Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SMAGAIS METĀLS

SMAGAIS METĀLS

Pēc Gundegas Repšes romāna „Alvas kliedziens” motīviem

Pusaudze – tāds ir izrādes centrs, ap kuru apvīsies pusaudžu gadiem raksturīgie „vētras un dziņu” rituāli, izsekojot meitenes domāšanas attīstībai – no vienkāršām līdz abstraktām formām. Patstāvīgi domājoši pusaudži bija nevēlami padomju laikā. Šodien masu kultūra turpina manipulēt ar nenobriedušu apziņu.

Galvenajā lomā – Guna Zariņa
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Elita Kļaviņa, Inga Alsiņa-Lasmane, Jana Čivžele

Režisore – Inese Mičule
Scenogrāfs – Gints Sippo
Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Izrāde notiek Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs, 4., 4z., 7., 8., 21., 25., 38. autobusi

Izrādes ilgums: 3 h (2 cēlieni)
Biļešu cena: EUR 12,00

Pirmizrāde 2011. gada 30. martā

Izrādes laikā uz skatuves smēķē!

„Nē, ar smago metālu un kaucošām ģitārām te nav nekādas saistības. Drīzāk – ar Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu, kurā metāli ir dažādi – mīkstie, lokanie un arī smagie, cietie, kas liecot lūzt. Stāsts būs par tiem otrajiem jeb par cilvēkiem īpaši trauslajā, lūstošajā, ne lokanajā vecumā – tīņu gados, kad visu, sevišķi netaisnību un melus, uztver saasināti melnbaltās krāsās un dumpojas.”  (Inese Mičule)

Dumpīgs pusaudzis un sabiedrības nenogurstošā vēlme protestētāju piemērot noteiktiem sociāliem stereotipiem. Patstāvīgi domājoši pusaudži padomju laikmetā tika uztverti ar nicinājumu. Šobrīd laiks, vide un paņēmieni ir mainījušies, tomēr masu kultūra turpina manipulēt ar nenobriedušu apziņu.

Vārds: Inese, 06.03.2013
Viedoklis: Elita Kļaviņa šai izrādē būtu pelnījusi daudz, daudz ziedu! Fantastiskas metomorfozes! Paldies! Kopumā - patika un raisīja pārdomas.
Vārds: Dace, 29.11.2012
Viedoklis: Aktierspēle ir fascinējoša - bravo Ingai Alsiņai un Elitai Kļaviņai, paldies :)
Vārds: Aija2, 28.11.2012
Viedoklis: Fantastiskas aktrises! JRT neliek vilties un pārsteidz! Atcerējos savus skolas gadus... tik traki jau nebija, bet, iespējams, ka kādai vai kādam tādas skarbas atmiņas par tiem laikiem... PALDIES!!! :)
Vārds: Dora, 18.05.2012
Viedoklis: Nebiju gaidījusi, ka izrāde tā patiks! Aktrises fantastiski izspēlēja tā laika tipiskos tēlus - stingrā skolotāja, klases meiteņu tops, briesmīgais kopā iešanas process pie ginekologa. Pēc izrādes novērēju šo dienu Latviju, kaut gan arī tagad starp mums būs dumpīgie jaunieši, kas protestēs, kam protests ir uzvedības modelis un arī mūsdienās vēl var atrast skolotājus, kam ir tipiska padomju pieeja domāšanā, audzināšanā. Brr, cik labi ir būt pieaugušam!!!!
Vārds: Aija, 07.10.2011
Viedoklis: JRT, lūdzu, mūziku beigās nedaudz klusāk. Tāda sajūta, ka sastatnes un prožektori pie griestiem uzkritīs uz galvas. Izrāde patika.

Jaunā Rīgas teātra rēķini
Teātra Vēstnesis, Nr.2, 2011
autors Maija Treile

HUMANITĀRIE IDEĀLI

Šī nav pirmā reize, kad jaunā režisore lnese Mičule pievēršas padomju jaunatnes dzīves atspoguļošanai, izmantojot latviešu prozas dāmu sacerējumus 2009. gada Homo Novus festivālā projekta Prove ietvaros tapa "...stāsti man par...” pēc Rudītes Kalpiņas 80 gadu stāstu motīviem, kas izskanēja nostalģiskā intonācijā. "Smagais metāls", kas pēc tāda paša nosaukuma Gundegas Repšes triloģijas pirmās daļas „Alvas kliedziens" motīviem tapis JRT jau ierasti izmantotajā spēles telpā Talsu ielā, runā pavisam citā intonācijā.  Šajā iestudējumā padomju gadi nav nekāds nevainības un zaudētas paradīzes laiks, bet gan represīva, indivīdam pretdabiska, to iznicinoša pasaule.

20 gadsimta 70. gados (laiks, kura notiek darbība) un 21. gadsimta sākumā (romāna sarakstīšanas un - desmit gadus vēlāk - izrādes iestudēšanas laiks) pusaudze Rugetta iemieso romantisma varoņiem raksturīgas īpašības -dumpinieciskumu, subjektīva pārdzīvojuma dominanti, pašizziņu, opozīciju parējai sabiedrībai un pasaules (šajā gadījumā - padomju sistēmas) kartībai, mākslinieces dvēseli (mazliet glezno, bet galvenais - raksta), kā arī ideāla un realitātes skaudro neatbilsmi. No vienas puses, pusaudžu gadu dzīves izjūta tiešām lielā mērā atbilst 18./19. gadsimta mijas mākslinieciskajai estētikai. Gundegas Repšes romānā šādas pozīcijas - cildenas varones opozīcija pret satrunējušo sistēmu - likumsakarību vēl pastiprina izvēlētā dienasgrāmatas forma, kas respektēta arī izrādē, atskaņojot varones dienasgrāmatas ierakstu fragmentus kā arī strukturējot iestudējumu pēc epizožu principa. Lasot romāna tekstu, gan nepamet sajūta, ka aiz mazas, sabiedrības nesaprastās, nīdētās un, ko tur liegties, arī augstprātīgās un snobiskas Rugettas muguras tiešā atbilstībā stāv autore ar savu pasaules izjūtu, personību vai to ideālu, kāda viņa labprāt vēlētos būt. No otras puses, šāds dalījums - cēlā varone pret nožēlojamo sabiedrību - skatuviskā risinājumā rada noplicinātu ainu, kura viens Cilvēks (Rugetta) tiek pakļauts necilvēku (Kutuzova, Medmāsa) teroram un šķietamo draugu nodevībām, kas seko cita citai nepielūdzamā nežēlība, virzot Rugettu līdz galējai izvēlei - būtībā sitot viņu krustā. Guna Zariņa, būdama lieliska aktrise, Rugettu cilvēciskojusi, piešķirot tai simpātiskākus vaibstus nekā romāna varonei, izrādē tēla un notikumu attīstība iemantojusi lielāku spriedzi un loģiku nekā romānā, tas varones bojāeju padara vēl dramatiskāku.

Ne visas epizodes, kurās hronoloģiski atklāts romāna vēstījums, ir vienlīdz pārliecinošas, vairāki romāna tēli un tēmas izrādē neparādās vai parādās fragmentāri. Iespējams, izrāde neko nezaudētu. ja tiktu vēl nedaudz īsināta, piemēram, atsakoties no tēva nāves dienas atceres ainas, kura šobrīd paliek visai neobligātā līmenī. Pirmais izrādes cēliens daudz lielākā mērā nekā Repšes romāns izskan smalki humoristiskā intonācijā, bet otrais jau triec galveno varoni pretim bojāejai. Gundegas Repšes darba subjektīvo toni izrādē izdevies iedzīvināt, tiešajā darbības laikā rādot tikai sievietes, kamēr vīrieši, kuri nav mazsvarīgi notikumu gaitā un attīstībā, dzīvo varoņu - sieviešu un meiteņu -sarunās un aizkulišu telpā.

lzrādē lngas Alsiņas Kutuzova apvieno direktora Trupa un ļauno skolotāju tēlus vienā -galvenajā represīvajā antagonistā. Aktrise lomu slēdz ar izteikti grotesku atslēgu - sasprindzinātu gaitu, stīvām kājām, rievās pierautu pazodi. Kariķējums vienlaikus ir talantīgs, taču trīs stundu garumā liek vēlēties smalkākas nianses, kas, iespējams, paradīsies, kad izrāde ,,iespēlēsies", kaut literārais izejmateriāls tēla daudzveidīgošanai nav pateicīgs (pat ņemot vēra, ka viņa vienā tēlā apvieno vairākus). No vienas puses amizanta, no otras puses, sadomāta šķiet epizode, kurā Kutuzova (romānā - direktors Trups) ierauj 200 gramus, iepriekš apsegusi Ļeņina bisti ar kabatas lakatu, lai neredz. Toties asprātīga un jēgpilna ir izrādes aina, kurā dumpiniece Rugetta skolas ģērbtuvē kopa ar draudzenēm uzpīpē un, neraugoties uz biedreņu izbailēm, smēķi nenomet arī tad, kad aiz mēteļu rindas dzird ienākam Kutuzovu. Lzradās, arī stingrā pedagoģe šeit atnākusi slepenība apmierināt nikotīna kāri un, ieraudzījusi zem pakarinātajiem apģērbiem meiteņu kājas, metas bēgt, šajā kaujā par uzvarētāju atstājot Rugettu.

Jana Civžele Rugettas mammas loma vēl īsti nav atradusi pārliecinošu skatuviskās eksistences veidu, paliekot tikai par tramīgu radījumu (drīzāk Rugettas bērnu, ne māti - arī te varētu būt spēcīga tēma, ja pārliecinošāk atrisināta), kas nemitīgi ķeras pie mutautiņa (liekot atcerēties bikli ķiķinošās Dezdemonas attiecības ar nēzdodziņu Māras Ķimeles "Otello" iestudējumā, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušajā rudenī).

Elitai Kļaviņai iestudējumā tikusi visdaudzveidīgākā tēlu maiņa, kopumā atveidojot piecas idejiski visai pretējas varones - gan medmāsu, skolotāju  un kāda klasesbiedra mammu, kuras pārstāv apspiedēju, padomju sistēmas pārpiesātināto pieaugušo pasauli, gan arī Rugettai tuvākas personas. Dažādu personāžu izspēlē palīdz ārēji līdzekļi (parūkas, tērpi), taču aktrisei izdodas savas atšķirīgas varones atšķirīgi piepildīt arī iekšēji. Kā spilgtāko var minēt viņas veidoto nelabvēlīgās ģimenes atvases lzoldes tēlu, kas apvieno romāna lzoldi un Kaiju, pievienojot tam vel Repšes darbā neatrodamas tēla rakstura iezīmes. Savukārt Konstance, kas trakonamā atceras savu dzīvi 19./20. gadsimta mijā, kā altr ego pastiprina Rugettas romantiskās varones tēlu.

Līdzās Gunas Zariņas dramatiski piesātinātajam darbam galvenās varones Rugettas lomā skatuviski visinteresantākie izdevušies viņas draudzeņu - skolas meiteņu Diānas un Almas (kam piepulcējama arī iepriekš minētā Elitas Klaviņas klaiņotāja lzolde) –tēli. Sandra Zvīgule Rugettas draudzenes un nodevējas Almas lomu veido smalki un neviennozīmīgi - viņa vienlaikus patiesi mīl draudzeni {Rugetta ir tas elks), taču šī mīlestība līdzi nes greizsirdību, skaudību un vēlmi izrēķināties. Almas raksturs ir pat interesantāks nekā Rugettas egocentriskais, ideālu uzstādījumā nežēlīgais paštaisnums. Savā ziņā Rugettas antipods ir Baibas Brokas Diāna - naivā garo bižu īpašniece ar pieticīgām dzejdares spējam, toties apveltīta ar lielu centību (gan lecot pasaules tautu bērnu soli, gan demonstrējot adījumus, pīpējot garderobē un Rugettas kaislīgi atstāstītajā „Romeo un Džuljetas” skumjajā stāstā ar mīlas metu sižetā piespēlējot visus līķus pēc kārtas).  Diānai netrūkst ideālu, taču tie nosacīti ir sīki un realizējami sistēmas ietvaros.  Mazāk piepildīts ir Baibas Brokas atveidotais Rugettas krustmātes Viktorijas - savā domāšanā it kā 19. gadsimta sievietes (vārdā viegli nolasāma atsauce uz Viktorijas laikmetu) tēls kas izrādē vajadzīgs, vien lai parādītu galvenās varones nesamierināmību ne tikai ar padomju sistēmu, bet arī ar pilsoniskajiem tikumiem (slepenu Ziemassvētku svinēšanu kurā rokrokā apvienojas ģimenes zīdaiņi ar sirmgalvjiem).

Arī izrādes vizuālie akcenti veidoti, lai uzsvērtu vides un varones opozicionāro raksturu. Ginta Sippo scenogrāfija un levas Veitas kostīmi padomju skolas, komunālo dzīvokļu un to iemītnieku vidi rāda kā cilvēka acij disharmonisku, krāsās, fasonos, līnijās neizsmalcinātu. Vienotā telpā sadzīvo vingrošanas buks, fleksiblas ģērbtuvju drēbju pakaramo stangas, intīma telpa - Rugettas guļamistaba un virtuve (romānā, protams, vēsturiskajai realitātei atbilstošais, subjektam naidīgais komunālo dzīvokļu faktors), pedagogu vai medmāsas kabinets un psihiatriskās slimnīcas telpas. Kostīmos pretmetus veido Kutuzovas sovjetiski zilais kostīms un Rugettas sarkanās tērpa detaļas (sākumā bantes, ar laiku jau zeķbikses), bet vēlāk meitenes neformālais tērps.

Izrādē būtisku emocionālo vēstījumu uztur arī mūzikas izvēle, kurā atrodamas Bītlu dziesmas, kā arī īpaši jēgpilni izskan lmanta Kalniņa Oktobra oratorija Rugettas un lzoldes anarhistisko brīvības alku kulminācijā. Skaņdarbs, kas no vienas puses ierindojams ideoloģiski pareizo pasūtijuma darbu kārta un noslēdzas ar vārdiem „Ļeņins, Ļeņins, Ļeņins”, tomēr pārsniedz propagandas mākslas robežas - pats lmants Kalniņš nekad nav noliedzis šīs oratorijas esamību savā mākslinieka biogrāfijā, un darba kvalitātes (kā ļoti retas šādos pēc ideoloģiskā pasūtījuma tapušos mākslas darbos) noteikti ir mūsdienās pārvētījamas, domājot par cilvēka un apstākļu attiecību neviennozīmīgumu. Savukārt Gundegas Repšes romāna pusaudzes Rugettas liktenis iztēlots absolūtā pretnī pastāvošajai iekārtai, neielaižoties nekādos kompromisos.

Rugetta ir īsts humanitārijs, kam riebjas matemātika, bet padodas visas humanitārās disciplīnas, taču viņa neiegūst pedagogu atzinību, jo atļaujas paust ,,nepareizas" domas, kas robežojas ar disidentismu. Recenzentam nav īstu tiesību vēlēties daudzšķautņaināku varoņa un vides attiecību portretējumu, ja autora griba to noliek nesamierināma opozīcijā. Tomēr tuvāks pieejā dzīvei ir Ilzes Olingeres iestudējums - Maikla Freina "Kopenhāgena”, kas gan bagātīgi operē ar eksaktiem jēdzieniem, taču ]auj arī neviendabīgāk iepazīt indivīda un varas, indivīda un atbildības attiecības.

Ieva iesaka
Ieva, 6.04.2011
autors Ināra Liepiņa

 Režisores Ineses Mičules izrāde Smagais metāls Jaunajā Rīgas teātrī mūs pārceļ uz Brežņeva valdīšanas gadiem, kas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, reizē komiski un traģiski atgādinot, kā mēs cēlām sociālismu. Tā laika vide (mākslinieks Gints Sippo piemeklējis autentiskus sadzīves priekšmetus - klades, galda lampas, krēslus un tērpus), restaurēta tik precīzi, ka sajutos kā viena no skuķiem ar nošļukušām kokvilnas zeķbiksēm un rūpnīcas 1. Maijs sandalēm kājās, plūcoties ar puikām skolas garderobē. Guna Zariņa izcili tēlo pusaudzi Rugettu ar savdabīgu un patstāvīgu domāšanu. Jaunības maksimālismā viņai nav viegli. Baltos zvirbuļus necieš jebkurā sabiedrībā, kur nu vēl totalitārā valstī. Padomju laikos pareizam cilvēkam arī domāt vajadzēja pareizi, pēc priekšrakstiem un vienādi šabloniski. Rugetta tā negrib, bet saglabāt savu spuraino personību viņai vēl trūkst spēka. Pārējās piecas aktrises (Baiba Broka, Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Inga Alsiņa, Jana Čivžele), kolorīti iemiesojoties dažādos tipāžos, rada savdabīgu padomju sieviešu sabiedrību, kur vīriešu esamība nojaušama tikai sarunās un dažos rekvizītos. Izrāde noteikti patiks tiem, kas zina, ka tāda bija dzīves īstenība, bet jauno paaudzi rosinās padomāt, kā mēs to visu pārcietām.

Skarbi nelaipojot
Latvijas Avīze (Nedēļa kabatā)
autors Vita Krauja

Atzīšu, piederu skatītājiem, kas romānu nebūs lasījuši. Taču uzvedums ir pašpietiekams mākslas darbs un visnotaļ atbilst nosaukumā ietvertajam jēdzienam. Arī izrāde ir smaga, taču laba. Kā īsta melnā rupjmaize. Putukrējuma cienītājiem gan tur nav ko meklēt

Kā krievu kulta režisora Kirila Serebreņņikova iestudētajās "Mirušajās dvēselēs" Nacionālajā visas lomas - arī sieviešu! - spēlē tikai vīri, tā "Smagajā metālā" uz skatuves ir vienīgi aktrises. (Tiesa, vīriešu lomu lugā vispār nav.) Dzirkstī viss spožais Jaunā Rīgas teātra dāmu zieds. Un vai visas šajā izrādē spēlē vairākas lomas.

Tēli veidoti trekniem triepieniem katrs savā krāsā bez laipošanas. Janas Čivželes atveidotā galvenās varones Rugettas mamma ir vien gļēvuma iemiesojums. Sibīrijas atmiņas liedz aizstāvēt pašas meitu. Ingas Alsiņas skolas direktore, biedrene Kutuzova ir īsts monstrs (ķermeņa valodas ziņā gan algādina Māras Ķimeles skolas direktori filmā "Pitons", pietrūkst vienīgi pirkstu lauzīšanas). Elites Kļaviņas krievu valodas skolotāja fantastiska savā atsvešinātībā. Guna Zariņa galvenās varones Rugettas tēlā atklāj, kā no mazas, iespējams, līderes meitene kļūst par visu atstumto.

Izrādes notikumi risinās padomju skolā 70. gadu sākumā. Būs, kas teiks - manā skolā bija labi pedagogi. Taču, manuprāt, būtu aplam iestudējumu uztvert kā visas padomju skolas vispārinājumu. Stāsts drīzāk ir par varu, kas mēģina personību liekt, locīt, pakļaut sabiedrības normām un subordinācijas principiem. Un ir tādi, kas nelokās, bet lūst. Kā Rugetta. Tieši izrādes drosmē melno krāsu neatšķaidīt ir tās pievilcība, spēks un patiesums.

Kliedziens skan... uz iekšu
Latvijas Avīze (Nedēļa kabatā)
autors Gundega Saulīte

Dramaturģija ***

Scenogrāfija****

Kostīmi****

Režija****

Aktierspēle****

Izrāde "Smagais metāls", kas iestudēta un tiek izrādīta Talsu ielas zālē, uzrunā ar detaļu precizitāti un psiholoģisko attiecību smalku risinājumu.

Sešu aktrišu un režisores radošā kopdarbā tiek uzburta pasaule, kas pusmūža un mazliet vecāku skatītāju uztverē raisa nenoliedzami spēcīgas asociācijas ar pašu pieredzējumiem skolas gados.

Iestudējuma veidotājas līdz ar scenogrāfu Gintu Sippo saskaņā ar romāna vielu mums piedāvā personību traumējošo variantu, kad pusaudžu apziņu visai dzelžaini tiecas veidot ideoloģiskie spaidi, pedagogu dogmatisms, vecāku bezpalīdzīga vienaldzība, vārdu sakot -sabiedrībā valdošā morālā degradācija un morālā divkosība. Darbības laiks iezīmēts ar dokumentālu precizitāti jau pirmajās izrādes minūtēs, kad televizora ekrānos toreizējais vecišķais partijas ģenerālsekretārs padomju tautu apsveic ar jaunā gada iestāšanos, tuvojas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu mija.

"Smagais metāls" ir saistoša izrāde par personības augšanu. Un izrādes lielākā veiksme, manā vērtējumā, rodama iekšēji pretrunīgā, grūtā, brīžiem pat izmisīgā dvēseles tapšanas ceļa atklāsmē. Sociālie apstākļi, padomju laikā ierastā un par normālu uzskatītā morālā divkosība ir tikai daļa no augošam bērnam pārvaramām grūtībām. Grūta un izmisuma pilna ir pati augšana, sevis, savu jūtu un rīcības izprašana un noteiktas dzīves pozīcijas izveidošana. Izrādes beigās galvenā varone Rugetta kapitulē samilzušo problēmu priekšā un tiešā nozīmē tiek apbērta ar saujām baltu tablešu.

Taču darbības galvenā ass ir šīs sīkās, patstāvīgi domājošās, daudziem talantiem apveltītās meitenes pretošanās vispārpieņemtai notikumu plūsmai. Guna Zariņa Rugettas lomā skaisti un pārliecinoši īsteno viņas aktrises būtībai tik nozīmīgo garīgas patstāvības tēmu. Tieša, neatkarīga, brīva no aizspriedumiem un tik ļoti bērnišķīga ir šī meitene, kas alkst IīdzciIvēku mīlestības. Un tieši mīlestības deficīts kļūst par vienīgo izšķirošo faktoru šī cilvēkbērna bojāejā. Pirms tam esam līdzi dzīvojuši Rugettas aizrautībai, piemēram, temperamentīgi un asprātīgi draudzenei atstāstot Šekspīra "Romeo un Džuljetas" sižetu. Skolas garderobē starp mēteļiem, kas ir viena no svarīgākajām izrādes darbības vietām, Rugetta ne vien stāsta, bet arī attēlo un tajā pašā laikā arī pārdzīvo izlasīto. Šis skats ir viens no Gunas Zariņas "meistarstiķiem". Te nu ir visa Rugetta - viņas aizrautība, degsme, iztēles spējas, nodošanās literatūrai, bērnišķīgie priekšstati un to izpausmes un bezgalīgā vēlēšanās savos dārgumos dalīties ar citiem. Vēl kļūstam liecinieki arī viņas pirmajām maigo jūtu izpausmēm - arī skolas garderobē, "apspēlējot" sapņu elka mēteli un pat zābakus. Izrādās, pieviļ arī šķietami visīstākā draudzene Alma, ko samežģītu un pretrunīgu atveido Sandra Zīgule. Pieviļ pedagoģisko principu un lozungu skandētajā skolas direktore Kutuzova, kurā pirmajā mirklī grūti pazīt Ingu Alsiņu. Precīzs un trāpīgs aktierdarbs!

Vēlreiz jāuzteic trāpīgu detaļu loma ne tikai vizuālajā, bet arī psiholoģiskajā aspektā. Bagātīgi ar šādām detaļām līdzās Gunai Zariņai rīkojas arī partneres, jo īpaši Baiba Broka un Sandra Zvīgule. Nu kaut vai bez vārdiem izspēlētajā pīpēšanas ainā, kad meiteņu grēciņi, izrādās, norit vienuviet un vienā laikā ar direktores alkām uzvilkt dūmu. Šie "iekšējie monologi", neizteikti, bet skaidri noprotami un izlasāmi aktrišu reakcijās arī pieder pie izrādes ieguvumiem.

Aktierisku atplauksmi izteiksmes daudzveidībā piedzīvojam, sekojot Elitas Kļaviņas pārtapšanai vairākās lomās. Brutālā medmāsa, sadistiskā krievu valodas skolotāja, skuķupuika Kaija un gluži sirreālā Konstance ir ne tikai vizuāli pilnīgi atšķirīgi tēli, bet katrs saista ar savdabīgu domāšanu un rīcību.

Manuprāt, visvājākais komponents izrādē ir dramatizējums, tā vēstošā, skaidrojošā daļa, ko galvenās lomas tēlotāja ierunājusi ierakstā. Te ir gan pavisam lieki fragmenti, gan teksti, kuriem grūti izsekot tīri tehnisku iemeslu dēļ.

Izrāde ir nozīmīga ar atveidoto meiteņu pārdzīvojumu nianšu bagātību, ar aktierisko azartu lomu atveidojumā un ar spēju vienoties kopīgām rūpēm par nenobriedušām dvēselēm, jo bieži vien tās pēc sapratnes kliedz bez skanas.