Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
STIKLA ZVĒRNĪCA

STIKLA ZVĒRNĪCA


Vienradži? Vai tad tie nav izzuduši mūsdienu pasaulē? (T.Viljamss)

Lomās: Guna Zariņa, Regīna Razuma vai Indra Burkovska, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš vai Andris Keišs

Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē
Izrāde ilgst: 2 stundas 50 minūtes
Pirmizrāde: 2003. gada 20. martā

Biļešu cenas (LS): 8,00

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Tenesijam Viljamsam pieder apgalvojums: „Visu, kas ir manās lugās, es pats esmu pārdzīvojis.” Pāri viņa privātajai dzīvei klājās slimības, nervu krīzes, skandāli, un rakstīšana Viljamsam visu dzīvi bija kā psihoterapijas akts. Drāmas formā T.Viljamss mēģinājis izteikt sev būtisku tēmu – kādas personības katastrofu, kas nespēj pielāgoties un pieņemt savas dzīves situāciju reālo situāciju.

40. gadu Amerikas ikdiena ievietota mūsdienu guļamrajona dzīvokļa 30 m²... Te mēs ceļojam, mīlam, cīnāmies kopā ar TV varoņiem... un ekrāna dzīve nereti kļūst reālāka par īsto.

Zilā ekrāna formā, neona gaismā, parastā tipveida dzīvoklī mīt pavisam neparasti ļaudis: Amanda (izmisīgi pūlas tverties pie cita laika un vietas, viņas dzīve ir nebeidzama paranoja, taču viņa nav paranoiķe), viņas meita Laura (pārāk trausla, lai dzīvotu šajā pasaulē), dēls Toms (pēc dabas nav bezjūtīgs, taču ir spiests rīkoties nejūtīgi). Viņi visi ļoti cenšas līdzināties ierindas cilvēkiem, atbilst normai, laimes surogātam, ko mums uzbāzīgi piedāvā seriāli un glancētie žurnāli. Tomēr viņi redz savu neatbilstību ...

„Izrāde par mūsu šodienu. Ar ikdienišķām problēmām, pārdzīvojumiem, mīl-nemīl ciešanām, darbu-bezdarbu, elektrības atslēgšanu, citām sadzīves nebūšanām, kas risinās uz seriālu varoņu ciešanu fona un piedāvātajām iespējām. Izraušanās no tās. Tāds ir fināls.” (G.Poliščuka)

Vārds: LABA IZRĀDE, 20.10.2013
Viedoklis: Tikai vakar pa TV teātris.zip noskatījos šo izrādi... 1.cēl. - ļooti smagi ...mūsu spogulis:( raudāt gribas, laboties, saprast savējos, kurus pārāk daudz regulējam tātad arī konfliktējam... 2.cēl. gaidīju Znotiņu, zināju -BŪS!! un -jā, protams! Ļoti laba saspēle ar Zariņu. Niansēs. PALDIES visiem aktieriem, režisorei un teētrim.zip!!! - par iespēju!!
Vārds: Linda, 21.01.2011
Viedoklis: Ļoti laba izrāde un lielisks aktieru darbs.Noteikti iesaku noskatīties.
Vārds: ljoti laba izrāde, 02.10.2009
Viedoklis: Ieshu vēlreiz. Pārsteidza I.Burkovska - super! Frāze - "Celies priecīgs!" - mums ir topaa!:))
Vārds: milestiba, 02.05.2008
Viedoklis: Izraade loti laba, 3 stundas paiet nemanot!Aktieri speelee lieliski, Guna Zarina kaa vienmeer teelo neatkartojami. Tomeer izraade pati loooti smaga peec buutiibas, visu vakaru un veel nakamo dienu nevaru atsleegties.Katraa zinaa neieteiktu kaa "vieglu' vakara izklaidi...
Vārds: Perfekti, 02.05.2008
Viedoklis: vēl tagad nevaru atslēgt līdzatnestās emocijas! Līdzpārdzīvojums neizdziest. Kaspars Znotiņš - absolūts atradenis! PALDIES!

Kritiķa acs
Izklaide
31.12.2004
autors Henrieta Verhoustinska

***

Kad "atkosts" kods "mēs - viņi" (mikrorajona dzīvoklītī ar standartmēbelēm ievietotie), atliek vien baudīt psiholoģisku kamerspēli par tēmu "svešie tuvie", ko perfekti veic G. Zariņa nedabiski kautrīgās Lauras un Ģ. Krūmiņš autsaidera Toma lomā. Šo spēli pamatīgi jauc R. Razumas samocītā, nevajadzīgi eksaltētā (Poļiščukas izrāžu problēma) Amanda.

Kritiķa acs
Izklaide
31.12.2004
autors Undīne Adamaite

****

 Apzinos, ka vērtējot pēc skarbākajiem profesionālajiem kritērijiem, izrāde kopumā nav pelnījusi tik augstu vērtējumu. Aktierdarbi ir nevienādi. Tajā pašā laikā šis iestudējums pārāk saviļņojoši ir pieskāries laika pulsam, lai to iestrēdzinātu kritērijos. Izcili - G. Zariņa, Ģ. Krūmiņš.

Kritiķa acs
Izklaide
13.12.2003
autors Normunds Naumanis

Teicama ansambļa saspēle Viljamsa vienas ģimenes sadzīves posta drāmā, ko režisore G. Poliščuka un māksliniece M. Pormale ievietojusi tipveida Rīgas dzelzsbetona dzīvoklī - zārkā. G. Zariņas, Ģ. Krūmiņa, K. Znotiņa zvaigžņu mirkļi depresīvā reālisma manierē.

Kritiķa acs
Izklaide
13.12.2003
autors Undīne Adamaite

Līdz kaulam laikmetīgs un saviļņojošs kādas mūsdienu ģimenes portrets caur T. Viljamsa doto un Monikas Pormales perfekti "uztamborēto" 70. gadu sekcijdzīvokļa prizmu. Nepatiks, ja, vadoties pēc modes, neciešat ierindas neveiksminiekus. Teiktais piedzīvots aktieru kombinācijās G. Zariņa, Ģ. Krūmiņš, I. Burkovska, K. Znotiņš.

Katram sava zvērnīca
Literatūra un Māksla Latvijā
29.03.2003
autors Evita Mamaja


«Visu, kas ir manās lugās, esmu pārdzīvojis personīgi,» apgalvo Tenesijs Viljamss, drosmīgi skandalozais amerikāņu dramaturgs, patoloģiskas psihoanalīzes meistars, vecās dienvidnieciskās izsmalcinātības un tikumu poēts, nenogurstošs cilvēcības meklētājs. Dramaturgs, kura personība pilnībā iemieso sevī amerikāņu sentimentālo sapni – demokrātisko mītu par Pelnrušķīti, kura kļūst par princesi.

Stikla zvērnīca ir Viljamsa kristāla kurpīte. Luga, kura līdzās nervozi nežēlīgajam Ilgu tramvajam ieskicē virsotni T. Viljamsa dramaturģijā, pirmā teatrālā veiksme, kuras uzvedums 1944. gadā Brodvejā atnes autoram slavu, atzinību un papildus arī Ņujorkas teātra kritiķu balvu. Bez seksuālas izvirtības, ārējas dinamikas, bez Viljamsa ķecerīgi efektīgajiem līķiem skapī – slepkavībām, izvarošanas, homoseksuālisma peripetijām un kanibālisma. Vismaz ne faktiska.

T. Viljamsa Stikla zvērnīca ar neparasti smalko psiholoģisko analīzi un arī sociālo problēmu demonstrāciju ir vilinošs materiāls teātrim. Šoreiz – jaunajai režisorei Gaļinai Poliščukai Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē. Luga – atmiņas. Autobiogrāfija. Ne tikai izbijušā apavu kompānijas rutinētā klerka Tenesija Viljamsa autobiogrāfija, bet arī mūsu pašu. Ko ne brīdi neļauj aizmirst skatuves vizuālais iekārtojums (scenogrāfe Monika Pormale) – telpa, kuru pārblīvē padomju estētikas tradicionālā priekšmetiskā pasaule, līdz mielēm atpazīstama pagātnes liecība, kas skatītājos izsauks atšķirīgas izjūtas – spektrā no romantiskas nostalģijas līdz augstprātīgai skepsei. Pārāk neizdeldējami atmiņā iegūlies lielpilsētas daudzdzīvokļu namu vienādi bezpersoniskais dizains: lakotās viesistabu sekcijas, pieticīgā virtuves iekārta, ļodzīgās taburetes, skaņuplašu kolekcijas plauktos un rūtainās segas uz dīvāniem.

Uz apnikušo televīzijas seriālu un šovu banālā fona tipisku mazo cilvēku pulciņš izspēlē atsevišķus brīžus Vingfīldu ģimenes dzīvē, Viljamsa radīto cilvēku nesaderības un disharmonijas traģēdiju. Katrs no viņiem – ar savu mazo personīgo drāmu. Trausli neveiklā, savas nepilnvērtības kompleksu māktā Laura, kura baidās no visas pasaules, bet vēl vairāk – no cilvēkiem, jūtoties droši vienīgi savā stikla zvēriņu kolekcijā, tikpat viegli saplēšamā, iznīcināmā un skaistā (Guna Zariņa). Tāds pats retums kā vientuļais vienradzis, kas saglabājies tikai stikla zvēriņa atveidā, vai zilā roze, kuras patiesībā nekad nav bijis. Viņas brālis Toms, kurš savu zvērnīcas patvērumu no nepanesamās mājas dzīves histērijām atradis kinofilmu romantiskajā piedzīvojumu pasaulē, izdzīvojot svešas dzīves, pirms saņemties dzīvot pats savējo (Ģirts Krūmiņš). Viņu nožēlojami smieklīgā un reizē aizkustinošā māte Amanda ar savām gauži saprotamajām pretenzijām un ilūzijām, kas gremdējas rožainā zīda rītakleitā un gaišzilu jaunības atmiņu tērpos. Aktrises Regīnas Razumas aktierspēle un sievišķīgais šarms viņas drāmu būtībā padara par visskaudrāko, savijot patētiku un traģismu, grotesku sentimentalitāti un ironiju. Viņas zvērnīca – romantiskas atmiņas, gandrīz vai maniakāla apsēstība ar pagātni, kas sagrauj dzīvi bezspēcīgā apziņā, ka nekad vairs nebūs tā, kā bijis. Vējiem līdzi aiznestā pasaule...

Un šajā autsaideru, dzīves pabērnu, pazemoto un apvainoto pulciņā – Kaspara Znotiņa jauneklīgi pašpārliecinātais Džims ar žilbinošu kinozvaigznes smaidu, amerikāniski vulgāro Kārnegi filozofiju un gatavām receptēm pret visiem iespējamiem kompleksiem. Būtībā tāds pats neveiksminieks kā viņi visi. Viens no mums…

Svešie. Upuri. Liekie. Nevajadzīgie. Vārdi, kas atgrūž. Neveiksmes un mīlestības neesamība. Vēlmes, kuras nepiepildīsies. Gaļinas Poliščukas teātris, kas konceptuāli un mērķtiecīgi nojauc robežu starp mākslu un dzīvi, izmantojot dzīvi ne tikai kā izejas materiālu, bet arī kā māksliniecisku metodi. Rezultātā teātris kļūst par dzīves atdarinātāju vissīkākajās tās detaļās: gaitā, manierēs, apģērbā. Un neizbēgami iegremdē neauglīgās (jo neatrisināmās) pārdomās – ka varbūt tieši dzīve ir tā, kas patiesībā atdarina mākslu. Un ka varbūt tieši robežas mākslā veido stilu un dzemdina iespējas… Galu galā televīzijas realitātes šovu neticamais nedabiskums pierāda, ka dzīve atdarina mākslu daudz vairāk nekā māksla dzīvi. Iznāk tāds kā atdarinājuma atdarinājums – teātris, kas kopējis dzīvi, kura kopējusi mākslu. Īsti Oskara Vailda garā. Iespējams, ka rezultātā var iznākt divkāršs patiesīgums. Vai arī otrādi…

Un vēl. Secinājums, ka psihoanalītiskās drāmas meistara T. Viljamsa lugu tuvība realitātei īstenībā varbūt ir daudz mānīgāka, nekā šķiet. Un zem zvērināta virtuves izlietņu apdziedātāja maskas varbūt slēpjas sapņains simbolists ar romantiķa liriski maigo pasaules redzējumu, kura lugās iekodētais apkārtējās pasaules naidīgums un esības šausmu apziņa bīstami pietuvinās M. Meterlinka darbu dzīves izjūtai, liekot dramatiskā konflikta būtību meklēt kaut kur ārpus cilvēka apziņas, sociālās hierarhijas un saprāta spējām pakļautajām robežām. Un varbūt novēršanās no realitātes un atteikšanās no pasaules ir vienīgais cilvēcīgais risinājums situācijā, kad cilvēka ilūziju pasaulei ir daudz lielāka vara pār viņu nekā realitātei, ko nav iespējams ietekmēt. Un varbūt tas ir glābiņš, nevis traģēdija.

Stikls dzelzsbetonā
Diena
22.03.2003
autors Undīne Adamaite


Stikla zvērnīca — dramaturga Tenesija Viljamsa ģimenes portrets

Nekad neesmu rakstījis ar tēmas apziņu galvā, — atzīst Tenesijs Viljamss, viens no amerikāņu XX gadsimta dramaturģijas vaļiem. Iguānas nakts, Vasara un dūmi, Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Ilgu tramvajs, Jaunības putns ar saldo balsi u.c. — tās ir lugas par dzīvi. Tā saka gandrīz visi. Taču T.Viljamsa gadījumā šim izteikumam ir īpaša nozīme. Viņš pieder mākslinieku plejādei, kura darbi ir neslēpti autobiogrāfiski. Dramaturģiju Viljamss uztvēris kā terapijas formu, tādēļ arī Stikla zvērnīcā viņa ģimenes portrets (pats, māte, māsa) ieraugāms kā uz delnas.

Līdzās Jūdžinam O’Nīlam un Artūram Milleram viņa rokraksts tiek vērtēts kā maigāks un poētiskāks. Tomēr Tenesija Viljamsa lugas par dzīvi, 1944.gadā rakstītā Stikla zvērnīca tajā skaitā, ir visai skarbs un griezīgs vēstījums par trauslu, bet dvēseles nemierā sīkstu cilvēku nespēju dzīvot harmoniski. Ne velti viņa lugas salīdzina arī ar Čehova dramaturģiju, konkrēti Stikla zvērnīcu ar Čehova Ķiršu dārza nostalģiju. Kā diagnozi un ciešanu avotu.

Bez aizkariem un dūmiem

Neona gaismā t.s. guļamrajona tipveida dzīvokļa hiperreālismā mīt trīs cilvēki — Amanda un viņas bērni Toms un Laura, cenšoties līdzināties ierindas cilvēkiem, atbilst normai un vispārpieņemtajam laimes surogātam. Autsaideri? Lūzeri? Romantiskie varoņi? «Izrāde par mūsu šodienu. Ar ikdienišķiem pārdzīvojumiem, problēmām, mīl — nemīl ciešanām, darbu — bezdarbu, elektrības atslēgšanu, citām sadzīves nebūšanām, kas risinās uz seriāla varoņu ciešanu fona un piedāvātajām iespējām. Izraušanās no tās. Tāds ir fināls,» — tāda ir Stikla zvērnīcas režisores Gaļinas Poļiščukas versija par izrādes tēmu. Ar JRT režisore tiekas jau otro reizi, repertuārā skatāms viņas iestudējums Viņš, viņa un Francis. Aktieris Ģirts Krūmiņš (Toms) sadarbībā ar G.Poļiščuku visaugstāk novērtē viņas profesionalitāti.

«Viņa neko nepasaka priekšā, bet neko arī neatstāj neievērotu. Viņai ir dzelžaina loģika, viss ir izanalizēts. Tas aktierim aiztaupa mokas, kad viņš nezina, ko īsti ar pusaprauto frāzi vai acu skatienu ir gribējis teikt.» Aktieris atzīst, neesot domājis, ka Viljamsa dramaturģija ir tik grūti spēlējama.

Pirmo reizi esot tā, ka traucējot skatītāju reakcija. «Labāk gribētos spēlēt kapa klusumā.» Visgrūtākais, pēc Ģ.Krūmiņa domām, ir tikt uz pareizā viļņa. Nebūšot ne mūzikas, ne dūmu, ne plīvojošu aizkaru, aiz kā aizslēpties. «Teksti ir ļoti sadzīviski. Tā mēs arī spēlējam. Bet smeldze izlien visnegaidītākajos brīžos, kur, šķiet, nav nekādas poēzijas.»

Laiks sadzinis zvērnīcās

T.Viljamss pieder tiem dramaturgiem, kas izstrādājis sīkas norādes savu lugu iestudēšanai. Stikla zvērnīcai viņš par piemērotu uzskata gaismu kā El Greko reliģiskajās gleznās. Lauras sejā viņa iztēlē vīd Madonnai līdzīgi vaibsti. Vaicāta, vai viņi ņēmuši vērā T.Viljamsa dotās norādes, Lauras lomas atveidotāja Guna Zariņa saka: «Daudz svarīgāk ir respektēt sajūtu. Ilgu, vēlmju, ārprāta sajūtu. Mūsu laiks, kas pieprasa veiksminiekus, ļoti daudz cilvēku ir sadzinis stikla zvērnīcās, mazvērtības kompleksos.»

Režisore Gaļina Poļiščuka, scenogrāfe, māksliniece Monika Pormale. Lomās Guna Zariņa, Regīna Razuma vai Indra Burkovska, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš vai Andris Keišs.

P.S. Līdzīgi kā I.Ābeles Tumšie brieži, Stikla zvērnīcas interpretācijas skatāmas divos teātros vienlaikus — arī Nacionālajā teātrī Ģirta Veignera režijā.

„Stikla zvērnīca”Jaunajā Rīgas teātrī
Rīgas Balss, 28.03.2003. 17.lpp
22.03.2003
autors Evita Mamaja


Amerikāņu dramaturga un prozaiķa Tenesija Viljamsa luga «Stikla zvērnīca» ir luga - auto­biogrāfija, luga - atmiņas, literāri laboratorisks mēģinājums izpre­parēt pagātni. Iespējams - lai aiz­mirstu, lai attaisnotos, lai spētu iet tālāk. Atkailināti vienkāršs stāsts par parastā cilvēka neiederību apkārtējās pasaules lietišķo nosacījumu shēmā. Luga, kas tās autoru 1944. gadā pārvērš par slavenību un ievada priekš­spēli «Ilgu tramvaja» trauksmai­ni nervozajam psihoanalīzes se­ansam.

Jaunā Rīgas teātra Mazās zā­les piedāvātās intimitātes gaisot­nē režisore Gaļina Poliščuka pār­vērš dramaturga Tenesija Vil­jamsa pagātnes konvulsijas pie­redzē, kas slēpjas katra skatītāja atmiņās. Stāsts par jebkuru. Mū­su pašu pagātne padomju mietpilsoniskuma atpazīstamajā priekšmetiskajā izpausmē: kār­tēji vienādā dzīvokļa iekārta ar skaņuplašu, greznumnieku un fotogrāfiju pārblīvētiem vienādu sekciju plauktiem, pieticīga virtuve ar netīriem traukiem izliet­nē un ļodzīgām taburetēm (scenogrāfe - Monika Pormale), atslēgta elektrība, punktoti nakts­krekli un pūkaini rozīgas čībiņas. Atkaltikšanās, kas varbūt nemaz neizsauc romantiski mīļas atmiņas.

Vingfīldu ģimenes dzīves mirkļi aizrit turpat publikas acu priekšā, nostādot skatītājus tāda kā kārtējā realitātes šova vērotā­ju neitrālajās pozīcijās. Kā nepār­protami uzbāzīgs simbols radīto iespaidu pastiprina fonā nostādī­tais televizors, neiztrūkstoši klātesošs, dominējošs priekš­mets, kura atspoguļotā seriālu ciešanu, kaislību un pārdzīvoju­mu pasaule tiek uztverta reālāk nekā pašu dzīve. Lugas neparastā dramatiskā struktūra - darbī­bas plūduma pārtraukumi ar To­ma Vingfilda atmiņu stāstīju­miem - skatuviski atrisināta, lie­kot Ģirta Krūmiņa ironiski skep­tiskajam Tomam lietišķi pārvie­toties no viesistabas atpūtas krēsla televizora ekrānā. Savu­kārt viņa neveiklā, iecirtīgā, his­tēriski kautrīgā māsa Laura (Gu­na Zariņa) savu nespēju piemē­roties realitātes skaudrajiem likumiem aizvieto ar trauslo stikla zvēriņu kolekciju. Viņu māte Amanda Vingfilda (Regīna Razuma) slīgst pagātnes rēgu valstī­bā, nomokot savus bērnus ar ap­nicīgi pretencioziem atmiņu stāstiem par savu jaunības pie­vilcību un eleganto pielūdzēju pulkiem. Savā ziņā dubultniece «Ilgu tramvaja» Blanšai, kuru tā­pat vajā atmiņas par zaudētajām dzimtas mājām ar nosaukumu «Sapņi» un kapsētu līdzās. Cinis­ki nežēlīgs simbols neizteiktām vēlmēm un ilgām, kurām nav lemts piepildīties.

Vienīgais optimistiskais amerikāņu praktiskās dzīves fi­lozofijas iemiesotājs šajā bezce­rīgo dzīvo miroņu pasaulē ir senā Lauras skolas laika mīlestība - šarmanti pašapzinīgais Dzims (Kaspars Znotiņš). Līdz atklā­jas, ka kādreizējais skolas mīlu­lis, visu apjūsmotais un talantī­gais dzīves un meiteņu luteklis nav ticis tālāk par rutinēta kler­ka darbu apavu veikalā. Cerības gan viņā vēl virmo pārpārēm, bet ir pilnīgi skaidrs, ka apburo­šais jauneklis ir tikai kārtējais neveiksminieks, kuram sapņu sabrukums vēl priekšā.

Tas ir stāsts par vientulību, disharmoniju, pasaules naidīgo noraidījumu un neatrisināmo pretrunu starp cilvēku un pa­sauli. Būtībā stāsts par ilūzijām, kas līdz sāpēm pazīstams kat­ram no mums. Tik ļoti, ka vis­drīzāk izvēlamies ar to identifi­cēties.

Viņi dejoja vienu vakaru
Neatkarīgā Rīta Avīze
11.04.2003
autors S.Radzobe

Izrādes laikā varoņi uz gāzes plīts vāra ēdienu, klāj galdu, ietur maltītes, mazgā izlietnē traukus, ar putekļsūcēju apstrādā paklāju, atsedz gultu... Aktieri darbojas skrupulozi precīzi un patiesi. Naturālisms neaprobežojas tikai ar sadzīviskām norisēm. Tas skar arī varoņu sakāpinātus un deformētus psihiskos stāvokļos, kuri tiek atveidoti arī no fizioloģijas. Strīda laikā, kas notiek starp Indras Burkovskas Amandu un Ģirta Krūmiņa Tomu, tik tiešām liekas – vēl brīdis, un viņi metīsies žņaugt viens otru; tik kvēls neprāta naids uzliesmo starp māti un dēlu. Par vienu no mokošākajām izrādē izvēršas aina, kad Amanda liek slimīgi kautrajai Laurai atvērt durvis, aiz kurām stāv meitas potenciālais līgavainis. Ar īsiem pārtraukumiem ilgi un neatlaidīgi skan durvju zvans. Māte periodiskā noteiktībā atkārto savu pavēli. Meita pūlas sevi pārvarēt, liekas, piepūlē viņa zaudēs samaņu, bet Lauras kājas nekustas, tās ir kā zemē ieaugušas. Bet zvans turpina skanēt... Tas plēš pušu bungādiņas. Vēl mirklis, un jūtu – es celšos un iešu atvērt tās nolādētās durvis.
Nabadzīgās ikdienas sadzīvisko rituālu dokumentālā konkrētība izrādē kļūst par eksistenciālā cietuma tēlu, kurā ietupināti lugas varoņi. Par galveno cietumsargu uzlūkotā I.Burkovskas māte īstenībā ir cietumniece ar visgarāko stāžu un termiņu mūža ieslodzījums. Aktrises Amandas lomā nevainojami nospēlē ar izdzīvošanu aizstātās dzīves baiso traģēdiju, kas deformē personību, atsvešina viņu no tuviniekiem, pārvērš agresīvi histēriskā būtne, kuru ienīst pašas bērni, lai gan tieši viņiem viss ziedots. I.Burkovska spēlē niansēti, savā varonē blakus agresīviem nevarības uzplūdiem, kas izlādējas skaļā kliegšanā, iezīmēdama arī retus, bet nepārprotamus brīžus, kad viņu pārņem maigums pret bērniem, kad viņa neveikli meklē ceļu uz saprašanos ar tiem. Ar neaprakstāmā pūlēm stutētā labklājība, kas ir apdraudētā kā kāršu namiņš, kas var aiziet bojā jebkuru brīdi. Nepārtrauktā nedrošība un bailes par rītdienu pulsē ikkatrā Amandas nervu šūnā, kas iznīcina visu viņas prieku, rada neapzinātu riebumu pašai pret sevi. Tik precīzu mūsu nežēlīgā laikmeta spoguli es pašlaik nevaru nosaukt nevienā citā Latvijas teātrī. Taču tas ir dīvains spogulis, kurā tu ar šausmām ieraugi pats sevi, turklāt dubultattēlā – gan kā Amandu, gan kā Lauru – Tomu.
 

Samezglotais un sarežģītais T.Viljamss
Jaunā Avīze, 11.-16.04. 2003
11.04.2003
autors G.Treimanis

Caur lielo logu spīd gaisma, jo elektrība ir noslēgta parādu dēļ. Ir divu cilvēku tuvskats, tik intīms, tik garīgi skaudrs, graciozs, kad dzirdam šo cilvēku sirds sitienus kā pulksteņa vēzēkli. Mēs it kā iespiežamies šo cilvēku aizvērtajās sirdīs. Un Laura nav histēriska kroplīte, bet sievišķīga būtne, kura tiecas pretī gaismai. Gunai Zariņai ir prasme būt savas lomas režisorei. Viņa uznes uz skatuves tēla pagātni, tos jaukos brīžus, kad viņa jūsmas pilnām acīm vēroja Džimu skolas gaitās.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors S.Radzobe

Augstu vērtēju jaunās režisores Gaļinas Poļiščukas metodoloģiski pareizo darbu un spēcīgo cilvēkmīlestību, kas viņai ļāvusi radīt šo izrādi — dzīves nestabilitātes un nedrošības nežēlīgu poētisko traģēdiju. Naturālistiski precīzā scenogrāfija (Monika Pormale) — padomju dzīves 70.gadu sadzīves spoguļattēls — sit pa nerviem gandrīz tikpat stipri kā aktieru Gunas Zariņas, Indras Burkovskas, Ģirta Krūmiņa, Kaspara Znotiņa galēji patiesā, personību iekšējos procesus caurspīdīgi izgaismojošā spēle, ļaujot «amerikāniskās» dzīves koordinātās ieraudzīt sevi. Tāpēc domāju, ka lugas lokalizāciju vajadzēja novest līdz konsekventam galam.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors L.Dzene

”Viljamsa varoņi iedzīti naturālajā sadzīvē līdz kaklam, un šī ikdienišķā nemainībā organizētā vide ir viņu pirmais un vienīgais ienaidnieks. Dažviet režisorei izdodas skatuves norises aktualizēt ar terorizējošā televizora klātbūtni. Monotona, profesionāli nevarīga Regīna Razuma Amandas lomā. Ar to nu šarmantā aktrise galā netiek. Viljamsa lugas smalkums atklājas Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa divskatā. Tā dēļ ir vērts pārciest I cēliena sadzīvisko (un garlaicīgo) kņadu.”

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors N.Naumanis

Ģimeniskās ikdienības un attiecību rutīnas vājprāts — tāds moto varētu būt režisores otrajai izrādei JRT. Paradoksāli, bet padomju sadzīves retro ik telpas un apģērbu detaļā izrādās atpazīstams arī šodien, — droši vien tā dzīvi pavada lielākā daļa pilsētu guļamrajonu ļautiņu. Klāt nācis TV ziepju operu un šokšovu terors, kas risinās paralēli Viljamsa lugas varoņu likstām, piešķirot to dīkajai bezcerībai papildu nervozitāti. Kāda gan te var dzimt poēzija? Kā zobu sāpes emocionāli iedarbīgo iestudējuma uzstādījumu — naturālistiska, minimāla eksistēšana uz nervu sabrukuma robežas — precīzi iztur G.Zariņa, Ģ.Krūmiņš, K. Znotiņš. Ar viņiem disonē saspringtā R.Razuma, centrālo mātes tēlu pārvēršot nedabiskā monstrā (I.Burkovsku šai lomā vēl neesmu redzējis).

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors H.Švāne

Pēc attiecību ziņā smalki risinātās pirmās izrādes Viņš, viņa un Francis likās, ka tieši šis smalkums plus spēja ironiski no tā atsvešināties ir režisores darba trumpis. Varbūt, iestudējot otru izrādi, viņa vēlējusies neatkārtoties, taču JRT Stikla zvērnīca ir gan lugas, gan attiecību vienkāršota interpretācija. Kad «atkosts» kods «mēs — viņi (tie, kas dzīvo mikrorajona dzīvoklītī ar standartmēbelēm)», ātri vien kļūst neinteresanti, jo aiz varoņu sadzīviskajām izpausmēm grūti saskatīt ko citu kā ātri uzminamus kompleksus un tādus pašus sadzīviskus mūžīgos konfliktus. Psiholoģisko kamerspēli par tēmu «svešie tuvie», ko perfekti izdzīvo G.Zariņa nedabiski kautrīgās Lauras un Ģ.Krūmiņš autsaidera Toma lomās (veldzējoša savā sirsnībā ir arī aina ar Lauru un K. Znotiņa harismātisko Džimu), pagaidām samākslo nedabiski frustrētā, neko citu kā nervozu uzvilktību izstarojošā R.Razumas skaļā Amanda

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors U.Adamaite

Nepiekrītu uzskatam, ka hiperreālistiskie spēles noteikumi pārmāktu kaut ko no poēzijas vai noplicinātu lugas konfliktu. Lai cik trauslas cilvēku ilgas, tās nesublimējas virs galvas rozā mākonī kādā īpašā tēlainības zīmē. Guna Zariņa Lauras lomā atkal apliecina sevi kā vienu no Latvijas profesionālākajām un talantīgākajām aktrisēm, kurai iemiesošanās, tēlu būvējot tālu no sava paštēla, izdodas virtuozi. Viņa savu varoni pārvalda no fizioloģiskām norisēm līdz netveramām dvēseles kustībām. Ģirtam Krūmiņam, Gunai Zariņai, Kasparam Znotiņam un Indrai Burkovskai izdodas pārliecinoši nospēlēt, ka spārni doti visiem cilvēkbērniem — no sevi nerealizējušiem ģēnijiem līdz sirsnīgai mietpilsonei, bet ne visiem tie palīdz lidot. 2.cēliena G.Zariņas un K.Znotiņa divskats varētu kuplināt skaistāko mīlas skatu kolekciju. Brīžam traucē tehniskas lokalizācijas neprecizitātes. Radoša sadarbība ar Juri Poškus (video) un scenogrāfi Moniku Pormali.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 2.04.2003
11.04.2003
autors U.Adamaite

Nepiekrītu uzskatam, ka hiperreālistiskie spēles noteikumi pārmāktu kaut ko no poēzijas vai noplicinātu lugas konfliktu. Lai cik trauslas cilvēku ilgas, tās nesublimējas virs galvas rozā mākonī kādā īpašā tēlainības zīmē. Guna Zariņa Lauras lomā atkal apliecina sevi kā vienu no Latvijas profesionālākajām un talantīgākajām aktrisēm, kurai iemiesošanās, tēlu būvējot tālu no sava paštēla, izdodas virtuozi. Viņa savu varoni pārvalda no fizioloģiskām norisēm līdz netveramām dvēseles kustībām. Ģirtam Krūmiņam, Gunai Zariņai, Kasparam Znotiņam un Indrai Burkovskai izdodas pārliecinoši nospēlēt, ka spārni doti visiem cilvēkbērniem — no sevi nerealizējušiem ģēnijiem līdz sirsnīgai mietpilsonei, bet ne visiem tie palīdz lidot. 2.cēliena G.Zariņas un K.Znotiņa divskats varētu kuplināt skaistāko mīlas skatu kolekciju. Brīžam traucē tehniskas lokalizācijas neprecizitātes. Radoša sadarbība ar Juri Poškus (video) un scenogrāfi Moniku Pormali.

... pilns maiguma un trokšņa
Diena, 5.04.2003
11.04.2003
autors U.Adamaite

"Pirmais vizuālais kontakts, domāju, daudziem liek iestenēties aiz nostalģiski saldām atmiņām. Tas ir par mani. Re, kur mūsu brūnās tapetes, taisni ar tādu pašu rakstiņu, vai — re, kur ragi pie sienas, taisni kā kādreiz krusttēva dzīvoklī. Efekts ir divējāds. Šāda scenogrāfija piesaka, ka stāstā svarīgs būs sociālais konteksts, no otras puses — precīzi tiek īstenota arī Viljamsam tuvā «atmiņu, nostalģiskās» telpas ideja. Tie ir cilvēki, kas savas problēmas risina tieši šodien. Iet uz filmām, ko rāda tagad, lasa Dienas šīsdienas numuru, raksta dzejoļus uz kurpju kastēm Alfas spoži apgaismotajos angāros utt. Režisores un aktieru iedzīvinātais stāsts nav iz kādas amerikāņu depresijas laika vai Čehova Ķiršu dārza. (Stikla zvērnīca rakstīta 1945.gadā.) Viņu nedrošība, bailes, nostalģija, saprotot šo vārdu nevis kā ilgas pēc viena vai otra padomiska priekšmeta, bet nespēju būt piederīgam dotajai realitātei, reizē ir pārlaicīga, bet reizē — diagnoze tieši šim — pašslavināšanās, tukšmuldēšanas, iepatikšanās laikam. To neprot neviens no šiem trim cilvēkiem. Arī māte ne, kas ar prātu visu jaunlaiku uzvedības etiķeti pārzina teicami.

Skatītājiem — cilvēkiem, kuri vēro, — sarīkots īsts šoka šovs. Dramatismu pastiprina tas, ka mūsu pāris stundu šoks ir viņu ikdiena. Režisores versijā šie dzīvokļa iemītnieki ir varoņi. Neviens no viņiem nekad neparādīsies uz žurnālu vākiem. Viņu klusā sadzīves varonība saistīta ar to, ka vispār izturējuši. Nodzīvojuši dienu līdz galam. Kliedzieni, aizcirstu durvju blīkšķi, skaļi rēcošs putekļsūcējs karstākajā strīda brīdī, trauku graboņa, kanalizācijas troksnis noved pie fiziskas vēlēšanās atraut logu vai aizbāzt kādam muti. Viljams ir atzinis, ka līdzās Brehtam, Rembo, van Gogam ietekmējies arī no Sartra. Šajā gadījumā — grūti atturēties nepieminēt viņa slaveno Elle — tie ir citi, šajā gadījumā par elli pārveidojas viss, kas nav sapņi. Režisore, līdzīgi kā Viljamss, iztēli traktē kā cilvēku spēku un vājumu reizē. (..)

 Džordžo Strēlers reiz radīja terminu «teātris cilvēkiem». Diez vai viņš tajā bija ielicis tādu nozīmi, kā tālāk teikšu, tomēr šis vārdu salikums Gaļinas Poliščukas Stikla zvērnīcas gadījumā ir ļoti noderīgs. Teātris cilvēkiem. Tāds teātris, pēc kura, pārnākot mājās, uz mirklīti gribas būt, piedodiet, labākam/labākai. Pret savu tuvāko — mammu, meitu, dēlu, brāli, māsu.”