Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PARSIFĀLS JEB SV. GRĀLU MEKLĒJOT
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

PARSIFĀLS JEB SV. GRĀLU MEKLĒJOT

“..ja kāds nenozīmīgs apstāklis, ko radījusi debess vienkāršība, kaut uz mirkli piespiestu mūs nolaist ieročus, vai tad mēs zem bruņucepures neieraudzītu asaras, aiz varoga - bērna smaidu, un vai tad mums neatklātos pavisam cita patiesība?”

Režisore - Maija Apine
Librets - Maija Apine
Māksliniece - Anna Heinrihsone
Lomās: Ģirts Krūmiņš, Sandra Kļaviņa, Ilze Rudzīte, Baiba Broka, Andris Keišs, Vigo Roga, Kaspars Znotiņš, Maija Apine

Pirmizrāde: 1999. gada 21 janvārī

Caurspīdīga mistērija par mūžsenu tēmu astoņām balsīm bez orķestra Maijas Apines režijā.
Izrāde par karaļa Artūra Apaļā galda bruņinieku Parsifālu, varoni, kurš sāk savu ceļu kā “svētais vientiesis”, iziet cauri daudzām ciešanām, šaubām, grēkiem , dažādām dēkām un piedzīvojumiem, līdz galu galā atrod... To. Nezināmo, kas šoreiz tiek dēvēts par Sv.Grālu.
Priekšstati par Sv. Grālu pazīstami jau kopš 12.gs., kad tos literārās formās sākuši ietērpt autori. Izrādes sižets pamatā balstās uz vācu dzejnieka Volframa fon Ešenbaha viduslaiku bruņinieku romānu “Parsifāls”, darba, kas tiek uzskatīts par viduslaiku “Faustu” un “Dievišķo komēdiju”. Ešenbahs pats apgalvo, ka esot tikai vācu valodā atstāstījis to, ko provansietis Kretjēns de Truā rakstījis nepabeigtā “Romānā par Persevalu”, pievienodams tam patiesu informāciju par Sv. Grālu no kāda dzejinieka Kiota, kurš savukārt šo brīnumaino sacerējumu atradis slēptuvē Toledo, tā pirmatnējā izklāstā arābu valodā. Grāla mīta izcelsme ir visai neskaidra. Agrīnās folkloras leģendas to apraksta kā pārpilnības ragu. Daži uzskata, ka tas turpina Svētā Kausa (miršanas un atdzimšanas simbola) tradīcijas, kas nāk no seno mistēriju rituāliem.
Tomēr visas leģendas par Sv. Grālu kopš senseniem laikiem ir paudušas vienu – cilvēces mūžīgās ilgas pēc Patiesības gaismas. Sv. Grāla meklējumi – tie ir garīgi un tikumiski meklējumi, ceļš pie tā ir sevis un apkārtējās pasaules iepazīšanas ceļš. Mūžīgais stāsts par meklējumiem un atgriešanos. Atgriešanos mājās.
Arī izrāde ir meklējumi – pašu tās veidotāju izziņas process: gan tēmas apjēgšana, gan sevis, savu iespēju apzināšanās, gan izteiksmes līdzekļu – balss, ritma, mūzikas, plastikas – variācijas.
“Parsifāls” ir ne tikai meklējums tēmā, bet arī žanrā. Kā saka pati režisore: “Tā būs mazdrusciņ opera”. Mazdrusciņ varbūt tādēļ, lai netiktu salīdzināta ar dižo priekšgājēju Vāgneru. Varbūt arī lai mazinātu pretenziju nastu. Tomēr žanriski ekskursi, kā liecina parafrāze par baletu izrādē “Gulbju ezers”, ir Maijas Apines vājība. Viņai patīk paplašināt dramatiskā teātra un aktieru izpausmes robežas. Šoreiz dziedāšanā, kustībā. Mūzikai izmantotas Alessandro Marčello koncetrs obojai ar orķestri Re minorā un variācijas par dažādām bossa – novu tēmām Re mažorā. Tās vairāk kā 20 lomās izdzied astoņi aktieri: Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka,  Sandra Kļaviņa, Ilze Rudzīte, Maija Apine, Andris Keišs, Vigo Roga, Kaspars Znotiņš. Viņi ir gan drošsirdīgi bruņinieki, cēlas dāmas, gan koki, krūmi mežā. Tik liela dažādība iespējama ne tikai pateicoties aktieru pārtapšanas mākslais, bet arī teplai un kostīmiem, ko veidojusi Anna Henrihsone.
Būs Parsifāls, Karalis Artūrs, Mīlai Rādītā, Lepnā, Dusmas Nepazīstošā, Vientuļnieks, māte, māsīca un tante... bruņu mirdzums un kara zirgu iznesība. Taču.“..ja kāds nenozīmīgs apstāklis, ko radījusi debess vienkāršība, kaut uz mirkli piespiestu mūs nolaist ieročus, vai tad mēs zem bruņucepures neieraudzītu asaras, aiz varoga - bērna smaidu, un vai tad mums neatklātos pavisam cita patiesība?”
Tieši tā arī interesējusi izrādes veidotājus. Un varbūt arī jūs?