Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
REVIDENTS

REVIDENTS

Nikolajs Gogolis
REVIDENTS

Gogoļa luga izspēlēta 20.gs. 60.–70.gadu sociālajā realitātē ar ceptu sīpolu smaržas apņemtu ēdnīcu un piegānītu tualeti, kurā tukli un mazliet lētticīgi cilvēki cenšas piepildīt savus sapņus.

Lomās: Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Guna Zariņa, Baiba Broka, Andis Strods, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Jevgēnijs Isajevs, Kaspars Znotiņš, Lauris Johansons, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa vai Inga Alsiņa-Lasmane, Maija Apine, Edgars Samītis

Režisors, scenogrāfs, tulkotājs – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 30 min (3 cēlieni)
Biļešu cenas:
7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2002. gada 14. februārī

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Luga, kas kļuvusi par ikonu cilvēku lētticībai un labai tiesai veselīga humora. Kā daudzu literāru darbu pamatu, arī šo veido kāds it kā noticis"reāls" atgadījums. Šo sižetu Gogolim uzdāvināja Puškins, ar kuru pašu esot atgadījies kas līdzīgs...
Lugas sižets ir tikpat reāls, cik anekdotisks: kādas nomaļas pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu ikvienā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļo inkognito.
Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents? Protams, dominē vēlme noticēt un uzticēties, īpaši vidē, kur visai reti gadās satraucoši notikumi... Un neizpaliek arī bailes, jo cilvēks pēc savas dabas ir mazliet mantrausīgs – un mazliet laisks. Tomēr būtiski uzsvērt, ka izrāde nav par dīvaiņiem, bet tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Jo nav trulu vai dumju cilvēku; katram ir savs sapnis, katram ir ilgas, un lielā mērā arī šī izrāde ir par ilgām.

"Sižets liek domāt par šo lugu kā satīrisku komēdiju, un, visdrīzāk, šis priekšstats ir maldīgs. Izrāde ir mēģinājums, ja ne gluži atminēt šo mīklu, tad vismaz pietuvoties tai, jo Gogolis ir kā sapnis, no kura var arī neuzmosties un palikt tajā uz visiem laikiem. Ja tikai tas nav jau noticis." (Alvis Hermanis)

Vārds: Jānis, 24.11.2014
Viedoklis: Guna Zariņa bija vis, vis , vis labākā!
Vārds: Anda, 08.11.2014
Viedoklis: Fantastiska izrāde un lieliska aktierspēle. Paldies par emocijām!
Vārds: Ivars, 17.10.2014
Viedoklis: Daudziņš,Keišs,tie ir Aktieri,ar lielo burtu,prieks skatīties izrādes
Vārds: Liene, 20.09.2014
Viedoklis: Ar nepacietību gaidu REVIDENTU!!!Viņa ierašanās ir neticama,spoža,brīnišķiga,neaizmirstama!Latviešu aktieri ir IZCILI!!! Zariņa,Broka,Keišs,Daudziņš,Gundars Āboliņš..........tie ir aktieri ar lielo burtu.Mīlam,cienam,gaidam!!!!!!!Galvenais - nenogulēt biļetes.....ļoti ļoti ļoti gaidu- jau nez kuro- tikšanās reizi!!!!!!!!No šī mākslas darba - es neesmu spējīga atteikties!!!Šogad noteikti vedīšu savus bērnus!!!
Vārds: @elitaveidemane / twitter.com, 26.05.2014
Viedoklis: vēl viena aktieriski spoža izrāde @jrt_lv - Revidents. Keišs, Zariņa, Broka, Daudziņš uc. - paldies par četrām teātra baudas stundām!

Trubadūra dziesma un zemnieku gods, Diena, autors Pēteris Bankovskis

Sapiens Sovjeticus, Teātra vēstnesis 2000. nr.1, autors Margarita Zieda

Mans Alvja Hermaņa „Revidents”, Teātra Vēstnesis, autors Maija Svrinska

“Revidents” Jaunajā Rīgas teātrī, Rīgas Balss, Atpūta, 2-8.03.2002, autors E.Mamaja

Sentimentā apslīkuši bubļiki..., Diena, autors N.Naumanis

Revidents 70.gadu ēdnīcā, Jaunā Avīze, 22.-28.02.2002, autors G.Treimanis

Noslēgušās JRT Revidenta izrādes Berlīnē, Diena, autors Henrieta Verhoustinska

Nelabums un Lieldienas, Māksla Plus, 2002.Nr.2, autors U.Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors V.Čakare

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors N.Naumanis

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors U.Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors A.Burtniece

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors L.Dzene

Kritiķa acs, Diena,Izklaide, autors Ieva Zole

Kritiķa acs, Diena, Izklaide, autors Henrieta Švāne

Kā viss tas gadījās?, Lauku Avīze, autors Māra Svīre

Ja nu rīt mani ieceļ..., Diena, autors A.Neiburga

Fantāzijas dzīres, Neatkarīgā Rīta avīze, autors S.Radzobe

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec (Tulkojums), Neue Zürcher Zeitung., autors Renate Klett

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec, Neue Zürcher Zeitung, autors Renate Klett

Aus der \"k.& k.\" Zeit: Kantine, Kohl und Klo (tulkojums), Zürcher Theaterspektakel, autors Daniele Muscionico

Aus der \\, Zürcher Theaterspektakel, autors Daniele Muscionico

Trubadūra dziesma un zemnieku gods
Diena
autors Pēteris Bankovskis


Alvja Hermaņa pagājušās trešdienas sāpīgais dziedājums Latvijas vizītkarte — Revidents lika aizdomāties. Tas bija publicēts Dienas otrajā — komentāru un viedokļu — lappusē, tātad iecerēts plašākai un daudzveidīgākai lasītāju auditorijai nekā tad, ja būtu ievietots kultūras sadaļā. Iespējams, ka dažam labam no otrās lappuses lasītājiem līdz šim ir bijis visai miglains priekšstats par to, ko Hermanis dara. Nu šī migla būs pa daļai kliedēta. Bet ne jau kultūrizglītojošās kvalitātes dēļ nelielais rakstiņš pieminams vēl pēc nedēļas. Svarīgākā ir autora kaisme, aizstāvot "trauslu sievieti" pret "onkuļu baru", respektīvi pret tagadnes Latvijas vīriešiem, kas, kā raksta Hermanis, ir pazaudējuši godu.

Ir diezgan nebūtiski, kādu notikumu iespaidā Latvijas šobrīd slavinātākais un, iespējams, talantīgākais režisors bija ķēries pie spalvas (nu labi, pie datora). Būtiska ir viņa bruņnieciskā poza un izteiksme, viņa žests, ko kāds varbūt nodēvēs par teatrālu, bet kas patiesībā ir cilvēka dabā dziļdziļi iemītošs, tāpat kā Hermaņa pieminētais pretstats — trulums un lopiskums. Bruņnieciska attieksme pret sievieti, pret idealizētu un nesasniedzamu vai pat neeksistējošu sirsdsdāmu Eiropā radās un nostiprinājās X, XI gadsimtā, varbūt pat nedaudz vēlāk, laikmetā, kas droši vien bija tikpat nelāgs un pretrunu pilns kā visi pārējie, mūsdienas ieskaitot. Tie bija tā sauktie viduslaiki, kad pēc antīkās pasaules izčākstēšanas un pēc lielu ļaužu masu pārvietošanās dažādos virzienos ap spēcīgām dinastiskām ģimenēm sāka kristalizēties veidojumi, no kuriem vēlāk izveidojās mūsdienās zināmās valstis. Kas gan pateiks, vai dzejiskā sirdsdāmas pielūgsme patiešām bija pa spēkam kādam no mūžam karos un laupīšanā aizņemtajiem bruņiniekiem vai to viņiem piedēvēja tikai varai pakalpīgie dzejnieki. Tas arī nav svarīgi. Priekšstats, simbolisku vērtību kopums bija radies, un tas pastāv līdz tagadnei, līdz pat komiksiem par Tristanu un Izoldi (un karali Marku, kurš, protams, paliek ēnā).

Karalis Marks paliek ēnā, jo karaļa tieša pielūgsme kļūst aizvien sarežģītāka, viņu var uzdrošināties apzīmēt pat par "piekrāpto vīru". Ir sarakstīts milzums grāmatu par to, kā valdnieka dievišķošana, ko uzskata par pagānisma mantojumu, savulaik atkāpusies, nostiprinoties kristīgajai baznīcai. Par šo tēmu var lasīt, šķiet, bezgalīgi: tā, piemēram, pēc imperatora Otona nāves 69.gadā pēc Kristus viņam uzticīgie karavīri devās pašnāvībā, jo, imperatoram mirstot, zuda arī viņu dzīves būtiskais saturs un jēga, toties daudzējādā ziņā nožēlojamajā Franču revolūcijas laikmetā karalis jau vairs nenozīmēja neko, to varēja giljotinēt un karikatūrās attēlot kā cūku. Tomēr būtu maldīgi iedomāties, ka šāda virzība iezīmēja "sakrālā ķermeņa" neatgriezenisku galu, kaut kādu "progresu", kura galapunktā atrodas tagadnes demokrātiju bezpersoniskie klerki un aktīvisti, kuru nomaiņu kabinetos un protesta demonstrāciju tribīnēs neviens, izņemot dīkdieņu un žurnālistu saujiņu, vispār nepamana. Varas attiecības, kā to bieži un labprāt apraksta visu spektra krāsu domātāji, ir un pastāv vienmēr un visos līmeņos. Gluži tāpat kā aizspriedumi un māņu ticības. Asaras, apraudot Staļina nāvi, daudziem bija īstas, atmiņas par laimes valstību ulmaņlaikos arī nav nekādi drudža murgi. Un, lai cik pārliecinoši kristīgā baznīca atklātu, kurš šajā pasaulē ir vienīgais Kungs, sabiedrībā nemitīgi pulsējošās varas attiecības rada traģiskus, bet dažkārt arī komiskus kundzības fantomus, sākot no varmākas vīra vai sētas barveža, līdz pat vēlētiem ierēdņiem, kuri pēc ievēlēšanas sajūtas kā "tautas vadoņi".

Alvja Hermaņa arhetipiskā iestāšanās par "trauslo sievieti" kārtējo reizi atgādina, ka nav nekāda postmodernisma un nav nekāda no atlūzām samontēta konceptuālisma, ir vien cilvēkam kā vienlaikus garīgai un zooloģiskai būtnei piemītoša vajadzība tiekties un gaidīt prettiecību, pakļauties un tikt pakļautam, vaicāt un atbildēt uz citu vaicājumiem. Hermanim priekšplānā izvirzās vaicājums par godu. Jā, bija laiki, kad šejienes vīrieša gods lika iebrukt, teiksim, kādā igauņu ciemā, nosist tur visus vīrus (arī pusaudžus un večus), pievākt sievietes "reproduktīvā vecumā" u.tml. Tie bija laiki, kad Vakareiropā darīja apmēram līdzīgas lietas, bet trubadūri galmos dziedāja par daiļo, neaizsniedzamo dāmu, tādējādi godu saistot ar attālināto, simbolisko (par tālaika Eiropas zemnieka vai klaidoņa godu diezin vai daudz liecību ir saglabājies).

Latvieša gods gadsimtiem cauri pārsvarā ir bijis zemnieka gods un, trūkstot pašiem saviem augstāka, simboliska goda nesējiem, aizvien ir bijusi tendence goda laupīšanu piedēvēt kādam citam, kādam svešajam. To bija viegli darīt līdz pat XIX gadsimta vidum, kad apstākļi kļuva labvēlīgi nāciju un vēlāk arī nācijvalstu izveidei visā Eiropā. Kopš tā laika var runāt par ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli mērāmu kultūrtelpu tagadējās Latvijas teritorijā, arī viena etnosa — latviešu — ietvaros. Nu parādījās iespējas godu pazaudēt ne tikai kaut kur pie svešiem, bet arī tepat. Un zaudēšana bija vienkārša: kas vieniem bija gods, citiem — negods, tātad, ja persona pārvietojās pa kaut kādu vērtējumu vertikāli (mūsdienu angļvalodīgajā vidē lieto apzīmējumus upward/downward mobility), tā varēja arī zaudēt vai iegūt godu atkarībā no novērotāja un vērtētāja paša vietas šajā vertikālē.

Savādā kārtā mūsdienu it kā egalitārajā (sociāli vienlīdzīgajā) "demokrātijas" iekārtā par pašieceltiem "goda vērotājiem" ir kļuvuši žurnālisti. Izcilais franču sociologs Pjērs Burdjē kādā 1995.gadā nolasītā lekcijā izteicies: "Ieņemot pašu zemāko, pakļauto stāvokli attiecībā pret citiem kultūras radīšanas nogabaliem, viņi (žurnālisti — P.B.) īsteno īpašu, reti sastopamu kundzību: viņi ir piesavinājušies varu pār publiskās pašizteikšanās un publiskās dzīvošanas līdzekļiem, viņiem pieder pieeja atpazīstamībai un sabiedriskai atzīšanai."

Latvijā nav tādu žurnālistikas kritizēšanas tradīciju kā Francijā, tāpēc jāpriecājas par katru trubadūra dziesmas takti. Alvis Hermanis, aizstāvot "trauslo sievieti" pret "onkuļu baru", noteikti pamanīja, ka šo baru vadīja un virzīja tieši žurnālists. Protams, ja mēs abi runājam par vienu un to pašu gadījumu.

Sapiens Sovjeticus
Teātra vēstnesis 2000. nr.1
autors Margarita Zieda


Summējot aizvadīta — XX gadsimta fenomenus un skatapunktu sašaurinot līdz Eirāzijas sociālpolitiskajai teritorijai, kā viena no mīklainākajām, jocīgākajām un arīdzan skumjākajām parādībām noteikti izspīlēsies "padomju cilvēka" veidolā. Var, protams, ņemt to lietu plašāk un sacīt — vispār sociālistisko režīmu cilvēkprodukta ģīmī un funktierī. Vienkārši padomju cilvēks ir savējais, viens no tēvzemes piederīgajiem, turklāt nevaid taču miris — joprojām parādās, skatoties spogulī, un uz spoguli, kā sacīts, "ņeča peņjaķ". Tā ka Latvijas presē paustās raizes, ka tieši krievu skatītājam būs nepatīkami skatīties Jaunā Rīgas teātra Gogoļa "Revidentu", varētu mēģināt līdzsvarot ar pārdomām, ka arī Blaumaņa komēdijas Krievu drāmas teātrī ir pierasts iestudēt tādā kā "latviskā" vizuālajā kolorītā, kas tomēr neiegrožo darbos aplūkojamo parādību vien nacionālo īpatnību satvarā, un "mierinošu" informāciju, ka arī latviešu publikas daļā mēdz atgadīties pa skatītājam (citastarp, no tā dēvētās latvju sabiedrības elites, hm), kam ir smagi "to", proti, savas nesenās pagātnes neestētisko vaigu, skatīt, un viņi metas no zāles ārā. Lai gan uzreiz arī jāpiebilst, ka skatītāju vairumam četrstundīgais priekšnesums tomēr panesas diezgan lielā jautrībā. Komēdija taču.
Padomju cilvēka restaurācijas darbi latviešu teātrī aizsākās pirms gadiem pieciem, Alvim Hermanim iestudējot "Manu nabaga Maratu", kur pirmoreiz fokusā nonāca 50. gadu cilvēki, skatīti viņu saražotās materiālās kultūras kontekstā (kostīmi, sadzīves dizains), sava laika mākslinieciskā apjēguma formātā, bet — no 90. gadu beigu laika distances.
Pa šo laiku turpat JRT tapušas vairākas refleksijas aizejošā laikmeta un cilvēka sakarā — Alvja Hermaņa "XX gadsimts. Pojezd prizrak. Vision Express", Laura Gundara virsvadībā vēlreiz uzvesta Gunāra Priedes "Jaunākā brāļa vasara", darbs, kas pirms 47 gadiem uz šīs pašas skatuves veica "samta revolūciju" latviešu teātra pēckara estētikā, teātra domāšanā. Arī šie abi JRT iestudējumi pēta cilvēku, "iesēdinot" viņu sava laika materiālajā un garīgajā telpā, abi — pēta iepriekšējās paaudzes. Gan jaunā — "padomju cilvēka" piedzimšanu Latvijā (Laura Gundara izrāde uzrāda pirmās konformistu paaudzes rašanos), gan padomju cilvēka esības kosmisko vientulību tautsaimniecības sasniegumu "sprādziena" laikmetā — "XX gadsimta" tēli konfrontācijā ar tehnoloģiskās, materiālās, ideju kultūras blīvo klātbūtni bija principiāli vientuli.
Vientuļš ir arī "Revidenta" padomjcilvēku krāšņās kompānijas svētku mielasts — šī cilvēku gatavība svētkiem, kuri tā arī nekad nenotiks, jo, kā noskaidrojas, — iemesla šiem svētkiem jau nemaz nav bijis. Kolektīvais apmāns un apskaidrības brīdis ar atvērto finālu — lūk, vēl viens jaunākās pagātnes sižets, kas nule kā restaurēts atbilstīgi laikmeta paskatam ļaunajā Rīgas teātri.
Tā ka varam apgalvot — teātri blakus līdz šim samērā vientuļajai latvju identitātes pētniecei — Mārai Zālītei uzradušies vēl citi "arheologi", un kā nopietnākais būtu minams tieši Aivis Hermanis, kuru nodarbina "jaunākais periods” — laiks, kas determinējis viņa vecāku paaudzi un paša bērnību, vārdu sakot, tā "mantojuma" korpusa daļa, ar kuru apzīmogota ir arī režisora cilvēciska pieredze. Padomju dzīves reāliju izmantojums „Revidentā" atšķirībā no iepriekšējiem iestudējumiem it kā nav vairs tik pašsaprotams, jo neizriet no pašas lugas ciešā veidā. Šī dzīve nesakrīt ne ar lugas rašanās laiku, ne ar tajā aprakstāmo notikumu laika aprisēm (lai gan padomļu dzīve un Gogolis. protams, ir vien-otra cienīgas parādības), tomēr pašā darba nosaukumā liktais "revidenta" jēdziens ir viens no atslēgas vārdiem, ar kuru ir iespējams slēgt tieši šo savdabīgo laikmetu. Vārds "revidents” cilvēkiem ar padomju dzīves pieredzi asociatīvi trāpa vispirms jau tieši padomju ainavā, kurā viena no dzīves noslēpumainākajām un reizē svarīgākajām zonām bija tirdzniecības sfēra un jebkurš tur strādājošais cilvēks, arī ēdnīcas darbinieks, par ēdnīcas priekšniecību pat nerunāsim, „sabiedrības kolektīvajā apziņā" kotējās laikam jau augstāk nekā viss tā laika politbirojs, kopā ņemts. Šāda apvērstā hierarhija ir elementāri izskaidrojama — politbirojs tālu. saiknes ar
dzīvi nekādas, kamēr tiešās dzīvības āderes — produkti, piemēram, bija atrodami vismazāk veikalu plauktos. Par galvenajām darbības zonām izvērtās tādas teiksmainas telpas kā noliktavas, zemletes valstība, virtuves kambari.
No otras puses, nostāsti vēsta, ka šajos laikos arī visa garīgā, tāpat intelektuālā dzīve risinājusies virtuvēs. Nezinu, vai arī Latvijā, Krievijā — noteikti. Bet laiktelpa, kurā Alvis Hermanis ievieto Nikolaja Gogoļa "Revidentu", Krieviju no Latvijas nešķir, uz skatuves apkopotās materiālās kultūras briljantais klāsts liecina — tas ir padomju laiks, un tātad esam tiklab Latvijā, cik Krievijā.
Un esam virtuvē — tās intīmi publiskajā modelī —ēdnīcā, kuras "otra seja" —tualete kļūst par otru izspēlēto sabiedriskās telpas modeli Hermaņa —Gogoļa stāstā. Un, ja jau esam šādi izvēlētā lasījumā konsekventi līdz galam, tad jāmin arī uz skatuves vēl celi soļojošais ķēdes pirmais posms — vistas un gailis — potenciālais buljons un omlete. Gals un sākums — saslēgti visi dzīvības sistēmas ķēdes posmi.
Liriskais izrādes prologs ar tukšo ēdnīcu un putniem, vienīgajiem telpas iemītniekiem,
vedina atcerēties pirmo Alvja Hermaņa izrādi pēc atgriešanās no Amerikas "Kā lēna un mierīga upe..." un balto dūju pāri uz vadiem. Pēc deviņiem tēvzemē nodzīvotiem gadiem tas transformējies resnos mājputnos, un Normunda Naumaņa lasījumam par savdabīgi interpretēto krievu trijjūga tēlu varētu pievienot arī vēl latvisku parafrāzi par pīļu dīķa diskusijām virzienā uz saulaino tāli vai atminēties kādu simbolisku lasījumu — piemēram, par putniem kā cilvēka dvēseles tēliem vai kā pārdomātas runas pavadoņiem, spēka iemiesotajiem. Šoreiz tas ir vistas formāts, kas izvēlēts cilvēka dvēselei, un vistas spēks, kas signalizē par gaidāmās runas mērogiem.
Un telpā jau lejas aizraujošākā padomju spiegu stāsta "Septiņpadsmit pavasara mirkļi" neaizmirstamās taktis. Divi Mihaela Tariverdijeva patentētie vadmotīvi, kuri vēstīja par Štirlica un viņa sievas "tikšanos nesatiekoties" Berlīnes kafejnīcā Zwei Elefanten un kāpināja spriedzi Štirlica intelektuālās piepūles brīžos, kā arī draudīgākajos sižeta pagriezienos (viens no uzrakstiem, kas tādos brīžos parādījās, bija "informācija k razmišļeņiju"), izmantoti Hermaņa stāstā, varētu musināt uz aizdomām par savdabīgiem "kultūrmičūrinisma" nodomiem — miksēt luliana Semjonova & Tatjanas Lioznovas padomju maskultūras šedevru ar Nikolaja Gogoļa smiekliem jauna detektīva radīšanai. Līdz šādai konsekvencei gan Hermaņa stāsts nesastrukturējas, "pavasara mirkļiem" izrādē paliekot galvenokārt intonatīvo akcentu līmenī, iekrāsojot laikmeta lasījumu liriski sirsnīgās toņkārtās, — padomju laiks, kas aizritējis kā septiņpadsmit pavasara mirkļi.
Skaidrs, ka mūsdienu Latvijas sociālpolitiskais konteksts, (sa)dzīves reālijas un, pats galvenais, cilvēku mentalitāte Gogoļa „Revidentam" ir tīrā ilustrācija, tāpēc lugu šodien iestudēt, šķiet, ir pat grūtāk. Pārāk tieši atsaucas reālā dzīve, un visnotaļ problemātiski ir neiekrist plikas sociālas karikatūras vai plakanas satīras lamatas. Alvis Hermanis atvērtās durvīs nelaužas un tā vietā, iai kaut ko te. tā sarkastiski atmaskotu, publicistiskā kaismē izkliegtos par "korupciju valsts līmeni", apelētu pie katram Rīgas domes vai namu pārvaldes apmeklētājam vispārzināmā problēmu kompleksa, tuvplānā pievelk cilvēku un vides, kas šo parādību iemieso, izskatu, materializējot Gogoļa lugai likto epigrāfu par seju, kurai nebūs vainot spoguli, raksturīgos tipāžos, tērpu un sadzīves priekšmetu dizainā, telpu noformējumā, rekonstruējot t.s. padomju stilu. Tā, no vienas puses, it kā pievienojoties pēdējo gadu pasaules modes vējiem — septiņdesmito gadu aktualizācijai, no otras — iesaistoties sarunā ar eksotisku materiālu — padomju stilu un attiecīgi — saturu.
Resno cilvēku kompānijā, kuru sacerējis Aivis Hermanis tandēmā ar kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni, ir tikai četri tievi cilvēki — siāmdvīnis Bobčinskis-Dobčinskis, visnabadzīgākā sabiedrības slāņa pārstāvji, kā arī svešinieki — Hļestakovs un Osips. Darīšana, kā smejies, šeit ir ar sabiedrības krējumu. Un — ar cilvēka svarīgumu, ko zināmā mērā arī varētu dēvēt par šīs sabiedrības strukturētājasi, mugurkaulu, uz kura turas visa vērojamā dzīve — jocīgie cilvēki komplektā ar aizlaistajām saimniecībām. Šo cilvēku sejas un stāvus rotā savāds stulbuma zīmogs, kas raksturo ikvienu un katru — no pilsētas priekšnieka līdz ēdnīcas apkopējai un reprezentē kādu vienotu cilvēku sugu, kuras kvalitātes uzradās vienlīdz noturīgas, aplūkojot gan ģimenes modeli, gan sabiedrības hierarhiju. Galvenās ģimenes — pilsētas priekšnieks (Gundars Āboliņš), sieva (Guna Zariņa) un meita (Baiba Broka) — mikroevolucijas piemērs liecina, ka šīs sugas attīstība risinās lejupslīdošā trajektorijā, kurā cilvēka kvalitāti nosaka tērētums apvienojumā ar enerģiju. Turklāt tērētumam ir tendence pieaugt, bet enerģijai — samazināties.
Indivīds kā tāds (šajā) sabiedrībā principiāli nespēlē nekādu lomu. Lomu spēlē tikai un vienīgi viņa sociālais statuss —cilvēks ir tikai tas, kas viņš ir sabiedrības hierarhija, un nekas vairāk. Bet arī ne mazāk. Un šī ir viena no atbildēm uz jautājumu, kā šo neko, gadījuma caurbraucēju Hļestakovu, "visa pilsēta" spēj noturēt par svarīgo personu no Pēterburgas.
JRT versijā Hļestakovs ir absolūtais zero, zemākais homo sapiens līmenītis — Vilis Daudziņš no šī tēla ir izveidojis blakšu sakostu bomžveidīgu tipu, kura infantilitāte teju vai robežojas ar garīgo atpalicību — šajā personā nav ne mazāko iespēju nolasīt to, ko nolasa visa pilsētiņa. Tad jau uz svarīgo personu drīzāk "pavelk" Hļestakova kalps Osips Andra Keiša iespaidīgajā veidolā. Jocīgā kārtā noslēpumainības akcenti šajā izrādē ir pārbīdījušies — no Hļestakova, ar kuru viss ir skaidrs, uz pašu marginālāko lugas figūru — Osipu, ar kuru pavisam maz kas ir skaidrs. Nu, piemēram, kāpēc šis ar šiku noformētais (ko vērts ir Osipa un Hļestakova veļas kontrasts vien!) dzīves baudītājs skaitās tā nīkulīgā, teju vai ar kašķi sirgstošā cilvēciņa kalps?
Protams, nevar nepamanīt, ka JRT "Revidents" ir spēcīgi erotizēts un uz daudziem jautājumiem sniedz tieši šāda līmeņa atbildes. Un, lai gan ar Osipa tēlu erotiski aktīvā lādiņa līmenī varētu spēkoties vien Gunas Zariņas Anna Andrejevna — brīdī, kad tiek nomests baltais ēdnīcas ķitelis un skatam atklājas liesmojoši sarkanā kombinē ieskautais masīvais augums, — tomēr arī pārējiem, gandrīz visiem izrādes tēliem ir ārkārtā daudz miesas. Katrā ziņā miesas jebkuram no pilsētas iedzīvotājiem ir vairāk nekā jebkā cita. Un arī tēli un situācijas Hermaņa stāstā transformējas pēc šiem likumiem — tā, piemēram, Gogoļa ieskicētais "bezsejas" sulainis izrādē ir pārtapis par kuplām formām apveltītu bufetnieci, kura izkāpj no Gogolim tik tukšās viesnīcas gultas segas apakšas. Maija Apine šajā tēlā x atsauc atmiņā vai visu to labticīgi naivo padomju sieviešu — mūžīgo gaidītāju galeriju (šeit pat var atcerēties leģendāro Soņu Vijas Artmanes izpildījumā no padomju hīta "Dzimtas asinis"), kuru ar tādu jaudu tiražēja pēckara kinematogrāfs. Vispār padomju kino kā tipāžu ražotne ir noderējis daudzu tēlu risinājuma — gan Vigo Rogas tiesnesim Ļapkinam-Tjapkinam — tāds mūžīgā frontinieka tips apvienojumā ar kādu no staļinlaika drūmajiem, nelabu nojausmu piesātinātajiem valdības tēliem, gan Ģirta Krūmiņa glumi nepatīkamajam Zemļaņikam (nez kāpēc padomju kino šādus pārķemmētu pliko pakaušu īpašniekus mīlēja prezentēt kā ķirurgus), gan Anda Stroda gaisīgi sievišķīgajam sārtvaidzim pastniekam, kura velosi pēds šķiet atstāts tepat aiz ēdnīcas durvīm (tās bija sievietes - pastnieces, kas vizinājās cauri visam pirmskara kinematogrāfam), gan Sandras Kļaviņas draudzenes sirsnīgi asarainajai un svarīgiem notikumiem tik neatņemamajai klātbūtnei, gan mazajiem pionierīšiem, karsto ziņu pienesējiem, Bobčinskim-Dobčinskim, Ģirta Ēča un Kaspara Znotiņa atveidotajiem nevīstošajos smaidos sastingušajiem sabiedrības bērnības tēliem, par Gundara Āboliņa pilsētas priekšnieku pat nerunājot, —šie svaigie cilvēciņi ar portfelīšiem bija neatņemama padomju kinkomēdiju sastāvdaļa, galvenie konflikta ģeneratori mazāku mērogu spēlītēs ("Volga, Volga”, "Karnevāla nakts" utt.).
Hermaņa izrādes tēli eksistē it kā divās atskaišu sistēmās vienlaikus — gan reālās dzīves, gan kinematogrāfa, tāpēc JRT "Revidentu" prāts nesas uzlūkot ne tikvien kā "uhodjačaja natura" (A. Smeļanska termins) restaurācijas līmenī, bet arī "uhodjaščeje iskusstvo" pētniecības līmenī. Māksla, kas piederēja tautai, še apskatāma kopā ar pašu tautu. Jo ne jau visi atveidotie cilvēciņi ir tikai padomju kinotēlu stilizācijas, turklāt arī to aktieru darbs, kuru tēli šai stilizācijai ir pakļauti, ar šo uzdevumu vien neaprobežojas, īpaši, ja lomas formāts ir lielāks par klusējošo Armanda Remfelda vācieti Gibneru vai Māra Liniņa bēdīga paskata izglītības bruņinieku, sēdošā darba upuri Hlopovu.
Par izrādes zvaigzni līdzās Gundara Āboliņa tik cilvēcīgajam nelietīgajam pilsētas galvām pārliecinoši kļūst Gunas Zariņas galvenās pilsētas sievas tēls — esence parādībai, ko krievi dēvē par stervoznostj un kura tik lielu vietu ieņēma dzīvē, bet tik niecīgu tās dzīves laika māksla. Šajā dzīves un mākslas mijiedarbe dzimušais abu bērns — Baibas Brokas izveidotā Marija Antonovna— ir tāds kā nolēmēts, kā nolemts, dziestošais temperaments apvienojumā ar erotisko veidolu darbojas kā traģikomisks signāls — dzimtas vitalitāte iet mazumā.
Erotiskajai elpai pakļauta ir arī izrādes kostimērija, kas "uzpumpē" ne tikai pašu miesu un piešķir tai jestrus akcentus (Osipa apmatojuma džemperītis!), bet arī elektrizē padomju apģērba industrijas pieticīgo sortimentu ar koķetiem atribūtiem — spalvainās mohēras beretes, pusgarie zābaki ar rāvējslēdzējiem ārmalās, īsās, baltās zeķītes virs brūnajām zeķubiksēm, augstpapēžu kurpes ar biezajām zolēm. Un vienlaikus tik antiseksuāla ir pati vide, kurā iesēdināti šie jestrie tēli, — padomju ēdnīcas askētiski funkcionālais stils kombinācijā ar ceptu sīpolu smaku, notecējušām sienām un aizdambēto tualeti lasās kā bēdīgs atgādinājums — šajā valsti ne tikai seksa nebija.
Arī revidenta vizītei šajā stāstā ir ambivalents raksturs — kas pilsētas vīriešiem kļūst par dienesta pārbaudījumu, tas sieviešu grupējumam — par erotisku piedzīvojumu. Viltus revidents pāraug viltus preciniekā, revīzijas fantasmagorijai saplūstot ar gigantisku seksuālo mirāžu, kuras atvērtajā finālā klaudzina milzīgs gailis, tēls, kas tradicionāli simbolizē vīrietību, no vienas puses, un murga kliedēšanu — no otras puses. Lai gan pilnīgi iespējams, ka tur piesakās jauns, vēl lielāks murgs.
Savienojot sabiedriskos un erotiskos līmeņus vienotā gultnē, Hermanim izdevies radīt ārkārtīgi vitālas dzīves ainu. kurai, par spīti fināla minorajām taktīm, miršana, kā izskatās, ne tuvojas, nedraud. Līdzīgi Kristofa Martālera no laika izkritušo cilvēku korim, šie cilvēciņi turpina virzīties telpā, meklējot savai eksistencei piepildījumu. Jēgu.

Mans Alvja Hermaņa „Revidents”
Teātra Vēstnesis
autors Maija Svrinska


Gandrīz visu mūžu Nikolaju Gogoli tirdīja jautājums, vai viņš nenomelno Krieviju. Un vēstulēs, rakstos, aprakstos, dažādos savu darbu komentāros viņš nemitīgi itin kā taisnojās. "Revidents", piemēram, apauga ne tikai ar gariem skaidrojumiem, bet arī divām miniludziņām — "Revidenta atrisinājums" ("Razvjazka "Revizora"") un "Papildinājums "Revidenta atrisinājumam"" ("Dopolņeņije k "Razvjazke "Revizora"""), kas tapa 10 gadus (!) pēc pašas komēdijas pirmizrādes. Arī romānu "Mirušās dvēseles" Gogolis bija nodomājis turpināt otrajā daļā, taču, kā pats apgalvoja, esot to sadedzinājis (vēsturei palika tikai dažas nodaļas), jo "izstrādāt pāris lielisku raksturu, kas liecinātu par mūsu iedabas augsto cēlsirdīgumu, nav lielas jēgas. Tas rosinās tik vien kā tukšu lepnību un lielību. Daudzi pie mums jau tagad, jo īpaši starp jauniešiem, pasākuši pārlieku plātīties ar krievu tikumu un domā nevis par to, kā sevī cildenumu iedziļināt un attīstīt, bet gan — kā to visiem izrādīt un paziņot Eiropai: "Skatieties, vācieši: mēs esam labāki!"" ("Četras vēstules dažādām personām "Mirušo dvēseļu" sakarā".) Tā nu pēctečiem būtībā palicis tikai viens "Mirušo dvēseļu" sējums, kura finālā Gogolis, šis krievu literatūras dižais mistiķis, nosēdinājis Čičikovu trīs zirgu vilktajā puskarietē, t.i., slavenajā krievu trijjūgā, pabeidz romānu ar sakramentālām pārdomām: "Eh, trijjūgs! Putns trijjūgs, kas tevi izdomājis? Tikai brašai tautai tu varēji rasties, tādā zemē, kur nemīl šaurību, bet kas līdzenā tālē izpletušies puspasaulē. (..) Vai arī tu, Krievija, tā nelido kā veiklais, nepanākamais trijjūgs? (..) Krievija, kurp tu trauc, dod atbildi! Nedod atbildes. Brīnišķīgās skaņās dzied zvārgulītis, krāc un par vēju pārvēršas gabalos sarautais gaiss, garām lido viss, kas vien tik ir zemes virsū, un citas tautas un valstis, greizi skatīdamās, griežas sāņus un dod tai ceļu."
JRT izrādē "Revidents" Gogolim ir dota atbilde. To sadzirdēt man palīdzēja Normunds Naumanis, ar pārsteidzošu tvērienu noķēris aiz astes "putna-trijjūga" metaforu ("Diena", 2002. g. 16. febr.), ko personificē omulīga vistu saime, kura, pilna atbildības un ieinteresētības, piedalās uzvedumā. Jā, tautas "atkāpās", un Krievija ieauļoja... Padomju Savienībā. Fantasmagoriskā valstī, kas visai pasaulei lielīgi izbazūnēja, ka vedot cilvēci pretim gaišajai nākotnei... Un vai gan citādi varēja būt, ja ģeniālais gaišredzis Gogolis atstājis pajūgā pārticības himeru Čičikovu? Skaidrs taču, ka tas bijis gaiļa trijjūgs.
Ar īsta mākslinieka aci noskatījis telpu, kurā ievietot "Revidenta" varoņus, Alvis Hermanis tikpat nekļūdīgi uzgājis arī darbības laiku — 20. gs. 70. gadi. Pats brežņevisma uzplaukums, kad viss šķita uz mūžiem nostādināts, kapitāls un nesatricināms, kad viss bija aizvilcies ar rutīnas tīmekli. Gluži kā tolaik, kad tapa "Revidents", kad dzimtbūtnieciskā cariskā Krievija bija pārliecināta par savu varenību.
Uzgājis laiku, režisors (tā vien prasās vārds "ģeniāli") atrod arī darbības vietu. Jā, šajā fantasmagoriskajā vaistī — PSRS — ļaudis visu kaut cik slepeno pārsprieda, lasīja un cits citam deva no rokas rokā vai nu virtuvē, vannasistabā, vai tualetē, cerot, ka tur nav noklausīšanās ierīču. Un te nekādā ziņā Hermanis nav grēkojis Gogoļa priekšā. Spiegošanas mānija zēla kā padomju, tā Krievijas impērija, tālab jau arī tiesnesis Ļapkins-Tjapkins, uzzinājis par revidenta ierašanos, teica: "Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievija... ja... grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji."
Un tā, lai paziņotu konfidenciālo ziņu, Pilsētas priekšnieks sapulcina savus padotos, teiksim, gorispolkoma virtuvē vai kādā specēdnicā. Scenogrāfs A. Hermanis ar tīšu skrupulozitāti restaurē šāda tipa iestādījuma ārējo veidolu; režisors A. Hermanis reproducē tā "auru" un ikdienišķo temporitmu; bet kā mākslinieks viņš rada grotesku tā saucamā obščepita tēlu. Un tie skatītāji, kas, tā sakot, iznākuši no Padomju Savienības, zviegdami un asaras slaucīdami (no smiekliem), ieslīgst jau laimīgi piemirstajā, pagātnei atdotajā, zilganbaltpelēkajā alumīnija valstībā, kurā jau pa gabalu jaušama kārtīgi sacepto sīpolu smaka un dzirdama griezīgā šķindoņa, ar kādu dakšiņas un karotes pēc mazgāšanas tiek saujām mestas skārda kastīšu ligzdās (nažu — šo buržuāzijas laiku palieku tur gandrīz nekad nav bijis), paplāšu rīboņa, katlu dārdoņa, skapju durvju švīkstoņa un būkšķoņa — citiem vārdiem, padomju sadzīves triumfa himna. Bet pēc tam to nomaina cits muzikālais fons — melodija no filmas "Septiņpadsmit pavasara mirkļi". Savulaik vakaros, kad tā tika rādīta televīzijā, ielas Padomju Savienībā bija gandrīz tukšas. Pirmais (un labs) padomju televīzijas seriāls. Un, protams, par spiegu, tas ir, par izlūku. Tātad — pārcilvēku inkognito. Un šī smalkā un skumjā sasauce ar "Revidentu” pieklusina smieklus, un... dvēsele iesāpas. Kāpēc? Bet vai gan iespējams izskaidrot katru mākslas pieskārienu cilvēkam?
Fantastiski apspēlēta arī otra galvenā darbības vieta — padomju ateja (paldies režisoram, ka bez "auras"), jo atkal panākts spēcīgs māksliniecisks vispārinājums. Jau pašai vietai, kur risinās kukuļdošanas aina, ir vismaz divas jēdzieniskas slodzes. Pirmkārt, kā jau minēju, padomju pilsoņa apziņā izveidojies komiski rūgtais "drošuma" simbols, otrkārt, pati par sevi tā ir ietilpīga notiekošā būtības metafora, ko var nosaukt vienā vārdā — smerdelis. Smird bailes, iztapība, smird klačas un blēdības — Smird cilvēku netikumi. Smako valsts, kas plaukst - melos.
Esmu redzējusi daudzus "Revidenta" iestudējumus, gan interesantus, gan ne visai, taču tos visus, kā tagad saprotu, ir vienojusi kopīga iezīme — tās ir bijušas lugas interpretācijas. Alvis Hermanis ir sasniedzis augstāko... Pēc izrādes pārlasījusi visus Gogoļa komentārus šai komēdijai, biju pārsteigta par aso vērīgumu, ar kādu režisors (varbūt arī māksliniece), minot soli pa solim autora pēdās, pamanījis pavisam sīku piezīmi un sapratis, kas pēc būtības tajā slēpjas. It kā starp citu, turklāt iekavās Gogolis piemetina, ka "Hļestakovs, kā zināms, ir tieviņš, bet visi pārējie — resni" (pilns melnraksta teksts "Priekšvārdam tiem, kas būtu vēlējušies nospēlēt, kā nākas, "Revidentu""). Padomājiet: no vienas puses, autors turpat ne reizi vien atkārto, ka "jāvairās no kariķēšanas", bet, no otras, — uzstāj, lai Hļestakovs būtu kā sērkociņš (Gogolis tieši tā arī saka: spička) starp resnuļiem. Runa taču ir par dzīviem cilvēkiem —aktieriem. Bet kur gan rast tādu trupu? Alvis Hermanis kopā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni tādu rada. Porolona polsteros visi izrādes varoņi ir gluži vai neaptverami, un tikai Viļa Daudziņa Hļestakovs ir palicis, tā sakot, savā miesā. Un teātris trāpa desmitniekā. Uz skatuves rodas tas, kas parasti nerodas, — īsta fantasmagorija, bet ne raupjš tās a la farsa atdarinājums. Fantasmagorija, kā zināms, nozīmē atainojumu, ko iegūst ar dažādām optiskām ierīcēm, un tieši šādi šis jēdziens ticis konvertēts mākslas jomā. Meijerholda "Revidentā" arī, ja atceraties, tēli it kā klonēdamies dubultojās, trīskāršojās... desmitkāršojās... Hermanim tie — kā palielināmajā stiklā — divkāršojas. Taču princips tas pats — optiskais efekts.
Jā, domās neatkarīgais, patstāvīgais režisors Alvis Hermanis prot būt paļāvīgi paklausīgs ģēnijiem (ko pamanīju jau "Pīķa dāmas" iestudējumā). Tagad piebildīšu — viņš tos izjūt. Iedomājieties, "Revidenta" darbība risinās tieši turpat — Padomijas virtuvē un atejā, taču aktieri, proti, varoņi, ir normāla izmēra cilvēki. Un kas? Izrādes telpiska būtība sašaurinātos un iespiestos talantīgas, bet tomēr! — interpretācijas ietvaros. Turpretim tagad ar izteikti teatrāliem līdzekļiem atdzīvināta Gogoļa daiļrades galvenā mākslinieciski teokrātiskā tēma — spoku valsts. Un cilvēks šajā fantasmagoriskajā pasaulē dzīvo pēc visiem savas dabas likumiem, jo viņš taču nezina, ka eksistē, tā sakot, citā dimensijā. Smejas, dusmojas, baiļojas, mīl, ēd, dzer, sēž uz poda... Taisnība Gogolim! Nekādas karikatūras, JRT ansamblis to ir praktiski pierādījis. Jo psiholoģiski patiesāk aktieris dzīvo savā hiperbolizētajā ķermenī, jo stiprāk apjaušams notiekošā sirreālisms.
Kritiķi faktiski vienā balsī runā par aktieru lielisko darbu. Jo sevišķi daudz cildinošu vārdu tiek veltīts Gundaram Āboliņam (Pilsētas priekšnieks) un Gunai Zariņai (Anna Andrejevna). Nedabiskajos apstākļos viņi spēlē patiešām žilbinoši dabiski. Starp citu, pilnīgi piekritu Henrietai Švānei, ka katrs tēlotājs šeit pelnījis portretu ("Diena", 2002. g. 22. febr.). Es, piemēram, gluži vai ģību no smiekliem, kad Baibas Brokas Marija Antonovna, šī provinciālā intelektuāle, izmisīgi cenšas saprast, ko Hļestakovs gvelž par lakatiņu ap viņas "lilijas kakliņu"; kad Sandras Kļaviņas pavāriene (lugā viņa ir kāda Korobkina kundze) tik bezgala vētrainā sirsnīgumā lej prieka asaras par Annu Andrejevnu, ka, šķiet, vēl mirklis, un viņa nomirs no skaudības. Vispār gandrīz nepārtraukti jābrīnās par visu lomu izstrādes precizitāti un aktieru reakcijas smalkumu. Te gan gribētu piebilst, ka "kukuļdošanas skatā" diezin vai Ģirta Krūmiņa Zemļaņikam savā dedzīgajā vēlmē nostučīt pārējos vajadzētu gandrīz vai uz galvas līst Hļestakova podā. Viņš taču ir acīmredzams stukačs, un viņam būtu bijis jāzina: jo dziļāks klusums aiz starpsienas, jo tātad uzmanīgāk viņā klausās cilvēks inkognito. Līdz arto iespaidīgā aina. kurā Zemļaņika laiž vaļā neviltoti rūgtu raudienu. iegūtu papildu slodzi. Nabaga vēstītājs cieš, ne tikai uzzinot, ka viņš, līdzīgi citiem, ir prasti pievīlies, bet arī "metis pēries" —ziņas cūkas priekšā, kura par riskanto kalpību viņu vēl arī izcūkojusi ar bezjēdzīgu iesauku. Un patiešām: kur gan redzēta cūka cepurē?
Visi varoņi "Revidenta" izrādē ir fantomi Mūsu acīs.... Kārtīgi PSRS (konkrētāk, manuprāt, Krievijas) apriņķa pilsēteles pilsoņi. Drēbes, apavi, beretes, frizūras (teātra friziermeistaru šedevrs!) — viss liecina par slāvisku „vērienu" Beigu beigās arī aina ar Gibneru (to var izlasīt uzveduma programmiņā), ko Gogolis nav iekļāvis lugas "Revidents" iespiedvariantā, ļauj apgalvot, ka darbība, tāpat kā komēdijā, ris tieši Krievijā. Tajā Krievijā, kuras priekšā tautas "atkāpās", un... notika tas, kas noticis. No šīs Krievijas mēs visi — gan te, gan tur — esam atvadījušies, un atmiņā palikusi vien fantoma valsts.
Un tikai viena persona— Hļestakovs — ir pilnīgi reāla. Mūsu acīs... Kaut vienlaikus Pilsētas priekšnieka un apkārtējo acīs tieši viņš ir galu galā spoks. No šīs abpusīgā attēla (vai redzējuma) saplūsmes izrādē izriet patiesi gogolisks, t. i., mistisks, atklāts fināls. Hļestakovs, sīkaļa a la džinsa svārciņos, kas runā un rīkojas bez jebkādas saprašanas, "ne šis. ne tas” viņš pat iekarsis, pūšot miglu acīs, nekļūst bargs, netēlo kungu (Vilis Daudziņš gluži neierasti, piemēram, spēlē ainu, kurā viņa varonis, dabūjis ne traktiera saimnieka ēdmaņu, lēnīgi smaidīdams, bikli konstatē, ka tas jau nu gan nav cepetis, bet "cirvis, izcepts gaļas vietā", tādējādi [aujot arī mums tam noticēt) — tāds kā kusls "proletārietis" vai neizglītots studentiņš, vārdu sakot, jēradvēsele, kura toties ļoti mīl naudu un ne mazāk sievietes, kas piestūķēta ar savu tiesu melu un savu tiesu godprātības, ar avīžu raksteļiem un slieksmi pašam kļūt par spalvasbrāli, ar vēlmi plūkt dzīves baudu puķes, ieguvis no iestudējuma un arī lugas autora tiesības traukties no pagājības pie mums. "Nu. aiziet!" — lugas ceturtā cēliena beigās dzirdama kučiera balss. "Zvārgulīši skan", trijjūgs rīb (Pastmeistars, kā zināms, licis iejūgt pašus labākos zirgus), un Hļestakovs — "fantasmagotiska persona (..) aizauļo trijjūgā, Dievs vien zina kurp” (Gogolis. Pilns melnraksta teksts "Priekšvārdam..."). Un Jaunais Rīgas teātris šķiet, atkal gatavs atbildēt — kurp... Putns trijjūgs, kurā sēž kārtības himera Hļestakovs, kaut kur laika ceļos augdams audzis kā fatamorgāna, un, raug, tā ilkšuvilcējs — gailis jau ielūkojas pa durvīm telpā, kur tikko kā beidzies nostāsts par spoku valsti — PSRS. Alvis Hermanis vīpsnā: fantasmagorija — un vēl kāda! —turpinās. Ak, Kungs, vai patiešām šeit un tur atkal slejas augšā spoku valsts?
P.S. Es nebūt nerakstīju recenziju, tikai atsauksmi. Tāpat vien, aiz prieka. Kā jebkurš mākslas darbs, arī šī JRT izrāde dzīvos savu suverēnu, no tās autoriem neatkarīgu dzīvi. Un var jau būt. ka Alvis Hermanis reizēm pabrīnīsies par kritiķu un skatītāju domu pavedienu, secinājumiem, sak, nekas tāds ij prātā nav bijis... Neko darīt, jābūt ar to mierā: kur īsta māksla, tur dvašo noslēpums, un katrs drīkst vēlēties tam tuvoties.
P.P.S. Un finālā kaut kas "iz kritiķa dzīves" Gogoļa garā. Citāts: "Hermanim, pašam par laimi, talanta nav iedots pietiekami daudz, un, manuprāt, viņš drīz nonāks strupceļā." (Maija Svarinska. "Teātra Vēstnesis", 1994, nr. 2.) Komentāri, domāju, lieki.

“Revidents” Jaunajā Rīgas teātrī
Rīgas Balss, Atpūta, 2-8.03.2002
autors E.Mamaja

Mīklu, kādēļ N.Gogoļa rafinētais kukuļņēmējs un vietējais provinces hierarhijas galva Antons Antonovičs Skvozņaks –Dmuhanovskis (Gundara Āboliņa meistarības šedevrs) pēkšņi – pretēji veselā saprāta loģikas likumiem un principiem – necilu, paplukušu Pēterburgas ierēdnīti notur par visvareno revidentu, Alvis Hermanis nemaz necenšas atrisināt. Gluži pretēji – viņš visu sarežģī vēl vairāk, piešķirot jauniņajam ierēdnim patiesi neticami necilu veidolu. Viļa Daudziņa Hļestkovs – sīciņš, maziņš izkāmējis, nervozs, nelīdzsvarots, bērnišķīgi lielīgs un naivi bezkaunīgs, puiciskās kļošenēs, izspūrušiem matiem – pavisam nenopietns drauds pašapmierinātajam pilsētas vadonim, kuram tomēr bailēs no ierastā dzīves plūduma sabrukuma salti baiļu sviedri spiežas uz pieres. Revidenta neaizsargātību vēl vairāk izceļ allaž līdzās esošā pavadoņa Osipa brutāli vīrišķīgais, kaukāziski spalvainai, iespaidīgais stāvs (Andris Keišs).
Izrādes uzbūvi nosaka kontrasti – virtuves sājās smakas, kastroļu, pudeļu, skaitīkļu, burku klaboņa, šķindoņa, graboņa un nostaļģiski pazīstamās “Septiņpadsmit pavasara mirkļu” melodijas, rijīgo, uzpūsto birokrātu tuklums un cilvēcisku žēlumu raisoša bezpalīdzība dzīves piespēlēto kataklizmu priekšā. Smieklīgi. Brīžiem skumji. Vai – abējādi.
 

Sentimentā apslīkuši bubļiki...
Diena
autors N.Naumanis

Uzreiz atklāšu savas attieksmes “kārtis” – manuprāt, JRT tapis jēgas biezs un smieklpilns mākslas šedevrs, uz kuru pilnā mērā attiecināmi klasiķa gudrie vārdi “un smejoties viņi laimīgi šķirās no savas pagātnes”. Turklāt, šķiet šis teātra mākslas notikums būs gan tautas mīļots hits, gan viela ļoti nopietnām pārdomām par teātra kā mākslinieciska teksta attīstības perspektīvām XXI gadsimtā – un ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules kontekstā. Jo šī beidzot ir pirmā izrāde mūsu zemē, par kuru var teikt – pasaules līmeņa māksla. (..) Ir skaidri jādeklarē arī tas fakts, ka Revidents ir izcila aktieru ansambļa izrāde, kuras spēks burtiski uzkurbulē skatītāju zāli līdz baltkvēlei. Nevarēju iedomāties, ka mūsu, rātno latvju, publika spētu tik vētraini reaģēt uz izrādi. Brīžiem pat paliek bail. No tās vitālās enerģijas, kas dzimst skatuves un skatītāju starpā.

Revidents 70.gadu ēdnīcā
Jaunā Avīze, 22.-28.02.2002
autors G.Treimanis

Kas tad ir Gogoļa žanrs? Groteska? Karikatūra? Necentīšos izvirzīt apgalvojumus. Alvim Hermanim šie Gogoļa  tēli ir izauguši no ilgām būt laimīgiem, bet viņu rīcību vada bailes. Un tāpēc komēdijā nav galvenā varoņa.
Hermanim netīk sīkreālisms, tāpēc “Revidentā” aiz virtuves ņirboņas, trokšņu un pat ēdnīcas smaržas mākoņa, režija redz traģēdiju, jo katrs personāžs nav smejams vai nosodāms, bet dvēseliski apjucis. Arī kukuļošanas aina ir uz naža asmens. Divi klozetpodi, uz viena sēž Hļestkovs, uz blakuspoda visi kukuļdevēji un katrs savādākā veidā iespiež naudas žūksnīti...
Alvim Hermanim ir laba īpašība, proti, pat slidenu ieceri viņš māk attīstīt līdz perfektam līmenim. Viņā nav arī tās saraustīti haotiskās nenoteiktības, kāda piemīt daudziem latviešu režisoriem.

Noslēgušās JRT Revidenta izrādes Berlīnē
Diena
autors Henrieta Verhoustinska

Jaunā Rīgas teātra populārākā izrāde „Revidents” 15., 16., 17.janvārī viesojās Berlīnes teātrī Hebbel. Uz viesizrādēm JRT uzaicināja Hebbel mākslinieciskais vadītājs, dramaturgs Matiass Lilientāls.

Kā Dienai pastāstīja JRT starptautisko projektu koordinatore Elīna Adamaite, divās pirmajās izrādēs trīssimt vietu lielā zāle bijusi patukša. Viņa to skaidroja ar reklāmas trūkumu un Berlīnes skatītāju atturību pret nepazīstamām ārzemju teātra grupām. Toties trešo izrādi nācies sākt pusstundu vēlāk, jo pie biļešu kasēm bijusi pārāk liela rinda. Visas skatītāju vietas izpārdotas. Pēc izrādes skatītāji pauduši savu attieksmi ar vētrainiem aplausiem.

Pirmo izrādi, Matiasa Lilientāla aicināti, noskatījušies arī daudzi prominenti vācu teātra kritiķi un festivālu direktori gan no Berlin Festspiele, gan no Hannoveres un Cīrihes festivāliem. Viens no vācu pazīstamākajiem kritiķiem Ivans Nāgels pusstundu ilgā runā paudis sajūsmu par redzēto. Savukārt vācu teātra zinātnes klasiķis, žurnāla Theater Heute dibinātājs un bijušais galvenais redaktors, profesors Henings Rišbīters sarunā ar latviešu teātra un kino zinātnieci Valentīnu Freimani pastāstījis, ka vislielāko pārsteigumu „Revidentā” bez žilbinošās izdomas viņam sagādājusi attieksme pret varoņiem — bez jebkādas ņirgāšanās, mīlestības pilna. Viņš par novatoriskiem nosaucis Hļestakova un Osipa lomu traktējumus un ļoti atzinīgi izteicies par šo lomu atveidotājiem aktieriem Vili Daudziņu un Andri Keišu.

Nelabums un Lieldienas
Māksla Plus, 2002.Nr.2
autors U.Adamaite

“Revidents” ir patiesi svētki tiem, kas principiāli iestājas par verbālās informācijas otršķirīgumu teātra mākslā. Nepārvērtējama nozīme iestudējumā ir ritmam, pauzēm, skaņām, trokšņiem. Un, protams, smaržai. Droši vien daudziem “Revidents” “iepakosies” cepto sīpolu smaržā - līdzīgi, kā tiek citēta kūka “Madlēna” Prusta sakarā. Patiesībā šiem sīpoliem būtu jānāk paklanīties. Svarīgākais ir uzsvērt, ka tā nav tikai pikanta mākslinieciska ornamentācija. Stāsti, kas rodas “Revidentā”, jautā par to skumju iemeslu, kas ir daudz dziļāks. Dziļāks par siāmas dvīņu Bobčinska un Dobčinska (Kaspars Znotiņš un Ģirts Ēcis) suģestējoši pamuļķīgo smaidu, ko abi aktieri pārnēsā virtuozā sinhronitātē. Viena no iestudējuma kulminācijas mizanscēnām ir Hļestakova sagaidīšanas rosība, kas līdzīgi kā “Bolero” izaug līdz īstai “uguņošanas mūzikai”. Turklāt - izmantojot tikai "sitamos instrumentus" - 70. gadu virtuves piederumus, koka skaitīkļus, kases aparātu, ledusskapja durvis, grīdas lupatas, šķīvju kaudžu šķindoņu.
     “Revidenta” sižeta izspēlēšana ēdnīcas kompleksa teritorijā, manuprāt, ir ļoti precīza un organiska. Komēdijas žanrs izsenis bijis saistīts ar vēdera un zemvēdera tematiku. Interesants gastronomisks un fizioloģisks fakts saistās arī ar pašu Gogoli. Gogolis nav jutis sāta sajūtu. Nav spējis kontrolēt sava izsalkuma sajūtas. Tāpat arī Viļa Daudziņa Hļestakovs nejūt sātu savās lielajās darīšanās… ar naudu. Piekukuļošana notiek atejā. Ūdeni tur, protams, noraut nevar. Bet rokas nožāvēt varētu, ja izdotos iespert “vējelim”. Aiz netīro flīžu sienas veidojas rinda. Anda Stroda pastmeistars, Māra Liniņa skolas pārzinis, Ģirta Krūmiņa slimnīcas direktors izvelk no ķeseles adīkli, Vigo Rogas tiesnesis ar sirdi kā kristāla oliņu, jo dāvanās pieņem tikai medību kucēnus, Armanda Reinfelda vācietis groza pāri resnajam vēderam spoguli, lai varētu sakārtot bikšu priekšu. JRT aktieri apliecina labas raksturotāju dāvanas.

Māksla Plus, 2002.Nr.2

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
autors V.Čakare

A.Hermanis iet Plūdoņa pēdās un izstāsta aizraujoši laikmetīgu līdzību par sabiedrību, kuras morāle – “Nelidot augstāk par vistu kūts laktu”. Iedvesmu izrādes estētikai režisors smēlies pagājušā gadsimta 60. – 70.gadu sociālajā realitātē ar ceptu sīpolu piesmirdinātu ēstuvi, piegānītu tualeti un, protams, cilvēkiem – labsirdīgiem, aprobežotiem resnuļiem, kuru neizsīkstošā spēja audzināt sev kaklakungus raisa drīzāk līdzcietību nekā nicinājumu. G.Zariņa, B.Broka, M.Liniņš, A.Reinfelds, Ģ.Krūmiņš, K.Znotiņš, Ģ.Ēcis un pilsētas galvas lomā gluži apžilbinošais G.Āboliņš ir tik artistiski, ka spēj “pārspēlēt” pat dzīvo vistu famīliju, kas savā nodabā klimst pa skatuvi. Vien abu atnācēju – V.Daudziņa Hļestakovs un A.Keiša Osispa – ģenētiskais kods pagaidām šķiet grūti atminams.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
autors N.Naumanis

Principiāli nozīmīga izrādē Latvijai, kas spēcīgi atklāj teātra būtību: liek brīnīties par nezināmo zināmajā, liek sajūsmināties par fantāzijas nozīmi teātrī, liek cienīt aktieru sevi nesaudzējošo darbu (pat ja spēlē “tikai” ļoti smieklīgu un rūgtu komēdiju) un skaidri norāda svarīgu nākotnes teātra attīstības ceļu: skatītājs tiek ierauts bezgala atraktīvā, dzīvā priekšnesumā, kurā nav vienas konceptuālas atbildes uz visiem jautājumiem, kurā ikviens cilvēks tiek uzskatīts par unikālu mīklainu būtni. Un galvenais! – šis teātris notikuma vietā jāpārdzīvo, nevis jāapcer vai jāpatērē. A.Hermanis kopā ar aktieru ansambli un mākslinieci K.Jurjāni paveikuši gandrīz neiespējamo – uz četrām stundām pustūkstoša cilvēku priekšā apstādinājuši laiku! Un iemanījušies pārraidīt Gogoli raksturojošo iracionālo mākslas kā brīnuma sajūtu.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
autors U.Adamaite

Māksla rada prieku. A.Hermanis un K.Jurjāne radījuši Ēdnīcu kā pasaules modeli. Apsēdušies uz zila dermatīna krēsla, aplieta ar kompotu, mēs pieceļamies šodien kādā smalkā pieņemšanā. Viss ir neprātīgi asprātīgi. Vistas tiek gaidītas kā Godo, bet neviens īsti nepamana, ka tās jau klāt. Revidents ir eleganta absurda, groteskas un parodijas sajaukums, nezaudējot nekā no cilvēku sirds atspulga, ko nevar sašķobīt nekādi greizie spoguļi. Avangardists, šovmenis Petļura (manuprāt, viltvārdis) no Maskavas varētu nākt paskatīties, ko nozīmē “padomju reminiscences atkritumu estētika” talantīgā īstenojumā. No rekvizītu, kostīmu, tipāžu, mūzikas, trokšņu kakofonijas iznirst melodija – uz zaļganām pudelēm izsvilpts “kāzu” valsis ar tēvu. Aukstie tauki uz alumīnija karotēm sākumā pārvēršas par sastingušām cilvēku asarām beigās. Šobrīd iestudējuma pērles ir G.Zariņas pērļvistiņa Anna Andrejevna un viņas “priekšnieķelis” – Gundars Āboliņš.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
autors A.Burtniece

Šokējoši pārsteidzoša izrāde. Mākslinieciski spilgta, pārliecinoša. Jēgpilna. Atklājas vairākos līmeņos – vēsturiskajā, sadzīviski groteskajā, ētiski filozofiskajā, vispārcilvēciskajā. Asredzīga, ideju bagāta, līdz asarām smieklīga, reizēm bērnišķīgi naiva un vienlaikus sāpīgi dramatiska. To visu ceļ priekšā dzīvi un cilvēkus iepazinis režisors. Meistars. Talantīgi un gudri aktieri. Izredzēta māksliniece.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
autors L.Dzene

Ēdnīca un sortīrs – cilvēka fiziskai eksistencei nepieciešamās telpas, kurās, kā izrādās, var nokārtot visus darījumus. Izrādē tas notiek ar Klošmerles skandāla asprātību un māksliniecisko vieglumu. Mazas galviņas uz lieliem ķermeņiem, kā vistām. Auglīgā sociālā vidē krustojoties izdzīvošanas primitīvajām dziņām un mūžīgajām bailēm ir radies šis mutants – cilvēciņš. Teātra valodā – traģikomisks radījums, ļoti nožēlojams. Hļestakova lomā prāta aktieris V.Daudziņš. Bet ārējās formās hiperbolizētie, vatētie tēli skatuves dzīvē ir patiesāki, dziļāki nekā savā ādā atstātais Osipa klēpja bērns Hļestakovs, kurš lomu zīmē no ārpuses. Te ir runa par aktieru psihofizisko tipu, jo V.Daudziņš savu uzdevumu veic perfekti. A.Hermaņa režijai un dažu aktieru (G.Zariņa, G.Āboliņš) sniegumam jau šodien var pareģot hrestomātisku mūžību teātra vēsturē, kur viņu sveicina teātra hiperbolas metrs Vsevolods Meierholds.

Kritiķa acs
Diena,Izklaide
autors Ieva Zole

Ejot uz izrādi — notikumu, jābūt gataviem daudz un gardi smieties, ik pa brīdim tapt pārsteigtiem, kā arī ilgi sēdēt. Lai cik teicami būtu G.Zariņas un G.Āboliņa (protams, ne tikai) aktierdarbi, izrāde ir režisora A.Hermaņa augstā dziesma.

Kritiķa acs
Diena, Izklaide
autors Henrieta Švāne

Milzu (dažkārt gan šķībi nošķiebušās) miesās ierušināto aktieru mākslas, režisora un mākslinieces fantāzijas svētki. Mīlīgie resnīši, kas pusslimu nelaimīgu klaidoni notur par svarīgu personu, izraisa gan homēriskus smieklus, gan aizkustinājumu un līdzjūtību. Izrāde ar pārdomu un atklāsmju pēcgaršu.

Kā viss tas gadījās?
Lauku Avīze
autors Māra Svīre

Par godu Alvim Hermanim ir jāsaka – viņš nav ļāvies tik vilinošajai iespējai vilkt paralēles ar nejēdzībām mūsu šodienā. Luga nav par to. Luga ir par mums pašiem. Hrestomātiskā atziņa, ko atceras visi, kuri vai nu skolā mācījušies “Revidentu”, vai vispār par šo lugu dzirdējuši: “Par ko smejaties? Paši par sevi smejaties!” Nenoliedzami, tā ir liela māka, ja apjēdz, ka tiešām par sevi smejas.
(..)Aktieri netaisa jokus, viņi ir nopietni, pat ļoti nopietni, bet bezgala komiski, jo tāda ir situācija. Gan autora dotā, gan režisora uzburtā. Ansambļa izrāde, kurā ikviens apbrīnas cienīgi uztvēris un realizējis režisora domu. Šis izrādījies tas retais un visai Latvijas aktiermākslai laimīgais gadījums, kad kopīgā darba rezultāts ir ģeniāls. Un nevajadzētu latviskā pieticībā vairīties to skaļi atzīt.
 

Ja nu rīt mani ieceļ...
Diena
autors A.Neiburga

Bija un izbija sapnis par skaisto dzīvi, kā jau tas parasti notiek.
Pagaisa kopā ar kāzu svinību spoguļbumbas ņirbošajiem gaismas rimbuļiem, izskanēja smeldzīgajā brūtes dejā ar savu tēvu.
Kāzas bez līgavaiņa, sapnis un pamošanās.
Ne jau par amatu un drošību tiek maksāts revidentam, bet par sapni.
Cik mulsinoša un kaunpilna atmošanās – nu kā mēs tā noticējām? Kā mēs tā varējām noticēt?
Pasakai! Vīzijai! Laimei “uz līdakas pavēli”!
Kā mēs tā atklājām savu sīciņo sapnīti svešām acīm, savu muļķībiņu un godkāri un savu ievainojamību un neaizsargātību?
Un savu sapņu tik neiedomājamo, tik cilvēcisko pieticību, kas visa ietverta vienā biklā, bet cerību pilnā Bobčinska/ Dobčinska lūgumā revidenta (par rubļiem sešdesmit pieciem, jo vairāk nav) – un ja jūs, tā sacīt, pašu ķeizaru, Viņa Ekselenci, gadījumā satiktu, tad arī viņam tā pasakiet:
Ka tādā un tādā provincē, tādā un tādā miestā, dzīvo tāds Pjots Ivanovičs Dobčinskis. Vai Bobčisnskis. (Vai es)
Dzīvē kā komēdijas sākas daudzas traģēdijas. Bet, lūk, traģēdijas diemžēl komēdijās nepārvēršas.

Fantāzijas dzīres
Neatkarīgā Rīta avīze
autors S.Radzobe

Režisora (viņš arī scenogrāfs) Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto Nikolaja Gogoļa komēdiju Revidents ir ārkārtīgi interesanti skatīties. Izrāde ilgst gandrīz četras stundas, taču garlaicīgi nav ne mirkli. Tieši otrādi – kad notikumi tuvojas finālam, pārņem žēlums, ka beigsies fantāzijas dzīres, kādās es Latvijas teātrī diez vai vispār kādreiz esmu bijusi uzlūgta.  
Lielākā daļa no maskās tērptajiem aktieriem (jo polsteri taču arī ir maskas) spēlē pat apbrīnu raisošā meistarības līmenī, organiski lietojot no precīzas psihofizioloģiskas izjūtas atvasinātu grotesku. Aktieru spēle sagādā kolosālu baudu. Tik ļoti pievelk ne tikai asprātība, bet arī intonācija, ar kādu tiek uzrādītas arhetipiskās, visos laikos cilvēku sabiedrībai raksturīgās slēptās, par grēcīgām atzītās tieksmes – godkāre, slavaskāre, vēlēšanās izcelties, bailes no atbildības, apjukums, sastopoties ar svešo... Tieksmes, kuras, gudri konstatē teātris, ak vai, būs mūžīgas. Intonācijai nav raksturīga ne asa satīra, ne iznīcinošs atmaskojums. Drīzāk humorā balstīta teātra pašatzīšanās, kas aicina arī skatītājus uz pašatzīšanos un kas kļūst par spēcīgas emocionālās saites stiprinātāju starp skatuvi un publiku zālē. Pilsētas priekšnieka ģimenes kolektīvais foto, ko rada Gundars Āboliņš (Pilsētas priekšnieks), Guna Zariņa (viņa sieva Anna Andrejevna) un Baiba Broka (viņa meita Marja Antonovna), ir burtiski šedevrs. Par katru no viņiem varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu, izsekojot gan šo varoņu tuklo ķermeņu, gan viņu domāšanas komiskajai grācijai.

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec (Tulkojums)
Neue Zürcher Zeitung.
autors Renate Klett

Vientuļi ļaudis. Starptautiskais teātra festivāls Kvebekā

  .. Vai Alvja Hermaņa “Revidents”, brīnišķīgais latviešu iestudējums ar saviem resnajiem, skumjajiem, komiskajiem padomju cilvēkiem, pilns baiļu un zemiskuma. Nekad vēl nav bijis tik patiesas karikatūras, ne tik daudz smieklīguma skumjās un aizdomu iejūtībā.

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec
Neue Zürcher Zeitung
autors Renate Klett

.. Oder der “Revisor” von Alvis Hermanis, die wunderbare lettische Aufführung mit ihren dicken, traurigen, komischen Sovjetmenschen voll Angst und Gemeinheit. Nie gab es so lebenswahre Karikaturen, nie so viel Lächerlichkeit im Leiden und Argwohn in der Empathie.

Aus der \"k.& k.\" Zeit: Kantine, Kohl und Klo (tulkojums)
Zürcher Theaterspektakel
autors Daniele Muscionico

No “k&k” laikiem: kafejnīca, kāposti un klozets

Šī smarža! Sīpoli un cigoriņi, novārīta smirdoņa un uzsildīta nabadzība, cerība uz taupības liesmiņu un no gaisa grābti laimes solījumi. Īsti sociālistiski smaržojošajā kādas provinces pilsētiņas ēdnīcā vietējā nomenklatūra uz noplukušiem krēsliem noenkuro  savus pārticības taukus un klausās, kā policijas priekšnieks lasa priekšā vēstuli: inkognito un slepenā misijā ceļā devies revidents no Pēterburgas, lai pārbaudītu, kā provincē ievēro likumu. Vai viņš ir lietas kursā par mahinācijām pilsētiņā? Par pagrimušo jurisdikciju? Ierēdņu korumpētību? Aiz tiesneša, skolas inspektora, apriņķa ārsta, pastmeistara platajām mugurām paveras bezdibeņi.
   Gogoļa pārmaiņu komēdija “Revidents”(1836), kas ataino ierēdņu nesaimnieciskumu Cariskajā Krievijā, 39 gadus vecais latvietis Alvis Hermanis risina pilsētā, kur tualete ir veiksmīgu ekonomu pulcēšanās telpa. Tur piekukuļo iedomāto revidentu, tur atzīstas mīlestībā un vispār uzvedas visai familiāri. Šajā sabiedrībā patiesām jūtu izpausmēm vieta tikai pie ēšanas vai tās pretstata- tā saīsina un saasina Hermanis. Viņš reanimē savu bērnību, septiņdesmitos gadus padomju kundzībā – un noskalo savas zemes sociālistisko pagātni padomju tualetes podos. Gogoļa oriģināla  darbības galvenās līnijas atraisot un pārceļot latviski, Hermanis sasniedz vēl vairāk: mazliet sāpīgas atvadas no fiziski rijīgās, morāli sagrauztās sabiedrības ideāliem, kura nonākusi tieši tur, pašā apakšā, tualetē.
    Tāpēc Hermanis radījis hiperreālistiskas scenogrāfijas ainas (netīrībā slīkstošas tualetes, sagrabējušu ēdnīcu), tāpēc viņš polsterē savus personāžus ar spilveniem līdz groteskumam (Hermanis: “Lielvēderaini cilvēki Padomju Savienībā bija sastopami pirmām kārtām iestādēs, kam bija saistība ar ēdināšanu.”), tāpēc iedomātajam revidentam (jaunais, brīnišķīgi atklāti-naivais Vilis Daudziņš) jābūt pumpām sejā un modīgiem, galvaspilsētas pēdējā modes kliedziena džinsiem tievajās kājās; tāpēc Hermanis ļauj izcilajam Jaunā Rīgas teātra ansamblim spoži rādīt viņu Austrumu teātra tehnisko varēšanu - un tāpēc līdzdarbojas arī divas vistas.
    Kad īstais revidents beigās tiešām ierodas, Hermanis atsakās no diviem pēdējiem lugas teikumiem, ar kuriem kāds žandarms piesaka revidenta atbraukšanu. Durvjpriekšā liktenīgi stāv milzu vista. Tas liek domāt: revidents ir jēdziens, tāpat kā vista, – priekšstats par kādu lietu, fikcija, fantoms. Taču šķietamu vērtību, šķietamu jēdzienu, šķietamu eksistenču pasaulē viss ir maldi. Tad kāpēc lai vista nebūtu revidents- vai revidents vista?

Aus der \\
Zürcher Theaterspektakel
autors Daniele Muscionico

Dieser Duft! Zwiebeln und Zichorie, eingekochter Mief und aufgewärmte Misere, die Hoffnung auf Sparflamme, das Heilversprechen auf Eis. In der real sozialistischen duftenden Betriebskantine einer Provinzstadt hievt die lokale Nomenklatura ihr Wohlstandsfett auf schäbige Stühle und lauscht, was der Polizeivorsteher aus einem Brief vorliest: Inkognito und in geheimer Mission soll ein Revisor aus Petersburg unterwegs sein, um in der Provinz nach dem Rechten zu sehen. Weiss er über die Machenschaften der Stadt Bescheid? über die verluderte Rechtsprechung? Die Korruption der Beamten? Unter dem feisten Hintern des Richters, Schulinspektors, Kreisarztes, Postmeisters tun sich Abgründe auf.
   Nur folgerichtig, dass diese Körperteile im Weiteren eine Rolle spielen werden. Nikolai Gogols Verwechlungskomödie "Der Revisor" (1836), die die Misswirtschaft der Beamten im zaristischen Russland darstellt, spielt beim 39-jährigen Letten Alvis Hermanis in einer Stadt, in der die Toilette der Ballungsraum erfolgreichen Wirtschaftens scheint. Man besticht dort den vermeintlichen Revisor, man erklärt sich dort die Liebe, man ist dort überhaupt sehr familiär. In dieser Gesellschaft finden wahre Gefühlsäusserungen nur beim Essen oder beim Gegenteil statt, so verkürzt und verschärft es Hermanis. Es reanimiert seine Kindheit, die siebziger Jahre unter sovjetischer Herrschaft - und spüllt die sozialistische Vergangenheit seines Landes die sovjetischen Klos hinunter. Gogols Vorlage auf die Hauptstränge der Handlung zurückgebunden und ins Lettische übertragen, erreicht er damit noch mehr: eine etwas wehmütige Verabschiedung von den Utopien einer körperlich verfressenen und moralisch zerfressenen Gesellschaft, die genau dort, die ganz unten, die im Klo angekommen ist.
Dafür entwirft Hermanis hyperrealistische Bühnenbilder (schmutzstarrende Toiletten, eine abgewrackte Kantine); dafür stopft er sein Personal bis zur grotesken Verzeichnung mit Kissen aus (Hermanis: "Dickleibige Menschen waren in der Sovjetunion vor allem bei Behörden und Menschen anzutreffen, die mit der Ausspeisung von Mahlzeiten zu utn hatten."); dafür muss der vermeintliche Revisor (der junge, wunderbar treuherzig-naive Vilis Daudzins) Pickel im Gesicht und um die dünnen Beine modisch den letzten Schrei aus der Hauptstadt tragen, Jeans; dafür lässt Hermanis das brilliante Ensemble des Jaunais Rigas teatris ihr technisches Osttheater-Handwerk zelebrieren - und deshalb spielen drei Hühner mit. Die Tiere nehmen das Zitat des Kurators der Armenastalt auf, wonach das Schicksal "ein blindes Huhn" ist.
Wenn der echte Revisor am Ende tatsächlich eintrifft, verzichtet Hermanis auf die zwei letzten Sätze des Stückes, mit denen ein Gendarm dessen Ankunft meldet. In den Werft steht, schicksalshaft, ein riesiges Huhn vor der Tür. Das insinuiert: Revisor ist ein Begriff genauso wie Huhn ein Begriff ist - die Vorstellung eines Dinges, eine Fiktion, ein Phantom. Doch in einer Welt der Scheinwerte, Scheinbegriffe und Scheinexistenzen ist alles Täuschung. Wieso aso soll ein Huhn kein Revisor sein - oder ein Revisor ein Huhn?