Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
OTELLO

OTELLO

Viljams Šekspīrs
OTELLO

Izrādes žanrs – krimiķis

Par „Otello” priekšstats ir visiem. Ja ne vairāk, tad vismaz tik daudz, ka moris greizsirdības lēkmē nožņaudz savu skaisto un uzticīgo sievu Dezdemonu.  
To, ka Otello ir izcils karavadonis un Venēcijas republikas ģenerālis, zin vai atceras daudzi. Tieši viņā, melnādainajā, iemīlas un uz svešu  zemi  līdzi dodas senatora meita, skaistākā un iekārojamākā  Venēcijas līgava Dezdemona. Armijas apstākļi, apkārtējo skaudība un intrigas pārvērš sapnim līdzīgo dzīvi murgā.

Lomās:
Otello – Andris Keišs
Jago – Kaspars Znotiņš
Kasio – Ivars Krasts
Dezdemona – Jana Čivžele
Emīlija – Inga Alsiņa-Lasmane vai Sandra Kļaviņa
Bjanka – Liena Šmukste
Rodrigo – Varis Piņķis
Venēcijas hercogs, Lodoviko – Andis Strods
Brabancio, Montano – Gatis Gāga

Andris Keišs par Otello lomu saņēmis 2010./2011.gada Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktieris!

Režisore – Māra Ķimele
Mākslinieces – Inga Bermaka un Agnese Stabiņa

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 12,00; 15,00 EUR


Pirmizrāde 2010. gada 15. oktobrī

Māra Ķimele (režisore):
Vai Otello ir lētticīgs muļķis? Kādēļ Jago tik viegli izdodas ar viņu manipulēt? Kādēļ Dezdemona aizbēg no mājām un apprec mori? Vai liela greizsirdība ir lielas mīlestības pazīme? Vai cilvēks spēj mainīt savu dabu? Šādi jautājumi rodas, domājot par Šekspīra Otello.

Andris Keišs (Otello):
Man, strādājot pie „Otello”, galvenais ir priekšstatu laušana. Izrādās, Dezdemonu nodur, ne nožņaudz. Izrādās, Jago nav ļaundaris. Izrādās, Otello ir spēcīgs karavadonis un nepieredzējis jauneklis vienā (tumšā) ādā. Un, protams, vēl joprojām nepārspēti  dialogi.

Jana Čivžele (Dezdemona):
Izrāde ir kā Cirka spēle caur palielināmo stiklu. Metamā  kauliņa punktu skaits pārvieto spēles figūras pa laukumu, attālinot vai pietuvinot uzvarai. „Otello” ir par to, kā viens cilvēks šmaucas ar metamo kauliņu, bet otrs tic, ka tas ir viņa liktenis.

Kaspars Znotiņš (Jago):
Es gribu spēlēties. Gan labā nozīmē, kad caur spēli panāk vieglumu, gan sliktā nozīmē, kad spēlējoties paliek paviršs. Lai! Redzēs, kas būs! Jo, ja nepamēģināšu, nezināšu, cik tālu varu aizspēlēties. Es neesmu Jago, es tēloju Jago. Tēloju karavīru, kurš ir karojis, nokāvis. Tēloju piekrāptu, bet mīlošu veci. Tēloju, spēlēju. Mētājam caurules, izliekamies, ka caurules ir taures, zobeni, lielgabali, noklausīšanās ierīces – pēc vajadzības. Izliekamies, ka ir vētra, stumdām kastes pa skatuvi kā nenostiprinātu kravu uz kuģa. Imitējam mīlestību, kaisli, neprātu, greizsirdību, skaudību un bailes. Izliekamies, ka smejamies, piedzeramies, drebam drudzī, raudam, slīcināmies un slepkavojam. Cik tālu šitā aizspēlēsimies? Cerams, ka tālu!

Vārds: Irma, 23.03.2015
Viedoklis: Ar Teterevu fonda laipnu gādību (paldies viņiem par to) noskatījos šo izrādi LTV. Patīkams pārsteigums - ļoti laba izrāde. Labprāt būtu gājusi skatīties ''dzīvajā''. Ieraudzīju Keišu no cita rakursa. Sezonas labākā aktiera tituls viņam tiešām pelnīts.
Vārds: Mary, 23.03.2015
Viedoklis: Nepatika, Šekspīrs likās vienkārši izsmiets. Vienīgais, kas patika - K. Znotiņa Jago.
Vārds: Sarmīte, 07.02.2015
Viedoklis: man ir žēl labu aktieru, kuriem jāspēlē uz skatuves ar tik briesmīgām dekorācijām un kanalizācijas caurulēm, arī tērpi neatbilda laikmetam. Vai tiešām izņemot koka kastes uz riteņiem režisore neko citu nevarēja izdomāt? Aktieru spēlē bija laba, bet citā ziņā esmu vīlusies par izrādi.
Vārds: Andris, 07.02.2015
Viedoklis: Ļoti laba izrāde, Šekspīrs joprojām ir aktuāls un tēmas mūžīgas... Scenogrāfija lakoniska, uzsvars uz aktieru tēlojumu, kas bija ļoti labs. Paldies!
Vārds: Dace, 06.02.2015
Viedoklis: JRT vienmēr ir izcils, jebkurā izrādē un jebkurā lomā! Skatoties otrreiz, Otello patika pat labāk kā pirms trim gadiem. Paldies visiem, bet jo īpaši Kasparam Znotiņam, Andrim Keišam un Sandrai Kļaviņai :)

Dēmoni un arhetipi
Kultūras Forums, 5.11.2010
autors Maija Treile

Daudzšķautņainais, sarežģītais cilvēks saplosa skaidro arhetipu pasauli, jo viņam nedabisks, neizturams un apšaubāms šķiet tās monolītumsPirms Māras Ķimeles Otello iestudējuma Jaunajā Rīgas teātri biju iedomājusies, ka mūsdienās Venēcijas mori attēlot, baltu aktieri mālējot melnu, nav prāta darbs – vai par primitīvu vai nevietā komisku (traģēdija taču, kaut ne bez Šekspīram raksturīgā skarbā humora), un vai tad par ārēju melnumu vispār ir stāsts, drīzāk jau greizsirdības posts cilvēku pārogļo līdz melnumam iekšēji. Taču iestudējums pārliecināja, ka manas iedomas ir tikai tukši aizspriedumi. Šķietami visvienkāršākais variants (kur melnums tiešām ir melnums, nevis kāda tēlaina metafora), šajā iestudējumā pārliecina arī kā vislabākais.Māra Ķimele izrādi žanriski klasificējusi kā krimiķi, un taisnība viņai ir. Šekspīrs un viņa darbi ir neatrisināms krimiķis, turklāt kultūras vēsturē, iespējams, pats intriģējošākais, jau vairāk nekā 400 gadu garumā. Neatminēta mīkla ir Šekspīra darbu autorības problēma, bet pašu lugu varoņi, sižeti, filozofija tik daudzšķautņaini, ka ļaujas tikt interpretēti bezgalīgā daudzveidībā. JRT iestudējuma skatītājs savā ziņā tiek padarīts par detektīvu – režisores smalki un precīzi izstrādātā vēstījuma līnija prasa labas novērošanas spējas, jo visi tēli darbojas ļoti noteiktā cēloņsakarību ķēdē un ne visas nianses ar vienu acu pāri vienā skatīšanās reizē ir tik viegli uztveramas. Cik izrādē ir lakatiņu un kam katrs pieder, kurš kuram to dod, un kurš to redz? Lugā Otello greizsirdības uzkurināšanā viens no Jago veikli izvēlētajiem rīkiem ir mora sievai dāvātā lakatiņa nokļūšana Kasio rokās, taču izrādē šis tēls vēl daudzkāršots, no nepareizajās rokās nonākuša lakatiņa greizsirdībā iedegties liekot arī pašam Jago un viņa sievai Emīlijai. Arī Šekspīra rakstītie vārdi un situācijas iegūst papildu nozīmi, sekojot līdzi paralēlajai lakatiņu maiņas dzīvei un izrādes varoņu vērībai pret tiem. Ar lakatiņu palīdzību izrāde vēsta ari par cilvēka tieksmi neredzēt acīmredzamo un domāt redzam šķitumu: Otello neredz Dezdemonas lakatiņu, ko Jago vicina tā acu priekšā, bet tic viņa vārdiem par to, kā Dezdemona to atdevusi Kasio, un iesveļas arvien lielākā greizsirdībā. Iestudējumā būtiska loma ir ne tikai mutautiņiem, bet arī palagiem - izrādes sākumā no palagiem sasieta virve, bēgot no tēva mājām, kļūst par Dezdemonas ceļu pie Otello, palagos viņa tinas kāzu naktī, palagu piedāvā mutautiņa vietā, kad Otello sāp galva, no palagiem izveidotā šūpuļtīklā/ šūpulī guļoša, Dezdemona sagaida Otello ari savas dzīves pēdējā naktī.Izrādē lugas tēli traktēti ļoti tieši un skaidri. Skatoties mūsu Šekspīra interpretācijas klasiķa Oļģerta Krodera iestudējumus, var priecāties par dziļo psiholoģisko analīzi, par neierastām, psiholoģiski smalkām tēlu motivācijas interpretācijām. Ķimeles Otello iestudējumā psiholoģiskie kamertoņi nav intereses centrā, tēli darbojas kā ikonas - zīmes. Arhetipi. Ivars Krasts leitnanta Kasio, Liena Šmukste palaistuves Biankas, Varis Piņķis "augstmaņa" Rodrigo, Gatis Gāga Dezdemonas tēva Brabancio un Kipras salas pārvaldnieka, Andis Strods abās augstmaņu lomās spilgti un skaidri iezīmē Šekspīra doto tēla fasādi, kura skatītājam neraisa vēlmi urķēties – kas gan notiek aiz šīs fasādes lodziņiem, cik stingri ēkas pamati un kāda kārtība tajā valda. Šeit var runāt par noteiktu tipāžu galeriju, kas ir lielisks pamats iestudējuma krāsainajai teatralitātei. Liekas, šāds spēles stils varētu būt ļoti radniecīgs paša Šekspīra laika teātrim. Izrādē arī neskopojas ar parupjiem jokiem, kādi, apskalojot tos ar kādu stiprāku dzērienu un piekožot vistas kāju, gāja pie sirds Elizabetes laikmeta teātra apmeklētājiem. Teatralitātes svētkus svinēt ļauj ari kailā skatuve, kurā vidi rada aktieri, izmantojot rekvizītus/utilitārās metaforas -caurules (izmantojamas kā ieroči, izspiegošanas rīki, smēķi, vīna sūcamās trubas), uz ritentiņiem slīdošās plātnes, koka un plastmasas kastes. Izrādes mākslinieces Ingas Bermakas veidotajos kostīmos valda košu krāsu tīrība, izteiksmīgas galvas segas, gana liela nosacītības un arī mūsdienīguma deva.Atgriežoties pie skaidrajām līnijām tēlu traktējumā, jāpievēršas izrādes galvenajiem varoņiem – Andra Keiša Otello, Kaspara Znotiņa Jago, Janas Čivželes Dezdemonai un Ingas Alsiņas Emīlijai. Otello traktējumā uzsvērts tas, ka viņš ir svešais, citādais, kas vienlaikus suģestē, bet nekad nevarēs pa īstam tikt pieņemts par savējo un ar savu neierastumu arī raisa naidu. Izrādē multikulturālisma tēma ir būtiska. Otello kāzu rituālā azartiski un nepacietīgi priecīgi izdejo afrikānisku "riesta" deju, kurai vēlāk cenšas sekot pārējie, tostarp notiekošā sajūsminātā un intriģētā Dezdemona. Vēlāk, kad Otello jau pamatīgi sagrauzušas greizsirdības ēdas, arī Kiprā ieradušos venēciešu etiķete attēlota kā sveša, pāviska ceremonēšanās, kuru Otello nekautrējas izmēdīt. Kultūras atšķirības izrādē ir būtiskas gan kā savstarpējās pievilkšanās, gan nesaprašanās pastiprinātājas.Pirmā Andra Keiša parādīšanās padarīta īpaši iespaidīga - tumši krāsoto ādu izceļ baltā mundiera mirdzums, aktiera gana garais augums pret pārējiem vēl izcelts, paceļot viņu uz ritentiņiem slīdošām koka koturnām. Viņa tumšās rokas bagātīgi rotātas gredzeniem. Aktieris gan plastikā, gan mīmikā, gan balss modulācijās (dziļi rūcieni, balss tembra pazemināšana) ir "īsts moris" - no formas viedokļa ļoti tieši iemiesots distancēts eiropieša priekšstats/ stereotips par "viņiem". Taču šis zīmējums ir skaidrs un elegants, kas nepadara to par primitīvu ilustrāciju. Turklāt aktierim, noturot spilgto formu (brīžiem gan nelieli atkritieni "keišiskās" intonācijas), izdodas to piepildīt ar ļoti siltu un blīvu saturu. Janas Čivželes Dezdemona absolūtajā mīlestībā pret Otello ļaujas viņam līdz galam - sākumā jūtu laimes noteiktā ķiķināšanā, kas turpinās arī tad, kad smieties viņai vairs galīgi nebūtu par ko un šķiet iegrimstam vienveidībā, taču veido spēcīgu kontrastu bridī, kad ari viņa vairs nesmejas un nesmiesies nekad. Gan Otello, gan Dezdemona ir divi atsevišķi arhetipi, taču abi veido arī kopēju tēlu – vizuāli skulptūrālu un idejiski tīru dubultportretu. Milzu moris ar trauslo Dezdemonu pie sāniem vai pat uz rokas veido cilvēces sapni par ideālo un Jaņ, pretmetu saplūsmi, par kura sapostīšanu ir žēl.Otello un Jago var traktēt gan kā absolūtos pretmetus (piemēram, izcilais krievu režisors Anatolijs Efross tos salīdzinājis ar Jēzu un Jūdu), taču tos var skatīt ari kā vienas tēmas – greizsirdības/ vīrieša akluma, paštaisnuma – dubultnesējus. Andra Keiša Otello un Kaspara Znotiņa Jago savā ziņā ir gan pretmeti, gan dvīņi; viņi ir vienas tēmas variācijas, kas tiek lasītas dažādos rakursos, dažādu kultūras laikmetu paradigmās.No vienas puses, Kaspara Znotiņa Jago reprezentē klasisku nelieša tēlu – aktiera kalsnais stāvs šķiet sažuvis un salīcis no naida, Jago pamazām greznojas ar rotām, kuras izvīlis lētticīgajam mīlniekam Rodrigo, un labprāt izmēda citus, īpaši nīsto Otello. No otras puses, Jago tēla struktūra ir atšķirīga no pārējiem izrādes personāžiem. Šekspīrs lugu uzrakstījis tā, ka skatītāji jau no sākuma uzzina par Jago nelietīgo dabu, kamēr visi lugas varoņi līdz pat traģēdijas finālam uzskata viņu par īstenu goda vīru. Turklāt Jago par savām nelietībām pastāsta pats un arī apzinās, ka tās ir nelietības. Simpātiskais aktieris Znotiņš kā nekrietnais, bet kaut kādā mērā tomēr simpātiskais tēls Jago izrādē vēršas pie skatītāju zāles un uztur dialogu ar to. Jago ir tas, kurš reflektē par notikumiem, analizē savas jūtas un vada visu tēlu darbības un likteņus. Gribot negribot arī skatītājs tiek pakļauts Jago virzībai, savas domas un jūtas samērojot pret viņu vai pat kaut kādā mērā identificējoties ar to. Tas, ka Jago veic notikumu izskaidrotāja funkciju un līdzās ar skatītājiem zina vairāk par citiem lugas varoņiem, liek skatīties no Jago skatu punkta, kaut skatītājs apzinās viņa redzes leņķa greizumu un amorālo dabu. Jago, no vienas puses, ir ļoti racionāla ievirze, no otras puses, neprātīgas greizsirdības mokas, viņš pats arī sevi spēj novērot no malas, pat novērtēt, bet vienīgais, ko ar šīm jūtām var izdarīt, ir nevis pretoties, bet gan pārvīt tās intrigu tīklā. Jago apzinās, ko viņš dara, un no kāda brīža arī pilnīgi skaidri – ka tas ved uz postu, kamēr Otello mokās ar greizsirdību, taču tās uzlikto atriebības plānu uzskata par taisno tiesu un tikai pašā finālā saprot savu liktenīgo kļūdu. Jago gan lugā, gan izrādē ir kā citas paaudzes, cita laikmeta cilvēks. Viņš ir ļoti mūsdienīgs cilvēks – spējīgs uz pašrefleksiju un pašanalīzi, bet šī zināšana nepadara viņu spējīgu tikt galā ar saviem dēmoniem. Daudzšķautņainais, sarežģītais cilvēks tāpēc saplosa skaidro arhetipu pasauli, jo viņam nedabisks, neizturams un apšaubāms šķiet tās monolītums. Tāpat kā mūsdienu cilvēks ir tendēts apšaubīt tēva, vadoņa stingrās figūras un ne visai labi pieņem absolūtā labā idejas – vienmēr taču gribas paurķēties aiz skaidri nolasāmās garozas, bet, kad to dara, porcelāna tēli neizbēgami plīst. Urķīgajam cilvēkam sagraujot vienus arhetipus, vietā tomēr rodas citi. Jago ir sagrāvis Otello ideālā vīrišķīguma (stingrs kaujās, maigs pret sievu) arhetipu, bet rodas pasaules dramaturģijā slavenākais greizsirža arhetips.

Arī Ingas Alsiņas Emīlija (manuprāt, aktrises labākā loma) šķiet vairāk mūsdienu sieviete, kurai nav nesamērīgi augsti ideāli, bet ir reālistisks skats uz cilvēka dabu un, lai arī šī daba dod vairāk pamata skumjām, Emīlija tās dēļ tomēr nekrīt izmisumā un spēj ar to sadzīvot. Liekas, viņa savā sievišķīgajā gudrībā varētu palīdzēt Jago, ja vien viņš spētu šo palīdzību pieņemt. Izrādē jūtama režisores sievietes nožēla par vīrieša egocentrismu, kas ārēji spēcīgo padara tik vāju.

Daudzšķautņainais, sarežģītais cilvēks saplosa skaidro arhetipu pasauli, jo viņam nedabisks, neizturams un apšaubāms šķiet tās monolītumsPirms Māras Ķimeles Otello iestudējuma Jaunajā Rīgas teātri biju iedomājusies, ka mūsdienās Venēcijas mori attēlot, baltu aktieri mālējot melnu, nav prāta darbs – vai par primitīvu vai nevietā komisku (traģēdija taču, kaut ne bez Šekspīram raksturīgā skarbā humora), un vai tad par ārēju melnumu vispār ir stāsts, drīzāk jau greizsirdības posts cilvēku pārogļo līdz melnumam iekšēji. Taču iestudējums pārliecināja, ka manas iedomas ir tikai tukši aizspriedumi. Šķietami visvienkāršākais variants (kur melnums tiešām ir melnums, nevis kāda tēlaina metafora), šajā iestudējumā pārliecina arī kā vislabākais.Māra Ķimele izrādi žanriski klasificējusi kā krimiķi, un taisnība viņai ir. Šekspīrs un viņa darbi ir neatrisināms krimiķis, turklāt kultūras vēsturē, iespējams, pats intriģējošākais, jau vairāk nekā 400 gadu garumā. Neatminēta mīkla ir Šekspīra darbu autorības problēma, bet pašu lugu varoņi, sižeti, filozofija tik daudzšķautņaini, ka ļaujas tikt interpretēti bezgalīgā daudzveidībā. JRT iestudējuma skatītājs savā ziņā tiek padarīts par detektīvu – režisores smalki un precīzi izstrādātā vēstījuma līnija prasa labas novērošanas spējas, jo visi tēli darbojas ļoti noteiktā cēloņsakarību ķēdē un ne visas nianses ar vienu acu pāri vienā skatīšanās reizē ir tik viegli uztveramas. Cik izrādē ir lakatiņu un kam katrs pieder, kurš kuram to dod, un kurš to redz? Lugā Otello greizsirdības uzkurināšanā viens no Jago veikli izvēlētajiem rīkiem ir mora sievai dāvātā lakatiņa nokļūšana Kasio rokās, taču izrādē šis tēls vēl daudzkāršots, no nepareizajās rokās nonākuša lakatiņa greizsirdībā iedegties liekot arī pašam Jago un viņa sievai Emīlijai. Arī Šekspīra rakstītie vārdi un situācijas iegūst papildu nozīmi, sekojot līdzi paralēlajai lakatiņu maiņas dzīvei un izrādes varoņu vērībai pret tiem. Ar lakatiņu palīdzību izrāde vēsta ari par cilvēka tieksmi neredzēt acīmredzamo un domāt redzam šķitumu: Otello neredz Dezdemonas lakatiņu, ko Jago vicina tā acu priekšā, bet tic viņa vārdiem par to, kā Dezdemona to atdevusi Kasio, un iesveļas arvien lielākā greizsirdībā. Iestudējumā būtiska loma ir ne tikai mutautiņiem, bet arī palagiem - izrādes sākumā no palagiem sasieta virve, bēgot no tēva mājām, kļūst par Dezdemonas ceļu pie Otello, palagos viņa tinas kāzu naktī, palagu piedāvā mutautiņa vietā, kad Otello sāp galva, no palagiem izveidotā šūpuļtīklā/ šūpulī guļoša, Dezdemona sagaida Otello ari savas dzīves pēdējā naktī.Izrādē lugas tēli traktēti ļoti tieši un skaidri. Skatoties mūsu Šekspīra interpretācijas klasiķa Oļģerta Krodera iestudējumus, var priecāties par dziļo psiholoģisko analīzi, par neierastām, psiholoģiski smalkām tēlu motivācijas interpretācijām. Ķimeles Otello iestudējumā psiholoģiskie kamertoņi nav intereses centrā, tēli darbojas kā ikonas - zīmes. Arhetipi. Ivars Krasts leitnanta Kasio, Liena Šmukste palaistuves Biankas, Varis Piņķis "augstmaņa" Rodrigo, Gatis Gāga Dezdemonas tēva Brabancio un Kipras salas pārvaldnieka, Andis Strods abās augstmaņu lomās spilgti un skaidri iezīmē Šekspīra doto tēla fasādi, kura skatītājam neraisa vēlmi urķēties – kas gan notiek aiz šīs fasādes lodziņiem, cik stingri ēkas pamati un kāda kārtība tajā valda. Šeit var runāt par noteiktu tipāžu galeriju, kas ir lielisks pamats iestudējuma krāsainajai teatralitātei. Liekas, šāds spēles stils varētu būt ļoti radniecīgs paša Šekspīra laika teātrim. Izrādē arī neskopojas ar parupjiem jokiem, kādi, apskalojot tos ar kādu stiprāku dzērienu un piekožot vistas kāju, gāja pie sirds Elizabetes laikmeta teātra apmeklētājiem. Teatralitātes svētkus svinēt ļauj ari kailā skatuve, kurā vidi rada aktieri, izmantojot rekvizītus/utilitārās metaforas -caurules (izmantojamas kā ieroči, izspiegošanas rīki, smēķi, vīna sūcamās trubas), uz ritentiņiem slīdošās plātnes, koka un plastmasas kastes. Izrādes mākslinieces Ingas Bermakas veidotajos kostīmos valda košu krāsu tīrība, izteiksmīgas galvas segas, gana liela nosacītības un arī mūsdienīguma deva.Atgriežoties pie skaidrajām līnijām tēlu traktējumā, jāpievēršas izrādes galvenajiem varoņiem – Andra Keiša Otello, Kaspara Znotiņa Jago, Janas Čivželes Dezdemonai un Ingas Alsiņas Emīlijai. Otello traktējumā uzsvērts tas, ka viņš ir svešais, citādais, kas vienlaikus suģestē, bet nekad nevarēs pa īstam tikt pieņemts par savējo un ar savu neierastumu arī raisa naidu. Izrādē multikulturālisma tēma ir būtiska. Otello kāzu rituālā azartiski un nepacietīgi priecīgi izdejo afrikānisku "riesta" deju, kurai vēlāk cenšas sekot pārējie, tostarp notiekošā sajūsminātā un intriģētā Dezdemona. Vēlāk, kad Otello jau pamatīgi sagrauzušas greizsirdības ēdas, arī Kiprā ieradušos venēciešu etiķete attēlota kā sveša, pāviska ceremonēšanās, kuru Otello nekautrējas izmēdīt. Kultūras atšķirības izrādē ir būtiskas gan kā savstarpējās pievilkšanās, gan nesaprašanās pastiprinātājas.Pirmā Andra Keiša parādīšanās padarīta īpaši iespaidīga - tumši krāsoto ādu izceļ baltā mundiera mirdzums, aktiera gana garais augums pret pārējiem vēl izcelts, paceļot viņu uz ritentiņiem slīdošām koka koturnām. Viņa tumšās rokas bagātīgi rotātas gredzeniem. Aktieris gan plastikā, gan mīmikā, gan balss modulācijās (dziļi rūcieni, balss tembra pazemināšana) ir "īsts moris" - no formas viedokļa ļoti tieši iemiesots distancēts eiropieša priekšstats/ stereotips par "viņiem". Taču šis zīmējums ir skaidrs un elegants, kas nepadara to par primitīvu ilustrāciju. Turklāt aktierim, noturot spilgto formu (brīžiem gan nelieli atkritieni "keišiskās" intonācijas), izdodas to piepildīt ar ļoti siltu un blīvu saturu. Janas Čivželes Dezdemona absolūtajā mīlestībā pret Otello ļaujas viņam līdz galam - sākumā jūtu laimes noteiktā ķiķināšanā, kas turpinās arī tad, kad smieties viņai vairs galīgi nebūtu par ko un šķiet iegrimstam vienveidībā, taču veido spēcīgu kontrastu bridī, kad ari viņa vairs nesmejas un nesmiesies nekad. Gan Otello, gan Dezdemona ir divi atsevišķi arhetipi, taču abi veido arī kopēju tēlu – vizuāli skulptūrālu un idejiski tīru dubultportretu. Milzu moris ar trauslo Dezdemonu pie sāniem vai pat uz rokas veido cilvēces sapni par ideālo Iņ un Jaņ, pretmetu saplūsmi, par kura sapostīšanu ir žēl.Otello un Jago var traktēt gan kā absolūtos pretmetus (piemēram, izcilais krievu režisors Anatolijs Efross tos salīdzinājis ar Jēzu un Jūdu), taču tos var skatīt ari kā vienas tēmas – greizsirdības/ vīrieša akluma, paštaisnuma – dubultnesējus. Andra Keiša Otello un Kaspara Znotiņa Jago savā ziņā ir gan pretmeti, gan dvīņi; viņi ir vienas tēmas variācijas, kas tiek lasītas dažādos rakursos, dažādu kultūras laikmetu paradigmās.No vienas puses, Kaspara Znotiņa Jago reprezentē klasisku nelieša tēlu – aktiera kalsnais stāvs šķiet sažuvis un salīcis no naida, Jago pamazām greznojas ar rotām, kuras izvīlis lētticīgajam mīlniekam Rodrigo, un labprāt izmēda citus, īpaši nīsto Otello. No otras puses, Jago tēla struktūra ir atšķirīga no pārējiem izrādes personāžiem. Šekspīrs lugu uzrakstījis tā, ka skatītāji jau no sākuma uzzina par Jago nelietīgo dabu, kamēr visi lugas varoņi līdz pat traģēdijas finālam uzskata viņu par īstenu goda vīru. Turklāt Jago par savām nelietībām pastāsta pats un arī apzinās, ka tās ir nelietības. Simpātiskais aktieris Znotiņš kā nekrietnais, bet kaut kādā mērā tomēr simpātiskais tēls Jago izrādē vēršas pie skatītāju zāles un uztur dialogu ar to. Jago ir tas, kurš reflektē par notikumiem, analizē savas jūtas un vada visu tēlu darbības un likteņus. Gribot negribot arī skatītājs tiek pakļauts Jago virzībai, savas domas un jūtas samērojot pret viņu vai pat kaut kādā mērā identificējoties ar to. Tas, ka Jago veic notikumu izskaidrotāja funkciju un līdzās ar skatītājiem zina vairāk par citiem lugas varoņiem, liek skatīties no Jago skatu punkta, kaut skatītājs apzinās viņa redzes leņķa greizumu un amorālo dabu. Jago, no vienas puses, ir ļoti racionāla ievirze, no otras puses, neprātīgas greizsirdības mokas, viņš pats arī sevi spēj novērot no malas, pat novērtēt, bet vienīgais, ko ar šīm jūtām var izdarīt, ir nevis pretoties, bet gan pārvīt tās intrigu tīklā. Jago apzinās, ko viņš dara, un no kāda brīža arī pilnīgi skaidri – ka tas ved uz postu, kamēr Otello mokās ar greizsirdību, taču tās uzlikto atriebības plānu uzskata par taisno tiesu un tikai pašā finālā saprot savu liktenīgo kļūdu. Jago gan lugā, gan izrādē ir kā citas paaudzes, cita laikmeta cilvēks. Viņš ir ļoti mūsdienīgs cilvēks – spējīgs uz pašrefleksiju un pašanalīzi, bet šī zināšana nepadara viņu spējīgu tikt galā ar saviem dēmoniem. Daudzšķautņainais, sarežģītais cilvēks tāpēc saplosa skaidro arhetipu pasauli, jo viņam nedabisks, neizturams un apšaubāms šķiet tās monolītums. Tāpat kā mūsdienu cilvēks ir tendēts apšaubīt tēva, vadoņa stingrās figūras un ne visai labi pieņem absolūtā labā idejas – vienmēr taču gribas paurķēties aiz skaidri nolasāmās garozas, bet, kad to dara, porcelāna tēli neizbēgami plīst. Urķīgajam cilvēkam sagraujot vienus arhetipus, vietā tomēr rodas citi. Jago ir sagrāvis Otello ideālā vīrišķīguma (stingrs kaujās, maigs pret sievu) arhetipu, bet rodas pasaules dramaturģijā slavenākais greizsirža arhetips.

Arī Ingas Alsiņas Emīlija (manuprāt, aktrises labākā loma) šķiet vairāk mūsdienu sieviete, kurai nav nesamērīgi augsti ideāli, bet ir reālistisks skats uz cilvēka dabu un, lai arī šī daba dod vairāk pamata skumjām, Emīlija tās dēļ tomēr nekrīt izmisumā un spēj ar to sadzīvot. Liekas, viņa savā sievišķīgajā gudrībā varētu palīdzēt Jago, ja vien viņš spētu šo palīdzību pieņemt. Izrādē jūtama režisores sievietes nožēla par vīrieša egocentrismu, kas ārēji spēcīgo padara tik vāju.

Spēle par diviem mutautiņiem
Neatkarīgā Rīta Avīze
autors Silvija Radzobe

Māra Ķimele, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējot Otello, jau ceturto reizi atgriežas pie lugas (iepriekš - divas versijas Kabatā 1990. gadā, Liepājā 2004. gadā) un tomēr spēj atklāt tajā jaunus noslēpumus. Izrāde jāskatās ļoti uzmanīgi - daudzos krustceļos sagaida negaidīti pagriezieni, kas rada dziļu gandarījumu gan par režisores erudīciju dzīves un Šekspīra pazīšanā, gan par aktieru meistarību. Luga, nonākot M. Ķimeles rokās, šķiet, pārvērtusies par Otello Neizsmeļamo.

Par to, ka šis klasikas darbs iestudēts visaugstākajā līmenī, mēdz signalizēt it kā pavisam vienkārša lieta: aktieri nospēlē tā, ka pārņem sajūta — vai no galvas zināmais sižets pagriezīsies citā virzienā, traģisko notikumu nebūs. Bet, kad, protams, viss notiek, kā autors uzrakstījis, pārņem dziļāks pārdzīvojums nekā tas būtu bez šīs izrādes izdarītās «māņu kustības». Pirmoreiz šādu sakarību konstatēju M. Ķimeles Valmieras teātrī iestudētajā Raiņa lugā Pūt, vējiņi!, kur Daces Eversas Baibas un Aigara Vilima Ulda saskaņa bija tik absolūta, ka sedzacītes pašnāvība likās neiespējama. JRT Otello šādas «māņu epizodes» ir vismaz divas. Pirmā cēliena beigās, kad Andra Keiša Otello jau saindēts ar greizsirdību, aizdomām un naidu, Janas Civželes Dezdemona ir tik maiga un paļāvīga, ka moris padodas šai eņģeliskajai varai un atkūst. Tas visas izrādes laikā varbūt ir vispatiesākais mīlestības triumfa brīdis, kaut arī ilgst ne vairāk par pusminūti, jo sasniegts, vīrietim pārvarot milzīgus iekšējos šķēršļus. (Te vairs nav nekā no sākotnējās plātīgā ģenerāļa bezdomu laimes - es esmu «krutais vecis», un man pienākas: gods, panākumi, sieviete.) Tas ir tik patiesi un aizkustinoši, ka Šekspīra uzrakstītā Dezdemonas nāve no Otello rokas finālā nudien šķiet vairs neiespējama.

Otrs skats ar līdzīgu iedarbību ir tad, kad otrajā cēlienā Dezdemona, nobijusies no Otello baisās pārvērtības, izmisumā apķeras ap kaklu Kaspara Znotiņa Jago, lūdzot novērst notiekošo. Jago rokas, brīdi pavilcinājušās, arī apskauj priekšnieka sievu, un viņa sejā parādās mīklains smaids, kurā ir ne tikai triumfs (ienīstā, apskaustā un vienlaikus dievinātā konkurenta sieva meklē glābiņu no viņa pie manis), bet arī maigums un jūsma par ēteriskās citzemju būtnes ciešo tuvumu. K. Znotiņš nospēlē tā, ka ir pilnīgi skaidrs - viņa varonis savu programmu ir piepildījis ar uzviju. Ilūzijas šajā brīdī neklausās pieredzē, tās čukst - uzvarējuši cilvēki kļūst augstsirdīgi, Jago apturēs paša iedarbināto nāves mašīnu, izglābs Dezdemonu.

Šie un daudzi citi izrādes psiholoģiskie dziļurbumi, par kuriem arī gribu pastāstīt, lielā mērā ir režisores prāta, talanta un fantāzijas patstāvīgais darbs, jo renesanses lielmeistars nerakstīja psiholoģiskas lugas mūsdienu izpratnē. Viņš stāstīja stāstus, kuru pamatā bija nevis psiholoģiskās, bet filozofiskās struktūras (var teikt arī shēmas, arhetipi), modelētas pēc dažādos avotos sastopamu mītu vai, kā šajā gadījumā, viduslaiku reliģiskā teātra formu mistērijas un moralitē parauga. Šādu likumsakarību klātbūtni izrādē rosināja saskatīt mani studenti, topošie teātra kritiķi. Viņi Otello veltītajā seminārā runāja par Dezdemonu kā par eņģeli, kas JRT izrādē nolaižas no debesīm baltā autā, tiek nogalināts šajā pašā autā un izrādes laikā reti ar kājām pieskaras zemei, pārvietojas kā lidojot, bet Otello nēsā savu sievu, uzsēdinātu uz delma, kā putniņu. Jebkuras mistērijas vai moralitē centrā ir cilvēks (Otello), ievietots pretējo spēku — debesu (eņģelis Dezdemona) un elles (vems Jago) — iedarbības laukā. Kā daudzos sižetos, arī šajā destruktīvie elles spēki izrādās stiprāki - cilvēks nogalina (savu) eņģeli un mirst. Bet Ļaunums ar mīklainu sfinksas izteiksmi nolemts mūžīgai dzīvošanai. Nav aprakstāms un nav atkārtojams K. Znotiņa smaids, kas rotājas viņa sejā, kad Jago pāri mums lūkojas, šķiet, nākotne. Taču režisore šo arhaisko un vienlaikus, ak vai, cik mūsdienīgo, shēmu piesātina ar Dostojevska sarežģītības līmeņa psiholoģiskām virāžām un kaislībām. (Līga Ulberte A. Keiša Otello pat saskata Ragožina vaibstus, kurš arī nogalina savu sievieti Nastasju Fiļipovnu.) Psiholoģiskā ziņā, salīdzinot ar lugu, viskardinālāk uzirdināts šķietami neievainojamais ļaundaris - intrigas virzītājs Jago. K. Znotiņš virtuozi maina trīs Jago sejas jeb maskas, no kurām varonis apzinās divas (tas, ko gribu, lai citi domā par mani, un tas, ko pats domāju par sevi), trešā ir no zemapziņas negaidīti izlauzušies būtība, kas bieži kļūst par pārsteigumu pašam.

Režisoriskās atjautas un aktiera artistiskuma ziņā par vienu no izrādes kulminācijām kļūst «divu mutautiņu» aina, kā es to nodēvēju. Otello greizsirdības lēkmē ar nūju kā savu visļaunāko ienaidnieku dauza Dezdemonas mutautiņu, kurš brīnumainā kārtā līdzīgi tauriņam plivinās gaisā un nekrīt zemē, raisot asociācijas ar dvēseli. (īstenībā tā ir pirmā - simboliskā — Dezdemonas nogalināšana.) Brīdi vērojis vienlaikus šausmīgo un arī smieklīgo divkauju, Jago pārvēršas sejā, pat nobāl, it ka nonākdams transa stāvoklī. Un... izvilcis no kabatas savas sievas zilo mutautiņu, metas tam virsū ar nūju tieši tāpat kā Otello. Šī aina ļauj ieraudzīt Jago kā Otello dubultnieku, kā Otello nr. 2, bet varbūt pat kā Greizsirdi nr. 1, kura vērpto intrigu pret ģenerāli iekurinājušas baumas par tā romānu ar Jago sievu Emīliju. Ingas Alsiņas valšķīgā, reāli uz zemes stāvošā Emīlija mīl vīru, kaut arī tas pret viņu izturas noraidoši, pat rupji, vien dažkārt rupji izmanto par seksuālas baudas objektu. (Abi vīrieši gluži vienādi primāri tic baumām, nevis sievām.) Līdz ar to abu liktenis izrādes gaitā ir pat šausminoši līdzīgs, tas atšķiras vien finālā. (Piebildīsim: sižetu paralēlisms vienas lugas ietvaros - iemīļots Šekspīra paņēmiens; atcerēsimies kaut vai Līru un Glosteru.) Nūju cīņa ar mutautiņiem piesātināta arī ar simboliskām seksuālām asociācijām, liekot domāt par pretējo dzimumu allažīgo pievilkšanos un nebeidzamo mokpilno karu. Ainā, ja labi grib, ieraugāmas arī feministiskas noskaņas, kas vīrieti traktē kā primitīvu agresoru, tendētu iznīcināt sievieti, lai justos kā uzvarētājs.Pēc aktieriskā varoņdarba Ziedoņa lomā (Ziedonis un Visums) Kaspars Znotiņš kā Jago nepārsteidz, vien sagādā dziļu gandarījumu, jo pilnā mērā (un vēl vairāk) attaisno uz viņu liktās cerības un gaidas. Toties milzīgs pozitīvs pārsteigums ir Andris Keišs kā Otello. Tas droši vien skanēs nepieklājīgi, bet, ko lai dara, ja tā ir: viņš šajā lomā pirmo reizi pilnā mērā attaisno cerības, ko ne tikai man, bet arī citiem radīja pirms septiņpadsmit vai cik tur gadiem, kad stājās Kultūras akadēmijā. Lomu var salīdzināt ar visās detaļās precīzi izstrādātu un ar iedvesmu un baudu nospēlētu muzikālu partitūru. Garīgais ceļš, ko izrādē noiet Otello, ir milzīgs - no smieklīga groteski pašpārliecināta mežoņa, kas eksotiskā dejā izrāda savu melni krāsotā puskailā ķermeņa fizisko pievilcību (aktieris pilnībā atbrīvojies no priekšlaicīgas apvelšanās simptomiem) līdz dziļu ciešanu pārņemtam traģēdijas varonim, kas cauri noziegumam finālā iemanto garīgu apskaidrību. Pirmoreiz Otello skatuvē parādās uz smieklīgām pusmetru augstām koturnām, bet finālā viņš sevi nogalina, ar šīm koturnām kā akmeņiem simboliski sadragājot savu galvu. Koturnu izmantojums, ja skatās uz to no semiotiskās analīzes viedokļa, ļauj izdarīt secinājumu, ka viens no Otello pašiem galvenajiem traģēdijas cēloņiem ir bijusi viņa atrautība no dzīves, mājojot maldīgu priekšstatu un viedokļu gūstā. Nokāpšana uz zemes (līdzīgi kā Dezdemonai) arī viņam jāsamaksā ar savu dzīvību. Gluži vai brīnumu aktieris panāk, runājot bezgalīgi grūtos, jo daudz, un liekvārdīgos Otello monologus, kad varonis mokās greizsirdībā. A. Keišs tos izpildīja tā, ka šķita - zālē plūst vieni vienīgi dedzinoši sāpju viļņi, nav nozīme vairs konkrētiem vārdiem un to nozīmei, vien dzejas—sāpju pantmēram un ritmam. Sasniedzot kulmināciju, šīs vaimanas atgādināja maģiskas rituālās raudas, kādas es tās iztēlojos ideālā izpildījumā.Režisori lugā interesējušas attiecības starp pieciem varoņiem — bez abiem centrālajiem pāriem (Otello – Dezdemona un Jago—Emīlija) viņas uzmanību saistījis arī Ivara Krasta Kasio, ko aktieris tēlo, labi sabalansēdams grotesku ar psiholoģisko spēli, kā fiziski pievilcīgu un garīgi gluži nevainīgu dzīves baudītāju. Fināla konsekvences ir loģiskas, lai arī bezgala skumjas. Kasio iemanto visus laicīgos labumus — amatu, bagātību; Otello zaudē visu, pat dzīvību, bet pirms nāves paspēj piedzimt par garīgu cilvēku; Jago dzīvos mūžīgi, lai arī ar mirušu iekšējo pasauli: īstenojot savu mērķi, viņš ir kļuvis par zaudētāju.

Protams, arī es redzu, ka režisorei, īstenojot savu ieceri, bijuši lieki visi pārējie lugas tēli, tāpēc aktieri Liena Smukste (Bianka), Varis Piņķis (Rodrigo), Gatis Gāga (Brabancio), Andis Strods (Venācijas hercogs) klīst pa skatuvi diezgan bezpalīdzīgi. Un tas padara novatorisko uzvedumu ievainojamu. Tāpēc negribas rakstīt štampozo secinājumu, ka ieguvumi ir lielāki par zaudējumiem, jo tas it kā attaisno paviršību. Bet tieši tā ir.

OTELLO - spēle ar saviem noteikumiem
Latvijas Avīze, 5.11.2010
autors Linda Ģībiete

Savienojoties trim komponentiem -Viljama Šekspīra rakstītajam vārdam, Māras Ķimeles režisoriskajam tvērienam un Jaunā Rīgas teātra aktieru meistarībai - ir tapis visiem zināmais, tomēr, kā izrādās, aizvien vēl dzīvīgais un pat rotaļīgais, lai arī līdz aizgrābtībai skumjais stāsts par greizsirdīgo Venēcijas mori - "Otello".Ari teātra kritiķis daždien mēdz būt parasts cilvēks, kam svarīgākais mākslas vērtēšanā ir "patīk-nepatīk" kritērijs, un tikai pēc tam seko skrupuloza jeb, cilvēku valodā runājot, piekasīga analīze. Neiedziļinoties vēl smalkākos prātojumos par to, kas slēpjas aiz bieži lietotā apzīmējuma "parasts", atzīšos -  man patīk! Ir tapusi izrāde, kas ļauj baudīt teātri kā brīnumainu pasauli, kurā neiespējamas   pārvērtības  kļūst pavisam iespējamas. Tā ir pasaule, kas darbojas pēc citiem likumiem, ne tiem, kas ārpus teātra sienām, tomēr šķiet tik pazīstama.  Un šajā jaunajā pasaule skatītājs gatavs noticēt jebkam, atliek vien teātra spēlmaņiem ņemt viņu aiz rokas un vest sev līdzi. Tādu izrāžu nav daudz, tomēr reizēm laimējas tādas redzēt un gluži kā parastajam (citiem vārdiem sakot - nesabojātajam,  patiesajam)   skatītājam ar aizrautu elpu sekot līdzi skatuves kārbā notiekošajam.Rietumu un ari mūsu puses teātra mākslā un tehnoloģijās, ar kādām lugas tekstu veiksmīgi materializēt un uzvest uz skatuves, pastāv ļoti dažādas iespējas. Taču, ja mēģinām tās izskaidrot un salikt pa plauktiņiem, galu galā sanāk divi lieli plaukti. Vienā no tiem glabājas to režisoru darbi, kas cenšas skatuves eksistenci maksimāli tuvināt realitātei, maigi vai pat ļoti nežēlīgi plosoties uz aktieru emocionālo un fizisko iespēju robežām. Otra plauktā rindojas tās izrādes, kurās aktieri nepārtop savos varoņos, bet spēle tos, vienlaikus saglabājot gudru, vērtējošu skatu no malas, kas ļauj radīt vairāk vai mazāk ironisku gaisotni.JRT "Otello", kas ir M. Ķimeles trešā spēkošanās ar Šo V. Šekspīra lugu, noteikti vairāk iederētos otrajā grupā. Uz skatuves ar minimāliem materiāliem līdzekļiem radīta nereāla vide - koka kastu, plastmasas kanalizācijas cauruļu un dažādu savādu, ar priekšmetu pasaule, taču izrādes varoņi tajā jūtas gluži kā mājās. Kastes kalpo gan kā galds, gan krēsls, gan kuģis, kas piestāj Kipras krastā, visa izrādes varoņu mantība glabājas šajās kastēs - tas izriet gan no lugas sižeta, gan darbojas kā spēcīgs skatuves triks. Ar vienlīdz ticamu žestu kanalizācijas caurules tiek izmantotas gan kā zobeni, gan taures, gan airi, gan vēl vesels lērums citu ikdienas dzīvē noderīgu lietu. Un gluži kā bērnībā nerodas ne mazākās šaubas, ka tajā brīdī neveiklais plastmasas gabals patiešām pārvērties par lielisku rotaļlietu, ka zobens tiešām iedur un airis tiešām šķeļ ūdeni. Protams, gribas meklēt daudzo cauruļu un kastu izmantojuma simbolisko nozīmi.  Sintētiskums, nepastāvība, mākslīgums, izlikšanās, dzīve bez mājvietas - jēdzieni, kas asociāciju plūsmā izšaujas caur galvu. Tomēr arī bez sakarību virknes šķetināšanas parasto priekšmetu neparastais rotaļīgums liek ticēt teātra brīnumam. Režisore kopā ar mākslinieci Ingu Bermaku un aktieriem skatuvi pārvērtusi par interesantu spēļu laukumu. Spēlei ir savi noteikumi - bez tiem spēlēšanās gluži vienkārši nevarētu notikt. Radīt pasauli, kas darbojas pēc jaunām likumsakarībām, jau liecina par iestudētāju mākslinieciskās izdomas lidojumu, bet likt tai vienlīdz gaumīgi un ticami darboties visas izrādes garumā - tā ir meistarība.Šāda spēlēšanās ļoti piestāv lugas satura, teksta un mūsdienīgās interpretācijas kopsakarībām. V. Šekspīrs, iedvesmojoties no dienvidjūru leģendām,  nekautrējoties spēlējas ar saviem varoņiem un notikumiem, patiesībā rakstot nevis par senlaiku atgadījumu kaut kur Kiprā, bet gan par 16. - 17. gadsimta mijas angļiem. Arī adresāts šīm lugām ir tā laika briti, kam patika gan pasmieties, gan sajust šausmas, gan skumjā brīdī uzkost vistas stilbiņu, kas gluži kā dažādi kino gardumi mūsdienās Elizabetes laikmeta Anglijā tika pārdoti teātros. Jāatzīst - 21. gadsimta publika, par spīti aizvadītajiem grūtajiem gadsimtiem, nav kļuvusi sliktāka. Mūsdienu iestudējumā, jo sevišķi JRT aktieru izpildījumā, kas uz skatuves virtuozi pārvalda ļoti plašu emociju diapazonu, lugas teksts iegūst vēl vienu spēles elementu - angļu asprātības par dienvidzemes kaislībām izskan šejienes intonācijā.

Kaut gan Andra Keiša Otello kāzas svin afrikāņu ritmos, Kaspara Znotiņa Jago piemīt īsti ziemeļniecisks vēsums un domas asums. A. Keiša groteski melni krāsotais moris nešauboties ļauj noticēt, ka trausls mīlestības asns, kas ielauzies viņa līdzšinējā pasaules kārtībā, kura balstījusies uz vienkārša "ienaidnieka-sabiedrotā" pretstatu principa, varētu būt par cēloni katastrofālam satricinājumam. K. Znotiņa Jago variē starp šarmantu sātana iemiesojumu un mazvērtības kompleksiem māktu greizsirdības pūzni, no kura šī nelāgā, bet cilvēciskā vājuma pazīme pastāvīgi tiecas spraukties laukā, notraipīt un aplipināt citus. Abu aktieru tēlojumā    spēlēšanās ar savu varoņu iekšējām un ārējām emociju izpausmēm notiek paliesi labā skatuves meistarības līmenī. Un gribas uzsvērt - lūk, kā pagaist aktieru ikdienišķie, vai katrā lomā redzamie triki, tiklīdz labs režisors viņu mutēs ieliek laba dramaturga vārdus! Tiesa, ne katram tēlotājam režisore pievērsusi vienlīdz lielu uzmanību un ne visus Šekspīra teksti iedvesmojuši vienlīdz baudāmam sniegumam, tomēr "Otello", šķiet, ir pavēris kādas līdz šim nemanītas durvis JRT aktieru iespēju laukā. Tagad pa tām jāiet tālāk!

Režija ****
Aktierdarbs ****
Scenogrāfija  ****
Kostīmi  ****
Muzikālais  ****
Noformējums  ****
(cik viendabīgi!)

Spēlējot Šekspīru jeb greizsirdības posta darbi
portāls DELFI
autors Dita Eglīte

****
Aizvadītajā sezonā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) paralēli repertuāra izrādēm skatītājiem bija iespēja vērot arī atklātos mēģinājumus, kuros režisore Māra Ķimele strādāja ar Šekspīra lugu "Otello". Dažbrīd šķita, ka atklātie mēģinājumi ir tikai aktiermeistarības treniņš, taču šis darbs rezultējies ar lielisku jauniestudējumu. Mēģinājumos bija bauda vērot, kā JRT aktieri spēj dziļi un pēc būtības analizēt Šekspīra tekstus un vienlaikus - ainas izspēlējot, aizrauties kā bērni. Arī jaunā izrāde ir aizrautīga spēle Šekspīra labirintos - asprātīga, dinamiska, jautra un traģiska reizē.Vēl vairāk spēli uzsver šķietami minimālistiskā scenogrāfija ar ierobežoto rekvizītu skaitu. Mēģinājumos aktieri ļāvās fantāzijai, izmantojot jebkuras sadzīves detaļas. Ja nemaldos - tieši Kaspars Znotiņš uz kādu mēģinājumu bija atnesis santehnikas caurules, bet vizināšanos pa Venēcijas ūdeņiem ieteica atrisināt ar noliktavu paletēm, kas brīvi pārvietojamas uz mazajiem ritenīšiem. Tā izrādē nu redzams, ka dažāda izmēra caurules "spēlē" gan ieročus (tai skaitā lielgabalus un zobenus), taures, čūskas, kokteiļsalmiņus, noklausīšanās ierīces utt. Resnākās "trubas" tiek pat stutētas šķēršļu joslai izveicības un lokanības treniņam, kamēr tekstuāli šajā ainā Jago meģina Otello iedēstīt greizsirdības pirmās sēklas. Tāpat šajā ainā, žonglējot ap caurulēm, abi vīrieši caur uzvedību nodemonstrē savu tābrīža patieso attieksmi pret savām sievietēm: Otello pat ne drusciņ neļaunojas, kad Dezdemona vairakkārt sagāž trauslo būvi, kamēr Jago par tādu pašu gājienu savu Emīliju varētu arī iekaustīt. Arī kastes izrādē spēlē gan savu tiešo "lomu" - kā mantu glabātavas, gan pārvēršas par vīna mucu vai Otello slēptuvi. Savukārt vannas uz riteņiem ir smieklīgas gondolu parodijas, citkārt - reāla ūdens tvertne, kurā Rodrigo gatavs slīcināties, vai Emīlijai mazgāt veļu, vai ilustrēt Kasio "neķītro" sapni par Dezdemonu. Skaisti atrisināts Dezdemonas nožņaugšanas skats. Tas sasaucas ar izrādes prologu, kurā pa sasietu palagu virvi no augšas, aizbēgot no tēva pie mīļotā Otello, nolaižas Dezdemona. Skatuve ir maksimāli atsegta, tumša, atgādinot šerminošu pazemi vai aukstu alu. Simboliski Dezdemona it kā nolaižas peklē, no kuras vienīgā izeja izrādīsies nāve. Finālā no palagiem savīts šūpulis- kūniņa ir Dezdemonas nāves gulta, it kā atgriežoties nevainības sākumpunktā, aktrises poza šajā šūpulī ir līdzīga kā bērniņam mātes klēpī. Līdz tam visa notikumu gaita risinās kādā tumšā pasaulē, kurā tikai dekoratīvi pavīd arī košāki krāsu toņi (piemēram turku tirkīzzilais, kas ir atsauce uz Kipras salā notiekošo; māksliniece Inga Bermaka). Par pazemi dažbrīd liecina arī Jago citu žurciskā apošņāšana. Šekspīra "Otello" dramatisko kodolu veido greizsirdības analīze. Arī Māras Ķimeles iestudējuma centrā, protams, ir greizsirdības spēja saindēt cilvēku domas līdz neprātam. Cietēji no nekontrolējamā apziņas stāvokļa ir gan Jago, gan Otello. Jago greizsirdība ir dubulta - jo viņā gruzd arī aizvainojums par to, ka nevis Jago, bet  Kasio ticis Otello vietnieka amatā. Taču iestudējumā, šķiet, vairāk izcelta divu dažādu vīriešu neadekvātā uzvedība iedomātas neuzticības gadījumā. Andra Keiša milzīgais, robustais Otello un Kaspara Znotiņa ļauni stratēģiskais Jago ir vīrieši ar atšķirīgu temperamentu, nacionalitāti un pašapziņu, bet finālā gan Otello, gan Jago, kā cīnoties pret iedomātu ļauno pretinieku, ar nūjām gaisā dauza mutautiņus, kas ir smieklīgi un traģiski reizē. Andra Keiša milzu moris Otello pirmo reiz uz skatuves parādās, šļūkājot ar smagu kluču skrituļslidām. Uz visu citu varoņu fona viņš ir īsts goliāts, un, lai ieraudzītu mazo Janas Čivželes Dezdemonu, tai pat jāpakāpjas uz vairākām kastēm. Keiša Otello sēc kā lauva, taču bailes neiedveš. Drīzāk viņš ir kā stihisks, neizprotams (viņa melnā ādas krāsa!) dabas spēks, kuru nevar prognozēt vai apturēt. Kaspara Znotiņa Jago, spēlējoties ar šiem dotajiem apstākļiem, iekrīt gluži vai azartā un liek uz visu banku.  Atšķirībā no visiem pārējiem vīrieškārtas varoņiem, Jago vienīgais, šķiet, nav kariķēts. Viņš rīkojas it kā saprātīgi, runā asprātīgi un nav muļķis. Bet arī viņš nav pasargāts no greizsirdības neprāta. Janas Čivželes Dezdemona ir nevainības un skaidrības paraugs ­- pat Jago vārdiem runājot: īsti piemērota morim. JRT versijā ļoti saskanīgs pāris varētu būt arī Kaspara Znotiņa Jago un Ingas Alsiņas Emīlija. Ja ne Jago iedomas par viņas neuzticību. Ingas Alsiņas Emīlija ir vitāli koķeta un sievišķīgi gudra, turklāt bez nāvīga aizvainojuma par vīra idiotiskajiem gājieniem. Kamēr nesaprot, ka Jago sapiņķerējis vairākas slepkavības. Atraktīvi iestudējumā ir arī fona personāži - īpaši Vara Piņķa "teicamnieks" Rodrigo un Ivara Krasta Kasio, kuram ir burvīgs itāļu akcents. Jau mēģinājumos Māra Ķimele runāja par to, ka šo lugu jāiestudē it kā dauzoties, un varoņu traģiskais izmisums nekur nepazudīs. Iestudējuma veidotāji no darbojošos personu saraksta svītrojuši Ākstu, jo pietiekami daudz komisko paradoksu atraduši gan tēlu attiecībās, gan Šekspīra tekstos. Tie, cita starpā, aktieru mēlēs guļ pārliecinoši, kaut Šekspīrs JRT trupā nav nekāda ikdiena.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.102010
autors Undīne Adamaite

****
Kur vēl sarežģītāku uzdevumu – iznākt publikas priekšā, noķellētam katla dibena melnumā, rūkt brīdinošās dusmās kā lielam dzīvniekam un, ieraugot Dezdemonu (Janas Čivželes tēlojumā – maza meitene) maigi murrāt, vēl – bolīt acu baltumus un mētāt gurnus afroamerikāniskos ritmos. Smiekli. Protams. Manuprāt, Otello ir Andra Keiša viena no labākajām lomām pēdējos gados. Neraugoties uz grotesko, šķietami vienkāršo un smīdinošo formu, aktieris piepilda melno ādu ar dziļu un nevienkāršu saturu. Prieks, ka šajā lomā A. Keišs ir izsists no šarmantā mačo tipa vīrieša piegrieztnes – pēdējā laikā režisori no šīs akas smēla jau pārāk daudz. Aktieris, pārliecinoši, ir gatavs sarežģītākiem uzdevumiem, tālu no skatuviskā paštēla. To pašu var teikt arī par Ingu Alsiņu Emīlijas lomā. Andra Keiša Otello un Kaspara Znotiņa Jago suģestējošo divspēle, šķiet, varētu vēsti iznest viena pati.  Tā nešaubīgi ir izrādes aktieriskās meistarības un jēgas centrs. Uz brīdi kā balta dūja varētu pārlaisties Dezdemona, kurai šobrīd (izņemot pirmsnāves baiļu ainu) dekoratīva funkcija – jauks faktūras kontrasts (Otello viņu nēsā kā putniņu uz rokas). Ai, muļķība, tavs vārds ir vīrietis! – visai teatrāli ievelkošā sacerējumā rāda Ķimele. Es piebilstu – tas vārds ir cilvēks. Ar šādu Dezdemonu (kā Trauslā ideja no moralitē) stāsts vēršas pret sievietēm a la „trīs māsās” kā pasaules maiguma un arī saprāta sargātājām un rupjo neaptēsto karotāju zābaku, kas tos samin. Tiesa, arī sevi.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.102010
autors Henrieta Verhoustinska

****
Ja kāds/kāda vēl šaubās, ka pat visizcilākie vīrieši ir visai tālu no civilizācijas, un, ļaujoties instinktiem, pamanās sačakarēt pat visjēdzīgākās attiecības, tad Otello viņus par to pārliecinās. Līdzās efektīgai un no sievietes viedokļa visai smieklīgai alfa tēviņa pašizpausmei un citu mačo lietišķi bezjēdzīgai, tak ļoti vīrišķīgai rosībai kara un politikas laukā (tik daudz fallisku šļūteņu un cauruļveida atribūtu uz skatuves sen nav bijis) ir arī cits – teatrāls stāsts, kas turpina Ķimeles pētniecisko interesi par arhaisko, par rituāliem, par spēles elementiem teātrī (ko iesāka Karalis Līrs un Rutes grāmata, turpināja Šekspīra soneti), kā arī viņas izrādē Līze Luīze jau skarto tēmu par vardarbību kā vīrieša – sievietes attiecību daļu. Andris Keišs kā gluži melns Otello un Kaspars Znotiņš kā iekšējo kompleksu sagrauztais, izkaltušais Jago ir ne tikai ironiski un komiski, bet arī ļoti smalki aktierdarbi, kas, spītējot pirmā cēliena jautrībai, noved līdz nopietnam dramatismam izrādes finālā. Žēl vienīgi, ka Janas Čivželes Dezdemona neko vairāk par meitenīgu naivumu neuzrāda – daudz interesantāk šķiet sekot līdzi Ingas Alsiņas pilnbriedušajai, sievišķīgajai Emīlijai – Jago sievai.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.102010
autors Silvija Radzobe

*****
Izrāde, kuru ļoti interesanti skatīties, kurā gluži ģeniāli atklājumi kā par Šekspīra stilu, tā  konkrētās lugas un cilvēka dabas noslēpumaino būtību. Novatoriska pieeja Šekspīram Latvijas teātra pašreizējā kontekstā, kur klasikas varoņi tiek vai nu parodēti vai padarīti par nedzīvām lellēm postmodernās kompozīcijās. Tiesa, režisorei «problēmaktuāli» bijuši tikai četri varoņi, kas saslēdzas neatšķetināmā savstarpējo attiecību un tāpatības spoguļsistēmā – Andra Keiša melni krāsotais moris Otello, (aktieris artistiski balansē starp grotesku un dramatismu; vēl «jāpaceļ» fināls), Kaspara Znotiņa apbrīnu un sajūsmu raisošais Jago, kas vienai norisei spēj piešķirt bezdibenīgu daudznozīmību (replika «kāda diena!», sfinksas smaids finālā), Ingas Alsiņas «lietišķā sieviete» Emīlija un Janas Čivželes maigā, meitenīgā Dezdemona. Izrādes nosaukums varētu būt Brāļi vai Divi mutautiņi, jo Otello un Jago traktēti kā vienas – greizsirdības problēmas – mocītas būtnes, bet greizsirdību, kaislību, nāvi un vientulību redzam ne tikai kā fiziskas, bet arī metafiziskas stihijas, kuras, reiz atdzīvinātas, vairs nav kontrolējamas. Pārējie personāži gan veic tikai sižetam nepieciešamās funkcijas un ir izpildīti vai nu amizantā vai paviršā groteskas tehnikā.