Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
RĪGA. URBĀNIE MĪTI

RĪGA. URBĀNIE MĪTI

Jānis Joņevs, Mārcis Lācis
RĪGA. URBĀNIE MĪTI

To var saukt dažādi – modernā folklora, urbānās leģendas, spoku stāsti vai absolūtas muļķības. Tomēr skaidrs, ka Rīgai ir otra, tumšā puse. Tramvajā brauc mironis, Iļģuciemā ir savs velns, zem Centrāltirgus lepni dzīvo milzu žurkas. Varat neticēt, bet tā tiešām ir.

Aktieri: Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters

Režisors, mākslinieks – Mārcis Lācis
Komponists – Toms Auniņš
Kustību konsultante – Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 1 h 40 min
Biļešu cena: 10,00, 15,00; 18,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 9. maijā

"Rīgas leģendu tumšie noslēpumi" - sarunu ar Jāni Joņevu par iestudējumu RĪGA. URBĀNIE MĪTI laikrakstā "Latvijas Avīze" lasīt šeit

"Baisie un komiskie urbānie mīti Jaunajā Rīgas teātrī", Latvijas Radio Ziņu sižets par izrādi šeit. Žurnāliste Sintija Ambote.

LR 3 Klasika žurnālistes Sandras Ņedzveckas saruna ar iestudējuma RĪGA. URBĀNIE MĪTI režisoru Mārci Lāci, komponistu Tomu Auniņu, aktieriem Lienu Šmuksti, Ivaru Krastu, Edgaru Samīti un Reini Boteru, kā arī fragmenti no izrādes ģenerālmēģinājuma šeit

 

LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 09.05.2016.
LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 09.05.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Līga Gaigala. 10.05.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Līga Gaigala. 10.05.2016.
Vārds: anna, 17.06.2017
Viedoklis: Lieliska aktierspēle! Stāsti aizraujoši atklāti. Bija arī uzjautrinoši momenti. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai atrautos no ikdienas. Patiks tiem, kuri visu uztver viegli.
Vārds: Dana, 15.03.2017
Viedoklis: Laikam esmu pārlieku pieaugusi vai snobs (kā te rakstīts zemāk), kaut gan 80.to bērns, bet mūsu kompānijai šī izrāde šķita garlaicīga. Pulkstenī ieskatījos jau pēc 40 min. Mani nepaķēra! Vārtīšanās pa krītu jēgu arī nesapratu.
Vārds: Lāsma, 24.02.2017
Viedoklis: Aktieru spēle fantastiska, pārsteigumi, daži joki drusku muļķīgi, bet drīzāk traucēja nevis pats joks, bet blakussēdētāja smiekli, jo gribējās izjust noskaņu. Kopumā esmu sajūsmā, gribās pat aiziet vēlreiz, tikai sēdēt kaut kur priekšā, lai būtu tajā visā iekšā.
Vārds: Anda, 30.01.2017
Viedoklis: Lieliski! Fantastiski. Bravo! Abi ar vīru tā smējāmies, ka vēders sāp vēl šodien. :D Paldies lieliskajai aktieru četrotnei! P.S. Visām izrādēm nav jābūt "dziļām".
Vārds: Liene, 04.01.2017
Viedoklis: Sen nebiju tā smējusies. Paldies!

Melnā Rīga
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
17.05.2016
autors Mārīte Gulbe

Mārča Lāča izrāde Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē sākas kā spiritisma seanss, kuru sākumā neviens no četriem izrādes varoņiem labprātīgi negrib apmeklēt, bet mazpamazām bailes un nepatika zūd, proporcionāli pieaugot stāstītāju ticībai vēstītā patiesīgumam. Viņi arvien vairāk pakļaujas stāsta hipnozei, līdz beidzot visi seansa dalībnieki pilnībā tiek iesūkti šajā atmosfērā, paši kļūstot par urbāno mītu personāžiem. Tāds ir arī leģendu, nostāstu, tenku dzimšanas mehānisms – jocīgs pastāsts no sērijas “varat neticēt, bet tā tiešām notika ar vienu manu paziņu” nonāk līdz tam, ka cilvēks ir pilnībā noticējis neloģiskajam un fantastiskajam un kļūst par pārliecinātu stāsta tālāk paudēju.

Režisora M. Lāča radošajā pieredzē ir leļļu un objektu teātra studijas, neatkarīgo teātru bezkompromisa dauzonīgais gars un simpātijas pret absurda un melnā humora estētiku. Visi šie elementi nāk līdzi arī uz JRT iestudējumu, kurā ieviesies tāds neatkarīgo teātru nabadzības estētikas un melni ironiskais gars. Spilgtākais iespaids par M. Lāča daiļradi man ir “Skaldi un valdi” projekts Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē 2010. gadā kopā ar Regnāru Vaivaru – huligāniski skarba, paradoksāla K. Skalbes pasaku interpretācija. Šoreiz Lāča kompanjons ir ironiskais literāts Jānis Joņevs ar romāna “Jelgava 94” pieredzi. Un izrāde ir tapusi par Rīgu.

Telpas vidū atrodas tikai liels, ovāls, ar melnu galdautu apklāts galds. Seansa dalībniekiem saliekot rokas kopā un paņemot krīta gabalu, sevi piesaka pilsētas gars – uz galdauta parādās uzraksts RĪGA. Deviņos stāstos aktieri izstaigā paralēlo Rīgu – šausmu stāstiņu pilsētu, kurā saimnieko anonīmā roka, kas sagādā visu, ko saimnieks prasa, sarkanās kurpītes, Inčukalna velni, sabiedriskajā transportā braukā mironis, kapos iedzer K. Barons ar domubiedriem, caurulēs spokojas Rīgas ūdens utt.

Izrādi M. Lācis veidojis kapeņu stāstiņu estētikā. Tās mērķis ir nobaidīt un izsmīdināt – tā neitralizējot piedzīvotās šausmas. Melni, ikdienišķi tērpi (pamatā trenūzenes, kas kājās gan ballīšu apmeklētājiem, gan Pārdaugavas velniem – prātu nodzērušiem klaidoņiem), kas pamazām tiek novārtīti krīta putekļos un salaistīti ar ūdeni, atstājot iespaidu, ka savārtītie radījumi tikko izrāpušies no kapa. Ir tikai daži akcenti: sarkanās (velna) acis – kaprīzi pilsētas neona gaismu atspīdumi (kaut vai no visās Rīgas malās izkaisītajām “laimētavām” ar sarkanām neona reklāmām), sarkanās kurpītes un baltais līgavas plīvurs. Vēl arī kapličas smaka – no izjukušām, sašķaidītām mārtiņrozēm nelaiķes pušķī un “Rīgas šampanieša” “mīzalu” smārds. Aktieri elastīgi pāriet no viena stāvokļa citā – ikdienišķu gaitu nomaina ķermeņa sastingums, stūrainas, neveiklas un nedabiskas kustības. Tā nevīžīgs vecis vai priekšpilsētas urla iztēlē pārtop par staigājošu mironi vai zombiju. Arī aktieru kājas un rokas darbojas pretēji un par pārsteigumu cilvēka gribai, kā nevaldāmas un svešas gribas vadītas. Mute un mēle, valoda tāpat – aktieri runā atpakaļgaitā, runa pēkšņi pārvēršas niknā, nesaprotamā ­burbuļošanā kā no satrakota santehnikas krāna, sašļūk šļupstā utt. – stāstnieki pret savu gribu pārvēršas par infernāliem personāžiem.

Vislabākajā veidā izrādē izpaužas režisora apgūtās objektu teātra “saknes” – leģendā par roku četru aktieru apakšdelmi un plaukstas izdejo izteiksmīgas roku dejas, stāstā par sarkanajām kurpītēm apavu pāris vada un dancina aktieri, bet leģendā par Rīgas ūdeni (šī Rīgas brenda rašanās un izčibēšana pati par sevi ir leģendāra) apspēlēta ūdens pudele, kas meitenes sapnī bolās milzu acīm, guldz un blurkšķ.

Kopumā izrāde ir asprātīga. Mans favorīts laikam ir Rīgas bieds, kas saucas “sabiedriskā transporta kontrolieri”, kuru atstarojošās vestes pazīstami bieži mēdz materializēties pēkšņi, tumsā, aiz pagrieziena. Dažbrīd gan komisms un ritms atslābst, arī izrādes sākuma daļa ir lēnīga iešūpošanās. Ne visi stāsti ir nopulēti. Un nepavisam šie stāsti nav izsmalcināti – tie, kas viebjas par fekāliju jokiem un atraudziņu, būs sašutuši, viens tāds stāsts arī ir. Vērtīgāki ir tie stāsti, kuros notiek ne tikai teatrāla izdauzīšanās, bet notverts arī saturisks zemslānis, kā, piemēram, stāsts par netīro sirdsapziņu, kurā nobeigtais draudzenes kāmis apsūdzoši klanās un māj koka zaros visu garo ziemu.

“Urbānie mīti” apstiprina aizdomas par Ivara Krasta komiķa dotībām – komiskais efekts rodas no aktiera absolūtas nopietnības, izbaiļu, sasprindzināta izmisuma vai niknuma stāvokļiem kā Rīgas ūdens, mirušā vectēva un kāmja epizodēs. Edgars Samītis izrādes dotajā intonācijā ieguvis drūmi jautru atbrīvotību un, nepārspīlējot ekspresivitāti, izveidojis daudzveidīgus tēlus, no kuriem atmiņā paliek maniakālais tehnikas pārbaudītājs un kapu puķu pircējs. Liena Šmukste iederīga šai estētikā kā laba stāstniece. Pagaidām iepaliek Reinis Boters, taču viņa tēls ar švītīgo frizūru un sarkanajām kurpēm kājās pats par sevi ir impozants.

Vārds skatītājam

Armands: “Ne vien smiekli, bet arī pārdomas par fobijām, laba/svaiga debija.”

Jana: “Neatceros, kad teātrī būtu tik ļoti smējusies. Aktieru plastika lieliska (izcils režisora darbs, norādot to visu likt lietā), superjoņeviski teksti. Stāsts par Vecmīlgrāvja ūdeni – tiešām izcils!”

jrt.lv

Spoku stāsti neglītuma pūdercukurā
www.pudernica.wordpress.com
17.05.2016
autors Pūdernīca

Reizēm teātri taisa dramatiskās izrādes, reizēm ķeras pie postdramatiskiem izteiksmes līdzekļiem. Reizēm modernie centieni izdodas, bet reizēm atkāpes no klasikas sanāk samocītas un nebaudāmas, īpaši, ja tas nav, tā teikt, aknās un nenāk “no iekšām”.

Šim nebūs būt tam gadījumam, jo Mārča Lāča mākslinieciskās izpausmes ir cauruncaur jaunpienesīgas un absolūti necieš konservatīvās tradīcijas. Nu, varbūt “necieš” ir par stipru teikts, taču nevaru iedomāties viņu strādājot ar standarta izrādi. Katrā ziņā tas vairs nebūtu ne no aknām un ne no iekšām.

Tajā pašā laikā M. Lāča režisoriskais rokraksts nav pašmērķīgi tendēts uz atteikšanos no tradīcijām, kas varētu radīt nesaprotamu un arī mazbaudāmu rezultātu (ir neskaitāmi piemēri tēlotāja mākslā). Piedāvātais galaprodukts ir viegli uztverams, humora caurstrāvots, (atkārtošos) radošs, interesants un sniedzas tālāk par izklaides līmeni. Jāņa Joņeva ausij tīkamie, apaļie teksti ar režisora gādību ieguvuši trešo un varbūt pat ceturto dimensiju, piedāvājot skatītājam patiešām smieklīgu (un es jau ne reizi vien esmu teikusi, cik grūti latviešiem iet ar gaumīgu humoru) un spraigu viencēlienu. Konkrētajam materiālam tā arī ir īstā forma, jo – kas būtu par daudz, tas būtu par skādi.

Rīga. Urbānie mīti ir perfekts laikmetīgā teātra paraugs visās jomās, ko spēju iedomāties – gan izrādei speciāli rakstītais materiāls (literarizēti par un pa Rīgu klīstošie spokaini sulīgie nostāsti, mutvārdu folklora), gan formāts, aktieru atlase, aktierspēle, vizuālais aktieru un skatuves noformējums…

Šī izrāde ir kā modernais balets, par kuru mēdz teikt, ka tas ir neglīts – lauztas kustības, nenostiepti pirkstgali, neorganiskas pozas. Arī Urbānajos mītos ir gana daudz “neglītā”, tomēr šajā reizē tas vairāk kalpo kā ķirsītis uz tortes, kā pūdercukurs vai glazūra. Ir kičs, ir sekss, ir lamuvārdi, ir ķēmošanās, bet tikai tik daudz, lai būtu sulīgi, interesanti un lai vakarēšana sveču gaismā neizvērstos par pliekanu pasēdēšanu tantukiem ar kafiju un dienišķo eklēru Rīgas centra konditorejā.

Te nu ir laiks paslavēt režisoru par teicamo aktieru atlasi (Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters, Liena Šmukste). Lai nospēlētu šo izrādi, ir vajadzīgi cilvēki, kas jūtas brīvi, būdami neglīti, kas spēj pilnībā atbrīvoties no jebkādiem stereotipiem, no vēlmes patikt un labi izskatīties, kas spēj izkāpt no aktieriskās komforta zonas. Cienot un novērtējot visu paaudžu aktieru darbu, tomēr jāteic, ka gadi dara stīvāku ne vien miesu, bet arī attieksmi. Attiecīgi manā skatījumā tikai jauniem aktieriem vēl ir tik daudz entuziasma un attieksmes lokanības, lai eksperimentētu ar sevi, ar telpu, partneriem, formu… Lai katrs no skatuves māksliniekiem nebūtu lielā zvaigzne ar vārdu, bet beznosaukuma māls režisoram, no kā izmīcīt to dīvaino un ķēmīgo, bet absolūti fascinējošo rezultātu.

Šajā ziņā, pēc maniem novērojumiem, visvairāk grēko dāmas, mazliet par daudz mīlēdamas sevi teātrī nevis teātri sevī. Lienai Šmukstei ar šo lietu problēmu nav, un tas ir viņas trumpis jo īpaši Urbānajos mītos, bet arī, protams, citās izrādēs. Liena arī tikusi vaļā no sava tipiskā un mazliet raudulīgā tembra, piedāvājot ļoti daudzkrāsaina balss pārvērtības, kas viņas performances kvalitāti ceļ vēl vairāk.

Liels prieks, ka Urbāno mītu projektam piesaistīts Reinis Boters – pēdējā laikā šī ir jau trešā “mūsu” sastapšanās un jāatzīst, ka šī puiša spējas mani ir savaldzinājušas. Viņa dabiskais plastiskums un atbrīvotība kombinējas ar visiem 10% talanta, jo, kā zināms, atlikušie procenti var būt tikai darbs. Aktieriski spilgta šķita aina ar sarkanajām kurpītēm, kur Reinis faktiski sadalījās 2 daļās: viņa ķermenis no vidukļa uz leju dzīvoja vienu dzīvi, bet no vidukļa uz augšu – citu, brīnoties par kāju un gurnu izdarībām tur, apakšā. Nākotnē ar nepacietību gaidu divas lietas: ko Reinis spēlēs tālāk un kurš teātris pirmais viņu pagūs savākt štatā.

Izcili veicas arī Edgaram Samītim un Ivaram Krastam – redzams, ka konkrētās izrādes formāts ir viņu stiprā puse vai vismaz sirds aicinājums. Aktieri šķiet tādi kā atplaukuši, kā atraisīti, brīvi plosās pa skatuvi un acīmredzami priecājas paši par to, ko dara (kas reizēm ir izpalicis dramatiskajās izrādēs).

Urbānie mīti ir veidoti kā spiritisma seanss, kā spoku stāstu stāstīšana pieaugušajiem, kam arī mazliet kā bērnībā gribas pabaidīties un paviļāt pa mutēm tos garšīgos stāstus ar tumsā spīdošajām acīm, kuriem ticēt vairs neļauj vecums, bet aizmirst tomēr īsti neizdodas. Izrādē pa laikam veiksmīgi izmantotas režisora leļļu teātra kursā gūtās iemaņas, atsvaidzinot pierasto aktierisko darbošanos. Ļoti izteiksmīgi darbojas melnā kabineta princips, jo sevišķi stāstā par noziedznieka roku.

Rīga. Urbānie mīti ir interesanta gan saturiskā ziņā (cik mūsdienu Rīgas mītus jūs zināt?), gan, protams, formas un izpildījuma ziņā. Kaut kas svaigs, kaut kas nebijis, kaut kas ļoti baudāms. Droši vien dramatiskā teātra piekritējiem varētu neiet pie sirds, taču, ja ir interese redzēt kvalitatīvu teātra alternatīvās attīstības virzienu, tad šī nu būtu īstā izrāde. Visiem pārējiem – ko jūs vēl gaidāt? Pēc biļetēm!

Latviešu 'kapeņu stāstiņi' Jaunajā Rīgas teātrī
Delfi
19.05.2016
autors Anna Andersone

Mārča Lāča un Jāņa Joņeva debija Jaunajā Rīgas teātrī neviļus liek vilkt paralēles ar Alvja Hermaņa latviešu stāstu ciklu un uztvert izrādi "Rīga. Urbānie mīti" kā savdabīgu tēmas turpinājumu, kurā reālu cilvēku dzīvesstāstu vietā ir pilsētnieku vidū dzimušās un cirkulējošās urbānās leģendas, pasniegtas ironiskā un "nāvīgi" smieklīgā veidā.

Vērtējums: * * * *

Pirms tam Lāča un Joņeva sadarbības rezultātā "Dirty Deal Teatro" tapusi melnā komēdija "Bārdas", savukārt pavisam nesen režisors kopā ar publicisti Aneti Konsti un literātu Edmundu Frīdvaldu turpat iestudējis izrādi "Gruzona ehinokaktuss" ar ironisku žanrisko nosaukumu "romantiska psihodrāma".

Mārča Lāča uzmanības centrā kā iepriekšējās izrādēs, tā arī jaunākajā ir modernā cilvēka apziņas "kakti" ar tajos mītošajiem aizspriedumiem, dīvainajiem priekšstatiem un slēptajām fobijām, ko režisors "izgaismo" ar ironijas, melnā humora un groteskas palīdzību, vienlaikus gan smīdinot skatītāju, gan liekot tam parevidēt pašam savu priekšstatu bagāžu – izrādē "Bārdas" tiek smiets par jēdziena "vīrišķība" likteni mūsdienās, "Gruzona ehinokaktuss" ironizē par kategoriju "normāls" un "nenormāls" nosacītību, savukārt "Rīga. Urbānie mīti" pievēršas sabiedrībā joprojām dzīvajai nepieciešamībai pēc mistiskā un paranormālā, kas padarītu gaužām pragmatisko dzīvi kaut drusciņ interesantāku.

Par izrādes caurviju motīvu kalpo spiritisma seanss. Gaismai nodziestot, uz Jaunā Rīgas teātra mazās zāles spēles laukuma atrodas tikai ar vientuļu gaismas staru apgaismots un melnu galdautu apklāts galds. Aktieri Liena Šmukste, Edgars Samītis, Ivars Krasts un Reinis Boters piesardzīgi uznāk pa vienam un klusēdami apsēžas ap galdu. Lienas Šmukstes varone izvelk balta krīta gabalu, caur kuru ar viņiem sarunāsies izsauktie pārdabiskie spēki. Tad visi sadodas rokās virs tā un seanss sākas. Skatoties gan līdz galam nekļūst skaidrs, ar ko tiek mēģināts sazināties, bet, kā LTV sižetā skaidro režisors, šajā brīdī darbībā iesaistās Rīgas gars, tādējādi ir noprotams, ka seansa rezultātā tas "iemiesojas" aktieros, caur kuriem kā medijiem vēsta Rīgas leģendas.

Leģendas kopā ir deviņas – sākot gan no, iespējams, tikai Rīgas iedzimtajiem zināmiem un bērnībā dzirdētiem spoku stāstiem (piemēram, par Iļģuciema velnu vai Vecmīlgrāvja ūdeni, kurā izšķīdis un iemiesojies mironis) līdz pat kurioziem un jau par folkloru kļuvušiem atstāstiem no studentu dzīves. Pa vidu vēl tiek ironizēts par šausmu scenārijiem, ar kuriem viens otru biedē "pieaugušie" (piemēram, par iespēju saslimt ar HIV, sabiedriskajā transportā apsēžoties uz saindētas adatas).

Pie veiksmīgākajām epizodēm jāpieskaita tās, kurās jāsastopas ar paranormālām parādībām, jo radošajai komandai tas pavēris lielisku iespēju ar dažādiem tehniskiem un aktierspēles līdzekļiem radīt iespaidu par pārdabiskā klātbūtni uz skatuves – piemēram, stāstā par Kuģniecības un vēstures muzeja ekspozīcijā novietotu, zaglim nocirstu un vēlāk apburtu roku, kas, naktī atdzīvojusies, savam saimniekam pienes jebko, ko tas prasa. Šajā gadījumā "atdzīvojušās" ir aktieru rokas – tās veikli ložņā pa galdu, pienesot Ivara Krasta tēlotajam saimniekam dažādus labumus, sākot ar cigaretēm līdz kaklarotai, kas norauta no Lienas Šmukstes kakla. Rokām pat ir iestudēta "deja", kas beidzas, tām kopīgi nožņaudzot savu "radītāju" (protams, pamanāma ir atsauce uz leģendārās Adamsu ģimenes "locekli" – roku). Savukārt, stāstā par apsēsto Vecmīlgrāvja ūdeni, kurā iemiesojies veca izvirtuļa gars naktī moka paģirās slāpstošu meiteni, Ivara Krasta tēlotā spoka aizkapa balss un groteski līkņājošais stāvs patiešām uz mirkli aizved Deivida Linča filmu cienīgā murgu realitātē.

Asprātīgie teātra triki, dinamiskā darbība, kas ne uz brīdi neļauj zaudēt uzmanību, aktieru precīzi pārvaldītā groteskas tehnika, kurā savijas atsvešinājums, ekspresīvi izteiksmes līdzekļi un spēja zibenīgi ieiet un iziet no lomas, rada izrādes lielāko vērtību – dzīvu iespaidu par pārdabiskām norisēm, ko teātrī nav nemaz tik viegli panākt. Liels nopelns tajā ir arī kustību partitūrai (konsultante Kristīne Albuže), jo nemitīgā fiziskā darbība veido aizraujošu, verbālajam stāstījumam paralēlu pasauli – vērot uz skatuves notiekošo ne mirkli nav garlaicīgi, jo pārsteigumi un negaidīti vizuālie risinājumi seko cits citam, piemēram, Reinim Boteram iekāpjot drīzu nāvi vēstošajās sarkanajās kurpītēs, aktiera kājas, šķiet, sāk pēkšņi dzīvot savu, ķermeņa nekontrolētu, dzīvi.

Lai nerastos pārpratumi – izrāde nav ne biedējoša, ne nopietna, jo, kā vienmēr Mārča Lāča izrādēs, ironija un humors ir pirmajā vietā, un zālē gandrīz nemitīgi skan smiekli. Tam par iemeslu ir gan aktieru neviltoti azartiskās un komiskās spēles ar dažādiem tēliem un hiperbolizētiem tēlošanas paņēmieniem, gan dažu stāstu patiesi absurdais saturs. Dinamiskais skatuviskais karuselis gan nedaudz zaudē apgriezienus uz beigām, konkrēti: stāstos par līgavu-līķi un studenta dzēruma delīriju, jo rādīšanu un stāstīšanu tajos nomaina tikai rādīšana. Lai arī komisms saglabājas (mazāk gan epizodē par studentu, kura vispār krīt laukā no kopējās izrādes noskaņas), pārsteigumu un asprātīgu skatuves paņēmienu kļūst krietni mazāk, tāpēc pamazām gaist arī izrādes panāktais klātbūtnes efekts, ko lielā mērā veido tieši skatītāju iztēles rosināšana.

Kaut arī lielākā daļa no izrādes radošā kolektīva, tostarp arī Jānis Joņevs un Mārcis Lācis, nav dzimuši rīdzinieki, šķiet, ka izrādei vislabāk varēs pieslēgties tieši Rīgas iedzimtie, kuriem pilsētas mīti un folklora ir daļa no bērnības un tādēļ atkalredzēšanās brīdis ar tiem ir īpašs. Taču domāju, ka vismaz kādā plānā sasaukšanās ar personisko pieredzi notiks katrā skatītājā, jo kurš gan no mums nav ja ne pie sveces un spoguļa izsaucis Pīķa Dāmu, tad vismaz teltī pie kabatas lukturīša gaismas drebot klausījies spoku stāstus.
 

Kāmis kokā
www.satori.lv
26.05.2016
autors Valda Čakare

Iespēja pabaidīties drošos apstākļos

Pēc "Dirty Deal Teatro" izrādē "Gruzona ehinokaktuss" asprātīgi noformulētās paralēles starp kaktusu audzēšanu un indivīda pašsajūtu 21. gadsimtā Mārcis Lācis, šoreiz sadarbībā ar romāna "Jelgava 94" autoru Jāni Joņevu, debitē Jaunajā Rīgas teātrī un atklāj vēl vienu Latvijā neaizņemtu nišu – šausmu teātri. Režisors portālā "Lsm.lv" pats gan apgalvo, ka meklēt jaunu nišu nav bijis viņa nolūks. Vienkārši Joņevs gribējis, lai ir bailīgi, viņš pats – lai ir ņirdzīgi. Tā arī tapuši "Urbānie mīti" – īsu ainiņu virkne, kurās četri aktieri – Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis un Reinis Boters – izspēlē gan labi, gan ne tik labi pazīstamus šausmu sižetus.

Pat ja Mārcis Lācis atradis to, ko nemaz nav meklējis, atradums šķiet apspriešanas vērts. Kaut vai tāpēc, ka bailes ir senākā un spēcīgākā cilvēka emocija. Panākt no publikas psiholoģisku vai fizioloģisku reakciju, kas izpaužas bailēs, centusies gan folklora, gan reliģija, gan dažādi mākslas veidi. Šausmas valdzina tiklab tos, kuri alkst pēc satraucošām izjūtām, kā tos, kuri grib aizmirst savas ikdienas problēmas.

Paši baidām un paši baidāmies

Mārča Lāča iekārtotais Mazās zāles spēles laukums ir gandrīz pilnīgi tukšs, tikai apaļš, melni drapēts galds vīd tā centrā, stipri atgādinot tos galdus, pie kuriem, rokās sadevušies, pārdabisku parādību cienītāji izsauc garus. Aktieri ap galdu sapulcējas pamazām, ar tādu kā aizķeršanos. Otrpus durvīm, pa kurām viņiem jāienāk, acīmredzot kāds ir, jo kārtējais ienācējs durvīs brīdi spārdās, neredzamas rokas atturēts. Bet galu galā visi melni ģērbtie šausmu stāstītāji un izspēlētāji sasēžas pie galda, no kaut kurienes uzrodas gabals krīta, un visi četri, kā kopību apstiprinot, roku uz rokas salikuši, neredzama spēka vadīti, velk ar krītu uz melnā galdauta baltas zīmes. Skaidrs, ka izsauc kādu pārdabisku būtni, kuras klātesamība piestrāvo gaisu ar neizskaidrojamu baiļu atmosfēru.

Dažas no Katrīnas Albužes iestudētajām kustību sērijām aktieri izpilda sinhroni, citas šķiet nākam no spontāna iekšēja impulsa. Kopā sakļāvušies vai virtenē saķērušies, viņi kustas vienā ritmā un zīmējumā, radot daudzgalvaina monstra tēlu vai ekspresionistiski pārspīlētā manierē atklājot cilvēku paralizējošās bailes. Aktieri darbojas kā viendabīga kolektīva individualitāte, kura brīžam sašķeļas četrās atsevišķās darbības personās. Būtiski, ka šis saliedētais un vienlaikus irdenais kolektīvs pārdzīvo bailes, kuras pats nemitīgi rada arvien no jauna, tādējādi darot fiziskajā telpā ieraugāmu gan to, kā no zemapziņas iznirst baiļu impulss, gan arī to, kā cilvēks uz to reaģē.

Rīgas tumšā puse

Atsevišķās epizodes virknējas un plūstoši pāriet cita citā, nereti pārmantojot no iepriekšējās ainas mizanscēnu vai rekvizītu. Par izrādes dabu diezgan daudz pasaka programmas grāmatiņa, kurā katrs sižets pieteikts ar pavisam ikdienišķu melnbaltu attēlu: piemēram, Iļģuciema daudzdzīvokļu nami, kurpju pāris, ūdenstornis. Melnbaltajam attēlam pāri klājas nākamā lapa no puscaurspīdīga papīra, uz kura uzzīmēts kāds šausmu avots – velns, koši sarkanas laiviņkurpes, naksnīgi zils ūdenstorņa siluets. Tas ir tikai nojaušams tēls, kurš ierakstās ikdienišķajā ainavā vai apēno kādu objektu, paverot tajā papildu dimensiju – neparastu un biedējošu.

Cik atceros no sava skolas laika pagājušajā gadsimtā, mācību iestāžu gaiteņos cirkulēja visdažādākie šausmu stāsti – par zilo roku, par sarkano komjaunieti, par Čapajeva galvu u.tml. Uzpeldēja un atkal aizmirsās. Lācis un Joņevs šausmu arhetipus izceļ laukā no aizmirstības un piedāvā laikmetīgā "iesaiņojumā", kura neatņemami atribūti ir viedtālruņi, ar HIV vīrusu saindētas adatas un attiecību nestabilitāte. Arhetipiskie raksturi – vampīri, traki zinātnieki, spoki, psihopāti – tiek aizstāti un papildināti ar tādiem tēliem kā Krišjānis Barons, ūdensvada cauruļu labotājs, autobusa vai tramvaja pasažieris. Arhetipiskā, ārpus modernās pasaules esošā vide – kapsēta, mežs, pils, veca māja – tiek nomainīta ar muzeju, tramvaju, apstādījumiem vai privāto dzīvokli.


Turklāt izrādes veidotāji šausmām piešķir lokālu raksturu – ja mikrorajons, tad Iļģuciems, ja kapi, tad Pokrova kapi, ja ūdensvads, tad Rīgas ūdensvads. Rīga kļūst par tādu kā šausmas ģenerējošu teritoriju, kurā baiļu pārņemtais indivīds sajūtas kā nepiederīgs ienācējs. Ne velti programmas grāmatiņas pēdējā lappusē lasāms dziļdomīgs ieraksts: "Mēs te Rīgā visi esam pāķi."

Šausmu tipoloģija un aktieru azarts

Kaut arī "Urbāno mītu" šausmas ir lokālas, tās nav vēsturiski reālas, piemēram, Stūra mājas iedvesmotas, bet tieši tādas, kā norādīts izrādes nosaukumā, – mītiskas, ja ar mītu saprotam vissenāko mutvārdu daiļrades veidu un vienlaikus izdomājumu, nostāstu, kas neatbilst patiesībai.

Šausmu spektrs izrādē ir plašs. Vēstījums par Iļģuciema velnu tiek uzburts no Toma Auniņa mūzikas brīžam aprautiem, brīžam ausi monotoni spīdzinošiem motīviem, gaismu un ēnu saspēles, kurā uzplaiksnās sarkanas ugunis, un stāsta par ilgām pēc notikuma, neparastas parādības, kas uzspridzinātu guļamrajona dzīves nomācošo ikdienību. Tās ir kosmiskas šausmas, kas atbalso cilvēka vēlmi pēc citādas, nozīmīgas pasaules.

Stāsts par Rīgas ūdeni, ar ko paģiru mocīta dzīrotāja dzesē slāpes, savukārt piederīgs erotisko šausmu kategorijai, ko raksturo jutekliska un seksuāla tēlainība. Meiča, ūdeni sadzērusies, sapnī redz, ka viņai uzmācas cauruļu remontstrādnieks, kurš darba laikā izlaidis garu un nu viņa sadalījušās miesas ar ūdens starpniecību nonākušas meičas zarnu traktā. Lienas Šmukstes ūdens lietotāja gluži kā rituāla upuris guļ uz melni klātā galda, kamēr Ivara Krasta remontstrādnieks, acis izbolījis, pie sejas piespiedis ar ūdeni pildītu petpudeli, lodā viņai apkārt un, mironīgas gaismas apspīdēts, nebalsī priecīgi gārdz, ka viņam beidzot izdevies tikt meičā iekšā.

Sirreālas šausmas, kas sakņojas sapņos, fantāzijās, groteskos tēlos, atklājas gan sižetā par ļauna vēstnesēm – sarkanajām kurpītēm –, gan stāstā par nocirsto roku, kura izpilda visas saimnieka iegribas un kaprīzes. Kad Reinis Boters apauj sarkanās augstpapēžu laiviņas, kuras ir tik tīras un biedējoši atšķirīgas no pārējiem sabiedriskā transporta pasažieru apaviem, ieraugām, ka aktiera kāju kustības kontrolē nevis viņš pats, bet gan sarkanās kurpītes. Arī nocirstā roka sāk dzīvot pati savu dzīvi, ko aktieri izspēlē, vienotā ritmā kustinot plaukstas uz melni klātā galda.

Viens no atpazīstamākajiem šausmu veidiem un vizuāli spilgtākajiem stāstiem izrādē saistās ar psiholoģiskām šausmām, ko rada cilvēka vainas apziņa. Sižetā par Rīgas kokiem Edgara Samīša atveidotais puisis, draudzenes kāmim nelaimīgi uzkāpis, nabaga zvēriņa mirstīgās atliekas izmet pa logu, bet tās aizķeras koka zaros, atgādinādamas mīlētājam par viņa briesmu darbu. Arī citkārt jauneklim totāli neveicas – viņš draudzenei nopērk puķes no bomža, bet tās izrādās paņemtas no Pokrova kapiem un to tirgotājs ir neviens cits kā no zemzemes izlīdis Krišjānis Barons.

Aktieri darbojas azartiski un ar teicamu humora izjūtu. Lienas Šmukstes vientuļā deja mājas ballītē, atsvešināti apglaudot pašai savu ķermeni un neko neredzošām acīm raugoties tālē, ir ne tikai trāpīgs konkrēta cilvēka plastiskās izpausmes raksturojums, bet arī zīme tam, kā indivīds jūtas mūsdienu pasaulē. Reinis Boters Rīgas gara hipnotiskajai iedarbībai ļaujas ar Klārka Geibla enigmātisko sejas izteiksmi un transā nonākuša trusīša nolemtību, savukārt Edgars Samītis ar līdz šim neredzētu eksplozīvu temperamentu un pašironiju atveido neveiksmīgos mīlniekus, kuru cēlajiem centieniem svītru pārvelk pārdabisku spēku iejaukšanās. Sevišķi plašā amplitūdā izpaužas Ivars Krasts – monstri, veči, jaunekļi, dzīvnieki. Līdzās ūdensvada makabrajam rēgam pilnīgi neaizmirstams ir samītais kāmis, kura ciešanas aktieris, vaigus piepūtis, ar labo ķepu, atvainojiet, roku, kasīdams kreiso ausi, dara nepārprotami nolasāmas.      

Drīzāk jautri nekā bailīgi un nepavisam ne ņirdzīgi

Atgriežoties pie izrādes veidotāju mākslinieciskajiem nolūkiem, kas ietērpti vārdkopā "bailīgi un ņirdzīgi", jāteic, ka gluži precīzi tie noformulēti nav. "Bailīgi" – jā, bet diez vai "ņirdzīgi" ļauna izsmiekla nozīmē ir īstais vārds, lai raksturotu izrādes intonāciju. Šausmas "Urbānajos mītos" nav necik šausmīgas, un izrādes veidotāju attieksme gan pret šausmu tēliem, gan pret pašu baidīšanās faktu ir neslēpti ironiska. Šķiet, tur arī slēpjas galvenais izrādes pievilcības avots. Baidīties ir drīzāk jautri nekā bailīgi.

Gan paši stāstiņi, gan to spēles versijas nav vienlīdz aizraujošas. Ir epizodes, kuras iecerētas un atrisinātas pat ļoti asprātīgi, ir arī tādas, kuras atbilst izrādes veidotāju piedāvātajam pieticīgajam raksturojumam – "absolūtas muļķības". Piemēram, ekskrementu kultūrai piederīgais absurdais stāstiņš, ko izspēlē Edgars Samītis, acīm nelabi spīdot un balsij dramatisku krešendo attīstot. Puisis, ciemos pie līgavas vecākiem sēnes saēdies, nakšņojis viesistabā un, tualetes telpu svešā vietā atrast nevarēdams, atvieglojies uz avīzes un pēc tam krāvumu pa logu izmetis uz ielas. No rīta bijis spiests konstatēt, ka atvēris tikai iekšējo logu un skatu uz apkārtējo pasauli aizsedz izkārnījumu priekškars… Ne te īpaši jābaidās, ne arī bez pusstopa jāsmejas.

Tomēr satura un formas negludumi skatīšanās procesu necik netraucē, jo Lācis un Joņevs zina, ko grib pateikt, un spēj atrast veidu, kā to izdarīt.  Viņi, šķiet, apzinās gan to, ka šausmām var būt terapeitiska iedarbība – vēršoties pie cilvēka primitīvajiem instinktiem, tās palīdz viņam atbrīvoties no apspiestām tieksmēm –, gan arī to, ka šausmās var materializēties neapmierinātība ar pašreizējo sociālo un politisko realitāti.

Šausmas var kļūt par metaforu visaptverošām bailēm, kas caurauž visu sabiedrību. Un baidīti ar mediju laipnu līdzdalību mēs tiekam vienā gabalā: "Ū-ū-u, ģeopolitiskā situācija!", "Ā-ā-a, nodokļi!", "Ō-ō-o, Eiropa neatbalstīs!" u.tml. Cēloņi un nolūki vēlmei šausmināt un šausmināties var būt visdažādākie. Mākslas tempļa drošajos apstākļos kārtīgi pabaidījies, cilvēks sajūtas atvieglots un uz kādu laiku, iespējams, arī brīvs. Par spīti tam, ka pasaulē joprojām ir tik daudz neizskaidrojami noslēpumainā un arī netīrās sirdsapziņas liecinieks – kāmis – joprojām turpina karāties kokā.