Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
Rudens sonāte

Rudens sonāte

Ingmars Bergmans
RUDENS SONĀTE

Sižeta centrālā persona ir pianiste Šarlote, kura, viesojoties meitas ģimenē pēc septiņu gadu neredzēšanās, tiek konfrontēta ar pagātni un gadu gaitā samilzušām attiecībām ar abām meitām. Izrāde ir iespēja tuvplānā ieskatīties izcilas personības un viņa tuvinieku dzīvē un daudz ko saprast arī par sevi pašu – bez ilūzijām un pašpārmetumiem.

Lomās:
Šarlote – Baiba Broka
Šarlotes meitas:
Eva – Inga Tropa, Lēna – Liena Šmukste
Evas vīrs – Ģirts Krūmiņš

Tulkojums – Daiga Brasliņa
Režija – Māra Ķimele
Scenogrāfija – Austra Hauks
Kostīmi – Jana Čivžele
Kustības – Alise Putniņa
Gaisma – Jānis Sniķers

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h
Biļešu cena: 22,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 7. janvārī

Iestudēšanas tiesības Ingmara Bergmana fonda vārdā izsniedzis Josef Weinberger limited, London

LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 06.01.2016.
LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 06.01.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, 08.01.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, 08.01.2016.
Vārds: Ieva, 20.04.2017
Viedoklis: Gaismas bija labas, pārējais - vilšanās. Diemžēl.
Vārds: amsua, 18.04.2017
Viedoklis: Uz JRT eju kā uz garantiju...taču šajā izrādē Inga Tropa bija kaut kas nebaudāms. Piedodiet, ja nevarēju izvērtēt, kas bija pie vainas, vai nu režija nebija Ingai Tropai un aktieru ansamblis to nespēja kompensēt, vai nu Inga Tropa nav šai lomai. Vīlos. Žēl.
Vārds: Zane, 25.02.2017
Viedoklis: Ļoti patika. Emocionāla izrāde ar izcilu mūziku. Tikai beigās prasījās man atrisinājumu, netika atbildēts uz gala jautājumu. Bet noteikti - Iesaku.
Vārds: Dora, 03.01.2017
Viedoklis: Spēcīga, emocionāli smaga izrāde. Ingai Tropai beidzot nopietna loma. Ģimenes attiecību modelis, kas man liekas neiedomājams. Kā arī lieliska scenogrāfija.
Vārds: Zanda, 25.08.2016
Viedoklis: Sižetiski izrāde nepatika. Pārspīlēts traģiskumu virknējums salikts vienā izrādē. Maksimāli cenšoties trāpīt uz kādu no emocionālām tēmām, kas skatītājam varētu būt aktuāls.

Impresionistiska izrāde
Satori.lv
09.02.2016
autors Silvija Radzobe

Māras Ķimeles jaunāko iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī – Ingmara Bergmana lugu "Rudens sonāte" – var salīdzināt ar impresionistisku gleznu. Liela nozīme ir atmosfērai, ko veido izsmalcināta gaismu, krāsu un skaņu mainīgā partitūra. Scenogrāfe Austra Hauks radījusi gaišu dzīvojamo telpu minimālisma stilā, kurā, šķiet, būtu ļoti patīkami dzīvot. Dēļu grīda, divi logi, aiz kuriem aust un riet gaisma saskaņā ar diennakts ritumu, gaišzaļas sienas, nedaudzas stila mēbeles. Un balta siena uz maziem ritenīšiem, ko izrādes dalībnieki transformē, palielinot vai sašaurinot telpu, atklājot vai aizklājot atsevišķus objektus, piemēram, gultu, kurā guļ Lēna – meitene ar īpašām vajadzībām. Siena iemanto arī neuzbāzīgu simbolisko nozīmi, kļūstot par apzīmējumu nemateriāliem procesiem – garīgiem aizslietņiem, ko izrādes varoņi pūlas pārvarēt, lai tiktu cits citam tuvāk. Dažkārt šķiet – tas izdosies, bet tad tomēr ne, jo pārāk gari bijuši septiņi gadi, kas apritējuši kopš Baibas Brokas tēlotās mātes – slavenas pianistes Šarlotes – un viņas meitas Evas ģimenes pēdējās tikšanās.

Izrādē samērā daudz, bet neuzbāzīgi skan mūzika. Piemēram, domīgi skumjš noskaņojums piestrāvo telpu, kad Evas vīrs Viktors – šajā lomā Ģirts Krūmiņš –klausās pēcpusdienas koncerta radio ierakstu. Pamazām dziest saule aiz loga, kalsns vīrietis sirmiem deniņiem mierīgi sēž pusprofilā pret skatītāju zāli, viņa sejā lasāms gan miers, gan samierināšanās. Meitas un mātes muzikālo sacensību laikā divreiz skan viena un tā pati Šopēna sonāte dažādos izpildījumos – vienreiz smagnēji sāpīgi, otrreiz – bezdomu virtuozitātē. Taču telpā ielido pa muzikālam motīvam arī tad, kad tam nav šķietama reālistiska pamatojuma – it kā skaniskā izpausmē būtu materializējusies mācītāja mājā valdošā depresīvā noskaņa.

Izrādē satikšanās situācija un pagātnes notikumi vairāk skatīti no Ingas Tropas tēlotās Evas perspektīvas. Īss bruncītis, pieticīga jaciņa, zirgaste un jauna seja bez kosmētikas – Eva atgādina gluži vai pusaudzi. Viņa kustas lēni, visu, ko dara, dara kārtīgi. Kā teicamniece. Sejā saspringtība un viegla depresija, kas zūd vienīgi tad, kad viņa veic fiziskus vingrinājumus ar Lienas Šmukstes atveidoto slimo Lēnu. Eva izņēmusi māsu no aprūpes nama, lai, cik noprotams, rūpēs par viņu kaut drusku remdētu savu nedzīstošo brūci – atmiņas par bojāgājušo dēlu. Mazā Ērika pieminējums ir kā vēl viens impresionistisks – sāpju un gaišu sēru – motīvs. Baibas Brokas Šarlote šajā klusināta miera un skumju namā iebrāžas kā krāšņa raķete. Izlēmīgas, straujas, skaļas kustības – rodas iespaids, ka viņu pavada gluži vai materiāls enerģijas vilnis. Krāšņie melnie mati ("lauvas krēpes"), kas atiruši pāri mugurai, spilgts grims, dedzinoši izteiksmīgas melnas acis. Un, protams, kā Eva paredz, uz vakariņām māte ierodas koši sarkanā elegantā vakarkleitā. Visas sarunas beidzas ar pievēršanos Šarlotes dzīves apstākļiem – viņas koncertiem, saņemtajiem aplausiem un balvām, sāpošo muguru, jaunību, kas neaizturami aiztecējusi, mīļākajiem... No aprūpes nama izņemto Lēnu Šarlote uztver kā tīšu Evas ļaunprātību, kas veikta, lai viņu sarūgtinātu. Viens no izrādes emocionālākajiem brīžiem ir Šarlotes un Lēnas satikšanās, kad pianiste sevi piespiež uz liekulīgu laipnību, kam meitene atsaucas ar naivu un patiesu sirsnību. Bet vispār Šarlote nav liekulīga, viņa atklāti pasaka – Eva ir tikai pianiste pašdarbniece, ne māksliniece –, neredzot vai negribot redzēt, kā šī droši vien jau neapšaubāmā patiesība ievaino meitu. Šarlote stīvi taisnojas, kāpēc nav atradusi laiku, lai apciemotu mazdēlu ne tad, kad tas bija dzīvs, ne piedalītos bērēs, kad tas aizgāja bojā. Un neiedomājamā egoismā žēlojas, ka meitai ir auksta sirds, jo tā negrib viņu, Šarloti, pažēlot.

Kamēr nebiju lasījusi aizraujošo Tomasa Šēberga grāmatu "Ingmars Bergmans: stāsts par mīlu, seksu un nodevību", kas veltīta pasaulslavenā zviedru kino un teātra režisora un dramaturga personībai, man "Rudens sonāte" šķita ļoti vienkārša, pat pārāk vienkārša luga, tāda kā spēle vienos vārtos, lai nosodītu un atmaskotu Šarloti. Taču, iepazīstoties ar Šēberga uz rūpīgām faktu studijām balstīto versiju par prātam neaptverami egocentrisko mākslinieku, kurš, lai iegūtu un saglabātu radošu stāvokli, bez sirdsapziņas pārmetumiem mīdīja kājām citu cilvēku, tostarp sieviešu, bērnu, vecāku, aktieru, jūtas, man "Rudens sonāte" vairs nešķiet tik viennozīmīga. Pilnīgi iespējams, ka luga rakstīta tieši pretēju cēloņu dēļ, nekā man sākotnēji šķita: lai attaisnotu ģeniālas mākslinieces psiholoģiskās ciešanas tās provinciālo un netalantīgo radu lokā.

Es domāju, pareizi darījušas režisore un aktrise, izvēloties trešo ceļu: neidealizējot Šarloti, bet tomēr maksimāli meklējot viņas personībā arī pievilcīgo, kā arī mēģinot izskaidrot – lai gan ne attaisnot – egoistiskās rīcības cēloņus. Kad Brokas Šarlote uzsmaida savu silto smaidu, sieviete kļūst tik pievilcīga, ka viņas klātbūtnē gribas kavēties vēl un vēl. Šarlotes stāsti par koncertiem pasaules slavenākajās koncertzālēs, kas izskan kā dižošanās, ir pūliņi glābties ierastajā pasaulē, jo viņa baidās, ka tiks izsista no komforta zonas.

Izrādes kulminācija ir mātes un meitas pusnakts izskaidrošanās, atceroties kādu vasaru meitas pusaudzes gados, – Šarlote sevi redz kā gluži vai mīlošu māti eņģeli, bet meita māti – kā sadisti, kuras visi projekti bijuši vērsti tikai un vienīgi meitas sarūgtināšanai, sāpināšanai un pazemošanai. Teātris, pieļaujot vienāda mēra patiesību un maldīšanos abās pozīcijās, spēcīgi it kā iesit pa apziņu, liekot domāt, cik gan atšķirīgi iespējams uztvert vienu un to pašu situāciju, neraugoties uz mūsu subjektīvo rīcības pamatojumu. Nakts saruna ir vienīgā izrādes vieta, kad impresionistisko noskaņu spēli, apvaldītās emocijas pāršķeļ, līdzībās runājot, ekspresionistisks sāpju kliedziens, kas turpinās baisā pantomīmā. Šarlote un Eva uzbrūk viena otrai ar plēsonīgi izplestiem pirkstiem, it kā gribētu izskrāpēt acis vai izplēst matus; līdz asinīm situācijai neļauj nonākt Lēna, kas atrodas starp viņām, pūlēdamās abas izšķirt. Pamazām gluži reālistiskā aina sāk deformēties, mainās arī apgaismojums, līdz saprotam – tas bijis tikai Šarlotes sapnis.

Kad nākamajā dienā Šarlote aizbrauc, Eva raksta viņai atvainošanās vēstuli un vēlreizēju aicinājumu braukt ciemos. Tropa neatstāj pamatu šaubām – vēstule ir patiesu jūtu, ne pieklājības diktēta. Jo pretoties mātes slavenības valdzinājumam meita nespēj. Pat ja gribētu. Tāpat arī tikt laukā no mātes ietekmes zonas, pat ja tā ir traumatiska, meita nespēj. Īsti Bergmana garā.

Līdzāspastāvošās vientulības
www.lsm.lv
10.02.2016
autors Kitija Balcare

Iestudējums “Rudens sonāte” Jaunajā Rīgas teātrī par traģisku ģimenes attiecību anatomiju, pateicoties radošās komandas kopdarbam, ieskanas vienotā ziemeļnieciskā gaismu, toņu, atturības saspēlē, ļaujot sadzirdēt telpā vairāku vientulību līdzāsbūšanu. Katrai no tām ir savs skarbi tīrs skanējums.

Lupināt drūpošo krāsu

Pat ja iesākumā šķiet, ka krāsojums ir nevainojams, pienākot tuvāk un ilgi tajā lūkojoties, var ieraudzīt smalkas plaisas. Cilvēka dabā ir nepārvaramā vēlme pieskarties šīm smalkajām rētu vietām, līdz krāsa padodas lēnai lupināšanai. Līdz ieraugām katrs savu patiesību. Tā līdzīgi arī režisores Māras Ķimeles iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī “Rudens sonāte”, kas tapis pēc zviedru kinorežijas granda Ingmara Bergmana filmas scenārija, ziemeļnieciski izgaismo šīs plaisas ģimenes sieviešu attiecībās, atverot klusēšanas pilniem gadiem glabāto Pandoras lādi. Iestudējums ir par laiku – par to laiku, kas atšķir bērnu no mātes, pārraujot nabassaiti, kura kādā brīdī sāk traucēt patstāvīgi elpot, un par laiku, kas atbilžu vietā tikai atstāj aizvien vairāk neatbildētu jautājumu, dzīves ilgumam vien sarūkot.

Kā apliecina izrāde, vienā dzīvē nav pietiekami daudz vietas visu savu sociālo lomu spīdošai izspēlēšanai, nenodarot pāri sev vai citiem. Šāds sastrēgums radies arī apdāvinātās pianistes Šarlotes (Baiba Broka) dzīvē, jo viņai mātes loma divām meitām Evai (Inga Tropa) un Lēnai (Liena Šmukste), no kurām otrā ir slimības skarta un kopjama, nav pa spēkam. Šarlote aktrises Baibas Brokas slīpējumā atklājas kā ekspresijas pilna, pat sērās elegancē mirdzoša dāma, kuras mazliet robustās kustības labi ilustrē Šarlotes dzīves saraustīto dabu. Viņa atdodas slavas un kaislības viļņiem, attālinoties no savas ģimenes, nobīstoties no pārmērīgās atbildības par bērniem, kuri viņai atgādina vien dzemdību sāpes, bet nesniedz mierinājumu apjukuma brīžos.

Savukārt Šarlotes meitas Evas loma uzticēta Ingai Tropai, kuras Eva mainās izrādes gaitā vairākkārt. Spilgtākais lomas “monologs” ir aktrises Ingas Tropas Šopēna prelūdijas atskaņojums: veroties nekurienē, mēmā smalkumā Eva atklāj savas dzīves traģisko būtību, raustītām līnijām nodalot reālo no pārpasaulīgā un pati pārkāpjot šīs robežas, turpinot audzināt savu traģiski bojā gājušo četrgadīgo dēlu. Bijība pret savas mātes autoritatīvo viedokli, vēloties būt mīlēta, mātes atsvešināšanās un pašas Evas tapšana par māti liek Evai vienlaikus gan zaudēt spēju mīlēt (savu vīru), gan neļaut samierināties ar sava bērna bojāeju, sakāpinot savu atbildību un mīlestību arī pēc viņa nāves, sublimējot to rūpēs arī par savu slimo māsu Lēnu. Evas vīrs Viktors, ko veido aktieris Ģirts Krūmiņš atturīgā klātbūtnē, ir cēlā mīlestībā pret sievu pieņēmis skaudro ikdienu, ļaujot viņai gūt prieku rūpēs un pastaigās ar iedomu dēlu.

Turpretī vājākā lomas ilustrācija Ingai Tropai ir Evas pārlieku ekspresīvā atzīšanās nakts, atklājot mātei Šarlotei savas bailes, kas uzkrātas bērnībā, laika gaitā pāraugot naidā. Lai arī Evas psihoemocionālais stāvoklis izrādes gaitā ir pieņemams kā mainīgs, tomēr atzīšanās nakts ainas tēlojums izlec no kopējā izrādes traģisma rāmuma, ko, iespējams, aktrisei vēl izdosies izslīpēt tālāko izrāžu gaitā, naida un neizpratnes izpausmei piemeklējot graciozāku neverbālo valodu.

Vēstules pašiem sev

Izrādē, kurā it kā nemitīgi notiek cīņa par mīlestību (mātei pret meitu; sievai pret vīru; māsai pret māsu), visskaļāk iespējams nolasīt cilvēka neizbēgamo vienatnes telpu, neatkarīgi no tā, cik tuvu viens otram vispār varam pienākt. Tā, piemēram, melnais klavieru sols ziemeļnieciski atturīgajā transformējamajā interjerā, ko veidojusi scenogrāfe Austra Hauks, iezīmē vietu vienam. Lai arī sols ir viens, katrs, uz tā apsēžoties, dzird atšķirīgi. Salokāmās, bīdāmās durvis, viegli maina telpu, padarot scenogrāfiju pakļāvīgu emocionālajiem varoņu nogriežņiem, nepārblīvējot skatuvi ar liekām detaļām, bet ļaujot vērt durvis ciet un vaļā, mainot telpas un vienlaikus emocionālo sajūtu. Telpa ir scenogrāfiski pašpietiekama, lai to piepildītu ar aktieru emocionālo spriegumu.

Ārēji skandināviski rāmajā traģēdijas stāstījumā liela nozīmē ir arī gaismai. Tā dēvētā “ziemeļu gaisma”, kas skandināvu arhitektūrā ir nozīmējusi prasmi savienot telpas iespējas ar dabas gaismas ciklu ritējumu, arī izrādē (gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers) iemirdz uz istabas parketa ar logā iespīdošās spožas saules ornamentiem. Tas stāstā vēl vairāk pretnostata miermīlīgo dzīvi un tās neiztrūkstošo tumsu aiz durvīm, kuras visbiežāk ir ciet.

Izrādē īpašu vietu ieņem vēstuļu rakstīšana, ko Eva sūta mātei Šarlotei, tādējādi uzdrīkstoties vērt vaļā durvis uz pagātni. Izrāde sākas ar gaidpilnu vēstuli ar ielūgumu ierasties ciemos, kā arī noslēdzas ar steidzīgu došanos uz pastu, baltā aploksnē nesot tomēr vēl aizvien cerību pilnu vēstuli mātei. Vēstules kalpo kā terapija tam, lai aizvietotu sakāpinātu emociju un izdzertā vīna uzplūdā izlieto vārdu gūzmu ar pārdomātiem teikumiem, kas nogulst un paliek uz papīra ilgāk un uzskatāmāk.

Emociju izdzīvošana šeit un tagad ļauj pāriet attiecību citā līmenī. Tieši tāpēc garīgai veselībai un pat dzīvībai tik bīstama ir ilgstoša klusēšana, aiz kuras sākas zemūdens akmeņu pilns baiļu okeāns. Svarīgākais, ka mūsu sirdsapziņas vēstules mutiski, rakstiski, telefoniski vai kā citādi laikus nonāk pie pareizā adresāta. Kamēr nav par vēlu. Atzīt, atzīties un piedot, pat ja paliekam katrs pie savas patiesības.

Atgādinājums par zemdegām
www.kroders.lv
12.04.2016
autors Valda Čakare

Dāņu 19. – 20. gadsimta mijas gleznotāja, ikdienas dzīves apdzejotāja Vilhelma Hammeshoja darbs “Meitene pie klavierēm” acīmredzami iecerēts kā atslēga, ar kuru atvērt durvis uz Māras Ķimeles iestudēto Ingmara Bergmana “Rudens sonāti”. Reprodukcija redzama uz programmas vāka, un brīdī, kad izgaismojas JRT Mazās zāles spēles laukums, ieraugāma arī pie pelēkās sienas žurnālistes Evas un viņas vīra mācītāja Viktora mājā, kurā gaida ierodamies Evas māti – slaveno pianisti Šarloti. Gleznā meitene attēlota ar muguru pret skatītāju, priekšplānā redzams saules gaismas apspīdēts balti klāts galds ar diviem dziļajiem zupas šķīvjiem un sviesta trauku. Rimta, viegli melanholiska noskaņa, kuru izrādē atbalso Austras Hauks veidotā scenogrāfija – pelēkas sienas, rakstāmgalds, dīvāns, baltas bīdāmas durvis un rudens saules atspīdums uz dēļu grīdas. Pat ja nekas nebūtu zināms nedz par Ingmaru Bergmanu, nedz par Māru Ķimeli, nedz arī par abu aizrautīgo patiku rakņāties cilvēkā nemitīgi gruzdošajās zemdegās, jau ar pirmo mirkli rodas nojausma, ka miers izrādīsies mānīgs. Tā arī ir: zem ikdienas rutīnas verd un mutuļo kaislības – gadiem ilgi slāpēts un “lolots” aizvainojums, nepiepildītas ilgas, smagas vilšanās un mīlestība, kas nav atšķirama no naida.

Attiecības sonātes formā

Tas, kas Ingmara Bergmana 1978. gada kinodrāmā turpina būt nemainīgi aktuāls, ir mūsdienu pasaulei piemītošā individuālisma arvien vairāk sakāpinātais egocentrisms, nepārvarama (dabas ieprogrammēta?) nespēja otru cilvēku uzlūkot, respektējot viņa paša dzīves pozīciju un pasaules izjūtu, bet tikai caur savu vēlmju un vajadzību prizmu. Par to, kā šķiet, arī ir Māras Ķimeles iestudējums. Tajā jaušama gan intonatīva sasaukšanās ar Bergmana filmas noskaņu, gan vēlme atrast veidu, kā teātra izteiksmes līdzekļiem panākt kino kameras radīto sajūtu, ka esi ielūkojies zem ikdienas dzīves virskārtas, cilvēka dvēseles dzīlēs.

Gandrīz visu izrādes laiku dzirdama klavieru mūzika – Šopēns, Bahs, Bēthovens, Keidžs. Spēles laukuma kreisajā pusē novietots atskaņotājs, pret kuru Viktora namā izturas gandrīz kā pret altāri, pašu klavieru gan nav. Un nevajag, jo Māru Ķimeli vairāk nekā skaņu raksti interesē attiecības – šķiet, ka nevis cilvēki spēlē mūziku, bet mūzika spēlē cilvēkus, atraisot viņos negaidīti atšķirīgus, sāpīgi kontrastējošus pārdzīvojumus un reakcijas, kas izkārtojas lugas nosaukumā pieteiktajā sonātes formā. Vispirms ekspozīcija ar Evas vēstuli mātei un Šarlotes ierašanos, tad tēmas izvērsums, kurā atklājas mātes un meitas dramatiski atšķirīgais skatījums uz kopīgo pagātnes pieredzi, un beidzot reprīze jeb atgriešanās pie sākuma situācijas, kad Eva atkal raksta mātei vēstuli, tikai šoreiz jau citā tonalitātē, ko iespaidojusi nesenā mokošā tikšanās.

Ārpus ikdienas realitātes robežām

Tāpat kā filmā, arī izrādē viena no centrālajām epizodēm ir aina, kurā māte un meita spēlē vienu un to pašu skaņdarbu, atklājot savas pretmetīgās pasaules izjūtas. Vispirms Inga Tropa, kas atveido Evu, tad – Šarlotes lomas tēlotāja Baiba Broka apsēžas uz krēsla spēles laukuma vidū, paceļ labo roku, pakustina pirkstus, un atskan mūzika – Šopēna prelūdija. Diez, vai mūzikas skaņas netrenētai ausij ļauj konstatēt atšķirības izpildījumā, toties acs nepārprotami uztver atšķirības aktrišu skatuves uzvedībā, kuru lietpratīgi horeografējusi Alise Putniņa.

Ingas Tropas klavierspēli apzīmējošās kustības ir maigas, aprautas, brīžam biklas, sejā pavīd iekšupvērsts smaids, Baiba Broka žestikulē droši, aizrautīgi un ar vērienu, kāds raksturīgs vien par sevi pārliecinātam cilvēkam. Šarlote valda pār skaņām, kurpretī Eva ļauj skaņām valdīt pār sevi. Varbūt šāds risinājums ir ilustratīvs, tomēr tas palīdz pašas dzīves formās ietverto dzīves atveidu pārvērst zīmēs, kuras dara skaidri ieraugāmu nepārvaramo plaisu starp abām sievietēm.

Otra epizode, kurā izrādes norises tiecas iziet ārpus ikdienas realitātes robežām, ir Šarlotes sapnis. Nelāgā murgā  viņa redz iemiesojamies savu zemapziņas trauksmi un vainas sajūtu par to, ka ģimeni upurējusi mākslinieces karjerai. Abas meitas – progresējošas slimības sakropļotā Lienas Šmukstes Lēna un dēlu zaudējusī Eva – savilktiem pirkstiem kā putna nagiem plosa Šarloti, līdz viņa ar mokošu kliedzienu atmostas.

Divi sievišķības tipi

Māra Ķimele vienu pret otru izspēlē ne tikai divus raksturus, divus likteņus, bet arī divus kardināli atšķirīgus sievišķības tipus. Baibas Brokas Šarlote rēnu skumju piestrāvotajā namā ierodas kā bumba ar laika degli. Apvaldīti temperamentīga, aizņemta ar savu mākslu un sevi. Elegants apģērbs – ap vidukli savilkts tumšs mētelis, paīsas bikses, kurpes ar zemiem papēžiem. Un gari cirtaini mati kā jaunai meitenei. Nezinu, vai izrādes veidotāji iedvesmojušies no kāda konkrēta prototipa, bet Šarlotes vizuālais tēls ļoti atgādina slaveno pianisti Martu Arheriču, kura gadu gaitā turpina spītīgi valkāt to pašu matu sakārtojumu kā jaunībā – mežonīgu garu matu kodeļu, kas no melnas kļuvusi sirma.

Šarlotei iepretī Ingas Tropas Eva šķiet divtik kārtīga un disciplinēta. Viņa izskatās jaunāka par saviem gadiem, pat tāda kā nepieaugusi. Zirgastē saņemti mati, mājīga jaciņa, kājās čību vietā siltās zeķes un pāri visam – jautājošs skatiens un kustības arī it kā ar jautājuma zīmi: “Vai es iederos, vai tas ir tas, ko tu no manis gaidi?”

Ne tikai drēbju kārta

Jana Čivžele “Rudens sonātes” iestudējumā ir līdzdalīga nevis kā aktrise, bet kā ar labu gaumi apveltīta kostīmu māksliniece.  Aktieru apģērbs šajā izrādē paliek prātā – vispirms jau tāpēc, ka nav tikai drēbju kārta, bet rakstura izteicējs. Mākslinieciski plīvojošais apmetnim līdzīgais nakts tērps, maķenīt vecuma grupai neatbilstošs, bet tieši tāpēc bohēmisks un uzmanību piesaistošs, rada iespaidu par Šarloti kā par sievieti, kura sprāgst laukā no pilsoniskas, sakārtotas vides, savukārt Evas gaišās blūzītes un apnicīgi pelēkās jaciņas nepārprotami vēstī par zināmu vienaldzību pret savu izskatu. Mūsdienīgas transformācijas Janas Čivželes modelētajos kostīmos piedzīvojušas atsauces uz filmu – Šarlotes sarkanā vakarkleita ieguvusi spilgtāku toni un ķermeņa formas akcentējošu piegriezumu, Evas baltā apkaklīte rotā nevis bezpersoniski skolmeistariskus, bet pavisam meitenīgus ģērbus.

Egoisms pret egoismu

Izrādes veidotāji neidealizē ne māti, ne meitu. Dzīve ir netaisna un nav nekāda grūtdieņu patversme. Šarlotes mākslinieces egoisms ir reizē biedējošs un bezgala pievilcīgs, jo tas ir radošs, vitāls un uz nākamību vērsts. Arhetipisko stāstu par to, ka mākslinieks sevi nespēj piepildīt, neupurējot savu privāto dzīvi un sev tuvos cilvēkus, Baiba Broka izspēlē ar sev raksturīgu gudrību attieksmē pret tēla dzīvi. Šarlote nevis atsakās “būt informēta” par ciešanām, kuras pārdzīvojusi meita, pietrūkstot mātes uzmanībai un mīlestībai, bet spēj saņemties, spēj noteikt savas dzīves prioritātes un kontrolēt situāciju. Jā, arī būt nežēlīga un neredzēt to, kas traucē sasniegt mērķi.

Ingas Tropas Eva ilgi turas pie nelaimīga upura tēla, klusībā būdama pārliecināta, ka viņai pienākas kompensācija par dzīves pāridarījumiem – māte priekšroku devusi karjerai, nevis ģimenei, un pašai Evai bērns gājis bojā. Aktrise bez steigas un ar pārliecinošu pakāpenīgumu nospēlē Evas naida eskalāciju, kad viņa liek zaudējumu pie zaudējuma un asina tos kā ieročus, lai ar tiem ievainotu māti un darītu viņu atbildīgu par savām ciešanām. Lielajā revanša stundā – bezmiega naktī tukšodama vīna glāzes, lai saņemtos drosmi, Eva histēriski pārmet mātei, ka tā pārāk maz par viņu domājusi. Mātes egoismam meita liek pretī savējo. Evai ir svarīgi sameklēt vainīgo, ārpus sevis atrast pamatojumu, kāpēc viņa ir tāda, kāda ir, kāpēc nav spējusi saņemties, lai rastu savai dzīvei piepildījumu.

Bez sava stāsta

Tāpat kā mūzika, arī pārējās divas darbības personas izrādē – progresējošu kustību un runas traucējumu mocītā Lēna un Evas vecīgais vīrs Viktors – jau lugā ierakstītas kā tēli ar atbalstošu un paskaidrojošu funkciju. Kaut katram no viņiem par radušos situāciju varētu būt savs ne mazāk dramatisks stāsts (Lēnai – mātes ignorēta slima bērna un Viktoram – sievas nemīlēta vīra pieredze), viņi tiek rādīti primāri kā Šarlotes un Evas stāsta dalībnieki, kuri palīdz apjaust nepārvarami dziļo konfliktu starp māti un meitu. Ģirta Krūmiņa Viktors ir atturīgi klātesošs, jelkādas ekspresijas pazīmes viņa izpausmēs reducētas līdz minimumam, savukārt Liena Šmukste spēlē nevis garīgu atpalicību, kā varbūt varētu sagaidīt, bet nespēju komunicēt ar apkārtējo pasauli atbilstoši tās noteikumiem. Ietērpta pelēkzilā kleitā, peļastēs sasietiem matiem, Lēna sēž gultā un gaida, kad pasaule mātes personā pievērsīs viņai uzmanību. Bet māte viņu spēj uztvert vien kā dzīvu pārmetumu, atgādinājumu par savu nespēju (nevēlēšanos?) parūpēties par slimo meitu.

Vienā no izrādes epizodēm Eva rotaļājas ar mirušā dēla trīsriteni, it kā vizinot zēnu pa istabu. Šī īsā starpspēle sabalsojas ar kādu citu ainu, kurā Eva lēni un metodiski pūlas izvingrināt Lēnas stinguma pārņemtos locekļus. Šķiet, ka Evas rūpes par slimo māsu nav nesavtīgas – tās kompensē viņai zudušo bērnu un, kas ne mazāk svarīgi, atgādina mātei – lūk, es daru to, ko būtu vajadzējis darīt tev.

Dvēseles tuvplāna ievelkošais efekts un neobligātuma pieskaņa

Izrāde JRT repertuārā ir kopš janvāra. Spriežot pēc atsauksmēm presē, centrālajai līnijai, kas saistās ar Šarlotes un Evas “dueli”, ir tendence mainīties, proti, mainās spēku samērs, radot iespaidu, ka izrādes veidotāji solidarizējas ar vienu vai otru no konfrontētajām pusēm un dzīves pozīcijām. Pašlaik svaru kausi nenosveras ne uz vienu, ne uz otru pusi un izrādes stāsts šķiet esam par to, ka cilvēks ir eksistenciāli vientuļš, ieslēgts savā čaulā.  

“Rudens sonāte” pieder pie publikas iecienītajām izrādēm – izpārdota gandrīz līdz pašām sezonas beigām. Skatītāji seko līdzi notiekošajam ar neatslābstošu uzmanību. Nav grūti uzminēt, kāpēc. Cilvēka dvēseles tuvplāns talantīga režisora un aktieru īstenojumā spēj “ievilkt sevī”. Tas liek identificēties ar varoņiem un iedarbojas savā ziņā ārstnieciski, palīdzot atbrīvoties katram no saviem dēmoniem. Tomēr Māras Ķimeles daiļrades kontekstā izrādei piemīt arī tāda kā neobligātuma pieskaņa. Kaut gan – ne jau visiem darbiem režisora repertuārā jābūt ar manifesta nozīmi un svaru. Ingmara Bergmana tēloto cilvēcisko attiecību zemdegās var ierakties dziļi jo dziļi, riskējot apdedzināties, bet var arī kā JRT uzvedumā – lieku reizi atgādināt, ka tādas ir.