Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
TUMSAS VARA

TUMSAS VARA

Ļevs Tolstojs
TUMSAS VARA jeb 
Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam

„Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam” ir Ļeva Tolstoja 1886. gadā sarakstītās lugas „Tumsas vara” sākotnējais nosaukums. Tās pamatā ir patiesi notikumi – luga balstīta uz Tulas guberņas tiesas krimināllietu par kāda zemnieka izdarīto noziegumu. Rakstot lugu, Tolstojs apmeklēja notiesāto katorgā. Autoru ne tik daudz interesējusi baisā nozieguma norise, bet gan tas, kā visi tajā iesaistītie varējuši nonākt aiz galējās cilvēcības robežas, un vai ir iespējams ceļš atpakaļ.

Lomās: 
Ivars Krasts, Guna Zariņa, Andris Keišs, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita


Par lomām šajā izrādē aktieri nominēti “Spēlmaņu nakts” balvai trīs kategorijās: Baiba Broka un Guna Zariņa – kategorijā Gada aktrise, Ģirts Krūmiņš – Gada aktieris otrā plāna lomā, savukārt Alise Danovska – Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks.

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 15 min

Biļešu cena: 7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2014. gada 3. septembrī

Līdz 16 gadiem skatīties neiesakām!
Uzmanību! Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē.

„Es esmu bijis ik dienas pie jums templī, un jūs savas rokas man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”
- Lūkas Evaņģēlijs, 22:53

Ļeva Nikolajeviča Tolstoja 1886. gadā sarakstītās lugas sākotnējais nosaukums bija „Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam” (Коготок увяз, всей птичке пропасть), kas vēlāk kļuva par tās apakšnosaukumu.

Lugas pamatā ir Tulas guberņas krimināllieta pret zemnieku Jefrēmu Koloskovu, kuru Ļevs Tolstojs apciemojis katorgā. Gandrīz uzreiz pēc tās iznākšanas cenzūras komiteja lugu „Tumsas vara” aizliedza, lai arī pats cars Aleksandrs III izteica savu atbalstu tās iestudēšanai. „Tumsas vara” oficiāli bija aizliegta līdz pat 1895. gadam.

Kāpēc luga tik ļoti nepatika cenzūras komitejai, var tikt skaidrojams dažādi – tajā sastopama gan baznīcas kritika, gan banku sistēmas nopēlums, kā arī lugai tika pārmests pārlieks naturālisms. Taču Ļeva Tolstoja ideja bija caur lasītāju un skatītāju šokēšanu pievērst viņus pareizai un tikumīgai dzīvei, akcentējot, ka spēcīgi lūzumi cilvēka mūžā ir svētība.

Lugā „Tumsas vara” Ļevs Tolstojs veic pamatīgu Krievijas neizglītotās lauku sabiedrības kritiku, atainojot gan tumsonību, gan aprobežotību, gan izteiktu māņticību un reliģisko liekulību. Arī sieviešu tēli ir veidoti, lai pasvītrotu autora uzskatus, ka sieviete ir spēcīgākais kārdinājums, no kura dzīvē nāk lielākais ļaunums. Turklāt Tolstojs uzskatījis, ka šo ļaunumu daudzējādā ziņā iespējams skaidrot ar neizglītotību.

Lugā „Tumsas vara”  atrodams gan kriminālromāna cienīgs sižets, gan kolorītu tēlu izveidots, viegli kariķēts 19. gadsimta Krievijas lauku dzīves atveidojums.

 

Ilze Strenga, LTV1 raidījuma "Rīta Panorāma" sižets. 2.09.2014
Ilze Strenga, LTV1 raidījuma "Rīta Panorāma" sižets. 2.09.2014
RIGA TV24 "Tete-a-Tete ar Rīgu" 3. epizode, kurā no 5:42-12.08 minūtei skatāms sižets par izrādi
RIGA TV24 "Tete-a-Tete ar Rīgu" 3. epizode, kurā no 5:42-12.08 minūtei skatāms sižets par izrādi
Vārds: Dao, 06.02.2016
Viedoklis: Par didaktiku nedomāju, par sirdsapziņu gan. Vietai un laikam nav nozīmes. Man tuvākie brīži izrādē bija V.Daudziņa un meitenes (Izcila!) dialogi. Lugas tematika - "smaga", bet vērtīga, un smieklus ik pa brīdim (lielākoties lugas sākumā) raisa komiskie raksturi, kuri nekur nav zuduši. Paldies par pārvērtībām B.Brokai un Ģ.Krūmiņam! Un par I.Tropu arī vairs nekādu šaubu.
Vārds: Inara, 05.02.2016
Viedoklis: Nesapratu,kāpēc mūsdienās jāiestudē šāda didaktiski moralizējoša 19.gs. lubene tautas teātra pakulu bārdu stilistikā, Žēl velti tērētā aktieru talanta.
Vārds: Edmunds, 04.02.2016
Viedoklis: Izcila aktierspēle un garlaicīgs sižets bez intrigas, bezzobains atrisinājums. Neizpratne par daudzu līdzpilsoņu vēlmi ierēkt pat vistraģiskākajos brīžos - bailes vai tumosnība?
Vārds: Līga, 29.10.2015
Viedoklis: Noliecu galvu aktieru meistarības priekšā! Paldies Dievam, ka viņš ir atradis cilvēkus, kuriem dāvāt tik izcilas spējas, talantu, intelektu un spēju būt tik dažādiem. PALDIES JUMS VISIEM, KAS ĻĀVA PAVADĪT VIENU SMAGU, BET SVĒTĪGU VAKARU TEĀTRĪ!
Vārds: Dita, 05.02.2015
Viedoklis: Izrāde ļoti aktuāla, ne mirkli nebija garlaicīgi!!! Redzamībā no sēdvietām malās gan tikai 1/3. Briesmīgas mokas nemitīgi staipīt kaklu, un vēl šādas vietas par pilnu maksu.

Izrādes Tumsas vara recenzija. Grēkapziņas lēkmes
Diena
11.09.2014
autors Normunds Naumanis

Gata Šmita trīsarpus stundu garais divdaļu opuss Tumsas vara nav piemērots konceptuālo lineālu mīļotājiem. Manipulācijas ar žanriem un scēnisko realitāti te notiek kaleidoskopiskā ātrumā

Starp kanonizētajiem XIX/ XX gadsimta mijas krievu literatūras titāniem (Ostrovskis, Tolstojs, Turgeņevs, Čehovs, Gorkijs) Ļevs Tolstojs ir visnoslēpumainākais cietais riekstiņš. Vārdos būdams patriarhālās, pareizticīgās ideoloģijas despots, nātnos garkreklos allažiņ tērpies grāfs darbos un dzīvē bija visai liberālu uzskatu piekritējs (sagādādams mocības Sofijai Andrejevnai). Kā Antonam Čehovam bija savs bariņš "antonovku", tā Tolstojs nesmādēja ik sādžā ieviest personīgo "kukolku" (lellīti) – latviski un tieši runājot – mīļāko no vienkāršu ļaužu aprindām. Rakstniekam bija 13 bērnu, ja skaita oficiāli reģistrētos.

Ķermeniska vaļība – garīgas mokas

Ļoti savdabas bija arī Tolstoja attiecības ar pareizticību un tās institūtiem – slavenā rakstnieka disputs ar reliģijas priekšstāvjiem apogeju sasniedza 1901. gadā, kad Svētā sinode izslēdza Tolstoju no baznīcai piederīgo rindām (rakstnieks gan atbildi parādā nepalika). Tolstojs pats ne reizi vien minējis, ka drīzāk ir kristietis budists un atbalsta "nepretošanos ļaunumam", kā arī pieticību materiālās lietās kā savas dzīves pamatprincipus (kaut gan kā Krievijā un Eiropā pulka izdots rakstnieks Tolstojs bija ārkārtīgi labi pārticis no radošās darbības vien).

Un Tolstoja dzīves fināls, šis traģikomiskais farss, – dzimtas īpašuma Jasnaja Poļanas pamešana, došanās pie "starciem" uz klosteri Optinas tuksnesī, pēkšņā smakšana un nāve Astapovas dzelzceļa stacijā, kādu, šķiet, nav pelnījis neviens dzīvs cilvēks, kur nu vēl Krievijā mīlēts, bagāts literāts.

Tāpēc nav jābrīnās, ka viena no svarīgākajām viņa hrestomātisko opusu tēmām ir laulības pārkāpšana un plašāk – visai izlaidīga seksuālā dzīve un tās sekas, kā arī ar šo "ķermenisko vaļību" saistītie garīgo moku ceļi – grēkapziņa kā lāsts, nevis atpestīšana.

Pasaka pārvēršas murgā

1886. gadā sacerēto lugu Tumsības vara (JRT – ar nosaukumu Tumsas vara jeb Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam) Tolstojs apzīmē par traģēdiju. Skatoties režisora Gata Šmita iestudēto trīsarpus stundu divdaļu opusu Jaunajā Rīgas teātrī, to vis nepateiksi. Drīzāk – grotesks farss ar dažādu žanru "iestarpinājumiem", kas pamatīgi mulsina skatītāju, neļaujot tam justies komfortabli – tā, režisors ar šo, lūk, gribēja pateikt šādu domu. Konceptuālo lineālu mīļotājiem šāda estētika nav paredzēta, pat kardinālāk – manipulācijas ar žanriem un scēnisko realitāti te notiek kaleidoskopiskā ātrumā – un šim paņēmienam pat ir špikeris – daudzkrāsains, halucinogēns dekoratīvais skatuves ierāmējums un gusļu mūzika no padomju gados populārā bērnu TV raidījuma V gostjah u skazki (Ciemos pie pasakas) – bērni, paklausieties nu, stāstīšu jums pasaku…Tikai luboka estētikā vēstītas pasakas jeb biļinas/teiksmas vietā te ir šausmu stāsts ar diviem līķiem un trim "kritušām sievietēm" plus vienu padebilu tekuli – skaistuli, kura nejēdz, ko dara, – visai bieža parādība arī mūsdienās: vispirms darīt, pēc tam domāt. Morāle – ko lai dara, ja pip..le skrien pa priekšu galvai? Izrādē (lugā) nav neviena t. s. pozitīvā tēla, visi ir savā veidā morāli kropļi. Iesākumā šāds panoptikums raisa smieklus, bet pamazām smieklus nomaina drūma nolemtība – mēs, izrādes dalībnieki, piedalāmies visai atbaidošā apokaliptiskā (no morāles viedokļa) drāmā. Pasaka vērtusies murgā – visai izplatīts literārs "žanru nomaiņas" paņēmiens (sk. kaut vai brāļu Grimmu literāro mantojumu vai giņola tradīciju tirgus plača teātra uzvedumos).

Atbaidoši koša raksturu galerija

Šmits nenovelk striktu robežu – te beidzas kariķēts "luboks" ar ainām iz Krievijas provinces purva un sākas didaktiska morāliska drāma par tikumu šķobīšanos – realitātē tas ir baiss stāsts par jaunekli bez morāles "orgāna", par vīrieti – fenomenu, kurš bez jelkādām sirdsapziņas grēmām pavedis, "aplecis" vairākas sievietes, sākot ar stacijā satiktu jaunavu, turpinot ar mājas saimnieka sievu, beidzot ar garā vājo saimnieka meitu. Raksturu galerija ir tik atbaidoši koša, ka tirpas skrien pār kauliem. Izlepušais kalps Ņikita, kādu to tēlo Ivars Krasts, protams, atbilst sādžas iekārojamā sārtvaidža tēlam, grūtāk aktierim pagaidām veicas ar sirdsapziņas palieku mošanos – vien reizumis pelēka šaubu (šausmu?) ēna noskrien pār tēlotāja seju. Tak tā var būt gan kārtējā aizvainošanās: "Ko jūs ar mani esat izdarījušas!", gan mazītiņa apjēga, ka pats Ņikita ir nelietis.

Bet puiškāna mātei Matrjonai (Baibas Brokas raksturotājas meistardarbs) attaisnojums visām dēla izdarībām ir – "viņam mīksta sirds". Literatūrpētniece Ņina Berberova trāpīgi piezīmējusi, ka "neraugoties uz Tolstoja darbu šķietamo didaktiku, viņa varoņi bieži vien ir ambivalenti un izrāda nepārspējamas morālā un ētiskā hameleonisma iezīmes – nav iespējams, piemēram, rast skaidru atbildi – vai Anna Kareņina un Fjodors Protasovs, lugas Dzīvais mironis protagonists, ir "pozitīvie" vai "negatīvie" personāži. Vai viņu grēknožēlas akti ar pašslepkavībām ir protesta forma pret morāles "rāmjiem" vai sirdīga apzināšanās pašu grēcīgumā – pēc kristīgo dogmata".

Līdzīgi ir ar Tumsas varu – ikviens te ir tieši tik "defektīvs" un morālā ziņā kropls, lai skatītājs pamatoti šaubītos par jelkādas "atdzimšanas" vai "gaismas stara tumsas valstībā" iespējamību. Kad Ņikitas tēvs – piecdesmitgadīgais dievbijīgais Akims (Ģirts Krūmiņš radījis absolūtu fiziskās un cilvēciskās pārtapšanas šedevru) – izrādes finālā bezpalīdzīgi vērš savu sirmo galvu un skatu debesīs (pie Dieva, jādomā), šī sīkā epizode kliedzošā groteskā aprāda, ka šajā nostūrī Dievs vispār nekad nav rādījies. Purvs, kurā velni ir itin visi – sievietes ar savu mīlošo intriganšu dabu (kā Sandras Kļaviņas efektīgā smīnekle kaimiņiene), Ņikitas māte ar saviem slepkavīgajiem pulverīšiem vai pēc kārtīga seksa iztvīkusī Aņisja (visai rēnā, ne īpaši temperamentīgā Guna Zariņa, kura izlīdzas ar formālu meistarību). Mazliet cilvēcīga siltuma pavīd dzērāja un kontuzētā armijas "upura" Mitriča tēlā, ko sulīgiem triepieniem veido Vilis Daudziņš (un tomēr tas nav otrs Oblomova kalps Zahars). Gundars Āboliņš slimīgā, beigu galā noindētā saimnieka tēlā ir korekts. Ar zvērīgu enerģiju strādā Inga Tropa padumjās, bet varen ausīgās Akuļinas lomā, uzteicama un silta ir debitante Alise Danovska. Pagaidām bez īstas kaislības un ticamības savu tēlu veido Jana Čivžele kā Ņikitas pirmā "pavestā" Marina.

Problemātisks un strīdīgs ir Rūdolfa Bekiča skatuves ietērps – diez vai būs daudz tādu, kas "pašdarbības tautas teātrim" sabūvētās naivās kastītes ar vietu iezīmējumu uztvers kā postmodernu ironiju par naivismu kā luboka tēlveides principu, kaut gan Keitas sacerētie teatrāli kičīgie à la russe tērpi arī par šo biļinu estētiku signalizē. Tomēr galarezultātā tas ir košu aktierdarbu svētīts iestudējums, kurā teatrālās arhaikas tradīcija pierāda savu vitalitāti, ja ir meistarīgi izpildīta. Viens šedevrs (Ģ. Krūmiņa Akims) un četri blīvi, spēcīgi aktierdarbi (Sandra Klaviņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Inga Tropa) – tas nepavisam nav maz. Piedevās – nebūt ne banāls stāsts par visaptverošu izlaidību ar dievvārdiem mutē.

Izrāde par varas tumsu
www.kroders.lv
17.09.2014
autors Silvija Radzobe

1886. gadā uzrakstītā Ļeva Tolstoja naturālistiskā luga Tumsas vara ar kristīgi didaktisku ievirzi, kurā varoņi visus savus nolūkus (un vēl vairāk) izklāsta tiešā tekstā, neko neatstādami nepateiktu, mūsdienu modernā teātra kontekstā šķiet īsts anahronisms. Taču Gatis Šmits un Jaunā Rīgas teātra aktieri grāfa Ļeva Nikolajeviča lugā atraduši pat ļoti laikmetīgu saturu, turklāt – atklājuši to intriģējošā formā. Pateicoties radošajam kolektīvam, 19. gadsimta beigu krievu zemnieku sētas norisēs ieraugām universālas sabiedriska rakstura sakarības, kas no jauna gan Latvijā, gan pasaulē īpaši aktualizējušās tieši pēdējā laikā.

Režisors lugu, kur viss notiek pašas dzīves formās, interpretē kā teātra spēli. Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs vidi iezīmē vien ar dažām detaļām, necenšoties radīt reālistisku iespaidu – durvju arka, lievenītis, pāris pakāpienu apzīmē ārskatu sētā, galds ar krēsliem un mūrītis – istabu. Objekti un to detaļas izpildītas šķietama naivisma manierē, radot (gribētu) iespaidu par pašdarbības teātri. Šo sajūtu pastiprina statiskas gaismas, kas izrauj vienu vai otru darbības salu no nezūdošas tumsas ieloka – tiešs mājiens uz lugas nosaukumu. Skatuves strādnieki ainu starplaikos neslēpdamies saimnieko pa skatuvi, pārvietojot rekvizītus un nedaudzās mēbeles. Bet videoekrāns virs skatuves vēsta, cik mēneši pagājuši kopš iepriekšējiem notikumiem.

Jau pats Tolstojs, vēlāk kļūdams par pareizticības revizionistu, lugā iezīmē tēlotas reliģiozitātes nepievilcīgi grotesko masku. Indētāja Matrjona – izrādē šo lomu gluži ideālā veidolā, ne brīdi neizkrizdama no sirsnīgi pazemīgās uzvedības un runas manieres, spēlē Baiba Broka – līdzīgi Mērnieku laiku Oļiņietei neaizmirst pieminēt Dieva vārdu, pinot savas vārda tiešā nozīmē slepkavnieciskās intrigas. Vienlaidu mīlīgums, ar kādu nevaronīgā varone runā i par patvāri, ko derētu uzkarsēt, i par nāvējošajām tējiņām, ar ko vajag sadzirdīt saimnieku, varētu šķist groteski komisks, ja nebūtu šausminošs. Taču režisors neapstājas pie šī virspusējā, visiem ieraugāmā līmeņa – viņš ar labiem panākumiem tradicionālās, tai skaitā kristīgās morāles atmaskojumā iet krietni tālāk. Varbūt ne atmaskojumā, drīzāk – šīs morāles ietekmes zuduma, sava veida impotences uzrādījumā, kam arī ir vismaz divi aspekti. No vienas puses, problēma ir neatrisināma un tai veltīti izcili mākslas darbi, sākot ar J. Poruka stāstiem, turpinot ar Raini un M. Bulgakova Meistaru un Margaritu: Labais (ar to saprotot tikumību, morāli, dievišķo principu) 20. gadsimtā allaž zaudē, jo tā spēks nevar tieši uzvarēt ļaunumu. Labais iedarbojas, ja iedarbojas, laika gaitā, kurā pats var tikt iznīcināts un nepiedzīvot savas iedarbības pozitīvos rezultātus. Otrkārt, ja atgriežamies pie Tumsas varas – gandrīz simt piecdesmit gados, kas pagājuši kopš lugas sarakstīšanas, mainījusies izpratne par grēku. Mūsdienās, piemēram, precētas sievas romāns ar jaunu puisi – sava vīra padoto – ir kļuvusi par ikdienišķu parādību, bezmaz normu. Tāpēc Gunas Zariņas Aņisjas vijīgi tvīkstošā kaisle pret Ivara Krasta jauneklīgo Ņikitu, kuram piemīt zināms infantilisms un vienlaikus ciniska pašapmierinātība par savu pieprasītību sieviešu galā, šķiet saprotama pat līdz tādai pakāpei, ka gribas, lai viņiem izdodas.

Keitas radītie kostīmi – sarafāna stilizācija (ar maksimāli atkailinātu muguru) un blondu bižu vainags ap galvu Aņisjai, balts, ar sarkaniem tautiskiem rakstiem izšūts krievu krekls un gaišas cirtas Ņikitam – rada nedaudz ironisku vizuālo iespaidu par viņiem kā par ideālo mīlētāju pāri, kas gluži vai izkāpis no krievu biļinām. G. Zariņa Aņisju pirmajā daļā spēlē maigi, sirsnīgi, ļoti sievišķīgi – viņas varone piekļaujas mīļākajam gluži kā pirtsslotas lapa kailam ķermenim. Viņa tik ļoti ir centrēta uz mūžā, cik saprotams, pirmoreiz iegūtās laimes un baudas objektu, ka, liekas, sievietei reibst galva, viņa dažbrīd pat īsti neapzinās, ko dara. Ņikitas izvairīgā ļaušanās skatītājā rada satraukumu, jo signalizē par briestošo attiecību drāmu – Aņisjas mīlestība vairāk ir izfantazēta, gribēta, ne reāla. Otrkārt, morāle buksē arī tādēļ, ka tās nesēji ir vai nu akli, vai vientiesīgi. Bet galvenais – viņi ir pārliecināti, ka viņu zināšanas par tikumīgas dzīves principiem automātiski nodrošina tiem autoritāti šaurākā vai plašākā kolektīvā, jo pasaule taču, viņuprāt, nemainās. Tā Gundara Āboliņa varenais patriarhs Pjotrs, garā linu kreklā un ar kuplu bārdu vizuāli atgādinādams vismaz pravieti Mozu, nāves tuvuma jausmās krīt ceļos un lūdz piedošanu Ņikitam – sak, ja nu kādreiz stingrāk tam uzkliedzis. Aina izvēršas traģikomiska – Pjotra rīcības šķietamā cildenība kontrastē ar Ņikitas, augstākais, pārsteigumu par šādām negaidītām demonstratīvām ārišķībām. Bet varbūt pat slēptu cinismu, kurš, neteiksim, ka nav pamatots – īstenībā taču noziedzies ir viņš, slepus gulēdams ar Pjotra sievu.

Ņikitas tēvu Akimu Tolstojs uzrakstījis vairāk kā simbolisku, ne reālistisku tēlu. Viņš ir t.s. svētais muļķītis, ko krievu valodā apzīmē ar vārdu jurodivij un kas uzlūkojams vai par paša Kristus līdzinieku cilvēku vidū. Akims stostās, vairākkārt atkārto vienus un tos pašus vārdus, uzlūko par grēku i bārenes pavešanu, i banku darbību, kas ļauj ar kapitālu pelnīt procentus. Vārdu sakot, dēla uztverē ir atpalicis no modernās dzīves, turklāt ļauj sievai pazemojoši sevi komandēt un komentēt. Ģirts Krūmiņš ar sarežģīto uzdevumu līdz pat fināla skatam tiek galā ļoti labi – viņa Akims rada satraucošu neaizsargātības sajūtu, rada vēlēšanos, kas nav īstenojama: iestāties par viņu. Ģ. Krūmiņa varonis fiziskā nozīmē šķiet gandrīz nemateriāls, tik viegls, ka, uzpūšot stiprākam vējam, varētu aizlidot. Tipinoša gaita, klusa raustīgās valodas intonācija, neuzkrītošas, bet zīmīgas reakcijas, ko ievēro skatītāji, bet neredz Ņikita un citi dzīves kungi. Bet, ja redz, tad novērtē kā ārišķīgas pagātnes paliekas vai muļķības izpausmi.

Tieši Akims G. Šmita izrādē aizsāk nevardarbīgās pretošanās tēmu ļaunumam tā vieglākajā – sadzīviskas banalitātes un psiholoģiska sadisma – formā. Tas notiek vizuāli krāšņi un ar izdomu inscenētajā Ņikitas atgriešanās ainā no pilsētas caur krogu. I. Krasta Ņikita, ģērbies vaļā atsistā kažokā, sarkanā kreklā, apskāvis savu jauno mīļāko – mirušā Pjotra pusprātīgo vecāko meitu Ingas Tropas Akuļinu – lielīgi iestājas durvīs un sāk pazemojoši komandēt, pat fiziski pazemot savu oficiālo sievu Aņisju. Viņš sagrābj sievieti aiz bizes un liec tās galvu pie saviem zābakiem. Uz eksekūciju, kura tiek atkārtota trīs reizes, G. Zariņas Aņisja reaģē pagalam negaidīti – viņa smejas sudrabainiem smiekliem, mēģina notiekošo pārvērst par erotisku rotaļu. Akuļina stingri pieķērusies pie Ņikitas kreisās rokas, Aņisja pie labās – greizsirdīgās sievietes velk iedzērušo vīrieti katra uz savu pusi, radot krāšņu tērpu un tvīkstošu miesu zvalstīgu murskuli, kurš šķiet kā patstāvīgi eksistējošs radījums – simbolisks seksuālas iekāres vai/un uzdzīves tēls. Pārliecinoši Akuļinu spēlē I. Tropa; viņas smaidi ir divdomīgi un mulsinoši – tikpat labi tie var signalizēt, ka meiča ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kā arī par to, ka viņa gaišredzīgi uzmin citu slēptas attiecības. Aktrise spējusi Tolstoja shematiski uzrakstīto, vienīgi sižeta virzībai nepieciešamo funkcionālo tēlu padarīt par prātā paliekošu personību ar savu dramatisku likteni. Lai arī viņas īslaicīgais sievišķīgais triumfs pār pamāti un sāncensi vienā personā ir nožēlojams, tomēr Ņikitu viņa ne tikai iekāro, bet arī mīl, iespējams, pat vairāk pa īstam nekā Aņisja.

Kad, apsēdies pie galda, Ņikita turpina plātīties ar naudu un varu, vispirms Akims atstumj glāzīti, atsakoties kopīgi iedzert, tad noliek uz galda dēla naudu, ko tas iedevis zirga iegādei, jo vecais nosprādzis, pēc tam pieceļas un aiziet naktī un salā. Katra no šīm Akima veiktajām darbībām ir apzināta protesta fāze. Tās spēcīgi iedarbojas uz skatītāju, bet ne uz Ņikitu, kurš neko pat nepamana. Šīs Akima veiktās darbības ir daudz ietekmīgākas nekā viņa atgriešanās ar lūgumu klātesošajiem, bet īpaši jau nu dēlam revidēt savu grēcīgo dzīvi. Tas apliecina, cik ļoti mūsdienās ir nocenoti jebkādi verbāli akti.

Izrādes asā mūsdienīgā aktualitāte ir nobriedusi un kulminē otrā cēliena otrajā daļā, kad saduras ļaunums vissmagākajās – jau slepkavnieciskās – formās ar dzīvu dvēseļu protestu, kas neko nespēj novērst, pasargāt vai izglābt, bet tomēr – ir, apliecinot, ja lietojam arhetipiskus štampus, gaismas staru esamību vistumšākajā naktī. No jauna sajūsmina Guna Zariņa, kura smalki un neviennozīmīgi nospēlē Aņisjas nežēlīgās rīcības motivāciju – viņas pavēle Ņikitam iznīcināt viņa un Akuļinas bērnu vienlaikus ir pašmērķīgs dzīves (sētas) saimnieces atkalatdabūtās varas demonstrējums, gluži dzīvniecisks triumfs pār vakardienas sāncensi, atriebība vīram par pāridarījumiem, tiecoties padarīt to par slepkavu. Kāda šausminoši gavilējoša līksme un visatļautība spoguļojas Aņisjas sejā, kad viņa iemet vīstoklīti ar tikko dzimušo bērnu pagrabā! Jo viņa to var atļauties. Soda nav un nebūs, bet nosodītāji, ja tādi arī atrastos, ir vāji, bailīgi un pilnīgi viņas varā. (It nemaz šai ainā vulgāras nav asociācijas arī ar agresoru, kas tiecas pārzīmēt Eiropas karti.) I. Krasta varonis paklausa ne jau bailēs no tenkām, kā raksta Tolstojs, bet tādēļ, ka ir infantila, nepieaugusi personība, kas sirgst ar kalpa kompleksu, bailēm no priekšniecības, kuras rokās ir vara. Mūsdienīgāku tēlu, kura variācijas tālāk attīsta Viļa Daudziņa kalps Mitričs, nav iespējams izdomāt! Gatis Šmits Tumsas varā izdarījis to, ko solīja, bet nespēja Viesturs Meikšāns ar V. Šekspīra Ričardu III Dailes teātrī – iestudējis izrādi par varas kropļojošo ietekmi kā uz varas iemiesotājiem, tā no šīs varas atkarīgajiem, visvairāk par tiem.

Viens no pēdējo gadu spēcīgākajiem teātra pārdzīvojumiem man saistās ar simultāni organizēto Tumsas varas ainu, kur skatuves kreisajā pusē tiek organizēta bērna slepkavība, bet labajā pusē noris garš mokošs dialogs starp visbeztiesīgākajiem cilvēkiem šai sētā, kuri nojauš notiekošo, pārdzīvo, bet neuzdrīkstas iejaukties, lai to novērstu. Mitričs – izbijis alkoholiķis, vakardienas zaldāts, zaudējis savas mājas, pūlas apklusināt pusaudzes Aņutkas satrauktos jautājumus par to, kas tur – laukā. V. Daudziņa Mitričs ir raupjš, pat rupjš, grūž Aņutkai uz galvas segu, liek gulēt. Alise Danovska, Kultūras akadēmijas studente, Aņutkas lomā ir gluži vai apbrīnojama – tik konkrētas ir viņas reakcijas, tik patiesas runas intonācijas, tik pārliecinoša nevainīga, pasaulei atvērta bērna nobriešana caur bailēm un šausmām par garīgu personību. Mitriča un Aņutkas nakts saruna arī vizuāli iemanto simbolisku dabu: Mitričs pavēl meitenei apklust, aizmigt, bet viņa atkal un atkal pieceļas no lupatu kaudzes, vājajā gaismā atskan viņas dzidri skanīgā balss. It kā nodzēsta svece iedegtos. It kā dzīva sirdsapziņa tomēr nebūtu apklusināma. Var jau Aņutku uztvert arī kā Mitriča iekšējo balsi, ko tas nesekmīgi pūlas nomākt.

Šīs vienmēr aktuālās gluži arhetipiskās situācijas – noklusēt netaisnības, neiejaukties to antihumānajā rīcībā, kam pieder vara, – mūsu laiks ir nevis iznīcinājis, bet pat saasinājis un atkailinājis ciniski riebīgā tiešamībā. Protestēt var tikai tie, kas neko nevar zaudēt, vai tie, kas neapzinās, ka un ko var zaudēt. Bērns. Aņutka. Pat Mitričs nē.

Minētajai ainai izrādē droši vien vajadzēja vienlaikus būt gan kulminācijai, kāda tā ir, gan arī finālam. Jo patlaban fināls iznācis formāls, uz Tolstoja tekstu, ne aktieru pārdzīvojumu balstīts. I. Krasts Ņikitas lomā nenospēlē puiša sirdsapziņas atmošanos, grēka apjausmu, kuru dēļ viņš publiski atzīstas izdarītajā noziegumā. Ja nu ko aktieris varbūt nospēlē, tad savas rīcības nevis filozofisku, garīgu pamatojumu, bet sadzīvisku cēlonību – vēlēšanos vienreiz tikt vaļā no neizturamās bābu (Matrjonas un Aņisjas) aizbildniecības, pat ja tādēļ pašam jāiet cietumā. Tādēļ groteski komisku raksturu iegūst arī Akima priecīgās gaviles par dēla garīgo atdzimšanu, ko Ģ. Krūmiņš pauž precīzā saskaņā ar Ļ. Tolstoja remarku (reliģiskā ekstāzē), pacēlis seju un rokas pret debesīm. Ja savukārt režisors finālu bija iecerējis ironiski, tad tas precīzi nav nolasāms.

Tumsas vara Jaunajā Rīgas teātrī ar precīzo un mūsdienīgo Tolstoja lasījumu, pārliecinošajiem aktierdarbiem – bez minētajiem vēl jānosauc Sandras Kļaviņas Kaimiņiene un Janas Čivželes Marina – ir ne tikai G. Šmita līdz šim labākais iestudējums, bet viens no redzēt un domāt rosinošākajiem darbiem visā mūsu teātru kontekstā.