Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PIEZĪMES NO PAGRĪDES
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

PIEZĪMES NO PAGRĪDES

Izrādes galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs bijušais valsts departamenta ierēdnis, tagad pagrīdnieks. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolas biedriem – veiksminiekiem, pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni.

„Es vienkārši gribēju zināt, ka es esmu spējīgs just“, lakoniski pauž Fjodors Dostojevskis. 

Teksta tulkotjums, dramatizējums - Ģirts Krūmiņš, Ilze Olingere
Režisore - Ilze Rudzīte
Telpa - Andris Freibergs
Kostīmi - Anna Heinrihsone

Lomās: Ģirts Krūmiņš, Jana Čivžele, Andis Strods, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Andris Keišs

Ģirts Krūmiņš (par lomu izrādē izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris)

Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē
Izrāde ilgst: 2 stundas 15 minūtes
Pirmizrāde: 2009. gada 22.aprīlī

Biļešu cena (Ls): 7,00

Fjodora Dostojevska garo stāstu „Piezīmes no pagrīdes” (1864) kritiķi mēdz dēvēt par uvertīru viņa grandiozo romānu pieciniekam („Noziegums un sods”, „Idiots”, „Velni”, „Pusaudzis”, „Brāļi Karamazovi”), tajā tiek aizsāktas tēmas, noskaņas un problēmas, kuras turpmākajā rakstnieka daiļradē ieņem centrālo vietu. Eksistenciālisma filozofijas pārstāvji, īpaši Žans Pols Sartrs, uzskata šo stāstu par eksistenciālās domas aizsācēju un savas filozofijas inspirētāju, savukārt Frīdrihs Nīče par „Piezīmēm no pagrīdes” teicis, ka tās „izkliedz patiesību no asinīm”.

Stāsta varonis ir kāds 40 gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis, kurš savā garīgā un intelektuālā pārākuma apziņā pilnīgi attālinājies no sabiedrības, kurā dzīvo. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām.
Stāsta toni lielā notikuši paša autora dzīves apstākļi rakstīšanas brīdī: politisku iemeslu dēļ tika aizliegts Dostojevska veidotais žurnāls Время, rakstnieks atradās sarežģītā finansiālā stāvoklī, bet viņa sieva smagi slimoja ar tuberkulozi.

Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās „Piezīmēs no pagrīdes”, ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis  - romāna „Ko darīt?” autors. 1860. gadu liberālās idejas un saprātīgā egoisma teorija, pēc kuras cilvēks rīkojas sava labuma vadīts, ir tas, ko noliedz un kam pretojas Dostojevska pagrīdnieks.

Dostojevskis ticēja, ka panākt harmoniju visu Krievijas iedzīvotāju starpā ir iespējams, atgriežoties pie tradicionālajām nācijas vērtībām – personiskās atbildības, reliģijas, brāļu mīlestības un ģimenes. Rakstnieks uzskatīja, ka teorijas, kas meklē universālus cilvēka rīcību skaidrojošus un nosakošus likumus, ignorē pašu būtiskāko – cilvēka dvēseles individualitāti, personības sarežģītību un brīvās gribas spēku.

Vārds: Andris, 02.05.2008
Viedoklis: Paldies režisorei un visiem aktieriem. Sarežģīta izrāde, tomēr mani personīgi kaut kas tajā pavilka. Pirmajā cēlienā ļoti varēja just Dostojevski. Radās vēlme izlasīt šo viņa stāstu.
Vārds: skatītāja, 02.05.2008
Viedoklis: Paldies par brīnišķīgo izrādi! Izcils darbs, lika aizdomāties par daudzām lietām, izrāde aizskāra līdz sirds dziļumiem. Brīnišķīga scenogrāfija un tērpi. Ar nepacietību gaidīšu nākamo Ilzes Olingeres izrādi. Paldies.
Vārds: Cibiņš, 02.05.2008
Viedoklis: Vai 2.jūnijā būs visi paredzētie aktieri vai tikai zināma porcija?
Vārds: Dace, 02.05.2008
Viedoklis: Luga, kurai nesaskatīju ne jēgu, ne saturu. Pat nešķita, ka izrādei būtu noslēgums, tikai par to liecināja aktieru kopīgais uznāciens uz skatuves. Un ļoti netipiski JRT izrādēm, ka daļa skatītāju dodas prom pēc pirmā cēliena. Bet arī šajā bezjēdzībā aktieru spēle bija laba.
Vārds: Inga, 02.05.2008
Viedoklis: Pirmā lielā vilšanās ilgo JRT apmeklējumu gadu laikā, bet var jau būt ka jāmeklē sevī...........

Latvijas teātra Ābolu ķocis
Diena
autors Undīne Adamaite

Režisores Ilzes Olingeres pētnieciskā interese par cilvēkiem apziņas, gribas stagnācijas krēslas zonā turpinās F.Dostojevska hrestomātiskā darba Piezīmes no pagrīdes iestudējumā. Un iecere krīt tais pašās bedrēs, kurās krita Čehova Laimē, Rapa Cēlgāzēs un Ščerbaka Puspieturā: ja režisors ilgāk par pusminūti atstāj aktieri bez atbalsta punktiem — vienkārši nekustīgā klusumā konfrontējamies ar skatītājiem, cerot uz aktiera iekšējās dzīves intensitāti kā laiktelpas piepildītāju, diemžēl rodas iemesls neizpratnei: kas notiek? Par ko ir runa? Pat ja aktieris ir tik uzlādēts kā Ģirts Krūmiņš galvenā varoņa lomā. Jā, ir ar ko identificēties. Tomēr bez šī vienkāršā sevis — no sociālās realitātes mūkošā indivīda, kas mokoši baidās nodibināt tuvas attiecības, — atpazīšanas momenta izrāde piedāvā visai maz. Diskutabla ir mūsdienu varoņu — rozā šlipšu nesātāju japīšu — parādīšanās ar jēlām anekdotēm un ķiķināšanu, kaut JRT vīrišķais zieds (Keišs, Krasts, Strods, Samītis) intermēdiju veic šarmanti. Ģirta Krūmiņa varonis šai polarizācijā izskatās kā naftalīna piesūcies eksponāts (un tam nevilšus palīdz A.Freiberga radītā perfektā skatuve — restorāna retro interjers). Kaut tieši Krūmiņa varoņa vientuļais izmisums ir bulta, kas trāpa bez piebildēm. Priecē Janas Čivželes dabasbērns — ielasmeita, kas varēja kļūt par pieturas zīmi galvenā varoņa liktenī, bet viņš izvēlējās daudzpunkti. Tomēr autoru pārlieka neitralitāte šoreiz izrādei nākusi par sliktu.

Latvijas teātra Ābolu ķocis
Diena
autors Silvija Radzobe

Izsmalcinātais JRT Mazās zāles telpas iekārtojums un izgaismojums atkal apliecina Andri Freibergu kā mūsu scenogrāfijas aristokrātu. Arī Annas Heinrihsones kostīmi rada estētisku baudu. Stāsts par vientuļo un dīvaino pagrīdes cilvēku, kuru Ģirts Krūmiņš spēlē kā noslēgtu intelektuāli ar noslēpumu, salūst divās mākslinieciski atšķirīgās daļās. Pirmajā cēlienā režisore nav precizējusi aktiera eksistencei ļoti būtisku jautājumu — vai šis cilvēks dzīvo aiz ceturtās sienas un viņu neviens neredz vai arī viņš sarunājas ar publiku. No tā taču ir atkarīga cilvēka izturēšanās. Pašlaik aktieris it kā svārstās starp šiem diviem atšķirīgajiem stāvokļiem. Rezultātā viņa eksistencē ir pārāk maza kā subjektīvā intimitāte, tā arī iespējamā dialoga artistiskā aktivitāte, radot kādu sižetam neadekvātu vidējo pieklājīgo abstrakto variantu. 2.cēliens, kura centrā Ģ.Krūmiņa varoņa sāpīgie kontaktu mēģinājumi ar pasauli, aizrauj ar artistiskumu (grotesku un lirisku) un negaidītiem paradoksiem. Apburoši ciniskie maitas skolasbiedri (Andris Keišs, Edgars Samītis, Andis Strods, Ivars Krasts), aizkustinoša un smieklīga Janas Čivželes pērkamā meitene Ļiza.

Latvijas teātra Ābolu ķocis
Diena
autors Henrieta Verhoustinska

Lai kā katram veidotos vai neveidotos personiskās attiecības ar šo iestudējumu (pieļauju, ka man ir domubiedri, kuri līdzīgi sevī uzlikuši "blokatoru", kas Dostojevski atpazīst kā "vīrusu", jo ne visos dzīves periodos gribas Dostojevska varoņu specifisko sadomazohistisko logoreju laist caur prātu un sirdi), jānovērtē profesionālā rūpība, ar kādu intriģējošā radošā grupa veidojusi šo darbu, un režisores Ilzes Olingeres bezkompromisu ceļš teātra mākslas nopietnības virzienā. Izvēlētā klasiskās mūzikas partitūra (kā plate) Piezīmes no pagrīdes padara par īpatni lēnāko un mierīgāko Dostojevska interpretāciju, kādu nācies redzēt. Atjautīgi atrisināta Burvju flautas melodijas groteski izmisīgā, pēc tam vienkārši izmēdīšana kā dusmu izgāšana par atrašanos valodas cietumā (kas pazemo). Ģirts Krūmiņš ar aktieriski tik sarežģīto uzdevumu — nepiespiesti dzīvot savā istabā (Vulfa) — pārliecināt par domas procesu, ticami ilgi klusēt, aizdomāties u.c. tiek galā meistarīgi. Radītas vairākas skaistas eksistenciālās vientulības/vienatnes metaforas. Visvairāk no izrādes paliek prātā, kā aktieris dzer zaptsūdeni no burciņas un klusējot skatās pa logu. Prieks par Janas Čivželes aktierisko atraisīšanos. Pietrūka grodāka konturējuma (pat ja apziņas plūsma), režijas dramaturģiskuma, intonāciju pārejas likās pārāk mehāniskas. Kā domāta 2.cēliena kroga šarmantās izālēšanās pietuvināšana šodienai? Bet kā "smaržo" Andra Freiberga scenogrāfija ar aizejošas dienas gaismu!