Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PIRMIE APLAUSI
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

PIRMIE APLAUSI

Kāds cilvēks no letu apmetnes nonāk vācu zemēs, iemācās lasīt un jau kā Eiropas kultūras pārstāvis atgriežas dzimtajā pusē. Viņš kļūst par tulku starp letu apmetnes iemītniekiem un vāciem, kuri, kopīgu interešu vadīti, aicina letus uz Rīgu, uz izrādi, kas slavina kristiešu Dievu. 13.gadsimta Livonijas ikdienā savijas letu un līvu, vācu un latīņu valodas, parašas un pasaules izpratne, lai veidotu mūsu - latviešu - vēsturi.

Gatis Šmits un seši JRT aktieri mēnesi konsultējās ar antropoloģijas, etnogrāfijas, vēstures, valodniecības, arheoloģijas, teoloģijas, mūzikas, folkloras speciālistiem, lai uzzinātu visu iespējamo par šo laiku un no tā radītu jaunu izrādi – nevis vēsturisku liecību, bet fantāziju par pirmsākumiem.

Zinātne interpretē faktus, izvirza hipotēzes, saprot kopsakarības, bet nepalīdz „ieraudzīt” dzīvi, kāda tā bija senatnē. Drīzāk otrādi – jo vairāk mēs uzzinājām, jo grūtāk bija iztēloties. Tāpēc, veidojot izrādi, mēs vēstures faktus un teorijas atstājām aiz mēģinājumu telpas durvīm.

Lomās: Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rudolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita

Lauris Johansons nominēts Spēlmaņu nakts balvai 2012/2013 kategorijā Gada gaismu mākslinieks.

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min (bez starpbrīža)
Biļešu cenas:
7,00; 8,00; 10,00; 12,00 EUR

Pirmizrāde 2013. gada 13. februārī

Livonijas Indriķa hronikā teikts, ka 1205.gada ziemā Rīgā notikusi „brīnum jauka izrāde par praviešiem” – ludus prophetarum.

14. PAR LIELU IZRĀDI, KAS NOTIKA RĪGĀ.[35] Tai pašā ziemā Rīgas vidū notika brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem - kā jaunkristītajiem, tā pagāniem - ļoti rūpīgi izklāstīja tulks. Bet, kad Gideona[36] bruņotie vīri cīnījās ar filistiešiem[37], pagāni, bīdamies, ka viņus nogalinās, metās bēgt, taču tika laipni atsaukti atpakaļ. Un tā baznīcā kādu neilgu laiku valdīja klusums un miers. Bet šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums: šajā izrādē bija kaujas - Dāvida[38], Gideona un Hēroda[39] cīņas - un bija arī Vecās un Jaunās Derības mācība; un patiešām - pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas.


Šīs nedaudzās rindas ir viena no retajām agrīnās teātra vēstures liecībām, kas Eiropas akadēmiskajās aprindās kļuvusi par daudzu desmitu lappušu garu zinātnisko darbu pamatu. Ne tik izglītota lasītāja skats šīm rindām var pārslīdēt pāri, bet var arī mudināt izzināt, kas īsti bija šī pirmā teātra izrāde, kā tā izskatījās, kas bija aktieri, cik daudzi skatījās, kādā valodā viņi runāja, kā sapratās, par ko smējās un daudz ko citu.
Tādēļ Gatis Šmits un seši JRT aktieri ķērās pie izpētes darba, lasot, meklējot, tulkojot, konsultējoties ar antropoloģijas, etnogrāfijas, vēstures, valodniecības, arheoloģijas, teoloģijas, mūzikas, folkloras speciālistiem, lai pēc tam no tā visa radītu pilnīgi jaunu izrādi – nevis vēsturisku liecību, bet fantāziju par pirmsākumiem.

Kāds cilvēks no letu apmetnes nonācis vācu zemēs, iemācījies lasīt, kļuvis par Eiropas kultūras pārstāvi un atgriežas dzimtajā pusē. Viņš pieder abām kultūrām, un teātra izrādē tās abas savijas kopā – mūsu senči ir gan tie, kas atbrauca, gan tie, pie kuriem atbrauca; gan tie, kas spēlē, gan tie, kuri skatās. Tāpēc izrāde ir par pārmaiņām, par rašanos, par kopā sakušanu un tās pretrunām. Mēģinājums paskatīties uz vēsturiskiem notikumiem bez morāles un bez mītiem, kuros mēs esam labie, bet tie otri – sliktie.

Režisors Gatis Šmits: „Ir svarīgi saprast, ka mēs nemēģinām parādīt, kā toreiz bija – to nav iespējams izdarīt, jo to neviens nezina. Izpētot visu, ko varējām izpētīt, atsakoties no liekā un radot savu sižetu, mēs visai brīvā formā veidojam jaunu izrādi, savu versiju, kas, iespējams, varētu būt salīdzināma ar arheoloģiju: arheologs izrok dažas krūzes lauskas, tad tās tiek izliktas muzejā uz samta paliktņa, un šīs lauskas ir gan lauskas pašas par sevi, gan stāsts par visu krūzi. Mēs rādām dažādas lauskas. Mūsu pētījumi ir tikai atspēriena punkts. Tāpēc izrādē tikpat kā nebūs nekādu vēsturisku vizuālu lietu. Visu, ko uzzinājām, esam centušies neizmantot prāta un teksta līmenī, bet gan darbināt emocijas, iztēli.
Vispirms mēģinājām noskaidrot vairāk par šo notikumu un 13. gadsimtu Livonijā vispār. Mēs pavadījām brīnišķīgu mēnesi, diendienā runājot par vēsturi ar ļoti zinošiem un aizrautīgiem sarunu biedriem. Svarīgākais, ko šajā laikā uzzinājām, ir tas, ka mūsu līdzšinējie priekšstati par latviešu senvēsturi un mūsu tautas veidošanos ir balstīti uz mītiem, kam bieži nav sakara ar īstenību. Runa ir par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, par 700 gadu verdzību, par piespiedu kristianizāciju. Šie mīti dažādos vēstures brīžos ir bijuši izdevīgi un, iespējams, pat nepieciešami. Tomēr šī upura loma, lai cik ērta tā nebūtu, ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu identitātē. Šķiet, ka šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei. Latviešu tauta veidojās brīdī, kad šeit jau atradās ieceļotāji no Rietumeiropas. Leti un līvi jau no paša sākuma apvienojās ar ienācējiem no Rietumiem, kas bija vestfāļi, flāmi, sakši u.c. tautu kopojums, no kuriem vēlāk veidojās „vācieši”. Viņi kopīgi karoja, cēla cietokšņus. Viņi kopā dzīvoja, strādāja un tirgojās pilsētās, kuras tika celtas viduslaikos. Tā izveidojās Livonija, kuras mantiniece ir vēlākā Latvija. Trešdaļai mūsdienu latviešu valodas vārdu ir viduslejasvācu valodas izcelsme.  Latvieši izveidojās dažādu valodu un kultūru saplūšanas rezultātā, iekļaujot sevī dažādu baltu tautu, ģermāņu, somugru un slāvu elementus. 13.gadsimts bija laiks, kad šī saplūšana notika pilnā sparā.
Zinātne interpretē faktus, izvirza hipotēzes, saprot kopsakarības, bet nepalīdz „ieraudzīt” dzīvi, kāda tā bija senatnē. Drīzāk otrādi – jo vairāk mēs uzzinājām, jo grūtāk bija iztēloties. Tāpēc, veidojot izrādi, mēs vēstures faktus un teorijas atstājām aiz mēģinājumu telpas durvīm. Mēs centāmies izveidot savu stāstu par pirmsākumiem un pārmaiņām. Par tiem cilvēkiem, kas šeit izsenis dzīvoja, par tiem, kas šurp atbrauca, par tiem, kas spēlēja izrādi, un par tiem, kas to skatījās. Jo tie visi ir mūsu senči."

Vārds: rita , 14.09.2015
Viedoklis: Vai to izrādi vairs nerādīs? Gribēju redzēt.
Vārds: Laura D, 28.10.2014
Viedoklis: šī izrādie ir jāredz katram latvietim, jo tā saslēdzas ar mūsu arhetipisko domāšanu un atver mūsos "Lielo resursu". Jauniešiem - kosmopolītiem varētu nepatikt Varētu nepatikt septītās dienas adventistiem. Man bija enerģijas uzlāde - ļoti patika, ka nav samākslotības un naftalīna, patosa un tamlīdzīgas problēmas kas rodas runājot par tautas tēmu.
Vārds: Sanita, 25.02.2014
Viedoklis: Man ļoti, ļoti patika. Kkas savādāks
Vārds: Ingūna, 26.11.2013
Viedoklis: Vispirms - brīnišķīga noskaņu un sajūtu izrāde, izcilas gaismas (gaismu mākslinieks noteikti pelnījis no nominanta kļūt par Spēlmaņu nakts balvas ieguvēju!!!) vienkāršā izteiksmīgā scenogrāfijā, ļoti labi tērpi un aktieru sniegums. Un - "man kā vēsturniecei" - pārsteidzoši interesants saturs! Paldies visiem izrādes veidotājiem!
Vārds: Kristīne, 21.11.2013
Viedoklis: Parasti atsauksmes par izrādi nelasu, jo par to, kas man patīk vai nepatīk, nolemju pati. Galvenais neuztvert uz skatuves notiekošo pārāk nopietni un "kazi, varbūt kādā mežainā nostūrī gluži tā arī notikās". Lielu komisma devu piešķīra valodu mistrojums, kur brīžiem, sniedzot papildu komismu, šķiet pavīdēja arī angļu mēle. Varētu būt, ka šī ir viena no manām mīļākajām JRT mazajā izrādēm, kas nepelnīti nopūšas par ne tik piepildītu zāli. Uzsmaidiet paši sev, baudiet režiju, asprātīgus dialogus un izcilu aktieru spēli.

Piezīmes uz aplausu malām
satori.lv
18.02.2013
autors Pauls Bankovskis

Pēc režisora Gata Šmita izrādes "Pirmie aplausi" stāvot garderobes rindā, dzirdēju kādu kundzi sūdzamies par "bezjēdzīgi iztērēto laiku", kas Jaunajā Rīgas teātrī viņai esot gadījies pirmoreiz.

Nespēju tikt gudrs, vai patiešām nupat kā bijām noskatījušies vienu un to pašu izrādi, jo man "Pirmie aplausi" izvērtās par ārkārtīgi koncentrētu, precīzi izstrādātām detaļām bagātu, vienlaikus abstrakti vispārinātu un tāpēc pārdomas raisošu piedzīvojumu, kura laikā uzmanība neatslāba ne mirkli. Ja savas izjūtas pēc izrādes noskatīšanās būtu ar kaut ko jāsalīdzina, varētu teikt, ka tā bija kā hipnotiska ielūkošanās arheoloģijas ekspozīcijā, kurā izliktie mūsu senču kauli uz pusotru stundu kļūst par dzīviem cilvēkiem ar miesu un asinīm un ļauj iztēloties, kā varētu būt bijis pirms 7 – 8 gadsimtiem. Nevis kā bija, bet kā būtu varējis būt, jo, kā vēlāk sarunā teica režisors, nevienam – pat vēsturieniekiem – nav īstas jausmas, kad un kādā valodā šie ļaudis runājuši un kad īsti sācis un kad beidzis sajaukties tas, ko mēs dēvējam par latviešu valodu.

"Pirmos aplausus" Gatis Šmits kopā ar virkni vēsturnieku, valodu pratēju, mūziķu un citu speciālistu veidojis faktiski tikai pēc vienas Livonijas Indriķa hronikas frāzes par to, ka 1205. gada ziemā Rīgā notikusi "brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem – kā jaunkristītajiem, tā pagāniem – ļoti rūpīgi izklāstīja tulks [..]".

Iespējams, tā ir personīgākā (ar to saprotot ne vien paša režisora, bet arī savu atbalstītāju, līdzgaitnieku, draugu un laikabiedru personas) Gata Šmita izrāde līdz šim. Tāds ir mans minējums. Jo, lai arī tās darbība rit pagalam nosacītā 13. gada vidē, šis ir stāsts par izdzīvošanas paņēmieniem un teātri.

"Gandrīz trešdaļai mūsdienu latviešu valodas vārdu ir viduslejas vācu valodas izcelsme. Redzamas pēdas tajā atstājušas lībiešu, krievu un baltu valodas. Latvieši izveidojās dažādu valodu un kultūras saplūšanas rezultātā, un 13. gadsimts bija laiks, kad šī saplūšana notika pilnā sparā," rakstīts izrādes programmiņā.

Kādu svešvalodu jūs pratāt, kad pirmoreiz nonācāt ārzemēs?

Izrādē ir aizraujoši klausīties, kā valodas jaucas un putrojas, aktieriem lauzoties gan senlaicīgi skanošā vācu izloksnē, gan lībiešu valodā, gan pirmatnējā latviešu valodas aizmetnī, no kura veidotāji mērķtiecīgi centušies dzēst vēl neesošas sveštautu ietekmes, toties atļaujoties pa angļu valodas vai mūsdienu politikas samaitātai ausij tīkamam jokam.

Izrādē redzamajās nesaprašanās, tulkošanas, lietu nosaukšanas svešās valodās mēs piedalāmies atkal un atkal – gan brīžos, kad pie mums ierodas ārzemju ciemiņi, gan reizēs, kad par šādiem ciemiņiem kļūstam paši.

Taču valoda Šmita iestudējumā ir tikai fons, un nav ne mazākās bēdas, ja skolā neesat gājuši vācu valodas klasē un no viduslejas vācu izloksnē vai līvu mēlē runātā neko nesaprotat.

Šmits scenogrāfa Rudolfa Bekiča saplacinātajā skatuves kastītē aktieriem liek kustēties tik skaidri un pašsaprotami, ka viņi varētu runāt kaut vai izdomātā pupiņvalodā – tāpat būtu skaidras gan viņu attiecības, gan notikumu gaita.

Pretēji iepriekš dzirdētajam, izrādījās, ka "senlatviešu" un "vācu iekarotāju" tēli (viņus horeogrāfiski iemieso Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs un Vilis Daudziņš) netiek pretstatīti kā "mežoņi" un "kultūras nesēji". Viņi visi pa pustumšo, elektrības vēl neapmirdzēto pasauli kostīmu mākslinieces Keitas elastīgajos tērpos pārvietojas kā dažādu māņu pārņemti aklie no Brēgela gleznas.

No pārējiem laiku pa laikam nedaudz atšķiras vienīgi Viļa Daudziņa priesteris, par kura galveno ietekmes un acumirklīgas atšķirības avotu ir kļuvusi vienkārši prasme lasīt samta audumā saudzīgi ietītā grāmatā. Taču jau pēc mirkļa arī viņš iejūk pārējo kultūras nesamanīgo civilizācijas bērnu pūlī.

Vienīgais brīdis, kad latviešu publikai neraksturīgi teātra (bet ne operas) zālē atskanēja aplausi vēl pirms izrādes beigām, bija "1205. gada ziemas" izrādes mēģinājumā, un skatītāji paši tādējādi parūpējās par "pirmajiem aplausiem". Taču mēģinājumam seko "īstā" izrāde, kuras ēnu teātra un stilizēta balagāna ainas acumirklī lika aizmirst, ka pirms tam uz skatuves norisinājušās šķietami abstraktās nosacītībai un skatītāju fantāzijai (vai tās trūkumam) atstātās ainas.

Šajā brīdī vismaz man kļuva skaidrs, ka "tas viss ir par teātri" un, uzdrošinos minēt, par teātri kā vienu no nedaudziem izdzīvošanas paņēmieniem. Vismaz dažiem.

Jau pašā izrādes sākumā man šķita, ka esmu atradis slepenu atslēgu. Cauri visam iestudējumam vijas Mūndoga (Moondog) jeb īstajā vārdā Luisa Tomasa Hardina (1916 – 1999) ierakstīta melodija, ritms un taurīšu solo. Mūndogs bija akls amerikāņu komponists, dzejnieks, mūziķis un dažādu skaņu izgudrotājs, kas vairākus gadu desmitus pavadīja, dzīvodams Ņujorkā kā bezpajumtnieks (patiesībā viņam gan bija dzīvoklis, taču bezpajumtniecība drīzāk bija viņa dzīvesstils) un ģērbdamies dīvainās drānās, kuru izskats it kā bija aizgūts no sendieva Odina. Ar savu ragaino ķiveri viņš iemantoja "6. avēnijas Vikinga" iesauku. 1974. gadā Mūndogs pameta ASV un Ņujorkas 6. avēnijas un 53. ielas stūri un pārvācās uz Vāciju, kur arī aizvadīja lielāko daļu atlikušā mūža.

Kā Gatis Šmits man reiz stāstīja intervijā, pirmoreiz ārzemēs viņš bija nonācis vēl vidusskolnieka vecumā. Un uzreiz Ņujorkā. Tas bija vēl tolaik, kad arī pa Latviju siroja mūnistu sektas vervētāji, kas savai kustībai jaunus cilvēkus centās piesaistīt pat ar organizētām ekskursijām uz ASV. Par mūnistu Gatis nekļuva, bet pēc kāda laika Ņujorā atgriezās studēt režiju.

Izrādes noslēgums (atvainojiet, ja izpaužu saturu) mums nav diez ko glaimojošs. Vajag tikai samesties ar kādu kopā – kā parasti, izdzīvošanas vārdā – un tad pieveikt mūsu vislielākos ienaidniekus. Igauņus un lietuviešus, protams.

Un tad viņi, tāpat kā mēs visi, atgriežas savās blāvi izgaismotajās muzeja vitrīnās vai senkapos.

Arhaiskās pagātnes atmiņu mozaīka
satori.lv
19.02.2013
autors Ieva Rodiņa

Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums "Pirmie aplausi" tapis, režisoram Gatim Šmitam kopā ar aktieriem radoši apspēlējot konkrētu vēsturisku faktu – Livonijas Indriķa hronikā minēto pirmo Latvijas teritorijā notikušo izrādi, kurā kristieši pagāniem ilustratīvas pasakas formā mēģina atklāt, "kādēļ ir labi būt kristietim". Arī pati izrāde izskan fantastiskas pasakas intonācijā, kurā par attēlotā laika – 13. gadsimta sākuma – realitāti būtiskāka ir šīsdienas cilvēka attieksme pret to.

Izrādei sākoties, no tumsas parādās melnā ģērbti aktieru silueti, kuru kustībās mijas tekoša ūdens stieptā, līganā plūstamība un uguns liesmu ārēji haotiskā, neparedzamā struktūra. Aktieri improvizētā dejas prologā šķietami izspēlē dažādu attiecību arhetipus no kaislības līdz greizsirdībai, taču nekļūst īsti skaidrs, kāds šim pantomīmiskajam ievadam sakars ar pārējo izrādes vēstījumu, ja neskaita turpmākajā skatuviskajā darbībā izmantotus

Arī "Pirmajos aplausos", līdzīgi kā iepriekšējā Gata Šmita režijas darbā Jaunajā Rīgas teātrī – izrādē "Drāmas kursi pieaugušajiem" –, aktuāls ir no kino estētikas pārņemtais ainu montāžas princips, viencēliena izrādi iedalot sīkākās epizodēs, kas tapušas etīžu tehnikā kā "improvizācijas par tēmu". Izrādes telplaikā un skatuviskajās darbībās teatralizēta atsvešinātība apvienota ar vēsturiski konkrētām detaļām – rituālu kustību, arhaisku valodas slāņu izmantojumu u.tml. Abstraktas ainas (piemēram, jau minētais prologs) mijas ar konkrētu sadzīvisku darbību imitējošām epizodēm, kurās attēloti seno cilšu aizsardzības un auglības rituāli, nomadiskais dzīvesveids un pirmsmiega sarunas dziestoša ugunskura gaismā. Līdzās pagāniskās pasaules rituālu un dažādu tautas maģijas paņēmienu attēlojumam tiek izspēlētas arī vairākas ainas no Viļa Daudziņa tēlotā kristīgā priestera un viņa mācekļu dzīves, kuras ciklu "pesteļošanas" vietā nosaka sakrālie rituāli – lūgšanas, svēto rakstu lasījumi un kalpošana Dievam.

Izrādē iezīmēts divu pasauļu – pagāniskās jeb mītiskās un kristīgās jeb racionālās – pretstats. Visi aktieri, izņemot Kaspara Znotiņa attēloto galveno varoni Kristofu, spēlē divas lomas – katru savā pasaulē, simboliski attēlojot vecās (arhetipiskās) un jaunās (modernās) pasaules attiecības un apliecinot, ka lietas un parādības šajās divās paralēlajās realitātēs nemainās pašas par sevi, bet mainās tikai izpratne par tām. K. Znotiņa Meģa pašiniciācija, pieņemot kristīgo ticību un kļūstot par "jaunās pasaules cilvēku", attēlota, mijot pagānisku rituālu elementus (griešanos ap savu asi) un simbolisku šķīstīšanos (pārģērbjot gaišo kreklu virs tumšā). Taču arī vēlāk, kad viņš pieņēmis jaunu identitāti un jaunu vārdu, varoņa apziņā tomēr saglabājušās senču gara atmiņu lauskas.

Līdzīgā fragmentāru impulsu veidā izrādē attēlotā arhaiskā pagātne iedarbojas arī uz skatītāja apziņu – it īpaši valodiskajā līmenī. Aktieri izrādes vajadzībām ar arheoloģiski skrupulozu precizitāti restaurējuši senos valodas slāņus – kā vēsturiski konkrēta laikmeta liecība tiek izmantota lībiešu valoda, viduslejas vācu dialekts un senās baltu pirmvalodas vārdi. Līdz ar to K. Znotiņa Kristofs kā tulks kļūst arī par fizisku vidutāju ne tikai starp dažādās valodās runājošajām "nometnēm", bet arī starp izrādes vēstījumu un skatītāju, kas atkarībā no ieinteresētības pakāpes var izvēlēties – atslēgties no runātā teksta vai kāri ķert kādu atpazīstamu zilbi, skaņu vai vārdu.

Tomēr jāpiebilst, ka režisors izvēlējies distancēties no vēsturiskā konteksta, kas saistīts ar izrādes tapšanas iedvesmas avotu – faktu par 1205. gada ziemā Rīgā notikušo izrādi. Kā norādīts Indriķa hronikā, "šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums (..); un patiešām – pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas[1]". Izrāde "Pirmie aplausi" tomēr vairāk pievēršas kolektīvo sakņu meklējumiem, pētot mūsdienās aktuālos priekšstatus par mītisko telpu un laiku.

Izrādes filozofijai aktuālais duālisma princips turpināts arī Rudolfa Bekiča scenogrāfijā un mākslinieces Keitas kostīmos, kuros saspēlējas gaismas un tumsas, baltā un melnā kontrasti. Teju pusi skatuves aizņem pie šņorbēniņiem piekārtas auduma strēles, kas izkārtotas labirinta struktūrā. Mainoties apgaismojuma leņķim un gaismas tonalitātei, šī abstraktā vide veido dažādas asociācijas, kļūstot par blīvu ēnu pilnu mežu vai gaišzilu jūras un debesu klajumu. Tā ir mītiska pasaule, kuras robežas vēl nav apzinātas, tādēļ katrā mirklī horizonta neaptveramais plašums var kļūt par tumšu, draudīgu spēku, kura monumentālisms kontrastē ar izrādes varoņu plastiskajām kustībām. Skatuve bieži kļūst par tumšu mūžamežu, kurā maldās varoņi, tikpat nejauši laiku pa laikam no tā izmaldīdamies un nokļūdami uz proscēnijā novietotās gaišās platformas, kas funkcionē kā skatuvisks tuvplāns.

Savukārt trešo telpas daļu, kas gan biezā mūžameža dēļ tikpat kā nav saredzama pat no pirmajām skatītāju rindām, veido skatuves dziļumā gareniski novietoti koka "plaukti" jeb šūnas, no kurām aktieri izkāpj izrādes sākumā un atkal atgriežas finālā, raisot asociācijas ar tēliem, kas it kā atdzīvojušies no senas vēstures grāmatas lappusēm vai simboliski tikuši nocelti no noputējuša plaukta.

Izrādes kulminācija ir aktieru izspēlētā "izrāde izrādē" – pantomīmisks priekšnesums, kas attēlots skatuves dziļumā ar muguru pret JRT skatītāju zāli (respektīvi, skatītājiem priekšnesumu vērojot it kā no aizkulisēm). Mazajā izrādītē tiek izmantoti stilizēti viduslaiku laukuma jeb rupjā teātra elementi apvienojumā ar izteiksmīgām ēnu spēlēm, turklāt īpaša uzmanība pievērsta ne tikai izpildīšanas tehnikai, bet arī izrādes auditorijas reakcijai un uztveres veidam. Naivais apbrīns un bijības pilnās bailes, ar kādām tiek vērots teātra priekšnesums, it kā atgādina mūsdienu racionālajam skatītājam par teātra maģiski rituālo dabu, kurā ilūzija mijas ar atpazīstamiem dzīves realitātes impulsiem.

Lai gan izrādes veidotāji attieksmē pret divām attēlotajām pasaulēm – veco jeb pirmatnējo un jauno jeb kristīgo – neieņem vērtējošu pozīciju, tomēr JRT aktiertrupas kodola – Gunas Zariņas, Baibas Brokas, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa un Andra Keiša – izpildījums nenoliedzami nav balstīts psiholoģiskā spēles stilā. Aktieri, izmantojot grotesku ķermeņa plastiku un mīmiku, tēlos līdz galam nepārmiesojas, bet saglabā mūsdienīgi (paš)ironisku distanci pret varoņu naivo, brīžiem pat infantilo pasaules skatījumu.

"Pirmie aplausi" ir savdabīgs teatrāls piedzīvojums, kas ļauj kārtējo reizi novērtēt JRT aktieru augstās tēlrades un improvizācijas spējas. Kaut arī izrāde nepretendē uz vēsturiskas patiesības atklāsmi, tajā attēlotā perioda filozofiskie konflikti un pasaules pārvērtību izjūta, civilizācijai ieejot jaunā attīstības fāzē, tomēr iezīmēti visai nosacīti. Šķiet, izrādē forma tomēr kļūst dominējoša pār saturu, līdz ar to atstājot nedaudz nekonkrētas no mūsdienu skatupunkta radītas karikatūras iespaidu.

[1] Indriķa hronika – R., Annele, 2001, 74. lpp.

Instagram efekts un JRT mamuti
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
21.02.2013
autors Normunds Naumanis

Lasiet šeit
Turpinājums

JRT jaunā orientācija?
kroders.lv
02.05.2013
autors Silvija Radzobe

Iecere. Konteksts

Seši labākie Jaunā Rīgas teātra aktieri Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Andris Keišs kopā ar režisoru Gati Šmitu pavadīja, citējot režisoru, brīnišķīgu mēnesi, diendienā runājot par vēsturi ar ļoti zinošiem un aizrautīgiem sarunu biedriem. Mākslinieki konsultējās ar antropologiem, etnogrāfiem, vēsturniekiem, valodniekiem, arheologiem, teologiem, muzikologiem, folkloristiem, lai uzzinātu visu iespējamo par šo laiku, proti, 13. gadsimtu. Aktierus un režisoru bija iedvesmojusi ideja radīt uzvedumu par pirmo teātra izrādi Rīgā 1205. gadā, kam Livonijas Indriķa hronikā veltītas vien piecas rindiņas, cita starpā aprādot, ka tā bija brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus un ka to ļoti rūpīgi izklāstīja tulks. Studiju un mēģinājumu laikā iecere restaurēt/stilizēt pirmo izrādi būtiski paplašinājās līdz nolūkam radīt fantāziju par pirmsākumiem, respektīvi, mūsu tautas veidošanos (G. Šmits).

Latvijas apstākļos pirmreizējā, par unikālu atzīstamā iecere – ar teātra līdzekļiem veikt (savas) tautas antropoloģisku pētījumu – atzarojas no pasaules teātra 70.-80. gadu prakses, kad top tādas Pītera Bruka izrādes kā Orgasta (1971) un Mahābhārata (1985). (Pirmajā gadījumā ir runa par senajiem persiešiem, otrajā – par pirmciltīm Indijas teritorijā.) Eudženio Barba Odina teātrī (Norvēģijā/Dānijā) aizsāk savus teātra antropoloģijai veltītos eksperimentus vēl agrāk - 20. gs. 60. gados.

Izvirzās elementārs jautājums: kur šādos gadījumos, kad vēstures liecību par senajiem laikiem pirms 800 vai 3000 gadiem ir ārkārtēji maz vai to nav vispār, ņemt izrādei materiālu? P. Bruks, piemēram, izmantojis gadsimtu gaitā radušos cilšu kolektīvās jaunrades augļus – epus, dziesmas, rituālus, ticējumus... Un, protams, radošās grupas fantāziju. Kā režisors izteicās par Mahābhāratu, Rietumu pasaules 20. gadsimta pēdējā ceturkšņa slavenāko izrādi, tā, protams, bija nevis dokumentāla, bet sacerēta Indija, neraugoties uz 19 gadiem, kas tika pavadīti, studējot vēsturi, etnogrāfiju, reliģiju, kā arī rakstot scenāriju, kur piedalījās vesels štats līdzstrādnieku.

Arī P. Bruka centieni savās izrādēs restaurēt/stilizēt/atminēt pagātni bija saistīti ar zināmu filozofisku uzskatu aktualizēšanu, tiesa, šie uzskati pamatā nebija ideoloģiski, kā tas ir ar Pirmajiem aplausiem. (Varbūt Pirmie aplausi arī neradītu tik personiski ieinteresētu attieksmi, ja izrāde nebūtu tik ļoti ideoloģiska, savukārt šī ideoloģija - tik ārkārtēji aktuāla.) Orgasta un Mahābhārata veido netiešu diloģiju jeb tēzi un antitēzi. Orgasta izseko, kā cilvēki, pareizi veicot rituālus, var panākt sadarbību ar dabas spēkiem. Bet Mahābhāratas centrā karmas problemātika; tiek pētīts, kā cilvēks (cilts), nezinot savu karmu vai apzināti ejot pret to, var izraisīt globālu, pasaules mēroga katastrofu.

Kā var lasīt izrādes anotācijā teātra mājaslapā, šīs JRT ārkārtēji ambiciozās un intriģējošās ieceres realizācijas procesā, kā uzskata projekta dalībnieki, radās arī problēmas: zinātne interpretē faktus, izvirza hipotēzes, saprot kopsakarības, bet nepalīdz „ieraudzīt” dzīvi, kāda tā bija senatnē.… jo vairāk uzzinājām, jo grūtāk bija iztēloties. Tāpēc, veidojot izrādi, mēs vēstures faktus un teorijas atstājām aiz mēģinājumu telpas durvīm. Ja es pareizi saprotu, tad tika nolemts fantāziju par mūsu tautas veidošanos radīt, intelektu un zināšanas atstājot aiz durvīm. Riskanti, kā pierāda uzvedums, kurš liek domāt arī par to, ka acīmredzot ir temati (saistīti ar mūsdienām), kuri ir paceļami vienīgi ar aktieru/režisora novērojumu, fantāzijas un improvizētu etīžu palīdzību, bet ka 13. gadsimts pie tādiem diez vai pieder.

Ikkatrs ir viss

Sākotnēji zināmu apjukumu raisa skatuvisko norišu neatbilsme teātra izplatītajai informācijai pirmizrādes priekšvakarā. Izsludinātās Rīgas 1205. gada izrādes restaurācijai bija atvēlētas, augstākais, 10 minūtes nepilnu 2 stundu garā uzveduma finālā, bet spēles laukumā bija redzams kas gluži cits, ko vismaz man bija ļoti grūti identificēt.

Aktieri iznāca skatuves baltajā četrstūrī no prospektā stāvus novietotiem spoži izgaismotiem zārkiem vai muzeja plauktiem. Iespējams, tās bija mākslinieku fantāzijas atdzīvinātās mūsu tālo senču ēnas. Zārkus/plauktus, kuri vēlreiz iegaismojās finālā, kad tajos atgriezās aktieri, lai ieņemtu sastingušas pozas, no skatuves nodalīja caurspīdīgs melns priekškars no sintētiska auduma, kura viegli spīdošais kaproniski neiloniskais materiāls neļāva to identificēt kā simbolisku mūsu/vēstures aizmirstības plīvuru, kā tas, iespējams, bija iecerēts. Nospēlējuši ainu un pagriezuši zālei muguru, aktieri zosu gājienā pa baltu celiņu skatuves labajā malā nozuda tumsā. Pie Rudolfa Bekiča scenogrāfiskajām iniciatīvām telpas organizācijā vēl pieder prožektora radītais dzeltensarkanais aplis skatuves centrā, apzīmējot sauli un/vai ugunskuru. Bet praviešu izrādes laikā skatuve tiek izgaismota tā, ka to vērojam kā pantomīmisku ēnu teātri uz balta aizmugures priekškara.

Kostīmu mākslinieces Keitas radītie melnie tērpi ar baltajām apakšdrēbēm, kuras vīdēja tuniku kakla izgriezumos, spēlēja simbolisku lomu. Par to lika domāt aina, kurā senlatvietis Meģis pieņem kristīgo ticību: Kaspars Znotiņš apvilka otrādi tuniku un nu bija ģērbts baltā ar melnām detaļām. Tā tērpi uzsver šīs izrādes piedāvāto personības koncepciju, kas svītro tradicionāli pieņemto pretstatu starp vāciešiem kā iekarotājiem un seno latvju cilšu pārstāvjiem kā okupācijas subjektiem, starp kristiešiem un pagāniem, starp atnācējiem un vietējiem, starp svešajiem un savējiem. Jo, pēc teātra domām, visi bija vienādi cilvēki jeb ikkatrs ir viss. Šo viedokli iemieso arī fakts, ka visi aktieri pa kārtai spēlē gan senlatviešus, gan vāciešus. Pie tik racionāla secinājuma, proti, atziņas, ka uz skatuves ir te senlatvieši, te vācieši, nepārprotami izdodas nonākt vienīgi, izrādi skatoties otrreiz, kad teātris ir sagatavojis lapiņas ar izrādes libreta (kā operās vai baletos) lakonisku izklāstu. Jo reāli uz skatuves iznāk dīvainas būtnes, kas veic dīvainas darbības.

Pirmizrādē zāle gandrīz nepārtraukti draudzīgi smējās, liekot domāt, ka mums piedāvā komēdiju. (Un smieties bija par ko.) Pāris mēnešus vēlāk groteska aktieru spēlē bija gandrīz noplakusi, smieklu zālē vairs nebija, sižeta, nosauksim to tā, fragmentu virkne iezīmējās saprotamāk, radot vilšanos, jo pirmizrādē uz skatuves valdošais sakāpinātās groteskas haoss ļāva cerēt, ka tajā slēpjas kāda dziļāka jēga, kas gan izrādījās maldi.

Sadzīviski seksuālais sižets

Nākamā Pirmo aplausu pretruna saistās ar to, ka pāris dienu pirms izrādes publiskajā telpā izskanējušie mākslinieku solījumi veikt revīziju aplamajos mītos par vāciešu un letu cilšu attiecībām, apstiprinot to vēsturisko draudzību, REĀLI uz skatuves nomainīti ar gluži citu. Fantāzija par mūsu tautas veidošanos izrādē noreducēta uz sadzīviski seksuālu sižetu, ko izspēlē primitīvas radības, kuras, iespējams, nesen nokāpušas no kokiem. Uz skatuves noguļas sešas personas ar kājām uz skatuves centru, pa trim katrā pusē. K. Znotiņa senlatvieti Meģi miegā sāk mocīt seksuāla iekāre, ko viņš mēģina īstenot, kopojoties ar blakus esošo vīrieti, kurš riebumā nokrata tā augumam pārlikto Meģa kāju un pārceļas gulēt pretējā pusē. Mežā saticies ar Gunas Zariņas Irbi, viņš tiecas to iegūt, bet, sastapis pretestību, sāk ar to lauzties. Mīlnieku poza cīniņa laikā atgādina grieķu-romiešu cīkstoņus vai dzīvniekus riesta laikā. Nepanācis iecerēto, Meģis sublimē seksuālo iekāri garīgumā, kļūstot par kristieti Kristoperu. Pēc gadiem, kā uzzinām no libreta, atgriezies dzimtenē, Meģis-Kristopers kļūst par latviešu un vācu vienotāju, kā arī enerģiski noraida ālavās Irbes seksuālos tīkojumus, kura pa šo laiku kļuvusi par negribēta vīra sievu.

Centrālā sižeta blakuslīnijās uzmanību saista groteski kolorītie Baibas Brokas un Andra Keiša tēli. B. Broka, noliekusi augumu 90 grādu leņķi, piepūtusi vaigus, viegli pieklibodama, tēlo Meģa māti, kura, rodas tāds iespaids, ir vietējās apmetnes reģe. Par to liecina aina, kurā viņa nomet zemē vairākus nelielus nomizotus koka zariņus un met lokus ap tiem, burkšķoši rūkdama. Grūti saprast, ar kādu nolūku izrādē pretstatīti (vai varbūt kā tāpatīgi blakus nolikti?) pagānu rituāls, ko izpilda Meģa māte, un svētie teksti, ko svinīgi centīgā nopietnībā lasa Viļa Daudziņa kristīgais priesteris. Abos gadījumos pieļautais pārspīlējums rada viegli komiskas ateistiskas ilustrācijas iespaidu: ne vienam, ne otram rituālam neizdodas radīt enerģētisku iedarbību.

Haosa estētika un tās (iespējamie) cēloņi

Andris Keišs vācieti brāli Berunu un letu veco kalpu Čuini spēlē vienādi, tā kā grūti atšķirt, kad aktieris iemieso vienu un kad otru. Abos gadījumos viņš ir viegli ieliecies ceļos, nedaudz pavēris muti un viņa sejā rotājas vientiesīgs smaids. Smaids nezūd ne tad, kad viņš, līdzīgi citiem, vēzējas ar milzīgu koka vāli, ne tad, kad izrādes laikā, cik jaušams, neatšķirdams dzīvi no mākslas, pa īstam nožņaudz G. Zariņas tēloto zēnu-izrādes personāžu, kam gan neviens – ne izrādes režisors, ne izrādes izrādē dalībnieki nepievērš nekādu uzmanību. B. Broka komiski atveido vēl līvu prostitūtu Mintu, kurai izrādē par praviešiem tiek uzticēta eņģeļa loma. (Te režisors ignorējis neapšaubāmi zināmo vēsturisko patiesību, ka viduslaiku reliģiskajās izrādēs sievietes nepiedalījās, tāpat kā faktu, ka tajās neviens neaplaudēja.)

Īstenojot ideoloģisko koncepciju, ka, citēju libretu, mūsu senči ir gan tie, kas (13.gadsimtā uz Rīgu – S.R.) atbrauca, gan tie, pie kuriem atbrauca, respektīvi, ka aktieri vienlaikus ir gan leti, gan vāci, uz skatuves radies haoss - nemāku teikt, iecerēts vai nejaušs. Pirmkārt, visi aktieri uz skatuves ir visu izrādes laiku. To tēlu personiskā un nacionālā identitāte, kas saistīti ar seksuālo līniju (Meģis, Irbe, Meģa māte), viegli nosakāma. Par pārējiem aktieriem grūti saprast, kad viņi ir vāci, kad leti, jo viņu veiktās fiziskās darbības (staigāšana, sēdēšana, retie teiktie vārdi, apkārtnes vērošana) ir nejaušas, neobligātas; tēlu reakcija uz blakusesošajiem ir nullei līdzīga. Atgādina pašdarbniecisku, jo neefektīvu apziņas plūsmu. Kaut gan nevaru atbildēt – kam, pēc izrādes veidotāju domām, pieder šī apziņa: teātrim vai varbūt vēsturei?
 

Šādā apziņas/neapziņas plūsmas situācijā dažu aktieru tēli, kaut arī tiem libretā dots pat vārds, faktiski kļūst par anonīmām masas vienībām; tas, piemēram, attiecas uz Ģirta Krūmiņa Vadi, kuru no pārējiem atšķir vien zvērādām pa slāvu modei apšūtā cepure. Vēsturē (?) jeb teātra apziņā (?) lielā mērā izkusis pat teātra pašsacerēto izrāžu entuziasts ar lielo pieredzi Vilis Daudziņš, ja atskaita dažas plastiski izteiksmīgas aktiera pozas kā ēnu spēles laikā, tā atveidojot senlatvieša profilu ar pūšamo ragu pie lūpām. Taču ir kāda visu aktieru spēlei kopīga iezīme, atkal nezinu, jauša vai nejauša: kad viņi ir vāci, tad spēlē nopietni, kad leti – ar vieglu ironiju, tēlos akcentējot vientiesību, bērnišķību, komismu. Varbūt šāda pieeja izstrādājusies, tā teikt, tehnisku apstākļu dēļ: kaut kā taču spēlē viņiem jāatšķir viena tautība no otras. Taču šis tehniskais apstāklis negaidītā veidā kļūst par ļoti nopietna ideoloģiskā uzstādījuma paudēju, jo pārstāv tipisku vācbaltu kolonizatoru viedokli par pagāniem kā mežoņiem vai, labākajā gadījumā, neattīstītiem bērniem.

Vai Kalibans bija mēms jeb rotaļas ar valodu

Iespaidu par letu primitīvismu jeb zemo civilizācijas pakāpi padziļina teātra bezatbildīgi pašdarbnieciskās rotaļas ar valodu. Vairākās intervijās izrādes dalībnieki pauduši priekpilnu izbrīnu par to, ka konsultācijās ar speciālistiem uzzinājuši – latviešu valodai ir daudz kopīgu vārdu ar citām indoeiropiešu saimes valodām, tai skaitā latīņu, ģermāņu, kā arī pat aizņēmumi no somu-ugru valodām, ko tagadējā Latvijas teritorijā pārstāv lībieši. (Protams, labāk to uzzināt vēlu nekā nekad.) Jauniegūtās lingvistiskās zināšanas neofītiskā centībā pārnestas uz skatuvi, taču izmantotas ar visai konsekventu ievirzi. Pirmo izrādes pusstundu, kamēr uz skatuves nepārprotami ir leti, valoda vispār netiek lietota – cilvēki sagrūstās, sabikstās, burkšķ, ņurd; ko tad lai citu secina – viņi neprot runāt. Kad parādās vāci, kas runā vāciski, latīniski, pamazām arī leti sāk konstruēt runu: tie ir īsi vārdi ar norautām galotnēm, mūsdienās komisku slodzi nesoši vecvārdi (pēčāk) vai aizguvumi no kaimiņtautām (leišu dukte, piemēram). Bet Meģis iegūst valodu pēc kristīšanās, līdz tam viņš ir mēms. Arī V. Šekspīra kolonizators Prospero Vētrā uzskatīja, ka Kalibans līdz viņa atkuģošanai uz salu nav pratis runāt, vien nesakarīgi burkšķējis... Kaut arī režisors apgalvo, ka ar savu izrādi gribējis graut vecos mītus par latviešiem kā svešzemnieku upuriem, kas traucē mūsu nākotnei, viņš (jauši? nejauši?) radījis, precīzāk, aktualizējis citus mītus, ko radīja un daudzus gadsimtus uzturēja viņa pieminētie svešzemnieki, proti, latvji bija atpalikusi cilts, ko vajadzēja civilizēt.

Latviešiem, pretēji kā senajiem grieķiem, nav attēlu ne uz alu sienām (arī pašu alu – maz), ne uz bļodu drumslām, lai redzētu, vai tiešām latviešu senči 13. gadsimtā staigāja, ieliekušies ceļos kā pērtiķi, un vicinājās ar koka bozēm, nikni rūkdami, jo runāt tak neprata. Ir gan kādi citi attēli, ko izrādes veidotāji nez kādēļ ignorējuši. Kaut arī tautasdziesmu vairums sacerēts 16. gadsimtā un vēlāk, daļa tapusi jau 7.-8. gadsimtā. Tautasdziesmas nav sacerējuši mēmi pusdzīvnieki. Tāpat viņi nav darinājuši smalkās rotas, kas Latvijas teritorijā valkātas jau 9. gadsimtā un ko var katrs aplūkot Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pārdomāšanas vērts ir fakts, ka Pēteris Pētersons jau tālajos 20. gs. 70. gados, būdams uz savu t.s. dzejas izrāžu panākumu viļņa, vairakkārt publiski apsprieda ieceri radīt teātri no latviešu tautasdziesmām. Pirmo aplausu kontekstā jo vairāk intriģē uzzināt neuzzināmo: ko viņš ar savu nerealizēto izrādi gribēja teikt?

Teātra filozofijas nomaiņa: apzināta vai nejauša?

G. Šmita izrāde ir nospriegota uz tagadni un pat uz nākotni, ļaujot saskatīt pavisam tiešas paralēles starp 13. gadsimtu un šodienu, kad aizvien ciešākajā valstu integrācijā Eiropas savienībā, kas arī ir neizbēgama, notiek tautu (īpaši – mazo) nacionālās/kulturālās identitātes nonivelēšanās. Par to pašu tieši vai netieši runā arī daudzas A. Hermaņa izrādes. Taču ir milzīga atšķirība tēmas filozofiskajā interpretācijā. A. Hermaņa izrādes globalizācijas raisītos tautu un personību nivelējošos procesus tēlo kā neizbēgamu ļaunumu. Pirmie aplausi – kā neizbēgamu prieku, kas radīs visu NOVIENĀDOTO tautu mūža draudzību. Interesanti, vai Pirmos aplausus radījušais kolektīvs apzināti ir atteicies no JRT līdzšinējās konsekventās koncepcijas par mūsdienu pasauli vai arī tā nejauši sanācis. Cita starpā šāda koncepcija aktīvi atbalsta savienotās Eiropas, kā arī mūsu valsts valdošo aprindu īstenoto politiku.

Pirmie aplausi ir solis atpakaļ arī specifiski teatrālo eksperimentu ziņā: Garajā dzīvē un Klusuma skaņās šie paši aktieri A. Hermaņa vadībā nelietoja tekstu vispār, taču tēlu attiecības, pirmkārt, bija nepārprotamas, otrkārt, saturiski bagātākas un niansētākas, treškārt, arī, bet ne tikai groteski komiskas.

Īstenībā domāju, ka Pirmo aplausu radītāji nenojauš, ka viņu izrāde ļauj izdarīt šādus secinājumus, jo par to pat nav domājuši, vienkārši faktus un zināšanas atstājuši aiz mēģinājumu zāles durvīm, citiem vārdiem runājot, bijuši bezatbildīgi pavirši. Uzvedums gan patiesi sagrauj kādu mītu, tikai ne to, ko identificē šai gadījumā pats teātris. Proti, kolektīvā jaunrade nav vieglākā teātra radīšanas forma, tieši otrādi - bez režisora aktīvas profesionālās līdzdalības sasniegt radošus rezultātus nemaz nav iespējams. Tāpat to nav iespējams bez intelektuālas darbības. Un – ignorējot citu mākslinieku paveikto/pateikto: Māra Zālīte mūzikla Indriķa Livonijas hronika libretā jau 2000. gadā, balstoties uz vēstures studijām un ejot pret tolaik vispārpieņemtiem uzskatiem, pateica - 13. gadsimtā, ierodoties vācu bruņiniekiem Latvijas teritorijā, notika varmācība, kas iznīcināja oriģinālu kultūru, taču tas bija neizbēgams vēstures process, kurš radīja vietā ko citu – mūs. Un ar to ir jāsamierinās, ja negribi izdarīt pašnāvību.