Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PĒDĒJĀ ĻEŅINA EGLĪTE

PĒDĒJĀ ĻEŅINA EGLĪTE

PĒDĒJĀ ĻEŅINA EGLĪTE
(Pēc Ļeņina sanitāru 1923.gada piezīmēm un dienasgrāmatām)

Iestudējums "Pēdējā Ļeņina eglīte" veidots, balstoties uz vēsturiskiem dokumentiem par Ļeņina slimību un viņa dzīves pēdējiem mirkļiem latviešu strēlnieku apsardzībā. Īsi pirms Ļeņina nāves tika rīkota mītiska eglīte vietējiem bērniem un pieaugušajiem: neviens nezina, kas notika īstenībā, taču izrādē šis saviesīgais pasākums izvēršas revolūcijas vadoņa nāves ainu fantasmagorijā. Šīs ainas ievada rituālu, kuru izveidoja apsardzes priekšnieks Pēteris Pakalns Ļeņina mūmijas pielūgšanai Mauzolejā. (U.Tīrons)

Režisors - Uldis Tīrons
Scenogrāfija - Rūdolfs Baltiņš, Dace Sloka
Kostīmi - Dace Sloka
Gaismu mākslinieks - Jānis Sniķers

Lomās: Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Inga Tropa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Toms Veličko, Ivars Krasts, Emīls Krūmiņš

Izrāde tiek rādīta ar titriem krievu valodā.

Izrāde notiek: Miera ielā 58a, Mazajā zālē 
Izrādes ilgums: 1 h 40 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: 15,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2017.gada 20.oktobrī

 

Režisors Uldis Tīrons par iestudējumu: "Ļeņins, par kura ietekmi vēsturē, šķiet, neviens vairs nevēlas neko zināt un kurš tepat pie mums gandrīz pusgadsimtu rēgojās uz katra stūra, šķiet laimīgi izgaisis, atstājot dvēselēs grūti uztaustāmu nepatiku vai vienkārši – tukšumu. Lai nu kā, nepatika pret vēstures personāžu tomēr ir jūtas, un ar tām var kaut ko iesākt – šajā gadījumā radīt teātri.
Lai arī uz skatuves atradusi vietu mītiskā Ziemassvētku eglīte, ko Ļeņina vectēvs īsi pirms nāves esot sarīkojis vietējiem bērniem, šis iestudējums nav paredzēts bērnu baidīšanai ar kādu pasaku cienīgu vēstures briesmoni, kurš pa taisno no stikla zārka Sarkanajā laukumā nonācis uz JRT skatuves; uzdevums ir daudz ambiciozāks: izrādīt jaunu Ļeņinu, iespiežot viņu īsajos brīžos pirms un pēc nāves.
Gluži kā pirms 100 gadiem, pie mums Ļeņinu atkal sargā latvieši, un tāpat kā toreiz viņi izgudro savus rituālus pie mūžīgās mūmijas mauzoleja, cenšoties apmānīt laiku un saglabāt savu vēsturisko nevainību. Iespējams, latvieši zina, ka vienīgais veids, kā saprast pašiem sevi, ir saprast savus miroņus – līdz pat viņu augšāmcelšanās brīdim."

1917.gada revolūcijas autors un padomju valsts dibinātājs Krievijā Vladimirs Ļeņins (1870–1924) ir "pazemināts" vairākkārt, tostarp padarot par komunistu kulta svēto govi, kam uzslēja pieminekļus gandrīz vai visās Padomju Savienības pilsētās, kā arī – pēdējoreiz – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, tā saucamajā "pārbūves" laikā, kad plaši tika publicēti dokumenti, kas apliecināja viņa dalību jaunās valsts pretinieku iznīcināšanā, liekot viņu izsvītrot no jaunās vēstures mācību grāmatām. Lai arī "Kremļa sapņotāja" iecerētā pasaules revolūcija tā arī nenotika, viņa iespaids uz Krievijas (un arī Latvijas) likteni bija milzīgs: viņa radītā valsts uz 50 gadiem aprija Latviju, nomocīja un nogalināja neskaitāmu skaitu savu pilsoņu, Krievija līdz pat šim laikam cenšas izkārpīties ārā no padomju utopijas drupu apakšas, bet viņa taisnīgās sabiedrības idejas vēl joprojām atrod savus piekritējus visā pasaulē. Tūlīt pēc nāves komunistu kulta veidotāji viņa līķi izstādīja stikla zārkā mauzolejā pašā Maskavas centrā, un daudzi uzskata, ka tieši viņa mūmijas atrašanās virs zemes arī ir pašreizējo nelaimju cēlonis.

Ļeņins piedalīsies savā nāvē, ar Uldi Tīronu sarunājas Linda Kusiņa, Latvijas Avīze, 16.10.2017.
Par Ļeņinu. Citā toņkārtā, ar Uldi Tīronu sarunājas Līga Rušeniece, NRA, 17.10.2017.
 

Video
Video
Video
Video
Sižets LTV Panorāmā 19.oktobrī
Sižets LTV Panorāmā 19.oktobrī
Sižets LTV Rīta Panorāmā 20.oktobrī
Sižets LTV Rīta Panorāmā 20.oktobrī
LTV Kultūras ziņas 20.oktobrī
LTV Kultūras ziņas 20.oktobrī
Vārds: Ilva, 14.11.2017
Viedoklis: Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību. Plašāk lasi te: http://skatuvesprieki.lv/manas-atsauksmes-par-jrt-izradi-pedeja-lenina-e...
Vārds: Gita, 08.11.2017
Viedoklis: Iesaku nebojāt vakaru un izvēlēties citu izrādi. Murgaina bezsatura vīzija par slima cilvēka dzīves beigām. Varbūt var atsevišķu aktieru sniegumu apbrīnot, bet brīžiem izskatījās, ka arī viņi paši nesaprot, kāpēc tas viss vajadzīgs.
Vārds: Flints, 06.11.2017
Viedoklis: Stilistiski izturēts gabals ar humora devu. Parasti izrādēs nenāk tādi smiekli.
Vārds: Mailīte, 06.11.2017
Viedoklis: Varēja būt laba izrāde, bet nebija. Par daudz spēle veltīta cilvēka (tas varētu būt jebkurš) agonijai, kurā nav nekā jautra. Svarīgāks būtu vēstijums par Ļeņina dievināšanas iemesliem 100 gadu garumā. Interesanti būtu bijis pētīt, vai Ļeņins pats ticēja savai mācībai. Izrādi glāba aktieru labā spēle.
Vārds: Marija, 06.11.2017
Viedoklis: Tīron, kads Tu būsi tāds slims, nespēcīgs, neko nesaprotošs kā Ļeņins, un tas noteikti būs, jo Tu pats to sev piesauc un no Dieva izlūdzies-vai būsi laimīgs, vai esi uz šo pārbaudījumu gatavs?

Mīta de/rekonstrukcija
kroders.lv
21.10.2017
autors Kitija Balcare

Kitija Balcare  @KitijaBalcare, Twitter, 20. okt. 2017
Mīta de/rekonstrukcija "Pēdējā Ļeņina eglīte": svaigums domu telpā formas, satura un aizraujošu aktierdarbu dēļ. #krodersrunā

http://www.kroders.lv/runa/1013

 

"Последняя ёлочка Ленина": в Новом Рижском театре - неожиданная премьера
press.lv
20.10.2017
autors Елена Слюсарева

http://www.press.lv/post/poslednyaya-yolochka-lenina-v-novom-rizhskom-teatre-istoricheskaya-premera/

В этой постановке неожиданного много. Начиная от русских титров (что несвойственно данному заведению) до чувства щемящей жалости к вождю мирового пролетариата, которого благодарные потомки обрекли на вечное колебание между небом и землей...

За простотой названия "Последняя ёлочка Ленина" на самом деле скрывается чрезвычайно глубокий смысл – так объясняли  прессе режиссер Улдис Тиронс и исполнитель главной роли Вилис Даудзиньш.

Этот "матерый человечище" всего за несколько лет сумел изменить мир до неузнаваемости – последствия этого мы все ощущаем даже сто лет спустя, как бы ни относились к его идеям. Но и он оказался бессильным перед лицом смерти. Слабым, жалким, смешным стариком.

Он утратил дар речи, с трудом шевелит ногами, но даже "физиологические подробности" не вызывают у зрителей отвращения. Удержать хороший тон авторам во многом помогает хорошее чувство юмора. И суть идеи: показать мгновения человеческой жизни до и после смерти.

Сценография – знакомый до боли бывшим советским людям больничный максимализм. Из роскоши в последних апартаментах вождя в Горках, разве что "лампочка Ильича" (да и та, скорее, символ). Ильич проводит последние дни жизни в окружении самых близких и преданных людей: медперсонал, сестра Маня, Надежда Константиновна и двое верных латышских стрелков. Получается "семеро на одного".

Действие начинается с выстрела. Фанни Каплан, разумеется. Но, оказывается, это всего лишь треск старого паркета. Который будет сопровождать Ильича на земле до самого ухода. Вся семерка не просто фанатично верит в идеи Ленина, но просто-таки по-человечески любовно относится к нему. Божеством он становится уже при жизни. Анализы вождя и то сродни святыне.

Даже в ночной рубашке он тот же мудрый вождь. Знакомая до боли кепка, лукавый прищур, рука, всегда указывающая верное направление.  При всех театральных условностях внешнее сходство актера с божеством поразительно. Когда звучит его любимый Бетховен - "Лунная соната" -  мысли о мировой революции меркнут и вечно поднятая рука, кажется, имеет в виду совсем другое направление…

Что до светлой советской идеи, которая в начале прошлого века захватила умы многих землян, лечащий врач вождя объяснил ее притягательность по-медицински прямо: беды человека, грехи его оттого, что он опустился в горизонтальное состояние. Чтобы бороться, надо стоять.

Да, собственно о ёлочке. Она в спектакле появляется дважды. Первый раз – при жизни. Ленин устраивает утренник для местных детишек. Среди которых оказываются латышские дети, они на русском языке исполняют частушки, высмеивающие советские достижения. Русский язык тут скорее признак советизации всех народов. Вождь, впрочем, в этот момент уже практически живой памятник (и звездочка на самой макушке) – его не задеть мелкими уколами. И с ним не поспоришь.

Второй раз елочки появляются в самом финале. Ленин уже лежит в хрустальном гробу в Мавзолее, и верные латышские стрелки встают с ними в почетный караул.

С тех пор елки эти на Красной площади заметно выросли, идеи марксизма-ленинизма человечество переоценило, но фигура вождя мирового пролетариата все не дает покоя потомкам. "Его лоб не анатомия – архитектура"…

…Постановка "о главном" короткая – всего 2 часа без перерыва и смотрится на одном дыхании. Кстати, в основе - реальные дневниковые записи одного из ленинских санитаров. Зрители – по традиции преимущественно латышская аудитория – наградили спектакль бурными аплодисментами. Латышские стрелки у аудитории противоречий не вызвали. Они, судя по реакции, приняты, как часть истории. Или назревает очередная  переоценка ценностей?

"Последняя елочка Ленина" - о смерти и бессмертии вождя
rus.lsm.lv
21.10.2017
autors Андрей Шаврей

http://rus.lsm.lv/statja/za-efirom/za-efirom/andrey-shavrey-poslednjaja-elochka-lenina-o-smerti-i-bessmertii-vozhdja.a254544/

В Новом Рижском театре премьера: собственную пьесу "Последняя елочка Ленина" поставил известный рижский философ Улдис Тиронс. "Потрясающая фантасмагория!", - считает большая часть зрителей, которая по окончании спектакля от всей души аплодировала стоя и кричала "Браво!" "Бред", - отрезала одна моя коллега. В общем, с ней трудно не согласиться - в том смысле, что вождь мирового пролетариата действительно уходил в бреду.
Этот спектакль уникальный во многих смыслах. Но прежде всего по той причине, что он основан на документальном материале о последних днях жизни Владимира Ленина — в частности, на прежде не публиковавшихся записях санитаров Владимира Рукавишникова, Николая Попова, Казимира Римши. Доступ к документам обеспечил известнейший рижский историк и редактор Борис Равдин, уже несколько десятилетий изучающий ленинскую тематику.

Перед нами история последнего дня жизни Ленина, поначалу во многом перекликающаяся с знаменитым фильмом Александра Сокурова "Телец". Тот фильм жесткий. Например, глава легендарного кинофорума "Арсенал" Аугуст Сукутс как-то сказал мне, что, несмотря на неоднозначность личности вождя, это еще вопрос — стоило ли показывать в кадре, как обмывают в ванной обнаженное тело беспомощного Ленина.

По сравнению с "Тельцом" произведение Тиронса не просто жесткое, а жестокое. Тиронс рассказывает нам историю про то, как один из самых, как ни крути, выдающихся умов прошлого века полностью разрушается.
Мозг, который по оценке врачей, вскрывавших тело вождя, был не столько предметом анатомии, сколько архитектуры, оказался катастрофически поврежден несколькими инсультами. Мы постоянно слышим какие-то выстрелы за кулисами - и не до конца ясно, это стреляют в Горках или же это ужасными выстрелами отдается в больном мозгу треск половиц паркета.
Перед нами вождь, превратившийся в капризного ребенка, которого Надежда Крупская (Байба Брока) учит говорить по слогам. О котором с болью в голосе говорит сестра вождя, Мария Ильинична Елизарова-Ульянова (Инга Тропа): "Володя, Володя!" И только во время редчайших прояснений рассудка Ильич напоминает: "Пись-мо, пись-мо!" То самое знаменитое письмо к съезду, в котором Ленин указывал на недопустимые для генерального секретаря черты характера Сталина.
И за всем этим — недремлющие очи охранников, подглядывающих из всех углов. "Товарищ латыш, товарищ латыш!", - обращается к одному из них санитар.
И тут не только гротеск, но и, если угодно, боль - и даже сострадание к человеку, хотя тот и сам был временами был нечеловечески жесток.

Поначалу в зале был местами слышен смех, затем публика внимала молча. Ленин в потрясающем исполнении Вилиса Даудзиньша ковыляет до шкафа, в котором и прячется — там он испражняется. Выкидывает туалетную бумагу с калом не в ведро, а в сторону охраны. Через всю сцену, как драгоценнейший нектар, несут емкость с мочой вождя.
Есть целый монолог Ленина о том, как он любит собирать грибы и тут невольно сюжет развивается в сторону знаменитой "байки" Сергея Курехина, который в годы перестройки заставил поверить даже самых продвинутых людей в то, что Ленин - гриб. В исполнении нынешнего Ленина эта грибная байка смахивает на настоящее сумасшествие.
"Это невозможно описать, это невозможно описать!", - несколько раз восклицает санитар Казимир Римша в исполнении Каспара Знотиньша. И в кульминационный момент мы слышим из уст уставшей Надежды Константиновны емкое матерное русское слово в адрес супруга. В смысле - заманал.

И вот тут начинается Вечность. Ленин размахивает руками, правая вытягивается вперед-вверх и он становится таким знакомым нам памятником. Его под "нечеловеческую музыку" "Лунной сонаты" Бетховена так и уложат, с протянутой дланью, на помост - и мы не поймем, перед нами еще живой человек или уже труп. Тут и начнется вся эта фантасмагория, когда Ленин раздевается до пояса. надевает красное платье и становится похожим на буддисткого монаха, над которым медитируют религиозные деятели: "Познай смысл смерти! Познай!" Хотя, думается, поклонник восточных теологических течений Тиронс продвигает тут философскую идею о том, что смерти - нет. Но уж что точно - бессмертие существует наверняка.

А вот переходное состояние - это нечто, сходное с чем-то непонятным, загадочным, подсознательным, то, что весьма похоже именно на предсмертный бред, в котором вдруг появляются дети с игрушками и барабанами, чтобы отпраздновать с Ильичом его последний Новый год. Как известно, факт документальный - чтобы как-то развлечь любимого человека, Крупская и Елизарова-Ульянова устроили под Новый, 1924-й, год елочку для вождя.
Только эти дети, которые приходят к кружащемуся в красном платье Ленину, похожи не на пионеров, а на чертенят. Они поют частушки, например: "Едет Ленин на свинье, а Троцкий на собаке, латыши-дураки подумали — казаки!" А потом устраивают над вождем настоящий Страшный Суд.
И происходит невероятное - в какой-то момент Ленин сталкивается... с самим собой - один из детей оказывается точной копией Ильича!
Это раздвоение в результате театрального фокуса кажется настоящей мистикой, на фоне которой выкрикиваются множество цитат из Ленина. Вождь, почти как и любая крупная историческая фигура, олицетворял собой и добро, и зло. "Из всех искусства важнейшим для нас является кино!" (Это, скорее, добро). "Нещадно расстреливать!" (Несомненное зло). И что в результате перевесит?

Тиронс не мажет личность Ленина одной черной краской. Его полуобнаженные ленины танцуют индийский танец. А в финале тот самый первый Ильич уйдет от нас - медленно скрывшись в шкафу, вглядываясь в публику с хитрым прищуром. И наступит темнота. Думается, потому-то в спектакле несколько раз обыгрывается черный квадрат Казимира Малевича. Его в виде ящиков с вещами выносит охрана. По ним поднимается Ленин - все выше и выше, пока не оказывается выше всех на свете.
Как известно, Малевич выдвигал свой проект Мавзолея, который представлял собой именно черный квадрат, в котором скрывается смерть. Или то, что никому из нас точно неизвестно. Но некоторые, самые информированные, говорят, что мы все когда-нибудь вернемся в ту темноту, из которой пришли.
Последней елочкой Ленина все-таки оказалась не та, что произошла в канун 1924-го, а та, что и поныне стоит у Мавзолея...

Ak, eglīte!
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
24.10.2017
autors Anda Buševica

http://www.la.lv/ak-eglite/

Jaunā Rīgas teātra repertuāra stratēģijā, kas atšķir to no citiem Latvijas teātriem, iekļaujas filosofa un žurnāla "Rīgas Laiks" žurnālista Ulda Tīrona iestudējumi, un nupat pirmizrādi piedzīvojusi "Pēdējā Ļeņina eglīte". Nodomā uz JRT skatuves soli pa solim izsekot fiziski sačākstējušā un runas spējas zaudējušā 1917. gada revolūcijas autora un padomju valsts dibinātāja Krievijā Vladimira Uļjanova dzīves pēdējām dienām, kurās uz reālās personas nāves fona jau notika Ļeņina leģendas veidošana un viņa kanonizēšana, tostarp 1923. gada nogalē Gorkos sarīkotā eglīte bērniem, Uldis Tīrons komentē vēsturnieku savāktos faktus un ap Ļeņinu sabūvētās teorijas, radot domāšanu un iztēli rosinošus tēlus, šoreiz - nevis žurnāla slejās, bet gan izmantojot teātra līdzekļus.
Tiem, kas nezina, kas ir Ļeņins, un tiem, kas nesaprata, domāta izrādes programmiņa. Tajā režisora un dramaturģiskā materiāla autora paša raksts ar "nepretenciozu" nosaukumu - "Par ko ir izrāde "Pēdējā Ļeņina eglīte"". To gan iesaku lasīt pēc izrādes noskatīšanās. Taču pirms izrādes, gaidot, kamēr zālē dziest gaisma, vērts izlasīt citus rakstus: par krievu mākslinieku un scenogrāfu Kazimiru Maļeviču, kurš ir gan melnā kvadrāta, gan arī melnā kuba - Ļeņina mauzoleja un Ļeņina kulta kopumā - autors. Raksts ir atstāsts un kopsavilkums no Džona Greja un Ņinas Tumarkinas grāmatām, kas pievēršas Ļeņina nāves kulta anatomijai, izsekojot nemirstīga vadoņa lomai valsts vadīšanā - melnā kuba analoģijai ar Senās Ēģiptes piramīdām. Proletariāts, kam tika būvēta jaunā valsts, visbiežāk pat nesaprata vizuāli iedarbīgo simbolu nozīmi, kas tika iejaukti jaunradītās ideoloģijas katlā, tāpat kā mēs neko neiztaisām no tā, ka par Eiropas Savienības oficiālo himnu ieceltajai Bēthovena "Odai priekam"’ Frīdrihs Šillers vārdus sarakstīja pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas pasūtījuma, striktā pantmērā ietērpjot masonu idejas.
Ļeņinu ārstējošie ārsti, protams, vācieši, izrādes sākumā pārspriež pagājušā gadsimta sākumā aktuālu tēmu - medicīnas straujā attīstība rada cerību, ka vēl pavisam mazliet, un būs iespējams no viņpasaules atgriezt un vienkopus sapulcināt visus pasaules dižgarus. Tiek apspriests konkrēts eksperiments - ja vecam aunam pārstāda jauna aunēna pautus, šis sāk spriņģot. Analoģija pārlieku skaidra, tā ir vecē Eiropa, kuras inteliģence ar marksisma-ļeņinisma idejām saņēmusi jaunu ideju lādiņu. Velkot paralēles ar mūsdienu zinātni, laikam atviegloti jānoelšas, ka šobrīd pautu pārstādīšanas un dižgaru augšāmcelšanas ideja nevienu neinteresē. Taču jūsma par aitiņas Dollijas klonēšanas iespējamību gan ir dzīvāka par dzīvu.
Pretēji Marksa un Engelsa idejām, ka materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu, mēs esam laikmeta, kad jauni pauti pārrada visu organismu, liecinieki. Trauksmainajos 90. gados vienīgajā patiesībā dzīvojošo padomiju pārplūdināja mašīnrakstā, uz rotaprinta, uz slikta papīra pavairoti izdevumi: tika publicēti Bībelē neiekļautie evaņģēliji, uzzinājām, ka, iespējams, Gagarins nav lidojis kosmosā, tam visam pa vidu bija arī teorija, ka Ļeņins nemaz nav bijis cilvēks, bet gan sēne. Tas bija autoritātes un līdzšinējās pārliecības giljotinējošs laiks, un es līdz šim brīdim nespēju saprast, kā no šīs juku jukām informācijas piedzima jauna sabiedrība.
Tas bija arī laiks, ar kuru man viegli vilkt paralēles, domājot par 1923. gada nogali, par Ļeņina kulta dzimšanu, par večuku, kuram brīdi pirms nāves paša radītās idejas nekādi vairs nepalīdz. Asprātīgi atrasts arī pats izrādes tēls - eglītes rotāšana (vai nav ironiski, ka tieši Rīga lepojas kā šīs paražas dzimtene?). Eglītē kā atmiņā par senajiem kulta kokiem un ap tiem veiktajiem rituāliem tiek kārti priekšmeti, kas simbolizē lietas vai idejas, kurām vēlamies piešķirt kādu nozīmi. Uldis Tīrons spēlējas ar idejām, kas veidoja un ietekmēja Ļeņina gāzēju paaudzes domāšanu - te ir gan Viktora Peļevina romāni, gan Aleksandra Sokurova filmas, gan Borisa Grebenščikova meitene ar airi, turpat blakus - Tibetas nāves grāmata. Tas viss uz vienas skatuves - absurds! Bet vai tāds pats absurds nav latviešu strēlnieki, kas sargā Ļeņinu, un Maļeviča melnais kubs - joprojām dzīvais miroņa kults Sarkanajā laukumā? "Pēdēja Ļeņina eglīte" lieliska tieši ar to, ka izrāde visu laiku balansē uz absurda robežas, nepieļaujot pat iespējamību, ka ar prātu to visu būtu iespējams saprast.

Lieliskais Daudziņa Ļeņins
Ieva
25.10.2017
autors Iesaka IEVA - ko redzēt / sajust / izbaudīt

Uldis Tīrons Jaunā Rīgas teātra izrādē "Pēdējā Ļeņina eglīte" ir nocēlis no pjedestāla un atdzīvinājis padomjlaika bērnu vectētiņu un revolūcijas tēvu Ļeņinu. Atdzīvinājis tādā Stīvena Kinga garā, ar baisiem zombija smiekliņiem un noslēpumaini nesaprotamu valodu. Iznākusi izrāde, kas brīžiem liek aizturēt elpu, izrāde, par kuru daudz jādomā un jārunā arī nākamajā un aiznākamajā dienā un pēc kuras naktī noteikti jāieraksta feisbukā, ka aktieris Vilis Daudziņš tūlīt un uz līdzenas vietas ir pelnījis vislielāko Spēlmaņu nakts balvu! Daudzina spēlētais insulta skartais Ļeņins liek skatītājam šūpoties starp vieglām šausmām un sajūsmu, bet Kaspara Znotiņa sanitāru pavada sirsnīga ķiķināšana zālē. Izrāde balstīta uz reālām Ļeņina sanitāra piezīmēm.

Vectētiņš tik dejo, dejo
Kultūras Diena un Izklaide
26.10.2017
autors Undīne Adamaite

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izrades-_pedeja-lenina-eglite_-recenzija.-vectetins-tik-dejo-dejo-14183631

Ļeņina tēls "Pēdējā Ļeņina eglītē" veidojas no kokteiļa, kas rastos, ja ar mikseri kārtīgi sakultu visus mītus, vēsturnieku hipotēzes un personīgās atmiņas, iemestu tajā oktobrēna nozīmīti, uzliktu galvā vienradža masku un, stāvot pie strēlnieku pieminekļa, izdzertu.

Ja ne filozofa, "Rīgas Laika" redaktora un režijas entuziasta Ulda Tīrona, kurš sācis regulāri (ja tā var teikt par otro izrādi) iestudēt Jaunajā Rīgas teātrī, negaidītā ideja par "Pēdējo Ļeņina eglīti", šaubos, ka šajā dzīves posmā būtu interesējusies par Oktobra revolūcijas tēvu. Manā biogrāfijā šī lieliskā cilvēka ar augsti velvēto pieri un laipnajām acīm, likās, ir bijis jau pārpārēm. Ar pazemojumu, ka zīmēt dzērvīšu kāšus esmu iemācījusies no stāstiņiem par ideālbērnu Volodju, kā nekā biju jau tikusi galā bez kolektīvās terapijas - Ulda Tīrona piedāvātā "pašizpratnes miroņa" modināšanas seansa. Tāpēc pirmais paldies radošajai grupai par impulsu doties aizraujošā vēstures, pēcāk - arī mākslas piedzīvojumā.

MELNĀ KVADRĀTA KLUCĪŠI

"Šobrīd tādu objektu apmeklēšana kā Ļeņina kabinets un dzīvoklis Kremlī ir vēsturiskā tūrisma elements. Cilvēki viņu neuztver kā politisku darbinieku - cilvēku, ar kuru strīdēties. Viņu uztver kā vēsturisku personību, bet viss, kas saistīts ar vēsturi, tagad ir interesanti," "Panorāmas" sagatavotajā sižetā (19.02.2011.) saka vēsturniece Jeļena Savinova. Interesants vēsturiskais tūrisms savā ziņā ir arī "Pēdējā Ļeņina eglīte". Ar atšķirību, ka Tīrons un JRT ansamblis skatītājam nesola izrādē uzzināt jelko objektīvu par vēsturisko personu Vladimiru Iļjiču Ļeņinu (1870-1924) tajā britu dokumentālo rekonstrukciju nozīmē, kur iezīmējas pretēja - demonizācijas tendence kontrastā agrākajai glorifikācijai un kanonizēšanai pēc svēto dzīves parauga. Aizmirstiet par oktobrēna nozīmīti ar lokaino eņģelīti, kā no Madonnas klēpja izrāpušos. Patiesībā Uļjanovu ģimenē esot piedzimis īsts velnēns, puika, kas vēlu iemācījies runāt un staigāt, rīkojis nemitīgas histērijas, sitis galvu pret zemi, ar baudu māsas lellēm plēsis ārā acis un savam rotaļzirdziņam - kājas. Māte, lai nomierinātu mazo Volodju, sēdinājusi viņu lielā krēslā ar melnu pārklāju. Iespējams, tikpat melnā kā Kazimira Maļeviča "Melnais kvadrāts", kas materializējies izmantots kā viens no Rūdolfa Baltiņa scenogrāfijas elementiem. Klucīši, no kuriem var uzcelt gan eglīti, gan mauzoleju.

KAS TUR SOĻO, KAS TUR GVELŽ?

Ja "Pēdējā Ļeņina eglīte" būtu stāsts par Ļeņinu viņa pēdējā dzīves posmā Gorkos, kad vēsturnieka Oļega Šiškina raksturojumā "Kremļa sapņotājs kļuva vājprātīgs. Viņš bija dārzenis, dārzenis naģenē", visticamāk, tā būtu nebaudāma izrāde. Protams, izrādes radošais ansamblis ir pārāk gudrs, lai iedomātos likt mums uz Ļeņinu paskatīties "no cilvēciskās puses" vai naturālistiski atveidot slimu cilvēku, kurš zaudējis runas un prāta spējas un beigās kļūst pilnīgi paralizēts un aprūpējams kā mazs bērns. Riskants, manuprāt, ir tikai pats izrādes sākums, aklimatizācijas laiks, kad Tīrona režijas artikulācija vēl ir pārāk izplūdusi un visa uzmanība pievērsta aktieru ekscentriskajai plastikai un balss modulācijai, kurai iesākumā vēl nav mērķtiecīga atbalsta pārējā izrādes mākslinieciskajā telpā. Bet tas viss mainās brīdī, kad no baltā skapja/tualetes izsteberē - pārvērtis to par žilbinošu horeogrāfisku priekšnesumu - Viļa Daudziņa Ļeņins. Kā no fotogrāfijas - garā kreklā, žaketē un Ļeņina slavenajā naģenē (kostīmu māksliniece Dace Sloka, grimētāja Sarmīte Balode), kuru viņš, starp citu, savā laikā atgriežoties no Šveices, eiropeiska kungu katliņa vietā uzlicis tikai vilcienā. Var apbrīnot aktieri, ka viņš ir radis vēl kādu veidu, kā izvelties no skapja groteska večuka ādā. Ir liels prieks redzēt, ka aktiera neikdienišķais talants atkal piedzīvo jaunu uzrāvienu un radošo brīvību - Fransuā Velbeka/ Hermaņa izrādē "Pakļaušanās", tagad Ļeņins - aktierdarbs, kas patiesībā grūti pakļaujas aprakstam. Izrādē ir brīži, kad Viļa Daudziņa Ļeņinā vienā pašā summējas viss XX gadsimta pretrunīgais dramatisms. Tie nav tehnikas paraugdemonstrējumi, cirks ar miesas pārvērtībām (lai gan, protams, nebeidz pārsteigt, kā Vilim Daudziņam pēc vajadzības izdodas sarauties gluži fiziski (Hļestakovs "Revidentā", tagad Ļeņins)). Aiz spožās Ļeņina maskas jūtamas arī cilvēciskas emocijas, kādas, šaubu nav, piedzīvo pat masu slepkavas. Pirmsnāves apjukums, šausmas, vientulība, saprotot, ka viņš atrodas pašradītā krātiņā un neviens ar viņu nekad pa īstam nesarunāsies, tikai pakalpos, pieglaimosies, uzminēs un tad izpildīs viņa pavēles. To precīzi nospēlē Ļeņina kopēju galms - Ģirta Krūmiņa ārsts, vācietis Otomārs Fersters, Kaspara Znotiņa sanitārs lietuvietis, Ingas Tropas Ļeņina māsa Maņa, svētsvinīgā rindā augstu paceltās rokās bijībā nesdami Ļeņina "pīli" gluži kā iemantotu Svētā Grāla kausu. Daudziņš nospēlē no orbītas izgājušu izcilu prātu, kurš raustās konvulsijās, juceklīgā apziņas plūsmā līdz ar ķermeņa izdalījumiem izsviezdams savu agrāko runu un rakstu fragmentus.

PAR KO IR IZRĀDE

Uldis Tīrons programmiņā, laikam jau apzinādamies, ka daudziem izrāde liksies pārāk dīvaina un neuztverama, uzrakstījis ievadu "Par ko ir izrāde "Pēdējā Ļeņina eglīte"". To tiešām ir vērts izlasīt, jo ne jau mēs katrs ikdienā interesējamies par Gurdžijeva sakrālo deju (kustības - Liene Grava, Jeļena Lukjanova), ne katra biogrāfijā ir arī ierakstīti, metaforiski runājot, "septiņi gadi Tibetā". Esot pierādīts fakts, ka 20. gados boļševiki sūtījuši ekspedīciju mistiskās Šambalas meklējumos; tai kopā ar speciālās nodaļas un Nikolaja Rēriha ekspedīcijām vajadzēja nokļūt Tibetas nepieejamajos kalnos. Režisors to visu blendē kopā vienā lielā sirreāli reālā murgā, bagātīgi piešpricējot melnā humora devu Harmsa garā.
Nepretendējot nolasīt visus Tīrona erudīcijas izliktos kodus, manuprāt, izrāde ir par to, cik vājprātīgi sarežģīta un bīstama ir cilvēka psihe. Jo spožāks prāts, jo bīstamāks. Par kļūdu mērķu izvēlē. Par antititāniem, kas savus talantus izmanto mīnusa zīmē. Par strēlniekiem, kas savu gaišo prātu un vitālo jaunības enerģiju tērēja... jā, kam gan. Strēlnieku (Ivars Krasts, Toms Veļičko) dziedātā tik skaistā un harmoniskā latviešu dziesma ir viena no skumjākajām ainām. Manuprāt, izrāde ir arī par elkdievību, manipulāciju un mankurtismu, kas nu galīgi nav stāsts par Ļeņinu, bet ir stāsts iz katra mūsu dzīves šodienas. Kurš pirmais pateiks, ka karalis ir kails, dārzenis ar naģeni galvā? Šajā izrādē Ļeņins jau ir miris, pirms ir nomiris pa īstam, gaisā saslietu sastingušu roku. Viņu jau ir iebalzamējis latviešu strēlnieku padevīgais "stāvēsim, cik ilgi teiks" (prieks par jauno aktieru Toma Veļičko un Emīla Krūmiņa (Ļeņins nr. 2) organisko iekļaušanos meistaru komandā).
Izrādes kulminācija ir bērnu eglītes aina pie vectētiņa Ļeņina, kas it kā esot sarīkota Gorku muižā. Jaunieši droši vien smiesies locīdamies, un cik labi, ka tā! Es arī smējos, bet ne tik atbrīvoti un priecīgi, jo savā dzīvē diemžēl esmu piedalījusies tieši tādās eglītēs un soļošanas skatēs. Ārprātīgā karikatūra nešķita nekas pārspīlēts. "Bestiārijs" beidzot izteica manas skolas laika "Ļeņina mazbērna" apmulsušās un beztiesiskās izjūtas. Un kurš gan cits lai šo eglīti vadītu, ja ne Baibas Brokas Sniegbaltīte - Krupskaja? Aktrise, protams, to izdara sulīgi, neliekot ne mirkli šaubīties, ka Tīronu Krupskaja ir aizkaitinājusi kaut kā tīri privāti. Nu nepatīk viņam tā Krupskaja, un viss. (Skat. "Rīgas Laiku" ar Ļeņinu uz vāka.) Kaut arī izrādes "lietošanas pamācībā" Tīrons saka, ka līdzība vēsturiskajiem vārdabrāļiem ir tikai sakritība. Ticēsim, protams.
Kādam gan vajadzētu izskatīties Ļeņinam, kura nav, kurš sastāv tikai no mītiem un pēcnāves maskas nolējuma? iespējams, tieši šādam. Vilis Daudziņš derviša svārkos kā prusaks uzrāpjas "eglītes" smailē un izskatās neizskatāmi noguris no savas iebalzamētās nemirstības.

JRT izrādes «Pēdējā Ļeņina eglīte» apskats: Izkustināt pieminekli
www.lsm.lv
27.10.2017
autors Kitija Balcare

http://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/jrt-izrades-pedeja-lenina-eglite-apskats-izkustinat-pieminekli.a255197/

Izkustināt pieminekli no vietas: no postamentiem un no pārliecību podestiem. To ir uzdrošinājies domātājs režisors Uldis Tīrons iestudējumā "Pēdējā Ļeņina eglīte" Jaunajā Rīgas teātrī, neatstājot vienaldzīgu skatītāju un atgādinot, ka katram ir savs ārprāta stāvoklis.

Ārprāta ieslodzītie

Kā savulaik teicis izdevuma "Daily Telegraph" politiskais karikatūrists Nikolass Garlands, laba karikatūra, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, ir tuvāk patiesībai nekā realitāte pati par sevi. Tā arī Ulda Tīrona karnevalizētā mīta dekonstrukcija uz Jaunā Rīgas teātra skatuves (vai drīzāk rekonstrukcija skatītāju prātos) pārtop par karaļa atkailināšanu sabiedrības acīs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Noceļot Ļeņinu no pieminekļa postamenta, ietērpjot to slimnieka kreklā un atņemot runas spējas, liekot stāvēt Lētas upes krastā, iestudējums izskan gan kā lielais vadoņstāsts, gan kā mazais cilvēkstāsts.
Šis Ļeņins, kura vaibstus, harismu un plastiku vienlaikus ar visiem grēku darbiem meistarīgi "uzģērbis" aktieris Vilis Daudziņš, uz skatuves ir starppasaulē: ar vienu kāju pie dzīvajiem, ar otru jau mauzoleja stikla zārkā.
Taču, pateicoties niansētajam aktierdarbam (īpaši Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Inga Tropa un Baiba Broka), izrāde ir apliecinājums tam, ka dažkārt veselie ir slimāki par pašu slimo un katrs ir savu domu ieslodzītais.
Pētnieks Kriss Flods savā darbā "Politiskais mīts" apgalvo, ka jēdziens "mīts" ir gandrīz sinonīms ideoloģiskajai pārliecībai, kur šī ideoloģiskā pārliecība ir visnotaļ iluzora vai izkropļota. Tikpat absurdas ir uz skatuves redzamās cilvēkattiecības. Turpretī semiotiķis Rolāns Barts apgalvo, ka cilvēku attiecības ar mītu veidojas uz derīguma, nevis uz patiesības pamata: katra mīta nobriešanai nepieciešams arī savas mikroklimats. Un tā, lietām zaudējot to vēsturiskās īpašības, rodas mīts, atbrīvojoties no reālā. Taču izrāde pat ar visu fantasmagoriju liek lūkoties pēc šī reālā, pasaules vēstures piedzīvotā, nenostājoties nevienā pusē, bet paliekot pašam sevī.
Estētiski improvizētajā karnevālā, kas pārtop Ļeņina slimīgās iztēles radītā vīzijā, zūd jebkādas robežas, jo īpaši starp ierastajām hierarhiskajām attiecībām. Tā karnevalizācija ir kā protests pret pastāvošo sabiedrības modeli, ko pati sabiedrība īsteno, - provokācija tiem, kas tajā piedalās. Karnevāla dalībnieku vidū ir spilgti tēli, pārstāvot gan ezopiskus tēlus, pielīdzinot cilvēku dzīvniekam un piešķirot tam viņa īpašības (trusis, suns), gan mītiskus tēlus, senēģiptiešu gudrības dieva Tota svēto putnu ibisu, gan viduslaiku tēlus, kad seju un līdz ar to identitāti slēpj grezna maska, gan tērpu tēlu, kur skatuvi piedzied ģitāru strinkšķinoša kukurūza.
Absurds, kas valda uz skatuves, asprātīgi, kultūratsaucēm bagātīgi un horeogrāfiski precīzi radīts, ierauj skatītāja prātu utopiskā līdera ārprātā.
Pašam Ļeņinam uz acīm maskas vietā plīvo sarkanais kaklauts, spilgti izkliedzot to aklumu, kas šo cilvēku pavadījis viņa dzīves laikā, zemes dzīves izskaņā papildinot to ar runasspēju zaudēšanu, no troņa pārceļot uz ateju, bet pēcāk jau uz melno kubu.

Mājasdarbs – rēbuss

Kā literatūrzinātnieks un filozofs Mihails Bahtins, kurš aizsācis lietot jēdzienu "karnevāla kultūra", uzsver – karnevāls noris tik ilgi, kamēr tā dalībnieki dzīvo tajā, balstoties tā brīža noteikumos. Turklāt šo karnevālu pavada duāli smiekli: pārspīlētajā līksmībā izskan arī izsmējība. Tā skan arī izrādes karnevāliskā daļa. Melnā kuba rēgs, kurš atspoguļojas arī scenogrāfiski iestudējumā (scenogrāfs – Rūdolfs Baltiņš), izplēn un izbalo, paliekot par pieminekli tam, ko visi it kā zina, uzliekot pašpasludinātu kolektīvo etiķeti.
Mirklī, kad Ļeņina vietā uz pieminekļa podesta paliek tukšums, sāk izbalot arī priekšstati par šo personu un ap to apvītiem mītu tīmekļiem, mainoties paaudzēm. Kā vēl vienu būtisku karnevālu iezīmi M.Bahtins min viena karaļa kroņa noņemšanu un cita karaļa kronēšanu, tā simbolizējot vienkāršo aizvietojamību: nav nozīmes tam, kas ar ko tiek aizvietots vai mainīts. Tā arī Uldis Tīrons ļauj Ļeņinam nonāk konfrontācijā pašam ar sevi (liekot pat nobīties un apjukt), visumā izskanot duālajam dialogam par to, vai tad vairāk ļaunuma vai labuma dzīves laikā darīts.
Ja kāds sliecas apgalvot, ka zina, kāds ir teātris, jāmudina noskatīties šo absurda karnevālu it kā par vēsturisku, bet drīzāk par pārlaicīgu tēmu. Iestudējums, pārvarot pirmās pārdesmit minūtes, aizrauj ar svaigo formu, neviennozīmīgo tēmu un aizraujošiem aktierdarbiem.
Vietumis neiztrūkstoša ir neērtības sajūta: taču to rada ne jau šī pretrunīgi vērtētā cilvēka liktenis, bet gan neizbēgamā sajūta par to, ka pakausī elso nāve. Līdzās domas tīrībai un atsevišķu monologu fragmentu pasvītrojamībai/citējamībai, režisors Uldis Tīrons liek vēlēties iet dziļumā un šifrēt pieredzēto rēbusu ne tikai tam, kas redzēts un dzirdēts uz skatuves, bet tvert pēc programmiņas un lūkoties atpakaļ vēsturē, taustoties cauri mītu miglām. Kā apliecinājumu tam, ka vēsture nekad nebūs viennozīmīga.
Šamaniskā dziesma indiāņu vietējā valodā, kas dun ausīs vēl labu laiku pēc izrādes beigām, esot spēka piesaukšanas stāsts. Vienlaikus izrāde kalpo kā brīdinājums tam, ka rituālas darbības, kas cilvēces vēsturē ir neiztrūkstošs kopienas stiprināšanas un motivēšanas elements, tomēr pieder pagātnes sabiedrībām. Pie nosacījuma, ja neesam gatavi uzlikt sev kādu ezopisku masku un ritmiski iesoļot priekšstatu, nevis kritiskas domāšanas telpā.

Cik ilgi būs mūžam dzīvs?
Dzīves Priekam
03.11.2017
autors Vilnis Auzāns

Jauno Rīgas teātri (JRT) turpmākos pāris gadus nāksies meklēt citās telpās - Miera ielā, minūšu desmit gājiena attālumā no Brīvības ielas. Ja uz JRT dodas pirmo reizi, ieteicams atvēlēt stundiņu papildu laika, jo šajā Miera ielas posmā ir daudz stilīgu, romantisku kafejnīcu. JRT jaunās sezonas pirmā lielā pirmizrāde ir režisora, arī filozofa Ulda Tīrona iestudējums "Pēdējā Ļeņina eglīte". Izrāde veidota pēc Ļeņina sanitāru 1923.gada piezīmēm un dienasgrāmatām.

UZ ABSURDA ROBEŽAS

Pirms izrādes nedaudz bažīgu darīja režisora līdzšinējais veikums. U.Tīrons savos iestudējumos mēdza aizklīst filozofijas un pasaules izzināšanas klajumos, skatītājam radot grūtības uztvert autora domas lidojumu. Mulsināja arī tēmas pieteikums - bijušās cariskās Krievijas izpostītajā un padomju valsts dibinātāja Vladimira Uļjanova jeb Ļeņina dzīves posma atklāsme. Padomju laiku paaudzei ir sava kultūrvēsturiskā atmiņa par šīs personas tēlu, tostarp teātra mākslā.
Pirmā atziņa - nepilnas divas stundas bez starpbrīža skatītāju zālē aizrit interesanti, aktieru tēlojuma un paustā vēstījuma piesātinātas. "Pēdējā Ļeņina eglīte" interesanta tieši ar to, ka notikumi visu laiku balansē uz absurda robežas. Skatuves iekārtojums piedāvā daudzus simbolus, kas iekustina gan vēsturisko atmiņu, gan rosina meklēt asociācijas ar šo laiku notikumiem. Šķietamo sabiedrības līderu iecelšana dižgaru kārtā, tādējādi veidojot varoņu kultu. Ļeņins, pašam to neapjaušot, bijis pirmais šādi dievinātais, pārcilvēka, mūsdienās teiktu - elka, tēls pagājušajā gadsimtā.

MELNAIS KUBS

Paaudzei, kura nejūtas pietiekami zinoša padomju gadu vēstures peripetijās, noteikti palīdzēs izrādes programmiņa. Tajā ir vairāki stāsti, sākot no skaidrojuma, kas vispār bijis Ļeņins, ko simbolizē maģiskais melnais kubs. Tieši šī forma drīz pēc Ļeņina nāves izraudzīta kā pamats mauzoleja būvei Maskavā. Šie un vēl citi skaidrojumi palīdzēs notvert režisora un aktieru vēstīto - nav tik būtiska darbības norise, bet gan skatītāju zālē raidītie impulsi.
Pateicoties dažu aktieru meistarībai, uztvert izrādes jēgu nav grūti, bet gan interesanti - brīžiem nedaudz smieklīgi, citkārt skumji, pat varbūt nedaudz mulsinoši. Ļeņina lomas atveidotāja Viļa Daudziņa vārds pavisam reāli varētu parādīties sezonas labāko aktieru sarakstā. Arī Baiba Broka Ļeņina dzīvesbiedres Nadeždas Krupskajas tēlam radusi vizuāli un emocionāli neparastu interpretāciju. Uzteicama arī Inga Tropa Ļeņina māsas Marijas lomā.
Pēc izrādes pirmais apmulsums drīz vien ir pazudis, atstājot vietu vērtējoši rosinošām pārdomām. Kas bija šī vēsturiskā personība, cik liela tās loma saglabājusies līdz pat mūsdienām, cik ilgi vēl Ļeņins būs mūžam dzīvs?

Režisora Ulda Tīrona trīs pārsteigumi
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
07.11.2017
autors Normunds Akots

Režisors XX gs. lielāko mistifikāciju pārsteidzoši eleganti iespiedis Maļeviča melnā kuba okultiskajos rāmjos

Lai kādu parādību demistificētu, ir nepieciešams to mistificēt. Lielā proletāriešu vadoņa mistifikācija vai, vienkāršāk, Ļeņina kulta veidošana sākās tūlīt pēc Oktobra revolūcijas un vairāk vai mazāk veiksmīgi tika uzturēta līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Valdnieku iecelšana dievu kārtā un viņu pārsvarā asiņaino darbu glorificēšana cilvēcei ir pazīstama jau no vissenākās vēstures, jo varas turētājiem tā deva iespēju manifestēt pārpasaulīgo spēku klātbūtni un sasaistīt masu apziņu tā, lai ar to būtu vieglāk manipulēt. Materiālistiskā pasaules uzskata adepti, pie kuriem būtu pieskaitāmi ari komunisma cēlāji, gan noliedza visu transcendentālo, taču itin labi saprata, ka cilvēkā mītošās ilgas pēc mūžības nav izravējamas, un ātri vien iemanījās šo mūsu dvēseles struktūrā iekodēto tieksmi izmantot saviem mērķiem.
Uldis Tīrons Jaunajā Rīgas teātrī šo XX gs. lielāko mistifikāciju ar "komunistu kulta svēto govi" centrā pārsteidzoši eleganti ir iespiedis Kazimira Maļeviča melnā kuba okultiskajos rāmjos un paslēpis zem "Pēdējās Ļeņina eglītes", lai uz skatuves ar tikpat pārsteidzošu teatralitāti to visu demistificētu publikas acu priekšā. Kaut arī izrādi var skatīties kā krāšņu absurda dramaturģijas veidojumu, tā pilnībā ir centrēta uz mūsu apziņas saturu, kurā joprojām mājo saraustītas klišejas par "Kremļa sapņotāju ar nenogurstoši pacelto roku, kas norāda virzienu uz cilvēces laimīgo nākotni". Taisnīguma ideja vienmēr ir vilinājusi pūli, un ar Vladimira Iļjiča nesavtīgo gādību savulaik tā tika iemānīta "zinātniskā komunisma" duļķainajos ūdeņos, lai kā mirgojoša bāka rādītu ceļu, pa kuru mums visiem būs doties. To, ka tā ir tikai mirāža, jo šī Dieva radītā pasaule ir hierarhiska, un mehāniski gradēts taisnīgums tajā nav paredzēts, apjaust nemaz nav tik viegli, bet doties ceļā uz šo mirāžu un slāpēs pēc tās mirt piespiedu kārtā vēl pavisam nesen bija nolemti miljoni.
Ernsts Kasirers saka, ka "pagātnes faktiem un sistēmām nav nozīmes, ja nav jaunas interpretācijas. Tiklīdz ir sasniegta jauna domāšanas perspektīva, jāpārskata līdzšinējie spriedumi". Ja filozofija to jau ir izdarījusi, tad kāpēc to nevarētu arī māksla? Uldis Tīrons to pašu domu formulē mazliet pielaidīgāk un atbilstoši savai iecerei: "Nepatika pret vēstures personāžu tomēr ir jūtas un ar tām var kaut ko iesākt - šajā gadījumā radīt teātri."
Pēc smadzeņu triekas 1923.gadā pa pusei paralizētā Ļeņina dzīve Gorkos rit strikti noslēgtā lokā - sieva, māsa, dakteris, pāris sanitāri un apsardze. Ikdienas sadzīviskās un fizioloģiskās norises sanatorijā režisors uz skatuves iezīmē ar tādu traģikomiskas ironijas atvēzienu, ka visi "sakralizācijas" plīvuri vienā momentā tiek saplēsti driskās. Katrs aktieru iznāciens, katra personāža parādīšanās, katra mizanscēna scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa perfektajā camera obscura ar gaismas (gaismu mākslinieks Jānis Sniķers) un horeogrāfiski ritmizētu kustību palīdzību rada skatītāja uztverē kaut ko līdzīgu fotogrāfiskam uzplaiksnījumam, kurā fiksējas notiekošā būtības atsegums. It kā mūsu priekšā būtu novietots krāsains un kustīgs rentgena uzņēmums: no ārpuses skaistas formas, bet iekšā redzams skelets. Krupskajas dienišķais "dialogs" ar vīru, Maņas kreisi bērnišķīgā čivināšana, vācu ārsta futūristiskās prognozes, sanitāra pieglaimīgā aprūpe, apsardzes priekšnieka visuresošā klātbūtne, strēlnieku izjustā muzicēšana utt. - stilistiski nevainojami uzskicētas epizodes, kas ļauj publikai iespraukties tajā īpašajā patiesības slānī, kurš parādās starp skatuviskajā darbībā redzamo un noklusēto. Visu aktieru profesionāli kalkulētie žesti un mīmika, rūpīgi izsvērtie intonācijas un vārda kontrasti, dziesmas un dejas sašķeļ ierastos stereotipus un ļauj režisoram sagrupēt tos citādās kombinācijās, veidojot piesātinātu izrādes semantisko lauku. Daļēji to atšifrēt šoreiz palīdzēs komentāri izrādes programmiņā (postpadomju laikā dzimušajiem obligāti ieteicama lasāmviela), sniedzot iespēju groteskajos svētku rituālos ieraudzīt no dažādām reliģiskām praksēm pārņemtu nenobriedušas apziņas formēšanu, piepildot to ar padomju varai nepieciešamo saturu. Vieniem tas atgādinās kaut ko no oktobrēnos un pionieros piedzīvotā un liks paust savu šodienīgo attieksmi pret bijušo, otriem pasmadzeņot par spēkiem un likumsakarībām, kas ietekmē cilvēka izvēli un rīcību "netīro atlieku laikmetā", bet citiem varbūt uzskatīt visu izrādē redzamo par pilnīgu absurdu. Katrā gadījumā, ievietojot skatītāja uztveri paša radītajā koordinātu sistēmā, Uldis Tīrons dod brīvu vaļu ikvienam veidot tajā savu izrādi, itin labi saprotot, ka viss tik un tā būs atkarīgs no tā, ko katrs redz un zina.
Neraugoties uz estētisko baudījumu, kuru sniedz Viļa Daudziņa kārtējais aktiermeistarības šedevrs, viņa veidotais Ļeņina tēls prasa zināmu uztveres piepūli, jo tā nebūt nav karikatūra. Trīsstūrī vara - ambīcijas - liktenis izrādē tiek veikta vienas konkrētas dzīves nozīmes vai jēgas koncentrācija blīvā formā un ar tās palīdzību aktieris rada uz skatuves jutekliski tveramu tēlu, kurā caur trāpīgu ironiju atklājas tas, kas notiek ar cilvēku, ja virsotne, uz kuru viņš visu mūžu tiecies, ir vara. Tam klāt vēl pievienotas dažas režisoriskas references no "Tibetas mirušo grāmatas", kas liek parakņāties mūsu miglainajās attieksmēs pret nāves jēdzienu un izrādē pārvēršas par izmisīgiem protagonista mēģinājumiem kaut kā sakārtot savas attiecības ar to.
Un nobeigumā vēl daži vārdi par trešo pārsteigumu, kuru man sagādāja Ulda Tīrona iestudējums, un, proti, tā ir filozofa spēja satvert īsta teātra būtību un salīdzinoši īsā laikā apgūt režijas pamatprincipus. Pirmajā iestudējumā viņu zināmā mērā pievīla tieši režisoriskas prasmes, bet šoreiz viņš ir pārspējis daudzu mūsu profesionāļu pieticīgos centienus. Šķiet, ka Uldim Tīronam uz skatuves ir izdevies īstenot Meraba Mamardašvili kādreiz teikto, ka ikviens īsts teātris ir "tā, kas attēlots, neattēlojamības rādījums. Tā rādījums, ko attēlot principā nav iespējams, bet kam jārodas, jāgūst pastāvēšana un jātop saprastam".

Atbrīvošanās
satori.lv
07.11.2017
autors Silvija Radzobe

http://www.satori.lv/article/atbrivosanas

Par Ulda Tīrona izrādi "Pēdējā Ļeņina eglīte" Jaunajā Rīgas teātrī

Uldis Tīrons – žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors, divu filmu un divu Austrumu kultūrai un reliģiskajām praksēm veltītu grāmatu autors – iestudējis savu otro teātra izrādi: "Pēdējā Ļeņina eglīte". Tāpat kā pirmā – "Mielasts" (2015) –, tā tapusi sadarbībā ar Jaunā Rīgas teātra labākajiem aktieriem. "Mielastu" uztvēru kā asprātīgu, bet samērā vienkāršu parodijkomēdiju par Platona "Dzīrēm", kas lielā mērā balstījās uz aktieru improvizācijas prasmi. Jaunā izrāde ir sarežģītāka un pretenciozāka – kā satura, tā skatuves valodas ziņā; tā ne tikai demonstrē JRT aktieru neapšaubāmi augsto meistarības līmeni, bet arī Tīrona kā režisora izaugsmi.

Mīklainie arhīvi. Izrādes kompozīciju veido atsevišķu ainu virtene, kas montēta ne pēc sižeta, bet uzveduma veidotāju domas attīstības loģikas, kura ir negaidīta, "lēkājoša", kurai aizraujoši, bet ne tik vienkārši izsekot. Uldis Tīrons ir arī izrādes dramaturģijas autors. Intervijās viņš stāsta, ka materiālu par Ļeņina pēdējām dienām, ko pierakstījuši viņa sanitāri un kas satur skrupulozi precīzus triekas ķerta cilvēka ķermeņa fizioloģisko funkciju fiksējumus, tam iedevis Rīgā dzīvojošais vēsturnieks Boriss Ravdins, kurš, pēc režisora teiktā, "ticis iekšā arhīvos" un "izrakstījis šīs sanitāra piezīmes, lai gan – ne pilnībā". Rodas jautājumi, par kādiem arhīviem ir runa un kāpēc vēsturnieks unikālo materiālu izrakstījis tikai daļēji, lai arī tas varētu sacelt savā ziņā pat starptautisku sensāciju. Pieļauju, pat ja tā nav, ka atradumi nenoskaidrotajos arhīvos ir vēl viena, paša Tīrona radīta mistifikācija daudzo "ļeņiniānas" mistifikāciju skaitā. (Man tas iebildumus neradītu, tieši otrādi.) Un īstenībā jau nekas tik sensacionāls, ko cilvēki, kas interesējas par Ļeņinu, nezinātu, izrādē atklāts netiek. To, ka revolūcijas vadonis sava mūža nogalē nespēja ne pakustēties, ne parunāt bez citu palīdzības, ka labā puse viņam bija pilnīgi paralizēta, ka pār lūpām nāca tikai neskaidri ņurdieni un vaidi, ka visbiežāk viņš sacīja vot, vot, taču jau 2000.gadā aprakstījis angļu vēsturnieks Roberts Sērviss, kura monogrāfiju "Ļeņins: patiesā biogrāfija" 2004.gadā latviešu valodā izdeva apgāds "Atēna". Sērviss raksta arī par Gorkos organizēto eglīti bērniem, kas kļūst par vienu no galvenajiem JRT izrādes notikumiem. Tiesa, brits neko nemin par trakajiem sanitāriem, vadoņa urinēšanas un izkārnīšanās specifiku, kam uzvedumā ierādīta liela vieta.

Ekspresionisma stilizācija. Izrādes valodā, manuprāt, nepārprotami vērojami visai sekmīgi mēģinājumi savdabīgi izmantot ekspresonisma pieredzi,vienlaikus to arī transformējot. Bez visa cita Ļeņina nāves gads taču sakrīt ar šī modernisma virziena vēlīno fāzi. Par režisora apzinātu attieksmi pret ekspresionismu liecina arī izrādes programmā publicētais kāda Nikolaja Vasiļjeva zimējums – Maksa Šreka atveidotā vampīra Nosferatu attēls, kurš, pārliecies pār iebalzamo Ļeņinu un sakampis tā galvu, blenž uz mums, it kā tikko izkāpis no slavenās Frīdriha Vilhelma Mūrnava 1922.gada ekspresionistiskās filmas "Nosferatu, šausmu simfonija". Kaut kādā mērā arī "Pēdējā Ļeņina eglīte" ir šausmu simfonija, tikai tās ir... jautras jeb komiskas šausmas. Tādu vai tai līdzīgu sajūtu, var teikt arī – pārdzīvojumu, es sen neatceros pieredzējusi. Teātrī noteikti ne, ja nu kādā filmā vai literārā darbā, piemēram, Mihaila Bulgakova antiutopiskajos garstāstos "Liktenīgās olas" un "Suņa sirds".
Ekspresionisma iezīmes aktieru spēlē (galvenokārt tas attiecas uz grotesko sakāpinājumu kustībās, žestos, mīmikā, nereālistisko grimu) uzsver izrādi kā spēli, ne īstenības atveidi pašas īstenības formās. Vairāku aktieru sejas ir klātas ar biezu bālu grimu, iezīmējot tumšus acu lokus un sarkanas lūpas; abām sievietēm – Baibas Brokas Krupskajai un Ingas Tropas Marijai Iļjiņičnai – ir melni krāsotas mēles, kuru šaudīšanās raisa asociācijas ar labi maskētām vampīrēm un signalizē, ka izrādes pasaulē nekas nav tā, kā izskatās. Aktieru (Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš) kustībās drudžaina, epileptiska sakāpinātība mijas ar kataleptiskiem stāvokļiem, savukārt Broka nevis iet, bet gan soļo kā zaldāts militārā parādē. Znotiņš sanitāra lomā, ātri pārvietodamies ar viegli ieliektiem ceļiem un veltot zālei ekstātiskus laimes smaidus pēc vadoņa ķermeņa apkopšanas, rada iespaidu par kādu infernālu būtni. Aktieri runā izteikti nepsiholoģiski: Inga Tropa dziedoši dūdo kā balodītis, Znotiņš pat visīsākā monologa laikā noved sevi līdz ekstāzei, tas pats notiek ar Ģirtu Krūmiņu, kura monologi par zinātnes attīstības iespējām tiek burtiski izkliegti kāpjošā intonācijā, radot bailes, vai doktors tūlīt nenovelsies ģībonī. Visi tēli gan brīžos, kad imitē dialogus, kas, vienalga, ir divi paralēli monologi, gan tad, kad runā monologus, vēršas tieši skatītāju zālē, it kā tiecoties pārvarēt laiku, ieskatoties nākotnē, lai uzrunātu mūs, 2017.gadā dzīvojošos. Visvairāk lietišķi, šķietami reālistiski teksti atvēlēti Brokai, kad tā nodarbojas ar Ļeņinu, bet vairākkārt, slimnieka kaprīžu nomocīta, viņa pagriež galvu pret zāli un velta situācijai dažus (ļoti asprātīgus) komentārus.
Ekspresionisma ietekme konstatējama ne tikai izrādes vizuālajā tēlā, bet arī tās idejiskajā līmenī, tāpēc to dienu cilvēku saskatīšanās ar mums nav formāla vai tikai komiska. Vairākos aspektos sakrita komunistu un ekspresionistu (tas pats sakāms par futūristiem) filozofiskie uzskati. Piemēram, ekspresionisti radīja vairākus trako zinātnieku ģēniju tēlus, kas veica fantastiskus eksperimentus (skatīt kaut vai Bulgakova "Suņa sirdi".) Bet komunisti reāli atbalstīja eigēniku, kuras pārstāvji organizēja izmēģinājumus, lai paildzinātu cilvēka dzīvi vai pat augšāmceltu potenciālus miroņus, tiem pārstādot dzīvnieku dzimumdziedzerus. Arī tas bija viens no cēloņiem, kāpēc Ļeņinu pēc nāves neapbedīja, bet iebalzamētu novietoja mauzolejā ar cerību, ka zinātne palīdzēs kaut kad nākotnē viņu augšāmcelt. Ģirta Krūmiņa vācu ārsts Fersters, fanātiskais zinātnes pielūdzējs, kurš drudžaini mirdzošām acīm pravieto par orgānu pārstādīšanas brīnumiem, var šķist ārprātīgs un viņa monologi absurdi, kaut arī viņš pārstāv savā laikā plaši izplatītas idejas. Bet galvenais, protams, ir jautājums, kādēļ gan Ļeņinu viņa laikabiedri gribēja atdzīvināt, padarīt mūžīgu. Kā ekspresionisti, tā komunisti bija apsēsti ar pasaules pārveidošanas, respektīvi, tās iz- vai uz-labošanas idejām. Ekspresionisti, atkarībā no rīcības programmas, viscilvēces transformēšanā izstrādāja trīs virzienus – mesiānisko, sociālkritisko, mistisko. Savukārt komunisti uzskatīja Ļeņinu, kas bija spēris lielo soli sabiedrības transformēšanā – iedvesmojis revolūciju –, par savu Mesiju, kuram pienāktos dzīvot mūžīgi, lai jaunā, ļeņiniskā realitāte tiktu apsargāta un turpināta. Tādējādi režisors un aktieri tiecas, kaut arī varbūt tikai fragmentāri, ne vien pasmieties, bet arī iedziļināties tālajā laikmetā, pievēršot uzmanību tam, ka un kā nepilnos simts gados ir sabrukušas pašas par sevi viscildenākās idejas, jo nav izturējušas pārbaudi ar praksi. Kurš gan noliegs, ka komunisma idejas par viscilvēces brālību un pilnīgu visu ļaužu vienlīdzību, skatītas teorētiskā aspektā, ir pat fascinējošas. Līdz ar to uz skatuves redzamā Ļeņina dievinošā pielūgsme, kas, protams, šodien šķiet smieklīga, traktēta ne tikai ideoloģiskā līmenī, kā tas pierasts, bet sarežģītākā: godīgas – lai arī stulbas – maldīšanās aspektā, liekot domāt, ka neviens, arī mēs, nevaram zināt, ko ar mūsu uzskatiem un darbiem izdarīs nākamais gadsimts.

Šedevrs. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Vilis Daudziņš paralizētā Ļeņina lomā radījis aktiermākslas šedevru. Pats interesantākais ir tas, ka tēls vienlaikus un vienādi meistarīgi pārstāv divus teātra tipus – reālpsiholoģisko un spēles teātri. Daudziņš vienmēr svin uzvaras, kad viņam jāspēlē tā saucamie krāsainie raksturi, kuru atveidē aktieris izpēta visu līdz visskrupulozākai detaļai – fiziskā izskata, runas paradumu, skatīšanās leņķa, kostīmu, kustību, domāšanas līmenī. Tā arī šoreiz notikusi simtprocentīga pārmiesošanās, pilnībā it kā noliedzot savu "es". Ar grimētājas Sarmītes Balodes palīdzību aktieris tā pārvērties, ka vizuāli atgādina simtprocentīgu Ļeņinu, kādu mēs to pazīstam no fotoattēliem. Retajās reizēs, kad Ļeņins staigā, viņš pārvietojas garā baltā naktskreklā un militāra piegriezuma frencī, galvā uzlicis "proletārisko" kepku. Klīniski precīzi, līdz vissīkākajai naturālistiskajai detaļai aktieris atdarina triekas ķerta cilvēka, kam paralizēta ķermeņa labā puse, pārvietošanos un spazmatiskās pūles kaut ko pateikt, lai arī slimība pilnīgi paralizējusi runas spējas. Taču viņa tēlojums neraisa pretīguma iespaidu, kādu varētu radīt pašmērķīga kroplības demonstrācija. Jo aktieris acīmredzot aprakstos par Ļeņinu ir atradis vairākkārt uzsvērto faktu, ka vadonis šai slimības fāzē atgādināja bērnu. To raksta arī, piemēram, Sērviss. Ar bērnu apzīmējot cilvēka bezpalīdzību. Daudziņš par Ļeņina tēla caurviju līniju arī padarījis bērnišķību, ar to saprotot kaut ko gluži citu – domāšanas bērnišķīgumu, respektīvi, infantilismu, kā arī reakciju uz apkārtējo pasauli un cilvēkiem ne saprāta, bet instinktu līmenī. (Šo īpašību aktieris izmanto kā līdzekli, lai no reālpsiholoģiska tēlojuma pārslēgtos uz spēles tehniku.) Tā vairākās izrādes epizodēs proletariāta vadonis redzams kā visai rotaļīgs un pat jautrs bērns. Piemēram, viņš met māsai ar čībām un smejas, it kā lai izaicinātu to uz kādu spēli. Rodas iespaids, ka Ļeņina slimības izpostītajā galvā peld atsevišķu domu fragmenti, kuri, nejauši savienojušies, rada impulsu komiski iebakstīt ar pirkstu (kili, kili) Krupskajas vēderā, tā "atbildot" uz kādu kārtējo sievas uzaicinājumu ēst, dzert vai vingrināt sairstošos muskuļus. Viņš kļūst dusmīgs un agresīvs kā izlutināts bērns, kad dažos apskaidrības brīžos tam neizdodas vārdos noformulēt savas sajūtas vai paust gribu. Ar kreiso roku zvetē ļengano labo, nesekmīgi pūlēdamies to atdzīvināt.

Karnevāla estētika. Vairākas epizodes izrādē saistītas ar Ļeņina urinēšanu un izkārnīšanos. Šo ainu laikā proletariāta vadonis arī it kā rotaļājas ar sevi dievinošo apkalpojošo personālu, kaut kādā ziņā pat parādīdams vairāk veselā saprāta pazīmju nekā tie. Tā, piemēram, viņš no pagultes sniedz ar urīnu piepildītu "pīli", ko tie kā svēto relikviju nodod cits citam. Skatuves centrā atrodas skapis, kuram ir vairākas simboliskās nozīmes (scenogrāfi – Rūdolfs Baltiņš un Dace Sloka). Izrādes sākumā Ļeņins iznāk no skapja kā tāds vēstures "skelets", kurš līdz šim bijis noslēpts. Vairākkārt Ļeņins dodas uz skapi kā uz ateju. Pa nelielu caurumu sienā norisi vērojošā ārsta acīs iespīd spēcīgs no skapja nākošas gaismas kūlis, radīdams asociācijas ar skapi kā kristīgās baznīcas pašu svētāko vietu, altāri, kura centrā aiz durtiņām glabājas dievmaize. Kad Ļeņins reiz pārāk ilgi pazūd skapī, sanitāri bailīgi atver tā durvis, ļaujot mums ieraudzīt vadoņa kailo dibenu. Citkārt no skapja pastiepjas roka ar baltu lignīna kušķi, kurā, jāsaprot, varonis tikko noslaucījis fekāliju paliekas. Arī to sanitāri uztver kā svēto relikviju, bet Ļeņins smejas par šo ainu, parādīdamies līdz pusei virs skapja, tādējādi demonstrējot vienu no vairākiem izrādes fantasmagoriskajiem brīnumiem, it kā būtu izaudzis vismaz trīs metrus garš. Kailais dibens, skatoloģiskie tēli, pret kuriem sanitāri attiecas kā viduslaiku svēto kulta relikviju mednieki, atbilst Mihaila Bahtina definētajai karnevāla estētikai; karnevāls arī interesējās un izspēlēja visu, kas saistās ar cilvēka ķermeņa fiziski fizioloģisko pusi, turklāt darīja to komiskas groteskas tehnikā. (Atejpapīrs ar domājamām Ļeņina ekskrementu paliekām precīzi sakrīt ar Bahtina apcerētā Fransuā Rablē romāna varoni Gargantiju, kurš, meklējot mīkstāko dibena slaukāmo, apstādināja savu izvēli pie maziem zoslēniem.) Karnevāla laikā Ļeņins apsēžas uz skapja, radīdams piedauzīgu asociāciju par ateju kā boļševiku vadoņa troni.

Koncerts. Eglītes ainā aktieri, uzlikuši maskas, tēlo bērnus, kuri slavina Ļeņinu. Bērnu enerģiski izkliegtajās cildinošajās deklamācijās, kuru tonis pazīstams tiem, kas redzējuši vai paši piedalījušies pionieru sasauksmēs, citu starpā atskan diženo "vectētiņu" zaimojošas rindas. Līdzīgs paņēmiens izmantots kādā Krupskajas monologā, kad viņa "Volodjam" veltītu iejūtīgu un patētisku vārdu straumē it kā starp citu iesprauž "mātes vārdus" krievu valodā, ko izrunā tai pašā vienlaidus cildenajā intonācijā kā visu pārējo. Abos gadījumos kontrasts starp saturu un formu jeb intonāciju rada komisku efektu un ir ideāla groteskas izpausme, jo savieno pretstatus. Režisors eglītes priekšnesumos meistarīgi maina solo deklamācijas ar korī skandēto dziesmu par kukurūzu, kas, sadalot šo vārdu zilbēs un nejēdzīgi daudz reižu ritmiski atkārtojot, rada iespaidu par kādu noslēpumainu rituālu.

Budisma, islāma un kristīgās reliģijas tradīciju karnevāliskā savienošana. Eglītes aina pāriet kolektīvā virpuļošanā, ko iestudējušas Liene Grava un Jeļena Lukjanova un kas atgādina islamticīgo dervišu rituālās dejas, kuru laikā deju dalībnieki dinamiskā meditācijā tiecas rast kontaktu ar augstākām varām. Dalībnieki tērpti platos baltos svārkos – Ļeņins sarkanos; vīrieši līdz vidum kaili. Visi griežas uz vienu pusi, Ļeņins viņu vidū – uz pretējo. Kad simetriskās rindas izjūk, Ļeņina priekšā nostājas viņa dubultnieks, kurš līdz tam valkājis groteska dēmona masku (Ļeņina Nr.2 lomā – Emīls Krūmiņš). Sākas viena no principiālākajām izrādes ainām, kurai piemīt gan vēstures nezinīšiem domāts informatīvs, gan stilizēti rituāls raksturs, kas atgādina "Tibetas mirušo grāmatā" paustos priekšstatus par cilvēka apziņas gaitu no nomiršanas līdz nākamās iemiesošanās jeb reinkarnācijas brīdim jaunā formā. (Šīs ainas laikā Ļeņins jau ir miris.) Laiku no nomiršanas līdz pārdzimšanai budisti dēvē par starpstāvokli un šajā laikā "mirstošie redz baisas vīzijas, kuras radījusi viņu karma un kuras vada viņu bezapziņas dominante". Citviet uzsvērts, ka "nomirušais sākumā aizgūtnēm redz brīnišķus tēlus .., pēc tam tos nomaina viņa Ēnas puse, kuras dēļ cilvēku pārņem šausmas un viņš cenšas paslēpties, bet diemžēl .. šie redzējumi nav no viņa atdalāmi. .. transformētās apziņas tēlos cilvēks redzēs to, kam ticējis un ar ko īstenībā dzīvojis". Spraigajos abu Ļeņinu paralēlajos monologos, kas atgādina tenisa spēli, kur viens no spēlētājiem servē bumbiņu, bet otrs tiecas to atsist, Daudziņa Ļeņins pārstāv ideālo vadoni, cilvēcīgāko no cilvēkiem, kā padomju laikā rakstīja viņa adepti, bet Krūmiņa Ļeņins – vienu no nežēlīgākajiem politiķiem valsts vadītājiem 20.gadsimtā. Piemēram, uz argumentu par bērniem trūkumcietējiem nosūtīto savu makaronu devu tiek atgādināta Ļeņina pavēle nošaut visas prostitūtas. Aizkustinošais lūgums nolikt ziedus uz Ineses Armandas kapa tiek atsists ar vadoņa parakstītu pavēli pakārt kādu citu savas valsts pilsoņu grupu... Daudziņa varoņa balsī skan neticības, apjukuma intonācijas, kvēla vēlēšanās atrast kaut vienu neapšaubītu argumentu sava varoņa cilvēcībai. (Nefokusēto "dārzeņa" skatienu aktiera seja nomainījis sāpju pilns saprātīgs skatiens.) Īstenībā jau šī varoņa pēcnāves tiesa atgādina ne tikai budistu, bet arī viduslaiku kristīgās reliģijas priekšstatus par pēcnāves tiesu, kam cauri jāiet katra nomirušā dvēselei.

"Cik ilgi mēs te stāvēsim?" Kā uzvedumā tiek radīta atmosfēra, un kā tā iedarbojas? Neparedzamie skatuves notikumi rada nepārtrauktu spriedzi, kas aizturētu elpu liek sekot notiekošajam, gaidot un pieļaujot, ka ik vārds vai kustība var, līdzīgi raķetei, uzspridzināt situāciju, pavēršot to negaidītā virzienā. (Līdzīgi kā uzveduma sākuma daļā saraujas tēli, kad ik pa brīdim atskan šāvienus imitējoši trokšņi, ko Baibas Brokas Krupskaja definē kā vecā Gorku parketa krakšķēšanu, nepārprotami atstājot mums šaubu iespēju.) Izrādi skatījos divas reizes, un abos gadījumos sajūta bija līdzīga, arī tad, kad jau zināju, kas kam sekos, kas ko izraisīs. Tas nozīmē, ka iedarbojās nevis pats vēstījums, bet gan valoda, kādā tas tiek pasniegts. Tai pašā laikā es vairākos skatos burtiski raustījos drudžainos iekšējos smieklos. (Skaļi smieties neuzdrīkstējos, jo skatītāju zālē abus vakarus valdīja nāves klusums.) Ne tik viegli izstāstīt, kas mani šai ziņā tik ļoti ietekmēja. Protams, tā bija lielisko aktieru perfekti apgūtā komiskās groteskas tehnika, viņu prasme izkāpināt savus tēlus līdz absurdam, vienlaikus nepārraujot to saistību ar savu dokumentālo prototipu būtību. Bet pats galvenais iekšējo smieklu cēlonis manā gadījumā laikam ir dziļais, pat fiziskais gandarījums nepilnas divas stundas būt kopā ar māksliniekiem, kas atmasko melus. Melus par diženo padomju režīmu un tā radītāju cildeno Ļeņinu, kuros man nācās dzīvot veselus četrus gadu desmitus. Ar to es negribu gan teikt, ka izrāde faktu līmenī man atklāja kaut ko jaunu, jo atturīgā cieņa pret Ļeņinu, ko izjutu, uzskatīdama Staļinu par visa ļaunuma sakni, man sabruka, kad 80.gadu beigās izlasīju Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgu". Es negribu arī teikt, ka Ļeņins vai tā rēgs joprojām ir dzīvs un klīst pa manu apziņu kā nesadziedēta trauma. (Nu, varbūt drusku.) Galvenais manā gadījumā laikam ir tas, ka teātris atmasko universālus melus, jebkurus melus, jebkuru neatbilsmi starp parādību un tās verbāli deklarēto būtību, kuros man tik ilgi bija jādzīvo un kuri, to skaidri sapratu izrādes laikā, diemžēl nav izzuduši arī mūsu laikmetā. Ne velti finālā sarunājas divi latviešu strēlnieki – mauzoleja sargi: Ivara Krasta Gabaliņš un Toma Veličko Pizāns. Viens jautā: "Cik ilgi mēs te stāvēsim?" Atbilde skan: "Cik ilgi liks." Joprojām. Pildām pavēles, atkārtojam lozungus, ko liek citi. Bet no jaunajiem, 21.gadsimta meliem atbrīvoties nu vairs nav nekādu cerību, ja nu vien retu reizi kādā godīgā un talantīgā mākslas darbā. Kāda ir JRT "Pēdējā Ļeņina eglīte".