Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
TAUTAS IENAIDNIEKS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

TAUTAS IENAIDNIEKS

Pēc Henrika Ibsena tāda paša nosaukuma lugas

Kādā mazpilsētā atklāts jauns, grezns kūrorts, un pilsētas iedzīvotāji cer uz tūristu naudas pieplūdumu. Taču viens no projekta vadītājiem atklāj, ka peldvietas ūdeņi ir kaitīgi veselībai...

Pirmo reizi JRT iestudē izrādi, kurai varētu atbilst apzīmējums „politiskais teātris”. Galvenā doma – demokrātiskais pārvaldes modelis mūsdienās ir kļuvis neefektīvs. Vai demokrātiskais vairākums mūsdienu pasaulē spēj pieņemt lēmumus sabiedrības interesēs?

Lomās:
Tomass Stokmanis, sanatorijas galvenais ārsts – Vilis Daudziņš
Katrīna Stokmane, viņa sieva – Kristīne Krūze
Pēteris Stokmanis, viņa brālis, pilsētas mērs – Andris Keišs
Alfreds Aslaksens, laikraksta īpašnieks – Gatis Gāga
Hovsta, redaktors – Ivars Krasts
Billings, žurnālists – Varis Piņķis
Mortens Hjīls, Katrīnas tēvs, rūpnīcas īpašnieks – Ģirts Krūmiņš
...un Sāra

Andris Keišs nominēts Spēlmaņu nakts balvai 2012/2013 kā Gada aktieris otrā plāna lomā par Pētera Stokmaņa lomu.

Režisors un scenogrāfs – Alvis Hermanis
Lugas adaptācija – izrādes kolektīvs

Izrāde notiek JRT Mazās zāles 2. stāvā (ieeja no Mazās zāles)
Izrādes ilgums: 1h 30min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: 22,00 EUR

Zālē ir 50 sēdvietas

Pirmizrāde 2013. gada 14. maijā

Lai gan Henriks Ibsens (1828–1906) ir viens no visbiežāk iestudētajiem dramaturgiem pasaulē, līdz šim Jaunā Rīgas teātra skatītāji ar viņa dramaturģiju sastapušies vien 2003.gadā tapušajā Māras Ķimeles iestudējumā „Nora” pēc lugas „Leļļu nams” motīviem.
Ibsenu pieņemts uzskatīt par vienu no modernisma pamatlicējiem teātrī un reālisma tēvu. Viņš savulaik izpelnījies ne mazumu skandalozas slavas, jo savās lugās atklāja bieži vien skarbo patiesību, kas slēpjas aiz skaistas ģimenes vērtību un sabiedrības tikumības fasādes. Skandināvijas teātris gan šajā ziņā vispār nekautrējās – visai līdzīgas vēsmas valdīja arī Zviedrijā, kur sarežģītas attiecības ģimenē un nereti postošas seksuālas dziņas savās lugās aprakstīja Augusts Strindbergs.
„Tautas ienaidnieka” tapšanas laikā Ibsens jau bija pazīstams kā meistardarbu „Brands”, „Pērs Gints” un „Leļļu nams” autors. Šodien, pēc 130 gadiem, Ibsena paustās idejas ir tikpat aktuālas kā 1882.gadā, kad tika sarakstīts „Tautas ienaidnieks” – lielā mērā kā protests. Tā bija atbildes reakcija uz kritisko attieksmi, kādu izpelnījās Ibsena iepriekšējā luga „Spoki”, ko vairums kritiķu atzina par nepiedienīgu. „Tautas ienaidniekā” rakstnieks pauda ideju, ka mazākumam, iespējams, var izrādīties taisnība, toties vairākums kļūdās vienmēr; ka atsevišķs indivīds ir pārāks par masām, ar kurām var viegli manipulēt atjautīgi demagogi, un ka nav nekļūdīgu gudrības vai morāles principu. Ibsens reiz vēstulē savam izdevējam Kopenhāgenā atzinās, ka nav īsti pārliecināts, vai šī luga ir komēdija, vai drīzāk drāma.
Rakstniekam nebija sveša pasaules telpa: būdams piederīgs senai un cienījamai Norvēģijas dzimtai, viņš savas lugas rakstīja dāņu valodā un publicēja pie dāņu izdevēja, gandrīz 30 gadus dzīvoja Itālijā un Vācijā, visai reti paviesojoties dzimtajā Norvēģijā, tomēr tieši tur lielākoties notiek viņa lugu darbība. Ģeogrāfiskajai un sociālajai videi gan nav tik lielas nozīmes, jo Ibsenam izdevās paust universālas idejas, kas nezaudē aktualitāti joprojām, lai arī, iespējams, tās šodien ieguvušas citu kontekstu.

Vārds: Ineta, 27.10.2013
Viedoklis: Ļoti reālistisks darbs, izrāde, kura deva 100% birojāklātesamības ilūziju, tāpēc pat nevaru atsevišķi vērtēt kāda aktiera darbu - viss bija, atbilstoši autora iecerei, kā ,,dzīvajā,,. Manuprāt, šīs izrādes lielākā vērtība ir tieši tas, kas norisinās katra skatītāja galvā/iztēlē - tās asociācijas, paralēles ar šībrīža realitāti - šķietamo demokrātisko mūsu valsts pārvaldes mehānismu. ,, Tautas ienaidnieks,, uzskatāmi pierāda gan, ka vairākuma viedoklis ir manipulējams, gan, ka elektorāts ir, piedodiet, stulbs aitu bars, kurš ir vajadzīgs tikai, lai ievēlētu paši sev cirpējus... Manā iztēlē aiz lugas personāžiem parādījās daudzi Latvijas politiķi un viņiem īpaši pietuvināti uzņēmēju tēli, sevišķi tas, kurš savus šmucīgos darījumus veica un vēlēšanās par sevi aģitēja, pozējot pie grūsnās sievas vēdera. Tāda ir realitāte, kamēr nodokļu maksātāji var saņemties kārtējo privāto sanatoriju utt. glābšanai. Paldies A.H. par knābienu pie varas esošās (vai tā ir?) tautas acī!
Vārds: elga, 01.10.2013
Viedoklis: ......bet ticiet A.H. mēs Jūs mīlām un cienām.
Vārds: elga, 30.09.2013
Viedoklis: jā, ja kādam žēl,ka neredzēja Sāru, patiesi žēl šos skatītājus. Ja nopieti, var jau padiskutēt. Visa cieņa Hermanim, bet viņš aicinā , lai mēs (tauta) ietu politikā? Jau to mēs dzirdējām, kādreiz ej uz biznesu, dibini savu uzņēmumu un t.t. Bet ja es to negribu, tad ko es neesmu nekas, es nule. Nu diez vai. Aktieru spēlē arī neredzu perfektumumu. Jūtams, ka režisors ļoti uz politiķiem apvainots, bet ticiet A.H. mēs Jūs mīlām un sienām.
Vārds: Armands, 12.06.2013
Viedoklis: Idejiski svarīgs un profesionāli noslīpēts darbs. Noteikti jāturpina "poliitiskais teātris", nevar jau cerēt, ka ar vienu izrādi izdosies mainīt, izārstēt ielaisto slimību (ne tikai Latvijā). Varbūt tā varētu būt jauna JRT misija? Mērķis izveidot šādu teātri jau arī neizdevās uzriez, pagāja krietns laiks, bija maz skatītāju, arī izrādes, kuras neskatījās utt. Nu gan ir būtiska Latvijas kultūras vērtība. Visas 7 šis sezonas jaunās izrādes ir ļoti labas vai labas. Bet kas būs tālāk, padalieties, lūdzu, ar plāniem. Stratēģiskāk varbūt būtu paplašināt trupu (jaunākajiem aktieriem, šķiet, ir ap 30 gadiem, tas ir pilnbrieds, bet...) un piesaistīt vairāk jauno režisoru. Šogad LKA beidz profesionāli ļoti labi sagatavoti aktieri un savdabīgi režisori. P.S. Žēl, ka neredzējām Sāru
Vārds: Anita, 08.06.2013
Viedoklis: Gribu oponēt Sandrai,par sievieti stāvoklī. Tas droši vien ir stipri individuāli,pašai ir divi bērni un man nebija problēmas arī aiziet uz trakām dejām vēl dažas dienas pirms dzembībām. Tāpēc man nemaz nelikās,ka Kristīne būtu dikti lekusi un rikšojusi izrādē. Un arī par dramatizējumu esmu citās domās. Manuprāt,mums apkārt notiekošais ļoti labi parāda,ka par lielu naudu var nopirkt visu,un tiesu izdevumi lielāki būs tiem,kas mēģinās cīnīties par savu taisnību un sabeigto veselību...

Racionāli, tieši un patiesi – tā var raksturot JRT izrādi “Tautas ienaidnieks”

Kultūrzīmes (LA)
21.05.2013
autors Linda Ģībiete

Diezgan amizants skats paveras, palūkojoties uz deputātu vietu un jo sevišķi augstāko pašvaldības amatu tīkotājiem satraucošajās vēlēšanu gaidās. Talkā nāk arī masu saziņas līdzekļi, kas, iespējams, ideālu, bet varbūt pavēļu vadīti, nejauši vai jauši vienu atmasko, citu nostāda neveiklā situācijā, vēl kādam palīdz paspīdēt vai neviļus izcelties uz citu fona.


Jāatzīstas – politisko situāciju valstī esmu paradusi vērtēt no aizkustinoši ideālistiskām teātra kritiķes pozīcijām, it kā priekšvēlēšanu diskusijas būtu teātra izrādes, kur katram aktierim pārliecinoši un gudri jānospēlē sava loma. Faktiski tas patiešām ir teātris, turklāt nevis nievājošā nozīmē, bet – spriežot pēc objektīviem formāliem kritērijiem. Ne velti ārzemēs, galvenokārt rietumu pusē, top kinofilmas un seriāli, kuru sižetu veido visai precīzi atainotas politiskās kolīzijas. Diemžēl lielākais latviešu vairākums, savas pastāvīgās “viss slikti” sajūtas vadīti, neformāli pasludinājuši, ka politika – tas ir nopietni un tam nav nekāda sakara ar mākslu un jo īpaši ar kumēdiņu rādīšanu teātrī. Padomju laikā politikas piesitienu tiecās saskatīt teju visās izrādēs, kur vien autori uzdrīkstējās apslēpt kādu komunistiskajai iekārtai nepiedienīgu zemtekstu. Mūsdienās par piemērotu vietu politiskā teātra izrādīšanai kārtīgs latvietis uzskata tikai satīriskus iestudējumus kā ikgadējo jautri ironisko “Žurkas plosīšanos Nacionālajā teātrī. Par to, ka politiku uz teātra skatuves var apspēlēt arī, tā teikt, nopietni, iedomājies tikai Valters Sīlis un Jānis Balodis savās “Dirty Deal Teatro” izrādēs un tagad (beidzot!) arī Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējumā “Tautas ienaidnieks”.

Sajūsmina šīs sezonas JRT tendence mainīt ierastos izteiksmes līdzekļus. Tiem, kam tik ļoti pie sirds gājusi līdzšinējā čubināšanās ap sirsnīgām, aizkustinošām, mīlīgi komiskām un pasaules vieglo smeldzīgumu atklājošām un, protams, nenoliedzami dziļām tēmām un personāžiem, tas varētu nepatikt. Bet man patīk!

JRT, šķiet, kļuvis skarbāks un nemēģina noslogot skatītāju jutekļu kapacitāti ar iespaidīgām, smalku detaļu pārblīvētām dekorācijām, specifiskiem grimiem vai aktierisko izteiksmes līdzekļu krāšņumu. Racionāli, tieši un patiesi – tā gribētos raksturot “Tautas ienaidnieku”, kas tapis telpās virs teātra Mazās zāles.

Agrāk tur atradās žurnāla “Rīgas Laiks” redakcija. Izgraužot dažus lielus caurumus sienās un izņemot pāris rūtis, spēles laukumā saglabāts redakcijas atsevišķo stikloto kabinetu princips, jo arī izrādes darbība notiek vietā, kur top laikraksts. Šķiet, nelielais skatītāju pulciņš ienācis redakcijas priekštelpā un sākotnēji gluži nemanīts nolūkojas peripetijās, kas pārņēmušas Norvēģijas mazpilsētas “ziedu”.

Nevar noliegt, ka Henrika Ibsena “Tautas ienaidnieks” ir visai shematiska luga, kurā sazvērējusies netaisnīgu un vien par savām interesēm domājošu lokālo valdnieku grupa nostājas pret vienu taisnības cīnītāju, kurš atklājis – ūdens, ko izmanto sanatorijā, ir pilns kaitīgiem ķīmiskiem savienojumiem, savukārt sanatorija (cik neveiksmīgi!) ir visas pilsētas labklājības garants. Tomēr tieši shematisku sadursmju atainošanas, dramaturģiskās tiesas izspēlēšanas mērķiem šādas politiskas ievirzes lugas tiek radītas. Ja pie “Tautas ienaidnieka” ķertos režisors ar nesatricināmām tā saucamā reālpsiholoģiskā teātra iestudēšanas tradīcijām, visdrīzāk rastos žēlabains, ar pirkstu taisni acī bakstošs uzvedums par pasaules nežēlīgo netaisnīgumu.

Alvis Hermanis kopā ar aktieriem lugas darbību no 19. gadsimta pārcēlis uz mūsdienām, ienesot tekstā Ibsena sižetam precīzi atbilstošas un vienlaikus caur un cauri aktuālas detaļas, kādas diendienā dzirdamas politiskajās diskusijās televīzijā vai lasāmas laikrakstos.

Vienlaikus izrādes veidotāji saglabājuši notikumu analītiskai uztverei nepieciešamo atsvešinājuma efektu – darbība joprojām risinās Norvēģijā, uz tāfeles pie redakcijas sienas redzami uzraksti (cerams!) norvēģu valodā un personāži saglabājuši Ibsena dotos vārdus. JRT aktieri, strādājot pie lomām, veikuši profesionālus novērojumus, šoreiz cilvēkos meklējot nevis savādības, bet publiskās teatrālās izpausmes, maskas, ar kurām politiķi un citi pazīstami ļaudis mēdz manipulēt ar sabiedrību jeb, izsakoties precīzāk, ar tās manipulējamajām daļām. JRT aktieri spēlē lakoniski, bez pierastiem, uz publikas iekustināšanu vērstiem trikiem, tāpēc iedarbīgākais šajā iestudējumā ir vārds un atsevišķas, neuzbāzīgi trāpīgas detaļas – Andra Keiša (pilsētas mērs) perfektā uzvalka košzilā odere un atsaldēti aizkustinošais acu skatiens, ar kādu viņš teic savu populistisko uzrunu, Viļa Daudziņa (ārsts) satraucošais biklums, kas jaušams viņa rokās, kad tās tur trīs lappušu garo vēstījumu sabiedrībai, un maigi komandējošā balss, kādā Ģirts Krūmiņš (rūpnieks, ārsta sievastēvs) pasauc savu sunīti, kurš uzticami lēkšo pakaļ neatkarīgi no tā, cik daudz taisnīguma vai netaisnību padarījis viņa saimnieka atveidotais tēls.

Un tikpat naski līdzskrējēji ir cilvēki, klausoties politikas darboņu solījumos, saukļos, apvainojumos citiem un uzslavās sev. “Paceliet rokas, kurš uzskata, ka vairākumam nekad nav taisnības!” Viļa Daudziņa Tomass Stokmanis vaicā klātesošajiem skatītājiem, kas izrādes beigu posmā no vienkāršiem vērotājiem kļūst par izrādes dalībniekiem – pilsētiņas iedzīvotāju sapulci.

Un tobrīd gribas pacelt ne tikai vienu roku, bet arī otru un vēl abas kājas – protams, ka vairākumam nav taisnība, jo skaitliski vairākumu veido visai vāji izglītoti, maz saprotoši un tāpēc no politiķu puses viegli manipulējami ļaudis. Un vienlaikus es saprotu – arī ar mani tieši tobrīd manipulē, tikai ierocis ir māksla un aktierspēle. Kur ir taisnība? Smadzenes patīkami kņud no nepieciešamības analizēt, saprast, izspriest to, kas notiek politiskajā spēles laukumā Jaunajā Rīgas teātrī un pasaulē!

Vērtējums

Režija – ★★★★★

Aktieri – ★★★★★

Scenogrāfija – ★★★★

Maksimālais vērtējums – 
5 zvaigznītes

Demagoģijas paraugstunda
www.delfi.lv
21.05.2013
autors Dita Eglīte

Jau labu brīdi pirms pirmizrādes plašsaziņas līdzekļos tika ziņots, ka JRT tiekot gatavots politiskais teātris. Aktuāli gaidāmo pašvaldības vēlēšanu kontekstā. Tomēr pēc Alvja Hermaņa jaunākā režijas darba noskatīšanās es gan sliektos teikt – "Tautas ienaidnieks" vienkārši ir gudra izrāde, kas ļauj paskatīties uz pierasto no cita skatu punkta.

Alvis Hermanis kopā ar aktieru ansambli Henrika Ibsena lugu stipri mūsdienīgojuši, bet vajadzīgā distance panākta ar notikumu risināšanos "kaut kur Norvēģijā". Kaut mūsdienās jau ofisi, biroji vai dzīvokļu iekārtojumi var būt pārnacionāli un pārreģionāli. Droši vien arī tādēļ, skatoties jauno iestudējumu bijušajā žurnāla "Rīgas Laiks" ofisā, tik ļoti pārņem klātbūtnes sajūta, ka šķiet – kaislības ap "netīro ūdeni" risinās tepat Rīgā, varbūt šajā pašā mājā, tikai citā stāvā. Un skaidrs ir arī tas, ka "netīro ūdeni" varam uztvert simboliski – vai gan mūsu dzīve un vērtību sistēma nav tieši tāpat saduļķojušās? Turklāt – no mūsu pašu darbībām (vai bezdarbības) vien. Bet vai esam gatavi to arī atzīt? Nešaubīgi, ar saglabāto Ibsena "mugurkaulu", JRT ansambļa šodienīgo versiju būtu iespējams izspēlēt un adekvāti uztvert jebkurā pasaules malā.

Izrāde jau no pirmajām minūtēm rada viegla, bet nedaudz nepatīkama satraukuma stāvokli. It kā vēl viss mierīgi - cilvēki birojā rosās; staigā iekšā un ārā no kabinetiem; "burbuļo" par dzīvi un privātiem uzskatiem. Līdz brīdim, kad Tomass Stokmans saņemtajā vēstulē ierauga apstiprinājumu aizdomām par ūdens slikto kvalitāti savā pilsētā, tostarp - lepnajā kūrortā. Vilis Daudziņš Tomasa Stokmana lomā ir lielisks: pat pēc izrādes fināla paliek neatbildēts jautājums – kas tad īsti bijis īstais iemesls viņa vēlmei lieku reizi ķerties pie ūdens kvalitātes noskaidrošanas. Vai, saņemot liktenīgo vēstuli, Daudziņa ideālists Tomass satraucas par sevi, savam agrāk pieļautajām neizdarībām, savas ģimenes nākotni vai par neizbēgamo katastrofu attiecībās ar brāli - veikalnieku un pilsētas mēru? Turklāt runa, ko Daudziņa varonis sacerējis naktī pirms kopsapulces, izrādes otrajā daļā arī nav viennozīmīgi uztverama, jo šāda pozīcija ir otra galējība – iepretī perfektajam demagogam, Andra Keiša mēram Pēterim. Arī Tomasa taisnā nostāja nav īstā, vienīgā un pravietiskā patiesība. Lūk, un pa vidu arī rodas tā brīnišķīgā "telpa", kas atstāta skatītāja iztēlei, loģikai, spriestspējai, nerimstošajai vēlmei saprast lietas pēc būtības.

Šāda izrāde, kura pauž visai aktīvu cilvēcisko nostāju attiecībā pret sociālpolitisko realitāti ir pa spēkam aktieriem, kas nedzīvo atrauti no aktuālās dzīves notikumiem Latvijā un pasaulē. Piemēram, Vilis Daudziņš ne reizi vien publiski paudis savu nostāju kādā sabiedrībai sāpīgā jautājumā. Savukārt Andrim Keišam Pētera Stokmana lomā izdevies lieliski noparodēt politiķu- šovmeņu uzvedību un domāšanu. Bet starp abu aktieru pārliecinoši nospēlētajiem brāļiem Stokmaņiem kā dzirnās maļas un šeptējas "avīžnieki". Un sava daļa patiesības ir arī viņu pusē. Noslēpumains ir Ģirta Krūmiņa vecais Mortens – šarmants kungs ar sunīti. Savukārt Kristīnes Krūzes atveidotā Katrīna ir visai tipiska mūsdienu (pat ne tikai skandināvu) sieviete – ar lielo punci strādā līdz pēdējam, un, lieki neiespringstot, pat sastiepj sapulču zālē večiem krēslus.

Iepriecina JRT aktieru ansambļa enerģētika, pilsoniskā ieinteresētība un aktiermeistarības kapacitāte neierastākā ampluā. Spriedze, ko rada aktīvu līdzdomāšanu paģērošā izrāde, sagādā gandarījumu un… vēlmi neuzticēties nekam. Jo patiesība droši vien ir tur – kaut kur ārā. Šeit, iekšā diemžēl ir tikai puspatiesības, meli, izlikšanās, spēlētas emocijas un "netīrs ūdens". Tādi mēs esam.

Tas ir tik viegli
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
28.05.2013
autors Normunds Naumanis

Jaunā Rīgas teātra un Alvja Hermaņa mazais apolitiskais manifests Tautas ienaidnieks jeb Kā nobalsos vairākums?

Vispār – bezcerīgi. Precīzākās recenzijas par Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa expromtum iestudēto Henrika Ibsena pavārgās, shematiskās ludziņas Tautas ienaidnieks (En folkefiende, 1882) teksta pielāgojumu mūsdienu apstākļiem jau ir uzrakstītas.

Pirmā ir atrodama kā i-žurnālā satori.lv publicētā rakstnieka Paula Bankovska atsauksme par Sergeja Lozņicas filmu Miglā, un tur lasāms, lūk, kas: "Jautājums "Pirms trim gadiem mēs bijām vieni cilvēki, tad kāpēc gan lai tagad mēs būtu citi?" ir nozīmīgs arī miera laikos, arī tepat pie mums un tagad. Jo kāpēc gan mums šķiet, ka vienos apstākļos jārīkojas "labi", bet citā situācijā paši apstākļi var kļūt par attaisnojumu, lai rīkotos "slikti"?"; bet otrā "recenzija" par JRT viendaļīgo pusotras stundas pasākumu šauram skatītāju lokam (Rīgas Laika bijušās redakcijas/biroja telpās JRT pagalma ēkā savietojas nieka 60 skatītāju – ej nu "noķer" biļeti!) atrodama Saskaņas centra un Nila Ušakova pašreklāmas izdevumā Tava Rīga, kur jautrais publicists Nils Sakss iepublicējis sekojošo: "Droši vien jūs visā šajā sakarā gribēsit arī zināt, kas tad smieklīgs ir Saskaņas centra/Gods kalpot Rīgai programmā? Teikšu godīgi – nekā daudz. Pirmkārt, tā ir ļoti gara. Vismaz astoņas reizes garāka par visu citu partiju programmām. Otrkārt, tajā ir daudz visādu skaitļu un aprēķinu. Un vēl – tur pārsvarā runāts par pilsētas saimniecību, visādām praktiskām lietām, padarītie un plānotie darbi, darbi, darbi… vienvārdsakot, nekā smieklīga. Un labi, ka tā. Smiekliem un jautrībai ir sava vieta, bet labi arī, ja kāds vēl šeit spējīgs domāt par lietu. Tad ir laba kārtība. Tad viss notiek pēc programmas."

Par lietu šobrīd ne – lai tik līst. Labāk par teātri.

Ibsens bija nikns

Kā tagad mēdz teikt, režisors Hermanis nav nedz apstiprinājis, nedz noliedzis publiski izskanējušo ziņu, ka Tautas ienaidnieks ir JRT mākslinieciskā reakcija uz "tekošo momentu" – gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Savukārt par Ibsenu gan ir zināms, ka luga Tautas ienaidnieks, kuras darbība vijas ap kādā Norvēģijas kūrvietā atklāto saindētā ūdens un vietējās pašvaldības, preses un ideālista daktera savstarpējās izskaidrošanās faktiem, ir ļoti konkrēta dramaturga reakcija – rakstveida atbilde uz publikas vairākuma kritisko attieksmi pret Ibsena iepriekšējo lugu Spoki, kuru šī publika jeb "pilsoniskā sabiedrība" asi noraidīja, jo tā aizskāra "vairākuma" jūtas – Ibsens izmantoja sifilisu kā spēcīgu māksliniecisku "tēlu", lai parādītu, kā par vecāku grēkiem cieš nevainīgie (XIX gadsimta naturālisma literatūrā nozīmīgs motīvs). Tautas vairākums Spokus uzskatīja par skandālu un nepieņēma. Ibsens bija nikns.

Tapa Tautas ienaidnieks. Arī šajā lugā dakteris Stokmanis metas cīņā par "patiesību" (ķīmiskās analīzes liecina, ka kūrortpilsētiņas ūdens ir bīstams veselībai), pat ja nākas šajā cīņā sanaidoties ar miesīgo brāli – pilsētas mēru. Interesanti, ka šī Ibsena izgudrotā intriga "vai vairākumam ir/var vienmēr/būt taisnība?" kā sava veida modernās demokrātijas pamatformulas testēšana savulaik aizrāvusi ne vienu vien izcilu prātu – lugas sižets inspirējis Stīvenu Spīlbergu radīt Žokļus (asins kārā haizivs – saindētā ūdens metafora; atsauce uz Spīlberga filmu redzama arī JRT izrādē – žokļu izplosītajās biroja sienās), bet izcilie amerikāņu un britu dramaturgi Arturs Millers un Deivids Harovers pat radījuši savas Tautas naidnieka oriģinālversijas.

Patlaban luga tieši savas tematikas dēļ piedzīvo ārkārtēju popularitātes vilni visā Eiropā – tā skatāma Berlīnes, Maskavas, Stokholmas, Parīzes vadošajos teātros un it visur – mūsdienām adaptētā veidolā, ko veikuši dažādo valstu atzīti dramaturgi. Jaunajā Rīgas teātrī režisors un septiņi aktieri, kā jau bija gaidāms, atkal strādājuši ar kolektīvo darba metodi un no Ibsena teksta paši "sacerējuši" savu izrādes tekstu.

Intriģējošākā – veiklā manipulācija

Hermaņa & Co izrādes pievilcības "āķis" šoreiz nav vis tas, ka JRT aktieri darbojas perfektā "kinematogrāfiskā reālisma" metodē burtiskā maksimālā tuvplānā, pārdesmit centimetru no skatītājiem, ka šie skatuves meistari (tas attiecināms pirmām kārtām uz Andri Keišu, Vili Daudziņu, Kristīni Krūzi, Ģirtu Krūmiņu, suni Sāru, bet izrādē piedalās arī Gatis Gāga, Ivars Krasts un Varis Piņķis) virtuozi manipulē ar skatītājiem kā plastisku mālu, radot absolūtas psiholoģiskās ticamības tēlam efektu, – to visu mēs, kā smejies, jau zinām – uz ko spējīga JRT banda.

Intriģējošākais JRT Tautas ienaidniekā ir tas, cik veikli izrāde pati kā dzīvs organisms manipulē ar tās skatītājiem. Jo, gribas to atzīt vai ne, arī skatītājs taču šajā gadījumā ir demokrātiskais vairākums! (Amizanta ir aina, kurā izrādes personāži rīko tautas nobalsošanu, kam tad "īsti" ir taisnība – ideālistam dakterim, kas grib novērst ekoloģisko nelaimi, vai lokālajiem politiķiem un masu mediju pārstāvjiem, kas nelaimi vēlas slēpt, – lūk, lūk, demokrātija darbībā: kā tad nobalsos vairākums?)

Tādēļ arī atļāvos citēt Paulu Bankovski: "Kāpēc gan mums šķiet, ka vienos apstākļos jārīkojas "labi", bet citā situācijā paši apstākļi var kļūt par attaisnojumu, lai rīkotos "slikti"?", un atgādināt, ka tas atraktīvais publicists, kurš šodien apgalvo, ka ir "labi, ja kāds (ar šo "kāds" acīmredzot domāts Saskaņas centra Ušakovs – N. N.) vēl šeit spējīgs domāt par lietu. Tad ir laba kārtība. Tad viss notiek pēc "programmas", pirms dažiem gadiem savu daudzsološo "labi" deva pavisam citiem politiskajiem spēkiem un politiskā teātra personāžiem. Tīra morāle un ētika, kā saka, eksistē ārpus labā un ļaunā kategorijām. To jau Imanuels Kants no Kēnigsbergas savulaik aprādīja.

Krimināltrillera ietvarā

JRT Tautas ienaidnieks par diskusijas vai vismaz individuālu pārdomu priekšmetu izvirza ne tik daudz nojēgumu, ka demokrātijas institūti mūsdienās vairs lāgā nefunkcionē, jo masveida manipulāciju tehnoloģijas burtiski caurstrāvo itin visas indivīda dzīves sfēras, sākot ar darbavietu, masu medijiem, izklaidi, sociālajiem tīkliem, iepirkšanos, seksuālo/ģimenisko sajūtu organizēšanas iespējām.

Jaunais Rīgas teātris izskata Ibsena lugas versiju arī krimināltrillera žanra ietvarā. Hermanis un aktieri – dramaturgi dodas solīti tālāk un visai ticamā versijā (versijās?) pierāda, ka arī izrādes acīmredzami pozitīvais varonis dakteris Stokmanis (Vilis Daudziņš), iespējams, ir smalki plānotas ģimenes sazvērestības līdzdalībnieks, nevis upuris. Smalks manipulators. XXI gadsimta traģiskais varonis – cilvēks, kurš pats tic savām manipulācijām. Cilvēks, kurš apvieno sevī reklāmista amorālo kreativitāti ar reliģiskas sektas līdera sirsnīgi fanātisko dedzību. Vārdsakot, tipisks politiķis. Es gan neteicu – valstsvīrs/sieva, tie drīzāk nāk no retās mākslinieku/sapņotāju šķiras, no tiem, kas tic Svētā Augustīna maksimai: "Ja tu mīlēsi pasauli, tu aiziesi bojā kopā ar to" – uz šādu nesavtīgu ideālismu politiķi nav gatavi, vismaz ne Latvijā.

Tā, lūk, teātris meistarīgi manipulē ar saviem skatītājiem, tikai jautājums ir – vai viņi šoreiz darbojas labticīgo upuru lomās? Ja atbilde ir "jā", tad kāda mārrutka pēc izrādes laikā bija jābalso, kam pasaulē pieder taisnība – mažoritārajam vairākumam vai minoritātei, spriestspējīgajam, loģiskajam indivīdam – cilvēkam, kurš visiem grib tikai to labāko? Gribat tīru ūdeni – būs jums tīrs ūdens! Gribat bezmaksas sabiedrisko transportu no Rīgas uz paradīzi – būs arī tas. Tas taču ir tik viegli. Mūsu vēlēšanās ir viņu vēlēšanās. Mūsu vēlēšanas ir viņu vēlēšanas. Easy – domā ar galvu, nevis pakaļu. Arī teātrī.

Пушка бабахает. Пушка молчит
Бизнес&Балтия
29.05.2013
autors Маша Насардинова

Recenziju lasiet šeit
Turpinājums

Un tomēr: kāpēc viņi dzēra?
kroders.lv
29.05.2013
autors Edīte Tišheizere

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Tautas ienaidnieks" Alvja Hermaņa režijā.

Nācās grūti abstrahēties no JRT aktīvā mārketinga, kas jau iepriekš pasludināja „Tautas ienaidnieku” par pirmo politisko izrādi Latvijā. Vai tad jau… – gribējās   iebilst, atceroties dažādu laiku uzvedumus, līdz pēkšņi pieleca: kā tad, šī taču patiešām ir pirmā reize, kad iestudējums rodas konkrētas politiskas norises dēļ. Jo šaubos, vai Alvi Hermani ieinteresētu Henrika Ibsena visnotaļ taisnprātīgā luga (pat ja tā patlaban ir populāra Eiropā), ko viņš padarījis vēl taisnāku, ja viņam un JRT aktieriem nebūtu noteikta politiska mērķa – iestāties pret … demokrātiju. Pareizāk sakot, tās neizbēgamo trūkumu – manipulējama vairākuma tiesībām aklā aizgrābtībā nesties uz kraujas malu.

Ibsena luga nolobīta kā zivtiņa, atstājot tikai idejas asaku: plaukstošas kūrortpilsētas ūdensvadā piesārņojums sasniedzis dzīvībai bīstamu līmeni. Sanatoriju kontrolē galvenais ārsts Tomass Stokmanis (Vilis Daudziņš), pilsētu – mērs Pēteris Stokmanis (Andris Keišs). Darbības laiks – nupat. Vieta – tepat, intelektuālā žurnāla „Rīgas Laiks” bijušās telpas, moderns visai atvērta plānojuma kantoris. Kur tomēr palikušas sienas, izsisti caurumi, lai vienā malā sēdošajiem skatītājiem rastos iespaids, ka viņi noraugās naturālās norisēs. Kaut kas notiek blakustelpās, un dzirdamas tikai balsis, ikdienišķas sarunas ņe ob čom. Svin doktora vārda dienu, dzer vīnu, uzkož, ko sagādājusi viņa sieva Katrīna (Kristīne Krūze). Iegriežas Stokmaņa sievastēvs Mortens Hjīls (Ģirts Krūmiņš) ar uzvedīgu suni. Parasta pēcpusdiena. Interesanti.

Un tad nogrand sprādziens – pienācis laboratorijas slēdziens un kūrorts klapējams ciet. Reportieri sarosās, brāļi uzmanīgi taustās, nogaidot otra viedokli un rīcību, jo skaidrs, ka mērķi ir pretēji: vienam tautas veselība, otram – labklājība. Cilvēki vispār kļūst par homo politicus. Gaisam sabiezējot, sākas pats galvenais – pilsētas pārstāvju sanāksme, kurā piedalāmies arī mēs, skatītāji. Pētera Stokmaņa sirdi plosošajā runā – sākot ar publikas pārliecināšanu, ka brālim noteikti ir taisnība un sanatorija jāslēdz  – Andris Keišs  nospēlē turpat vai visu Latvijas runājošo galvu dramatisko paņēmienu spektru: pārpartejisku lietišķību, tēva mīlošo stingrību un  visbeidzot arī skopu asaru, skaidrojot, kāpēc nespēs pildīt savus solījumus. Kamēr Viļa Daudziņa Tomass noslēdzas intelektuāļa pašpietiekamajā taisnības apziņā, neko te profāniem skaidrot netaisīdamies. Jo vairākumam – un vairākums neizbēgami ir profāni – nevar būt taisnība. Un šajā brīdī režisors izspēlē burvīgu trumpi: mēs, kas spēlējam pilsētas publiku, tiekam aicināti balsot par to, ka vairākumam nav taisnība. Jebkurš iznākums ir paradoksāls un smieklīgs. (Ja aktieri nekrāpjas un skaita pa īstam, pirmizrādes gadījumā par to, ka vairākumam nav taisnība, bija pārliecināts 29 cilvēku mazākums no klātesošajiem 60. Nepacēlu roku, kaut kādā atavistiskā spītībā negribot tik pieskaitīta. Tātad: būtu es pacēlusi roku, tovakar uz jautājumu vispār nebūtu atbildes? Vai, ja pieskaitītos vēl kāds negribētājs, vairākums izlemtu, ka vairākumam nav taisnība?! Starp citu, līdzīgu paņēmienu ne tik sen izmantoja „Leģionāri”, liekot balsot zviedru Rīksdāgam, vai baltiešu karavīri depotējami uz PSRS, lai tad skumji konstatētu, ka cilvēku bariņš naivi iedomājies mainīt vēstures gaitu. Jocīga lieta tā balsošana.)

Tikmēr dažāda ranga avīžnieki Billings (Varis Piņķis), Hovsta (Ivars Krasts) un Aslaksens (Gatis Gāga) iedomājas sevi par preses haizivīm un sabiedriskās domas radītājiem, taču ķeras uz kārtējo karsto ziņu kā mailītes un bara aizrautībā maina uzskatus un virzienus. Bet es sāku kaunpilni cīnīties ar miegu. Varbūt ieslēdzas kāda aizsargsistēma, kas savulaik ļāva pārdzīvot komjaunatnes sapulces, zinātniskā komunisma lekcijas un PSKP kongresus. Varbūt negribas atzīt, ka politikā taisnības nav, tikai intereses un pelēkie kardināli. Varbūt gribas fiziski aizbēgt, kārtējo reizi redzot, kā viens otram garām runā zinošs, bet arogants fanātisms un sirsnīga demagoģija. Kā kādreiz rakstīja grafiti: apturiet pasauli, es gribu izkāpt!

No šīs teatrāli un ikdienišķi (un eksistenciāli!) neizturamās sistēmas izkrīt divi – Hjīls un viņa meita Katrīna. Viņiem atņemts Ibsena teksts tieši tāpat kā pārējiem, bet pretēji to viennozīmībai palicis cilvēcisku būtņu noslēpums. Kāpēc Hjīls uzpircis sanatorijas akcijas un ko tik rāmi pusvārdos mēģina pateikt znotam? Kāpēc Katrīna, kurai teju jādzemdē, beigās, kad vīrs jau salicis tradicionālajā ofisa kastē savas mantiņas un pamet darba vietu, pasniedz viņam un paņem pati spodru vīna glāzi un salej tajā indīgo ūdeni? Kāpēc viņi to izdzer? Šo jautājumu un šā fināla dēļ man jādomā un jāatminas izrāde, kas taču bija tik vienkārša – kā drošu roku uzzīmēta profesionāli augstvērtīga karikatūra par pašvaldību vēlēšanām.

Hermanis dodas politikā
kroders.lv
29.05.2013
autors Normunds Akots

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Tautas ienaidnieks" Alvja Hermaņa režijā.

No mākslinieka pozīcijām varbūt tas izskatās mazliet negaidīti, bet no pilsoniskajām pašā laikā, jo kārtējā vēlētāju muļķošanas kampaņa teju teju nesīs dāsnus augļus mūsu izmanīgajiem pilsētu saimniekiem. No vienas puses, žēl, ka Hermanis to nedara tikpat vērienīgi kā trīs gadus atpakaļ teātra NO99 režisors T. Ojasso savā četru mēnešu ilgstošajā megaprojektā "Vienotā Igaunija", kurš ļoti pārliecinošā un iedarbīgā formā atklāja gandrīz visas mūsdienu politiskās tehnoloģijas un pamatīgi satrauca varas tīkotāju prātus. No otras puses, latvieši vienmēr ir bijuši pacietīgi nogaidītāji un grūti iekustināmi uz lietām, kas nav saistītas ar Dziesmusvētkiem, tādēļ labi vien ir, ka JRT sāk ar tām atklāsmēm, kuras Ibsens pauda pirms 130 gadiem, jo lielais vairums joprojām dzīvo ilūzijās, ka zina, ko paši grib, bet patiesībā mēs jau sen gribam to, kas mums jāgrib saskaņā ar citu plāniem un mērķiem.

"Tautas ienaidnieks" nepieder pie Ibsena labākajiem darbiem, taču lugas karkasā ir iemontēts mehānisms, kas ļoti precīzi atklāj izplatītākos paņēmienus, kuri tiek lietoti veicot manipulācijas ar sabiedrisko apziņu. Alvis Hermanis ar Ibsena radīto tēlu palīdzību, tos nedaudz revidējot, pārveidojot un mūsdieniskojot, šo mehānismu vienkārši ir iznesis uz skatuves un iedarbinājis, bet pārējo, kā parasti, paveic viņa lieliskie aktieri.

Intriga ap dziedniecības saindēto ūdeni (skan dikti simboliski mūsu realitātei!), tāpat kā jebkura aktuāla problēma, kas skar mūs visus un gaida tūlītēju risinājumu, ir izdevība iesaistīties darbībā dažādiem spēkiem, kuri vismaz formāli sevi pozicionē kā sabiedriskā labuma veicinātāji. Doktors Stokmanis, būdams aizrautīgs taisnības cīnītājs, ir pārliecināts, ka sanatorija uz laiku jāslēdz un ūdenssistēma jāpārbūvē. Dziednīcas īpašnieki, starp kuriem ir arī pilsētas mērs, protams, to nevēlas, jo izdevumi būs milzīgi un ienākumi vairākus gadus nekādi. Kas un kā šādā gadījumā tiek darīts publiskajā telpā un aizkulisēs, izrāde parāda tik uzskatāmi un nepārprotami, cik vien teātris to spēj, nekļūdams par politisku plakātu.

“Biroja formāts" un tehnoloģiski birokrātiskās sabiedrības standartiem atbilstoša personāžu uzvedības maniere ļauj aktieriem atjautīgi piemeklētajā spēles telpā radīt asi konturētus, viegli atpazīstamus un mūsdienīgus tēlus, kas liek lietā spekulācijas ar dažāda līmeņa patiesībām, puspatiesībām un noklusējumiem, lai visnotaļ demokrātiskā veidā atbrīvotos no personām, kuras apdraud pilsētas valdošā slāņa intereses. Viņi to dara profesionāli, izmantojot vecu, bet labu no Oidipa laikiem nākušu paņēmienu, kas palīdz tikt galā citādi domājošiem – toreiz to sauca par ostrakismu, šodien attiecīgi par izstumšanu. Par to, kas notiek pašos cilvēkos, šāda žanra iestudējumi parasti nerunā, jo izrāde ir mērķēta uz intelekta spēju aptvert vienas vai otras slēptas norises būtību, taču personāžu rīcības iekšējā argumentācija, kuru JRT notur sev cienīgā kvalitātē, mums tomēr dod iespēju palauzīt galvu arī par tīri cilvēciskiem aspektiem. Nu, kaut vai par ētisko vērtību devalvāciju uzmācīgā liberālisma apstākļos jeb, teiksim,  par izmirkušās pašcieņas purvāju, kurā mēs grimstam arvien dziļāk un dziļāk.

Labi zinot, ka atklāt kaut ko uz skatuves var tikai tādā modā, kas atbilst publikas brieduma pakāpei, Alvis Hermanis kopā ar aktieriem lugas dialogus ir pieskaņojuši šodienas dzīves ritmam un leksikai tā, lai katram būtu viegli satverama tajos ietvertā sofistika. Gan Tomass, gan Pēteris Stokmaņi savās runās operē ar faktiem, kuru patiesums saistībā ar dziednīcas slēgšanu nav apgāžams, taču, kurai no šīm patiesībām attiecīgajā situācijā būtu dodama priekšroka, ir jāizšķir tā saucamajam "kompaktajam vairākumam". Te arī slēpjas demokrātiskās sabiedrības vājākais punkts, jo vairākums savā izvēlē netiek un diez vai kādreiz arī tiks tālāk par principu – katram sava āda ir vistuvākā. Savukārt, darbība ar visām ofisa ikdienas formālajām un neformālajām izdarībām, izrādē tiek transformēta par neuzbāzīgu "shēmošanas paraugstundu", kurā atļauts piedalīties arī skatītājam, lai saprastu, ka demokrātija mūsdienu pasaulē sen jau ir pārvērsta par negodprātīgu statistikas izmantošanu. Ja atceramies Heidegera kādreiz teikto, ka nihilisms ir Rietumu vēstures iekšējā loģika, tad izrāde, tāpat kā dzīve mums visapkārt, pārliecinoši nodemonstrē šīs loģikas loģisko turpinājumu. Tikai neliels sasprindzinājums, maza nervu piepūle, kuru Andris Keišs nevainojami nomaskē aiz sava personāža uzsvērtajām rūpēm par līdzcilvēkiem, un pilsētas mērs jau savu neērto brāli visu acīs ir padarījis par "tautas ienaidnieku". Pakalpīgajiem medijiem nemaz īpaša palīdzība nav jālūdz,  pietiek norādīt ar pirkstu "barotavas" virzienā un "ceturtās varas" lokanais mugurkauls pats saliecas vajadzīgajā līkumā.

Ja palūkojamies dziļāk, nekā jauna vai nezināma šajā spēlē nav un izrāde drīzāk ir savlaicīgs atgādinājums par to, ka visās ekonomiskās un politiskās darbībās ir ieslēpts spēcīgs sagūstīšanas kods. Kad tas tiek atšifrēts, cilvēkiem it kā paveras iespēja atbrīvoties, taču joprojām aktuāls paliek jautājums – vai esam gatavi šo iespēju izmantot? Alvis Hermanis, protams, nebūtu viņš pats, ja atstātu tik svarīgu jautājumu bez ievērības un nepamanītos ieaust izrādes audumā savas atbildes variācijas. Atšķirībā no lugas iestudējumā Tomass ir pašos spēka gados un viņa sieva vēl tikai gaida pirmo bērniņu. Vilis Daudziņš savu varoni atveido kā nedaudz stresainu intelektuāli, kurš ir saglabājis sevī zināmu goda kodeksu un taisnības izjūtu. Pēc sievastēva Martena Hjīla veiksmīgā akciju uzpirkšanas pasākuma par Katrīnas pūra naudu, viņš nonāk visai divdomīgā situācijā un kļūst par dziednīcas faktisko īpašnieku un bagātu cilvēku. Ko tagad iesākt ar savu atklājumu, kas viņam pašam piederošu uzņēmumu var arī nogremdēt? Fināla aina ar laulātā pāra "saindētā ūdens" nobaudīšanas rituālu, maigi izsakoties, ir skeptiska. Izskatās ka Hermanis mums atstāj tikai vienu cerīgu spraudziņu, kurā ir saskatāma tā pati visiem labi zināmā aksioma: ja mēs neiesim politikā, tā atnāks pie mums..!