Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
SPĒLĒJOT UPURI

SPĒLĒJOT UPURI

Krimināla komēdija jeb spēle ar bailēm

Lugas galvenajam varonim – jaunam cilvēkam beisbola cepurē – ir īpašs darbs. Viņš policijas izmeklēšanas eksperimentos spēlē upura lomu. Kāpēc tāda izvēle?
Ātra, aktīva, vitāla izrāde, kur paralēli Presņakovu lugas stāstam skatītājam tiek piedāvāta cita krāsu palete – dzīve kā neierobežots iespēju lauks un visas citas krāsas – bez melnās.

Autori – Oļegs un Vladimirs Presņakovi
Režisore – Ilze Olingere
Māksliniece – Katrīna Neiburga
Muzikālais noformējums – Ainis Rudzītis

Lomās: Edgars Samītis, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liena Šmukste, Jana Čivžele

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes garums: 2 h 50 min
Biļešu cena: Ls 7,00

Pirmizrāde 2009.gada 10.decembrī

Lugas galvenais varonis, jauns cilvēks Vaļa, nēsā beisbola cepuri ar personāžiem no animācijas seriāla „Dienvidparks“. Turklāt Vaļam ir īpašs darbs viņš policijas izmeklēšanas eksperimentos izvēlējies spēlēt upura lomu. Kāpēc? Edgars Samītis šī jaunā cilvēka vārdiem prāto: "Es spēlēju cietušos… lai pats izbēgtu… Izspēlēt nāvi savā ziņā ir izdarīt pretpoti, jo patiesi šausmīgais ir tikai nezināmais. Un, protams, – nāves iezīmētajam ne no kā nav bail, jo spēlēt un spēlēties taču nav kaitīgi?!"

Apstākļu sakritībā Vaļam nākas sadzīvot ar darbabiedriem – izmeklētāju Kapteini, kurš neiztur un pasaka, ko domā par mūsu basketbolu, seržantu Sevu, kurš sadomājis stāties vēsturniekos, virsseržanti Lolu, kura sapņo par kinooperatores slavu un apsūdzētajiem, kuriem ir liktenīgās dzimšanas dienas pie Igora, liktenīgais caurvējš, abonements baseinā un klasesbiedru saiets a la japāņu restorānā.

Varbūt viss notiktu citādi, ja kādu vakaru Vaļam nebūtu parādījies ĪSTS TĒVA GARS, bet turpat nākamajā dienā māte lūgusi nopirkt baltmaizi, jo Pēteronkulis „nāks ciemos“. Ja Olga, mīļotā meitene, nebūtu gatava uz visu, varbūt tad viss būtu citādi? Pāri tam visam mūžīgā bufetniece, baseina darbiniece dzied dziesmu par sirdi, kas atdota suņiem. Un kas gan cits lai viņai piedzied, ja ne mūsdienu ģimenes pavards – televizors.

Vārds: Jeva, 09.11.2011
Viedoklis: Vienkarši patik! B))
Vārds: Ineta, 26.04.2011
Viedoklis: Piekrītu Zanei - izrāde nenolasās kā viens veselums. 1.cēlienā šķiet, ka aktieri nevar un nevar iespēlēties, ko pilnībā kompensē ,,sušī,, epizode otrajā... Kamēr Samītis+Krasts stādā priekšplānā, Gāga+Alsiņa spīdoši paņem ar ,,dibenplāniem,, tiešā un pārnestā nozīmē. Un feins tas remikss ar Hamletu!
Vārds: Anna, 24.01.2011
Viedoklis: Mazliet pietrūka dinamikas un emocionālu saasinājumu, taču izrādes beigas atkal pamatīgi sapurināja un atstāja daudz vielas pārdomām. Ļoti priecēja Samītis, Alsiņa, Gāga un Krasts!
Vārds: irrmm, 22.05.2010
Viedoklis: ne tikai degunu...
Vārds: punkis, 18.05.2010
Viedoklis: Smuks tas Samtis,tikai varetu degunu nerubinat...

Monologs par upuriem un to spēlēšanu
Neatkarīgā Rīta Avīze
26.01.2010
autors Līvija Dūmiņa

Jaunā Rīgas teātra Mazā zāle. Daudz televizoru. Saskaitu 25, varbūt ir vairāk, sakrauti tā, pankūka – nevar labi redzēt. Katrīnas Neiburgas rokraksts, ekrāna bilde rāda vietu – kociņš, Cafe, baseins, pods. Nē, podā nekas nenotiek, Asaris tajā gribēja nomušīto draudzeni nolaist, nesanāca, viņš stāsta.

Ivaram Krastam divas lomas, tā bremzētā dievgosniņa Asaris un kaukāza princis, tas ir, varde Zakirovs. Labi, nevajag salīdzināt, bet tas dabiski, jo Ilze Olingere, var jaust, savu izrādi taisījusi no Kirila Serebreņņikova versijas Tēlojot upuri iedvesmojoties. Marats Bašarovs un Igors Gasparjans tajā ir dievīgi, sevišķi Gasparjans epizodē ar elpas aizturēšanu, tāds idiots, ka Miškins var iet atpūsties. Nē, nu spēlē taču, slīpēts kavkazec! Krasts arī labs, smaidiņš, viltīgas acis. Zakirova līgavai zaļš pedikīrs, viegli viņam bija baseinā atrast īstās kājas. Kāda mārrutka pēc zaļi nagi jākrāso, tas jau kā luksofors tādam Zakirovam, brauc ar, līdz šī pagalam, sarkanus nevarēja krāsot, varbūt uzbudinātu, apstājies būtu, nebūtu eksperimenta? Nē, brāļiem Presņakoviem vajag eksperimentus, ko Vaļa darītu, viņam taču darba nebūtu, upuru, ko tēlot.

Krimināla komēdija jeb spēle ar bailēm, programmiņā lasu, komēdija ir, kāpēc ar bailēm? Vaļam bail no nāves, tāpēc eksperimenti, tēlo dāmīti uz poda, atkārto viņas pēdējo pirdienu, neņem pelbikses uz baseinu, jo bail no ūdens, tad nav jālien ūdenī, var sēdēt un kūļāt kājas Zakirova deguna priekšā, nē, ir nu gan darbiņš. Ar zeķbiksēm, likras vajaga, nevis vilnas, Kapteinis (par Gāgu vēlāk), strostē seržantu, Andis Strods jūt miliča viss pie kājas attieksmi, Vaļu sien pie loga. Ja nu izkrīt kā Sisojeva sieva, Vaļam bail no caurvēja, kas nogalināja Sisojeva sievu, vismaz tā Sisojevs saka, durvis eksperimentā dauzīdams. Caurvējš ar izkapti, ha. Nē, Varim Piņķim nav izkapts, plastmasas brilles uz deguna, nu tās, lielās, kā 90. gados, par lokatoriem skolā apsaukāja, salmu krāsas parūka kā ķivere, nu JRT stilā, tāpat kā Kaspara Znotiņa Pēteronkuļa ūsas un džinsa ūzas augšā gandrīz līdz padusēm, apakšā virs potītēm, gluži kā Latviešu mīlestības kadri, vispār jau sāk apnikt, pankūka, bet, ja pirmo reizi redz, laikam smieklīgi.

Vaļas māmuļa arī groteska dāmīte, Sandra Zvīgule kariķē par daudz, vīrs kapos, šī ar tā brāli Pēteri, Vaļam tēvs, jūrnieks, tas pats Znotiņš, rēgojas televizorā un apciemo tumsā ar ieslēgtu ciklopu uz pieres, skaita Hamleta tēva peršas, noindēja, bla, bla, bla. Vaļa, jāsaprot, mūsu laika Hamlets, laikmetīgais varonis, iemieso jaunās paaudzes uzskatus un sajūtas un tādā garā, pasaule draņķis, laiks izkritis no eņģēm, kā Šekspīram, tagad par Gati Gāgu. Milicijas kapteinis, fetišists, dienesta romāns ar eksperimentu filmētāju, praporšķicu Lolu, šitā līnija perfekta, no sākuma līdz galam, Inga Alsiņa lieliska, jūt formu, absurds un melns humors, plus precīza psiholoģija un groteska. Kapteinis, tā kā Vaļas antagonists, kārtības sargs pret anarhistiem, ciniķiem, jaunajiem, kas dzīvo kā spēlējoties, dzīvā miesā ar nazi kā ar ķīniešu ēšanas kociņiem, pif-paf klasesbiedra pakausī no īsta ieroča kā no rotaļlietas. Bērnudārzs, mārrukts zina, qou vadis. Gāgam garš monologs, spēcīgi Presņakovi rakstījuši, Olingere piemērojusi Latvijai, sliktos krievu futbolistus, kam frizūra laukumā rūp vairāk par bumbu pretinieka vārtos, aizstājot ar mūsu basketbolistiem. Jā, Neiburgas televizoros iet spēle, tiem želeja matos, bet bumba grozā neparko, pa klubiem un viesnīcām uzdzīvo, pankūka. Dirs-, dirs-, dirs-, tā tikai sakne, galotnes Kapteinis liek visādas. Doma skaidra, katram jābūt savā vietā un jādara savs darbs pēc iespējas labi. Nu, sievu krāpt nav labi, bet Lolas kājas minibrunčos, var arī saprast, kam dubultmorāle negadās. Labi, ka Lola spējīga izmeklēšanā, spēcīgāka par pašu, bet tas jau nevienam nav jāzina. Tā pati mūsu, pankūka, šoferu dēlu un klasesbiedru tēma, dāņu karaļvalsts ir satrunējusi.

Visi vienādi, tēvi un dēli, bet dēli tāpēc, ka tēvi tādi, sūdabrāļi, tas pieklājīgi sacīts. Dēls labais, viņš prot tēlot upuri gan savā darbā, gan dzīvē, i dritvai kociņ, kā tas kaitina māti, draud iebāzt trako mājā. Dzīve patiesībā tāds pats eksperiments vien ir. Nav godīgi, palaiž pasaulē un dzīvo nu, šī tēma izrādē arī neizskan, žēl. Viņam ir smalka dvēsele, kam apkārtējās pasaules kaitīgās vibrācijas liek izmēģināt skarfingu. Cik tas bīstami, pat tā pasaules daļa, kam šāda veida izdarības ir tabu, uzzināja, kad «eksotiskos apstākļos» pērn aizgāja pie tēviem Tarantino Kill Bill aktieris Deivids Keradains. Edgara Samīša atveidā Vaļa drusku normālāks nekā Jurija Čursina Vaļa Serebreņņikova filmā, bet arī vienkāršāks, tāds, par ko saka skabarga pakaļā, ar izaicinoši pofigistisku attieksmi pret visu un visiem. Vakcinēties pret nāvi, pankūka, cik poētiski var būt necenzētās leksikas un slenga cienītāji Presņakovi. Šīs nāves bailes nenospēlējas, spēle ar bailēm tikai uz papīra. Vispār smieklīgas situācijas izspīlējas no kaitnieciskā protesta, kas izskatās pēc vienkāršas lekšanās, jo tēvs murgos rādījies, tāpēc slikti gulējis. Draudzenīte Oļa, Janai Čivželei koša kleita, apnikusi, māmuļa liek iet uz veikalu pēc maizes, nu cik var, cilvēks universitāti beidzis, kas vēl nebūs. Lavaša demagoģija asprātīga arī izrādē. Filozofiskais fināls garš un kā piekabināts, morāle, morāle, morāle, bla, bla, bla. Nav nekādas tiekšanās pēc patiesības, programmiņā izlasīju. Kas vispār ir patiesība, pankūka. Spēlējot upuri – precīzs izrādes nosaukums, spēlēt upurus mēs protam, nu nav šis varoņu laiks. Pankūka.

Spēlējot dzīves upurus
www.delfi.lv
16.12.2009
autors Dita Eglīte

Jaunajā Rīgas teātrī tapusi traģiska komēdija. Traģiska tāpēc, ka visi izrādes varoņi jeb drīzāk nevaroņi ir dzīves sisti, piemuļķoti vai apdalīti. Tomēr režisores Ilzes Olingeres iestudējumam "Spēlējot upuri" raksturīgs savdabīgs spēles vieglums un iespējamā dramatisma neobligātums. Smejoties par anekdotiski izspēlētajām izmeklēšanas epizodēm, izrāde skatītāju īpaši neaicina domāt par iemesliem, kādēļ mūsu priekšā ir tieši tādi tipi un kādu apstākļu rezultātā šie cilvēki kļuvuši par jautrības iemeslu.Iespējams, ka izrādei vēl iespēlējoties, skaidrāka kļūs tieši galvenā varoņa Vaļas būtība un sūtība. Pagaidām Edgara Samīša Vaļā gan var nojaust vēlmi būt citādam, īpašākam, gudrākam pārējo jautri monstrozo masku kompānijā, bet lielākoties tomēr arī viņš atgādina tādu pašu, ārēju apstākļu ietekmētu un dzīves stresa uzvilktu monstriņu. Režisore saka - spēlēt un spēlēties nav kaitīgi. Jā, un šoreiz tas ir arī ļoti jautri. Humora izjūta JRT aktieriem ir lieliska un komisku tipu spēlēšanā viņi ir gana rūdīti. Un tomēr dramaturgu Oļega un Vladimira Presaņakovu meteriāls piedāvā stipri vairāk vielas arī traģiskam zemslānim. Pie tam aktierim Edgaram Samītim būtu pa spēkam sāpīgi atklāt jauna cilvēka iekšējo pretrunu drāmu, saskaroties ar dzīves un pieaugušo pasaules absurdu. Pietiek atcerēties vien izrādes "Plastilīns" un "Sarkano lukturu ziema". To, ka Samīša Vaļam ir bail no nāves, ka viņu "besī" māte, ka viņam patiesībā nav vajadzīga ne draudzene Olga, ne kāds cits cilvēks, iespējams saprast no teksta, taču nav skaidrs ar ko tieši izrādes Vaļa ir īpašs? Vai tikai ar to, ka strādā policijā, izmeklēšanas eksperimentos imitējot upurus? Finālā viņš vēsu prātu, pat ņirgājoties, noindē savu mammu, patēvu un Olgu. Viss piegriezies. Pie kā viņi vainīgi? Tik vien kā dzīvē nelaimīgi. Tātad jebkurš mums blakus var izrādīties slepkava. Morāle ļoti depresīva. No izmeklēšanas eksperimentiem, kuri arī izrādē tiek cītīgi filmēti, iespējams, radusies mākslinieces Katrīnas Neiburgas ideja scenogrāfijā izmantot televizorus. To JRT Mazās zāles spēles laukumā ir daudz - ar atšķirīgu vecuma stāžu un dažāda izmēra. Lielākā daļa no tiem arī rāda "bildi" - policistes Lolas (Inga Alsiņa) uz vietas filmētos kadrus, citās ainās daži ekrāni neuzkrītoši ilustrē darbības vietas (peldbaseinu, āra kafejnīcu, Japāņu restorānu utt), miksē kadrus no hokeja spēles kopā ar Vaļas tēva garu Kaspara Znotiņa izskatā. Televizoru kastes kalpo par soliem vai krēsliem un, novietoti uz kustīgām platformām, tie ir gana mobili. Bet spēles laukuma centrā ir milzīga "melnā kaste", kas ir ne tikai dažādu izrādes rekvizītu glabātava vai citā brīdi galds, bet no tās pirmajā epizodē naski izrušinās pat Lienes Šmukstes Bufetniece ar visiem alus traukiem. Tādējādi arī scenogrāfija uzsver, ka mūsu acu priekšā ir iedomāta spēle jeb spēlēšanās. Diemžēl finālā izrādīsies, ka likme ir ļoti augsta, jo spēlētāji cīnās uz dzīvību un nāvi. Priecē aktieru Vara Piņķa un Ivara Krasta pārtapšana vairākās lomās. Viņi saviem tēliem uzbūruši krāšņus raksturus un atraktīvu izturēšanos, smīdinot skatītājus pat līdz asarām. Īpaši "sastrādāti" ir Ivara Krasta flegmatiskais Asaris un viltīgais Zakirovs, kā arī Vara Piņķa naivi aizrautīgais Sisojevs. Mazāk dzīvus raksturus, bet vairāk tipizētas maskas spēlē pārējie izrādē iesaistītie aktieri. Intensīva un loģiski pamatota rosīšanās sacerēta gandrīz visiem un visā izrādes garumā, uzmanība atslābst vienīgi otrajā cēlienā, kad iestudējuma veidotājiem bijis jātiek galā ar vēstījuma morāli. No vienas puses teksta lokalizācija (kas vizuāli gan nav tik konsekventa) izrādi varbūt arī padara aktuālāku, taču brīžiem vēstījums līdz ar to  kļūst neskaidrāks - piemēram, joks par lavašu un karu. Taču vēl neērtāka ir izstieptā epizode, kurā Gata Gāgas Kapteinis neadekvāti ilgi plosās par latviešu basketbolu.

Tēva gars izrādes finālā saka - būs labi. Kas būs labi? Vai mums šim jautrajam tracim neticēt, jo dzīvē tā nekad nenotiks? Būtu jau labi.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
30.12.2009
autors Henrieta Verhoustinska

***

Hamleta motīvs - atriebt nonāvēto tēvu - kaut brāļu Presņakovu lugā ierakstīts, režisorei nav šķitis svarīgs. Galvenā varoņa - Vaļas mirušā tēva gars Kaspara Znotiņa atveidā neizteiksmīgi nolasa Šekspīra lugas fragmentu un pēc tam grāmatu noliek malā. Jo izrādē Edgara Samīša trāpīgi uzminētajam Vaļam tēva nāve nav bijusi nekas izšķirīgs. Būtu tēvs dzīvs, viņš tāpat garlaikotu allaž nicīgā smīnā plaukstošo puisi kā rosīgā un trauslā Sandras Zvīgules mamma vai tā paša K.Znotiņa smieklīgais onkulis un neizprotamā Janas Čivželes Olga. Vairāki koši aktierdarbi - gan psiholoģiski precīzi kā Ingai Alsiņai un Gatim Gāgam klusi iemīlējušos policistu lomā, gan vairāk/mazāk komiski deformēti kā S.Zvīgulei, K.Znotiņam, Varim Piņķim, I.Krastam; mākslinieces Katrīnas Neiburgas atpazīstamais rokraksts un pašironija daudzajos ekrānos un grafiti pašportretos - un daudzpunkta sajūta ir labākais izrādes pēcgaršā. Žēl, ka nav notikusi izšķiršanās par vienotu intonāciju un vēstījuma iemeslu - skaidrs, ka nāve ir vienīgais, kas Vaļu negarlaiko, bet līdz masu slepkavībai izrādes stāsts neaizvelk. Arī lugas latviskā lokalizācija drusku neveikla.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
30.12.2009
autors Mārīte Gulbe

****

Lugas piedāvātā dzīves izvēle jaunam cilvēkam ir vienkārša - būt upurim vai padarīt par upuriem citus. Mūsdienu it kā Hamlets un viņa rīcība tiek izspēlēta ne vairs traģēdijas, bet absurda komēdijas žanrā. Students Vaļa piestrādā par eksperimentālu upuru atveidotāju milicijā. Taču noziegumu izmeklēšana ir formāla, patiesību noskaidrot neviens necenšas, netīšu vainīgā atzīšanos i nepamana un no izmeklēšanas liecības izmetīs ar vieglu roku. Viena izspēlētā epizode, nākamā, un Vaļa tajās sāk atpazīt sevi. Bez īpašas šaubīšanās vai intelektuālas piepūles un sirdsapziņas saspringuma jaunais students uz ikdienas agresiju izvēlas atbildēt ar agresiju. Lai tiktu vaļā no kaitinošās ģimenes - murmulējošā jauniegūtā patēva, kas daudz ēd un attiecīgi kakā, no bailīgi pārmetošās mātes, kas vēl grib saglābt kaut ko no savas sievietes dzīves, no histēriskās draudzenes. E.Samīša Vaļa ir grafiti paaudzes puisis ar netveramu kodolu, ar nezūdošu smīniņu sejā, - ne ļauns, ne labs, indiferents un tāpēc biedējoši neaprēķināms. K.Znotiņš patēvu un J.Čivžele lomu spēlē izteikti kariķēti, maķenīt par daudz, jo neatstāj vietu, kur pavīdēt normāliem cilvēciskiem vaibstiem. Garšīgi raksturus izspēlējas V.Piņķis, I.Alsiņa, G.Gāga, S.Zvīgule, arī I.Krasts. Kopējam izrādes stilam neatbilstošs, šķiet, moralizējošais fināls.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
30.12.2009
autors Normunds Naumanis

****

Kaut izrāde vēl lūst gabalos, priecē atpazīstamais režisores stils un rokraksts: turpinās Sarkano lukturu ziemā, Cēlgāzēs, Piezīmēs no pagrīdes u.c. sāktā «realitātes marginalizācijas» (M.Fuko) izpēte un interese par lieko cilvēku, kas meklē jēgu ne tikai savai, bet pasaules eksistencei (tādēļ dramaturgu Presņakovu slavenās postmodernās rotaļas - lugas a la Hamlets izvēle un principiāla vēlme atteikties no jelkāda «glamūra», «hohmiskuma», kas lielā mērā raksturoja K.Serebreņņikova virtozo filmu). Olingeres versija adekvāti «labskanīgā» režisores tulkojumā un asprātīgā pielāgojumā, krievu hokeju aizstājot ar latvju basketu, par totālo cinismu kā «mūsu laika varoni», kas saēd sabiedrības dvēseli, arī ir naivāka savā bezpalīdzīgumā jelko dzīveskārtībā mainīt. Te nevaronis Vaļa (to visai indiferenti tēlo Edgars Samītis), atšķirībā no krievu kultūras tradīcijas, nav vis «reflektējošā romantiķa» tips, bet tāds vēsais pilsonis, un viņa laiskais niknums pret pasauli ir nežēlīgāks. Bet trīs slepkavas «aiz mīlestības» un viens - aiz stulbuma (komiskajā nopietnībā labi ir gan Ivars Krasts, gan Varis Piņķis, katrs divās lomās) un viņu lietu izmeklētāji (Gatis Gāga, Inga Alsiņa, kura pagaidām visperfektāk jūt izrādes stilu). Tie visi ir viena lauka odziņas, proti, morāli satrunējuši kropļi. Un miliča (G.Gāgas) kvēlā lekcija par «samaitāto jaunatni» skan ne kā apsūdzība, bet rūgta pašatmaskošanās. Dēli izrādās tādi paši kā tēvi, robežas starp upuriem un bendēm nemaz nav. Kompānija, jāteic, pabaiga. Tomēr «kroplību» izrādē nejūt kā slogu, atjauta par tā baisumu nāk pēcgaršā. Mazāk veiksmīgi ir K.Znotiņa tēvocis un S.Zvīgules māte, formā filigrāni izstrādāti, tomēr tie nelīmējas izrādes «dokumentālās atrakcijas» stilistikā. Asprātīga «bardaka» (galvā un dzīvē) noskaņu veidojoša ir K.Neiburgas scēniskā vide, kur realitāte ir TV tēlu galerija un otrādi. Kaitina primitīvi traktētā «krievu Hamleta» tēva gara vizualizācija I daļā.