Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SOŅA

SOŅA

Tatjana Tolstaja
SOŅA

„Bija reiz cilvēks – un nu vairs nav. Tikai vārds palicis – Soņa...” (Tatjana Tolstaja)

„Soņa” ir impresionistiska miniatūra – stāsts par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Stāsts par sievieti ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi.

Izrāde ir arī stāsts par balto un rudo klaunu (G.Āboliņš un J.Isajevs), kuri mēģinās slepeni iekļūt sieviešu pasaulē un izzināt tās noslēpumus.

Lomās: Gundars Āboliņš, Jevgēnijs Isajevs

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne

Izrāde notiek Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs, 4., 4z., 7., 8., 21., 25., 38. autobusi

Izrādes ilgums: 1 h 40 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: 17,00 EUR

Pirmizrāde 2006. gada 11. aprīlī

Izrāde krievu valodā. Pilns teksta tulkojums latviešu valodā pieejams izrādes programmā.

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Šis it kā teātrim nepiemērotais materiāls – īsais stāsts – Latvijas publikas lielākajai daļai, iespējams, būs pirmā saskaršanās ar krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas daiļradi. Līdzās Jaunā Rīgas teātra repertuārā jau iekļautajiem mūsdienu krievu autoriem V. Sorokinam, V. Sigarevam, J. Griškovecam, „Soņa” atklās vēl vienu mūsdienu krievu literatūras šķautni – vērīgu, izsmalcinātu un metaforisku literatūru, kas ir arī ironiski līdzjūtīga, groteska un skumja. T.Tolstajas darbus raksturo apbrīnojamas zināšanas par cilvēku dabu, ko pavada izsmalcināti komentāri un precīzi vērojumi par sava laika sabiedrību. Viņas jūtu amplitūda un dziļums padara šo stāstu īpašu.

Izrāde "Soņa" vienlaikus turpina JRT aizsākto ieskatu šķietami „parastu” cilvēku dzīvēs un likteņos. Stāsts par Soņu ir skumjš un ironiski līdzjūtīgs. Soņa ir neglīta, liela un ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi. Izrāde būs mēģinājums atklāt šī cilvēka dzīvesstāstu.

Izrāde iestudēta oriģinālvalodā, jo autores valoda ir neatņemama šī stāsta sastāvdaļa.

Jevgēnijs Isajevs skatītājiem vēstī T.Tolstajas literāro tekstu, bet Gundars Āboliņš šī stāsta episko vēstījumu atklāj teatrāliem izteiksmes līdzekļiem, mēģinot iekļūt sieviešu noslēpumainajā pasaulē.

Vārds: Viktorija, 18.05.2017
Viedoklis: Gundars Āboliņš izstaro vārdos neizsakāmo sirds siltumu. Bez ziediem uz šo izrādi nenāciet!
Vārds: Dina, 28.04.2017
Viedoklis: Liels prieks atkal baudīt Gundara Āboliņa klātbūtni. Kaut vai bez teksta, Soņas drēbēs vai bez. :) Labs arī Isajevs. Viss bija dīvaini, skumji un smeldzīgi. Paldies!
Vārds: Evija, 26.04.2017
Viedoklis: Ir viena lieka biļete uz izrādi 28.04., labprāt kādu iepriecinātu, 29354480.
Vārds: Diāna Dolldia, 27.08.2016
Viedoklis: Cilvēki kā tādi ir fenomenāli. Tik dažādi mēs dzīvojam. Laimīgi, nelaimīgi, stulbi un inteliģenti, bagāti un nabagi. Tāpat arī šie komentāri jeb skatītāju vērtējumi ir tik dažādi. Priecākos, ka noķēru biļetes uz 26.08. Stāsts bija ļoti labi saprotams, dziļš, filozofisks. Stāsts, ko mēs savās dzīvēs neredzam, jo mēs cenšamies nepalikt vieni, dīvaini utt. Viss bija brīnišķīgi, skaisti, kaut arī skumdināja sirdi. Un beigas, kad Isajevs tās visas vēstules lika somā... es ceru, ka to visi pamanīja! ;) Paldies par izrādu un milzīgs paldies aktieriem!
Vārds: Vija, 25.08.2016
Viedoklis: Šedevrs. Apskaužu tos, kas pirmo reizi redzēs... Iešu uz jebkuru izrādi, kur tikai spēles Cien. Āboliņš. Liels Jums paldies!

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
26.04.2006
autors Linda Burda


Viena no izcilākajām klasiskās krievu literatūras tradīcijas mantiniecēm Tatjana Tolstaja rada sava impresionistiskās sajūtu gleznas īsstāsta dzīvo Soņas tēlu, apvienojot tajā traģisko un komisko, smieklīgo un jūtīgo. Bez patosa. Tāpat kā režisors sākumā šķietamo izrādi miniatūru, vēl vienu epizodi iz teatrālajiem garās dzīves stāstiem labāko tradīciju garā.

Liriski dramatiskā retro stāsta varone dzīvo lietu pasaulē – bufetes, garderobes skapji, pārtikas rezerves (skrupulozais mākslinieces Kristīnes Jurjānes veikums), kuras ir tik apdzīvotas, ka katra par sevi izstāsta savu šīs dīvainās sievietes dzīves fragmentu. Tieši tāpēc G. Āboliņam Soņas lomā nav jāsaka ne vārds. Emocionāli uzrunājoši un jūtīgi, komiski un reizē dramatiski vēstītāja lomā krievu valodā uzstājas Jevgeņijs Isajevs. Tieši uzstājas, jo sentimentālais, brīžiem atmosfērā somnambuliskais uzvedums ir ne tikai humāns stāsts par kādu padumju, vientuļu un sirdsšķīstu sievieti, bet arī un galvenokārt izrādes veidotāju atzīšanās mīlestībā teātrim, pārtapšanas un dramatiskās mākslas triecienspēkam. Himna aktierim – G. Āboliņa nepārspējamās psihofiziskās eksistences kleitā, krāsotām lūpām, parūku galvā un marionetes acu skatiena stingumā izdziedāta. Himna arī pašam.
Režija * * * *
Aktierdarbs * * * * *
Scenogrāfija * * * * *
Kostīmi * * * *

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
26.04.2006
autors Ingrīda Vilkārse


Arī šajā režisora Alvja Hermaņa izrādē tiek turpināts jau aizsāktais teātra virziens – stāsta inscenējums, kurā līdzrežisora loma tiek atvēlēta aktieriem un kurā tā īsti vairs nevar pat nodalīt, kur sākas/beidzas aktieriskā režija vai režisētais aktieris. Hermanis kā Rubenss vai Dimā pēdējos un izšķirošos krāsu triepienus radošās komandas godprātīgi paveiktajam darbam uzliek pats. Scenogrāfe Kristīne Jurjāne izveidojusi profesionālu telpas scenogrāfiju (labāko teātra dzīvokļu tradīciju garā), kurā ar pedantisku rūpību pārdomāts katrs vismazākais sīkums, taču telpas iekārtojums, līdzīgi kā izrāde kopumā nav saucams par jaunatklāsmi vai pārsteigumu, jo vairākkārt jau ticis ekspluatēts. Ne visas lietas izrādē ir obligātas, dažas tostarp neveiklas, citas pārmēru ilustratīvas. Izrāde tiek izdzīvota adagio (lēni) tempā, apzināti ļaujoties vienmērīgai laika plūsmas fiksācijai bez asiem vai izšķirošiem pagrieziena punktiem. Izcila aktiera Gundara Āboliņa meistarības paraugstunda, kurā aktiera psihofizika liek noticēt, ka tieši tā un ne citādi – rīkojās, izskatījās, klusi mīlēja un cieta Soņa. Noturot augstu iekšējās enerģijas lādiņu, G. Āboliņš pakāpeniski veido crescendo, līdz tas sasniedz augstāko patiesuma un kulminācijas punktu – kļūstot par neesošās mīlestības tukšo zīmi – mākslīgo rociņu, kas parādās no tukša mēteļa piedurknes. Ironiski un sentimentāli. Nenoliedzami liela izaugsme kā aktierim izrādē ir Jevgeņijam Isajevam, taču ne viss teksts (kuram tomēr ir nozīmīga loma) ir sadzirdams.

P.S. Personiskais viedoklis: sentimenta, uz kuru parasti uzķeras, man pietrūka, bet izrādes emocionalitāte mani neuzrunāja.
Režija * * *
Aktierdarbs * * * * 1/2*
Scenogrāfija * * *
Kostīmi * * *

Par dzīvi – skaistu un smeldzīgu...
Latvijas Avīze
28.05.2006
autors Gundega Saulīte, Kristīne Beinaroviča


Vienkāršais stāsts

Režisora Alvja Hermaņa izrāde "Soņa" pēc Tatjanas Tolstajas stāsta motīviem drīz pēc pirmizrādes jau iekarojusi starptautisku atzinību un saņēmusi aicinājumu nākamā sezonā viesoties dažādās Eiropas valstīs. Rīgā to spēlē kādreizējā Teātra biedrības zālē Talsu ielā 1. Arī pašu mājās "Soņa" ieguvusi piekritēju pulku.

... Izrādes sākumā ir telpa – daudziem vajadzīgiem un droši vien nevajadzīgiem priekšmetiem piekrauta virtuve ar malkas plīti un istaba ar apaļu galdu centrā, ar bufeti, skapi, gultu, spoguli, šujmašīnu un daudziem sīkiem priekšmetiem. Piesardzīgi ieklausoties paši savos soļos, ierodas divi vīrieši, acīmredzot ar nolūku aplaupīt mitekli. Visapkārt tik daudz lietu, kas liecina par pagājušu, aizmirstu dzīvi, nav šaubu: te sen vairs neviens nedzīvo. Kad, paverot skapi, atklājas vesela "sievietes pasaule", aktīvākais gandrīz vai piespiedu kārtā sāk stūķēt savam līdzbiedram mugurā sieviešu drēbes, atrodas arī parūka ar uztītiem matu ruļļiem, un Gundars Āboliņš no treniņbiksēs tērpta džeka dažos mirkļos ir pārvērties par sievieti. Tā ir Soņa. Drukns sievišķis ar koši krāsotām lūpām un vaigiem un savdabīgi liegu grāciju.

Tālākais notiek gauži vienkārši: Jevgeņijs Isajevs krievu valodā stāsta T. Tolstajas stāstu par savādo, vientuļo sievieti, kas draugu sabiedrībai bija kļuvusi par apsmiekla objektu ne tikai savas neparastās uzvedības dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzu gadu garumā rakstīja mīlestības vēstules viņu izdomas objektam – neesošam Nikolajam. Gundars Āboliņš, ārēji pārtapis Soņā, darbojas ne vien viņas dzīvokļa apstākļos, bet arī iztēlotās varones ādā. Šī Soņa dzīvo savu ikdienas dzīvi – auklē kaimiņu bērnus, gatavo torti vai cep vistu, un šīs darbības viņa izdzīvo svētā mierā, saskaņā ar savu dziļāko būtību. Bez viena vārda visas izrādes garumā. Un skaistākie, jēdzieniski un emocionāli bagātākie ir brīži, kad savdabes darbošanās nevis ilustrē stāstījumu, bet šī Soņa dzīvo suverēni no teksta vēstījuma, patstāvīgi un brīvi.

Ar katarses spēku

Vienkāršais stāsts par vientuļnieci Soņu izvēršas stāstā par dzīvi, kuru piepilda mīlestība, kaut platoniska, kaut uz cilvēku, kura nemaz nav. Skaista kļūst Soņa pati, skaista un piepildīta – viņas dzīve. Dzīves paradoksi, ko stāsta autore ierakstījusi šajā ārēji nepretenciozajā darbā, izrādē acīmredzamo pārvērš neticamajā, un sāk darboties mākslas maģija. Vispirms mēs noticam Āboliņam – Soņai, viņas reālai eksistencei un īstumam, tad Soņa notic sava vēstuļu drauga esamībai un vēstuļu rakstīšanas procesā ieliek tik patiesu un pamatīgu devu alku, ilgu un savas milzīgās sirds siltuma, ka šī jūtu enerģija darbojas tālāk.

Kad Ļeņingradas blokādes dienās, sakopojusi pēdējos spēkus, šī sieviete dodas pie sava neesošā Nikolaja, līdzi ņemot pēdējo dārgumu – tomātu sulas bundžiņu, viņa sveša dzīvokļa gultā zem mēteļu kaudzes ierauga mīļoto. Ar karotīti barojot savārgušo un glāstot tā roku, pār platajiem Soņas vaigiem līst īstas asaras, un tajās ir gan aizkustinājuma, gan sengaidītas laimes, gan priekšā stāvoša zaudējuma garša. Šai mirklī vienkāršais stāsts aizsniedz katarses dziļumu. Viss sajaucas kopā – dzīves līkloči, aktiera pārtapšanas meistarība, režijas gudrā, pārliecinātā cilvēkmīlestība, paša skatītāja emocionālā pieredze. Šādi brīži, kad izrādes sniegtā ilūzija ir daudz spēcīgāka par prāta loģiku, par jebkādu analīzi vai pārspriedumiem, saviļņo līdz dvēseles dziļumiem, un kaut ko tādu var piedzīvot tikai teātra mākslā.

Slava aktiera darbam!

Gundara Āboliņa veikumam šajā lomā ir visaugstākā meistarības raudze. Aktieris, kurš brīvi pārvalda ne vien psiholoģiskās spēles un pārtapšanas principus, kurš smalki jūt katras izrādes žanra un stila nosacījumus, ar katru jaunu lomu Jaunajā Rīgas teātrī sagādā pārsteigumus skatītājiem. Būtībā atklājas Āboliņa talanta daudzveidība, kas rūpīgā un nopietnā darbā izslīpēta par neapstrīdamu meistarību.

Bet ir vēl ļoti svarīga pazīme, bez kuras kailai tehnikai vai meistarības elementiem nav jēgas, – tā ir aktiera labsirdība, cilvēkmīlestība, kas nekad neļaus atveidojamo tēlu apsmiet, izņirgt, izķēmot. Šī dziļi ētiskā stīga vienlīdz spēcīgi skan gan Gundara Āboliņa Pilsētas priekšniekā slavenajā "Revidenta" izrādē, gan jaunākajā lomā – Soņā. Publikā ne brīdi nenāk smiekli par "zirgaģīmi" Soņu, nepilnu divu stundu laikā mēs šo sievišķi esam iemīlējuši. Un tieši šis īpašību komplekss aktierim ir ļāvis tik organiski saaugt ar Alvja Hermaņa teātra meklējumiem. Ir taču tā, ka par personību mākslā, par meistarību godīgi un nešauboties varam runāt tikai tad, kad apgūta amata prasme saslēdzas ar cilvēcisko būtību, ar pārliecību par patiesajām vērtībām, tad izrādās – jaunradei paveras jaunas un jaunas robežas. Uzdrošinos domāt, ka Gundara Āboliņa biogrāfijā pašlaik iestājies šāds brīdis.

Apliecina cieņu

Pārī ar Āboliņu aizrautīgi un ārēji temperamentīgi darbojas Jevgeņijs Isajevs. Viņam piešķirtais uzdevums nav viegls, taču pārmērīgā aktivitāte teksta pasniegumā liek uztvert tieši profesionālas nepilnības, piemēram, neprasmi sadalīt spēkus vai nošķirt mazāk svarīgo no galvenā. Ir mirkļi, kad gribētos pat apklusināt uzmācīgo stāstītāju.

Režisora Alvja Hermaņa darbs "Soņa" ir būtisks ar to, ka turpina izrāžu līniju, kas apliecina cieņu un vērību pret katru, pat šķietami visnecilāko cilvēcisko būtni. Kopā ar mākslinieku (dekorācijas un kostīmus veidojusi Kristīne Jurjāne, arī Soņas portretu programmiņā) un citiem izrādes veidotājiem panākot neviltotu ieinteresētību atveidoto varoņu individuālajā liktenī, gan "Garā diena", gan arī lielākā tiesa no "Latviešu stāstiem", gan tagad "Soņa" daudz un pamatīgi liek domāt par dzīvi. Tā nav māksla mākslas dēļ, izrādes rosina apjēgu par to, kas notiek mums visapkārt. "Soņa" katrā ziņā vairo Jaunā Rīgas teātra piekritēju loku, bet tā uzticīgajiem cienītājiem sniedz vielu pārdomām par dzīvi, ilūziju un jebkura cilvēka neatkārtojamo skaistumu.

Tolstoja ar Āboliņu atklās visu par sievietēm
Rīgas Balss
12.04.2006
autors Lolita Roze


Šovakar Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde – krievu rakstnieces Tatjanas Tolstojas stāsta "Soņa" iestudējums Alvja Hermaņa režijā. Galvenās un vienīgās lomas jauniestudējumā atveidos Gundars Āboliņš un Jevgeņijs Isajevs, pirmajam pilnīgi noteikti visu uz skatuves vadāmo laiku esot sievietes ādā jeb lomā.

Protams, mūsdienās nevienu teātrmīli vairs nepārsteigsi ar vīrieti sievietes lomā; pat ja šo ekskursu dzimumos veiks Gundars Āboliņš. Tāpēc galvenais akcents tomēr liekams nevis uz "pārdzimšanas" faktu, bet gan uz iestudējumam par pamatu ņemto literāro darbu – īso stāstu "Soņa". Tas Hermaņa režijā būs pārtapis par impresionistisku miniatūru – stāstu par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Jauniestudējumā iekļauts arī "otrs" stāsts - par balto un rudo klaunu, kuri mēģinās slepeni iekļūt sieviešu pasaulē un uzzināt tās noslēpumus...

Vēl krietnu laiku pirms pirmizrādes, parādoties vēstij par "Soņas" iestudējuma ideju, kritiķi ķiķināja – JRT izrāde "Drednauti. Uz visām jūrām" skatītājiem beidzot atklās visu patiesību par vīriešiem, savukārt "Soņa" – par sievietēm... Vai šī sentence piepildīsies, spriest pēc pirmizrādes, tikmēr RB šoreiz goda vietu ierādīs nevis JRT, Hermanim , Āboliņam vai Isajevam, bet gan "Soņas" radītājai – rakstniecei Tatjanai Tolstojai.

Tie lasītāji, kuri, šo godavārdu dzirdot, tā kā asociatīvi mirklī atmiņā atsauc Krievijas literāros ģēniju – Ļevu Tolstoju vai Alekseju Tolstoju, domā pareizi. Protams, jāizvēlas tikai viens no viņiem, un, sen, sen, kaut kur tur augšā, debesīs, starp eņģeļiem vēl mītot, reiz maza meitene, kurai nonākot šai pasaulē tika dots Tatjanas vārds, par savu vectēvu izvēlējās Alekseju, pasaulē nākot pagājušā gadsimta 50. gados Ļeņingradā.

Uzreiz gan jāteic, ka Tolstoja ar vectēva slavu kā augsti paceltu karogu pa pasauli nestaigā un nekur, arī tajā pašā pasaulē, neviens nav iedomājies pār lūpu spļaut: "Nū, viņa jau tikai piesedzas..." Tolstoja savu popularitāti, slavu, tautas mīlestību un tās paša tautas otras daļas spīvu naidu iemantojusi saviem spēkiem. Ar literatūru – nebūt ne daudziem romāniem un stāstu krājumiem (Rīgā tie nopērkami krievu valodā), ar publicistiku – par literatūras, politikas u.c. tēmām, ar žurnālistiku – viņa vada Krievijas telekanālā NTV raidījumu "Mēlnesības skola" (tandēmā ar Duņu Smirnovu), kura ieraksta laikā no intervijas aizbēgusi tāda komunikācijās rūdīta Krievijas žurnālistikas slavenība kā Leonīds Parfjonovs ("Namedņi"), bet politiķi Irinu Hakamadu abām dāmām izdevās novest līdz zvērojošam naidam (lai gan Tostoja un Smirnova ir izteiktas demokrātes tāpat kā Hakamada). Starp citu, raidījuma pašreklāmā abas tā vadītājas tiek pieteiktas kā gudras, bet ne visai labsirdīgas...

Bet, ja pakavējamies vēl pie Tolstojas pamatvērtības – literatūras, tad jāzina, ka viņa tiek atzīta par Krievijas pēdējo gadu populārāko un vienu no talantīgākajām rakstniecēm. Kritiķi pat reiz izvērsa diskusiju: kur īsti slēpjas rakstnieces fenomens. "Tolstojas valoda – tā ir kā tikko uzsniguša sniega gurkstoņa zem kājām," apgalvoja vieni. "Nē, nē!" protestēja otri, "tā ir kā ziemas spelgonī nokosta svaiga un sulīga ābola kumoss." Trešajiem šis salīdzinājums nepatika: "Nē, tā ir kā tīra gaisa malks smogā." Un atkal sekoja noraidījums: "Nē, jūs neko nesaprotat, tā ir kā sālīta sēne - uzdurta uz sudraba dakšiņas, ko rotā senlaicīgs muižnieku ģerbonis -, ko uzkož pēc auksta Pjotra Smirnova vodkas glāzītes izdzeršanas no sudraba biķerīša, kas paņemts no sudraba paplātes, ko, pārklātu ar iestīvinātu salveti, jums pienesis sirms viesmīlis." Patiesība ir kaut kur pa vidu – kā jau noprotat, tā meklējama katrā lasītājā pašā. Tikmēr Tolstoja raida mīlīgi ironisku smīniņu šo runu saistībā ("Šādās kategorijās ne par sevi, ne par kādu citu nedomāju") un daudz labprātāk runā nevis par sevi, bet gan par literatūru, mākslu, kultūru vai par Krievijā notiekošajiem sociālpolitiskajiem procesiem kopumā.

Sievietes skarbais dzīvesstāsts
Bauskas Dzīve
28.12.2006
autors Vilnis Auzāns


Jaunā Rīgas teātra izrādē "Soņa" aizvadītā pusotra stunda ir bagātīgu emociju pilna. Ir vērts apgrūtināt sevi ar teju vai neatrodamu biļešu gādāšanu uz šo iestudējumu.

Kad nu tas veiksmīgi izdevies, jāatceras, ka izrāde notiek teātra muzejā Smiļģa ielā. Nokļūšanai uz turieni no centra jāierēķina papildu laiks.

Soņa bija muļķe

Izrādes darbība risinās kādā Ļeņingradas dzīvoklītī. Tā sākas pagājušā gadsimta pirmajā pusē un skaudri apraujas Otrā pasaules kara gados Ļeņingradas blokādes laikā. Soņa bija vientuļa, labsirdīga, izpalīdzīga, viņa prata cept bezgala gardas tortes, šuva skaistas blūzes, lai arī pati ģērbās krietni bezgaumīgi. Viņa mīlēja un labprāt pieskatīja draugu bērnus, kamēr vecāki vadīja nedēļas dienvidu kūrortos. Šī sieviete bija arī nedaudz vientiesīga, un draugi šīs rakstura īpatnības dēļ viņu sauca pavisam tiešā vārdā – muļķe.

Taču, neraugoties uz to, galvenā varone, tāpat kā pārējie cilvēki, alka mīlestības. Dzīve, pareizāk sakot, viņas draudzene Ada, sāka kādu šķietami nevainīgu joku. Ada izdomāja Soņai vēstuļu draugu, noslēpumainu un slepenu pielūdzēju Nikolaju, kurš viņā ir neprātīgi iemīlējies, bet kādu apstākļu dēļ nevar satikt.

Šķietami nevainīgi iecerētā spēle izvērtās gadiem ilgā epistulārā mīlas romānā – skaistā, kaislīgā, romantiskā un beigās arī traģiskā.

Neteic ne vārda

Krievu rakstnieces Tatjanas Tolstojas stāstiņš ir vien pāris lappušu garš. Tas nodrukāts izrādes programmiņā, ko būtu vēlams pirms skatīšanās nopirkt un izlasīt tiem, kuri nesaprot krievu valodu. Režisors Alvis Hermanis izvēlējies savdabīgu iestudējuma veidu – tekstu krievu valodā runā aktieris Jevgenijs Isajevs, savukārt viņa sacīto tēlo Gundars Āboliņš. Par šo lomu viņš pērnajā sezonā saņēma gada labākā aktiera titulu. Jāteic – apbalvojums ir patiesi pelnīts.

Lielisks ir grima mākslinieces Sarmītes Balodes veikums, izceļot aktiera lielās acis. Tajās veroties, dažbrīd atspoguļojas visas Soņas dvēseles skumjas. Tik patiess šķiet viņa tēlojums gan mīlas pārpilnības brīžos, gan traģiskajās izsalkuma dienās Ļeņingradas blokādes laikā, kad, bada mocīts, viņš plēš no sienām tapetes un, pievienojis katliņā vecas ādas kurpes pazoli, vāra no tiem zupu. Vien pāris epizodēs, kā, piemēram, ar āboliem pildītās vistas sagatavošanā, skatītāju zālē uzšķiļas pa nelielai smieklu dzirkstij. Pārējā laikā publika uzmanīgi seko līdzi aktierspēlei, klausoties J. Isajeva runātajos tekstos. Taču visa uzmanība pievērsta G. Āboliņa tēlojumam, kur bezvārdu epizodes izteic desmitiem reižu vairāk zemteksta nekā izstāstītais. Šķiet, ir pat labi, ka aktieris izrādes laikā nepasaka ne vārda, jo seja, kustības izteic visu. Viena skaņa šo koptēlu varētu pat sabojāt.

Vēl izrādē noteikti jāuzteic skatuves iekārtojums. Interjera detaļas pārdomātas, vai katrs priekšmets ir ar savu stāstu, kurš, aktiera roku apspēlēts, skatītājiem atšķetina papildu domu pavedienus.

Par muļķiem un tiem, kas tādi nav
Teātra vēstnesis
01.01.2012
autors Anda Burtniece


Sākšu ar Pītera Bruka kodolīgajiem vārdiem: "Teātris — tā ir dzīve." Teātris jautā mums, kas mēs esam. Kādi esam? Kāpēc esam? Citiem vārdiem, teātris (labs!) māca saprast dzīvi. Pievērst uzmanību tam, kam dienu steigā paejam garām, saskatīt savas rīcības vai notikumu dziļāko jēgu. Teātris jautā. Atbildes meklējam arī mēs, skatītāji.
Trīs Alvja Hermaņa šajā sezonā redzētās izrādes mani rosinājušas domāt šai virzienā. Nepretendēju uz pareizām atbildēm. Tādu, manuprāt, vispār nav. Tas var būt tikai viens no viedokļiem, kas izriet no manas pasaules, dzīves uztveres un pieredzes.
"Drednauti. Uz visām jūrām", "Soņa" un "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi" — tematiski, žanriski un stilistiski atšķirīgi darbi. Tomēr iekšēji it kā turpina un papildina cits citu. Tie runā par galveno. Par mums šodien. Šeit, Latvijā. Manuprāt, tieši Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī ir viens no retajiem, kuru interesē, kas notiek Latvijā, kā dzīvo cilvēki, kādi viņi ir, kas nodarbina un satrauc viņus. Pietiek nosaukt tikai dažas iepriekšējo sezonu izrādes, piemēram, "Latviešu stāsti", kuros ietverti 20 visdažādāko cilvēku dzīves stāsti. Atceros savu skeptisko attieksmi, kāda radās, dzirdot par režisora dīvaino, kā man šķita, nodomu. Stāsti? Ar ko gan tie pārsteigtu? Kādas jaunas formas piedāvātu? Vai tiešām Hermanis neko citu nevar piedāvāt? Kaut vai jaunu klasikas interpretējumu! Pēc "Revidenta" man tas likās gan loģiski, gan interesanti. Bet stāsti? Taču Hermanis domā, skatās un redz tālāk. Manuprāt, nav svarīgi, ka to vidū ir vairāki spoži, dziļi cilvēku portretējumi un mazāk pieredzējušu aktieru ne tik spīdoši veikumi. Taču aiz katra ir konkrēts liktenis, nodzīvoti mūža gadi, bagāta, neatkārtojama pieredze. Latviešu stāsti apžilbināja, satrieca, atklāja citādu, nepazītu Latviju. Un Eiropu apceļojusī izrāde "Garā dzīve"? Aizvadītajā sezonā neviens A. Hermaņa iestudējums nav veidots pēc Latvijā tapušiem darbiem vai tieši par latviešiem. Taču dziļākā būtībā un vistiešākā veidā tie ir par mums, latviešiem, par mūsu sabiedrību. (..)
Viens hieroglifs tiekot zīmēts ilgus gadus. Vai tāds nav arī cilvēka mūžs? Ar hieroglifiem var salīdzināt arī Alvja Hermaņa izrādes. Tām piemīt spēks, enerģija un nozīme. Taču dažkārt atminēt to ir grūti, var arī neizdoties. Saikne, kas nedaudz palīdz tuvoties režisora darbu izpratnei un būtībai, manuprāt, ir tajos iekodētā skaudrā mūsdienu dzīves un cilvēka izjūta. Tā netverami virmo gaisā, attiecībās, notikumos, piešķirot visam pirmreizēju šodienas elpu, neatkarīgi no tā, kad, kur, par ko ir vēstījums. Uzskatāmi tas atklājas Tatjanas Tolstojas stāsta "Soņa" iestudējumā. Režisors izrādē piedāvā sablīvētu, nozīmēm bagātu pasaules un laika tēlu. Kristīnes jurjānes skrupulozi restaurētais 30.-40. gadu interjers raksturo pilsoniskas iedzīves vidi ar vēl no pirmspadomju laika saglabātām vērtībām un sadzīves priekšmetiem. Par tālas pagātnes klātbūtni liecina darbības izlīdzināti nesteidzīgais ritms, kāds valdīja tehnoloģiju un informācijas buma vel neskartajā dzīves telpā. Izņēmums ir negarais "prologs", kurā režisors izspēlē divu laupītāju iebrukumu dzīvoklī. Vai varbūt arī tā ir zīme, mūsdienu cilvēku lēkmjveidīgai, fragmentārai interesei par seniem notikumiem, cilvēkiem, faktiem u.tml., kad tiek saasināta uzmanība atsevišķām lietām, vērtībām, parādībām, bet ne kopainai. Arī T. Tolstojas stāstā nav rodams vispusīgs, visos līmeņos izvērsts priekšstats par dzīvi Padomju Savienībā, bet akcenti ir likti uz cilvēka dvēseles un garīgo pasauli, spēju to kopt un saglabāt visa mūža garumā — arī visriskantākajās situācijās un bezcerīgi traģiskos dzīves brīžos, kā, piemēram, Ļeņingradas blokāde kara laikā.
Izteiksmes brutalitāte, kas raksturo abus laupītājus, vienam no tiem acu priekšā pārģērbjoties par Soņu, pārtop līdzsvaroti mierīgā ikdienišķu pienākumu un darbiņu rituālā. Otrs laupītājs kļūst par Soņas rīcības, nodomu, uzvedības u.c. dzīves faktu "klātneesošu" (Soņa viņu neredz) komentētāju, arī sava veida interpretatoru.
Režisors konfrontē Soņas (Gundars Āboliņš) rimto ikdienu ar mūsdienu cilvēka — stāstītāja (Jevgeņijs Isajevs) ironiski sarkastisko notikumu izklāstu. Noslēgtajā, klusajā telpā ielaužas mūsdienu pasauli raksturojoša draudīga, vulgāra tēlainība. Ārējā formā sabiezināta, nepievilcīga, tā nepatīkami uzrada atbaidošus, biedējošus vaibstus, piemēram, tortes ēšanas, precīzāk, "rīšanas" skats, noķēpāšanās ar to, manuprāt, pat pārsniedz pieļaujamās ētiskās normas. Necienīgā attieksmē pret ēdienu, kādu atļaujas varbūt vienīgi lops, cilvēks pielīdzināts lopam. Blakus eksistē divas paralēlas pasaules, divas laiktelpas, divi krasi atšķirīgi dzīves uzskati un vērtību kritēriji. Mijas žanri, un krustojas laikmeti. Turklāt režisors neidealizē pagātni. Ar spēcīgu kontrastu palīdzību abu tēlu uzvedības un rīcības atveidojumā izrādē tiek panākta ne vien Soņas cilvēciskās būtības dziļa atklāsme, bet arī atšķirīgas domāšanas un dzīves uzskatu esamība. Materiālisma un ideālisma sadursme. Soņas bagāta dvēsele izstaro gaismu, kas silda un piepilda pasauli un cilvēkus ar mīlestību, neraugoties uz naidu, meliem, krāpšanu, izsmieklu, nievām. Starojums atjauno spēku, vairo ticību un cerību, lai gan, pēc vairākuma domām, tās piemīt tikai muļķiem. Tādiem kā Soņa. Viņa ir muļķe. Vai mūsdienu pasaulē muļķi izmirst, it kā jautā stāsta autore un režisors. Laiks pieprasa citādu domāšanu un dzīves ritmu. Kas ir cilvēks? Kāds ir viņa galvenais dzīves uzdevums, nebeidz taujāt Alvja Hermaņa izrādes. Apbrīnojama ir Gundara Āboliņa personības suģestējošā spēja ļaut sajust iestudējumā bezvārdu lomā šā klusuma bagāto valodu, apjaust pašaizliedzīgās mīlestības un ziedošanās spēku, kas piešķir cilvēkam neredzamus spārnus un dara viņu laimīgu. Varbūt šie cildenie apzīmējumi var kādam likties vien pārspīlēti vārdi, jo viss, ko Soņa dara, ir tik ikdienišķi vienkāršs, it kā pašsaprotams un netiek īpaši izcelts. Tas ir dvēseles spēks, kas slēpjas nespēkā, vērtība, kas nekad nedevalvējas. (..)
Teātris tomēr ir dzīve.

Brīnišķīgā Soņa
Kultūras Forums, 28.04-05.05.2006
01.01.2012
autors Silvija Radzobe

Alvja Hermaņa iestudētais Tatjanas Tolstajas stāsts Soņa man liekas rafinēti būvēta un no­slēpumaina izrāde. Tā veltīta gan cilvēka dzī­vei, gan mākslai, kur, izrādās, vienādā mērā nozī­mīga ir iztēle un spēja noticēt savām fantāzijām.

Māksliniece Kristīne Jurjāne Mūzikas un teāt­ra muzeja izrāžu zālē ierīkojusi dzīvojamo istabu naturālisma manierē, kam noņemta ceturtā siena, lai mēs kļūtu līdzdalībnieki šai telpā notiekošajam. Liela uzčubināta gulta, mierlaika pamatīgs skapis un bufete, galds, virtuves plaukts, plīts. Nodzeltē­jušas bildītes, apskretušas vāzītes, sakaltuši puķu pušķīši, čemodāns, pilns ar lellēm - īpašniekam mīļas atmiņas, svešiniekam - putekļains "hlams". Kad krēslainajā istabā uzmanīgi paveras durvis, ie­laižot divus saspringušus vīriešu stāvus "kurtkās" un ar milzīgām rūtainām tirgus tašām rokā, seci­nājums viens - tie ir zagļi. Tikai vēlāk atceries, ka telpas, kurā viņi ienāk, realitātē jau sen vairs nav. Jo pēdējās ziņas par Soņu, no kuras pāri palicis ti­kai vārds, attiecas uz Ļeņingradas blokādes 1941. gadu. Tātad "zagļi" vai reiz bijušā izokšķerētāji, par kādiem var uzskatīt arī māksliniekus, ienāk pagātnē vai, visticamāk, fantāzijā, kur atdzīvojas tas, kas reiz bijis. M. Cvetajeva poēmā Mēģinājums radīt istabu runā par istabu, kas var pavisam reāli pastāvēt vienīgi apziņā. Šī man liekas tāda pati. Arī te ar nelūgtajiem apmeklētājiem notiek mis­tiskas lietas - bijušais laiks ievelk sevī un mirušo ēnas, kas te reiz dzīvojušas, caur viņiem gūst ie­spēju atkal iemiesoties.

Soņa ir jauns (pēc skaita - trešais) stāstīšanas tehnoloģijas variants Jaunā Rīgas teātra stāstu sē­rijā. Garajā dzīvē darbojas mēmi stāsta objekti. Lat­viešu stāstos objekts un stāstītājs ir iemiesoti vienā tēlā, kurš pāriet no "es" uz "viņš" un tad atkal nāk atpakaļ. Sonā teātris T. Tolstajas ironiski lirisko monologu sadala starp diviem - klusējošo objektu (varoni) un stāstītāju. Tieši šis variants izrādās emo­cionāli visaktīvākais savā iedarbībā uz auditoriju, īpaši tādēļ, ka starp klusējošo Soņu un Stāstītāju pastāv īpašas attiecības. Pats režisors televīzijas in­tervijā tās raksturojis kā attiecības starp Rudo un Balto klaunu. Un patiesi - izrādē precīzi realizējas klasiskā cirka varoņu pāra arhetipiskās attiecības. Vientiesis Rudais ir gudrinieka Baltā izsmiekla, pie-muļķošanas, caurnešanas upuris. Var teikt arī - pats savas aprobežotības upuris. A. Hermaņa izrādē Jev­geņija Isajeva Stāstītājs ir diezgan tipisks Baltais, viņš iemieso pūļa apziņu, ņirgājas par vientiesīgo "zirgaģīmi" Soņu un aiz smiekliem gandrīz vai aiz­rijas, kad Ada izgudro "ellišķīgo plāniņu" ar neesošā Nikolaja vēstulēm un viņa attiecīgi neesošo mīlestību pret bezgalīgi labsirdīgo, bet neaptēsto vecmeitu. Aktieris ironizē par Soņas izskatu, vientiesību, runā sardoniskā tonī, laiski atlaižas gultā, saslējis kājas uz gultasgala. Viņš saskaņā ar cirka estētiku lieto rupjā, resp., balagāniskā teātra izteiksmes līdzekļus - aprij Soņas ceptu un garnētu kūku, ar milzīgu ka­roti neglīti izķeksēdams labākos kumosus no paša viduča, līdz beigās ar seju iekrīt tortē un turpmāko izrādes laiku pavada ar šokolādes un putukrējuma traipiem izraibinātiem vaigiem. Ar rupjo estētiku Stāstītājs uzbūvē smalku metaforu - tā pasaule at­raugādamās "izrij" Soņas dvēseli. Taču ar Stāstītāja zaimiem jeb "zirgaģīmja" aprunāšanu tiek panākts pretējais efekts. Rodas aktīva nepieciešamība par katru cenu ar savām emocijām aizstāvēt Soņu, jo nekā citādi jau tas nav iespējams. īpaši, kad redzi, kāda patiesībā ir Soņa. Stāstītājs runā krievu valo­dā. Ne tikai tāpēc, ka stāsta autore un Stāstītājs ir krievi. Tomass Manns jau sen ir teicis, ka mīlestībā vieglāk atzīties svešā valodā vai ar sakostu mēli. Bet izrāde nav nekas cits kā atzīšanās mīlestībā Soņai, izejot no pretējā. Tā ir forma, kas šādām vajadzī­bām visbiežāk tiek izmantota A. Hermaņa daiļradē.

Baltā klauna varmācība īstenībā sākas jau iz­rādes prologā, jo viņš ir tas, kurš savu "zagšanas" pārinieku piespiež pārtapt par Soņu, raudams tam nost jaku un T-kreklu. Gundars Āboliņš apģērbj zilu kleitu ar podziņām pār muguru un šleifi zem zoda, kājās uzvelk garās "bomeļļa" zeķes un, lai tās nenokristu, augšstilbā uzritina gumijas prievīti. Bet galvā uzliek parūku ar matu ruļļiem un pie spoguļa nokrāso koši sarkanas lūpas. Man liekas režisora ideja, ka Soņu vajag spēlēt, pirmkārt, vī­rietim un, otrkārt, Gundaram Āboliņam, ir vienīgā pareizā. Nevaru iedomāties aktrisi, kura, spēlējot Soņu, necenstos pārspīlēt varones nepievilcīgumu bailēs, lai tikai kāds neiedomātos, ka viņa pati ir tāda. Āboliņš spēlē, neizkāpinot tēla neglītumu un aprobežotību. Kaut arī nav precīzi teikt "spēlē", aktieris nevis spēlē, viņš patiesi ir pārtapis Soņā. Viņš spēles telpā dzīvo kā Soņa. Un dara to abso­lūti nopietni. Cik nopietni, par to liecina fakts, ka ne reizi izrādes laikā neatskan smiekli. Kaut arī ar absolūto artistiskumu apveltītajam aktierim - pa­rodijas lielmeistaram pietiktu tikai drusku augstāk pacelt, teiksim, vienu no uzacīm, lai zāle raustītos smieklos. Skatītāji nesmejas (vien pasmaida) pat tad, kad Soņa atver vēdlodziņu un, galvu pieliekusi, romantiski veras zvaigznē, kuru, pēc viņas domām, šai pašā brīdī uzlūko Nikolajs. Tas, ko rada G. Āboliņš, ir psiholoģiskā teātra meistardarbs absolūtās pārtapšanas brīnums, kas liek ierau­dzīt, ka dvēsele, sirds un cilvēcība ir universālas kategorijas, tām nav ne dzimuma, ne vecuma, ne nacionalitātes. Tās vienkārši ir vai arī to nav. G. Āboliņa Soņas acīs ir tāda bērnišķīga uzticība, ne­aizsargātība un atvērtība visas pasaules visādu sugu izlaupītajiem, ka to ir mokoši skatīties. Ne tikai, bet arī tādēļ, ka tavas acis tādas vairs nav.

Soņa dzīvo savu dzīvi - garnē kūku, ierīvē vistu ar sāli un pipariem, sargā kaimiņu mazuļus, kuru lomās pliku leļļu bērnu bariņš, nogulusies tiem blakus kā māte-zīdītāja. Viņa nekādi nereaģē uz Stāstītāju, kurš ložņā apkārt, pat blenž pāri plecam mīlestības vēstulē, ko tā raksta Nikolajam. Soņa tā­tad viņu neredz un nedzird. Toties skatītāji redz, un Stāstītāja okšķerēšana pa cita cilvēka intīmo terito­riju papildus sakāpina vēlēšanos aizsargāt Soņu.

Kad neglītās stāsta varones glītā paziņa Ada, lai izklaidētu sevi un draugus, izdomā Nikolaju un tā vārdā septiņus gadus raksta pārspīlēti pa­tētiskas mīlestības vēstules Soņai un ņirgājas par saņemtajām atbildēm, viņa veic vienu no viszemis­kākajām nelietībām, kāda vien iedomājama. Taču stāsts par Soņu primāri tomēr ir stāsts par mīles­tību, nevis par pazemojumu. Pie tam - par īstām un nevis kādām tur surogātjūtām. Kaut arī gadī­jums tik tiešām ir šķietami neiespējams, ka nelie­tība spēj radīt laimi. Bet tas nu ir pilnīgi skaidrs - nebūtu Adas "fiksās idejas", nebūtu Soņas septiņi mīlestības gadi. Kā Soņa iekšēji pārvēršas, atradu­si neesošo Nikolaju, visa viņas būtne iegūst kādu mierīgu, pašpaļāvīgu, priecīgu mērķtiecību. Soņa ir kā Džuljeta bez Romeo, kā Solveiga bez Pēra Ginta. Saprotu, ka šāds salīdzinājums ir smieklīgs, bet tomēr tā ir. Un tā ir T. Tolstajas, A. Hermaņa un G. Āboliņa Lielā Cilvēcīgā vēsts - mīlēt spējīgs ir ikkatrs cilvēks, ja vien viņš ir cilvēks. Vienalga, kā viņš izskatās vai cik viņam gadu. Soņas traģi­komiskais gadījums, ko TV Panorāmas diktore, komentēdama izrādes panākumus Vācijā, nedaudz saminstinājusies nosauca par vecmeitas traģēdiju, liek domāt arī par īstenības un patiesības attie­cībām, kas nebūt vienmēr nav viens un tas pats. īstenībā Nikolaja nebija, bet patiesībā viņš Soņai bija. Tāpat cilvēka fantāzija tiek traktēta, kā no īs­tenības neatkarīgs, subjektīvo patiesību radīt spē­jīgs spēks. Subjektīvo patiesību - subjektīvo pasa­uli, kur paslēpties, kad īstenība kļūst nepanesama. Vienādā mērā tas attiecas kā uz dzīvi, tā mākslu, tostarp teātri. Nu kaut vai piemērs - īstenībā Gun­dars Āboliņš nav Soņa, bet patiesībā - ir.

Par to, ka fantāzija un ticība tās tēliem var likt notikt brīnumam līdzīgam iemiesošanās procesam, var pārliecināties izrādes kulminācijā. Kad Soņa cauri visai Ļeņingradai blokādes aukstumā un badā atnāk pie mīļotā, lai atdotu tam savu pēdējo pār­tikas kripatu - tomātu sulas burciņu - viņa gultā sasviestajā mēteļu kaudzē meklē Nikolaja roku. T. Tolstaja raksta, ka gultā guļ Ada un Soņa viņu no­tur par Nikolaju. Izrādes gultā neviena nav. Bet, kad no vienas tukšās piedurknes patiesi pastiepjas roka, tad, ja tici savām acīm, saproti, ka Soņas patiesība bija vēl īstāka, nekā tu domāji līdz šim brīdim.

 

Sievietes ādā
Kultūras Diena
21.03.2006
autors Henrieta Verhoustinska

Soņai ir skaista un bezgala mīloša dvēsele, neraugoties uz zirdzisko ārieni, neglābjamo vecmeitas birku pie aizvēsturisko svārku malas un sentimentālajiem priekšstatiem par ideālo mīlestību. Tas ir viens no smeldzīgākajiem krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas stāstiem. Tomēr Soņas lomas atveidotājs režisora Alvja Hermaņa topošajā izrādē Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) Gundars Āboliņš apgalvo, ka "šī sieviete varbūt būtu žēlojama, bet ne novecojusi vai nelaimīga! Viņa ir laimīgāka par daudziem, kas sevi par tādiem uzskata." Nekādā ziņā aktieri nemulsina tas, ka viņam jātēlo sieviete. "Runa jau nav par vīrieti un sievieti, bet par cilvēku! Un vīrietim ir interesanti iedziļināties līdz galam nekad nesaprotamajā sievietes pasaulē," galanti bilst G.Āboliņš. Kā dažos iepriekšējos JRT krievu literatūras iestudējumos, arī šoreiz viņš ir ne vien lomas tēlotājs, bet arī tulkotājs. "Tā kā šis projekts top sadarbībā ar mūsu vācu kolēģiem — Frankfurter Schauspiel (ar šī teātra aktieriem tika iestudēts Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Frankfurtē un Gladbekā — H.V.), sākumā strādājām pie tā uzreiz trijās valodās: vācu, krievu un latviešu. Latviešu valodā šo Tatjanas Tolstajas stāstu tulkoju pats, konsultējoties ar profesionāliem literātiem un tulkotājiem. Tomēr beigu beigās palikām pie oriģinālvalodas, un abas pārējās būs tulkojuma valodas. Latviešu variantu skatītāji saņems kopā ar programmiņu, lai mājās varētu vēlreiz pārlasīt, ja rodas tāda interese. Un stāsts tiks stāstīts tāds, kāds tas ir, — nedramatizējot. Varbūt daži īsinājumi, lai saglabātu izrādes temporitmu."

Izrāde krievu valodā no 11.aprīļa būs skatāma Teātra muzeja telpās Talsu ielā 1. Telpu iekārto un aktierus ģērbj māksliniece Kristīne Jurjāne. No sākotnējās monoizrādes ieceres veidotāji atteikušies, un nu, kā teic Āboliņš, "strādājam kopā ar manu jauno un patiesi apdāvināto kolēģi Jevgeņiju Isajevu".

Aktieris apgalvo, ka runa pavisam noteikti nav par dzimuma maiņu vai par "iztaisīšanos par sievieti"! "Mēs nevis spēlējam sievieti, bet cenšamies uzburt sievietes tēlu, veidolu un stāstīt par viņas dvēseli. Nez vai dvēselei būtu piešķirama dzimte?"

Piedzīvojums ar Soņu
Kultūra, 02.09.2006.
01.01.2012
autors Nora Ikstena

Jaukā augusta pēcpusdienā ar mums gadījās, lūk, kā. Pusdienojām Teātra bāra restorānā. Mana kompānija — divas svilpastes labākajos 10 un 13 gados Nora un Anna un cienījamā Sīringa vēl labākajos pāri 50 — bija visnotaļ atšķirīgos ieskatos par ēdienkartes piedāvājumu. Ja skuķiem viss likās tik garšīgs, ka grūti bija izvēlēties, tad Sīringa, iepriekš nopratinājusi laipno apkalpotāju, rezignēti secināja — ja nav pankūku, tad nav nekā. Un pasūtīja vienīgi kapučīno, arī tad vēl apjautājusies, vai putiņas būs "tādas labas".

Kad katra bijām tikusi pie kārotā, pusdienas izvērsās visnotaļ omulīgas. Triekdamas niekus, garšīgi našķodamās, bijām pavadījušas jau gandrīz stundu, kad pie mūsu galdiņa draudzīgi piesēda Gundars Āboliņš. Atzināmies viņam, ka kopš Garās dzīves teātrī neesam bijušas un ka tā izrāde vēl joprojām dzīvo domās. Bet, ka Soņu, kurā Gundars, ne vārda nebilzdams, dzīvo Tatjanas Tolstajas stāsta varoni, gan gribētu redzēt. Bezcerīgi novilkām, ka biļetes uz JRT mazajām izrādēm jau tiek vienīgi pārmēru pacietīgajiem vai mūžīgi priviliģētajiem. Tā kā neesam ne vienas, ne otras, kad nu vēl tiksim pie Soņas… Un tad notika acīm redzamais un neticamais — cienījamais aktieris mūsu klātbūtnē piezvanīja uz kasi un mēs to pašu mīļu brīsniņu varējām tur nopirkt biļetes, kas vēl pirms mirkļa likās neskaidrā nākotnes miglā tīta cerība.

Pateikušās dieviņam par šo cūceni, sirsnīgi šķīrāmies un devāmies dienas gaitās.

Bet jaukā augusta vakarā pēc pāris nedēļām ar mani gadījās, lūk, kas. Cīnīdamās kopīgas lietas labad, biju sevi novedusi tiktāl, ka no rīta medus vietā kafijai piebēru sāli. Diena pagāja nervoza, tad sekoja tikšanās ar cīņu biedriem, bet iztēlē es jau redzēju ilgi gaidīto vakaru ar Soņu. Izlīdzinošā noskaņā pēc baltvīna glāzes mierīgi devos uz Lāčplēša ielu, prātā pārliekot Sīringas dīvaino īsziņu, kurā viņa mani aicināja uz teātri braukt ar mašīnu, turklāt izbraukt laikus, jo uz tiltiem esot sastrēgumi. Iespējams, prāts viņai nesās uz jociņiem. Nezinu, kur nesās manējais, bet pie teātra es sastapos ar skarbo īstenību — līdz izrādes sākumam bija palikušas 20 minūtes, es biju Lāčplēša ielā, bet Soņa mani gaidīja Talsu ielā. Un uz tiltiem noteikti bija sastrēgumi.

Nezinu, ko īsti par pustrako sievieti domāja kāda autobusiņa šoferis, kura braucamajā, nesakarīgi runājot un strauji žestikulējot, viņa ierāpās. Visu ceļu viņš klusēja, bet es paspēju uz Soņu tieši septiņos.

Mīļā Soņa! Viss, ko es gribu pateikt ar šo garo un saraustīto ievadu, ka bija jānotiek visādām nejaušībām un pirms tam daudzām nejēdzībām manā dzīvē, lai es ar Jums satiktos. Un ka uz tilta, kur tiešām bija sastrēgums divu nelielu avāriju dēļ, es raudāju, visticamāk, par savu dzīvi, un nepazīstamais, laipnais vedējs smalkjūtīgi klusēja. Un ka jau tad, kad Jūs, mīļā Soņa, maigā, pāri plūstošā sievišķībā cepāt torti, es biju laimīgs cilvēks mākslas priekšā. Un kad Jūs masējāt to vistu pirms cepšanas, man pilnīgi kutēja no smiekliem. Un ka man sirds plīsa pušu par tiem nelgām, kuri iedomājās tā pasmieties par Jūsu cēlajām mīlestības jūtām. Un ka man likās, arī es, kopā ar Jums, Soņa, raugos augusta zvaigžņotajās debesīs un ticu, ka dzīve būs skaista. Un ka tad, kad Jūs, bada nomocīta, paņēmāt tomātu sulas bundžiņu, lai to aiznestu savai iztēlotajai mīlestībai, kas tomēr bija dzīvs, mirstošs cilvēks, man bija kamols kaklā un lija asaras.

Mīļā Soņa, Jūs man atkal devāt cerības, ka dzīve un māksla ir māsas, ne spēlīšu biedrenes. Un tā dēļ ir, bija un būs vērts.

Soņa — tas skan lepni
Diena
22.04.2006
autors Undīne Adamaite

Līdz šim divas slavenākās krievu literatūras Soņas bija Soņa Marmeladova no F.Dostojevska romāna Noziegums un sods un Soņa no A.Čehova lugas Tēvocis Vaņa. Svētās cietējas. Nabadzītes savā ziņā. Līdz ar Tatjanas Tolstajas tāda paša nosaukuma stāstu viņām pārliecinoši pievienojas vēl viena — "zirgģīmiskā Soņa" ar dvēseli "pasaules ēkas lielumā". Par svēto varētu dēvēt arī šo Soņu. Bet par nabadzīti nekādā gadījumā. Viņu radījusi mūsdienu krievu literatūras Lieliskā Dāma. Gudra, oriģināla un lepna — viņa neļauj arī pret saviem varoņiem izturēties ar ņaudulīgu žēlumu. Pat tad, kad pati savā sižetā nospiedusi uz ceļiem, rakstniece atstāj viņiem majestātisku pašcieņu.

     T.Tolstaja (dzimusi 1951.gadā Ļeņingradā) literatūrā ienāca XX gs. 80.gados (ar nopietnām literārām saknēm, A.N.Tolstoja mazmeitiņa) un strauji kļuva populāra ar saviem stāstiem. Par viņu pieņemts runāt ar sajūsmu. Līdzīgi kā par V.Sorokinu, V.Peļevinu, gribētos šajā rindā pievienot arī Krievijā nedzīvojošo D.Bezmozgi... Kaut pazib arī pa indīgam mājienam par krievu aristokrāti, kas cenšas pierādīt, ka ir kā visi (gan padomju skolā gājusi, gan šņabīti iedzer 8.martā), bet patiesībā nekādi nespēj apslēpt savu pārākuma sajūtu. T.Tolstaja atšķirībā no Soņas, kas strādā par fondu glabātāju kādā muzejā, ir ļoti koša un publiska persona. NTV kanālā kopā ar kinoscenāristi A.Smirnovu rakstniece ar pāri ekrānam plūstošu bajārienes pašapzinīgu šarmu regulāri vada sarunu šovu Mēlnesības skola. T.Tolstaja nav celles tipa rakstniece. Viņa aktīvi piedalās dažādu literāro žūriju un fondu darbā Krievijā, ir amerikāņu žurnāla Kontrapunkts redkolēģijā u.c.

 

Soņa — dura

T.Tolstajai raksturīga spoža rakstības tehnika. Vērojuma un detaļu precizitātes ziņā viņa nav gluži unikāla, ar šo īpašību priecē vairums mūsdienu talantīgāko rakstnieku neatkarīgi no dzimuma, taču grotesko stilu (ar to saprotot krasus intonatīvus kontrastus, ne komisma paveidu) tik brīvi kā Tolstaja pārvalda retais. Viens no rakstnieces populārākajiem stāstiem — Soņa sākas ar minoru akordu: "Bija reiz cilvēks — un nu vairs nav. Tikai vārds palicis — Soņa." Lasītājs tiek iemidzināts un vests līdzi gluži cilvēciskā līdzjūtībā un pietātē pret cilvēku un viņa dzīvi, kura vairs nav un kuru atminēties nozīmētu "pieskarties atmiņām rupjām matērijas rokām". Bet tad pēkšņi autore gluži kā šoferis strauji bremzē (kā precīzi raksta kāds T.Tolstajas daiļrades pētnieks) un seko strups, bezkaislīgs teikums: "Soņa bija muļķe". Dura patiesībā. Ļoti saprotama ir režisora izšķiršanās saglabāt oriģinālo valodu, krievu valodas nianses. Nav jābūt slavofilam, lai nejustu, ka latviskā muļķe skan maigāk, pielaidīgāk un nekatrāk, kamēr dura — tieši tik prasti un cietsirdīgi kā vajag. Bez ceremonijām — dura un punkts. Ir vai nav dura sieviete, kas spējīga savas mīlestības spēkā un patiesumā uzziedināt pat sētas mietu, t.i, likt materializēties reālā brīnumā šķitumam un ciniskiem meliem, — spriediet paši. Vairāk sižetu neatklāšu. Domāju, tas nebūtu godīgi pret radošo grupu un nākamajiem skatītājiem.

     Režisoru autores divdabīgais (vismaz) stils iedvesmojis Soņas melodramatisko karkasu izvērst kā Baltā (Gundars Āboliņš) un Rudā klauna (Jevgeņijs Isajevs) saspēli. Izrādē ir daudz atklātas teatralitātes — lomu maiņas, pārģērbšanās skatītāju acu priekšā, arī cirkam raksturīga komika un atsevišķi iesprausti gegi. Virtuozi stihijā starp psiholoģisko nopietnību un klaunādi dzīvo Gundara Āboliņa Soņa. Realitātē aktiera spēlē ir tik daudz cirka (numurs — vistas pagatavošana, numurs — vēstules ieslidināšana aiz ņiebura, nummurs — sirdsdrapju iedzeršana un ūdens uzdzeršana u.c.), ka grūti pat notvert mirkli, kurā tas viss saslēdzas visdziļākajā nopietnībā, kurā mirklī klauna seja iegūst ikonas Madonnas vaibstus. Iespējams, tas rodas no aktiera iekšējās attieksmes (kā cilvēka), kas kariķē, bet neapsmej. Jāatzīst, G.Āboliņa gadījumā uzskaitīt būtiskākos teātra un kino vēstures piemērus, kad vīrieši spēlējuši sievietes, ir visai formāls nodoms. Tas ir oriģināls un īpašs aktierdarbs, kam pēc būtības nav nekāda sakara ne ar japāņu, ne grieķu, ne Šekspīra laika teātri, ne spilgtākajiem kino paraugiem — Džezā tikai meitenes, Sirdspuķīti vai Mūžīgo aukli, ne R.Viktjuka vai Dž.Dž.Džilindžera teātra sievišķīgo plastikošanu un arī ar J.Rafalsona kolorīto Rembainieti Trīnes grēkos — ne pārāk.

 

Un pārējais

Mazāk pārliecinoši, manuprāt, intonatīvās svārstības iepotētas pārējā izrādes matērijā. Protams, var jau visu norakstīt uz klaunādi (arī latviešiem tik tuvās atrakcijas ar torti, var jau būt, ka A.Hermanis kaitina tīšām), tomēr tīrradnis/autodidakts Jevgeņijs Isajevs, lai cik lielu un godprātīgu darbu būtu padarījis, tomēr nav īsti līdzvērtīgs partneris G.Āboliņam. Brīžiem viņam pieder tikai tās amatiera izpausmju klišejas, kas pieder. Īpaši "ļaunie" smiekli nešķiet kā no A.Hermaņa izteiksmes līdzekļu arsenāla. Pirmā mirklī nedaudz mulsina arī režisora atkāpšanās no principa, pie kura pats pieradinājis, ka katra izrāde — ir jauns visums it visā. Uzticīgs A.Hermaņa izrāžu skatītājs pamanīs atmiņas gan par Manu nabaga Maratu, gan Garo dzīvi. Pamatā scenogrāfijā un mūzikas izmantojumā (izrādes laiku skaita patafona apgriezieni ar romancēm). Taču tas nepadara mazāk vērtīgu mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbu, kuras 40.gadu dzīvokļa retrostilizācija dokumentālā precizitātē nav novērtējama par zemu.

     Soņa konceptuāli ierakstās A.Hermaņa — humānista jaunākā laika daiļradē. Kopš Skalbes pasakām 2001.gada Ziemassvētkos režisors, runājot krievu kultūras leksikā, pievērsies "mazā" cilvēka tēmai. Gan ar Kasparu Hauzeru, gan Latviešu stāstiem nostājies opozīcijā slimam laikmetam, norādot uz to, ka cilvēkam ir arī dvēsele. Durak, protams. Sieviete vienmēr bijis īpašs izpētes objekts Hermaņa teātrī. Hermaņa — estēta periodā — pamatā uzmanība tika koncentrēta uz fasādi — krāšņu vizualitāti un erotismu. Soņa ir trekns punkts skaistuma izpratnei Doriana Greja stilā. Kad zagļu sarkanzili rūtainajās tašās pazūd arī Soņas viegli sēcošā elpa, šķiet, pasaulē par vienu skaistu cilvēku kļuvis mazāk.

     Būtu interesanti iepazīties ar kāda kritiķa vīrieša iespaidiem, kas varētu paraudzīties ar pienācīgo atsvešinājumu, kas ir šīs izrādes būtība.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.04.2006
autors Undīne Adamaite

Izrādi uztveru kā monoizrādi, lai arī režisors to tā nav iecerējis un veidojis. Šo monoizrādes daļu arī apdziedu un vērtēju. Jādomā par trīsvienību Aktieris, Fortūna un Gadījums. Ja nu Gundars Āboliņš būtu palicis Dailes teātrī un turpinājis lēkāt pa ārzemnieku gultām?… Vai nu bez sava šarma aktierim tas padevās… Tomēr nekad nebūtu iepazinušies (un, iespējams, aktieris pats ne) ar G.Āboliņu kā Traģisko (pat ne skumjo) klaunu. Aktiera nopietnības skaistums pazib jau Revidenta pilsētas priekšniekā, spilgti dzīvo Latviešu stāstu zvejniekciema onkulī un triumfē Soņas ādā, un, izrādās, ir tik stiprs un dziļurbjošs. Āboliņš spoži žonglē starp T.Tolstajai raksturīgo grotesku un psiholoģismu, neļaujot Tolstajas stāstam kļūt vienkārši par melodrāmu — sieviešu raudināmo gabalu šī vārda vulgārākajā nozīmē. Vārdos grūti iemānāma saudzība un mīlestība pret jebkuru/ikvienu cilvēcisku radību, kas rodas mūsdienu krievu literatūras "Lielās Dāmas" Tolstajas un Āboliņa saspēlē, ir izrādes virsvērtība un prasās pat salīdzināma ar Māra Liniņa Kasparu Hauzeru.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.04.2006
autors Evita Mamaja

Iesākumā viss it kā liekas gauži kārtēji. No antikvariātiem un vecmāmiņu sarūpētās iedzīves aizlienēti neskaitāmi krāmi, nostalģiski smeldzīgas melodijas a la Mans nabaga Marats, ķēpāšanās ar ēdienu un klamzīgas marginālas būtnes, kurās zudušas jebkādas dzimumu atšķirības un ar kurām nav ne mazākās iespējas identificēties. Un tad pamazām apjaut, ka šoreiz ir pa īstam. Ka visi klucīši sakrituši tieši tiem paredzētajās vietās. Ka nav ne ēnas no ierastajām aizdomām par rafinēti izsmalcinātu krāpšanu no režisora puses. Ka ar lielāko prieku ļaujies aptīties ap pirkstu, ja to izdara tik smalki, gudri, vienkārši un cilvēcīgi. Ka izsmelt cilvēka maziskumu un lielumu būtu tas pats, kas ķert tauriņus, vicinot lāpstu. Ka patiesībā nav būtiski, ar kādas estētikas saukli celt jauno (?) teātri. Un ir gluži vienalga, kā to visu nosauc — par jauno reālismu, jauno dokumentālismu, postpostmodernismu, bliešanu ar maigumu vai uzķeršanos uz sentimenta. Vai gluži vienkārši par mākslu.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.04.2006
autors Silvija Radzobe

Sarežģītā un rafinētā teātra valodā izstāstīts šķietami vienkāršs, bet īstenībā ļoti aizkustinošs stāsts. Tas attiecas uz jebkura cilvēka dzīvi un arī uz mākslu. Izrādās, tik maza nozīme ir tā sauktajai reālajai esamībai, jo visu vai gandrīz visu nosaka subjektīvie procesi personības iekšējā pasaulē, kas var būt daudzkārt spēcīgāki un īstāki par šos procesus ierosinājušiem impulsiem, kuri šajā gadījumā ir pat nelietīgi. Jevgeņijs Isajevs, kurš komentē Soņas dzīvi, iemieso pūļa instinktu pazemot un izsmiet neaizsargāto, bet arī viņa intonācija mainās no ņirdzīgas uz līdzjūtīgu, sekojot Soņas mīlestībai, ko raisa neesošā Nikolaja vēstules. Izrādes kulminācija — kad no lupatu kaudzes pastiepjas neesoša cilvēka neesoša roka, ko iemiesojušas Soņas jūtas. Nospēlēt sievieti droši vien varētu daudzi aktieri, bet es nevaru iedomāties, ka vēl kāds to varētu izdarīt tā kā Gundars Āboliņš. Viņa "zirgģīmiskā" Soņa, kura neizrunā ne vārdu, ir radīta ne tikai ar absolūtu artistiskumu un humora izjūtu, bet arī ar tādu cilvēkmīlestību, ka burtiski trūkst vārdu, lai to aprakstītu.

Cilvēks, vārdā Soņa
Māksla Plus, 2006, Nr.3
20.04.2006
autors Līga Ulberte

Tatjana Tolstaja pieder pie mūsdienu krievu prozas košākajam parādībām, kuras daiļradē var saskatīt gogoliskas alūzijas - ironiski grotesku realitātes transformāciju un daudznozīmīgas valodas spēles. Tolstajas darbi ir grūti tulkojami, tādēļ faktam, ka JRT izrāde Soņa (autore Tatjana Tolstaja, režisors Alvis Hermanis) ir krievu valodā ir ne tikai mākslinieciski, bet arī prozaiski cēloņi - latviskajā Gundara Āboliņa pārcēlumā teksts ir kļuvis stilistiski neitrālāks, bezpersoniskāks un krievu tautības aktierim Jevgeņijam Isajevam Teicēja lomā krietni grūtāk izpildāms. Mākslinieciskie cēloņi toties ir krietni rafinētāki. Liekas, ka režisors ir darījis visu iespējamo, lai skatītājam neļautu ar Soņas likteni identificēties jeb, citiem vārdiem sakot, atsvešinātu publiku no tā, kas notiek uz skatuves. To veicina prozai raksturīgais trešās personas vēstījums un svešā, ne latviešu valoda. Režisora sacerētais prologs un epilogs ar zagļiem principā visu stāstu par Soņu ļauj uztvert arī tikai kā kramplaužu iztēles augli, kas materializējas, kļūst vielisks, saskaroties ar kādreiz apdzīvotu telpu (kaut arī mākslinieces Kristīnes Jurjānes līdz vissīkākajai detaļai (galdautiņi, garšvielu dozītes, plauktiņi un atvilktnītes) noorganizētais Soņas dzīvoklis raisa neizbēgamas asociācijas ar Monikas Pormales ,,Garas dzīves lietu muzeju", tomēr tas strādā ļoti precīzi - lietas ir saglabājušas cilvēku dvēseļu nospiedumus un, noslaukot putekļus, tās (dvēseles) atdzīvojas). Visbeidzot galveno sievietes lomu - Soņu - spēlē vīrietis Gundars Āboliņš, gan nepretendējot uz pārmiesošanos pretējā dzimumā, bet tikai uz Soņas personības būtības atklāsmi, kas no dzimuma nav atkarīga. Bez tam pati Soņa, tāpat kā Garās dzīves varoņi, pretēji sadzīves loģikai izrādē nerunā, tādā veidā pamatoti dodot vietu cirka un klaunādes elementiem. Visi šie atsvešinājumu veidojošie paņēmieni tiek realizēti precīzi, un Soņa varbūt arī paliktu tāda koša, mazliet skumja, bet groteska bildīte, ja ne Gundars Āboliņš titullomā. Absolūti organiskais, vienmēr improvi zācijai gatavais aktieris, ielikts dzelžaina formā - gaišzila kleita ar lenti zem zoda un baltu māla balodīti pie krūtīm, tumši brūnās zeķēs, nošķiebtās kurpēs, ruļļos uztītu parūku galvā, spilgti sarkanām uzzīmētām lūpām -, materializē Soņas dvēseli. Šajā gadījumā nav būtiski, cik grūts vai viegls ir konkrētais aktiermeistarības uzdevums spēlēt sievieti, jo ne jau to Gundars Āboliņš dara. Konkrētās fiziskās darbības ir absolūti sadzīviskas un no izrādes izrādē nemainīgas - Gundara Āboliņa varone garnē torti, cep vistu, raksta vēstules, bet tas tiek veikts tik pārlaicīgā harmonijā un mīlestībā, ka tiešā nozīme vairs nav svarīga. Cilvēks, vārdā Soņa, dzīvo skaisti, tāpēc ka dvēsele skaista. Lai cik banāli tas arī izklausītos.
     Soņa ir jau vismaz trešais režisora Alvja Hermaņa projekts (pēc Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā un Drednauti. Uz visām jūrām), kas runā par parādības un būtības neatbilstību. Proti, nekas nav tāds, kāds izskatās. Sirdscilvēki slepkavo, karakuģi kļūst par atrakciju parkiem, un muļķa Soņa blokādes laikā glābj no bada nāves otru cilvēku. Tiesa, gan ne to, ko pati domā, - nevis nekad neredzēto iemīļoto Nikolaju, bet gan ironisko un Sonu visādi pazemojušo Adu, Tas tā - sižeta līmenī. Bet sižetam Alvja Hermaņa izrādēs nepavisam nav noteicošā loma. Šoreiz mulsina, ka pretnostatījums ir pārāk tiešs. Soņa, kaut liela, zirdziska un neglīta, ir laba, bet pasaule -sabiedrība, šķietami ,,normālie" cilvēki, ko reprezentē Jevgeņija Isajeva Teicējs, - ļauna. Jo tīrāka ir Soņas iekšējā pasaule - dzīvoklis, jo vairāk ārpasaule to piebradā ar netīrām kājām un apgrābsta ar taukainām rokām. Un tomēr. Soņas dzīves finālā viņa savu reāli neeksistējošo mīlestības objektu materializē - no gultā sakrautas tukšu mēteļu kaudzes rodas cilvēks, un Gundars Āboliņš šai mirklī ir maksimāli patiess. Vai šajā brīdī nopietns ir arī režisors, neņemos atbildēt.
 

Balodīšus jau uguns neņem
portāls www.delfi.lv
22.04.2006
autors Zane Radzobe

Tatjana Tolstaja stāstu "Soņa" sāk ar vārdiem: "Reiz bija cilvēks – un nu vairs nav." Tik vienkārši tiek pieteikta problēma, ko tāda paša nosaukuma iestudējumā risina režisors Alvis Hermanis. Kas paliek pēc cilvēka, kad viņa vairs nav? Kas padara cilvēka dzīvi vērtīgu?
      Mākslinieces Kristīnes Jurjānes uz skatuves reālistiski iekārtoto vienistabas dzīvoklīti ar virtuvi apdzīvo divi personāži – Gundara Āboliņa klusējošā Soņa un Jevgeņijs Isajevs, kas stāsta par viņas dzīvi – sīkumus par to, kā ģērbās, kā gatavoja, ka bija vecmeita un strādāja muzejā, ka izskatījās pēc zirga un mīlēja bērnus... Kamēr J.Isajevs runā, G.Āboliņš klusējot darbojas – krāsojas, garnē torti, smēķē. Rada iespaidu par savas varones vienmuļo, kaut ārēji šķietami piepildīto dzīvi. Par dzīvi, kādu var redzēt no malas un atcerēties arī tad, kad paša cilvēka vairs nav. Aktiera iemiesošanās sievietes tēlā ir absolūta, kaut arī nedaudz stilizēta, jo G.Āboliņa attieksme pret savu varoni vienlaicīgi ir gan sirsnīga, gan mazliet ironiska.
     Izrāde emocionāli iesilst pamazām, pakāpeniski pieaugot spriedzei starp atšķirīgajiem uzdevumiem, ko veic aktieri. Ja iesākumā var teikt – G.Āboliņa darbības sasaucas ar J.Isajeva runātajiem tekstiem, tad, izrādei ritot, teksts un darbība arvien spēcīgāk tiecas pretnostatīties. J.Isajevs no neitrāla stāstītāja arvien vairāk pārtop iesaistītajā – viņš smejas, irgojas, visbeidzot ņirdz kā viens no pulciņa, kas nolemj joka pēc izdomāt neglītajai Soņai bezprātīgi iemīlējušos, bet anonīmu pielūdzēju. G.Āboliņš savukārt arvien vairāk kļūst par Soņu. Tikai nevis to smieklīgo Soņu, kura, kā vairāk kārt tekstā uzsvērts, ir muļķe, jo nesaprot, ka nemitīgi tiek izmantota un izsmieta, bet gan citu – no ārpuses neredzamu, bet dvēselē smalku, lirisku un mīlošu Soņu, kura atveras laimei. Apkārtējo un Soņas iekšējās pasaules sadursme ir totāla un nežēlīga, jo pirmie ar brutālu spēku cenšas iznīcināt, pazemot, kas nav tiem līdzīgs, bet cieš absolūtu fiasko ... pazemošanas objekta noslēgtās muļķības dēļ. Jo Soņai, izrādās, nav svarīgi pasaulei izstāstīt, ka arī viņu kāds mīl, pašapliecināties ārēji, bet gan būt laimīgai.
     Abu aktieru darbs ir nevainojams, saspēle spīdoša, tiesa – G.Āboliņa loma ir grūtāka, tādēļ arī viņa sniegums sajūsmina vairāk. Ja skatoties uz aktieri-vīrieti, kad viņš spēlē sievieti, ne tikai sajūsmina tehnika, bet aizkustina tēls, tas ir daudz. G.Āboliņa Soņas gadījumā notiek kas vairāk – pat ne uz brīdi nerodas jautājums, kāpēc šo lomu tomēr nevarētu spēlēt aktrise. Grūti iedomāties, ka šādu Soņu latviešu teātrī šobrīd kāds varētu nospēlēt labāk, vienalga, aktieris vai aktrise.
     Kādu atbildi režisors sniedz uz jautājumu par dzīves vērtību? Ļoti vienkāršu un gudru – ka daudz svarīgāka par ārējiem "dotumiem" ir cilvēka iekšējā pasaule. Laime. Un ka nav svarīgi, vai tā balstās melos vai patiesībā, jo laime ir katra cilvēka personiska, iekšēja kategorija. Gan T.Tolstaja, gan A.Hermanis pret Soņu ir žēlsirdīgi – ļauj neuzzināt, ka Nikolajs patiesībā ir viņas šķietamā draudzene Ada, un ļauj mirt, pašaizliedzīgi upurējoties mīļotā cilvēka labā. Izrāde ir sentimentāla, ar retro pieskaņu, bet tik mūsdienīga un dzīva, ka, šķiet, spēj aizkustināt katru, pierādot, ka godīgs sentiments ir ļoti spēcīgs izteiksmes līdzeklis ne tikai tiražētās precēs, bet arī patiesā mākslā. Varbūt mazliet traucē garais izrādes ievads, ko režisors "piestiprinājis" stāstam – laupītāju ierašanās tukšā dzīvoklī, kā arī nobeigums (vēstuļu zagšana priekš manis tomēr ir pārāk didaktiska), tomēr tie ir atšķirīgu gaumes izjūtu radīti sīkumi, runājot par lielisku izrādi.