Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SLAKTIŅA DIEVS

SLAKTIŅA DIEVS

Jasmīna Rezā
SLAKTIŅA DIEVS

Populārās franču dramaturģes Jasmīnas Rezā meistarīgi veidots ģimenes attiecību kvartets
divi pāri situētu vecāku, kuriem ir 11 gadus veci dēli, risina problēmu, ko darīt un kā būt, jo vienu dēls sadevis otram, kā rezultātā bojāti divi zobi!
Taisnības meklējumos abi pāri aizplūst tālu no paša notikuma, sapinoties tajā, kā audzināt bērnus, kas ir ģimene un kāda ir pati pasaules kārtība. Galvenais jautājums paliek neatrisināts – kuram ir taisnība un vai tā vispār iespējama?

LOMĀS:
Veronika Valēna – Elita Kļaviņa
Mišels Valēns – Vilis Daudziņš
Anete Treija – Sandra Kļaviņa
Alēns Treijs – Gatis Gāga

Režisore – Ilze Olingere
Māksliniece – Anna Heinrihsone
Tulkojums – Ingūna Beķere
Gaismas – Krišjānis Strazdīts, Lauris Johansons
Mūzikas konsultants – Ilmārs Šlāpins
Skaņa – Gatis Builis, Oļegs Novikovs
Frizūras, grims – Sarmīte Balode

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes garums: 1 h 45 min (bez starpbrīža)
Biļešu cenas: Ls 3,00 / EUR 4,27; Ls 5,00 / EUR 7,11; Ls 7,00 / EUR 9,96; Ls 10,00 / EUR 14,23; Ls 12,00 / EUR 17,07

Pirmizrāde 2010.gada 10.februārī

Uzmanību! 4. decembrī pēdējā izrāde!

„Ideāli, ja izrāde "Slaktiņa dievs" būtu ārprātīgi, līdz asarām smieklīga savā absurdā un tēlu atpazīstamībā. Jo tā ir luga par mums – vecākiem. Un tā ir luga par to, cik mēs visi gribam būt civilizēti! Un trakums ir tur, ka vienmēr katram no mums būs sava taisnība. Tātad karš ir neizbēgams?” (Ilze Olingere

Jasmīna Rezā liek sadraudzēties intelektuālajai dramaturģijai ar bulvāru literatūru. Šai lugā ir četras filigrānas lomas un īsts kaujas lauks četriem vienlīdz spēcīgiem aktieriem. 2011.gada nogalē pēc šīs lugas motīviem uz ekrāniem iznākusi Romāna Polaņska filma "Asinspirts" (Carnage).

Video
Vārds: Elīza, 21.04.2013
Viedoklis: Biju ļoti vīlusies. Nespēju smieties par tādu balagānu. Vienīgi smiekli nāca par kāda skatītāja smiekliem.
Vārds: Liene, 10.01.2013
Viedoklis: Nav mana. Cilvēku sajukumā, ne-mīlestībā un nelaimīgumā nav nekā smieklīga. Žēl kāmīti. Vienīgais, patika Kļaviņas "piparkūku drumstalas".
Vārds: Aivars, 21.04.2012
Viedoklis: Par vakardienas izrādi biju stāvā sajūsmā! Viss aktieru ansamblis spēlēja lieliski! Taču Sandras Zvīgules spēle vienkārši fascinēja! Paldies!!!
Vārds: Laura, 20.04.2012
Viedoklis: kad noskatījos R.Poļanska ekranizejumu - sapratu, ka izrāde man patikās daudz labāk ;). Salīdzinot ar filmu JRT aktieri nospēlēja spīdoši.
Vārds: Tīna, 16.12.2011
Viedoklis: Vakardienas izrāde bija vienkārši fantastiska!!!! Labākaā izrāde, ko šogad vispār esmu redzējusi Latvijas teātros! Viennozīmīgi!!!Apsveicu!

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
17.02.2010
autors Henrieta Verhoustinska

***

Ja šo izrādi vērtē bez jebkāda konteksta, kā suverēnu faktu, ir tapusi glīta, ar korektu humoru iesvaidīta salonkomēdija ar drāmas elementiem. A.Heinrihsones tērpi un glītais interjers - trāpīgi! Prieks, ka arī JRT pievērsies t.s. vidusšķirai, lai arī ne latviešu, bet rietumeiropiešu. Ka aktieri V.Daudziņš, E.Kļaviņa, G.Gāga un S.Zvīgule ar atzīstamu humora izjūtu radījuši «garšīgas lomiņas» ar viegli nolasāmu raksturu. Tomēr Rezā luga, šķiet, sniedz dziļāku vielu pētošam skatam - kas tad slēpjas zem tiem mūsu kultūrslāņiem, civilizācijas, tolerances un politkorektuma bruņām. Vai tiešām slaktiņa dievs? Izrāde ne tik vien neatbild, bet pat īsti neuzdod šo jautājumu, paliekot vieglas dungošanas un ironiskas jautrības pozīcijā, lai gan, ja mērķis bija kārtīgi izsmieties, tad maķenīt smalkāka pieeja personāžu biogrāfijām un raksturiem nemaz nenāktu par ļaunu. Tāpēc žēl, ka izrāde izskan drusku neobligāti, ka «montāžas» vietas (runājam par Āfriku, tātad ieslēdzam Kongo mūziku) ir tik uzkrītošas, ka varoņi tik maz pārvēršas un kautrīgi atklājas. Tuvāk finālam jau sāku garlaikoties.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
17.02.2010
autors Mārīte Gulbe

***

Jasmīnas Rezā Slaktiņa dievs vairāk atgādina kamerlugu, kaut arī tā uzvesta uz lielās skatuves. Četru aktieru saspēle norit A. Heinrihsones veidotajā scenogrāfijā - interjerā, izrādes «bilde» atgādina moderna dizaina žurnāla lapu. Glancēta telpa attiecību izspēlēšanai divu nemierīgu puiku vecākiem. Runa gan ir ne tik daudz par puikām, cik smalku un civilizētu ļaužu spēlēšanu. Starp to, ko viņi patiesībā domā, un to, kā izturas, ir liela atšķirība. Aktieru saspēlē ir diezgan daudz komisku brīžu, tā ir komika, kas rodas no varoņu raksturu īpatnībām un reakcijām, vīriešu un sieviešu atšķirīgās izpratnes par svarīgām un nesvarīgām lietām. Amizantas ir abu tēvu mazās saprašanās saliņas karojošo partneru haosā. Aktieri, par laimi, nebalansē uz tīšas smīdināšanas robežas. Izrādes otrajā daļā, namatēvam un viesiem ķeroties pie ruma pudeles, atslābst temps. Bet jāsaka, ka izrādei arī kopumā piemīt tāds kā rēnums un gaistoša iespaida daba. Partnerībā dzīvāks pirmizrādē šķita E. Krastiņas un V.Daudziņa duets.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
17.02.2010
autors Silvija Radzobe

****

Nedaudz no Olbija (psihoanalītiskie motīvi), drusku no Vailda (saloniski veikla pļāpāšana), piešprice no Agatas Kristi (kurš bija vainīgais, ja tāds vispār bija?) un mobilais telefons, kas personu skaitu no četriem, kuri redzami uz skatuves, paplašina līdz vismaz astoņiem - tāda ir J.Rezā lugas recepte. Annas Heinrihsones eleganti ironiski iekārtotā interjerā četri labi aktieri - Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga - divas stundas (izrāde bez starpbrīža) ne mirkli neļauj atslābt uzmanībai: viņiem ir laba humora izjūta un notiekošā ironiskā būtība tiek atklāta caur nopietnu, bet ļoti precīzu spēli, kuras psiholoģiskajām virāžām var sekot ar aizrautību. Satikušās divas ģimenes, lai izspriestu, kurš no viņu puikām bijis vainīgs asiņainā kautiņā. Kad rums liek krist politkorektuma maskām, atklājas skeleti vecāku pašu skapjos. Bet, aizverot teātra durvis, izrāde (vismaz man) nenāk līdzi: kādu dziļāku vai negaidītāku iespaidu/domu/ jautājumu par dzīvi vai teātri tā nav devusi.

Bagātie arī raud…
16.02.2010., www.delfi.lv
17.02.2010
autors Dita Eglīte

Visnotaļ stilīgi iekārtotā mājoklī satiekas četri mūslaiku varoņi jeb divas ģimenes. Varētu jautāt – kas gan tur sevišķs? Taču pārsteidzošā kārtā divas stundas šajā Jaunā Rīgas teātra kompānijā paiet nemanot. Režisore Ilze Olingere kopā ar aktieriem Elitu Kļaviņu, Sandru Zvīguli, Gati Gāgu un Vili Daudziņu ar Jasmīnas Rezā lugas "Slaktiņa dievs" iestudējumu skatītāju ievelk komiskā drāmā, kurā droši varam pasmieties paši par sevi un savām "pareizās dzīves" formulām.

Pēc lugas "Māksla" iestudējuma JRT un Liepājas teātrī "Mūris" pirms desmit gadiem Jasmīnas Rezā vārds pie mums ir labi pazīstams. Gan "Mākslā", gan "Slaktiņa dievā" aizrauj dramaturģes spilgti izteiktā spēja vienlaikus rādīt dažādu patiesību līdzās pastāvēšanu – tendenciozi nemoralizējot un nenorādot uz kādu vienu taisnību vai izteikti pozitīvo varoni. Un arī Ilzes Olingeres iestudējumā katrs no četriem stāsta varoņiem reizē ir gan žēlojams, gan nožēlojams un katrā no viņiem varam ieraudzīt sevi. Katram no viņiem ir sava taisnība un dzīves uztveres modelis. Tas ir absolūti nepieciešami, lai cilvēks mūsu sabiedrībā izdzīvotu. Taču pretrunas šādos spēles noteikumos līdzcilvēku starpā var izrādīties nesamierināmas kā īstās traģēdijās. Šajā gadījumā divu ģimeņu sadursmes cēlonis bijis abu nepilngadīgo atvašu kautiņš, kā rezultātā vienam izsisti divi priekšzobi. Jautājums "kā būtu pareizi šajā situācijā rīkoties abu zēnu vecākiem" ir tikai cēlonis atraktīvajām vārdu un uzskatu kaujām, kas risinās gan abu ģimeņu, gan arī abu pāru starpā. Visi četri aktierdarbi ir precīzi psiholoģiski pamatoti – tie ir dzīvi raksturi un zināmā mērā reizē arī tipi.

Patīkami pārsteidza Elita Kļaviņa, kura sen nebija redzēta izteikta psiholoģiskā plāna lomā. "Slaktiņa dievā" aktrises atveidotā Veronika Valēna atklājas krāšņā amplitūdā – no inteliģentas, skaistas un pieklājīgi atturīgas sievietes līdz amizanti histēriskai un rupjai (gan alkohola ietekmētai) mātītei. Tēla raksturojumam ārkārtīgi precīzi arī izvēlēts tērps – pieguloša trikotāžas kleita ar priekšpuses aizdari, kas ļauj (liek) nemitīgi to sakārtot tā, lai šķēlums priekšā neatsegtu par daudz – zīmējot reizē gan "atvērtību" komunikācijā, gan nemitīgu kontroli pār to. Tāda jau ir arī Veronikas būtība – spēlēt "demokrātiju", bet patiesībā visu un visur kontrolēt (sākot ar vīru un beidzot ar atnākušo Treiju ģimeni). Savā ziņā arī Sandras Zvīgules zilganā kokteiļkleitiņa (kas arī plecos nemitīgi tiek koriģēte) raksturo Anetes Treijas "piespiedu savāktību", pakļaujoties vīra- advokāta dominantei ģimenē. Taču aizskartais pašlepnums Valēnu mājā sadragā arī šīs šķietami nepretenciozās būtnes mieru. Ja nu vienīgi pārāk uzkrītoši atkārtojas Sandras Zvīgules vienveidīgās sašutuma reakcijas, ik reizi izdzirdot vīra mobilā telefona signālu – it kā tikai šovakar Alēns tik daudz runātu pa telefonu. Taču Gata Gāgas Alēns caur šo tveršanos pie mobilā aparāta tam iezvanoties, metas kārtējā telefona sarunā kā pie svaiga ūdens malka, tā uzsverot, ka šī ģimeņu tikšanās Valēnu mājā viņam ir vāji panesama. Taču viņš zināmu brīdi pieklājīgi cieš. Tieši tāpat cieš arī mājas tēvs – Viļa Daudziņa Mišels Valēns. Šī aktiera pašironiskās intonācijas un lieliskais humors gan šķiet jau redzēts lielā daļā iepriekšējos uzvedumos, taču talantīgus aktierus līdzīgos tēlos var vērot nenogurstoši. Viņa atveidotais Mišels ir dzīves un ģimenes drusku apnicis vīrietis labākajos gados, kurš pa retam tomēr atrod arī kādu iekšējās spriedzes izlādēšanas iespēju, kas īpaši kolorīti tiek pasniegta "teiksmā" par kāmi.

Visu izrādes laiku uz skatuves ir visi četri aktieri un neviens no viņiem garlaikoti negaida līdz savai replikai, savam "uznācienam" – skatuviskā darbība un mizanscēnas ir pārdomātas līdz niansēm katram no varoņiem. Tikai uz beigām savstarpējo attiecību spriedzē iestājas tāds kā pagurums – villa ir izmesta, taču īstas skaidrības, kā nobeigt dēlu konfliktu, nav. Skaidrs jau arī ir tas, ka šeit nevar būt ne happy end, ne samierināšanās, ne dēlu savstarpēja atvainošanās… Tie ir četri pieauguši cilvēki – katram ir sava uts, savs pašlepnums un katram savi ideāli. Fināls ir atvērts, jo visvairāk jau laikam vērsts uz katru no mums personīgi.

Iestudējumam ir arī lielisks ietērps – skaista telpa un kostīmi, ko veidojusi Anna Heinrihsone, laba dramaturģija un tāds pats Ingūnas Beķeres tulkojums, kā arī atbilstošu noskaņu veidojoša āfrikāņu mūzika (konsultansts Ilmārs Šlāpins). Rezultātā tapusi izrāde, kas der kā patīkama, laba humora pilna izklaide, taču neizslēdzot pievienoto vērtību – iespēju paskatīties uz sevi no malas.