Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PILNA MĀRAS ISTABIŅA

PILNA MĀRAS ISTABIŅA

Māra Zālīte
PILNA MĀRAS ISTABIŅA

2016. gadā būs pagājuši 35 gadi kopš lugas sarakstīšanas un nedaudz mazāk kopš plašu rezonansi ieguvušā iestudējuma Jaunatnes teātrī. Ir citi laiki, cita paaudze, kurai gribas pārskatīt savu dzīvošanu, meklēt atbildes uz jautājumiem – kas dara mūs stiprus, kas vājus? Tas ir katras paaudzes atziņu ceļš. Šo ceļu ejot, var pārdomāt dzīves ideālus, pārliecību un vērtību pamatus, lai turpinātu tiekties, lai neapstātos, neizzustu.

Aktieri: Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Ance Strazda, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Andis Strods, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Mārtiņš Velps vai Kārlis Freimanis

Režisore – Inese Mičule
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Katrīna Neiburga
Komponists – Rihards Zaļupe
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h
Biļešu cenas:
7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 22. janvārī

Video
Latvijas Televīzijas raidījuma "Rīta Panorāma" sižets, žurnāliste Ilze Strenga
Latvijas Televīzijas raidījuma "Rīta Panorāma" sižets, žurnāliste Ilze Strenga
Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" sižets, žurnālists Andrejs Volmārs
Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" sižets, žurnālists Andrejs Volmārs
Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūras ziņas" sižets, žurnāliste Līga Gaigala
Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūras ziņas" sižets, žurnāliste Līga Gaigala
Vārds: Kaspars Š., 29.02.2016
Viedoklis: Viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējis. Saturs ir ar cēlu mērķi, kas tiek izpildīts ar izcilu aktieru sniegumu. Darbs ir piesātināts ar simboliem un norādēm. Prātam un dvēselei būs aktīva treniņnodarbība. Pēc izrādes ir vērts pastaigāties pa ielām..., kur sastapsi "Miķeļus", "Indriķis"... Varbūt izrādīsies, ka esi sastapis, bet tomēr nevienu svešinieku tā arī nesatiki... PALDIES, PALDIES, PALDIES!!!
Vārds: Ineta., 29.02.2016
Viedoklis: Aizķēra ļoti. Galvenokārt tas, ka Zālītes prms 30 gadiem dzimusī ,,Istabiņa,, ar Mičules Keiša galdautu kā ES struktūrfondiem, Gāgas NATO un Daudziņa Šengenas līgumu šodien atkal ir kā ,,kulaks uz acs,,. Varbūt kļūdos... Mums nevienam vairs nav mātes? Taisnība! Jo nu ir cita vērtību sistēma - mantu kults, kur vecā paaudze, kas pazinusi badu, spēj gadu desmitiem kultivēt laimes sajūtu pie pilnas siles, bet viņu pēcnācējiem jau ir ,,augstākas,, ekspektācijas (jaunākas drēbītes sagribējās). Un pāri visam - Kļaviņas ālavā ,,rakstītāja,,. Vieda izrāde. Smaga. Fatāla. Diemžēl, ļoti neveiksmīga (traucējoša) Neiburgas scenogrāfija, lieki zintnieki/gaišreģi un nolasāma finālskata līdzība ar fonTrīra Melanholiju (tad jau derētu arī Vāgnera mūzika). Jebkurā gadījumā - iesaku.
Vārds: illi, 12.02.2016
Viedoklis: ļoti laba tēma. ja kādu (arī mani, protams) tas rosinās vēlreiz apskatīries apkārt un novērtēt tās dāvanas , kas jau ir dotas, tad darbs nav veltīgs... un ja kādu tas mudinās nokāpt no sava iedomu augstā torņa, tad darbs būs izdevies. Man personīgi dažas ainas likās varēja būt īsākas. ļoti patika sākums... mēģinu minēt, kurš bija tas tēls, kas radies lugas 2x pilnveidošanas procesā,..
Vārds: Inese, 07.02.2016
Viedoklis: Ko nevar celt, to nevar nest.
Vārds: Tulpe13, 31.01.2016
Viedoklis: Manas pārdomas par izrādi: https://tulpe13.wordpress.com/2016/01/31/pilna-maras-istabina-jaunaja-ri...

Latviešu Pantagriela mokas
Kultūras Diena un Izklaide
03.02.2016
autors Henrieta Verhoustinska

Ineses Mičules iestudētā Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa Jaunajā Rīgas teātrī par radīšanas avotu kronē ģimeni.

Trīs tēva dēli (māte sen mirusi), kuri pēc tēva nāves saņem brīnišķīgas veltes, kas piepilda viņu vēlēšanās, – pazīstams stāsts, vai ne? Ne tikai no pasakām, arī no Raiņa Zelta zirga. Māras Zālītes dramatiskajā poēmā Pilna Māras istabiņa darbojas ne tikai dēli Miķelis, Indriķis, Niklāvs, kuri neviens ar savu dāsno dāvanu nemāk lāgā apieties, bet arī viņu māsa Madara.

Pravietojums

Var brīnīties, cik 1981. gadā tapusī luga bijusi pravietiska. Tolaik dāsnais galdauts ar devīzi "Galdiņ, klājies!", septiņjūdžu zābaki, kuri ļauj apskriet pasauli, un "droša" karošana zem cepures, kas dara neredzamu (pilnā sparā ritēja karš Afganistānā), bija sapnis, un luga izskanēja kā brīdinājums, kas notiek, ja šādi sapņi piepildās, bet nekādi lielāki mērķi neseko. Šodien svešzemju kārumi pat nebagātās mājās nav retums, arī iespēja ceļot un pat palikt ārpus Latvijas kļuvusi ne tikvien par ikdienu, bet problēmu, jo katru gadu kā aizgājējus skaitām no Latvijas izbraukušos. Tieši laiks ir galvenais, kas atšķir Ineses Mičules iestudējumu no Pētera Pētersona izrādes Jaunatnes teātrī 1983. gadā (uz to norāda arī treniņtērpu estētika šodienas izrādes kostīmos).
Dzejas valodā un tēmu mērogā labākās M. Zālītes lugas līdzinās Raiņa lielajām traģēdijām – ar vienu būtisku atšķirību: Māra Zālīte savās lugās iestājas par cilvēcisko, silto, ko nedrīkst zaudēt, kalpojot bezkompromisu idejai. Ar šādu domu speciāli Jaunā Rīgas teātra izrādei radīts fināls, kurš it kā izlīdzina 1981. gada oriģināla visai traģiskās beigas. Kāds tas ir, protams, neatklāšu, bet saskatu līdzību arī ar citās M. Zālītes lugās lietoto paņēmienu, kur pēc reālā fināla – neatrisināma konflikta eksplozijas – sievietes, visbiežāk mātes, tēls mēģina pateikt "jā", apliecināt ticības momentu.

Izrādē jaunais fināls kalpo domai, kuru īpaši uzsvēruši izrādes veidotāji un kura Latvijas demogrāfiskajos apstākļos nav negaidīta, tomēr var izraisīt diskusijas un iebildes – ka radīšanas (un radošuma) galvenā izpausme ir ģimenē un bērnos. Elitas Kļaviņas šamaniskās, pārnopietnās rakstītājas (mākslinieces) Madaras lielākais grēks nav arogance pret "pūli" un nošķiršanās no visiem ziloņkaula tornī, kurš izrādē ir tikpat šķirbains un neveikls kā pārējā novārtā pamestā saimniecība. Viņas grēks ir atteikšanās būt mātei – gan savu brāļu un brāļa bērnu mātei, gan savu pašas bērnu radītājai. Kā diagnoze cauri izrādei skan: "Ak dievs, mums nav nevienam mātes!" Nezinu, ko teātra radošajai grupai devusi stipro ģimeņu apzināšana, kas tika izsludināta sociālajos tīklos, taču pamesto bērnu likteņstāstu pētīšana, par ko TV sižetā stāstīja Andris Keišs, ir rezultējusies precīzās septiņu galveno varoņu – triju brāļu, māsas un viena brāļa triju bērnu – savstarpējās attiecībās un pat psihofizikā. Īpaši jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri ir vispamestākie, – Ivara Krasta Andrs, Edgara Samīša Madis un Ivetas Poles Arta –, lai arī katrs ar savām īpašībām apveltīti, kopumā atgādina vilcēnus.

Aizkustina smieklīgais

Lai uzsvērtu ideju par stipru ģimeni un iezīmētu to kā vēlamo nākotnes perspektīvu, izrādē ieviests jauns tēls. Viens no burvju galdauta aplaimotajiem žūpām – Krauklis – pārtapis par Krauklīti ar visai traģisku biogrāfiju un jaunā aktiera Mārtiņa Velpa patīkami organiskajā, taču līdzās pieredzējušajiem kolēģiem diezgan bezpersoniskajā atveidā kļuvis par vienīgās gaišās varones Artas iemīļoto puisi. Tomēr šī ideja gluži nerealizējas, jo tieši cilvēku sapratēja, it kā humāniste I. Poles Arta – Madaras darba turpinātāja un vienlaikus oponente – nespēj atrast nevienu cilvēcisku intonāciju, kad, stāvot pie tuvinieku zārka, aicina pārējos dzīvot pareizi ar tik didaktiski skaldošu, kareivīgu deklamāciju, ka, vulgāri izsakoties, manas propagandas nogurdinātās čakras aizveras un nelaiž klāt nevienu pareizu domu. Savukārt tik simbolisku tēlu kā Māra aktrise Regīna Razuma iemieso ar pašcieņu, stāju un mierīgu distanci, ne brīdi neieslīgstot plikā didaktikā.

Par izrādes vilcējspēku kļūst trīs brāļi – ēdelīgais un pēc omulības un mīlestības alkstošais, vienmēr izsalkušais burvju galdauta īpašnieks Andra Keiša Miķelis, dīdelīgais, manierīgais Viļa Daudziņa pasaules apceļotājs septiņjūdžu zābakos Indriķis un Gata Gāgas mazliet aprobežotais, apjukušais, bet kareivīgais Niklāvs, kuram ļoti nepatīk māsas jautājums, vai viņš kaujās būtu tik drosmīgs, ja nebūtu neredzamās cepures. Visi trīs aktieri ir atraduši to šauro robežu starp grotesku un reālismu, starp komismu un dramatismu, kas Jaunā Rīgas teātra aktierus allaž izcēlusi starp citiem.

Vislielāko vietu skatuves laika un attiecīgi skatītāju uzmanības ziņā ieņem Keiša Miķelis – kamēr Indriķis un Niklāvs dauzās pa pasauli, viņš ir uz vietas, nodzirdot un pārbarojot ne vien sevi, bet arī savus kaimiņus. Andris Keišs ir radījis šedevram tuvu tēlu, kurā Pantagriels un Sančo Pansa apvienoti ar deformēta Silmaču saimnieka vaibstiem. "Ēdiet, dzeriet un līksmojiet," viņš sauc taukiem noziestu vaidziņu, tirinot tuklās roķeles un raisot pat asaru, jo paša bērni viņā neklausās un kaimiņi, pie galda dziedot saimniekam slavas dziesmas, aiz muguras to aprunā un trin dunci, ko iedurt mugurā.

Transformera mošanās

Kā atsevišķs personāžs, kā lego ir Katrīnas Neiburgas dēļu scenogrāfija. Tā liek intensīvi darboties aktieriem – skrūvēt, naglot, nostiprināt, pārveidot galdu par zārku un otrādi (spēcīga metafora) –, vienubrīd nonākot loģiskās pretrunās ar sižetu, kurā tiek vēstīts, ka neviens neko nedara, tikai rij. Biedējošā, noslēpumainā veidā šis tēls – scenogrāfija – darbojas pats – Madaras tornis paceļas no dēļu kaudzes līdzīgi pamodinātam transformeram. Liekas, jo pārlieku saraibina jau tā sarežģīto ainu, manuprāt, ir triju sirmo vīru – dziednieka, dievtura un ekstrasensa – prātulas videocitātos. Savukārt komponista Riharda Zaļupes fatālā, skumjā skaņu partitūra ar remiksētiem buramvārdiem un šo pašu kungu un kādas mākslas terapeites izteikumiem met gaumīgu tiltu no mitoloģiskās Māras pasaules uz mūsdienām.

Izrāde, kuras liela daļa norisinās gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa prasmīgi izgaismotā pustumsā, vēsta par mītiskām kādas pasaules un kādu cerību beigām, un AHHAA zinātnes centra (Tartu) planetārijam līdzīgā kosmiskā aina šo sajūtu tikai pastiprina. Izrādes pēcgarša ir rūgta, lai arī fināls it kā apliecinošs. Gribas pretoties uz skatuves paustajam, ka neatkarības laiks cilvēkus Latvijā nav mainījis uz labo pusi, ka esam izniekojuši dāvātās iespējas. Tomēr šķiet, ka četru mēnešu laikā uz dažādām skatuvēm parādījušās latviešu autoru izrādes – Uguns un nakts Nacionālajā teātrī (Rainis/Kairišs), Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties Ģertrūdes ielas teātrī (Skalbe/ Jarovojs) un, lūk, arī Pilna Māras istabiņa –, kurās visās ir cīņa starp pieticību un ideāliem, aprimšanu un radošu nemieru, pašlabumu un nesavtīgām ilgām pēc visu labuma, nav nejauša sakritība.

Bet vai tev derēs?
IR
28.01.2016
autors Edīte Tišheizere

Māras Zālītes luga Pilna Māras istabiņa joprojām ir neērta, joprojām nelaiž vaļā.

Savulaik, režisora Pētera Pētersona uz šīs pašas skatuves uzvesta (1983), Pilna Māras istabiņa bija ārkārtīgi svarīgs notikums latviešu teātrī, un šī nav pirmā reize, kad režisore Inese Mičule pārbauda leģendu noturību. Viņas atbildes (un izrādes) ne vienmēr pārliecina, taču tikpat bieži ir pārsteigušas ar kailo patiesību, ko režisore ieraudzījusi pa īstam vai tikai šķietami sarežģītās lietās un parādībās. Tā atklājās, teiksim, Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna Kaupēn, mans mīļais! otrreizējā iestudējumā — piezemētā un skarbā, kur ļaunums tika saukts vārdā un tam nebija ne attaisnojuma, ne nožēlas iespējas.

Ar savu mierīgo, skaidro skatu un neticību pārbaudītām patiesībām Inese Mičule man atgādina Baņutu Rubess — tādu pašu savrupu, līdz galam nenovērtētu un nepieņemtu režisori. Arī šajā Pilnā Māras istabiņā ir daudz kailas patiesības.

NOMINAM PĒDAS

Izrāde sākas ar garu ievadījumu — bezgalīgu vāķu rituālu (konsultante Zoja Heimrāte), pustumsai mijoties ar pilnīgu tumsu vai citas realitātes uzspīdējumiem (gaismu mākslinieks Oskars Prauliņš). Droši vien svarīgi, kādu dziesmu kurš no ģimenes uzsāk, bet atmiņā iegravējas Madaras (Elita Kļaviņa) divkārt — ne tikai tēvu, bet arī brāli bērējot — uzsāktā pēdu dzēšana: «Nominu, nodeju tētiņa pēdas...» Lai zina savu vietu pagātnē, lai nenāk atpakaļ tagadnē. Jo tieši Madara pēc tam būs tā, kas to pašu nomīto pagātni centīsies ielikt zīmēs, nosargāt, paglabāt nākamībai — pildīs savu mākslinieces pienākumu kaislīgi līdz histērijai.

Uz skatuves (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Katrīna Neiburga) viss ir viens, visam ir vēl kāda cita dzīve. Vāķu klēts pārtop par pussabrukušu nebeidzamo dzīru istabu, pagalmā izaug Madaras rakstīšanas vieta — tornis. Tiklab ziloņkaula tornis, kur paslēpties no dzīves, tiklab novērošanas vai sargtornis. Šķirstu var pārvērst par galdu, galdu — par šķirstu. No tā izkāpj Māra (Regīna Razuma), tur viņa glabājusi savas dāvanas.
Galdautu, no kura nepazūd ēdmaņa, nomītus, daudzlietotus septiņjūdžu zābakus un vecu cepuri, kas padara valkātāju neredzamu.

Režisore ir krietni koncentrējusi Māras Zālītes lugu, atteikusies no kāda personāža, palaikam sakāmo atdevusi citai personai. Kas palicis?
Mazpatīkams stāsts par noliegtu pagātni, izniekotu tagadni. Pietiekami ironisks, jo brīžos, kad nopietnība draud kļūt par patētiku, režisore pārtrauc notikumus ar video: dziednieku, dievturu, vārdotāju purpināšanu — viss aizmirsts, viss zudis.

Un ir jau arī zudis. Trīsdesmit trijos gados, kopš luga tapusi, daudzi zemteksti zaudējuši nozīmi, daudz kam jāmeklē pavisam cita jēga.
«Mums nav nevienam mātes» — tie ir Atmodas laikā bieži citēti vārdi, pati Māra Zālīte tos teikusi Mežaparka manifestācijā. Toreiz tā māte bija Latvija, pašu valsts. Kā tagad trūkst?
Gribētos minēt — mīlestības. Tās te nav nevienam. Ne Madarai pret brāļiem vai Artu (Iveta Pole), kura kā cilvēku neaudzināts Mauglis lec no torņa, meklē vārdus, zīmes un tām jēgu. Ne Miķelim (Andris Keišs) pret bērniem, tikvien kā atraugājoties izteikts aicinājums ēst vēl, ne bērniem pret viņu. Ne visiem kopā pret zemi vai mājām — tās brūk kopā.

Bez «mātes» neviens — i ne lielā rakstītāja Madara — nav pratis godam izmantot Mārai izprasītās dāvanas. Niklāva (Gatis Gāga) kokā iecirstais nazis — lai mājnieki zinātu, kā viņam klājas, kaujoties zem svešiem karogiem — kļūst par nāves ieroci Miķeļa dēlu cīkstiņā, bet viņu pašu uzpazīst kā slepkavu, kas iesaukts par Neredzamo nāvi. Pasaules gājējs Indriķis (Vilis Daudziņš) tā ar palicis neko neredzējis, neattapdams, ka no zābakiem jākāpj laukā, kad sasniegts mērķis. Bet Māra taču viņiem prasīja, pirms dot, vairākkārt un uzstājīgi: «Bet vai tev derēs?» Nederēja.

DZEMDĪTE, MĀTĪTE...

Izrāde nav pati pilnība, traucē idejas ziņā interesantā, bet aktieriem neērtā (un brīžiem, liekas, arī bīstamā) scenogrāfija, reizēm spēle balansē uz karikatūras robežas vai tuvojas JRT neraksturīgai patētikai. Bet vai nu ir izrādes bez trūkumiem. Taču šai Māras istabiņai piemīt kaut kas būtisks — tā nelaiž vaļā, liek urdīties, likt kopā un jaukt ārā koncepcijas, samērot savu pieredzi ar ieraudzīto. Nevaru nedomāt par režisores skarbo spriedumu — jā, esam mēs, tie, kas sagaidīja reiz izsapņoto «māti» pieaugušā vecumā, zaudēta paaudze, jā, neesam pratuši izmantot svarīgo dāvanu.

Tāpēc Māra paņem atpakaļ gan dāvanas, gan mūs pašus — visus, bijušos, esošos, jaunos un vecos, samīca par māliem, lai taptu kaut kas jauns. Tā beidzas izrāde — ar varenu kosmogonijas ainu. Māra vārdo, piesauc jauna dzimšanu. Tas jaunais dzimst, un viegli nav.