Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
STUM, STUM

STUM, STUM

Andra Neiburga
STUM, STUM

Krāsa un skaņa jau pasaulē bija, no paša sākuma bija un varbūt vēl arī pirms tā; ar tiem nevarēja izteikt neko vairāk vai citādu, kā pasaule ir. Bet vārds eksistēja tikai cilvēku galvās, tā bija pilnīga abstrakcija, tas radīja no nekā un nezin ko, un tā iespējas varēja sniegties tālu aiz dabiskā un pašsaprotamā robežām.

Aktieri: Elita Kļaviņa, Andris Keišs

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Katrīna Neiburga

Katrīna Neiburga nominēta 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada gaismu vai video mākslinieks

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 45 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 15,00

Pirmizrāde 2014. gada 8. maijā

Uzmanību! Izrādes scenogrāfijā izmantotas smalkas smiltis!

Video
Video
Video
Video
Vārds: Marija, 14.05.2017
Viedoklis: Klusi raudu savu dzīvi. Andri Andra Elita Ēci Katrīna un smiltīm paldies
Vārds: Kalla, 28.03.2016
Viedoklis: Darbs labs. Muļķiem neiedaku.
Vārds: Elīna, 27.03.2016
Viedoklis: Pirms vairākiem gadiem izlasīju A.Neiburgas stāstus "Stum, stum", lieliski! Diemžēl uz skatuves tos likt nevajadzēja:( Aktieri darīja visu, ko varēja, bet tas nav tas darbs, ko jāiestudē uz skatuves. Režisoram vajadzētu tomēr vairāk piedomāt pie materiāla izvēles! Man bija žēl izcilo JRT aktieru:(!
Vārds: Anna, 25.03.2016
Viedoklis: Es joprojām domāju un vēlos . vēlos būt kopā ar Andri un Andru. Raudu prieks mīlestība. Paldies Ēcim un visiem . visiem . visam, Visam. Visam Keišam un Elitai... Es vēlētos šādu dzīvi sev. Paldies...
Vārds: Ieva, 27.11.2015
Viedoklis: Izrāde nepatika. It kā ļoti dziļa, bet šķiet, ka nevietā - vai tiešām dzīves jēga jāmeklē tik dziļi? Aktieri tēloja labi, izrādes būtība nepatika. Mazajā zālē arī maz gaisa.

Par operām un dzīves jēgu
www.satori.lv
15.05.2014
autors Valda Čakare

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Stum, stum", režisors Ģirts Ēcis, lomās Elita Kļaviņa un Andris Keišs, scenogrāfe Katrīna Neiburga.

Vērtējumi, secinājumi un spriedumi bieži ir nevis likumsakarību, bet nejaušības diktēti. Tā mēģinu skaidrot savu netīksmi, nu labi, ne netīksmi, bet rezervēto attieksmi, kas pēdējā laikā radusies pret dvēseļu tuvplāniem, iekšējās pasaules šķērsgriezumiem un nesteidzīgu rakņāšanos psiholoģiskās niansēs. Labi zinu, ka visi minētie procesi teātrī var būt gluži fascinējoši interesanti, bet ko lai dara, ja Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē trīs reizes no vietas ietrāpu izrādēs, kur aktieri metra attālumā no skatītājiem uzticības pilnās intonācijās tieši vai ne tik tieši uzdod jautājumu par dzīves jēgu un murminoši glāsmainā stilā mēģina padarīt ieraugāmu to intīmo pieredzi, kas aizvedusi pie neatbildamā jautājuma. Galu galā tieši psihiskās struktūras ziņā cilvēki ir iekārtoti līdzīgi, un, vairākkārtīgi tuvojoties indivīda gara dzīvei vienā un tajā pašā saudzīgi draudzīgajā veidā, arī ainava tēlojas viena un tā pati. Piekrītu, atkārtojums var būt veids, kā nonākt pie patiesības, bet – atkārtojums var nozīmēt arī nepārejošu "esmu to jau redzējis" sajūtu, kas nespēj ne apskaidrot, ne mierināt, ne kaitināt, vienīgi garlaikot.

Jaunākais no Jaunā Rīgas teātra dvēseles rentgena opusiem ir Andras Neiburgas pirms desmit gadiem iznākušā stāstu krājuma "Stum, stum" iestudējums, ko sadarbībā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu un aktieriem Elitu Kļaviņu un Andri Keišu veidojis Maskavā skolotais režisors un kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Ēcis. Gan aktieriem, gan režisoram, kā liecina viņu izteikumi 9. maija "Kultūras Dienā", "Stum, stum" ir nozīmīgs darbs – galvenokārt tāpēc, ka dod iespēju ieskatīties aiz otra cilvēka čaulas.

Andras Neiburgas teksti ir savirknēti no īsiem, aprautiem, ne-lineāri un ne-cēloņsakarīgi izkārtotiem iespaidiem – vērojumi mijas ar sajūtām, minējumiem ar mirklīgām atskārsmēm, kuras ir ļoti personiskas un tieši tāpēc universālas, vispārcilvēciskas. Stāstu kopā tur nevis sižeta līnija, kura te iznirst, te atkal pazūd, bet indivīda mūžsenā vēlme saprast, spēt atšķirt būtisko no nebūtiskā. Centieni projām slīdošo iespaidu plūsmā notvert un piefiksēt patiesi svarīgos, paliekošos mirkļus atbalsojas arī krājuma struktūrā – stāstus savieno īsas intermēdijas, ko autore sauc par fotogrāfijām – piemiņas fotogrāfija, dabas fotogrāfija, aizliegtā fotogrāfija, fotogrāfija no žurnāla "Zvaigzne" vāka, no kosmosa, no interneta utt. Andra Neiburga māk savaldīt valodu, tā viņai klausa, topot te raupja kā brezents, te mīksta kā samts. Mirkļiem pavīd sajūta, ka rakstniece savu māku tīksmi izbauda, iegremdējoties visdažādākajiem sociālajiem slāņiem piederīgu cilvēku valodiskajās izpausmēs.

Lasīšanas pieredze, kā zināms, ir krasi atšķirīga no skatīšanās pieredzes. Grāmatā var pašķirt atpakaļ lapu un pārlasīt vēlreiz, var lasīt ātrāk vai lēnāk, var pārlēkt kādam gabalam pāri. Izrādē tādas iespējas nav – garām palaistais tā arī paliek garām palaists. Izrādes teksta lasīšanas veidu diktē runātais vārds, telpa, krāsa, kustība, mūzika un skaņu efekti – viss kopā. Tas ir gana sarežģīts process. Iespējams, lai, ļaujoties Andras Neiburgas izkaisītajām fantāzijām, atklāsmes zibšņiem un realitātes nospiedumiem, šo procesu nepadarītu vēl sarežģītāku, režisors sadarbībā ar aktieriem no krājuma tekstiem izveidojis vienu vienotu stāstu par sievieti un vīrieti, par viņu abu nenovēršamo satikšanos un tikpat nenovēršamo šķiršanos.

Elita Kļaviņa un Andris Keišs sēž viens otram līdzās un apskaujas jūrmalas smiltīs, ar kurām piebērts spēles laukums, vai arī dzīvo katrs savu dzīvi – Kļaviņa vāra zupu, atkorķē šampanieša pudeli un domā par malku, kamēr Keišs "embrija pozā" guļ smiltīs un jūtas vīlies. Mazliet vairāk nekā pusotru stundu garajā izrādē dzīvais plāns nemitīgi saspēlējas ar video, kurā redzama jūras viļņošanās, suns, kas skrien gar krastu, mežs, pilsētas uguņu ņirboņa un sniegputeņa virpulis. Viss izskatās gaumīgi, daudznozīmīgi un dziļdomīgi. Vienvārdsakot – interpretējami, bet redzētajā ģenerālmēģinājumā tomēr bija grūti iedomāties, no kurienes un kā šajās poētiski dekoratīvajās vīzijās par dzīvi, izrādei nobriestot, varētu izšķilties dzīvības dzirksts.

"Stum, stum" skatuves versija sākas ar to, ka Elita Kļaviņa, sekundes desmitdaļu neatpazīstama, jo ar tumšu parūku á la Andra Neiburga, iznāk cauri skatītāju rindām, mīlīgi smaidīdama, apsveicinās ar publiku un tad paziņo, ka turpmāk runās Neiburgas tekstus. Pirmais no tiem ir jutekliskais, ilgpilnais un romantiskais "Mana izdomātā dzīve", kas uzdod toni visai izrādei un liek domāt, ka arī turpmākās dzīves, ko redzēsim, būs sievietes iztēles auglis. Vēlāk Elita Kļaviņa noņems parūku, izpurinās savus gaišos matus un stums ne tikai titulstāsta varones, bet visu sieviešu smago dzīves ķerru. Aktrise arī skarbos "vienkāršo" sieviešu likteņus izspēlē ar "Ilgu tramvaja" Blanšai piemītošo vīstošas rozes gurdenumu, un visi "pofig" un "fakin’" viņas mutē skan kā smalka salona mūzika.

Andris Keišs savukārt iemieso garīguma principu, un viņam piekrīt nepateicīgais uzdevums prātot par dzīves jēgu. Aktierim piemīt harmoniskums un dabiska vitalitāte, tāpēc vīrieša apātiskā gulšņāšana smiltīs un spriedelēšana par augstām matērijām tad, kad sieviete no viņa gaida aktivitāti, atbildības uzņemšanos un pats galvenais – tuvību, vairāk izskatās pēc tīšas zīmēšanās, nevis intelektuāļa nevarības un neizlēmības.

Cik necik spriedzes izrādes gludenajā ritējumā parādās, kad uzmanības fokuss no indivīda iekšējo pašsajūtu apcerēšanas pārvietojas uz attiecībām, respektīvi, kad samezglojas neatļautas mīlestības stāsts. Elitai Kļaviņai tajā dots vairāk laika un vietas, Andrim Keišam atvēlot tādu kā rezoniera lomu. Tomēr aizraušanās abiem sajūtas padara intensīvākas – balsis skan skaļāk un runa plūst straujāk, sievietei vaigos ielīst sārtums. Bet – visam, kam ir sākums, ir arī beigas.

Izrādes fināls, atšķirībā no stāstu krājuma skumīgās intonācijas, solās būt gaišs. Elita Kļaviņa un Andris Keišs kādu brīdi viens otram līdzās sēž smiltīs, muguru publikai pagriezuši, tad viņus ieraugām uz ekrāna jūras krastā, vējā taisot vaļā šampanieša pudeli, kamēr blakus lēkā liels melns suns. Telpas paplašinājums līdz pat horizontam šķiet loģisks izrādes nobeigums – neatbildamie jautājumi un tumšās, nemieru nesošās kaislības izvējojas dabā un visā plašajā pasaulē. Taču tad ne no šā, ne no tā pēkšņi iedziedas Mirdzas Zīveres dramatiskā balss: "Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks...". Kālab pēc stāsta, ko izrādes veidotāji centušies izstāstīt ar līdzcietību un sapratni pret cilvēku, seko tik kodīga ironija? Kam tā adresēta? Abiem mīlētājiem, kuri šķiroties nevar vien izšķirties? Dzīvei, kura, kaut vienreizēja dāvana, tomēr šķiet tukša un izkaltusi? Nevar taču būt, ka šāds asaru melodrāmas cienīgs vokāls komentārs ir iecerēts nopietni. Vai varbūt tomēr ir?

Pēc izrādes neatstāj doma, ka iznāk gluži vai simboliski – kamēr Alvis Hermanis uz Eiropas lielajām skatuvēm iestudē operas, Jaunais Rīgas teātris pa maziem kambarīšiem meklē dzīves jēgu. Protams, ne jau no skatuves kvadrātmetriem atkarīga izrādes prove, bet – caur un cauri patiesa ir arī zināmā dzejnieka spārnotā atziņa: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies".

Jēgas uzjundīšana jeb stum, vien stum
www.lsm.lv
19.05.2014
autors Kitija Balcare

Iespējams, mūslaiku ļaudis būtu dzīves gandarītāki, ja kādā brīdī godīgi atzītos paši sev savas dzīves jēgā vai nespējā to rast. Lai katrs pats sev to atgādinātu, tagad var ne tikai lasīt Andras Neiburgas stāstu krājumu "Stum, stum" (2004), bet arī vērot momentfotogrāfijas no šiem stāstiem režisora Ģirta Ēča izrādē "Stum, stum" Jaunajā Rīgas teātrī.

"Viss, ko tu vari darīt - censties neatstāt sāpīgus nospiedumus otrā.

Kādā sievietē. Vai vīrietī. Vai bērnā. Nekusties. Neatstāj pēdas.
Jo beigu beigās tik un tā būsi viens un sev nepazīstams."
("Stum, stum", Andra Neiburga)

2004.gadā manās rokās nonāca rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājums "Stum, stum" ar Kirila Kirosirova māksliniecisko noformējumu - baltas automašīnas izbraukāto pelēko dubļu lauku ar neskaitāmiem riepu pēdu nospiedumiem. Šo stāstu varoņi "iepēdoja" manis kā lasītāja domas, laiku pa laikam tajās atgriežoties pēc īsāka vai ilgāka klusuma perioda. Šī ir tā grāmata, kuru vairākkārt pārlasot, katrreiz ir vēlme pasvītrot citas rindas. Akcenti mainās. Varoņi paliek. Nospiedumu skaits pieaug.

Skaidrojošā vārdnīca atklāj, ka "stumt" nozīmē, pieliekot spēku, kaut kam kļūt par cēloni, lai tas (kaut kas) pārvietotos. Ieraugot Jaunā Rīgas teātra repertuārā režisora Ģirta Ēča dramatizēto un iestudēto izrādi ar nosaukumu "Stum, stum", nopēdotais stāstu krājuma lasītāja prāts bija izzinoši satraukts, jo vietējās mūslaiku literatūras iestudējums vienmēr pārtop par eksperimentu, prasot zināmu uzdrīkstēšanos no radošās komandas. Īpaši tajos gadījumos, ja literārais darbs jau ir iemantojis savus cienītājus un iegūlis prātā ar paša lasītāja radītām vizualizācijām.

Režisora Ģirta Ēča ilgi lolotajā iestudējumā no 15 Andras Neiburgas stāstiem pa vīlei divu stundu garumā tiek ārdīti pieci no tiem: "El ninjo", "Stum, stum", "Tā vieta", "Mana izdomātā dzīve" un "Tādi vakari". Fragmentāri pārlecot starp piecu stāstu rindkopām, emociju šķēršļiem un grāmatas lapās ieslēptajām fotogrāfijām, kas peld pār skatuvi mākslinieces Katrīnas Neiburgas videoprojekcijās, izrāde uzdzirksteļo brīžos, kad aktieriem ar kādu frāzi, intonāciju vai skatuves priekšplānā kūpošās zupas smaržu ir izdevies uzjundīt skatītājā pašam savu stāstu. Reiz notikušo vai pašreiz izdzīvojamo. Tie mirkļi ir, bet tie ir reti, jo izrādei pietrūkst viengabalainības.

Ņemot vērā, ka tekstam pietrūkst dramaturga klātbūtnes, aktieriem dotais uzdevums ir pietiekami sarežģīts. Sākumā šī interpretācija kopā ar aktrises Elitas Kļaviņas aktierspēli liek skatītājam piesardzīgi, pat skeptiski vērot izrādi, atsaucot atmiņā stāstu rindas, līdz galam nenoticot sarunvalodas dumpinieciskajiem vārdiem, kas izskan no aktrises monologa daļām. Tad līdz ar aktiera Andra Keiša košo stāstījumu par bērnības atblāzmām un jēgas meklēšanu no stāsta "Tā vieta", kam notic pats aktieris, skatītājā mostas snaudošā "katarsīte". Skatītāja prāts dzīvo līdzi varonim, klātesot jēgas meklēšanas procesā. Jēgas meklējumi aktrises Elitas Kļaviņas balsī ir daudz trauslāki un smalkāki par to balsi, kas skan prātā, lasot grāmatu. Izrādē pietrūkst pamatīguma šai cilvēka dzīves jēgas etnogrāfiskajā pētījumā. Stāstu krājumā sievietes balss skan pārliecinātāk, izaicinošāk un drosmīgāk. Ja sieviete savu jēgu meklē kustībā un darbībā, "stumjot" ikdienas lietas, pienākumus, identitātes, tad aktiera Andra Keiša monologi iezīmē vīrieša pieeju jēgas meklējumiem - pietauvoties drošā vietā (ieslēdzoties guļamistabā vai ieguļoties embrija pozā jūrmalas smiltīs) un meklēt.

Lai arī izrādē brīžiem ir pārāk daudzdimensionāla un līdz ar to piesātināta scenogrāfija, kurai būtu jāiedarbojas uz visām maņām, tā tomēr nogurdina skatītāja spēju uztvert teksta jēgu aktieru balsīs, kuras pazūd visa pārpilnībā. Izrādes māksliniece Katrīna Neiburga ir piepildījusi telpu ne tikai ar piejūras gaišajām smiltīm, bet arī ar video projekcijām kā uzplaiksnījumiem, kas zināmām mērā dzirdētajam piešķir vēl izteiksmīgāku dokumentalitāti. Tomēr šī ir tā izrāde, kurai ļoti piestāvētu askētisms un mazliet lēnāks temps. Stumšana galu galā jau nav ātrs process. Tā drīzāk ir eksistenciāla jēgas uzjundīšana katram pašam savā "ķerrā", ko stumt.

Tas, ko izrāde izskaņā (no kuras varētu izdzēst liriski pretenciozo dziesmu) panāk, ja neskaita to, ka pamodusies apetīte pēc bērnības zupas šķīvja un atkārtota stāstu krājuma "Stum, stum" pārlasīšana, ieraugot nu jau citas pasvītrojamās rindas, ir daži sirdī iedūrušies asi atblāzmu mirkļi.

P.S. "Ja, lūk, kāda valdība tiešām iedotu naudu, miljonus, nē, triljonus tādam vērienīgam pētījumam, - vienkārši noskaidrot, kas viens cilvēks ir, kas viņš ir un ko viņš ir atstājis, un ko viņš ir ietekmējis ar savu dzīvīti, ar saviem darbiem, - izpētīt viņa nospiedumus it visā, kam viņš pieskāries savas dzīves laikā, un tad mēģinātu paskatīties, kur ir tā jēga..." ("El ninjo" Andras Neiburgas stāstu krājumā "Stum, stum", 2004).

Par godu skumjajiem
Kultūras Diena un Izklaide
22.05.2014
autors Undīne Adamaite

Garaiņu virma pludmalē
Latvijas Avīzes pielikums Kultūrzīmes
20.05.2014
autors Linda Ģībiete

Fotogrāfija ar sievieti un jūru
www.kroders.lv
27.06.2014
autors Ieva Rodiņa

No JRT sezonas noslēdzošā iestudējuma „Stum, stum” atmiņā visspilgtāk palicis izrādes nobeigumā redzamais mazais video sižets, kurā Elitas Kļaviņas Sieviete monotoni soļo gar jūras malu – vientuļi un šķietami bez mērķa. Fotogrāfija ar sievieti un jūru – tā varētu nosaukt šo mazo epizodi, iedvesmojoties no rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājuma „Stum, stum” kompozīcijas, kurā starp atsevišķajiem stāstiem ievietotas īsas pasāžas ar/par dažādiem fotomirkļiem „no dzīves” („Fotogrāfija no interneta”, „Nozagtā fotogrāfija”, „Kabatā atrastā fotogrāfija” u.c.). Un, kaut arī izrādē varoņi ir divi – Vīrietis un Sieviete –, savā ziņā šī vienpatības metafora tomēr daudz precīzāk raksturo izrādē pausto filozofiju, ka cilvēks, neskatoties uz to, vai viņam kāds ir vai nav līdzās, savā būtībā vienmēr ir vientuļš.

Andras Neiburgas 2004. gadā publicētā un ne tikai savā laikā popularitāti iemantojušā stāstu krājuma „Stum, stum” pamatā ir meistarīgi noformulēta ikdienas poētika – ar šķietami vienkāršu, katram lasītājam atpazīstamu sadzīves norišu, sajūtu un domu palīdzību autore radījusi ekspresīvu, emocionāli uzlādētu dzīves gleznu, kurā vislielākā nozīme piešķirta tam, ko ikdienā varbūt neuzskatām par uzmanības vērtu. Risinot „mazās lietas” lielā mērogā, Neiburgas stāsti ne tikai ļauj identificēties ar to varoņiem – vienkāršajiem, ikdienišķajiem cilvēkiem –, bet arī rosina domāt par dzīvi kā mazu izaicinājumu pilnu mikrokosmosu, kurā nozīme ir katrai sīkākajai kustībai, domai vai izteiktajam vārdam.

JRT izrādes radošā komanda – režisors Ģirts Ēcis, māksliniece Katrīna Neiburga un aktieri Elita Kļaviņa un Andris Keišs – šo stāstu harmonisko, noslēgto pasauli mēģinājuši dekonstruēt. Izrādē izmantoti pieci stāsti no A. Neiburgas krājuma – „Stum, stum”, „El ninjo”, „Tā vieta”, „Tādi vakari” un „Mana izdomātā dzīve”, no kuriem pēdējais tiek izpildīts atsvešinātā formā – izrādes sākumā tumsā dzirdama audio ierakstā atskaņotā Elitas Kļaviņas sievišķīgā balss, kura aicina: „Nāc, mīļais, nāc manā izdomātajā dzīvē”, tādejādi netieši piesakot visu izrādē notiekošo kā iztēlotu pasauli, kurā satiekas iztēloti varoņi.
Izrādes darbība notiek vairākos plānos – JRT Mazās zāles spēles telpa iekārtota kā smilšu laukums vai varbūt no apkārtējās pasaules izolēta smilšu sala, kurā redzami nogrimušu, sen aizmirstu lietu fragmenti. Skatuvisko zīmju sadrumstalotība kopā ar smiltīm kā metaforu aizejošajam jeb aizplūstošajam laikam rada izteiksmīgu vizuālo zīmējumu – savdabīgu telpu, kurā vairāk ir „mirušu” nekā dzīvu priekšmetu. Aizejošais laiks sev līdzi parāvis arī šķietami nebūtiskas detaļas no cilvēka dzīves – smiltīs redzams gandrīz nogrimušas mašīnas vraks un pāris mēbeles – milzīga koka spole, kas kādā izrādes epizodē kļūst arī par operācijas galdu, un maza guļamistabas tumbiņa, no kuras Elita Kļaviņa ik pa brīdim paņem nedaudzos rekvizītus. Kā turpinājums nosacīti „reālajai” telpai funkcionē izrādes dziļumā uz sienas demonstrētie mākslinieces Katrīnas Neiburgas video fragmenti, kuri kalpo gan kā darbības vietu ilustrējošs fons (jūra, mežs, pilsēta naktī u.tml.), gan kā sižetisks darbības paplašinājums (izrādei kopumā ir trīs fināli, no kuriem divi attēloti video epizodēs).

Visi izrādē izmantotie stāsti jauši vai nejauši reflektē par dzīves jēgu – vienalga, vai skarbi paziņojot, ka dzīvei jēgas nav, vai meklējot to jau padzisušajās pagātnes atmiņās. Turklāt – izvēlētie stāsti vairāk vai mazāk ir sarakstīti kā monologi, nevis dialogi – tie piedāvā viena konkrēta varoņa refleksijas par dzīvi, kurās otrs tēls kalpo tikai par dekorāciju. Abi aktieri viens otru ik pa brīdim pārtrauc vai papildina, taču šīs interakcijas necik daudz nepastāsta par attēloto varoņu attiecībām un šķiet vairāk formālas nekā jēgpilnas.

Iestudējuma pamatā ir duālisma princips – visu izrādes laiku uz skatuves ir Vīrietis un Sieviete kā divi paralēli eksistējoši Visumi, kuri brīžiem viens otru nemaz neredz, brīžiem sajūt otra klātbūtni ar kādu nebūt sesto prātu, brīžiem saritinās smiltīs, kļūstot it kā par vienu ķermeni. Taču izrādē Vīrietis un Sieviete netiek attēloti kā pretspēki – varoņu starpā praktiski nav konflikta, jo abi brīžiem var būt kā vāji, tā stipri, kā viegli ievainojami, tā nesalaužami. Gan Vīrietis, gan Sieviete attēloti kā mūžīgā pārmaiņu procesā esoši tēli – turklāt šīs pārmaiņas ir gan fiziskas, gan garīgas. Izrādes laikā mainās aktieru psihofizika – Andra Keiša Vīrietis piedzimst smiltīs neaizsargātā embrija pozā un lēni izaug par staltu, pašpārliecinātu cilvēku; Elitas Kļaviņas varone, kura uz skatuves uznāk no skatītāju zāles ar īsu tumšbrūnu parūku galvā, pēc kāda laika no ikdienas rūpju sasaistītas sievietes atdzimst par gaišu, nosacīti brīvu būtni.

Redzētajā izrādē E. Kļaviņa, uznākot uz skatuves, nevēršas pie sanākušās publikas ar personisku ievadtekstu (kā norādījuši citi recenzenti, piemēram: http://www.diena.lv/kd), bet sāk izpildīt monologu no pirmā un atpazīstamākā krājuma stāsta „Stum, stum”. Līdz ar to E. Kļaviņas parūka, kura šķiet iecerēta kā parafrāze par pašas A. Neiburgas vizuālo tēlu, savā ziņā piesaka spēli par izrādē izpildīto tekstu autorību un (it kā) norāda, ka iestudējuma kontekstā par autoru kļūst teksta izpildītājs (aktieris), nevis radītājs (rakstnieks). Tomēr, uzliekot aktrisei galvā sintētisku parūku mazās zāles tuvplānā (ko vēl tuvāku padara pats izrādes formāts – intīma saruna ar skatītāju), atmosfēra tiek drīzāk nevis radīta, bet nogalināta. E. Kļaviņas izpildījumā stāsts, kura centrā ir spēcīga, taču vientuļa sievietes personība, izskan visai dekoratīvi. No vienas puses, nevar iebilst pret formu, kādā aktrise veido tēlu – robustais runasveids un asās, pārdomātās kustības rada iespaidu par skarbu, iekšupvērstu personību. No otras puses, izprast iemeslus, kādēļ varone kļuvusi tik spuraina un vīrišķīga, (izrādē) nevar. Varbūt traucē mehāniski izpildītā sūrās dzīves ikdienas metafora – kartupeļu un burkānu mizošana (no tiem izrādes laikā skatuves malā pamestā lielā katlā izvārās zupa), varbūt pārlieku disonējoša ir pašas aktrises personība, kura spraucas caur katru kustību un izrunāto vārdu. Turpretī daudz atbrīvotāk un pārliecinošāk aktrise izpilda nosacīti otro, „gaišo” lomas pusi, kurā līdzās skaistumam un trauslumam jūtams dziļš spīts, radot līdz galam neatminamu sievietes kā universāla arhetipa tēlu. Mērķtiecīgāk un konceptuāli skaidrāk izrādē veidots Vīrieša tēls, kuru aktieris Andris Keišs izpilda ar neredzētu vieglumu un pieklusinātību, piešķirdams nozīmi katrai sīkākajai stāstījuma detaļai un tādējādi pietuvojoties oriģinālajai stāstu intonācijai.

Izlasot Andras Neiburgas stāstu krājumu, rodas sajūta, ka autorei izdevies precīzi notvert pašas dzīves esenci – vienkāršu, nesamākslotu un ļoti universālu vienlaikus. JRT radītajā „Stum, stum” versijā šīs pievienotās vērtības trūkst – izrāde paliek intelektuāli atsvešināta teksta lasījuma līmenī, kurā ir gana daudz interesantu detaļu un filozofisku atziņu, taču trūkst cilvēcisku attiecību siltuma, kas atdzīvinātu citādi auksto un sastingušo telpu. Emocionālu siltumu izrāde uz mirkli iegūst tikai nobeigumā, kad Vīrietis un Sieviete apsēžas, lai divvientulībā nobaudītu karsto zupu, kura visu izrādes laiku vārījusies savā nodabā.