Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
PROCESS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

PROCESS

Francs Kafka
PROCESS

Sirreāls detektīvs

Birokrātisko labirintu alegorija, kas sākas brīdī, kad galvenais varonis Jozefs K, kādu dienu pamostoties, tiek apcietināts. Apcietināšanas iemesls netiek atklāts, taču Tiesas Prāva jau patstāvīgi rit savu gaitu.
Mistikas piesātināts “tumšās” literatūras šedevrs, kuru pats autors bija lēmis iznīcībai.

Skatuviskā adaptācija, režija – Mārcis Lācis
Scenogrāfija – Mārcis Lācis, Artūrs Arnis
Kostīmi – MAREUNROL'S
Gaisma – Lauris Johansons
Komponists – Toms Auniņš

Lomās:
Jozefs K – Toms Veličko
Advokāts, Izmeklēšanas tiesnesis, Ziņu devējs – Andris Keišs
Bloks, Uzraugs Francs – Ivars Krasts
Titorelli, Uzraugs Villems, Tiesas kalpotājs – Reinis Boters
Garīdznieks, Tēvocis Alberts – Ģirts Krūmiņš
Uzraugs, Pērējs, Direktora vietnieks, Večuks kancelejā – Klāvs Mellis
Students, Rūpnieks – Jevgēnijs Isajevs
Veļas mazgātāja, Meitenīte – Inga Tropa
Lēnija, Meitenīte – Anna Nele Āboliņa

Izrāde notiek: Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 40 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas: 10,00; 15,00; 18,00 EUR

Pirmizrāde 2018.gada 18.janvārī
Pēdējā izrāde 2018. gada 27.maijā

Kas Kafkas "Procesā" ir tik aktuāls, kāpēc viņu vajadzētu iestudēt vairāk nekā 100 gadu pēc sarakstīšanas? Kafka mums gudri un vienlaikus nežēlīgi atgādina par nepārtraukti klātesošu varu, kas šai gadījumā realizējas caur valsts birokrātisko aparātu. Tā ir daudzgalvaina ierēdņu armija/mafija/klans, kas, aizbildinoties ar LIKUMU,  akli un bez emocijām spriež un lemj cilvēku likteņus.
Mārcis Lācis, režisors

"Kā tu iztēlojies beigas?" vaicāja Garīdznieks. - "Agrāk es domāju, ka beigām jābūt labām," sacīja K., "tagad es reizēm pats par to šaubos. Es nezinu kādas būs beigas.Vai tu to zini?" - "Nē", atbildēja Garīdznieks, "bet es baidos, ka beigas būs sliktas."
Francs Kafka, "Process"

Sižets LTV Rīta Panorāmā 16.01.2018.
Sižets LTV Rīta Panorāmā 16.01.2018.
Video
Vārds: Diāna, 06.06.2018
Viedoklis: Izcila izrāde, bet nesaprast viduvējiem prātiem.
Vārds: InLo, 27.05.2018
Viedoklis: M.Lācim izcili izdevies attēlot Procesa absurdu, izrāde, ja tā var teikt, ir ļoti kafciska, lai gan romāns tapis gandrīz pirms 100 gadiem, tomēr režisoram izdevies to padarīt ļoti mūsdienīgu. Izcila aktierspēle, skatuves noformējums, scenogrāfija, mūzika, maskas.
Vārds: Māra, 27.05.2018
Viedoklis: Izrāde, kas tur savā varā. Spēcīga teātra valoda. Nožēlojami, ka tiem, kam nepatika, nevarēja pagaidīt līdz cēliena beigām pirms doties prom. Necieņa pret aktieriem un citiem skatītājiem!
Vārds: Māra, 27.05.2018
Viedoklis: Izrāde, kas tur savā varā. Spēcīga teātra valoda. Nožēlojami, ka tiem, kam nepatika, nevarēja pagaidīt līdz cēliena beigām pirms doties prom. Necieņa pret aktieriem un citiem skatītājiem!
Vārds: Kate, 23.05.2018
Viedoklis: Grandiozi! PALDIES!! Bauda no pirmās līdz pēdējai izrādes sekundei! Nožēlojami, ja publika nenovrtē tādu pērli.

Aндрей Шаврей: «Процесс» пошел
lsm.lv
20.01.2018
autors Andrejs Šavrejs

http://rus.lsm.lv/statja/za-efirom/za-efirom/andrey-shavrey-process-poshel.a265008/

«Мы рождены, чтоб Кафку сделать былью!» Молодой режиссер Марцис Лацис последовал этой заповеди молодого строителя коммунизма и поставил спектакль «Процесс» по бессмертному роману Франца Кафки в Новом Рижском театре.

Трехчасовое (с антрактом) театральное полотно начинается классически — к Йозефу К., которого отлично играет недавно принятый в труппу знаменитого театра Том Величко, приходят люди в масках и предъявляют ордер об аресте. За что арест? Это не объясняется. И начинается тот самый абсурд — то ли жуткий сон, то ли вся жизнь и смерть. Во всяком случае, в самом начале спектакля в качестве пролога на пару секунд высвечивается тело Йозефа К. в ночной рубашке — он то ли спит, то ли уже покоится в морге.

Практически все герои, помимо главного — в масках. И тут зритель может догадываться сам, что, возможно, весь этот абсурд — противостояние личности и безличностей. Адвокат, он же судья — в исполнении звезды театра Андриса Кейшса, тоже в маске. Кстати (или некстати?) приходит на ум параллель с домашним арестом знаменитого российского режиссера Кирилла Серебренникова.

Тут есть все — преобладание серого в сценографии (сценографию сделал сам режиссер с Артуром Арнисом), завораживающие пляски смерти (все эти люди в масках — явно ангелы смерти), они под ужасающую временами душу музыку Тома Ауниньша влезают в помещение через окна, вываливаются через большое круглое отверстие в декорации, в котором, кажется, время от времени отражается адский пламень крематория.

С другой стороны сцены в декорации обустроено множество выдвижных устройств, которые превращаются то в стол в конторе Йозефа, то в постель. В этих своеобразных шкафах множество тех самых скелетов, которые мы обычно скрываем.

Судя по всему, режиссер поставил спектакль не только о социальном абсурде, а о всей жизни среднестатистического человека, которого в финале все равно укокошат эти люди в масках.

И он предстанет пред Всевышним и исчезнет в одном из этих шкафов, как в холодильнике морга. Конец. Впрочем, сам режиссер обозначил жанр спектакля как «сюрреалистический детектив», в котором, кстати, довольно много юмора — разумеется, черного.

А все-таки жаль, что этот финал неизбежен. Как это не цинично звучит, но на молодом артисте отлично сидел великолепный костюм, созданный нашим известным дизайнером моды MAREUNROL'S.

Rubrika "Mums patīk"
Ieva
24.01.2018
autors Aiva Alksne

Sirreālā izrāde
|
Ja esi gatava nojaukt jebkādus priekšstatus par to, kādam jābūt iestudējumam, dodies uz Jauno Rīgas teātri skatīties pēc Franca Kafkas romāna "Process" veidoto izrādi.
Ja domā, ka Kafku uzvest teātrī nav iespējams, ka viņa uzburto sirreālismu ir iespējams vien redzēt iztēlē, ne uz skatuves, pārliecināsies, ka izrādē ne tikai aktierdarbs ir lielisks - kreizī sajūtu rada arī scenogrāfija, tērpi, gaismas.
Starp citu, lai cik absurda un neiespējama arī šķistu Kafkas sižeta līnija, jāpiekrīt, ka - jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk paralēļu iespējams ieraudzīt arī dzīvē... Izrāde interesanta no dažādiem aspektiem.

 

Ābolu ķocis. Jozefs K. Aizspogulijā
KDi
26.01.2018
autors Henrieta Verhoustinska

Režisors Mārcis Lācis ir uzticīgs sev – viņa Process ir fizioloģisku norišu un gegu (laukuma teātra joku) virkne, kurā birokrātija, sekss, reliģija un māksla – loki, cauri kuriem dodas Toma Veličko Jozefs K., kad viņu apsūdz tā arī nenoskaidrotā noziegumā, – ir vienlīdz bezpersoniski, vienlīdz pārspīlēti un traki, iekļaujoties lielu un mazu atvilktnīšu pasaulē, kurā pazūd un atrodas Procesa personāži (scenogrāfi – Artūrs Arnis un režisors) un kuras ceturto dimensiju rada Toma Auniņa vieliskā, "grandžīgi grūvīgā" mūzika. Tā drīzāk ir Kerola Alises paradoksālā pasaule, nevis ar iracionālu, tomēr loģiku apveltītās Kafkas absurda struktūras. Drīzāk Bahtina aprakstītais karnevāliskais huligānisms kā Orsona Velsa izskaitļotā "nepareizā" telpa, kurā rosās šķietami parasti cilvēki. Tā Klāva Meļļa bankas priekšnieks izlien no atvilktnes kā Kāpurs no sēnes, bet lielo Andra Keiša Advokātu ar džoistiku vada kalpone. Režisora interese par objektiem un lellēm izpaudusies arī birokrātiskā aparāta darbinieku apraustītām gāzmaskām līdzīgajos sejsegos. Viņiem liegtas grimases, tāpēc fiziskās izpausmes pārspīlētas, taču savu ķermenisko neprātu tie nezaudē arī tad, kad ir bez maskām.

Toms Veličko galvenā varoņa – Jozefa K. – lomā godam tiek galā ar grūto uzdevumu būt starp šiem jokainajiem ļautiņiem normālam, parastam, tomēr nezaudējot skatītāju uzmanību. Viņa nepārtrauktās iekšējās intensitātes dēļ izrādes fināls man šķita jaudīgāks nekā ikoniskās Velsa filmas beigas. Tomēr man izrādē trūka redaktora dramaturga nesaudzīgās rokas, kas atskaldītu vēstījumam liekās detaļas (un pat varoņus), un horeogrāfa, kurš darītu mērķtiecīgākas personāžu kustības.

"Procesa" process
www.satori.lv
01.02.2018
autors Līga Ulberte

Par Mārča Lāča izrādi "Process" Jaunajā Rīgas teātrī

Kritiskā un ironiskā vācu teātra reformatora, īslaicīga Franca Kafkas (1883–1924) laikabiedra Bertolta Brehta (1898–1956) privātajā bibliotēkā ir atrodams Kafkas romāna "Process" 1925. gada pirmizdevums, uz kura vāka virs nosaukuma un zem autora vārda grāmatas īpašnieks sev raksturīgajā stilā ar roku uzrakstījis arī savu autogrāfu – Franz Kafka bert brecht Der Prozess. Brehta attiecības ar Kafkas daiļradi ir atsevišķs stāsts, bet šī dokumentāli fiksētā, paradoksālā rotaļāšanās ar konkrētās grāmatas piederību/autorību ir simboliska. Diez vai ir daudz pagājušā un arī šī gadsimta intelektuāļu, kuri negribētu būt sarakstījuši paši savu "Procesu" vai vismaz nebūtu līdz nelabumam pazīstami ar kādu reālās dzīves "procesu" – bezsejainu un metafizisku sistēmu, kas iesūc un samaļ individuālu izvēli.

Tāpēc nepārsteidz, ka pirmā 2018. gada Jaunā Rīgas teātra iestudējuma programmiņu arī rotā dubultautorību piesakošs uzraksts: Francs Kafka / Mārcis Lācis PROCESS. Ambiciozi, bet loģiski – ķerties pie viena no Eiropas modernisma prozas atslēgas tekstiem ar teātra paņēmieniem ir jēga tad, ja tiešām ir, ko teikt. Ņemot vērā daudzos zināmos šī romāna interpretācijas virzienus (no vēsturiski reliģiskā līdz psihoanalītiski simboliskajam un atpakaļ), diez vai vajadzētu cerēt uz kādu kardināli novatorisku Kafkas lasījumu. Toties pilnīgi noteikti gribētos sagaidīt nepārprotami personisku, savu izrādes veidotāju stāstu. To, ko Guntis Berelis dēvē par "Procesa" "pārvarēšanu": "Īstenībā "Process" – līdzīgi kā vairums Kafkas darbu – ir reti garlaicīga lasāmviela. Nevaru iedomāties cilvēku, kas nesamelojot deklarētu, ka Kafka ir viņa mīļākais rakstnieks. Izciliem darbiem nav vajadzīgs, lai viņi patiktu. Viņiem pietiek ar spoguļošanos sevī. "Procesa" lasīšanu pareizāk būtu dēvēt par "Procesa" pārvarēšanu, taču, kad teksts būs iemājojis apziņā, to nedz ar mietu, nedz ar šņabi laukā nevarēs izdabūt. "Process" būs uzsācis lasītāja pārtapināšanas procesu." Diemžēl tieši to – subjektīvos iemeslus, kas neliek mieru, skrāpējas galvā un nepārvarami liek konkrētam māksliniekam stāstīt konkrēto stāstu tieši šeit un tagad, – JRT trīs stundas un četrdesmit minūtes garajā izrādē ieraudzīt ir visgrūtāk.

Režisors Mārcis Lācis vairākkārt intervijās teicis, ka par šo Kafkas darbu domājis jau sen. Un nevar noliegt, ka virkne kafkismu ir klātesoša arī iepriekšējos Lāča režijas darbos, kas lielākoties bijuši aizraujoši teatrāli piedzīvojumi un ļauj runāt par konsekventi lietotiem paņēmieniem.

Vispirms jau vēstījuma struktūras apzināta fragmentācija, kad izrādes pasaule tiek montēta no atsevišķiem nogriežņiem. Līdz šim Mārcis Lācis pārsvarā pats bijis savu izrāžu, apjomos visai nelielo tekstu autors vai vismaz līdzautors, bet arī Kafkas nepabeigtā romāna kompozīcija vismaz teorētiski ļauj visai brīvi rīkoties ar nodaļu/epizožu secību un izvērsumu. Tomēr "Procesa" dramatizējums, programmiņā nosaukts par paša režisora veidotu "skatuvisko adaptāciju", ir tik izplūdis un nefokusēts, ka izrādes ainas burtiski līp cita citai virsū. Arī romānā situācijām un vietām, kurās nokļūst tā arī neatšifrētajā tiesas procesā ierautais galvenais varonis Jozefs K, nav sevišķi daudz reālistiski saprotama pamatojuma, tomēr tas, kas ir atļauts prozas valodai, reti der dramaturģijai. Rezultātā izrāde virzās uz priekšu ļoti lēni, tikai daļēji attaisnojot pieteikto žanru "sirreāls detektīvs". Detektīvs tas noteikti nav (to, ka galvenajam varonim izglābties neizdosies, var nojaust ļoti ātri, par Kafku pat neko iepriekš nezinot), bet sirreālisms gan uzveduma pasaulē ir pat ļoti klātesošs.

Un te arī otrs Mārča Lāča režijas rokrasta un Kafkas estētikas satikšanās punkts. Vairākos iepriekšējos darbos režisors ļoti radoši izmantojis savu leļļu un objektu teātra aktiera pieredzi, radot absurdi sirreālu pasauli, kur atdzīvojas lietas un lelliskojas cilvēki. "Procesā" šis princips strādā tikai daļēji. Paša režisora un scenogrāfa Artūra Arņa radītā telpa ar daudzām dažāda izmēra atvilktnēm (kuras kā būtisku scenogrāfijas elementu Lācis izmantoja jau 2015. gada izrādē "Bārdas" "Dirty Deal Teatro") vienā un durvīm otrā spēles laukuma sienā ir gana daudznozīmīgs sistemātiskas birokrātijas un draudīgas, nezināmas ārpasaules tēls. Gan atvilktnes, gan durvis var atvērties negaidītās vietās, un no tām var izlīst, izlēkt, iznākt jebkas, metot uz sienām spocīgas ēnas (precīzs gaismu mākslinieka Laura Johansona darbs). Tomēr faktiski izrādē šīs atveres ir novietotas lielākoties cilvēkam sasniedzamā augstumā, tātad prognozējamas, un no tām parādās pārsvarā anonīmas būtnes maskās un vienādos uzvalkos. Maskas ir tik uzsvērti tiešas (cilvēki bez sejas), ka rada nevis biedējošu, bet ilustratīvu iespaidu. Pateicoties konkrētu aktieru koši radītiem tipāžiem, no nogurdinoši monotonā izrādes ritma izdodas izrauties tieši tad, kad masku nav. Piemēram, asprātīgi nospēlētas ir abas izrādes sievietes, kuru funkcija ir simbolizēt seksuālas lamatas – satriecošas kājas valdzinoši demonstrējošā Ingas Tropas Veļas mazgātāja un samaitātu hitlerjūgenda meiču atgādinošā Annas Neles Āboliņas Lēnija. Artistiski solonumuri ir Andra Keiša Advokāts – čerkstošs, mehānisks lellisasinssūcējs – un Reiņa Botera seksuāli atraisītais mākslinieks un stukačs Titorelli, kura vairākkārt Jozefam K uzdotais intīmi aicinošais jautājums: "Vai Jūs tiešām esat nevainīgs?" pilnīgi noteikti neattiecas uz juridisku nevainīgumu. Prātā paliek arī Klāva Meļļa sliekveidīgais kancelejas darbinieks, Ivara Krasta tramīgais Bloks un Ģirta Krūmiņa tikai ar balsi nospēlētais Garīdznieks.

Galvenajam varonim Jozefam K jau Kafkas romānā nav skaidras identitātes, viņam faktiski nav ne rakstura, ne biogrāfijas. Un tiesas process, kurā varonis tiek ierauts, neveido arī gluži romantisko opozīciju starp personību un pūli, jo Jozefs K pats ir tās sistēmas, kura viņu apēd, daļa un lielākoties tai pat sevišķi nepretojas. Līdz ar to jaunā aktiera Toma Veličko uzdevuma sarežģītību šajā lomā ir grūti pārvērtēt. Pats aktieris intervijā žurnālam "OK!" (februāris/2018) saka: viņš uztvēris Jozefu kā pašu Kafku, bet izrādes kopējā koncepcija gan šādu versiju nolasīt neļauj. Tiesa, arī citu skaidru režisora redzējumu, kas un kāds ir izrādes Jozefs K, nojaust ir grūti. Vizuāli Veličko varoni no pārējiem atšķir maskas trūkums (viņš nevienu brīdi nav kāds cits) un kostīmu mākslinieku MAREUNROLS dotais eleganti piegulošais, brūni samtainais uzvalks ar vesti (pretēji pārējo šķietami bezformīgajiem un bezkrāsainajiem uzvalkiem). Izrādes lielākajā daļā aktieris cienījami notur milzīgā prozas teksta apjoma domas līniju, bet īpašu empātiju pret savu varoni tomēr nerada.

Taču izrādes beigās pēkšņi viss notiek. Toma Veličko iekšējais jūtīgums finālā ir tik augsts un vienlaikus precīzs, ka izdodas panākt galveno – emocionālu līdzpārdzīvojumu. Pēkšņi kļūst skaidrs, ka šis Jozefs K ir tikai un vienīgi cilvēks. Parastais ikviens. Kuram ir izmisīgi bail no nāves, tomēr būtiski saglabāt vismaz kaut kādu cilvēcisku pašcieņu trula pārspēka priekšā. Un Toma Auniņa sliežu dunoņu atgādinošā fināla skaņu partitūra padara galvenā varoņa bezizejas stāvokli gluži fizioloģiski sajūtamu. Ja vien viss iepriekšējais "Procesa" process tikšanu līdz beigām nebūtu padarījis tik mokoši nogurdinošu…

Izrādes apskats: Mārča L. Kafka Jaunajā Rīgas teātrī
www.delfi.lv
02.03.2018
autors Dita Jonīte

Skatoties Mārča Lāča iestudēto Kafkas "Procesu" Jaunajā Rīgas teātrī, aizdomājos par Sartra "Nelabumu". Tieši "nelabums" bija dominējošā sajūta, sekojot Jozefa K. ceļojumam birokrātijas absurda nebeidzamajās un neizprotamajās shēmās. Šī procesa gaitas sirreālo atmosfēru pastiprina arī iespaidīgais Toma Auniņa komponētais skaņu, trokšņu un mūzikas pavadījums. Tāpat kā Sartra varonim, kļūst patiesi nelabi, četras stundas sekojot šim ārprātam, apzinoties, ka "eksistence ir absurda".

Toma Veličko Jozefs K. skatuves stāsta pirmajā trešdaļā diezgan ticami saglabā realitātes izjūtu un pat zināmu pašcieņu. Izskatās, ka viņš tiešām tic – apcietināšana un pret viņu iesāktā lieta ir pārpratums. Tikmēr skatītājam jau no pirmajām epizodēm ir nolasāma redzamās pasaules fantasmagorisko šausmu daba. Uzraugi – Ivara Krasta Villems un Reiņa Botera Francs – ir ar biedējošām sejas/galvas maskām, kas līdzinās netīru lupatu tinumam un atgādina no kapenēm izvilktu mūmiju galvas. Arī vairums ierēdņu un tiesas kalpotāju mūsu realitātē idejiski atgādina mūmijas. Mūmiju iespējams satīt tad, kad ķermenis ir dehidratējies. Līdzīgi ierēdniecības nomenklatūra pa īstam uzzied tad, kad cilvēki amatos zaudējuši veselā saprāta un empātijas iezīmes, respektīvi – cilvēcību. Pretstatos veidota arī "Mareunrol's" kostimērija: piemēram, iepretī glītajam Jozefa K. brūnajam samta uzvalciņam ir tizli, saņurcīti ierēdņu uzvalki un stipri nonēsātas lielizmēra kurpes.

Režisors kopā ar scenogrāfu Artūru Arni asprātīgi atrisinājis darbības vietas maiņu, izmantojot atvilktņu un durvju sienas. Spēles telpā var ienākt gan pa durvīm (tās pat var būt iebūvētas sienā horizontāli vai arī vismaz metru virs grīdas), gan caur atvilktnēm, kas savukārt ir labi zināma metafora procesiem, kad kādas lietas ir nepiedodami ilgi vai ļaunprātīgi aizmirstas. Turklāt – arī pašā spēles telpā iespējams "nolasīt" neomulīgus pretstatus: šis absurdais atvilktņu/durvju "būris" šķiet gana tīrs, pat sterils. Viss neglītais un ļaunais ir paslēpts vai nu atvilktnēs, vai zem grīdas (biedējoša ir šausmīgo melnmataino meiteņu ķiķināšana grīdas lūkā). Jā, un sapuvusi ir šīs pasaules jeb sistēmas būtība: pavadot teju četras stundas šādā atmosfērā, jūti, ka galva arī ir līdz maksimumam piesūkusies ar "smaku", un kaut kādu nelabu smirdoņu no skatuves, šķiet, sajūti pat fiziski.

Absurda būtība režisoram Mārcim Lācim nav sveša, arī iepriekšējos iestudējumos režisors labprāt pētījis dzīves dīvainības un cilvēku rīcības neizdibināmos paradoksus. Iespējams, šī brīvība attiecībā pret materiālu un estētiku ir palīdzējusi arī aktieriem Kafkas darbu izstāstīt kā spēlējoties. Vienlaikus iestudējums ne vismazākajā mērā nav izklaide, tomēr nav arī nepatīkami reāls dzīves tuvplāns.

Toms Veličko Jozefu K. veido atturīgi, ļaujot iekšēji pārdzīvotās šausmas skatītājam sadzirdēt skaņu partitūrā vai ieraudzīt izrādes partneru izspēlētajās reakcijās. Paradokss ir tāds, ka mēs redzam – varonim, visticamāk, nebūs izejas, tomēr Veličko Jozefs K. ir tieši tik mierīgs, lai cerība saglabātos. Tieši tik liela, kāda mīt katrā no mums, ticot, ka viss mūsu dzīvē kaut kā taču atrisināsies.

Trauksmi rada citi izrādes varoņi – nav iespējams mierīgi skatīties ne uz Andra Keiša atveidoto monstru Advokātu (aktieris garšīgi spēlējas arī ar balsi un intonācijām), ne trako mākslinieku Titorelli Reiņa Botera atveidojumā. Teju fiziski sajūtama ir sāpīga neērtība, redzot Klāva Meļļa grotesko grāciju, izliecoties no savas ierēdņa atvilktnes. Žēlums un riebums reizē pārņem, vērojot Ivara Krasta Bloku. Arī abās meitenēs – Ingas Tropas un Annas Neles Āboliņas varonēs – savienojies kaut kas sātanisks un galēji sievišķīgs. (Daļa no aktieransambļa atveido vairākas lomas.)
Man patīk, ka JRT repertuārā ir šāds šķietami mierīgs, stilistiski pārdomāts un nedaudz provokatīvs "Process", kurš lieku reizi atgādina, ka pasaulē nekas principiāli nemainās (t.i., progress nav iespējams, cilvēki kopumā nepaliek labāki, godīgāki, gudrāki, empātiskāki utt.). Ierēdņu armijas un piramīdas mēs paši vien veidojam un tad no tām netiekam vaļā, tieši tāpat kā Jozefs K. netiek ārā no "procesa". Tieši tāpat kā mēs netiekam prom no savas dzīves. Bet paši, līdz ko nonākam vismazākajā varas pozīcijā, uzreiz protam pātagot tos, kas ir mūsu pakļautībā. Ne jau vienmēr pilnībā apzināti. Šo fenomenu, šķiet, izrādē viena epizode ilustrē ļoti spilgti: pātaga teju pati gatava "strādāt", ja tikai ir kāds, kurš to paņem rokās, un Klāva Meļļa Pērējs šķiet dzimis, lai nonāktu šādas pātagas tuvumā.
Režisors ļoti skaidri un mierīgi uztver pasaules un mūsu šodienas realitātes bezjēdzīgo procesu. Arī viņš, iespējams, kādreiz ir bijis tik naivs kā Toma Veličko Jozefs K. izrādes pirmajā daļā. Taču izrādē kopumā režisora skats ir bez mazākajām ilūzijām. Tā ir pozīcija, kurā tu stāvi un noskaties, ar savu dzīves pieredzi apzinoties, ka no tevis maz kas ir atkarīgs.