Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SOŅA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

SOŅA

Tatjana Tolstaja
SOŅA

„Bija reiz cilvēks – un nu vairs nav. Tikai vārds palicis – Soņa...” (Tatjana Tolstaja)

„Soņa” ir impresionistiska miniatūra – stāsts par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Stāsts par sievieti ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi.

Izrāde ir arī stāsts par balto un rudo klaunu (G.Āboliņš un J.Isajevs), kuri mēģinās slepeni iekļūt sieviešu pasaulē un izzināt tās noslēpumus.

Lomās: Gundars Āboliņš, Jevgēnijs Isajevs

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a

Izrādes ilgums: 1 h 40 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: 10,00; 15,00; 18,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2006. gada 11. aprīlī

Izrāde krievu valodā ar titriem latviešu valodā. Pilns teksta tulkojums latviešu valodā pieejams arī izrādes programmā.

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Šis it kā teātrim nepiemērotais materiāls – īsais stāsts – Latvijas publikas lielākajai daļai, iespējams, būs pirmā saskaršanās ar krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas daiļradi. Līdzās Jaunā Rīgas teātra repertuārā jau iekļautajiem mūsdienu krievu autoriem V. Sorokinam, V. Sigarevam, J. Griškovecam, „Soņa” atklās vēl vienu mūsdienu krievu literatūras šķautni – vērīgu, izsmalcinātu un metaforisku literatūru, kas ir arī ironiski līdzjūtīga, groteska un skumja. T.Tolstajas darbus raksturo apbrīnojamas zināšanas par cilvēku dabu, ko pavada izsmalcināti komentāri un precīzi vērojumi par sava laika sabiedrību. Viņas jūtu amplitūda un dziļums padara šo stāstu īpašu.

Izrāde "Soņa" vienlaikus turpina JRT aizsākto ieskatu šķietami „parastu” cilvēku dzīvēs un likteņos. Stāsts par Soņu ir skumjš un ironiski līdzjūtīgs. Soņa ir neglīta, liela un ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi. Izrāde būs mēģinājums atklāt šī cilvēka dzīvesstāstu.

Izrāde iestudēta oriģinālvalodā, jo autores valoda ir neatņemama šī stāsta sastāvdaļa.

Jevgēnijs Isajevs skatītājiem vēstī T.Tolstajas literāro tekstu, bet Gundars Āboliņš šī stāsta episko vēstījumu atklāj teatrāliem izteiksmes līdzekļiem, mēģinot iekļūt sieviešu noslēpumainajā pasaulē.

Vārds: Valdis, 02.05.2008
Viedoklis: Izrade protams nav Ls8 verta, žēl, bet varēja sniegt patiesu baudijumu.
Vārds: rov, 02.05.2008
Viedoklis: Man arī patika. Tā saldsērīgi. Ar smaidu paraudāt. Āboliņa dēļ - viņš bija lielisks, un Isajevs arī - tā pat vairāk kā tāda viņa izrāde šķiet, un Tolstajas. Veģ gloubkov ogoņ ņe beret.
Vārds: sandra, 02.05.2008
Viedoklis: fantastiski! tas arī viss...
Vārds: Silva, 02.05.2008
Viedoklis: Abi aktieri iespaidīgi.Iesaku visiem noskatīties!!!Skumja un jautra-kā dzīve,kā dzīve...
Vārds: es, 02.05.2008
Viedoklis: par izraadi nebeidzu domaat pat vairaakas dienas peec noskatiishanaas. Tas tieshaam bija kaut kas taads, kas paliek atminjaa. Aaabolinsh ir tieshaam lielisks. Varbuut no saakuma skatiitaaji mazliet pasmeejaas par vinju sievieshu dreebees, bet peec ta

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
26.04.2006
autors Linda Burda


Viena no izcilākajām klasiskās krievu literatūras tradīcijas mantiniecēm Tatjana Tolstaja rada sava impresionistiskās sajūtu gleznas īsstāsta dzīvo Soņas tēlu, apvienojot tajā traģisko un komisko, smieklīgo un jūtīgo. Bez patosa. Tāpat kā režisors sākumā šķietamo izrādi miniatūru, vēl vienu epizodi iz teatrālajiem garās dzīves stāstiem labāko tradīciju garā.

Liriski dramatiskā retro stāsta varone dzīvo lietu pasaulē – bufetes, garderobes skapji, pārtikas rezerves (skrupulozais mākslinieces Kristīnes Jurjānes veikums), kuras ir tik apdzīvotas, ka katra par sevi izstāsta savu šīs dīvainās sievietes dzīves fragmentu. Tieši tāpēc G. Āboliņam Soņas lomā nav jāsaka ne vārds. Emocionāli uzrunājoši un jūtīgi, komiski un reizē dramatiski vēstītāja lomā krievu valodā uzstājas Jevgeņijs Isajevs. Tieši uzstājas, jo sentimentālais, brīžiem atmosfērā somnambuliskais uzvedums ir ne tikai humāns stāsts par kādu padumju, vientuļu un sirdsšķīstu sievieti, bet arī un galvenokārt izrādes veidotāju atzīšanās mīlestībā teātrim, pārtapšanas un dramatiskās mākslas triecienspēkam. Himna aktierim – G. Āboliņa nepārspējamās psihofiziskās eksistences kleitā, krāsotām lūpām, parūku galvā un marionetes acu skatiena stingumā izdziedāta. Himna arī pašam.
Režija * * * *
Aktierdarbs * * * * *
Scenogrāfija * * * * *
Kostīmi * * * *

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
26.04.2006
autors Ingrīda Vilkārse


Arī šajā režisora Alvja Hermaņa izrādē tiek turpināts jau aizsāktais teātra virziens – stāsta inscenējums, kurā līdzrežisora loma tiek atvēlēta aktieriem un kurā tā īsti vairs nevar pat nodalīt, kur sākas/beidzas aktieriskā režija vai režisētais aktieris. Hermanis kā Rubenss vai Dimā pēdējos un izšķirošos krāsu triepienus radošās komandas godprātīgi paveiktajam darbam uzliek pats. Scenogrāfe Kristīne Jurjāne izveidojusi profesionālu telpas scenogrāfiju (labāko teātra dzīvokļu tradīciju garā), kurā ar pedantisku rūpību pārdomāts katrs vismazākais sīkums, taču telpas iekārtojums, līdzīgi kā izrāde kopumā nav saucams par jaunatklāsmi vai pārsteigumu, jo vairākkārt jau ticis ekspluatēts. Ne visas lietas izrādē ir obligātas, dažas tostarp neveiklas, citas pārmēru ilustratīvas. Izrāde tiek izdzīvota adagio (lēni) tempā, apzināti ļaujoties vienmērīgai laika plūsmas fiksācijai bez asiem vai izšķirošiem pagrieziena punktiem. Izcila aktiera Gundara Āboliņa meistarības paraugstunda, kurā aktiera psihofizika liek noticēt, ka tieši tā un ne citādi – rīkojās, izskatījās, klusi mīlēja un cieta Soņa. Noturot augstu iekšējās enerģijas lādiņu, G. Āboliņš pakāpeniski veido crescendo, līdz tas sasniedz augstāko patiesuma un kulminācijas punktu – kļūstot par neesošās mīlestības tukšo zīmi – mākslīgo rociņu, kas parādās no tukša mēteļa piedurknes. Ironiski un sentimentāli. Nenoliedzami liela izaugsme kā aktierim izrādē ir Jevgeņijam Isajevam, taču ne viss teksts (kuram tomēr ir nozīmīga loma) ir sadzirdams.

P.S. Personiskais viedoklis: sentimenta, uz kuru parasti uzķeras, man pietrūka, bet izrādes emocionalitāte mani neuzrunāja.
Režija * * *
Aktierdarbs * * * * 1/2*
Scenogrāfija * * *
Kostīmi * * *

Par dzīvi – skaistu un smeldzīgu...
Latvijas Avīze
28.05.2006
autors Gundega Saulīte, Kristīne Beinaroviča


Vienkāršais stāsts

Režisora Alvja Hermaņa izrāde "Soņa" pēc Tatjanas Tolstajas stāsta motīviem drīz pēc pirmizrādes jau iekarojusi starptautisku atzinību un saņēmusi aicinājumu nākamā sezonā viesoties dažādās Eiropas valstīs. Rīgā to spēlē kādreizējā Teātra biedrības zālē Talsu ielā 1. Arī pašu mājās "Soņa" ieguvusi piekritēju pulku.

... Izrādes sākumā ir telpa – daudziem vajadzīgiem un droši vien nevajadzīgiem priekšmetiem piekrauta virtuve ar malkas plīti un istaba ar apaļu galdu centrā, ar bufeti, skapi, gultu, spoguli, šujmašīnu un daudziem sīkiem priekšmetiem. Piesardzīgi ieklausoties paši savos soļos, ierodas divi vīrieši, acīmredzot ar nolūku aplaupīt mitekli. Visapkārt tik daudz lietu, kas liecina par pagājušu, aizmirstu dzīvi, nav šaubu: te sen vairs neviens nedzīvo. Kad, paverot skapi, atklājas vesela "sievietes pasaule", aktīvākais gandrīz vai piespiedu kārtā sāk stūķēt savam līdzbiedram mugurā sieviešu drēbes, atrodas arī parūka ar uztītiem matu ruļļiem, un Gundars Āboliņš no treniņbiksēs tērpta džeka dažos mirkļos ir pārvērties par sievieti. Tā ir Soņa. Drukns sievišķis ar koši krāsotām lūpām un vaigiem un savdabīgi liegu grāciju.

Tālākais notiek gauži vienkārši: Jevgeņijs Isajevs krievu valodā stāsta T. Tolstajas stāstu par savādo, vientuļo sievieti, kas draugu sabiedrībai bija kļuvusi par apsmiekla objektu ne tikai savas neparastās uzvedības dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzu gadu garumā rakstīja mīlestības vēstules viņu izdomas objektam – neesošam Nikolajam. Gundars Āboliņš, ārēji pārtapis Soņā, darbojas ne vien viņas dzīvokļa apstākļos, bet arī iztēlotās varones ādā. Šī Soņa dzīvo savu ikdienas dzīvi – auklē kaimiņu bērnus, gatavo torti vai cep vistu, un šīs darbības viņa izdzīvo svētā mierā, saskaņā ar savu dziļāko būtību. Bez viena vārda visas izrādes garumā. Un skaistākie, jēdzieniski un emocionāli bagātākie ir brīži, kad savdabes darbošanās nevis ilustrē stāstījumu, bet šī Soņa dzīvo suverēni no teksta vēstījuma, patstāvīgi un brīvi.

Ar katarses spēku

Vienkāršais stāsts par vientuļnieci Soņu izvēršas stāstā par dzīvi, kuru piepilda mīlestība, kaut platoniska, kaut uz cilvēku, kura nemaz nav. Skaista kļūst Soņa pati, skaista un piepildīta – viņas dzīve. Dzīves paradoksi, ko stāsta autore ierakstījusi šajā ārēji nepretenciozajā darbā, izrādē acīmredzamo pārvērš neticamajā, un sāk darboties mākslas maģija. Vispirms mēs noticam Āboliņam – Soņai, viņas reālai eksistencei un īstumam, tad Soņa notic sava vēstuļu drauga esamībai un vēstuļu rakstīšanas procesā ieliek tik patiesu un pamatīgu devu alku, ilgu un savas milzīgās sirds siltuma, ka šī jūtu enerģija darbojas tālāk.

Kad Ļeņingradas blokādes dienās, sakopojusi pēdējos spēkus, šī sieviete dodas pie sava neesošā Nikolaja, līdzi ņemot pēdējo dārgumu – tomātu sulas bundžiņu, viņa sveša dzīvokļa gultā zem mēteļu kaudzes ierauga mīļoto. Ar karotīti barojot savārgušo un glāstot tā roku, pār platajiem Soņas vaigiem līst īstas asaras, un tajās ir gan aizkustinājuma, gan sengaidītas laimes, gan priekšā stāvoša zaudējuma garša. Šai mirklī vienkāršais stāsts aizsniedz katarses dziļumu. Viss sajaucas kopā – dzīves līkloči, aktiera pārtapšanas meistarība, režijas gudrā, pārliecinātā cilvēkmīlestība, paša skatītāja emocionālā pieredze. Šādi brīži, kad izrādes sniegtā ilūzija ir daudz spēcīgāka par prāta loģiku, par jebkādu analīzi vai pārspriedumiem, saviļņo līdz dvēseles dziļumiem, un kaut ko tādu var piedzīvot tikai teātra mākslā.

Slava aktiera darbam!

Gundara Āboliņa veikumam šajā lomā ir visaugstākā meistarības raudze. Aktieris, kurš brīvi pārvalda ne vien psiholoģiskās spēles un pārtapšanas principus, kurš smalki jūt katras izrādes žanra un stila nosacījumus, ar katru jaunu lomu Jaunajā Rīgas teātrī sagādā pārsteigumus skatītājiem. Būtībā atklājas Āboliņa talanta daudzveidība, kas rūpīgā un nopietnā darbā izslīpēta par neapstrīdamu meistarību.

Bet ir vēl ļoti svarīga pazīme, bez kuras kailai tehnikai vai meistarības elementiem nav jēgas, – tā ir aktiera labsirdība, cilvēkmīlestība, kas nekad neļaus atveidojamo tēlu apsmiet, izņirgt, izķēmot. Šī dziļi ētiskā stīga vienlīdz spēcīgi skan gan Gundara Āboliņa Pilsētas priekšniekā slavenajā "Revidenta" izrādē, gan jaunākajā lomā – Soņā. Publikā ne brīdi nenāk smiekli par "zirgaģīmi" Soņu, nepilnu divu stundu laikā mēs šo sievišķi esam iemīlējuši. Un tieši šis īpašību komplekss aktierim ir ļāvis tik organiski saaugt ar Alvja Hermaņa teātra meklējumiem. Ir taču tā, ka par personību mākslā, par meistarību godīgi un nešauboties varam runāt tikai tad, kad apgūta amata prasme saslēdzas ar cilvēcisko būtību, ar pārliecību par patiesajām vērtībām, tad izrādās – jaunradei paveras jaunas un jaunas robežas. Uzdrošinos domāt, ka Gundara Āboliņa biogrāfijā pašlaik iestājies šāds brīdis.

Apliecina cieņu

Pārī ar Āboliņu aizrautīgi un ārēji temperamentīgi darbojas Jevgeņijs Isajevs. Viņam piešķirtais uzdevums nav viegls, taču pārmērīgā aktivitāte teksta pasniegumā liek uztvert tieši profesionālas nepilnības, piemēram, neprasmi sadalīt spēkus vai nošķirt mazāk svarīgo no galvenā. Ir mirkļi, kad gribētos pat apklusināt uzmācīgo stāstītāju.

Režisora Alvja Hermaņa darbs "Soņa" ir būtisks ar to, ka turpina izrāžu līniju, kas apliecina cieņu un vērību pret katru, pat šķietami visnecilāko cilvēcisko būtni. Kopā ar mākslinieku (dekorācijas un kostīmus veidojusi Kristīne Jurjāne, arī Soņas portretu programmiņā) un citiem izrādes veidotājiem panākot neviltotu ieinteresētību atveidoto varoņu individuālajā liktenī, gan "Garā diena", gan arī lielākā tiesa no "Latviešu stāstiem", gan tagad "Soņa" daudz un pamatīgi liek domāt par dzīvi. Tā nav māksla mākslas dēļ, izrādes rosina apjēgu par to, kas notiek mums visapkārt. "Soņa" katrā ziņā vairo Jaunā Rīgas teātra piekritēju loku, bet tā uzticīgajiem cienītājiem sniedz vielu pārdomām par dzīvi, ilūziju un jebkura cilvēka neatkārtojamo skaistumu.

Tolstoja ar Āboliņu atklās visu par sievietēm
Rīgas Balss
12.04.2006
autors Lolita Roze


Šovakar Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde – krievu rakstnieces Tatjanas Tolstojas stāsta "Soņa" iestudējums Alvja Hermaņa režijā. Galvenās un vienīgās lomas jauniestudējumā atveidos Gundars Āboliņš un Jevgeņijs Isajevs, pirmajam pilnīgi noteikti visu uz skatuves vadāmo laiku esot sievietes ādā jeb lomā.

Protams, mūsdienās nevienu teātrmīli vairs nepārsteigsi ar vīrieti sievietes lomā; pat ja šo ekskursu dzimumos veiks Gundars Āboliņš. Tāpēc galvenais akcents tomēr liekams nevis uz "pārdzimšanas" faktu, bet gan uz iestudējumam par pamatu ņemto literāro darbu – īso stāstu "Soņa". Tas Hermaņa režijā būs pārtapis par impresionistisku miniatūru