Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
Reiz bijanebija
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

Reiz bijanebija

Vai jūs zināt, kas ir igauņi un lietuvieši, kādas tautas dzīvo Latvijā un mūsu kaimiņu zemēs?  Kādās valodās tās runā? Vai zināt, ka uz pasaules ir apmēram 6500 dažādu valodu? Aktieri Iveta Pole, Liena Šmukste un Jevgēnijs Isajevs izspēlē latviešu un kaimiņu tautu pasakas, atbildot gan uz šiem, gan citiem jautājumiem, iepazīstinot ar dažādām pasakās sastopamām parādībām un priekšmetiem kā abra, pūrs, sieks, milna, iejava...

Izrāde bērniem no 5 līdz 9 gadu vecumam.

Aktieri: Iveta Pole, Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs
Režija, kostīmi, telpa – Māra Ķimele

Pasakas tulkojuši: Džuljeta Plakidis, Maima Grīnberga, Māra Poļakova, Jānis Elsbergs un Guntars Godiņš.

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes garums: 1 h
Biļešu cenas:
5,60 EUR (bērniem 2-7 gadi, skolēniem)
8,00 EUR (pieaugušajiem)

Pirmizrāde 2015. gada 24. septembrī

Spēles skola
kroders.lv
27.11.2015
autors Ilze Kļaviņa

Mudinājums piedalīties tajā, kas notiek uz skatuves, skan Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles izrādē “Reiz bijanebija”. Tā ļauj mazajiem ielūkoties iluzorajā teātra dabā. Režijas, kostīmu un telpas autore Māra Ķimele atvērtas spēles principu lietojusi bieži – gan kā mēģinājuma metodi, gan kā izrādes mugurkaulu. Vairākas tādas izrādes joprojām ir JRT repertuārā, kā „Dzeja” un indiešu „Nijaramas pasakas”.

Šoreiz spēles ar pasakām izdzīvo aktieru trio – Iveta Pole, Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs. Viņi pirms izrādes sākuma sēž uz skatuves un sagaida skatītājus iekārtotā dzīvoklī ar masīvām mēbelēm, skapi, galdu, dīvānu, krēslu, dažiem rekvizītiem. Aktieri nepārtop lomās, bet kopā ar mazajiem vienojas par pasaku, kas tūlīt tiks izpildīta, un lomas – kurš lapsa, kurš aita, kurš vilks – tikai atrāda. Man neizdevās noskatīties izrādi vairākas reizes, lai salīdzinātu un pārliecinātos, kas mainās, vai viss (lomas, mizanscēnas) tiek atkārtots kā iestudētā improvizācijā.

Skatītājiem ir iespēja piedalīties, piemēram, kad notiek sazvērestība pret vilku – norādot, kur paslēpusies aita, vai melojot, ka aita ir citur. Noteicošā ir spēles enerģija. Spēlēties ar bērniem nozīmē radīt jaunu kopīgi iztēlotu pasauli. „Reiz bijanebija” atvērtā struktūra ļauj piedalīties gan vecākiem, gan bērniem. Radošais uzdevums – kā kopīgi izstāstīt pasaku, kā iedomāties vienu priekšmetu par citu, kā izvēlēties galveno raksturojošo īpašību, kas būtu ne vien atpazīstama, bet arī aizraujoša.

Sākumu un beigas iezīmē pasakas sižets, bet spēles stihijai īstenībā beigu nav. Tāpēc latviešu kaimiņu baltkrievu, krievu, igauņu un lietuviešu, arī Latvijā dzīvojošo tautu pasakas noder kā spēles pirmie impulsi. Izrādē īpaša uzmanība veltīta mazāk zināmiem vārdiem. Aktieri ik pa brīdim apstādina darbību, jautājot, vai visiem viss saprotams, nezināmos jēdzienus paskaidrojot ar citiem vārdiem, piemēram, “abra”, “azote”, „sieks” u.c.

Izrāde atraisa pozitīvu enerģiju. “Lādiņš” ir konkrēts, tas jāpiedzīvo. Spēlei ir pedagoģiska iedarbība, tādu būtu vērts iekļaut skolu mācību programmās, bet tā ir cita tēma.