Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SANIKNOTĀ SLIEKA

SANIKNOTĀ SLIEKA

Gunārs Priede
SANIKNOTĀ SLIEKA

20. gadsimta astoņdesmitie gadi – dzīve Latvijā rit savu ikdienišķo gaitu: blatu sistēma, nebeidzamas rindas, importa preces, sūdzību rakstīšana… Pie Sibillas Švirkstes no laukiem pārceļas nekad nesatiktā mazmeita Muda. Divas dažādu paaudžu sievietes, reizē tik līdzīgas un atšķirīgas, cenšas piepildīt savus sapņus padomju realitātē. Šī luga ir vienīgā Gunāra Priedes sarakstītā komēdija.

Lomās: Jana Čivžele, Iveta Pole, Gatis Gāga, Ivars Krasts, Edgars Samītis

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Kostīmi – Anna Heinrihsone

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 
Biļešu cena: 18 EUR

Pirmizrāde 2017. gada 17. janvārī

Foto: Gvido Kajons

Gunārs Priede (1928-2000) ir latviešu dramaturgs un arhitekts. Latviešu dramaturģijā Priede ienāca 24 gadu vecumā ar lugu “Zeva templis Olimpijā”, kas izraisīja Dailes teātra interesi, tomēr iestudēta netika. Plaši pazīstams Priede kļuva 1955. gadā pēc režisora Pētera Pētersona iestudētās lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī. Iestudējums tika nospēlēts vairāk kā 150 reižu. Pēc lugas pirmizrādes Priede turpināja intensīvi rakstīt, radot lugas “Lai arī rudens” (1956), “Normunda meitene” (1958), “Vikas pirmā balle” (1960) un citas, kas arī tika iestudētas.

Gunārs Priede pats pirmais uzdrīkstējās savos darbos runāt par reāliem tā laika cilvēkiem, nevis attēloja valdošajai ideoloģijai tīkamus sociālistiskā reālisma varoņus, tādējādi izpelnoties varas kritiku un nosodījumu. 1967. gadā tika aizliegta Priedes luga “Smaržo sēnes”. Tā kļuva par pirmo un vienīgo oficiāli aizliegto latviešu autora lugu. “Smaržo sēnes” pirmo reizi tika iestudēta tikai 1986. gadā Jaunatnes teātrī.

Pazīstamāko Priedes lugu vidū ir arī “Zilā” (1972), “Centrifūga” (1985), “Sniegotie kalni” (1986) u.c. Mūža laikā Priede sarakstījis apmēram 50 lugas, kā arī vairākus kino scenārijus: “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Nekur vairs nav jāiet” (1963), “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”) (1967).