Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
REVIDENTS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

REVIDENTS

Nikolajs Gogolis
REVIDENTS

Gogoļa luga izspēlēta 20.gs. 60.–70.gadu sociālajā realitātē ar ceptu sīpolu smaržas apņemtu ēdnīcu un piegānītu tualeti, kurā tukli un mazliet lētticīgi cilvēki cenšas piepildīt savus sapņus.

Lomās: Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Guna Zariņa, Baiba Broka, Andis Strods, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Jevgēnijs Isajevs, Kaspars Znotiņš, Lauris Johansons, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa vai Inga Alsiņa-Lasmane, Maija Apine, Edgars Samītis

Režisors, scenogrāfs, tulkotājs – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 30 min (3 cēlieni)
Biļešu cenas:
7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2002. gada 14. februārī

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Luga, kas kļuvusi par ikonu cilvēku lētticībai un labai tiesai veselīga humora. Kā daudzu literāru darbu pamatu, arī šo veido kāds it kā noticis"reāls" atgadījums. Šo sižetu Gogolim uzdāvināja Puškins, ar kuru pašu esot atgadījies kas līdzīgs...
Lugas sižets ir tikpat reāls, cik anekdotisks: kādas nomaļas pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu ikvienā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļo inkognito.
Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents? Protams, dominē vēlme noticēt un uzticēties, īpaši vidē, kur visai reti gadās satraucoši notikumi... Un neizpaliek arī bailes, jo cilvēks pēc savas dabas ir mazliet mantrausīgs – un mazliet laisks. Tomēr būtiski uzsvērt, ka izrāde nav par dīvaiņiem, bet tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Jo nav trulu vai dumju cilvēku; katram ir savs sapnis, katram ir ilgas, un lielā mērā arī šī izrāde ir par ilgām.

"Sižets liek domāt par šo lugu kā satīrisku komēdiju, un, visdrīzāk, šis priekšstats ir maldīgs. Izrāde ir mēģinājums, ja ne gluži atminēt šo mīklu, tad vismaz pietuvoties tai, jo Gogolis ir kā sapnis, no kura var arī neuzmosties un palikt tajā uz visiem laikiem. Ja tikai tas nav jau noticis." (Alvis Hermanis)

Vārds: kauls, 02.05.2008
Viedoklis: tādas tās meitas ir :(
Vārds: Baiba, 02.05.2008
Viedoklis: vakar ar neitu bijām izrādē. Smagi, jo ventilācija nestrādā, karsti un izrādē viss likās pārāk sakāpināts. Meiat teica ka uz šo teātri nekāds vairs nekad...
Vārds: baiba, 02.05.2008
Viedoklis: Noskatījos vakar, meitai tā bija fiziska un garīga trauma...
Vārds: Māra, 02.05.2008
Viedoklis: Man vislabāk patika tas vācietis, izrāde ļoti uzlabo garstāvokli, un nav pliekana.
Vārds: Paula, 02.05.2008
Viedoklis: Lielisks, laikmetīgs iestudējums! Ģeniāla aktierspēle un visu cieņu brāļu attēlojumam! Kaspars Znotiņš - malacis!

Trubadūra dziesma un zemnieku gods, Diena, autors Pēteris Bankovskis

Sapiens Sovjeticus, Teātra vēstnesis 2000. nr.1, autors Margarita Zieda

Mans Alvja Hermaņa „Revidents”, Teātra Vēstnesis, autors Maija Svrinska

“Revidents” Jaunajā Rīgas teātrī, Rīgas Balss, Atpūta, 2-8.03.2002, autors E.Mamaja

Sentimentā apslīkuši bubļiki..., Diena, autors N.Naumanis

Revidents 70.gadu ēdnīcā, Jaunā Avīze, 22.-28.02.2002, autors G.Treimanis

Noslēgušās JRT Revidenta izrādes Berlīnē, Diena, autors Henrieta Verhoustinska

Nelabums un Lieldienas, Māksla Plus, 2002.Nr.2, autors U.Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors V.Čakare

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors N.Naumanis

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors U.Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors A.Burtniece

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, autors L.Dzene

Kritiķa acs, Diena,Izklaide, autors Ieva Zole

Kritiķa acs, Diena, Izklaide, autors Henrieta Švāne

Kā viss tas gadījās?, Lauku Avīze, autors Māra Svīre

Ja nu rīt mani ieceļ..., Diena, autors A.Neiburga

Fantāzijas dzīres, Neatkarīgā Rīta avīze, autors S.Radzobe

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec (Tulkojums), Neue Zürcher Zeitung., autors Renate Klett

Einsame Menschen. Ein internationales Theaterfestival in Quebec, Neue Zürcher Zeitung, autors Renate Klett

Aus der \"k.& k.\" Zeit: Kantine, Kohl und Klo (tulkojums), Zürcher Theaterspektakel, autors Daniele Muscionico

Aus der \\, Zürcher Theaterspektakel, autors Daniele Muscionico

Trubadūra dziesma un zemnieku gods
Diena
autors Pēteris Bankovskis


Alvja Hermaņa pagājušās trešdienas sāpīgais dziedājums Latvijas vizītkarte — Revidents lika aizdomāties. Tas bija publicēts Dienas otrajā — komentāru un viedokļu — lappusē, tātad iecerēts plašākai un daudzveidīgākai lasītāju auditorijai nekā tad, ja būtu ievietots kultūras sadaļā. Iespējams, ka dažam labam no otrās lappuses lasītājiem līdz šim ir bijis visai miglains priekšstats par to, ko Hermanis dara. Nu šī migla būs pa daļai kliedēta. Bet ne jau kultūrizglītojošās kvalitātes dēļ nelielais rakstiņš pieminams vēl pēc nedēļas. Svarīgākā ir autora kaisme, aizstāvot "trauslu sievieti" pret "onkuļu baru", respektīvi pret tagadnes Latvijas vīriešiem, kas, kā raksta Hermanis, ir pazaudējuši godu.

Ir diezgan nebūtiski, kādu notikumu iespaidā Latvijas šobrīd slavinātākais un, iespējams, talantīgākais režisors bija ķēries pie spalvas (nu labi, pie datora). Būtiska ir viņa bruņnieciskā poza un izteiksme, viņa žests, ko kāds varbūt nodēvēs par teatrālu, bet kas patiesībā ir cilvēka dabā dziļdziļi iemītošs, tāpat kā Hermaņa pieminētais pretstats — trulums un lopiskums. Bruņnieciska attieksme pret sievieti, pret idealizētu un nesasniedzamu vai pat neeksistējošu sirsdsdāmu Eiropā radās un nostiprinājās X, XI gadsimtā, varbūt pat nedaudz vēlāk, laikmetā, kas droši vien bija tikpat nelāgs un pretrunu pilns kā visi pārējie, mūsdienas ieskaitot. Tie bija tā sauktie viduslaiki, kad pēc antīkās pasaules izčākstēšanas un pēc lielu ļaužu masu pārvietošanās dažādos virzienos ap spēcīgām dinastiskām ģimenēm sāka kristalizēties veidojumi, no kuriem vēlāk izveidojās mūsdienās zināmās valstis. Kas gan pateiks, vai dzejiskā sirdsdāmas pielūgsme patiešām bija pa spēkam kādam no mūžam karos un laupīšanā aizņemtajiem bruņiniekiem vai to viņiem piedēvēja tikai varai pakalpīgie dzejnieki. Tas arī nav svarīgi. Priekšstats, simbolisku vērtību kopums bija radies, un tas pastāv līdz tagadnei, līdz pat komiksiem par Tristanu un Izoldi (un karali Marku, kurš, protams, paliek ēnā).

Karalis Marks paliek ēnā, jo karaļa tieša pielūgsme kļūst aizvien sarežģītāka, viņu var uzdrošināties apzīmēt pat par "piekrāpto vīru". Ir sarakstīts milzums grāmatu par to, kā valdnieka dievišķošana, ko uzskata par pagānisma mantojumu, savulaik atkāpusies, nostiprinoties kristīgajai baznīcai. Par šo tēmu var lasīt, šķiet, bezgalīgi: tā, piemēram, pēc imperatora Otona nāves 69.gadā pēc Kristus viņam uzticīgie karavīri devās pašnāvībā, jo, imperatoram mirstot, zuda arī viņu dzīves būtiskais saturs un jēga, toties daudzējādā ziņā nožēlojamajā Franču revolūcijas laikmetā karalis jau vairs nenozīmēja neko, to varēja giljotinēt un karikatūrās attēlot kā cūku. Tomēr būtu maldīgi iedomāties, ka šāda virzība iezīmēja "sakrālā ķermeņa" neatgriezenisku galu, kaut kādu "progresu", kura galapunktā atrodas tagadnes demokrātiju bezpersoniskie klerki un aktīvisti, kuru nomaiņu kabinetos un protesta demonstrāciju tribīnēs neviens, izņemot dīkdieņu un žurnālistu saujiņu, vispār nepamana. Varas attiecības, kā to bieži un labprāt apraksta visu spektra krāsu domātāji, ir un pastāv vienmēr un visos līmeņos. Gluži tāpat kā aizspriedumi un māņu ticības. Asaras, apraudot Staļina nāvi, daudziem bija īstas, atmiņas par laimes valstību ulmaņlaikos arī nav nekādi drudža murgi. Un, lai cik pārliecinoši kristīgā baznīca atklātu, kurš šajā pasaulē ir vienīgais Kungs, sabiedrībā nemitīgi pulsējošās varas attiecības rada traģiskus, bet dažkārt arī komiskus kundzības fantomus, sākot no varmākas vīra vai sētas barveža, līdz pat vēlētiem ierēdņiem, kuri pēc ievēlēšanas sajūtas kā "tautas vadoņi".

Alvja Hermaņa arhetipiskā iestāšanās par "trauslo sievieti" kārtējo reizi atgādina, ka nav nekāda postmodernisma un nav nekāda no atlūzām samontēta konceptuālisma, ir vien cilvēkam kā vienlaikus garīgai un zooloģiskai būtnei piemītoša vajadzība tiekties un gaidīt prettiecību, pakļauties un tikt pakļautam, vaicāt un atbildēt uz citu vaicājumiem. Hermanim priekšplānā izvirzās vaicājums par godu. Jā, bija laiki, kad šejienes vīrieša gods lika iebrukt, teiksim, kādā igauņu ciemā, nosist tur visus vīrus (arī pusaudžus un večus), pievākt sievietes "reproduktīvā vecumā" u.tml. Tie bija laiki, kad Vakareiropā darīja apmēram līdzīgas lietas, bet trubadūri galmos dziedāja par daiļo, neaizsniedzamo dāmu, tādējādi godu saistot ar attālināto, simbolisko (par tālaika Eiropas zemnieka vai klaidoņa godu diezin vai daudz liecību ir saglabājies).

Latvieša gods gadsimtiem cauri pārsvarā ir bijis zemnieka gods un, trūkstot pašiem saviem augstāka, simboliska goda nesējiem, aizvien ir bijusi tendence goda laupīšanu piedēvēt kādam citam, kādam svešajam. To bija viegli darīt līdz pat XIX gadsimta vidum, kad apstākļi kļuva labvēlīgi nāciju un vēlāk arī nācijvalstu izveidei visā Eiropā. Kopš tā laika var runāt par ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli mērāmu kultūrtelpu tagadējās Latvijas teritorijā, arī viena etnosa — latviešu — ietvaros. Nu parādījās iespējas godu pazaudēt ne tikai kaut kur pie svešiem, bet arī tepat. Un zaudēšana bija vienkārša: kas vieniem bija gods, citiem — negods, tātad, ja persona pārvietojās pa kaut kādu vērtējumu vertikāli (mūsdienu angļvalodīgajā vidē lieto apzīmējumus upward/downward mobility), tā varēja arī zaudēt vai iegūt godu atkarībā no novērotāja un vērtētāja paša vietas šajā vertikālē.

Savādā kārtā mūsdienu it kā egalitārajā (sociāli vienlīdzīgajā) "demokrātijas" iekārtā par pašieceltiem "goda vērotājiem" ir kļuvuši žurnālisti. Izcilais franču sociologs Pjērs Burdjē kādā 1995.gadā nolasītā lekcijā izteicies: "Ieņemot pašu zemāko, pakļauto stāvokli attiecībā pret citiem kultūras radīšanas nogabaliem, viņi (žurnālisti — P.B.) īsteno īpašu, reti sastopamu kundzību: viņi ir piesavinājušies varu pār publiskās pašizteikšanās un publiskās dzīvošanas līdzekļiem, viņiem pieder pieeja atpazīstamībai un sabiedriskai atzīšanai."

Latvijā nav tādu žurnālistikas kritizēšanas tradīciju kā Francijā, tāpēc jāpriecājas par katru trubadūra dziesmas takti. Alvis Hermanis, aizstāvot "trauslo sievieti" pret "onkuļu baru", noteikti pamanīja, ka šo baru vadīja un virzīja tieši žurnālists. Protams, ja mēs abi runājam par vienu un to pašu gadījumu.

Sapiens Sovjeticus
Teātra vēstnesis 2000. nr.1
autors Margarita Zieda


Summējot aizvadīta — XX gadsimta fenomenus un skatapunktu sašaurinot līdz Eirāzijas sociālpolitiskajai teritorijai, kā viena no mīklainākajām, jocīgākajām un arīdzan skumjākajām parādībām noteikti izspīlēsies "padomju cilvēka" veidolā. Var, protams, ņemt to lietu plašāk un sacīt — vispār sociālistisko režīmu cilvēkprodukta ģīmī un funktierī. Vienkārši padomju cilvēks ir savējais, viens no tēvzemes piederīgajiem, turklāt nevaid taču miris — joprojām parādās, skatoties spogulī, un uz spoguli, kā sacīts, "ņeča peņjaķ". Tā ka Latvijas presē paustās raizes, ka tieši krievu skatītājam būs nepatīkami skatīties Jaunā Rīgas teātra Gogoļa "Revidentu", varētu mēģināt līdzsvarot ar pārdomām, ka arī Blaumaņa komēdijas Krievu drāmas teātrī ir pierasts iestudēt tādā kā "latviskā" vizuālajā kolorītā, kas tomēr neiegrožo darbos aplūkojamo parādību vien nacionālo īpatnību satvarā, un "mierinošu" informāciju, ka arī latviešu publikas daļā mēdz atgadīties pa skatītājam (citastarp, no tā dēvētās latvju sabiedrības elites, hm), kam ir smagi "to", proti, savas nesenās pagātnes neestētisko vaigu, skatīt, un viņi metas no zāles ārā. Lai gan uzreiz arī jāpiebilst, ka skatītāju vairumam četrstundīgais priekšnesums tomēr panesas diezgan lielā jautrībā. Komēdija taču.
Padomju cilvēka restaurācijas darbi latviešu teātrī aizsākās pirms gadiem pieciem, Alvim Hermanim iestudējot "Manu nabaga Maratu", kur pirmoreiz fokusā nonāca 50. gadu cilvēki, skatīti viņu saražotās materiālās kultūras kontekstā (kostīmi, sadzīves dizains), sava laika mākslinieciskā apjēguma formātā, bet — no 90. gadu beigu laika distances.
Pa šo laiku turpat JRT tapušas vairākas refleksijas aizejošā laikmeta un cilvēka sakarā — Alvja Hermaņa "XX gadsimts. Pojezd prizrak. Vision Express", Laura Gundara virsvadībā vēlreiz uzvesta Gunāra Priedes "Jaunākā brāļa vasara", darbs, kas pirms 47 gadiem uz šīs pašas skatuves veica "samta revolūciju" latviešu teātra pēckara estētikā, teātra domāšanā. Arī šie abi JRT iestudējumi pēta cilvēku, "iesēdinot" viņu sava laika materiālajā un garīgajā telpā, abi — pēta iepriekšējās paaudzes. Gan jaunā — "padomju cilvēka" piedzimšanu Latvijā (Laura Gundara izrāde uzrāda pirmās konformistu paaudzes rašanos), gan padomju cilvēka esības kosmisko vientulību tautsaimniecības sasniegumu "sprādziena" laikmetā — "XX gadsimta" tēli konfrontācijā ar tehnoloģiskās, materiālās, ideju kultūras blīvo klātbūtni bija principiāli vientuli.
Vientuļš ir arī "Revidenta" padomjcilvēku krāšņās kompānijas svētku mielasts — šī cilvēku gatavība svētkiem, kuri tā arī nekad nenotiks, jo, kā noskaidrojas, — iemesla šiem svētkiem jau nemaz nav bijis. Kolektīvais apmāns un apskaidrības brīdis ar atvērto finālu — lūk, vēl viens jaunākās pagātnes sižets, kas nule kā restaurēts atbilstīgi laikmeta paskatam ļaunajā Rīgas teātri.
Tā ka varam apgalvot — teātri blakus līdz šim samērā vientuļajai latvju identitātes pētniecei — Mārai Zālītei uzradušies vēl citi "arheologi", un kā nopietnākais būtu minams tieši Aivis Hermanis, kuru nodarbina "jaunākais periods” — laiks, kas determinējis viņa vecāku paaudzi un paša bērnību, vārdu sakot, tā "mantojuma" korpusa daļa, ar kuru apzīmogota ir arī režisora cilvēciska pieredze. Padomju dzīves reāliju izmantojums „Revidentā" atšķirībā no iepriekšējiem iestudējumiem it kā nav vairs tik pašsaprotams, jo neizriet no pašas lugas ciešā veidā. Šī dzīve nesakrīt ne ar lugas rašanās laiku, ne ar tajā aprakstāmo notikumu laika aprisēm (lai gan padomļu dzīve un Gogolis. protams, ir vien-otra cienīgas parādības), tomēr pašā darba nosaukumā liktais "revidenta" jēdziens ir viens no atslēgas vārdiem, ar kuru ir iespējams slēgt tieši šo savdabīgo laikmetu. Vārds "revidents” cilvēkiem ar padomju dzīves pieredzi asociatīvi trāpa vispirms jau tieši padomju ainavā, kurā viena no dzīves noslēpumainākajām un reizē svarīgākajām zonām bija tirdzniecības sfēra un jebkurš tur strādājošais cilvēks, arī ēdnīcas darbinieks, par ēdnīcas priekšniecību pat nerunāsim, „sabiedrības kolektīvajā apziņā" kotējās laikam jau augstāk nekā viss tā laika politbirojs, kopā ņemts. Šāda apvērstā hierarhija ir elementāri izskaidrojama — politbirojs tālu. saiknes ar
dzīvi nekādas, kamēr tiešās dzīvības āderes — produkti, piemēram, bija atrodami vismazāk veikalu plauktos. Par galvenajām darbības zonām izvērtās tādas teiksmainas telpas kā noliktavas, zemletes valstība, virtuves kambari.
No otras puses, nostāsti vēsta, ka šajos laikos arī visa garīgā, tāpat intelektuālā dzīve risinājusies virtuvēs. Nezinu, vai arī Latvijā, Krievijā — noteikti. Bet laiktelpa, kurā Alvis Hermanis ievieto Nikolaja Gogoļa "Revidentu", Krieviju no Latvijas nešķir, uz skatuves apkopotās materiālās kultūras briljantais klāsts liecina — tas ir padomju laiks, un tātad esam tiklab Latvijā, cik Krievijā.
Un esam virtuvē — tās intīmi publiskajā modelī —ēdnīcā, kuras "otra seja" —tualete kļūst par otru izspēlēto sabiedriskās telpas modeli Hermaņa —Gogoļa stāstā. Un, ja jau esam šādi izvēlētā lasījumā konsekventi līdz galam, tad jāmin arī uz skatuves vēl celi soļojošais ķēdes pirmais posms — vistas un gailis — potenciālais buljons un omlete. Gals un sākums — saslēgti visi dzīvības sistēmas ķēdes posmi.
Liriskais izrādes prologs ar tukšo ēdnīcu un putniem, vienīgajiem telpas iemītniekiem,
vedina atcerēties pirmo Alvja Hermaņa izrādi pēc atgriešanās no Amerikas "Kā lēna un mierīga upe..." un balto dūju pāri uz vadiem. Pēc deviņiem tēvzemē nodzīvotiem gadiem tas transformējies resnos mājputnos, un Normunda Naumaņa lasījumam par savdabīgi interpretēto krievu trijjūga tēlu varētu pievienot arī vēl latvisku parafrāzi par pīļu dīķa diskusijām virzienā uz saulaino tāli vai atminēties kādu simbolisku lasījumu — piemēram, par putniem kā cilvēka dvēseles tēliem vai kā pārdomātas runas pavadoņiem, spēka iemiesotajiem. Šoreiz tas ir vistas formāts, kas izvēlēts cilvēka dvēselei, un vistas spēks, kas signalizē par gaidāmās runas mērogiem.
Un telpā jau lejas aizraujošākā padomju spiegu stāsta "Septiņpadsmit pavasara mirkļi" neaizmirstamās taktis. Divi Mihaela Tariverdijeva patentētie vadmotīvi, kuri vēstīja par Štirlica un viņa sievas "tikšanos nesatiekoties" Berlīnes kafejnīcā Zwei Elefanten un kāpināja spriedzi Štirlica intelektuālās piepūles brīžos, kā arī draudīgākajos sižeta pagriezienos (viens no uzrakstiem, kas tādos brīžos parādījās, bija "informācija k razmišļeņiju"), izmantoti Hermaņa stāstā, varētu musināt uz aizdomām par savdabīgiem "kultūrmičūrinisma" nodomiem — miksēt luliana Semjonova & Tatjanas Lioznovas padomju maskultūras šedevru ar Nikolaja Gogoļa smiekliem jauna detektīva radīšanai. Līdz šādai konsekvencei gan Hermaņa stāsts nesastrukturējas, "pavasara mirkļiem" izrādē paliekot galvenokārt intonatīvo akcentu līmenī, iekrāsojot laikmeta lasījumu liriski sirsnīgās toņkārtās, — padomju laiks, kas aizritējis kā septiņpadsmit pavasara mirkļi.
Skaidrs, ka mūsdienu Latvijas sociālpolitiskais konteksts, (sa)dzīves reālijas un, pats galvenais, cilvēku mentalitāte Gogoļa „Revidentam" ir tīrā ilustrācija, tāpēc lugu šodien iestudēt, šķiet, ir pat grūtāk. Pārāk tieši atsaucas reālā dzīve, un visnotaļ problemātiski ir neiekrist plikas sociālas karikatūras vai plakanas satīras lamatas. Alvis Hermanis atvērtās durvīs nelaužas un tā vietā, iai kaut ko te. tā sarkastiski atmaskotu, publicistiskā kaismē izkliegtos par "korupciju valsts līmeni", apelētu pie katram Rīgas domes vai namu pārvaldes apmeklētājam vispārzināmā problēmu kompleksa, tuvplānā pievelk cilvēku un vides, kas šo parādību iemieso, izskatu, materializējot Gogoļa lugai likto epigrāfu par seju, kurai nebūs vainot spoguli, raksturīgos tipāžos, tērpu un sadzīves priekšmetu dizainā, telpu noformējumā, rekonstruējot t.s. padomju stilu. Tā, no vienas puses, it kā pievienojoties pēdējo gadu pasaules modes vējiem — septiņdesmito gadu aktualizācijai, no otras — iesaistoties sarunā ar eksotisku materiālu — padomju stilu un attiecīgi — saturu.
Resno cilvēku kompānijā, kuru sacerējis Aivis Hermanis tandēmā ar kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni, ir tikai četri tievi cilvēki — siāmdvīnis Bobčinskis-Dobčinskis, visnabadzīgākā sabiedrības slāņa pārstāvji, kā arī svešinieki — Hļestakovs un Osips. Darīšana, kā smejies, šeit ir ar sabiedrības krējumu. Un — ar cilvēka svarīgumu, ko zināmā mērā arī varētu dēvēt par šīs sabiedrības strukturētājasi, mugurkaulu, uz kura turas visa vērojamā dzīve — jocīgie cilvēki komplektā ar aizlaistajām saimniecībām. Šo cilvēku sejas un stāvus rotā savāds stulbuma zīmogs, kas raksturo ikvienu un katru — no pilsētas priekšnieka līdz ēdnīcas apkopējai un reprezentē kādu vienotu cilvēku sugu, kuras kvalitātes uzradās vienlīdz noturīgas, aplūkojot gan ģimenes modeli, gan sabiedrības hierarhiju. Galvenās ģimenes — pilsētas priekšnieks (Gundars Āboliņš), sieva (Guna Zariņa) un meita (Baiba Broka) — mikroevolucijas piemērs liecina, ka šīs sugas attīstība risinās lejupslīdošā trajektorijā, kurā cilvēka kvalitāti nosaka tērētums apvienojumā ar enerģiju. Turklāt tērētumam ir tendence pieaugt, bet enerģijai — samazināties.
Indivīds kā tāds (šajā) sabiedrībā principiāli nespēlē nekādu lomu. Lomu spēlē tikai un vienīgi viņa sociālais statuss —cilvēks ir tikai tas, kas viņš ir sabiedrības hierarhija, un nekas vairāk. Bet arī ne mazāk. Un šī ir viena no atbildēm uz jautājumu, kā šo neko, gadījuma caurbraucēju Hļestakovu, "visa pilsēta" spēj noturēt par svarīgo personu no Pēterburgas.
JRT versijā Hļestakovs ir absolūtais zero, zemākais homo sapiens līmenītis — Vilis Daudziņš no šī tēla ir izveidojis blakšu sakostu bomžveidīgu tipu, kura infantilitāte teju vai robežojas ar garīgo atpalicību — šajā personā nav ne mazāko iespēju nolasīt to, ko nolasa visa pilsētiņa. Tad jau uz svarīgo personu drīzāk "pavelk" Hļestakova kalps Osips Andra Keiša iespaidīgajā veidolā. Jocīgā kārtā noslēpumainības akcenti šajā izrādē ir pārbīdījušies — no Hļestakova, ar kuru viss ir skaidrs, uz pašu marginālāko lugas figūru — Osipu, ar kuru pavisam maz kas ir skaidrs. Nu, piemēram, kāpēc šis ar šiku noformētais (ko vērts ir Osipa un Hļestakova veļas kontrasts vien!) dzīves baudītājs skaitās tā nīkulīgā, teju vai ar kašķi sirgstošā cilvēciņa kalps?
Protams, nevar nepamanīt, ka JRT "Revidents" ir spēcīgi erotizēts un uz daudziem jautājumiem sniedz tieši šāda līmeņa atbildes. Un, lai gan ar Osipa tēlu erotiski aktīvā lādiņa līmenī varētu spēkoties vien Gunas Zariņas Anna Andrejevna — brīdī, kad tiek nomests baltais ēdnīcas ķitelis un skatam atklājas liesmojoši sarkanā kombinē ieskautais masīvais augums, — tomēr arī pārējiem, gandrīz visiem izrādes tēliem ir ārkārtā daudz miesas. Katrā ziņā miesas jebkuram no pilsētas iedzīvotājiem ir vairāk nekā jebkā cita. Un arī tēli un situācijas Hermaņa stāstā transformējas pēc šiem likumiem — tā, piemēram, Gogoļa ieskicētais "bezsejas" sulainis izrādē ir pārtapis par kuplām formām apveltītu bufetnieci, kura izkāpj no Gogolim tik tukšās viesnīcas gultas segas apakšas. Maija Apine šajā tēlā x atsauc atmiņā vai visu to labticīgi naivo padomju sieviešu — mūžīgo gaidītāju galeriju (šeit pat var atcerēties leģendāro Soņu Vijas Artmanes izpildījumā no padomju hīta "Dzimtas asinis"), kuru ar tādu jaudu tiražēja pēckara kinematogrāfs. Vispār padomju kino kā tipāžu ražotne ir noderējis daudzu tēlu risinājuma — gan Vigo Rogas tiesnesim Ļapkinam-Tjapkinam — tāds mūžīgā frontinieka tips apvienojumā ar kādu no staļinlaika drūmajiem, nelabu nojausmu piesātinātajiem valdības tēliem, gan Ģirta Krūmiņa glumi nepatīkamajam Zemļaņikam (nez kāpēc padomju kino šādus pārķemmētu pliko pakaušu īpašniekus mīlēja prezentēt kā ķirurgus), gan Anda Stroda gaisīgi sievišķīgajam sārtvaidzim pastniekam, kura velosi pēds šķiet atstāts tepat aiz ēdnīcas durvīm (tās bija sievietes - pastnieces, kas vizinājās cauri visam pirmskara kinematogrāfam), gan Sandras Kļaviņas draudzenes sirsnīgi asarainajai un svarīgiem notikumiem tik neatņemamajai klātbūtnei, gan mazajiem pionierīšiem, karsto ziņu pienesējiem, Bobčinskim-Dobčinskim, Ģirta Ēča un Kaspara Znotiņa atveidotajiem nevīstošajos smaidos sastingušajiem sabiedrības bērnības tēliem, par Gundara Āboliņa pilsētas priekšnieku pat nerunājot, —šie svaigie cilvēciņi ar portfelīšiem bija neatņemama padomju kinkomēdiju sastāvdaļa, galvenie konflikta ģeneratori mazāku mērogu spēlītēs ("Volga, Volga”, "Karnevāla nakts" utt.).
Hermaņa izrādes tēli eksistē it kā divās atskaišu sistēmās vienlaikus — gan reālās dzīves, gan kinematogrāfa, tāpēc JRT "Revidentu" prāts nesas uzlūkot ne tikvien kā "uhodjačaja natura" (A. Smeļanska termins) restaurācijas līmenī, bet arī "uhodjaščeje iskusstvo" pētniecības līmenī. Māksla, kas piederēja tautai, še apskatāma kopā ar pašu tautu. Jo ne jau visi atveidotie cilvēciņi ir tikai padomju kinotēlu stilizācijas, turklāt arī to aktieru darbs, kuru tēli šai stilizācijai ir pakļauti, ar šo uzdevumu vien neaprobežojas, īpaši, ja lomas formāts ir lielāks par klusējošo Armanda Remfelda vācieti Gibneru vai Māra Liniņa bēdīga paskata izglītības bruņinieku, sēdošā darba upuri Hlopovu.
Par izrādes zvaigzni līdzās Gundara Āboliņa tik cilvēcīgajam nelietīgajam pilsētas galvām pārliecinoši kļūst Gunas Zariņas galvenās pilsētas sievas tēls — esence parādībai, ko krievi dēvē par stervoznostj un kura tik lielu vietu ieņēma dzīvē, bet tik niecīgu tās dzīves laika māksla. Šajā dzīves un mākslas mijiedarbe dzimušais abu bērns — Baibas Brokas izveidotā Marija Antonovna— ir tāds kā nolēmēts, kā nolemts, dziestošais temperaments apvienojumā ar erotisko veidolu darbojas kā traģikomisks signāls — dzimtas vitalitāte iet mazumā.
Erotiskajai elpai pakļauta ir arī izrādes kostimērija, kas "uzpumpē" ne tikai pašu miesu un piešķir tai jestrus akcentus (Osipa apmatojuma džemperītis!), bet arī elektrizē padomju apģērba industrijas pieticīgo sortimentu ar koķetiem atribūtiem — spalvainās mohēras beretes, pusgarie zābaki ar rāvējslēdzējiem ārmalās, īsās, baltās zeķītes virs brūnajām zeķubiksēm, augstpapēžu kurpes ar biezajām zolēm. Un vienlaikus tik antiseksuāla ir pati vide, kurā iesēdināti šie jestrie tēli, — padomju ēdnīcas askētiski funkcionālais stils kombinācijā ar ceptu sīpolu smaku, notecējušām sienām un aizdambēto tualeti lasās kā bēdīgs atgādinājums — šajā valsti ne tikai seksa nebija.
Arī revidenta vizītei šajā stāstā ir ambivalents raksturs — kas pilsētas vīriešiem kļūst par dienesta pārbaudījumu, tas sieviešu grupējumam — par erotisku piedzīvojumu. Viltus revidents pāraug viltus preciniekā, revīzijas fantasmagorijai saplūstot ar gigantisku seksuālo mirāžu, kuras atvērtajā finālā klaudzina milzīgs gailis, tēls, kas tradicionāli simbolizē vīrietību, no vienas puses, un murga kliedēšanu — no otras puses. Lai gan pilnīgi iespējams, ka tur piesakās jauns, vēl lielāks murgs.
Savienojot sabiedriskos un erotiskos līmeņus vienotā gultnē, Hermanim izdevies radīt ārkārtīgi vitālas dzīves ainu. kurai, par spīti fināla minorajām taktīm, miršana, kā izskatās, ne tuvojas, nedraud. Līdzīgi Kristofa Martālera no laika izkritušo cilvēku korim, šie cilvēciņi turpina virzīties telpā, meklējot savai eksistencei piepildījumu. Jēgu.

Mans Alvja Hermaņa „Revidents”
Teātra Vēstnesis
autors Maija Svrinska


Gandrīz visu mūžu Nikolaju Gogoli tirdīja jautājums, vai viņš nenomelno Krieviju. Un vēstulēs, rakstos, aprakstos, dažādos savu darbu komentāros viņš nemitīgi itin kā taisnojās. "Revidents", piemēram, apauga ne tikai ar gariem skaidrojumiem, bet arī divām miniludziņām — "Revidenta atrisinājums" ("Razvjazka "Revizora"") un "Papildinājums "Revidenta atrisinājumam"" ("Dopolņeņije k "Razvjazke "Revizora"""), kas tapa 10 gadus (!) pēc pašas komēdijas pirmizrādes. Arī romānu "Mirušās dvēseles" Gogolis bija nodomājis turpināt otrajā daļā, taču, kā pats apgalvoja, esot to sadedzinājis (vēsturei palika tikai dažas nodaļas), jo "izstrādāt pāris lielisku raksturu, kas liecinātu par mūsu iedabas augsto cēlsirdīgumu, nav lielas jēgas. Tas rosinās tik vien kā tukšu lepnību un lielību. Daudzi pie mums jau tagad, jo īpaši starp jauniešiem, pasākuši pārlieku plātīties ar krievu tikumu un domā nevis par to, kā sevī cildenumu iedziļināt un attīstīt, bet gan — kā to visiem izrādīt un paziņot Eiropai: "Skatieties, vācieši: mēs esam labāki!"" ("Četras vēstules dažādām personām "Mirušo dvēseļu" sakarā".) Tā nu pēctečiem būtībā palicis tikai viens "Mirušo dvēseļu" sējums, kura finālā Gogolis, šis krievu literatūras dižais mistiķis, nosēdinājis Čičikovu trīs zirgu vilktajā puskarietē, t.i., slavenajā krievu trijjūgā, pabeidz romānu ar sakramentālām pārdomām: "Eh, trijjūgs! Putns trijjūgs, kas tevi izdomājis? Tikai brašai tautai tu varēji rasties, tādā zemē, kur nemīl šaurību, bet kas līdzenā tālē izpletušies puspasaulē. (..) Vai arī tu, Krievija, tā nelido kā veiklais, nepanākamais trijjūgs? (..) Krievija, kurp tu trauc, dod atbildi! Nedod atbildes. Brīnišķīgās skaņās dzied zvārgulītis, krāc un par vēju pārvēršas gabalos sarautais gaiss, garām lido viss, kas vien tik ir zemes virsū, un citas tautas un valstis, greizi skatīdamās, griežas sāņus un dod tai ceļu."
JRT izrādē "Revidents" Gogolim ir dota atbilde. To sadzirdēt man palīdzēja Normunds Naumanis, ar pārsteidzošu tvērienu noķēris aiz astes "putna-trijjūga" metaforu ("Diena", 2002. g. 16. febr.), ko personificē omulīga vistu saime, kura, pilna atbildības un ieinteresētības, piedalās uzvedumā. Jā, tautas "atkāpās", un Krievija ieauļoja... Padomju Savienībā. Fantasmagoriskā valstī, kas visai pasaulei lielīgi izbazūnēja, ka vedot cilvēci pretim gaišajai nākotnei... Un vai gan citādi varēja būt, ja ģeniālais gaišredzis Gogolis atstājis pajūgā pārticības himeru Čičikovu? Skaidrs taču, ka tas bijis gaiļa trijjūgs.
Ar īsta mākslinieka aci noskatījis telpu, kurā ievietot "Revidenta" varoņus, Alvis Hermanis tikpat nekļūdīgi uzgājis arī darbības laiku — 20. gs. 70. gadi. Pats brežņevisma uzplaukums, kad viss šķita uz mūžiem nostādināts, kapitāls un nesatricināms, kad viss bija aizvilcies ar rutīnas tīmekli. Gluži kā tolaik, kad tapa "Revidents", kad dzimtbūtnieciskā cariskā Krievija bija pārliecināta par savu varenību.
Uzgājis laiku, režisors (tā vien prasās vārds "ģeniāli") atrod arī darbības vietu. Jā, šajā fantasmagoriskajā vaistī — PSRS — ļaudis visu kaut cik slepeno pārsprieda, lasīja un cits citam deva no rokas rokā vai nu virtuvē, vannasistabā, vai tualetē, cerot, ka tur nav noklausīšanās ierīču. Un te nekādā ziņā Hermanis nav grēkojis Gogoļa priekšā. Spiegošanas mānija zēla kā padomju, tā Krievijas impērija, tālab jau arī tiesnesis Ļapkins-Tjapkins, uzzinājis par revidenta ierašanos, teica: "Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievija... ja... grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji."
Un tā, lai paziņotu konfidenciālo ziņu, Pilsētas priekšnieks sapulcina savus padotos, teiksim, gorispolkoma virtuvē vai kādā specēdnicā. Scenogrāfs A. Hermanis ar tīšu skrupulozitāti restaurē šāda tipa iestādījuma ārējo veidolu; režisors A. Hermanis reproducē tā "auru" un ikdienišķo temporitmu; bet kā mākslinieks viņš rada grotesku tā saucamā obščepita tēlu. Un tie skatītāji, kas, tā sakot, iznākuši no Padomju Savienības, zviegdami un asaras slaucīdami (no smiekliem), ieslīgst jau laimīgi piemirstajā, pagātnei atdotajā, zilganbaltpelēkajā alumīnija valstībā, kurā jau pa gabalu jaušama kārtīgi sacepto sīpolu smaka un dzirdama griezīgā šķindoņa, ar kādu dakšiņas un karotes pēc mazgāšanas tiek saujām mestas skārda kastīšu ligzdās (nažu — šo buržuāzijas laiku palieku tur gandrīz nekad nav bijis), paplāšu rīboņa, katlu dārdoņa, skapju durvju švīkstoņa un būkšķoņa — citiem vārdiem, padomju sadzīves triumfa himna. Bet pēc tam to nomaina cits muzikālais fons — melodija no filmas "Septiņpadsmit pavasara mirkļi". Savulaik vakaros, kad tā tika rādīta televīzijā, ielas Padomju Savienībā bija gandrīz tukšas. Pirmais (un labs) padomju televīzijas seriāls. Un, protams, par spiegu, tas ir, par izlūku. Tātad — pārcilvēku inkognito. Un šī smalkā un skumjā sasauce ar "Revidentu” pieklusina smieklus, un... dvēsele iesāpas. Kāpēc? Bet vai gan iespējams izskaidrot katru mākslas pieskārienu cilvēkam?
Fantastiski apspēlēta arī otra galvenā darbības vieta — padomju ateja (paldies režisoram, ka bez "auras"), jo atkal panākts spēcīgs māksliniecisks vispārinājums. Jau pašai vietai, kur risinās kukuļdošanas aina, ir vismaz divas jēdzieniskas slodzes. Pirmkārt, kā jau minēju, padomju pilsoņa apziņā izveidojies komiski rūgtais "drošuma" simbols, otrkārt, pati par sevi tā ir ietilpīga notiekošā būtības metafora, ko var nosaukt vienā vārdā — smerdelis. Smird bailes, iztapība, smird klačas un blēdības — Smird cilvēku netikumi. Smako valsts, kas plaukst - melos.
Esmu redzējusi daudzus "Revidenta" iestudējumus, gan interesantus, gan ne visai, taču tos visus, kā tagad saprotu, ir vienojusi kopīga iezīme — tās ir bijušas lugas interpretācijas. Alvis Hermanis ir sasniedzis augstāko... Pēc izrādes pārlasījusi visus Gogoļa komentārus šai komēdijai, biju pārsteigta par aso vērīgumu, ar kādu režisors (varbūt arī māksliniece), minot soli pa solim autora pēdās, pamanījis pavisam sīku piezīmi un sapratis, kas pēc būtības tajā slēpjas. It kā starp citu, turklāt iekavās Gogolis piemetina, ka "Hļestakovs, kā zināms, ir tieviņš, bet visi pārējie — resni" (pilns melnraksta teksts "Priekšvārdam tiem, kas būtu vēlējušies nospēlēt, kā nākas, "Revidentu""). Padomājiet: no vienas puses, autors turpat ne reizi vien atkārto, ka "jāvairās no kariķēšanas", bet, no otras, — uzstāj, lai Hļestakovs būtu kā sērkociņš (Gogolis tieši tā arī saka: spička) starp resnuļiem. Runa taču ir par dzīviem cilvēkiem —aktieriem. Bet kur gan rast tādu trupu? Alvis Hermanis kopā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni tādu rada. Porolona polsteros visi izrādes varoņi ir gluži vai neaptverami, un tikai Viļa Daudziņa Hļestakovs ir palicis, tā sakot, savā miesā. Un teātris trāpa desmitniekā. Uz skatuves rodas tas, kas parasti nerodas, — īsta fantasmagorija, bet ne raupjš tās a la farsa atdarinājums. Fantasmagorija, kā zināms, nozīmē atainojumu, ko iegūst ar dažādām optiskām ierīcēm, un tieši šādi šis jēdziens ticis konvertēts mākslas jomā. Meijerholda "Revidentā" arī, ja atceraties, tēli it kā klonēdamies dubultojās, trīskāršojās... desmitkāršojās... Hermanim tie — kā palielināmajā stiklā — divkāršojas. Taču princips tas pats — optiskais efekts.
Jā, domās neatkarīgais, patstāvīgais režisors Alvis Hermanis prot būt paļāvīgi paklausīgs ģēnijiem (ko pamanīju jau "Pīķa dāmas" iestudējumā). Tagad piebildīšu — viņš tos izjūt. Iedomājieties, "Revidenta" darbība risinās tieši turpat — Padomijas virtuvē un atejā, taču aktieri, proti, varoņi, ir normāla izmēra cilvēki. Un kas? Izrādes telpiska būtība sašaurinātos un iespiestos talantīgas, bet tomēr! — interpretācijas ietvaros. Turpretim tagad ar izteikti teatrāliem līdzekļiem atdzīvināta Gogoļa daiļrades galvenā mākslinieciski teokrātiskā tēma — spoku valsts. Un cilvēks šajā fantasmagoriskajā pasaulē dzīvo pēc visiem savas dabas likumiem, jo viņš taču nezina, ka eksistē, tā sakot, citā dimensijā. Smejas, dusmojas, baiļojas, mīl, ēd, dzer, sēž uz poda... Taisnība Gogolim! Nekādas karikatūras, JRT ansamblis to ir praktiski pierādījis. Jo psiholoģiski patiesāk aktieris dzīvo savā hiperbolizētajā ķermenī, jo stiprāk apjaušams notiekošā sirreālisms.
Kritiķi faktiski vienā balsī runā par aktieru lielisko darbu. Jo sevišķi daudz cildinošu vārdu tiek veltīts Gundaram Āboliņam (Pilsētas priekšnieks) un Gunai Zariņai (Anna Andrejevna). Nedabiskajos apstākļos viņi spēlē patiešām žilbinoši dabiski. Starp citu, pilnīgi piekritu Henrietai Švānei, ka katrs tēlotājs šeit pelnījis portretu ("Diena", 2002. g. 22. febr.). Es, piemēram, gluži vai ģību no smiekliem, kad Baibas Brokas Marija Antonovna, šī provinciālā intelektuāle, izmisīgi cenšas saprast, ko Hļestakovs gvelž par lakatiņu ap viņas "lilijas kakliņu"; kad Sandras Kļaviņas pavāriene (lugā viņa ir kāda Korobkina kundze) tik bezgala vētrainā sirsnīgumā lej prieka asaras par Annu Andrejevnu, ka, šķiet, vēl mirklis, un viņa nomirs no skaudības. Vispār gandrīz nepārtraukti jābrīnās par visu lomu izstrādes precizitāti un aktieru reakcijas smalkumu. Te gan gribētu piebilst, ka "kukuļdošanas skatā" diezin vai Ģirta Krūmiņa Zemļaņikam savā dedzīgajā vēlmē nostučīt pārējos vajadzētu gandrīz vai uz galvas līst Hļestakova podā. Viņš taču ir acīmredzams stukačs, un viņam būtu bijis jāzina: jo dziļāks klusums aiz starpsienas, jo tātad uzmanīgāk viņā klausās cilvēks inkognito. Līdz arto iespaidīgā aina. kurā Zemļaņika laiž vaļā neviltoti rūgtu raudienu. iegūtu papildu slodzi. Nabaga vēstītājs cieš, ne tikai uzzinot, ka viņš, līdzīgi citiem, ir prasti pievīlies, bet arī "metis pēries" —ziņas cūkas priekšā, kura par riskanto kalpību viņu vēl arī izcūkojusi ar bezjēdzīgu iesauku. Un patiešām: kur gan redzēta cūka cepurē?
Visi varoņi "Revidenta" izrādē ir fantomi Mūsu acīs.... Kārtīgi PSRS (konkrētāk, manuprāt, Krievijas) apriņķa pilsēteles pilsoņi. Drēbes, apavi, beretes, frizūras (teātra friziermeistaru šedevrs!) — viss liecina par slāvisku „vērienu" Beigu beigās arī aina ar Gibneru (to var izlasīt uzveduma programmiņā), ko Gogolis nav iekļāvis lugas "Revidents" iespiedvariant