Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PAKĻAUŠANĀS

PAKĻAUŠANĀS

Mišels Velbeks
PAKĻAUŠANĀS

Pēdējais Velbeka romāns ir nesaudzīga un asprātīga rietumu sabiedrības diagnoze. Utopiskais stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi, kopš romāna iznākšanas laika (2015. gada janvāris) kļūst arvien aktuālāks un to lasīt vairs nav tik jautri kā pirms pusotra gada. Velbeks ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība. Autors uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši.

Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem.

Lomās: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Edgars Samītis
Deju priekšnesumus nodrošina Austrumu deju studija “ELMIRA”, vadītāja Jeļena Šilenkova

Tulkojums, dramatizējums, režija, scenogrāfija – Alvis Hermanis
Kostīmi – Jana Čivžele
Video – Ineta Sipunova
Gaismas – Lauris Johansons
Grims – Sarmīte Balode

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 4 h 25 min (3 cēlieni)
Biļešu cenas: 7,00; 9,00; 15,00; 20,00; 23,00; 30,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 9. septembrī

Izrādes video fragmenti apskatāmi šeit.

Iestudēts pēc Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās”

Fotogrāfija no Z. Freida muzeja (Londona, Lielbritānija) arhīva

Līdz 16 gadu vecumam skatīties neiesakām!

 

Ieskats izrādē PAKĻAUŠANĀS LNT Ziņu sižetā, žurnāliste Lāsma Grundule, 09.09.2016. Skatīties šeit.

Latvijas Radio 1 raidījuma "Kultūras Rondo" sižets "Kā esam uztvēruši Alvja Hermaņa izrādi un kādas pārdomas tā uzjundījusi skatītājos - par to saruna ar franču literatūras pārzinātāju Simonu Valki, kultūras menedžeri Maiju Pavlovu un publicistu Eduardu Liniņu", Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels, 12.09.2016. Klausīties šeit

Intervija ar režisoru Alvi Hermani par iestudējumu laikrakstā "Kultūras Diena un Izklaide" - "Režisors Alvis Hermanis: Tas vairs nav smieklīgi", Undīne Adamaite, 11.09.2016. Lasīt šeit

LR3 Klasika žurnālistes Sandras Ņedzveckas saruna ar Alvi Hermani un Vili Daudziņu par Mišela Velbeka romānu un izrādi PAKĻAUŠANĀS, 16.09.2016. Klausīties šeit.

Intervija ar Alvi Hermani par iestudējumu laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" - "Alvis Hermanis: Varbūt Eiropa mācēs par sevi pastāvēt", Līga Rušeniece, 16.09.2016. Lasīt šeit.

 

Video
Video
Video
Vārds: Anna, 31.05.2017
Viedoklis: Protams, izcilais Daudziņa lomas atveidojums. Aktuāls un ļoti mūsdienīgs sižets. Taču bijām uz izrādi ar vecmāmiņām un sanāca sarkt viņām blakus sēžot par ļoti tiešajiem un rupjajiem tekstiem un dažbrīd arī intīmajām ainām, kas risinājās izrādē. Bet acīmredzot vecmāmiņas ne to vien savā dzīvē ir redzējušas un bija sajūsmā par izrādi! Un kā vienmēr pēcgarša un diskusijas mūsu ģimenē ilga vēl vairākas dienas pēc izrādes. Paldies!
Vārds: Artis, 31.05.2017
Viedoklis: Izrādi skatīties bija baudāmi. Lieliska aktierspēle un režija. Vienīgi par daudz (sevišķi 2.daļā) politoloģijas "lekciju". Kaut kur pietrūka smalkais balanss starp aktierspēli un politiku. Kopumā pēcgarša cienījama.
Vārds: Kristilla, 10.05.2017
Viedoklis: Hermanis ir ģeniāls - ar šoī izrāde atkal to apliecina! Tik daudz domu mani pārņēma skatoties, tik daudz svarīgu tēmu tika izcilātas, brīžiem pārņēma tik dziļas skumjas.. Vispār šī izrāde mani ieveda tur, kur es nebiju ieskatījusies un mani pārņēma tik spēcīga sajūta, ka esmu kādas norietošas civilizācijas pārstāvis - tāpēc arī skumjas. Priekš sevis noteikti uzrakstīšu garākas pārdomas - gribas saglabāt atmiņā šīs iepriekš neskartās stīgas.. to apjausmu par pilnīgi citu, svešu pasauli - islāma pasauli. JRT nekad neliek vilties! Visiem liels paldies, ka atbraucāt uz Ventspili!
Vārds: Elīna, 30.04.2017
Viedoklis: ļoti gara izrāde, kurā pamatā cilvēki sarunājas sēžot un tā kā nav kustības, tad daudzos tekstus vienā brīdī sāk kļūt grūti uztvert. Bet vispār izrādes beigās nodomāju, ka tas pasniegtais burkāns vīriešiem taču ir tik salds, ka kurš gan to negribētu... tāda laba reklāma islāmam.. par sievietēm gan netiek baigi domāts, traki.
Vārds: Ольга, 28.04.2017
Viedoklis: Браво, просто браво! Великолепный спектакль! Единственное НО - слишком затянуты "политические" сцены и монологи. Уже за несколько коротких сцен вполне можно полувствовать всю низость и пошлость современной политики и героев. Из-за этого спектакль чуть затянут, многие, увы, не выдерживали, а самое интересное, как всегда, в самом конце. Я бы чуть сократила первые два действия.

Neglaimojošs pašportrets uz brūna dīvāna
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
13.09.2016
autors Edīte Tišheizere

Mišela Velbeka cinisko romānu "Pakļaušanās" Alvis Hermanis iestudējis ar lielu pašironiju - viņš citē savas izrādes te un ārzemēs, smīn par sentimentu, bez kura nav spējis iztikt. Man liekas, ka izrāde ir visai neglaimojošs pašportrets uz brūna dīvāna. Nākamais gājiens jāizdara katram, kas skatās. Laimīgi tie, kas var teikt: tas nav par mani. Par mani tas ir. Par manu paaudzi, kam daudzas patiesības vairs neiesita ar varu, bet... iepaijāja, ļaujot paturēt arī zināmu opozīcijas ilūziju, turklāt bija jau arī iespēja nepiedalīties. Izrādās, tā "nepiedalīšanās skola" var dārgi izmaksāt.

Šī man liekas viena no pēdējā laika smagākajām izrādēm. Ne tāpēc, ka gara, bet tāpēc, ka liek rakņāties savā pagātnē, samērot to tukšumu, kas valda Viļa Daudzina spēlētajā pusmūža profesorā, ar savējo. Atbildēt uz nepatīkamo jautājumu, kas paliks manī, ja atņems ārējo darbošanos, steigu un pienākumus. Izrādē divas ainas likās brīnišķīgi precīzas un baisas. Ziemassvētku vakars, kad, skanot vidus skolas gadu elka Salvatores Adāmo melanholiskajai dziesmai, varonis plucina dīvāna spilvena pildījumu un laiž, lai krīt vates sniegpārslas. Vientuļākam būt nav iespējams. Un tad šajā vientulībā un tukšumā ierodas kāds, kurš saprot un novērtē, jūsmo un paver jaunas perspektīvas. Nu jā, vakar nepieņemamas, bet vakardienas jau vairs nav, turklāt intelekts vienmēr aicina uz visu raudzīties no dažādiem skatu punktiem. Skan sveša, vilinoša balss - muedzina aicinājums uz lūgšanu, un ir gandrīz fiziski sajūtams, kā varoņa tukšumā ieplūst jauns saturs, kas sola piepildījumu. Bet musulmanisms jau ir tikai metafora. Jautājums ir par saturu, kas ir vai nav tevī.

Eiropas pašnāvība? Sitiens ar krāšņu piesitienu caur Velbeku
Latvijas Avīze
10.09.2016
autors Vita Krauja

Piektdien, 9. septembrī Jaunais Rīgas teātris sezonu atklāja ar Alvja Hermaņa lieldarbu- 2015. gada janvārī iznākušā franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” dramatizējumu. Alvja Hermaņa rokās šoreiz kā režija, tā ar tulkojums, dramatizējums un scenogrāfija.

Velbeka romāns ir utopisks un reizē asprātīgs stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi. Taču iestudējums visnotaļ saprotams ir arī visiem tiem, kuri nav lasījuši Velbeku, kā tam labā teātrī arī būtu jābūt, jo nevienas teātra izrādes misija nav ilustrēt romānu vai lugu. Man pat aizdomas, ka tie Velbeku lasījušie, kuri nu pārlieku izrādē meklē romānu (kaut arī tas, protams, ir intriģējoši) sevi velti nogurdina. Daudz būtiskāk ir uzķert to āķi, kāpēc Hermanis izvēlējies Velbeku tieši tagad, un ko režisors mums caur to grib pateikt?

Kaut izrāde ilgst trīs ar pusi stundas(!), – bet par garu tā nelikās –, sižetu var atklāt īsi: erudīts intelektuālis, pārliecināts kristietis universitātes profesors izrādes sākumā uzveduma beigas sagaida… kā musulmanis ar sešu sievu svītu. Krāšņs vēderdejotāju priekšnesums un – viss. Beigas… Eiropa izdarījusi pašnāvību?

…Austrumu ornamentu rotātā sienā izcirstā melnā kvadrātā ievietotā košā dīvāniņā universitātes profesori un viņiem pietuvinātas personas ar viegliem pirkstu pieskārieniem uzzina jaunumus pasaulē, tostarp musulmaņu partijas negaidītos panākumus, kas, protams, nevar būt nekas nopietns, jo… Un seko garas un ai, cik kaut kur tepat tuvumā stila un manieres ziņā dzirdētas – kā no mūsu TV ekrānu šoviem un klubiem – runas un debates un viedokļi… Caur ekrānu redzamā īstenība tur ārpusē ir visai intriģējoša- demonstrācijas, uzbrukumi vēlēšanu iecirkņiem… Un Viļa Daudziņa attēlotais profesors savā mājas dīvāniņā mierīgi apveļas uz otriem sāniem. Personīgajā dzīvē tikai viena nejaucība – mīļākā, pēc tautības ebrejiete Mirjama, pamet Parīzi un pārceļas uz Izraēlu.

…Viegli pirkstu piesitieni ekrānam, un jauni notikumi – uzvarējušo musulmaņu partiju interesējot tikai Izglītības ministrija… Unversitātes intelektuālais zieds vārās virtuvē.

…Radio vēsta, ka musulmaņu prezidentam izdevies mazināt bezdarbu. Tas noticis tāpēc, ka sievietes sapratušas, ka viņu īstais aicinājums ir ģimene. Algu gan saņem tikai tās, kuras pilnībā atteikušās no darba… Tik labi pazīstams šis neitrālais, miermīlīgais demagoģiju potējošais tonis… Viļa Daudziņa profesora gandrīz kailais ķermenis uz viņa dīvāniņa raustās sāpju konvulsijās. Nu jau aiz bezspēcības. Kaut kas ir it kā nokavēts, palaists garām… Viena no spožākajām ainām izrādē.

…Un nu jau kolēģis – lielisks šajā tēlā Kaspars Znotiņš – stāsta, ka pieņēmis uzaicinājumu strādāt musulmaņu universitātē, turklāt “viņi nemaz nejaucoties satura poētiskajā analīzē”… Viņš esot apprecējis savu studenti un nākamnedēļ apņemšot otro sievu… Un, kad mūsu profesors ir nodzīts līdz plikam dibenam, prostitūtu pakalpojumiem un ādas sēnītei, arī pie viņa ierodas jaunās musulmaņu universitātes rektors – lielisks Andris Keišs – ar grāmatiņu “10 jautājumi par islāmu”.

Keiša un Daudziņa dialogs jau nav par kristietību un islāmu, patiesībā tas lieliski atklāj smalki ietērptu emocionālu vardarbību, pazemota cilvēka psiholoģisku izvarošanu. Traģiskais mijas ar komisko ik mirkli. Kaut vai musulmaņu pārņemtās universitātes rektora jautājumā Viļa Daudziņa profesoram: “Nu, kāpēc jūs kautrējaties uzdot man visvienkāršākos jautājumus – kāda būs jūsu alga un cik jums būs sievu? Kaut tas ir viens un tas pats – sievu skaits ir atkarīgs no algas…”

Kaut arī Velbeks raksta par francūžiem un musulmaņiem iespējamā nākotnē, nepamet sajūta, ka mēs tam visam – principu nodevībai, kažoku pārmešanai uz otru pusi, bezspēcībai un cilvēciskam gļēvumam – esam gājuši un joprojām ejam cauri. Un pa šo cilvēcisko ļenganumu Hermanis caur Velbeku sit nežēlīgi, bet mākslinieciski jaudīgi.

Puritāņi varbūt būs nikni, taču visas erotiskās un “seksa” ainas ir vietā, un neglaimojošie Rietumu sieviešu, kuras mājās ieveļas halātos, apraksti nežēlīgi patiesi.

Izrāde ir smalka, erotiska, vizuāli krāšņa, komiska un traģiska reizē.

Kroders runā. Teātrim pa pēdām II.
www.kroders.lv
16.09.2016
autors Dita Jonīte

9. septembris

Sezonas atklāšana Jaunajā Rīgas teātrī. “Pakļaušanās” Alvja Hermaņa režijā. JRT vairs nebliež ar maigumu, bet ar tēmu. Aktieri šoreiz nestāsta latviešu stāstus, un galīgi nemaz nav runa par mīlestību. Un šī ir izrāde, kuras laikā mazāk jādomā par mākslu, bet vairāk par sevi pasaulē. Par lietu kārtību, par tagadni un nākotni. Par manām mazajām izvēlēm, kas kopā ar līdzcilvēku izvēlēm galu galā tomēr veido vēsturi. Par islāmu un musulmaņiem izrādes laikā es nedomāju vairāk kā par atmiņām, kas saistītas ar padomju laiku. Vai tad tie piecdesmit gadi nebija mūsu pakļaušanās komunisma “ticībai”, kas taču arī savā būtībā mums ir tikpat sveša kā Austrumu kultūra. Un daudzas lietas saulainajā komunismā tolaik (arī Francijā!) šķita tikpat pievilcīgas kā šodienas cilvēkam arābu pasaules tradīcijas. Tādā ziņā viltīgs ir Alvja Hermaņa paņēmiens šajā iestudējumā, ik pa brīdim uz skatuves rādot īstas un absolūti sievišķīgas vēderdejotājas. Vismaz uz mani tas atstāj tādu iespaidu, it kā es tiktu aplieta ar aukstu ūdeni, padarot Mišela Velbeka romānu pavisam fiziski sajūtamu.

Un ir vēl divas epizodes, kas uz mani nostrādā pavisam personīgi. Ideja par to, ka īstā vara pieder tam, kura pārziņā ir Izglītības ministrija, momentā raisa pārdomas par to, kā šo “portfeli” mūsu valstī tikai ar grūtībām kādam var iedabūt rokās. Tikpat baiss ir arī Andra Keiša seksapīlais un islamticīgais Universitātes rektors. Īsts sātans, mefistofelis, talantīgs PR cilvēks, spiegs un drošības aģents vienā personā.

Nu jā, bet tas filologs dīvāniņā, kura dzīves epizodes talantīgi izspēlē Vilis Daudziņš, esmu es. Gribētos jau sev glaimot, ka tikai daļēji. Vismaz divus bērnus esmu dzemdējusi. Bet Eiropu jau tas neizglābs. Tātad gan mani, gan manus bērnus nākotnē sagaida Nezināmais. Vai tas ir Dieva nodoms, plāns, projekts, eksperiments?

Lai skatuves stāsts nebūtu tik rezignēts, ik pa laikam Daudziņa pašironijai piespēlē arī Kaspara Znotiņa atveidotais Rembo pētnieks, “profesoriņš”. Viņa atveidotais Stīvs atgādina klaunu jeb galma ākstu. Un tas būtu smieklīgi, ja stāsts savā būtībā nebūtu kā baļķis acī.

Šoreiz, skatoties izrādi, vairākkārt iedomājos – cik, labi, ka neesmu vēl paspējusi izlasīt Velbeka romānu. Stāstu zinu tikai lielās līnijās, un līdz ar to izrādei sekot ir interesanti. Ja nu vienīgi vidējais cēliens šķiet bezgalīgi garš. Toties trešajā, uzrodoties Andra Keiša biedējoši šarmantajam varonim, viss atkal kļūst daudznozīmīgāks, sarežģītāks un labā nozīmē teatrālāks.

12. septembris

Tieku pie Velbeka grāmatas. Nevaru apšaubīt Dena Dimiņa tulkojuma kvalitāti, bet, atsaucot atmiņā JRT piedzīvoto, pārliecinos – jā, Hermaņa un aktieru versijā izrādes teksts ir teātrim piemērotāks, it kā dzīvāks. Ar lielu interesi izlasu arī Kristīnes Želves komentāru portālā lsm.lv jaunajam iestudējumam un grāmatai. Gluži ārprātīgi interesē ikkatrs kultūras un mākslas cilvēku viedoklis par to, kas notiek ar mums un pasauli, un par to, kā mēs to uztveram. Jo globāli – tas vājprātīgais temps, kādā mēs dzīvojam (mēģinām izdzīvot), neatkarīgi no tā, vai “pakļausimies” vieniem Austrumiem vai citiem, pie laba gala nevar novest. Pagaidām inteliģentas diskusijas palīdz vismaz uz mirkli dot kādu līdzsvara izjūtu. Bet kas tad ir mūsu – eiropiešu – vērtības? Diemžēl tas rūp tikai mazai daļai sabiedrības. Ko tur izlikties.
 

Kolektīva Velbeka klausīšanās ar iztēles palīdzību JRT
Neatkarīgā Rīta Avīze
14.09.2016
autors Līvija Dūmiņa

Angļu 20. gadsimta pirmās puses rakstnieks Džordžs Orvels savu antiutopiju 1984 sarakstīja 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē, attēlojot it kā četrdesmit gadu tālu nākotni un totalitārisma sistēmu. Kad šo darbu 2014. gada beigās Liepājas teātrī iestudēja Laura GrozaĶibere, PSRS, atstāta pagātnē, ļāva Latvijai jau vairāk nekā divdesmit gadu baudīt demokrātijas piedāvātās iespējas. Taču izrādes atklātā nebrīve ieņēma pat pārsteidzoši daudz aktuālu, ar šodienas dzīvi saistītu formu.
Paātrinātais laika ritējums, kas izjūtams ikdienā, attiecināms arī uz antiutopijām, šiem literārajiem brīdinājumiem sabiedrībai. Laiks, kas šķir tagadni no literatūrā atklātās šķietami fantastiskās nākotnes, ir sarucis. Vismaz Mišela Velbeka Pakļaušanās gadījumā tā ir. Alvja Hermaņa iestudējumā laiks ir teju fiziski izjūtama substance, gan tāpēc, ka esam nu jau tikai gada attālumā no Velbeka novilktās liktenīgo vēlēšanu svītras, gan tāpēc, ka sev svarīgāko romāna vēstījumu režisors cenšas ietilpināt reālā laikā, kas izstiepjas vairākās stundās.

Franču mūsdienu rakstnieka Mišela Velbeka romāns Pakļaušanās klajā nāca 2015. gada janvārī, dienā, kad bruņoti islāmisti žurnāla Charlie Hebdo redakcijā nogalināja 12 cilvēku. Velbeka aģents ziņoja, ka uzbrukumā nogalināts rakstnieka draugs - ekonomikas žurnālists Bernārs Mariss, un Velbeks pieņēma lēmumu apturēt romāna reklāmas kampaņu. Velbeka antiutopijas darbība notiek 2022. gadā, atklājot procesu, kā demokrātiskā ceļā Francijā pie varas nāk islāmisti - Musulmaņu brālība. Kad musulmaņu imigrantu pūļi no Tuvajiem Austrumiem laužas uz Eiropu un islāma teroristu uzbrukumi ir kļuvuši par mūsdienu pasaules ikdienu, tos sešus gadus, kas šodienu šķir no romāna notikumiem, bez pārspīlējuma var uztvert kā «pēdējo laiku» Eiropai, kā Velbeka nākotnes pareģojumu ar samērā nelielu fantastikas klātbūtni detaļās.

Labi atceros to Spēlmaņu nakti, kurā Alvis Hermanis, saņemot kārtējo balvu par Oblomovu, aicināja tautu vairāk lasīt grāmatas, nekā skatīties televizoru. Velbeku, kurš, kā sacīts JRT izrādes anotācijā, «ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība», intelektuāļi lasa.

Izrādē Pakļaušanās Hermanis it kā apvienojis abas nodarbes - lasīšanu jeb klausīšanos un TV skatīšanos, izmantojot to gan kā ilustrāciju, gan māksliniecisku paņēmienu. Iestudējot Velbeka romānu, Hermanis liek tai publikas daļai, kas šā autora darbus nelasa, viņa vēstījumu noklausīties četru ar pusi stundu garumā - ar visu Francijas iekšpolitikas skrupulozo izklāstu un galvenā varoņa Sorbonnas universitātes literatūras profesora Fransuā seksa ainu detalizētiem aprakstiem. Pakļaušanās atgādina Hermaņa 2005. gada izrādi Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā, kas daļai publikas bija provokatīvi izaicinošs Vladimira Sorokina romāna/mīta/antiutopijas lasījums. Salīdzinot - Pakļaušanās pirmizrādē tāpat dzirdēju komentārus, ka Velbeka atklāto seksa aprakstu «ir par daudz», bet Ledū bija krietni dinamiskāka darbība un citi spēles noteikumi.

Alvja Hermaņa telpas koncepcijas pamatā ir tumša skatuve, kuras vidū novietota un izgaismota kantaina arka, uz kuras tiek projicēti austrumnieciski raksti un seksa pakalpojumus piedāvājošās interneta lapas raksturojošas zīmētas ilustrācijas (video māksliniece Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Lauris Johansons). Arkas vidū iestumtais dīvāns, kas ir vienīgā darbības norises vieta, no teātra zāles puses atgādina televizora ekrānu. Es jutos kā TV skatītājs, kuram gan nav pieejami izrādes tēlu demonstrētie moderno tehnoloģiju sasniegumi, kas ļauj TV bildi uzburt un novākt ar pirkstu pieskārieniem. Pirmizrādē šāda vēlēšanās bija, īpaši otrajā daļā, kur politinformācija sasniedza savu garlaicības kulmināciju. Ja romāns ir lasīts, tad teksts pats par sevi kļūst otršķirīgs, bet šajā izrādē tam ir centrālā vieta. Varētu teikt, Hermanis imitē TV teātrī, piedāvājot skatītājiem viņiem ierastu un pazīstamu komforta zonu. TV šajā gadījumā ir sabiedrībā plaši izmantots logs, kas paver skatu uz pasauli, protams, televīziju veidota (ietekmēta) satura formā. Režisoram šis logs kalpo konkrētam mērķim - likt ieklausīties saturā, kas daļai var šķist nepatīkams, neērts, daļai - slima suņa murgi, vēl daļai - pārdomu un diskusiju vērts materiāls.

Hermanis izrādes scenāriju būvējis, atsakoties no materiāla, kas saistīts ar romāna galvenā varoņa jeb vēstītāja Fransuā profesionālo potenci - viņš ir intelektuāļa, 19. gadsimta franču rakstnieka, Zolā un Malarmē laikabiedra Vismansa speciālists. Vientulībā ieslīdzis, dzīves jēgu pazaudējis profesors, kas, to meklējot, uziet uz ceļa, pa kuru gājis cilvēks, ko viņš vislabāk pazīst un kuru var uzskatīt par autoritāti - Vismanu. Bet 19. gadsimta rakstnieka dzīves ceļa lakoniskais raksturojums Fransuā izteiksmē ir apmēram šāds - no maukām līdz kristietībai. Taču tas neietekmē izrādes vēstījumu, ko uzsaukuma formā varētu formulēt šādi - cilvēki, attopieties, mostieties, sāciet domāt, darīt, pasaule mainās, bet kaut ko jūs varat ietekmēt, nost ar pasīvu pļāpāšanu uz dīvāna!

Vilis Daudziņš, atgādinot nobriedušāku Revidenta Hļestakovu, precīzi atklāj Fransuā psiholoģisko portretu, ar ko Velbeks raksturo konkrētu Rietumu sabiedrības vīriešu tipu. Tas ir pusmūža vīrietis, kurš nevēlas vai nespēj uzturēt emocionālas attiecības, tāpēc viņa seksuālo dzīvi pārvalda gadījums - studentes un prostitūtas. Vīrietis, kura sabiedrisko dzīvi organizē viņa penis. Patērētājsabiedrības pārstāvis, kuru izvēļu brīvība ne tikai notrulinājusi, bet atņēmusi mērķtiecību; cilvēks, kurš teorētiski varētu dzīvot ļoti labi, bet jūtas slikti, slīgstot vientulībā un apātijā, un pārtiekot no pirktiem gataviem ēdieniem. Fransuā ikdienu pavada, valstoties uz dīvāna, bet viņa dzīves cīņas ir tik nozīmīgas, cik kārpīšanās dīvāna moduļos.

Izrādes darbība ir statiska. Mizanscēnas, kurās ir divi un vairāk aktieru, viņi sēž frontāli pret zāli, kas sarunu padara formālu, jo tās galvenā funkcija ir vēstīt, informēt. Kaspara Znotiņa lēnīgais Stīvs, kam Hermanis atdevis daļu Fransuā teksta, padarot par mazliet nozīmīgāku figūru, bieži glāsta savas kājas, retumis pagriežot galvu pret Fransuā. Ar viņu runājot, Edgara Samīša Lemperērs gandrīz neatrauj skatienu no planšetes. Regīnas Razumas Marī Fransuāza un viņas vīrs Ģirta Krūmiņa atveidā runā vēstījošā tonī kā TV ziņu diktori. Fransuā attiecības ar Janas Čivželes studenti Mirjamu ir formālas un atsvešinātas arī intīma rakstura ainā. Tā ir sabiedrība, kurā nav attiecību, tikai informācijas apmaiņa un savu vajadzību bezkaislīga apmierināšana.

Līdz trešajam cēlienam iestudējums atgādina klausāmgrāmatu ar mazkustīgu bildi. Trešajā - kulminācijas un atrisinājuma - daļā atslēgas figūra ir Andra Keiša atveidotais universitātes rektors, kurš vervē Fransuā atgriezties augstskolā, kas nozīmē pieņemt islāmticību. Aktiera noslēpumaini viltīgais smaids, mijoties ar pēkšņu iekrišanu dziļā nopietnībā, pašpārliecinātību paudošā ķermeņa valoda un manipulācijas ar balss tembriem panāk vajadzīgo efektu. Arī rektora jaunākās sievas parādīšanās musulmanietes apģērbā - viņai ir piecpadsmit gadu - un vecākās sievas pienestie dzērieni un pašas gatavotās uzkodas atstāj redzamu ietekmi uz Fransuā - viņš kļūst arvien domīgāks.

Gētes Fausts slēdza darījumu ar Mefistofeli un dabūja Grietiņu. Fransuā ar viņa statusu un algu pienākas vairākas sievas, tātad būs viņam gan nodrošināts regulārs sekss ar studentēm, gan mājās gatavots ēdiens. Mūžīgo patiesību meklētāja Fausta mērķis, vienojoties ar sātanu, vismaz bija cēls. Velbeks un Hermanis norāda, cik tas sekls: nauda, sekss un garšīgs ēdiens. Tās ir vērtības, ko iegūt, pieņemot eiropietim svešu reliģisko identitāti, atdodot savu dvēseli par sviestmaizi.

Viens no svarīgākajiem atslēgas vārdiem romānā un izrādē ir demogrāfija: vai bērni ir Rietumu civilizācijas prioritāte? Alvja Hermaņa izrāde aktualizē vēl virkni citu no šā izrietošu satelītjautājumu. Piemēram, par karjeras pārņemtajām Rietumu sievietēm, kas nespēj pēc vīrieša kvalitātes kritērijiem nodrošināt laulātā pamatvajadzības pēc laba ēdiena un seksa. Turpat ir arī vīrieši memmesdēliņi, kas labprāt ļauj savām sievietēm būt stiprām jeb pārņemt viņu pienākumus, kas liek domāt par matriarhāta spēku un patriarhāta zūdošajām pozīcijām. Aktuāla Rietumu parādība ir abu dzimumu pārstāvji, kas zina, ko grib un ko negrib (tostarp bērnus), un vienkārši bauda dzīvi. Jādomā par kristietības salīdzinoši vājajām pozīcijām, par demokrātiju un liberālismu, kas izplūdis visatļautībā. Velbeks un Hermanis brīdina - kapu sev rokam paši. Musulmaņi pārņem Eiropu. Bet izrādei pieaicinātās Austrumu deju studijas Elmira dejotājas katras daļas sākumā un beigās dejo, izpelnoties daļas publikas aplausu, kas man izklausījās pēc Hermaņa iecerētiem pliķiem mums pašiem. Dejotāju klātbūtne izrādē, demonstrējot vēderdejas u.c., diez vai Hermanim vajadzīga šovam vai Austrumu kolorīta radīšanai. Domāju, tā viņš ilustrē Velbeka domu, cik labprātīgi var pieņemt svešo. Protams, ka ir atšķirība, kultūru vai reliģiju. Bet svešais šķeļ. Latvijas sabiedrība šajā ziņā tāpat jau ir cietusi, gan pakļauta sociālās nevienlīdzības dziļajam grāvim, gan latviešu un krievu jautājuma krustugunīm. Vai brīdinājums tiks sadzirdēts? Publika ļoti daudz smējās, kas radīja bažas, ka šis, līdzīgi kā Hermaņa īstenotais politiskā teātra projekts Tautas ienaidnieks, būs izgāzies (toreiz tas bija paša režisora rezumē). Taču, izejot no teātra, dzirdēju divu jauniešu sarunas daļu, kurā viens teica: «JRT pirmizrādes vienmēr ir komēdijas.» Cerība nevaid mirusi.

Profesors un vēderdejotājas
www.satori.lv
20.09.2016
autors Silvija Radzobe

Gaidot pirmizrādi Alvja Hermaņa iestudējumam "Pakļaušanās", kas tapis pēc mūsdienu franču rakstnieka Mišela Velbeka tāda paša nosaukuma romāna motīviem, protams, izlasīju grāmatu. Sākotnēji jutos vīlusies, jo prozas darbā vispirms pievērsu uzmanību tam, kas bija sajūsminājis citus lasītājus, – ironiskajam stilam, sardoniski zīmētajam franču intelektuāļa portretam, apgalvojumiem par Eiropas garīgo tukšumu kā galveno musulmanisma uzvaras cēloni šai kontinentā. "Pakļaušanās" struktūru veido 44 gadus vecā Sorbonas Universitātes filoloģijas profesora un mūsdienu Francijas, kas līdz zināmam brīdim tam pilnīgi vienaldzīga, visai skarba satikšanās 2022. gadā – romāna darbība notiek hipotētiskā nākotnē. Man nešķiet, ka vientuļais, no dzīves labprātīgi izolējies, visa un visu apnikušais Fransuā būtu novatorisks tēls franču literatūrā. Tiesa, no Žana Pola Sartra radītā atsvešinātā Antuāna Rokantēna (romāns "Nelabums", 1938) viņš mazliet atšķiras, bet ne principiāli. Pirmkārt, Fransuā nepārdzīvo, ka ir vientuļš, un, otrkārt, pretēji Rokantēnam, viņš intensīvi nododas seksam – gan ar savām studentēm, gan pērkamām sievietēm, turklāt mīl gari filozofēt par to slapjajām starpenēm, mazajiem caurumiņiem un sava locekļa necilajām spējām. Pret sabiedrību un laikabiedriem nīgru apnikumu jūt arī aristokrātiskais estēts Žans dez Esents (Vismansa romāns "Otrādi", 1896), kurš no eksistences mēģina paslēpties savā ārpilsētas mājas vientulībā, nododoties kontemplatīvām atcerēm un apcerēm. (Nez, kādēļ Velbeks, apcerot Fransuā disertāciju par Vismansu, pat nepiemin romānu "Otrādi", lai gan par dekadentu galdagrāmatu dēvētā sacerējuma varonis, kurš cita starpā iedvesmojis Oskaru Vaildu radīt Dorianu Greju, ir visai līdzīgs viņa paša radītajam 21. gadsimta profesoram.)

Mūsdienu Francijas un tās iespējamās nākotnes attēlojums Velbeka romānā zīmēts anekdotiskām krāsām. Vēlēšanās franču vadošā politiskā partija, lai nezaudētu piekļuvi varai, noslēdz vienošanos ar Musulmaņu brālību, kā rezultātā par Francijas prezidentu kļūst Mohameds ben Abess. (To uztvēru kā pliekanu paradoksu, jo kuram tad ir noslēpums politiķu varaskāre un tās vārdā slēgtie visbaisākie kompromisi – kā mūsdienās, tā simtiem un pat tūkstošiem gadu senā vēsturē, pret ko tā sauktais ierindas cilvēks neko nespēj iesākt.) Jaunais prezidents sāk reformēt valsti, vispirms pievēršoties izglītības sistēmai, no kuras tiek izdzītas sievietes, kā arī vīrieši pasniedzēji, kas nepieņem musulmanismu. Bet tiem, kas pieņem, tiek desmitkāršotas algas un ieprecinātas vairākas sievas. Padzīvojis pusgadu ar krietnu pensiju, Fransuā izdara izšķirošu izvēli, lai atgrieztos darbā.
Apstākļos, kad Eiropā, tostarp Francijā, kulminē bēgļu krīze, kad regulāri notiek asiņaini terorakti, kurus paraksta "Islāma valsts", kas sēj bailes un izmisumu, vai tēlot Musulmaņu brālību un tās reformas humoristiskā garā nav, mazākais, situācijas nopietnības nenovērtēšana? Nevēlēšanās, neprasme vai bailes iedziļināties notiekošajā, pašmērķīgi tiecoties pēc sensācijas. Vainu par Eiropas krīzi uzveļot vienīgi izkurtējušiem, bojā ejošajiem Rietumu intelektuāļiem. Šīs Velbeka un viņa fanu klišejas ir nomācošas, ja ne smieklīgas, atceroties, ka Osvalds Špenglers to pašu un gandrīz tieši tādiem pašiem vārdiem pravietoja savā "Vakareiropas norietā" jau pēc Pirmā pasaules kara. Cita starpā, vācu filozofs šai darbā, rakstot par kultūras tipu dzīvotspēju, kā vienīgos neapšaubāmi vitālos atzina sibīriešus (domāti krievi) un Tuvo Austrumu iedzīvotājus. Vai Velbeks savus prātojumus par musulmanismu tiešā ceļā nav pārņēmis no Špenglera?

Velbeka romāna fantastiskajā vīzijā francūžu pakļaušanās musulmaņu dzīves kārtībai un ideoloģijai, tostarp reliģijai, notiek labprātīgi, bez terora un varmācīga spiediena. Pakļaušanās šķietami notiek bez pakļaušanas, bez draudiem dzīvībai un bez principiālas sociālā un materiālā stāvokļa maiņas. Varbūt tieši tas ir šī romāna novatorisms? Jaunas, vēsturē vēl nebijušas pakļaušanas formas fiksējums? Upuru labprātīga raušanās atteikties no savas identitātes, šādas tādas, bet tomēr savas. Atteikšanās no sevis materiāla un seksuāla izdevīguma labad. Ja musulmanismu, kas Latvijā (pašlaik) nav aktuāls, aizstāj ar globalizācijas uzvarošo gājienu, kurš noceno jebkuras nacionālas vērtības, tostarp vēsturi, literatūru, mākslu, tai vietā sniedzot kosmopolītiskus sadzīviskos labumus, tad uzskatu, ka Velbeka romāns ir aktuāls arī Latvijā, pat ļoti. Viena no globalizācijas procesa iezīmēm ir arī tā, ka vairs nestrādā (jeb – "strādā" kaut kā pavisam citādi) pagātnes mantojums jeb artefakti. Šo parādību precīzi tvēris arī Velbeks, lai arī nav to izvirzījis teksta priekšplānā. Fransuā lasa un pārlasa Vismansa grāmatas, ceļo pa iemīļotā autora dzīvē svarīgiem maršrutiem, tostarp katoļu klosteri, kur savulaik tas guvis mierinājumu. Taču viņam neizdodas emocionāli aktualizēt, personiski pārdzīvot un piedzīvot Vismansa pieredzi, "atkārtot" to. Nedomāju, ka Fransuā kaut kādā ziņā te būtu vainīgs, jo ir "izkurtējis". Vienkārši tā ir. Kad augusta beigās Latvijas Televīzija rādīja pat ļoti labo filmu par Tautas fronti, es to skatījos kā aizkustinošu vēstījumu par "skaisto pagātni", kurai ar tagadni nav (gandrīz) nekāda sakara. Un sev pārmest patriotisku jūtu trūkumu nekādi nevaru...

"Pakļaušanās" Jaunajā Rīgas teātrī ir iestudēta tā, ka nav iespējams nepārprotami saprast, kāds ir radošā kolektīva un režisora viedoklis par iztirzātajām problēmām. Vismaz man tas neizdodas. Piebildīšu – runa nav par tēžveidīgu, plakātisku "skaidrību", kuras ne vienā vien vietā ir pat pārmērīgi daudz. Piemēram, otrā cēliena otrajā daļā, kur Ģirta Krūmiņa atveidotā bijušā drošības dienesta darbinieka Tanēra un viņa sievas Marī Fransuāzas – šai lomā Regīna Razuma – mājā notiek diskusija par politiku, darbība burtiski apstājas. Mājastēvs lasa tādu kā lekciju, kurā atkārtojas ne tikai fakti, bet pat vienas un tās pašas vārdkopas. Novēršot atkārtojumus un informatīvo rotēšanu ne tikai minētajā ainā, bet arī galvenā varoņa monologos, izrādi varētu ievērojami saīsināt, dabūjot nost pat stundu no tagadējām četrarpus, kuras, manuprāt, netiek attaisnotas, respektīvi, piepildītas ne mākslinieciski, ne jēdzieniski.

Režisors lielu uzmanību pievērsis Velbeka romānā rodamajai seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā. Hermanis sabiedrību jau sen pieradinājis pie tā, ka viņa izteikumi par saviem iestudējumiem reti ņemami par pilnu, jo režisoram patīk uguņot ar spilgtiem, pašvērtīgiem izteicieniem. Taču šoreiz radioraidījumā "Kultūras rondo" Hermaņa paustais par laulāto pāru iespējamiem konfliktiem skatītāju zālē, kad vīriem tecēs siekalas (mans izteiciens), vērojot Austrumu deju studijas "Elmira" sniegtos vēderdeju priekšnesumus, man liekas uzmanības vērts kā apliecinājums manai izteiktajai hipotēzei. Katru no trim cēlieniem ievada un noslēdz vairāku (no vienas līdz desmit) puskailu, kā to pieprasa vēderdeju "žanrs", sieviešu dejas, skanot austrumnieciskai mūzikai. Sievietes – blondas, rudas un tumšmatainas – ritmiski kustina savu ķermeni un kautri pavedinoši uzsmaida kā zālei, tā dīvānā sēdošajam Daudziņa Fransuā. Ķermeņi ir gan slaidi, gan pat ļoti neslaidi, radot iespaidu par nomācošas sievišķības agresīvu masu, kas īpaši izceļas, kontrastējot ar kalsno galveno varoni. Un tādā kārtā izrādes konfliktu no Rietumu un Austrumu (reliģiju, ideoloģijas) sadursmes neviļus, bet neapšaubāmi pārnesot uz pretējo dzimumu konfliktu, kur vīrietis jūtas apdraudēts. Tā nu tas ir, kaut gan pieļauju, ka vēderdejas, kas ir atvasinājums no arābu harēmu priekšnesumiem (un – vai tiem ir kāds sakars ar islāmu?), režisoram apzinātā līmenī bija vien tā saucamā fiksā, bet neobligātā ideja komisma un uzbrūkošo Austrumu kolorīta radīšanai. Kaut gan – teorētiski jau nav izslēgts, ka režisors Rietumu un Austrumu konfliktu izsaka caur Rietumu un Austrumu kontrastējošo miesas apmēru konfliktu, dodot mājienu, ka Fransuā kā Rietumu vīrietis, kurš ne vienmēr veiksmīgi apmierina vienu sievieti, būs spiests pašapkaunoties un kapitulēt tik dāsna Austrumu piedāvājuma priekšā. Rodas arī neobligātas asociācijas ar Hermaņa iestudēto "Revidentu" (2002), kur Daudziņa Hļestakovu lenca un gribēja "dabūt" tauku mētelīšos ietērptās "dāmas" – Pilsētas priekšnieka sieva un meita. Netiešs, vien teātra interesentiem ("savējiem") aktuāls ir vēl kāds cits komisma avots seksualitātes tēmas atklāsmē. Daudziņam kā Fransuā, lūkojoties tieši zālē, šķietami vienaldzīgi nākas spriedelēt par sava "daikta" specifiku, kā arī izjūtām, kuras viņš piedzīvo, "drātējoties" dažādās pozās ar vienu vai vairākām maukām. Nevaronīgais varonis arī izģērbjas, lai, iebāzis roku apakšbiksēs, iedarbinātu savu mazo draugu. Kad to dara aktieris, kurš publiskajā telpā pazīstams kā krietnā, vīrišķīgā latvieša, neapšaubāmi uzticama vīra un tēva gluži vai simbols, kurš turklāt pieder pie latviešu aktieru intelektuālās elites, spriegums, kas veidojas starp mākslinieka personību un tēlu, pavisam noteikti ir paaugstināts un nervozus smieklus raisošs. Režisors uzliek vēl kādu ilustratīvu akcentu par seksa tēmu. Kad Fransuā šķirsta žurnālus, lai izvēlētos pievilcīgākos eskorta meiteņu pakalpojumus, pa sienu abpus dīvānam slīd video ar nedaudz groteskiem pornogrāfiskiem zīmējumiem, kur redzamas sievietes kairās pozās. Te nu režisors citē pats sevi, tādēļ, ja apspriežam paņēmienu kā tādu, tam pietrūkst svaiguma: izrādē "Ledus" (2005) publikai tika izdalīti albumi ar ļoti līdzīgiem zīmējumiem, aicinot tos šķirstīt paralēli spēles laukumā notiekošajai darbībai. Toties oriģināls un asprātīgs ir Inetas Sipunovas video ar gliemežu mīlas ainām, kas neilustrē, bet rada nepārprotamu cilvēku dzimumakta tēlu, kuram netrūkst pat vairāku naturālistiski precīzu sakritību-atbilstību.

Piekrītu Hermanim ("Kultūras rondo"), ka uz skatuves nevajag runāt vienīgi par to, kurš kuru dabū un kā, ka teātrī ir vieta arī nopietnākiem tematiem, par kuriem, piemēram, raksta Velbeks. Protams, izrādē skan teksti par Francijas politiku, Eiropas nākotnes izredzēm, musulmanismu, intelektuāļu deģenerāciju mūsdienu pasaulē. Un labi, ja cilvēki šos tekstus sadzirdēs, par tiem domās, diskutēs. Jāpiebilst gan divas lietas – pirmkārt, teātris, sniedzot ieskatu nopietnākajos tematos, šoreiz tos ir stipri notušējis ar izspilgtinātu seksa tematiku, un, otrkārt, teātrī nozīmīgāk par to, ko cilvēks dzird, ir tas, ko viņš redz. Ja vien netiek piedāvāta kāda īpaša teātra forma – politiskā izrāde vai verbatims, kā tas šoreiz nav noticis. Un tas, ko uz skatuves jaunajā izrādē var redzēt, ir stipri pieticīgi, izņemot jau minētās vēderdejotājas.

Skatuves centrā atrodas milzīgs, ar ķiršsarkanu samtu pārvilkts dīvāns, kurā ne tikai guļ vai sēž, vai onanē, bet burtiski dzīvo Daudziņa atveidotais galvenais varonis. Dīvāna detaļas – atzveltnes un matrača bloki – tiek arī izjauktas, kalpojot gan kā neesoša sieviete, ko iežmiegt starp ceļiem iztēlotā dzimumaktā, vai kā celtniecības materiāls, no kura uzbūvēt piramīdu – Melno Madonnu –, vai kā zeme, kurā ierakties kā alā, lai no visiem paslēptos. Lielāko izrādes daļu Daudziņa Fransuā ir izģērbts, viņam kājās vien apakšbikses. Nesapratu, kādu mērķi režisors iecerējis sasniegt ar aktiera atkailināšanu. Vienubrīd likās – tas tādēļ, ka aktieris nolūkā pret savu varoni panākt ironisku publikas attieksmi, dublēs slavenas skulptūras – tas bija tad, kad viņš apsēdās Rodēna "Domātāja" pozā. Taču vairāk analogas sakritības neuztvēru. Daudziņš, ieņurcījies dīvānā, locīja un mocīja savu ķermeni tādās kā nemierpilnās konvulsijās. Domāju – varbūt Fransuā gatavojas kafkiskām metamorfozēm, lai pārvērstos par vaboli vai kaut ko citu no dzīvnieku valsts, taču nekas tāds, ne arī citāds nenotika, neviļus radot iespaidu, ka pati loma, precīzāk, milzīgie informatīvā teksta blāķi, kas jānorunā, aktierim rada mokošas grūtības. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Fransuā lomā Vilis Daudziņš panāk arī jaunas radošas izpausmes. Viņu pazīstam kā spilgtu groteskas meistaru, kas tēlā smalki prot dozēt satīrisku pārspīlējumu, ironiju, tai skaitā – pašironiju, liriku. Taču visbiežāk viņš ir rūpīgi izstrādātas un artistiski atklātas maskas, ne tiešā pārdzīvojuma aktieris. Arī šoreiz lomas ironiskās vietas ir žilbinošas, bet tēlu bagātāku, daudznozīmīgāku dara tieši, nepastarpināti un nenoslēpti paustās emocijas – tās, piemēram, ir vientulības sāpes, kad Fransuā atstāj Janas Čivželes tēlotā Mirjama, tas ir vienlaikus apjukums un izmisums, kad viņa sirds neatsaucas lūgšanai pie Melnās Madonnas skulptūras. Tieši šie dzīvo jūtu paudumi atšķir Daudziņa Fransuā no Velbeka romāna varoņa, kura emociju pasaulē dzīvs, šķiet, patiesi vairs nav nekas. Šāds Daudziņa varonis ir tuvāks un pazīstamāks Latvijā, kas, salīdzinot ar Franciju, ir globalizācijas nesenāk skarta zeme.

2011. gadā Hermanis JRT iestudēja izrādi par cilvēku, kurš visu mūžu pavada, guļot uz dīvāna, neko citu ne gribēdams, ne varēdams. Oblomovam juta līdzi, par to kā par ideālās bezgribas nevainīgi lirisko varoni jūsmoja ne tikai režisors, bet arī skatītāji. "Pakļaušanās" ir it kā savdabīgs Neoblomovs jeb Oblomovs Nr. 2. Jo šī izrāde vēsta par cilvēku, kurš arī labprāt visu dzīvi pavadītu uz dīvāna, gan viens, gan, atšķirībā no Oblomova, kopā ar aktīvām sievietēm, kas apveltītas dažādām seksuālajām prasmēm. Taču Daudziņa Fransuā nebauda tik neapšaubāmu teātra un publikas mīlestību. Ir gluži otrādi – intervijās viņu režisors un arī daļa publikas dēvē par izvirtušās, bojāejai nolemtās Eiropas pseidointelektuāli. Ar šo faktu sastatījumu negrasos pārmest režisoram uzskatu nekonsekvenci, tikai pievērst uzmanību, ka labprātīgu izolēšanos no apkārtējās pasaules mākslinieks vairs ne tikai neuzskata par atdarināšanas cienīgu, bet vērtē pat kā bīstamu. Jautājumu par to, kādas konsekvences no šāda eskeipisma izriet un pie kā tas var novest, mūsdienu Latvijas situācijā uzskatu par ļoti aktuālu, ja ne drusku jau nokavētu. Un ļoti žēl, ka izrādes kopējā tēlainā struktūra šo tēmu balsta vāji, izkaisīdamās īsās distances jokos un atstādama milzīgo nastu tikai uz galvenās lomas tēlotāja pleciem, kurš vietām krampjaini, bet kopumā veiksmīgi to iznes cauri uzvedumam.

Par svarīgām pakāpēm, kas iezīmē Fransuā vientulību kā viņu apdraudošas briesmas, ko tas pats neapzinās, uztveramas viņa tikšanās ar dzīvē vairāk ieinteresētiem un politikā zinošākiem līdzcilvēkiem – Edgara Samīša pašpārliecināto "identitāristu" un Kaspara Znotiņa karjeristu Stīvu. Znotiņa netalantīgais (ja tic Fransuā) zinātnieks talantīgi un ātri iekārtojas jaunajā realitātē: aktieris radījis neatkārtojami komisku "līdēja" masku, kam piemīt artistiska pašvērtība.

Izrādes divas pašas būtiskākās ainas notiek finālā – tie ir Fransuā dialogi ar Andra Keiša atveidoto "musulmaniskās Sorbonas" rektoru Redigeru. Manuprāt, tā ir romāna ironiskā, bet izrādes – vienlaikus ironiskā un dramatiskā kulminācija. Islāmu pieņēmušais kristietis, augsta līmeņa funkcionārs – Keiša Redigers – absolūti nopietnā un draudzīgā intonācijā stāsta Fransuā par islāma radošo dabu un musulmanisma dzīvesveida pārākumu pretstatā kristietismam un t.s. eiropeismam. Skatītājam jāizvēlas – vai ticēt simpātiskā, publikas iemīļotā aktiera pārliecības pilnajai intonācijai, kurā nav ne ēnas no ironijas, vai savam veselajam saprātam. No šīs izvēles būs atkarīga arī izpratne par izrādes sniegtajiem gala secinājumiem. Man šis huligāniski absurdais teātra gājiens ļoti patīk un Keiša nopietnā izturētība sajūsmina. Bet var jau būt, ka jums būs citādi un jūs steigsieties uz mošeju, lai pārietu islāmā, – šāds, ja tic Hermaņa vārdiem, ir bijis režisora mērķis, radot izrādi.

Vienādi vai otrādi – fināls attiecībā pret galveno varoni tomēr ir drūmu jausmu noēnots: viņam blakus uz dīvāna, vīrieti cieši ielencot, nosēžas septiņas sievietes melnu autu aizklātām sejām. Realitāte sniedz vairāk nekā rektora solījums profesoram pēc pāriešanas jaunajā ticībā ieprecināt tikai trīs. Musulmaņu ģimenē, atgādina rektors, vīram jāgarantē visām sievām vienādas iespējas. Vai seksuāli izsmeltais Fransuā to spēs?
 

Gads kultūrā: veiksmes, neveiksmes, kultūrpolitika
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
30.12.2016
autors Arno Jundze

Hermanis. Velbeks. Pakļaušanās

Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā Alvja Hermaņa izrāde, kas tapusi pēc skandalozā franču intelektuāļa Mišela Velbeka romāna "Pakļaušanās", noteikti kļuva par apspriestāko kultūras notikumu 2016. gadā. Šīs debates noteikti pārsniedza ierasto kultūras diskusiju robežu, jo iestudējuma apspriešana savā ziņā kļuva par politisku aktu. Karstais jautājums par Eiropas islāmizāciju saistībā ar bēgļu straumēm, kuru tērces šogad sasniedza arī Latviju, jo dienas kļūst aktuālāks arī Mišela Velbeka politiskās nākotnes prognozes dēļ. Par to sākotnēji daudzi smējās, bet pēc vēlēšanu rezultātiem vairākās Eiropas valstīs un Amerikā smieklu sezona ir beigusies. Alvim Hermanim un Jaunā Rīgas teātra aktieriem uz skatuves izdevās aizskart daudzus politkorektus tabu – daļa no tiem sagruva mūsu acu priekšā gada turpmāko politisko notikumu gaisotnē, bet citi ir vēl pietiekami spēcīgi, un jo īpaši pats svarīgākais, vai pakļaušanās nav tipiska vidusmēra intelektuāļa, tehnokrāta vai politikāņa, rakstura iezīme, kas ļauj tam izdzīvot visos laikos un pie visiem režīmiem.