Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SANIKNOTĀ SLIEKA

SANIKNOTĀ SLIEKA

Gunārs Priede
SANIKNOTĀ SLIEKA

20. gadsimta astoņdesmitie gadi – dzīve Latvijā rit savu ikdienišķo gaitu: blatu sistēma, nebeidzamas rindas, importa preces, sūdzību rakstīšana… Pie Sibillas Švirkstes no laukiem pārceļas nekad nesatiktā mazmeita Muda. Divas dažādu paaudžu sievietes, reizē tik līdzīgas un atšķirīgas, cenšas piepildīt savus sapņus padomju realitātē. Šī luga ir vienīgā Gunāra Priedes sarakstītā komēdija.

Lomās: Jana Čivžele, Iveta Pole, Gatis Gāga, Ivars Krasts, Edgars Samītis

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Kostīmi – Anna Heinrihsone
Muzikālais noformējums – Jēkabs Nīmanis

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h
Biļešu cena: 18 EUR

Sižets par iestudējumu LTV1 raidījumā "Panorāma" (žurnālists Andrejs Volmārs, 15.01.2017.) apskatāms šeit
LR1 Ziņas (žurnāliste Baiba Kušķe, 17.01.2017.) sižets par iestudējumu dzirdams šeit

Pirmizrāde 2017. gada 17. janvārī

Foto: Gvido Kajons

Gunārs Priede (1928-2000) ir latviešu dramaturgs un arhitekts. Latviešu dramaturģijā Priede ienāca 24 gadu vecumā ar lugu “Zeva templis Olimpijā”, kas izraisīja Dailes teātra interesi, tomēr iestudēta netika. Plaši pazīstams Priede kļuva 1955. gadā pēc režisora Pētera Pētersona iestudētās lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī. Iestudējums tika nospēlēts vairāk kā 150 reižu. Pēc lugas pirmizrādes Priede turpināja intensīvi rakstīt, radot lugas “Lai arī rudens” (1956), “Normunda meitene” (1958), “Vikas pirmā balle” (1960) un citas, kas arī tika iestudētas.

Gunārs Priede pats pirmais uzdrīkstējās savos darbos runāt par reāliem tā laika cilvēkiem, nevis attēloja valdošajai ideoloģijai tīkamus sociālistiskā reālisma varoņus, tādējādi izpelnoties varas kritiku un nosodījumu. 1967. gadā tika aizliegta Priedes luga “Smaržo sēnes”. Tā kļuva par pirmo un vienīgo oficiāli aizliegto latviešu autora lugu. “Smaržo sēnes” pirmo reizi tika iestudēta tikai 1986. gadā Jaunatnes teātrī.

Pazīstamāko Priedes lugu vidū ir arī “Zilā” (1972), “Centrifūga” (1985), “Sniegotie kalni” (1986) u.c. Mūža laikā Priede sarakstījis apmēram 50 lugas, kā arī vairākus kino scenārijus: “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Nekur vairs nav jāiet” (1963), “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”) (1967).

LR1 raidījuma "Kultūras Rondo" (17.01.2017.) sižets par iestudējumu dzirdams šeit.

Video
Vārds: Ieva, 03.02.2017
Viedoklis: Ļoti patika izrāde! Laiks paskrēja nemanot! Paldies!
Vārds: Īgņa, 02.02.2017
Viedoklis: Man patika izrāde, bet man ir jautājums uz kuru es te gribētu saņemt atbildi. Kāpēc aktieri, skanot aplausiem trīs reizes nākdami klanīties, nemaz nesmaidīja? Man kļuva neomulīgi.
Vārds: Skatītāja, 27.01.2017
Viedoklis: Kopumā izrāde patika, režisora darbs kad piekliboja, bet aktieri brīnišķīgi, lai gan vietām grūti spēlējamas lietas/vietas režisora darba vai drīzāk ne-darba dēļ. Īpaši patika Pole, Samītis un mūzika.
Vārds: Inese, 20.01.2017
Viedoklis: Man patika! Paldies!
Vārds: Erix, 19.01.2017
Viedoklis: Izcilais aktieru tēlojums diemžēl nekādīgi nespēja glābt vienkāršu un neaizraujošu padomju ikdienas standartainiņas attēlojumu, kuru papildināja pilnīgs bezgaiss teātra telpās komplektā ar vecas to laiku segas pamatīgu izkratīšanu līdz tādai stadijai, ka minētās segas putekļi apmeklētājiem koda ne tikai degunā bet arī acīs.

Saniknotās sliekas fenomens
Kultūrzīmes, Latvijas Avīze
24.01.2017
autors Normunds Akots

Ja skatītājam estētisku baudījumu joprojām sniedz art nouveau smalkie un vijīgie dekori uz namu fasādēm, tad Ģirta Ēča jaunākais iestudējums JRT viņam garantēs krietnu devu sen neizjustas eiforijas.

Ģirta Ēča kā režisora vizītes Latvijas teātros mākslinieciskā ziņā mēdz būt diezgan svārstīgas, taču, ja jums estētisku baudījumu jo­projām sniedz art nouveau smalkie un vijīgie dekori uz namu fasādēm, viņa jaunākais iestudējums JRT garantēs krietnu devu sen neizjustas eiforijas. Un runa šoreiz nav tikai par ierasti nevainojamo teātra aktieru spēli, bet gan par visu izrādes arhitektoniku, kurā režisoram ir izdevies veiksmīgi saplūdināt savas ieceres piepildījumu ar lielisku stilistisko slīpējumu. No jūgendstila vēstures dzīlēm izceltais apzīmējums "Saniknotā slieka", kuru Gunārs Priede reiz tik atjautīgi pielāgoja savas lugas galvenajai varonei, laikam ir pats lakoniskākais un trāpīgākais "latviski padomiskās" domāšanas un rīcības raksturojums. Lielā daļā sabiedrības tas arī šodien nav mainījies ne par matu, vienīgi pieskaņojis savas izpausmes citas sabiedriskās formācijas iespējām, it kā paslēpies, bet režisoram ar āķīgām estētiskām manipulācijām ir izdevies to iemānīt rampas ugunīs un ļaut aplūkot tuvāk.

Kādreiz teju vai katrā kultūras namā bija "pierakstīts" kāds vokāli instrumentālais ansamblis, un izrādi režisors sāk ar dziesmas "Dāvāja Māriņa…" iejūtīgi internacionālu interpretāciju šādu pašdarbnieku izpildījumā. Sibillas Švirkstes enerģiskā, nekādus iebildumus nepieļaujošā diriģēšanas maniere ar pretenziju uz milzīga kora vadīšanu un ansambļa dalībnieku pieticīgi centīgā dziedāšana strauji ievelk publiku ne vien aizgājušā laika atmosfērā, bet izsniedz katram arī pa šifra atslēdziņai, kas ļaus pasmaidīt par atjautīgi stilizētājām sliekas fenomena skatuviskajām izpausmēm un vienlaikus padomāt par cilvēku rīcību ideoloģiski sapresētā telpā. Vientuļas dzīvības apdrošināšanas aģentes mūžs nav nekāds saldais, sūdzību rakstīšana par dažādu sabiedrības un morāles normu neievērošanu Sibillai ir skaudības un nenovīdības jūtās iejaukts kokteilis, kas pašcieņas noturēšanai pārklāts ar uzputotu krēmu, lai kaut nedaudz kompensētu to neapmierinātības rūgtumu, kas, gadiem ejot, sakrājies viņas dvēselē. Ar morāles jēdzieniem sabiedrība ir spēlējusies visos laikos un visās iekārtās, to zināja jau Moljērs, taču vienmēr svarīgi ir bijis apzināties, ko šī spēle izdara ar cilvēkiem, ja tai kā slimībai ļauj iesūkties kaulu smadzenēs. Priede šo spēli visai prasmīgi pārnesa uz padomju laikiem, un, iesaistot lugas darbībā vairākas paaudzes, deva iespēju palūkoties arī uz minētās iedarbības blaknēm. Sibillas švirkstošajās attiecībās ar mazmeitu Mudu un abiem viņas pielūdzējiem ir jaušama zināma simptomu pārmantojamība, kas pieļauj divas varbūtības: viena ir cerība tikt no tiem vaļā, otra – eventuāla slimības pielāgošanās jauniem apstākļiem.

Ja zinām, kas ir deficīts, bezcerībā peldošas cerības, alkas pēc cilvēcīgas dzīves, blats, mūžīgas rindas un citas tamlīdzīgas lietas, tad par Sibillas un Jurgena saķeršanos, kas beidzas ar visai iespaidīgām metamorfozēm, šodien varam tikai no sirds pasmieties. Režisora piedāvātā un absolūti visa aktieru ansambļa perfekti akceptētā spēle, kas pārklāta ar maigu groteskas un vieglu parodijas plīvuru, neliek skatītājam īpaši iedziļināties personāžu rīcības iekšējā motivācijā, bet tā vietā ļauj atslābt un bez grūtībām izsekot visiem darbības samezglojumiem, kas no mūsdienu redzes punkta izskatās vairāk nekā absurdi. Neko daudz jau Jurgens īstenībā nav nogrēkojies, attiecības ar sievietēm ir viņa privātā lieta, zadzis viņš nav un savas labklājības nodrošināšanai izmantojis blatus un privilēģijas, kas padomju gados pienācās partijas 
nomenklatūrai. Patstāvīgi domājoši cilvēki savā okupētajā zemē celt komunismu netaisījās, bet reālie apstākļi cerēt uz pārmaiņām nedeva ne mazāko iemeslu. Iespēju robežās dzīvot labāk cilvēks ir gribējis un gribēs vienmēr, tādēļ izmantot sistēmas vājās vietas tolaik netika uzskatīts par kauna lietu, bet palika katra paša sirdsapziņas jautājums. Dubultās morāles uzplaukums patiesībā ir saistīts tieši ar šo cilvēcisko vēlmi dzīvot, un, lai cik nosodāma tā arī būtu, vienmēr ir vērts ieklausīties motīvos, kuru dēļ tā tiek lietota. Reizēm tas var būt arī izdzīvošanas jautājums. Jurgens gan to izrādē lieto tikai savu interešu aizstāvībai, bet skaidri apzinās, ka tādi ir spēles noteikumi. Sibillas motīvu ornamentācija ir daudz lokanāka, "skaistās dzīves" vilinājums ir tik liels, ka viņa ir gatava lēkšus nolēkt no savas sludinātās morāles augstajiem plauktiem un visus spēkus veltīt Zemdimda un Mudes saprecināšanai, lai iegūtu kaut daļēju piekļuvi situētajām aprindām. Vienīgi Mude, uzzinājusi, ka Zemdimdis ir Jurgena dēls, iecērtas, jo sāk apjaust, ka ar to stumdāmo jefiņu nekādas dzīves nebūs. Varbūt tomēr labāk priekšroku dot topošajam juristam Dairim, kas arī šajā sistēmā prot aizstāvēt to, kas viņam pašam liekas svarīgs.

Izrādes fināla deja ir gluži vai fantastisks režisora atradums, maigā un lēnīgā trīs aktieru saplūsme uz skatuves iezīmē to perspektīvā redzamo tēlu, kas noteiks toni mūslaiku dzīvē. Lokanās mugurkaula kustības ķermeņa vidusdaļā, kuras Anšlavs Eglītis savulaik nodēvēja par mūsu sulainības lāstu, jau nekur nepazudīs, vismaz ne tik ātri. Lai arī ironijas ērkšķi izrādē nav nekādi asie un reti kam iedursies dziļāk par režisora izteikumos minētajām sakarībām starp tā laika paaudzēm un šodienas dzīves virzītājiem Latvijā, pats fakts, ka spējam pasmieties par sevi, ar smaidu atvadīties no savas pagātnes ir solis uz atveseļošanos.