Похожие на гравюры небольшого формата, они в эпизодах встреч с Ольгой словно переносят Илью Ильича в другую реальность, но их условность и господствующий на сцене интерьер обломовской квартиры говорит о том, что это временно. Единственно реален лишь куст сирени. Он и Casta Diva – символ абсолютного призрачного счастья, которое мелькнуло перед Ильей Ильичом в образе Ольги. Это невероятное ощущение радости бытия, которая чувствуется в самых обыденных моментах жизни, как во сне Обломова, преображающем серый угрюмый интерьер. Но Илья Ильич сам отпускает прекрасный призрак: Casta Diva теперь вместо барышни Ильинской для него гнусаво напевает Захар. Призрачный абсолют Обломов не рискнул обменять на привычное течение жизни, как не рискуют это сделать многие из нас. Ведь свои Casta Diva и куст сирени есть у каждого, но для большинства они остаются лишь мечтой, дотянуться до которой не хватает или сил, или смелости, или желания.

Думая об этом и глядя на Обломова, как-то упускаешь момент, когда он из неказистого смешного персонажа превращается в трагическую фигуру. Произошло это, когда Ольга покинула его или когда случился удар, определить сложно. Обломов возвращается на диван. Осыпаются, как листья, фотографии со стены – в застывшем времени идут годы и уходят люди. Кончина Ильи Ильича вносит в сонную тишину на сцене по-настоящему драматические ноты. Чувство усиливается тем, что моменту смерти предшествует монотонная читка соответствующего текста Алексеевым, сидящим у куста сирени возле могилы Обломова. После этого трогательные приемы, которыми с детства будил своего барина Захар, воспринимаются совершенно иначе: вместо привычной перебранки старый слуга в последний раз укрывает Илью Ильича одеялом и сворачивается подле него на полу.

В «Обломове» Херманиса больше всего впечатляет именно эта странная контрастность, осмысливаемая постфактум: смешение почти натуралистического реализма и едва уловимой фантасмагоричности, смеха, вызываемого несоответствием текста и действий персонажей, и трагичности происходящего, обыденной простоты и философской глубины. И это больше всего ощущается в самом Обломове Гундарса Оболиньша, даже во внешности которого специально нет особой привлекательности, способной вызвать симпатию. Просто не понимаешь, как и когда из смеха над его упорным нежеланием сделать хотя бы лишнее движение родилась едва ли не убежденность в правоте Ильи Ильича. Ведь в бегстве Обломова от жизни чувствуется что-то экзистенциальное, что-то столь же удивительно естественное, как и его представление о счастье. И эта естественность, кажется, ощущается даже Штольцем, который упорно доказывал своему другу, что смысл жизни – в труде и постоянном горении. В финале неутомимый Андрей Иванович, убедившийся в тщете своих деяний и основательно уставший от жизни, сделает то, что, вероятно, хотели сделать многие в зале: свернувшись калачиком, он устроится на диване Обломова, занимая его место…

http://kultprosvet.by/opyit/festival/oblomov