Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
VECTĒVS

VECTĒVS

Starplauks ir zemes josla, kas atrodas starp pretinieku pozīcijām. Joslas platums ir atkarīgs no vietas topogrāfiskajām īpatnībām.  Reizēm šī josla ir tik šaura, ka var dzirdēt, kā otrā pusē sarunājas. 1945.gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski.

Abi mani vectēvi krita. Viens – sarkanarmietis, otrs – leģionārs.
Es mēģinu saprast – kāpēc?

2008./2009. sezonas Spēlmaņu nakts balva Latviešu autora iestudējums!

2008./2009. sezonas Skatītāju balva Labākā izrāde!

Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš
Režisors – Alvis Hermanis
Mākslinieks – Uģis Bērziņš
Teksta autors – Vilis Daudziņš

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h 10 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 15,00; 17,00 EUR

Pirmizrāde 2009. gada 16. janvārī

"Man nav vectēva. Es piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kuru vectēvi karoja. Dažiem palaimējās atgriezties no kara, bet manējiem nē.
Un man viņu trūkst. Trūkst tā loģiskā paaudžu turpinājuma, to jūtu un domu, kādas ir starp vectēvu un mazdēlu. Laimīgi tie bērni, kas zina, kā tas ir – sēdēt vectēvam klēpī. Es nezinu. Jo viņi abi krita.
Kara sākumā viņiem bija 30 gadu, viens bija dārznieks, otrs – šoferis. Abi bija precējušies, un abiem bija divus gadus veci bērni – mana mamma un mans tētis. Un viņus abus paņēma armijā. Vienu latviešu leģionā, otru – Sarkanajā Armijā. Viens krita pie Dancigas, otrs pazuda bez vēsts kaut kur Vidzemē.
Viņi negribēja karot, un vēl mazāk viņi gribēja šaut viens uz otru. Bet tā sanāca...
Un es esmu viņu mazdēls.
Šī izrāde ir veltījums manu vectēvu piemiņai."

Vilis Daudziņš

 

Vārds: Baiba, 13.02.2017
Viedoklis: Bravo! Izrāde ar pēcgaršu. Paldies Vilim Daudziņam!
Vārds: Dita, 24.01.2017
Viedoklis: Brīnišķīga izrāde! Paldies Vilim Daudziņam, izcili!
Vārds: Aija, 17.12.2016
Viedoklis: Daudziņš - izcils! Izrāde, kura jāredz! Labākā, ko esmu redzējusi šajā sezonā :)
Vārds: Jānis, 24.09.2016
Viedoklis: Daudziņš ir vienkārši fantastisks. Sēdēju teātrī tās gandrīz 3h, bet tas laiks paskrēja kā minūte. Tāda sajūta, ka Daudziņš spētu arī pavārgrāmatu nolasīt tā, ka visi sēdētu vaļējām mutēm.
Vārds: Anastasija, 02.03.2016
Viedoklis: Vislābākā izrāde kādu es jebkad esmu redzējusi. BRAVO!

Sapnis par Latviju
Māksla+
01.01.2012
autors Silvija Radzobe

Nacionālā teātra Sapni par Latviju negaidīti, bet neatgriezeniski diskreditē kāda šķietami nejauša sagadīšanās - Jaunā Rīgas teātra izrāde Vectēvs, pirmoreiz izrādīta 16. janvārī, totāli maina līdz šim Latvijas teātrī pastāvējušos patiesības standartus attiecība uz Latvijas vēstures attēlojumu skatuves mākslā.Vilis Daudziņš monoizrādi Vectēvs taisīja apmēram gadu. Aktieris pētīja dokumentus un atmiņu stāstus Kara muzeja, tikās un runāja ar daudziem vēl dzīvajiem Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuri bija karojuši abās frontes puses. Rezultātā radās divcēlienu izrāde; to veido trīs monologi, kuri pieder sarkanajam partizānam, leģionāram un Otrā pasaules kara "Šveikam", kas, iesaukts leģiona, beidz kara gaitas Berlīnē kā Sarkanās armijas tankists. Caurviju sižets saistās ar aktiera centieniem atrast savu kara pazudušo vectēvu, uzvārdā Savickis. Visi viņa saliktie vecie viri, kuru koordinātas uzietas dažādās sabiedriskajās organizācijās, ari ir Savicki. Tikai neviens no viņiem nav Augusts, kā sauc aktiera vecotēvu. Trīs vīri ar vienādu uzvārdu, vienādu tautību un totāli atšķirīgu pasaules uzskatu neuzbāzīgi aizmetina domu par tautu kā brāļiem un Otro karu ka latviešu brāļu karu. Aktieris nomaina džinsus pret garām zilām sporta biksēm, tēkreklu pret maiku un rūtainu vai baltu kreklu un pārtop trīs atšķirīgajos karotajos, kuru monologi veidoti ka saruna ar ciemiņu, tas ir, viesos atnākušo aktieri. Tāpēc monologiem raksturīgi centieni pārliecināt par savu patiesību, iestāstīt to, uzminot un jau iedīglī apkarojot iespējamos iebildumus vai kontrjautājumus. Trīs vīriem ir arī atšķirīgi raksturi  - sarkanais partizāns ir vitāls un priecīgs latgalietis, kura dialektu aktieris gaumīgi stilizē; bijušais leģionārs, kurš atgriezies no emigrācijas Amerikā, drūms melanholiķis, kuru pagātnes atmiņas uztracina līdz patētikai; leģionārs-sarkanarmietis savu biogrāfiju atklāj kā aizraujošas, bet no sevis distancētas "bojeviku" sērijas, kuras, var padomāt, notikušas ar kādu citu. Pie pirmo divu rokam ir bijušas asinis, trešais, šķiet, nav nevienu nošāvis "līdz galam".Ļoti grūti iedomāties, kā uzvedumu uztver skatītāji, kuri par Latvijas un Eiropas vēsturi zina maz vai neko. Es domāju, izrāde var būt impulss sākt uzzināt ko vairāk. Tiem, kas kaut ko zina, sagādā gandarījumu no skatuves dzirdēt atziņas, kas vērtējamas kā pilnīgs absurds. Piemēram, ka padomju varas aktīvisti 1941, gadā nav izveduši latviešus uz Sibīriju vai ka Latvijā neviens nav šāvis ebrejus... Gandarījumu sagādā tas, ka tu zini, kā "bija patiesībā" un ka dzīvē tik bieži sastaptie līdzīgie uzskati nu ieguvuši balsi teātrī. Es diemžēl nezinu, kam pieder ideja par skatuves noformējumu - Vilim Daudziņām, režisoram Alvim Hermanim vai scenogrāfam Uģim Bērziņam. Uz skatuves ir bezgala daudz puķu podu ar dažāda izmēra ziedošiem vai zaļiem istabas augiem, dzelteni maisi ar puķu kūdru, kas iebērta arī kaste. Leģionārs sarunas laika rušina zemē narcišu gumus, bet "Šveiks" uzmet gaisā sauju, kad aizraujas ar atmiņām par kādu kauju, kur zeme ar debesīm sagriezusies. Partizāna rokas nevarīgi nolaižas zemes kastē, kad viņš stāsta par "šucmaņu" nošautā brāļa izrakšanu (mana uztvere tā ir emocionāli spēcīgākā izrādes kulminācija). Pamazām izaug traģiski poētisks un ambivalents zemes tēls. Zeme kā neidentificētu mirstīgo atlieku un nesprāgušu mīnu glabātāja. Mīnas - gan tas, kas ir sarūsējušos metāla apvalkos, gan tās, kas sklerozes parkaļķotās galvās. Teātris, piešķirot balsi tām mīnām, kas galvās, veic savdabīgu rituālu, lai attīrītu zemi, novērstu briesmas un atlaistu mierā. Lai atbrīvotu vietu narcisēm. Finālā V. Daudziņš drusku pārvieto maisus un puķes, un pavisam negaidot mūsu priekša ir kapu kopiņa, kurā starp zaļajām lapām aktieris ieliek papīra lapiņu ar vārdiem no Bībeles, ko kāda māte uzrakstījusi savam dēlam, lai svētie vārdi to aizsargātu kauja. Tā neuzbāzīgā detaļa piešķir notiekošajam sakrālo (rituālo) dimensiju.Vectēvs piedāvā pārdomas par patiesību teātrī, precīzāk  - mākslā vispār. Trīs Viļa Daudziņa iemiesoto cilvēku uzskati ir radikāli atšķirīgi ne tikai cits no cita, bet arī no tā, ko pieņemts uzskatīt par "objektīvo patiesību", par "politkorektu" respektīvi, apgraizītu, pusnoklusētu patiesību. Ne aktieris, ne režisors nekāda veidā nepauž savu „pareizo" attieksmi pret „nepareizajiem” viedokļiem. (Ir brīži, kad izrādē pārņem sajūsminošas šausmas, ka atskan reāli pastāvoši, bet publiskajā telpā noklusēti viedokļi, piemēram, kad bijušais leģionārs atklāj aiz aizkara paslēptu nacistiskās Vācijas karogu un pasludina Hitleru par savu mīļāko vēstures varoni.) Teātra attieksme ir uzticēšanās skatītajam, tā zināšanām, tā spējām patstāvīgi domāt un secināt. Teātrī mākslinieki ar sajūsmu citē teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes teikto: "Tā ir izrāde pieaugušajiem." Precīzāk nav iespējams pateikt.Kaut ari Vilis ir veicis lielāko darba apjomu - viņam pieder gan projekta ideja, gan savāktais materiāls, gan veiksmīgā kompozīcija, gan krāsaini uzrakstītais teksts, kas apbur ar detaļu konkrētību, gan artistiskā spēle, taču domāju, ka uzvedums nebūtu bijis iespējams bez Alvja Hermaņa. Ne tikai tādēļ, ka režisors ar aktieri strādāja pēdējās nedēļas pirms pirmizrādes. Vai ka Vectēvs turpina Latviešu stāstu, Garas dzīves un Latviešu mīlestības iedibināto stāstu stāstīšanas jeb kolektīvās jaunrades metodi. Bet arī tādēļ, ka izrāde uzskatāmi atklāj A. Hermaņa teātra koncepcijas jeb filozofijas pašus pamatus. Par to, ka aktieris nav tikai izpildītājs, bet arī radītājs - domātājs, pētnieks. Par to, ka skatītājs ir teātra uzticības persona, mākslinieku līdzstrādnieks.

Citiem teātriem gribot negribot turpmāk nāksies rēķināties ar Vectēva piedāvāto augsto patiesības standartu. Paradoksāla kārtā tieši Vectēvs ir iemiesojis Sapni par Latviju, jo vistumšākajā melu, haosa un krīzes laikā no skatuves atskan bezkompromisa patiesība, apliecinot, ka Latvijā dzīvo arī talantīgi un brīvi cilvēki.

Vīrs un vārds
Teātra Vēstnesis Nr. 1. 2009.g
01.01.2012
autors Toms Treibergs

Latvietis lielajā politikas saimes istaba vienmēr bijis lielajiem vīriem pa kājām, gluži kā tāds mazs, nošņurcis bērniņš, kuru grūsta pieaugušo zābaki no viena stūra uz otru. Reizēm gan kāds iedod gardumu pacienāties, citkārt atkal saņem pliķi vai belzienu sānā. Tā nu viņš ir kulies pa pārblīvēto telpu, kas idejiski ir viņa paša valsts un kur viņam būtu jābūt saimniekam un teicējam, līdz pienāk brīdis, kad puņķainais baskājītis notrauš netīrumus no sejas, izslej muguru un iztaisno plecus - kā izrādās, viņš ir vēl lielāks un spēcīgāks par līdzšinējiem pāridarītājiem. Kuri viens pēc otra izlido pa mūždien atvērtajām durvīm, lai jaunais (tas ir, īstais) saimnieks tās var beidzot aizdarīt, atstājot blandoņas un varmākas vēkšpēdus mētājamies pie, sacīsim atklāti, komposta kaudzes.Kādēļ šāds, visai dīvains tautiskā romantisma un nacionālā patosa pieblīvēts stāstiņš un ko tas vispār nozīmē? Tas radies iespaidu rezultātā, kuri piemeklē, skatoties Alvja Hermaņa režisēto izrādi Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī. Abas pieminētās kvalitātes tajā iedzīvinātas vēl nebijušā - reālā, taču vienlaikus atsvešinātā - dimensijā, jo tās būvē stāstu par mūsu tautas piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā, kurš tiek izstāstīts mūsdienu vidē. Izstāstīts no trīs vīru mutēm, trijos Rīgas mikrorajonu daudzstāvu namu dzīvokļos. Un viņus attēlo viens aktieris. Vilis Daudziņš.

Teātra zālē izrādes vakarā atradās dažādu paaudžu skatītāji. Šo rindu autors pārstāv to paaudzi, kura par karu ir mācījusies no vēstures grāmatām un dokumentālajām filmām. Retāk -karu piedzīvojušo stāstiem. Savukārt liela daļa no teātra apmeklētājiem bija tieši tā paaudze, kurai karš bija bērnības vai agras jaunības fons. Tāpec arī brīdi pa brīdim bija iespējams saklausīt dažas klusi izčukstētas piezīmes un manīt piekrītošas vai nožēlu izsakošas galvas šūpošanas. Savdabīgi, ka starp šīm divām pusēm kā vidutājs ir Vilis Daudziņš, kurš vienlaikus ir vīrietis pašos spēka gados un vienlaikus - kara veterāns. Lūk, teātra maģija.

Tad atnāca vācieši

Pirmais no vīriešiem, kuru sava vectēva meklējumos apciemo varonis, ir ar latgaliešu akcentu, zilām treniņbiksēm un apakškreklu bez piedurknēm, griežot kāpostus, viņš gatavo zupu meitai un mazbērnam, kurus gaida ciemos. Četras detaļas, lai pilnībā izveidotu tēlu. kurš par saviem atbrīvotājiem uzskata krievu armiju, pēc kara strādājis orgānos kā izmeklētājs-komisārs un kura valodā ik pa brīdim iebrien kāds pufaikā tērpts vārdiņš vai frāzīte. Jau pēc pāris minūtēm jāsāk prātot par šī aktiera atmiņas, prāta potenciālu, kas atklāj ļoti sīki detalizētu stāstījumu, kurā ietverts gan ģimenē piedzīvotais, gan notiekošais Latvijas un visu Otrajā pasaules karā iesaistīto valstu līmenī. Tiesa, nav jau arī nekas neiespējams, šī vēstures lapaspuse jāpārzina katram izglītotam cilvēkam un tā tālāk, tomēr vieglā, plūstošā variēšana staip faktu sazarojumiem un emocionālo pieredzi ir kas vairāk nekā vienkārši orientēšanās konkrētā vēsturiskā posmā. Tā būtībā ir dzīvošana šai posmā, kaut uz trim stundām, kad izlutinātais skatītājs tīko pēc komplicētākiem un krāšņākiem skatuves piedzīvojumiem. Tādus "Vectēvā" neatrast, taču tas nenozīmē, ka vadošā loma telpas vizualizācijā būtu atvēlēta askēzei - Uģa Bērziņa māksliniecikais risinājums paver mazus, negaidītus brīnumus (puķu diedzētava spīdīgā folijā, paslēpta mēbeļu sekcijā, karogs ar kāškrustu aiz aizkariem, u.c). Un tomēr, visam pāri šī rāmā dreifēšana pa atmiņu golfa straumi vecuma paēnā, kurā lemts uzpeldēt ari kam nelāgam un baisam.Izrāde ir balstīta uz tekstu (paša Viļā Daudzina autorībā!). un tāpēc tai izvēlēts dot dažus dramaturģiski atsvaidzinošus punktus, piemēram, stāstījumā par ebreju masu kapu atrakšanu Donats (pirmā varoņa vārds) uz mirkli pieklust, ar žestiem attēlojot kādas ebreju meitenes bizi, kas rēgojusies ārā no līķiem uzbērtās zemes. Apbrīnojami fizioloģiski viņš atveido sava nošautā brāļa sejas izteiksmi, kad abi ar tēvu viņu atrakuši zem ērkšķogu krūma pie vācu komendatūras ēkas. Šis nelielas atkāpes dod ļoti spēcīgus, krasus impulsus kopējā stāsta uzbūvē, vienlaikus atsedzot arvien jaunas šķautnes it kā provinciāli pamuļķīgā tēla raksturā.

Tad atnāca krievi

Latgaliešu apakškreklu nomaina flanelis un cītīga narcišu sīpolu dēstīšana kūdrā - kā otru ..iespējamo" vectēvu ieraugām vācu pusē dienējušo Rihardu Savicki. sazvērestības teoriju (..Žīdiem pieder pasaule''. ..Kas tad viņš ir, kā tu domā'.' -žīdu boļševiks!", u.tml.) atbalstītāju un mehānikas fanātiķi, sevišķi, ja runa par vācu mehānismiem, kuriem ..krievu lūžņi ne tuvu nestāv". Salīdzinot ar kāpostu zupas vārītāju, viņš ir tiešāks, striktāks un katra teikuma beigās nebeidz veltīt kādu negāciju ebrejiem. Tomēr arī šajā mūrī ir savas plaisas - rievās sarauktā piere izlīdzinās, daloties atmiņās par mammīti un viņas stāju, kad krievi, ienākdami sētā. prasījuši, kur mājas saimnieks. ..Viņa nekad nemeloja, es domāju, pilnīgi nekad. Bet tobrīd viņa runāja melus. Mammīte pateica, ka tēvs aizbraucis uz pagastu." ducīgā, dimdošā balss viļņojas pārkaitētā lepnumā un negribētās (jo vīrietim nepiedienošās) skumjās. Pilnīgs apogejs tiek sasniegts stāstā par tēvu, kurš iznācis no meža. un raudājis, jo uzzinājis, ka ienākuši krievi: ,.Kad tu redzi, ka tavs tēvs nāk tev pretī un raud -ko tu, cilvēks, vari domāt?!" Vārdu akmeņi, gadu gaitā apaudzēti ar pagājības sūnu, strīķējoties un griežoties viens gar otru. veļas no runātāja mutes. Viņš nav radis būt vājš, un likumsakarīgi, jo Savicka kungs ir viens no tiem daudzajiem vīriem, kuriem tika ieaudzināts - nē, pat ne ieaudzināts, drīzāk iesists apziņā, ka vājais kara laikā praktiski jau ir arī mirušais. Šī preambula viņam vēl arvien velkas līdz kā bezkrāsaina ēna, un ne jau tā ir vienīgā. Tāpēc arī aiz plakātiskās gānīšanās svarīgi ieraudzīt to jauno zēnu, kurš, karam sākoties, savā istabā konstruēja vēja ģeneratoru un kura apziņā nebija a priori iekodēta kādas nācijas nīšana. To izveidoja konkrētie apstākļi, kādos viņš un viņa ģimene pret savu gribu tika ierauti, un šis aspekts varētu kalpot par vienu no izrādes idejiskā stīgojuma pamattoņiem: karš nefunkcionē tikai kā krītoša aviācijas bumba vai šaujošs zaldāts. Tā taustekļi iesniedzas tālu pēc eksplozijas un lodes ieurbšanās galvaskausā; karš pilnībā pārstrukturē cilvēka iekšējo kārtību, atņemot līdzjūtību un piešķirot vienaldzību, atņemot sirsnību un piešķirot cinismu... Šo rindu varētu vel turpināt, kaut gan tādā gadījumā varētu sasniegt jau nevajadzīga pārspīlējuma robežu. Būtiskākais, ka šīs pārstrukturēšanas sekas Alvis Hermanis un Vilis Daudziņš uzrāda dozēti, izsverot, kurā brīdī likt stāstīt kādu "pigoru" un kurā brīdī - uzburt šausmu ainu. Tādējādi izveidojot ritmisku raksturizpausmju kustību virkni, kuru diktē binārās opozīcijas: varonis/cietējs, asprātis/izbiedētais, pārliecinātais/apjukušais, utt. īpaši aizkustinošu to padara skatuves telpas iekārtojums: telpaugi teju groteskā daudzumā, televizors ar VHS kasešu kaudzīti un dzeltenie kūdras maisi kopa savērpjas vientulības visuresošajā pavedienā, kas apvij arī istabas logu, aiz kura videoprojekcijā redzama tipiska mikrorajona aina ar kādu retu garāmgājēju melnā vilnas micē. Spēcīgi.

Tad atnāca vācieši, un tad krievi

No abiem iepriekš aplūkotajiem vīriem trešais atšķiras viskardinālāk. Pirmkārt jau izskata ziņā, viņam nav vienas kājas, bet svarīgākā atšķirība iezīmējas bijušā skautu vadītāja uzskatos par savu lomu šai, viņa paša vārdiem, ,,šausmu spēlītē". Gatavojot alvejas un medus ekstraktu un ik pa brītiņam ieķerot kādu graķīti pašbrūvētā, viņš kā omulīgs kurzemnieku runcis maļ atmiņu dzirnavas, kurās milti vairs netiek šķirti no pelavām -kas ir bijis, tas ir bijis. Labi, ka dzīvs, jo Dieviņš pasargājis ,,čum reižu" no tik tikko drošas nāves. Bieži izspēlējot pa kādam jokam, skautu vadonis turpina pārējiem teļiem mazāk piemītošo kraso pāreju no satīras uz traģismu. Pēc stāsta, kā ar krievu karaspēku braukuši pa Berlīnes ielām ar mēsliem apķepinātā tankā (lai metālam nepietilptu prettanku munīcija, kas to izkausētu un radītu eksploziju) seko atmiņu kadrs ar vācu sievieti, kuru krievu zaldāti izvarojuši par paciņu cukura, ko pēc tam smejoties atņēmuši. Citos apstākļos tik klaji manipulatīva pieeja skatītāja līdzsekojumam pirmkārt varētu būt kaitinoša, otrkārt - neprofesionāla, taču "Vectēva" konteksta gadījumā tā darbojas precīzi un tieši. Jo pamatā visam dokumentāls materiāls ar papildus nozīmes slodzi - tas ir ļoti svarīgs pašam aktierim, kas ar to iepazīstina.Atbruņojošs ir izstāstītais gadījums ar aizsardzības ministru, kurš skautu sanāksmē tos sveicinājis ar ,,Es' sveiks!" ,.Skauti, esiet modri!" vietā. Šobrīd, kad uz valdības pusi tiek gāzti arvien jauni samazgu spaiņi, šāda līmeņa humors ir kā veldzējoša vēja pūsma bezgaisa pēcpusdienā augustā. Tas liek nevis iegrimt bezcerīgā nolemtībā (šobrīd valdošā ,,Nasing  special" ēra!), bet dod vēlmi papliķēt šim ministram pa plecu un ar labsirdīgu smaidu pajautāt: ,,Kā tad tev tā sanāca?", ar to nojaucot to cītīgi būvēto mūri, kas šķērso valdošo eliti no tautas, un paceļot ierindas pilsoni pār amatpersonu, ne otrādi.Tomēr, lai cik arī interesants katrs no šiem kungiem nebūtu, neviens no viņiem nav Augusts Savickis, Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļā Daudzina vectēvs.Fināls ir negaidīts un ietverts metaforas rāmī. No atviktnēm, kuras tiek izmantotas kā puķu kastes, tiek sabīdīta figurāla kompozīcija, kas nepārprotami atgādina kapu kopiņu. Pie tās Daudziņš nolasa svētvārdus - lūgšanas uz vienas papīra lapas, kuru saviem dēliem, brāļiem vai mīļotajiem deva līdzi latviešu un arī citu tautu sievietes. Ieliekot lapiņu ziedos, viņš apsēžas un atstāsta pavisam īsu telefonsarunu ar Valsts arhīva darbinieku, kurš, pēc apstiprinošas atbildes par meklētajā un meklējama personībām, atbild: ,,Man liekas, mēs esam viņu atraduši."Kompozīcijas izjūtas triumfs: masīvā, teksta veidotā notikumu plūsma apraujas ar vienu, bet pašu svarīgāko teikumu visā šai stāstā. Mēs viņu esam atraduši.

Un tad karš beidzās

Ko šobrīd dara tas staltais jauneklis, kurš iztīrīja savu saimes istabu no svešajiem, pufaikās un oficieru mudieros tērptajiem stāviem? Viņam jau ir izdīgušas pirmās ūsiņas, un tikko noticis balss lūzums - bet pēkšņi viņš jau ir sirms un kļuvis par veci. Vismaz tādu viņu iespējams ieraudzīt, ja atsaucas Pētera Savicka dusmīgajam ..Un ko jūs darāt savas zemītes labā, ko?!" Tāda rakstura jautājums, kādi parasti parādās priekšvēlēšanu laikā. Tikai no teātra skatuves un tādā izrādē uzdots, ar citu pamatojumu un iedarbību. Bet kāpēc šie vārdi liekas tik vecmodīgi? Kāpēc atbilde ,,Es godīgi maksāju nodokļus" neliekas pareizā, jo visbiežāk dzirdētā?Pēc trīs tik godīgu un krietnu cilvēku iepazīšanas gribas atbildēt kaut ko tikpat stipru un drošu. Bet tas vairs nav tik viegli. Manuprāt, šī kontraversija ir iestudējuma papildu motīvs, vēl bez galvenā - savu sakņu meklēšanas un apzināšanas.

Alberts Einšteins reiz ir teicis: ,,Necenties būt panākumu, bet vērtību cilvēks." To, kādi ir šie vērtību cilvēki, "Vectēvā" iespējams izjust visā pilnībā. Kad tu nenogalini turpat pie taviem ierakumiem lienošu zaldātu, bet atbruņo viņu un aizsūti prom, un viņš tev no savu ierakumu puses atdod godu. Kad pēkšņi satikušies pretinieku vadi pārsteigumā vienkārši blenž viens uz otru un tad izklīst tikpat ātri, cik satikušies. Kad vācu virsnieks izsaka tavam tēvam pateicību par sadarbību un pēc tam uzspridzinājušu mājas. Tik vienkārši. Un pa īstam.

Ekspertu viedokļi par izrādi \\\\
www.politika.lv
01.01.2012
autors Silvija Radzobe, Inesis Feldmanis, Deniss Hanovs

Jaunā Rīgas teātra monoizrāde Vectēvs, kur aktieris Vilis Daudziņš izstāsta trīs subjektīvus vēstures skatījumus, raisa jautājumu, cik tālu mākslā drīkstam atļauties provokatīvus izteikumus, kas, iespējams, pārkāpj politkorektuma un tolerances robežas un varbūt pat jau kļūst par naida kurināšanu. Bet varbūt mākslā tomēr visi līdzekļi ir pieļaujami, lai izskaidrotu sarežģītas lietas, kā, piemēram, konkrētajā gadījumā — sāpīgo 20.gadsimta vēsturi.

Politika.lv lūdza vairākus konkrētu jomu ekspertus izteikt savu viedokli par viņiem pieņemamo vai nepieņemamo Daudziņa vectēva meklējumos. Vienota viedokļa, protams, nav. Bet lietpratēji, gluži tāpat kā JRT, izsakot savas domas, aicina domāt arī mūs.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe

Sarāvos, kad otrā monologa runātājs atvilka aizkaru un aiz tā parādījās nacistu karogs visā godībā. Noskatoties visu izrādi, jāsecina, ka JRT un Daudziņš paplašina brīvības robežas gan mākslā, gan pasaules uztverē, gan savstarpējā kontaktēšanās veidā. Izrāde ir būvēta ārkārtīgi gudri — tajā ir trīs patiesības, kas kardināli atšķiras. JRT vienu savu tendenci noved līdz ārkārtīgi augstai pakāpei, un tā ir uzticēšanās skatītājam, kurš kaut ko zina, ir domājošs cilvēks un spēj skatīt lietas kopsakarībās. Līdz ar to JRT savā kontaktā ar publiku ir gājis uz sarunāšanos, veicinot un ļaujot skatītājiem nonākt līdz saviem uzskatiem. Tik lielā mērā nekad teātrī neesmu redzējusi lietu, par kuru bieži runā, bet kuras nav, — ka katrs ir cilvēks — gan sliktais, gan labais, un katram no šiem cilvēkiem ir sava patiesība. Katrs no šiem trim cilvēkiem runā šausmīgas lietas, bet vienlaikus aizkustina ar cilvēciskajiem pārdzīvojumiem. Man patīk mākslas darbi, kas balansē uz robežām, un es sajūsminos par cilvēkiem, kas to atļaujas. Man grūti atcerēties kādu darbu, kas mani ir aizskāris kā latvieti. Te jau teātris nekādā gadījumā nebalso par ebreju pazemošanu, bet gan parāda, cik vēsture ir sarežģīta. Izrādē ir fragments, kad aktieris runā no sevis un stāsta par radinieces atmiņām — viņa redzējusi, kā kādu ebrejieti, apzīmētu ar dzelteno Dāvida zvaigzni, dzen pa ielu. Lūk, tā ir teātra pozīcija! Izrāde ir kas rituālam līdzīgs. Šiem trim politnekorektajiem viedokļiem, kas līdz šim bijuši mēmi, tiek dota balss. Un pēc tam aktieris izrādes beigās sastumj kopā puķpodus, izveidojot nepārprotamu kapu kopiņu, un nolasa svētos vārdus, ko kāda māte savam dēlam rakstījusi, lai viņu aizsargātu kaujās. Un pēc tam šo zīmīti paslēpj izveidotajā kopiņā. Līdz ar to visa šī norise ir rituāls — mēmajiem iedeva balsi, bet pēc tam viņus aizlaida Dieva mierā.  

Inesis Feldmanis, LU profesors

Man izrāde atstāja ļoti pretrunīgu iespaidu. No vienas puses — jā, labi, par šo traģisko laikmetu jārunā, jo to vajag pēc iespējas labāk izprast, un jebkurš mēģinājums to darīt, ir labs. Tomēr, raugoties no vēsturnieka pozīcijām, man nebija pieņemama leģionāru vispārināšana. Izrādi skatās ļoti daudz cilvēku, tāpēc ar tēliem, ar tipāžiem jābūt ļoti uzmanīgam, jo tas rada vispārīgu priekšstatu par konkrētām cilvēku grupām. Sarkanais partizāns, manuprāt, bija ļoti laķēts, bet īpašu neizpratni radīja latviešu leģionārs — pārliecināts nacists. Epizode ar nacistu karogu ir ļoti neizdevusies. Es vismaz nezinu nevienu leģionāru, kas mājās glabā šo karogu, un, ja jūs paprasīsit Nacionālo karavīru biedrībai, arī viņi, visticamāk, nezinās. Piekrītu, ka arī tādu cilvēku droši vien var atrast, bet šis mākslas darbs rada vispārēju priekšstatu par latviešu leģionu, un to es pilnībā noraidu. Esmu daudz pētījis leģiona lietas militārajā arhīvā Freiburgā, skatījies cenzūras atzīmes par leģionāru vēstulēm, un man ir skaidrs, par ko viņi cīnījās. Lielākā daļa taču leģionā tika iesaukti, nevis gāja brīvprātīgi, un viņu intereses bija viennozīmīgas — viņi negribēja pieļaut Latvijas otrreizējo padomju okupāciju. Latviešu leģionāriem pilnīgi sveša ir nacisma ideoloģija. Saka — viņi cīnījās Vācijas politisko un militāro mērķu labā, un man kā vēsturniekam jāsaka — objektīvi viņi cīnījās vācu labā, bet subjektīvi viņi to tā neuztvēra. Leģionāriem pārmet, ka viņi izvēlējās nepareizo sabiedroto, bet — ko tad viņi varēja izvēlēties? Ja sabiedrotos izvēlētos pēc morāliem apsvērumiem, tad Lielbritānija un ASV nesadarbotos ar Staļinisko Padomju Savienību.  

Deniss Hanovs, kulturologs, humanitāro zinātņu doktors

Tolerance ir viens no fenomeniem, kas visgrūtāk izmērāms. Viens no pamatprincipiem — nekaitēt, nenodarīt pāri tam, par kuru ir vēstījums. Tādā gadījumā izrāde, kurā vairākkārt tiek aicināts atbrīvoties no ebreju sazvērestībām un vairākkārt tiek pasvītrots, ka viņi ir starp mums un var mums kaitēt, var skart ebreju kopienas jūtas, jo mazina drošības sajūtu. Nebūtu tomēr arī vēlams cenzēt mākslas darbu. Mēs dzīvojam postmodernā laikmetā, un postmodernisms paredz provokācijas, aizliegumu un tabu izaicināšanu, un JRT vienmēr ir bijis provokatīvs un vienmēr ir aicinājis domāt. Pirmais un trešais stāsts, kas provokatīvi neskar ebrejus, ir domāts kā dialogs starp aktieri un viņa viesi. Taču mani satrauc tas, ka otrais — leģionāra stāsts, kur izskan viņa priekšstats par ebrejiem un sazvērestībām, vairs nav dialogs, bet jau tieša publikas uzrunāšana. Tas var raisīt diskusiju, vai tā nav naida kurināšana, jo stāstā izskan kas līdzīgs tiešam aicinājumam atbrīvot Latviju no ebrejiem. Šādas sazvērestības teorijas klīst apkārt, un ir labi, ka no skatuves aicina par to iedomāties, jo izrādē tomēr arī parādīts, ka cilvēki var glābt citus cilvēkus, kaut par šādu varonīgu rīcību viņus pašus sagaida nāve. Vienlaikus šī ir arī antimilitāra izrāde, kas parāda, ka vara ir iznīcinājusi cilvēkus, viņu godu un īpašumus. Visiem varoņiem ārkārtīgi sāp, bet viņi nav tik intelektuāli, lai no šīm sāpēm attālinātos. Viņiem sāp, un tas ir pats galvenais.

 

 

Šī ir ļoti subjektīva lieta. Pieļauju, ka ASV, kur politkorektums ir ļoti attīstīts, šī izrāde noteikti izraisītu problēmas. Manuprāt, konkrētajā gadījumā pašai ebreju kopienai ir jālemj par to, kas tai ir vai nav pieņemams, un attiecīgi jādara tas zināms, jo nedrīkst arī saskatīt spokus tur, kur to varbūt nemaz nav.

Murgi aiz viensētas žoga
Izglītība un Kultūra
30.01.2009
autors Sergejs Kruks

Jaunā Rīgas teātra izrāde ,,Vectēvs", šķiet, ir pirmais centiens bezbailīgi likt vārdos nācijas zemapziņā mītošās pretrunīgās tieksmes.

Turēties pie mātes brunčiem

Ar Māras Zālītes vieglu roku 1988. gada latvieši kļuva par ,,bāreņu tautu". ,,Jo mums nav mātes," - tāds bija dzejnieces argu­ments. Lai gan īstenībā ar tēvu ir lielāka problēma. Literatūrā un kino dominē stingrās mātes. Ja tēvs ir blakus, tad labākajā gadījumā viņš neprot ,,ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt". JRT izrāde ,,Vectēvs" pavērusi vel nebijušu lapaspusi pašrefleksijā - aktieris meklē kara laikā bez vēsts pazudušo vectēvu. Gluži dabiski skatītājam tas liek iejusties psihoanalītiķa lomā, skaidrojot zemapziņas sūtīto vēstījumu.Tēvs, māte un dēls ir trīs stūri Edipa kompleksam, kura atrisināšanas ķīla ir tēva vārda, t. i, tēva aizlieguma palikt kopā ar māti, pieņemšana. Mātei ir jāpaliek tēvam piederīgai, bet dēlam smeldzīgā tieksme ,,pēc kaut kā cēla un nezināma" ir jāapmierina citviet sociālajā pasaule. Piekļāvies mātes krūtīm, dēls dzīvo iedomātajā pilnvērtības ilūzijas pasaulē. Lai iekļautos realitātē, viņam ir jātiek pie tēva valodas, kas ļauj izteikt jaunu tieksmi un censties pēc skaidri nosauktā mērķa īstenošanas.

Latvieši definē sevi kā valodas nāciju, un tas identitātes pētnieku arvien vairāk rosina ķerties pie Edipa problemātikas. Likumsakarīgi, ka starp pirmajiem neatkarībā paveik­tajiem darbiem bija tēva nogalināšana ar lingvista rokam. Valodnieks Ojārs Bušs pauda gandarījumu, ka ir atcelta no krievu valo­das aizgūtā tēva vārda ierakstīšana personas dokumentos: ,,Tautas apziņā tēva vārda lietošana stingri vien saistās ar pārdzīvoto tēvvārda varmācīgo uzspiešanu." Valodas psihoanalītiķis Žaks Lakāns apgalvo, ka problēmas sākas tad, ja bērns neakceptē uzspiesto Tēva vārdu, jo tādejādi nevar pārraut nabas saiti, atdalīties no mā­tes, lai iegūtu autonomiju, patstāvību. Brīvība nāk, akceptējot tēva uzspiesto aizliegumu. Noraidot to, dēls nogalina tēvu un ne­spēj piekļūt pie Likuma, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā. Tāpēc Ministru kabineta sēžu zālē atrodama senču freska ,,Viens likums, viena taisnība visiem" paliek tikai par ezotēriskas apjūsmošanas objektu. JRT aktieris Vilis Daudziņš meklē Tēva vārdu, lai izprastu maģisko ķeburu jēgu un tulkotu to Likuma valodā, kas trim dažādiem personāžiem piešķirtu vienādas tiesības saukties par latviešiem.

Trīs kopienas modeļi

Izrādē ,,Vectēvs" trīs personāži ar uzvārdu Savickis - sarkanarmietis, leģionārs un abās pusēs karojušais - iemieso trīs Edi­pa kompleksa risināšanas posmus. Savickis leģionārs neatlaidīgi turpina nogalināt visuvareno tēvu, ko personificē ,,pasauli parvaldošais žīds". Leģionārs ir visnelaimīgākais vīrs - kaut arī ,,viņa lieta" ir uzvarējusi un Latvija ir brīva, viņš tur­pina ienīst citus un vajāšanas mānijā grauj savu personību. Sarkanais Savickis ir interiorizējis tēva varu un pats to īsteno sociālajā laukā - būdams drošībnieks, ar centību ievieš sociālo kārtību padomju Latvijā. Pretēji viensētniekam leģionāram komunists ir sociāli orientēts - to apliecina vardu krājums un izstāstāmas tēmas. Tā nu gadījies, ka trešais Savickis ir pakarojis gan nacistu, gan komunistu pusē. Viņa stāstījums liecina, ka viņš ir iestrēdzis latentajā posmā - brāļu kopienā, kas tēvu ir nogalinājuši, bet vēl ietur pauzi, pirms akceptēt likumu. Savickim cilvēki frontes pretējā pusē ir kā brāļi, vienaudži, kurus viņš nešauj nogalināšanas dēļ. Izskatās cēli, bet Freids uzskata, ka šāds cilvēku kopums ir drūms, nestabils un bīstams, jo brāļi ir tikai ceļā uz tēva simboliskā ekvivalenta iegūšanu. Šis Sa­vickis ir nonāvējis abus bargos tēvus - sakumā ,,to utaino", tad ,,zilpelēko" - un paliek bez ētiskajām vadlīnijām. Kā dzīvot tālāk? Katram gadījumam viņš patur gan SS uniformu, gan OSOAVIAHIM apliecību, kas ļaus apliecināt lojalitāti jebkurai varai, jo par vērtībām taču nejautā.

Kuri tad ir lojalitātes mērītāji šodien, ja Ministru prezidents iztiek bez sirdsapziņas, Valsts prezidenta rīcību vada normatīvie akti, bet ne ētika, savukārt Saeimas priekšsēdētājam pa­saule ir aprakstīta Satversmē, un ar smadzeņu sasprindzināšanu viņš sevi neapgrūtina? Ar „latvisko" pragmatismu un zemnieka viltību, bet bez vērtībām un jelkādiem dzīves principiem pilsoņi brāļojas ar visām partijām reizē un tiek pie kārotās labklājības, vajadzības gadījumā ,,uzmetot" brāli atkritēju.

Bēg no personiskas atbildības

Visus trīs izrādes varoņus vieno burtiska tuvība mātei Zemei. Sarkanā latvieša mājās uz palodzes aug tomāti - būs ar ko māsu uzcienāt. No Amerikas atgriezies leģionārs kopj ziedus - acīmredzot tirgos 8. martā. Trešā Savicka podos aug ārstniecības augi -paša stiprumam un kaimiņu veselībai. Māte Zeme ir pēdējā mītnes vieta radiem, kaimiņiem ebrejiem, un tur var paslēpt ari savu mantu. Māte Zeme sargā karavīrus, kas ierakušies tranšejās. Māte Zeme ir rīcības attaisnojums: praktiskie latvieši savā nodabā vien kopj zemīti un, tikai svešo varu piespiesti, iet karot. Taču, būdami praktiski pēc dabas, izgudro dažādus knifus, piemēram, kā ergonomiskāk ar durkli nonāvēt naidnieku. Bet citādi latvietis dzīvo mierīgu dzīvi, pirmsedipālā ideālismā saplūstot ar māti Zemi. Vienīgā reize, kad aktierim acīs parādījās asaras, - kad viņa personāžs stāstīja par ,.sava mazā stūrīša" atņemšanu. Pēkšņi mierpilnajās attiecībās ielaužas Realitāte un prasa ieņemt kādu attieksmi, diferencēt sevi no iepriekšējā stāvokļa un uzņemties atbildību par turpmāko rīcību.

Tomēr tas nav iespējams, ja indivīds nav atbildējis uz nomācošo jautājumu - ,,kas es esmu?". Un attiecīgi - kādas man ir at­tiecības ar kaimiņu šucmani, ar kaimiņu ebreju? Pasaku varoņi iedomājas, ka ir cēlušies no kāda zvēra, mantojumā iegūstot kādu pārcilvēcisku īpašību. Lāčplēsis droši zināja tikai to, ka viņa māte ir lācene. Visu eposu viņu mocīja vīrieša funkcijas noslēpums - kas jādara ar sievieti un kā rodas bērni? Būdama nedroša par savu izcelsmi, Latvijas Republikas politiskā eli­te pat prezidentu izvēlas zoodārzā - tādu, kura šaubīgā reputācija neļauj viņam pašam skaidri definēt attieksmi pret „labējiem" un ,,kreisajiem", liberāļiem un konservatīvajiem, oligarhiem un bezdarbniekiem, vēlētājiem un Saeimu. Jo viņš nezina, kādā vērtību ietvarā bija noticis prezidenta ieņemšanas akts un kuras republikas tradīciju turpinātājs viņš ir.

Vardi un darbi

Akceptēt tēva vardu nozīmē pieņemt savu izcel­smi. Trīs ,,vectēvi" rāda, ka tā ir gana raiba. Tomēr lat­viešiem patīk kartība visās lietās - arī tēva tēlam ir jāatbilst kanonam. Politiskajai konjunktūrai nederīgie tiek ,,nogalināti", bet viņu rīcība tiek pārrakstīta jaunajā vēstures grāmatā, noņemot personisko atbildību par padarīto. Mēs vienkārši rušināmies pa zemīti, audzējam tomātus, puķes un ārstnieciskos augus, mūs piespieda rīkoties ļauni, un mums nebija brīv' atteikties darīt to, kas neatbilst šodien deklarētajai vērtību sistēmai.Latvietis vēlas, lai sveši­nieks par viņa vērtībām spriež nevis pēc faktiski pa­veiktajiem darbiem, bet pēc sirdī apslēptās pārliecī­bas un ticības. Tās ir ap­slēptas tik dziļi, ka gandrīz vai nespēj izpausties. Izrādei bez saturiskā ir arī diskursīvais plāns - tas ir veids, kādā aktieris un režisors reflektē par tēvu problēmu. Skatuviski priekšnesums ir vienmuļi garlaicīgs - aktieris praktiski neko nedara uz skatuves, reti neverbāli izrāda emocijas. Skatītājs nevar nojaust, kas notiek, ir jāklausās. Gluži kā pacients uz ,,Freida dīvāna", iekārtojies krēslā, aktieris ļaujas monoloģiskai valodas plūsmai.Problēma patiešām ir va­lodā. Nevis valsts valodas inspekcijas sargātajā ,,valodiņā", bet neprasmē lietot šo valodu smeldzīgas iekšējās sāpes izteikšanai. Uz skatuves stāstītājs taupa emocijas, jo zina, ka klausītājs ir tikai etnogrāfs, kurš meklē savdabīgu, ar ezoteriskiem simboliem pārsātinātu tekstu, nevis cenšas iejusties cita pieredzē. Jo iejusties nozīmē saprast un pieņemt, taču nav norādes, kurš stāsts būtu konjunktūras kanonam atbilstīgs. Humanitāro zinātņu aprakstoši etnogrāfiskā tradīcija prasa tikai savākt un inventarizēt šajā teritorija atrastās ,,gara mantas", lai pēc tam no Dainu skapja varētu izvilkt gadalaikam piemērotu dai­nu, no pidžamas kabatas -vēlēšanu rezultātiem atbilstošu partijas biedra karti un no bibliotēkas brīvpieejas plauktiem uz depozitāriju pārvietot dažādas vēs­tures grāmatas. Iedomājoties vienu pareizo ,,statisko latvietību”, daudzveidīgie dinamiskie ierindas latvieši nevar iekļaut savu neatkārtojamo pieredzi savas nāci­jas kontekstā. Ieraudzīdami teātrī visus trīs stāstus reizē, skatītāji, spriežot pēc kritikas un atsauksmēm inter­netā, top dziļi pārsteigti. Mani, savukārt, pārsteidza viņu sirsnīgais patiesums atziņā, ka viņi tikai tagad ir uzzinājuši par savu nacionālo dažādību.Aktiera nevēlēšanās vai neprasme izmantot spēles telpu un neverbālos izteiksmes līdzekļus iedragā stāstītāja patiesumu, jo emo­cijas neapliecina attieksmi pret vārdos sacīto. Monoizrādē aktieris dzīvo publiskās vientulības apstākļos, un nav pārliecības, ka dzirdētie stāstījumi būs saklausīti vai klusējošajam sarunas biedram veidosies jelkāda attieksme pret tiem. Monologa izvēle liek domāt, ka režisors nemaz necer uz auditorijas atsaucību, bet tā, savukārt, nesaņem nepārprotamas norā­des, kā reaģēt uz dzirdēto. Taču dzirdētais ir gana baiss, lai atbildes reakcija veidotos tūlītēji.Stāstījumos iemiesojas murgainie sapņi, kurus neparedz LR MK normatīvie akti: ,,žīdu sazvērestība”, ,,kāškrusts", ,,čeka", ,,troikas", „Hitlers" un ,,Berija".Psihoanalīze lauž metaforas un diskrētu murgu tēlus iekļauj vienotā naratīvā, lai padarītu redzamus īstās problēmas simptomus. Ar profesionālo rietumu piere­dzi nepietika, lai analītiķis distancētos no analizējamā. Lai arī psiholoģe Vaira Vīķe -Freiberga vēlējusies nest tautai terapeitiskos vārdus, Valsts prezidente Vaira Vīķe -Freiber­ga Brīvības pieminekļa pakājē jauca murgainos sapņus ar realitāti, vārdos iedzīvinot pūķus, mošķus, čūskas: „Īstenā dzīvē, ne tikai pasakās, mums nemitīgi uzmācas tie paši daudzgalvainie pūķi, tie pasi velni un mošķi, kas barojas no mūsu kopības ļaunām domām, vārdiem un darbiem. Un jā - tiklīdz pūķim vienu galvu nocērt, tā trīs ataug vietā."

Spiežu roku un saku Paldies
Kultūras Forums, 30.01./6.02.09
30.01.2009
autors Ilgvars Butulis

Vēsturiskas tematikas teātra izrādes gan skatīties, gan, vēl jo vairāk, izvērtēt  profesionālam vēsturniekam allaž ir sarežģīti. Izņēmums nav arī Jaunā Rīgas teātra izrāde Vectēvs. Uzreiz jāteic, ka kopumā šo izrādi vērtēju pozitīvi. Vairāku iemeslu dēļ. No skatuves, pie tam mūsdienīgas un autoritatīvas, tiek runāts par būtiskām, Latvijas sabiedrībai nozīmīgām un sāpīgām lietām, kuras atrodas arī vēsturnieku uzmanības centrā. Vectēvā latviešiem svarīgās pēdējā lielā kara problēmas tvertas tipiskā postmodernisma piegājienā, atsakoties no striktām patiesībām. Manis cienītais, varētu teikt, pat mīlētais teātris arī šoreiz uzrunā spēcīgi un talantīgi. Viļa Daudziņa tēlojums ir teicama aktiera uguņošana; viņa latviskās mentalitātes finešu izpratne apbrīnojama, pār- un iemiesošanās māka žilbinoša. „Veco zēnu” atmiņu monologi jūtami uzsit pa sentimentālām, grūti noformulējamām latviskās likteņkopības stīgām. Tēvu, vectēvu un nu jau arī vecvectēvu lēni gaistošie tēli, viņu gaitas, domas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi trakajā tautu slaktiņā liek te mīļi pasmaidīt, te pavīpsnāt, te nepatikā sarauties vai līdzi just. Manī mostas tāda labvēlīga skaudība pret teātra mākslu, jo saprotu, ka bieži vien zinātniski pamatotas, sakarīgas un tīri labas vēstures grāmatas cilvēki vienkārši neizlasa. Tās šķiet par biezu, par dārgu, prasa iedziļināšanos, zināmu prāta sagatavotību un intelektuālu piepūli. Arī izklāsta forma un stils parasti nav akurāt valdzinoši un saistoši. Talantīgai teātra izrādei, par kādu aplūkojamo opusu noteikti uzskatu, ir spēja un priekšrocība, vēstot par vēsturi, emocionāli un saprotami cilvēku uzbilst, ietekmēt vai vismaz aizķert.

Vēsturnieks, kas pēta vēsturi, un mākslinieks, kas runā par vēsturi, būtībā dara vienu un to pašu – aplūko cilvēku noteiktā laikā. Arī vēsturnieka darbā ir līdzpārdzīvojums un tēlaina domāšana. Tomēr vēsturnieks un mākslinieks dažādi analizē un atveido vēstures parādības. Mākslinieks pat tad, kad ataino reāli esošu (vai bijušu) objektu, vienmēr pauž savu personīgo māksliniecisko ideju. Viņam galvenā ir mākslinieciskā patiesība, nevis stingra uzticība vēsturiskajai patiesībai. Vēsturnieks, veidojot kādu vēstures tēlu, vienmēr ir saistīts ar konkrētiem pagātnes faktiem, izdomai šeit nav vietas. Pie tam vēstures zinātnes metodoloģija nosaka, ka pētniekam jāsalīdzina un jāizsijā plašs un daudzveidīgs faktu materiāls. Vilim Daudziņam kā māksliniekam pietiek ar trim sižetiem. Tos izvēloties, traktējot un veidojot savus mākslinieciskos objektus – simbolus, aktieris demonstrē savu suverēna mākslinieka stāju. Es varu šos simbolus apšaubīt, man tie var nepatikt – tās, savukārt, ir manas kā skatītāja (vai arī kā vēsturnieka) suverēnas tiesības.

Izrādes pamatsaturu, turot skatītāju pastāvīgā spriedzē, veido trīs kara dalībnieku savstarpēji konfrontējošas atmiņas, kas ir unikāls mutvārdu vēstures avots. Trīs vīri ne tikai pa savam rekonstruē kara laiku, bet atmiņās meklē sevi un savu vietu vēsturē. Tomēr atmiņas ir arī ļoti vārīgs avots. Tās viegli izgaist, saglabā otršķirīgas lietas, aizmirstot galvenās, tās viegli pārbīda norišu hronoloģiju, pieskaņo pagātnes realitātes šodienas izpratnei, kaut ko noklusē. Atmiņu autori saprotamu iemeslu dēļ sevi un savu darbību it bieži piekrāso.

Uz skatuves redzamās un dzirdamās atmiņas, ietverdamas sevī patiesu novērojumu, pazīstamu stereotipu, karavīru folkloras, noturīgu mītu un autentisku laikmeta nianšu elementus, veido krāsainu un harmonisku kopainu. Tas, protams, Viļa Daudziņa pārliecinošās profesionālās virtuozitātes nopelns. Reizē pašas par sevi neko nezināmu un jaunu par karu un latviešu gaitām tajā šīs atmiņas nepauž. Karš ir tik plaša un sarežģīti apjomīga vēstures parādība, ka triju kādreizējo cīņu veterānu atmiņas to aptvert nevar.

No skatuves klāstīto atmiņu vislielākā vērtība ir to dažādībā un apstrīdamībā. Dzirdot šīs atmiņas, man un, domāju, arī daudziem skatītājiem ik pēc brīža modās vēlme kā pamatskolā nepacietīgi tricināt pacelto roku un iebilst, papildināt: „Jā, bet mans tēvs stāstīja… mūsu kaimiņš zina teikt… utt.” Kad viltīgais Latgales partizāns, padomju virsnieka mundiera godu aizstāvot, gānīja Balvu centrā ķēzošos vācieti, gribējās iebilst, citējot kādu savu apmēram tā paša gadagājuma Latgales radu: „Vācieši allaž bija un palika vācieši. Bet es nekad neaizmirsīšu, kā 1944. gadā krievu armijas majors mūsmājās, tīšuprāt salauzis pasniegto tējkarotīti, rija olas ar visām čaumalām. Saproties, ma – jors!”

Neraugoties uz visu unikalitāti un nozīmību, lielajā vēstures izziņas procesā mutvārdu atmiņas ir tikai sveces liesma. Kā teikts kādā pasenā latviešu romānā: „Ir jauki, kad tā deg. Bet neierādiet tai saules vietu!”  Vēsture nav fizikas eksperiments, kuru ar maksimālu precizitāti varam veikt neskaitāmas reizes. Atsaukt pagājušās dienas, restaurēt tās tieši tādas, kādas tās reāli bija, mēs nekad nevaram. Varam gan, godīgi un, cik iespējams, objektīvi izmantojot dažādus avotus, pieejas un metodes, tuvoties reālajai pagātnei. Tas ir bezgalīgs process, kurā arī mākslai, konkrētā gadījumā teātra mākslai, ir godājama vieta. Aplūkojamā izrādē tās autori ir devuši savu, viņiem iespējamo ieguldījumu Latvijas vēstures skaidrošanā, darot to aizrautīgi un talantīgi. Kā profesionāls vēsturnieks spiežu viņiem roku un saku: „Paldies!”

Tomēr vēsturnieka profesija liek man aicināt skatītājus neuztvert izrādē pausto kā patiesību pēdējā instancē un negrozāmi pareizu Latvijas kara laika ainu un tipu galeriju. Varētu par to nerunāt, ja neparādītos dažu izrādes vērtētāju apgalvojumi par izrādi Vectēvs kā nebijušu un nedz daiļliteratūrā, nedz pētījumos nesasniegtu patiesības pakāpi Latvijas vēstures apzināšanā. Šādus apgalvojumus varu vērtēt kā emocionāli hipertrofētus, neizsvērtus un nepamatotus, kas manī izraisa izbrīnu un neizpratni. Rodas bažīgs jautājums – ja jau atsevišķas prominences tā vērtē izrādi, kā tajā rādīto vēsturi redz skatītāji?

Atmiņu izklāstā un attēlojumā vienmēr nozīmīga ir to apkopotāja un fiksētāja sniegtā interpretācija. Kā tipi, kā reāli eksemplāri V. Daudziņa fiksētie atmiņu teicēji ir gluži reāli un ticami. Neiedziļināšos detaļās, bet, izmantojot iespēju, atļaušos apšaubīt viena atmiņu teicēja interpretācijas pamatotību. Izrādē īpaši akcentēts un ar kāškrusta karoga pacelšanu apzīmogots otrais, latviešu leģionā dienējušais stāstnieks. Šo vīru salīdzinoši visvairāk skāris vecuma marasms, viņš pastāvīgi atkārto antiebrejiskas tirādes un kā svētumu glabā un pielūdz ģeķīgo Ādolfa karogu. Prasmīgi pasniegtā asociāciju virkne summējas – leģionārs, „ebreju šāvējs”, nacists. Vēl negatīvāku leģionāra tēlu padara atturīgām, dažbrīd gandrīz pasteļkrāsām zīmētais Latgales padomju partizāns. Neapstrīdot Vectēvā rādītā leģiona vīra eksemplārisko esamību, gribētu paust sekojošo. Pazinu (nu jau aizgājušos) un pazīstu (vēl šai saulē mītošos) daudzus leģionārus. Nezinu nevienu viņu vidū, kas pielūgtu kāškrusta karogu. Apjautājos kolēģiem, kuru darba specifika liek komunicēties ar leģionāriem vai ikdienas. Arī viņi tādus nepazīst. Mēs zinām leģionārus patriotus, nacionāli noskaņotus, tiesa, dažkārt varbūt drusku naivus, citkārt pārlieku eksaltētus, bet tādus, kuru svētums ir bijis un ir sarkanbaltsarkanais karogs.

Negribu būt didaktisks un, Dievs pasargi, norādīt ko un kā vajadzēja Vectēvā teikt un rādīt. Vienkārši paužu savus iespaidus, pārdomas un šaubas. Raižpilnie un parūgtie vārdi neatceļ manu labo iespaidu par izrādi, kurai vēlu ilgas veiksmes!

Homo Savickis
Kultūras Diena, 30.01.09
30.01.2009
autors Undīne Adamaite

Vispirms gribu atvainoties un pateikties visiem, kuri tālāk teiktajā, iespējams, atpazīs kaut ko no savām domām, izjūtām vai formulējumiem. Šo tekstu var uzskatīt par skatītāju kopdarbu. Divas nedēļas pēc izrādes Vectēvs (ērtības labad sauksim to par izrādi, pagaidām nav izdevies noformulēt precīzāku apzīmējumu) noskatīšanās sastapu daudz dažādu paaudžu cilvēkus, kas gribēja runāt par Vectēvu. Nevienam nav laika, bet pēkšņi atrodas cilvēki, kam ir laiks dalīties, strīdēties, izlīgt un atkal dalīties par kādu izrādi. Vai tas nav pirmais spēcīgākais Vectēva vērtības pierādījums? Vectēvs uzdod jautājumus. Tas — visupirms. Bieži mēdzam runāt par teātri kā vienīgo no mākslām, kas tik izteikti atrodas cilvēka visu gara darbību krustpunktā, par to, ka laba izrāde reizē ietiecas filozofu, sociologu, politologu, fiziķu, liriķu u.c. pētnieciskajā lauciņā. Bet cik bieži tiešām sastopamies ar tādiem gadījumiem? Vectēvs ir dzīvs pierādījums tam, cik nepārvērtējami milzīgs pasaules apjēgšanā var būt teātra spēks un cik liela ir tā atbildība. Diez vai būtu pārspīlēti teikts, ka Vilis Daudziņš ar savām rokām, prātu un sirdi pārcilā visu neatšķetināmo, sarežģīto Latvijas XX gs. vēsturi, radot iracionāli emocionālu sajūtu, ka ir iespējams neiespējamais: attīt atpakaļ laiku un neļaut nomirt saviem vectēviem — dārzniekam un saldumu fabrikas Laima šoferim — vieniem pašiem — karalauka trulajā anonimitātē. "1945.gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Abi mani vectēvi krita. Viens — sarkanarmietis. Viens — leģionārs," 2009.gadā raksta mazdēls, kurš pašlaik ir vecāks par abiem. Ir grūti izšķirt, kas V.Daudziņa autorprojektā Kā es meklēju savu vecotēvu ir vairāk — aktiera vai cilvēka talanta. Domāju, ka nav mazsvarīgi pie izrādes izcilības arī tas, ka aktieris pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, kura pirmā uz Otrā pasaules kara notikumiem var palūkoties no novērotāju pozīcijām. Daudziņa mamma, vēl kā maza meitene sēdēdama uz palodzes Maskavas ielas dzīvoklī, vēroja savādos cilvēkus, kas nez kāpēc iet pa ielu ar, viņasprāt, skaistām dzeltenām puķītēm pie krūtīm. Vectēvā, manuprāt, A.Hermaņa "latviešu stāstu" metode — dokumentālās dzīves pētniecība — ir sasniegusi savu pārliecinošāko izteiksmi. Teorētiski, protams, pastāv jautājums, ko tālāk? Jā, modelis tas pats. Virsotne. Solis tālāk jau būs prom no virsotnes. Par to es domāšu, ja būs iemesls, vēlāk. Vectēvs man šādu jautājumu pat aizdomu līmenī neuzdeva. Mani vairāk interesē — kā iespējams karu traģēdijas pieredzi saspiest un iedabūt vienā uz ceļiem paņemamā kastē ar zemi. Tajā gan sprāgst šrapneļi, gan tiek bakstīti dāliju gumi.

Nemorāla un humāna

Svarīgi uzsvērt, ka V.Daudziņa trīsdesmitgadnieka šķietami izlīdzinošais skats nenozīmē pretrunīgo jautājumu sentimentalizēšanu vai vienkāršošanu. Tieši otrādi. Aktieris inscenē, ka viņam nav viedokļa. Inscenē arī dienasgrāmatas intonāciju. Autora pozīcija ir atcelta kā tāda. Atbildes nepastāv pat mājienu veidā. Šī ir vēl viena izrādes vērtība, jo latviešu kultūrtelpā raksturīga gluži pretēja tendence — autoram uzņemties aizbildnieciskas rūpes par skatītāju, domājot viņa vietā un pareizo atbildi pasniedzot jau pie pirmajiem kadriem/epizodēm. Trīs stāsti. Trīs privātās vēstures — personiskās patiesības. Bija tā, tā un tā. Sarkanais partizāns, leģionārs un tāds laimes krekliņā dzimis vīrs, kuram visi kara stāsti pārvēršās mazliet minhauzeniski. Vīri brīžiem runā tādas aplamības, ka akmeņiem būtu jāsāk raudāt. Jaunākā GEO nummura tēma — kā cilvēks kļūst par slepkavu? Katrs no šiem vīriem gadu desmitus ir veltījis, lai iegravētu savā sirdsapziņā pārliecinošu attaisnojumu stāstu — viņš nav slepkava, viņš nevarēja citādi rīkoties. Vai varbūt varēja?

Skatītāju uztvere tiek pievilkta tik lielam tuvplānam, kur pazūd kopskats vai vērtējums. Mēs kopā cīnāmies tuvkaujā, cenšoties zem krieva vateņa iebakstīt vēderā durkli. Rāpjamies pa purva dūkstīm pēc puķītēm mammai. Sekojam aizklīdušajai baltajai govij. Iebraucam ar sūdiem apziestu tanku Berlīnē. Nekad nebūtu domājusi, ka mani saista visas tās gultņu un zobratiņu lietas. Uz izrādes laiku, izrādās, ka interesē. V.Daudziņš vairākas stundas ved skatītāju savā pavadā. Līdz ar to nākas pieslēgties arī puiku rotaļu kariņam.

Jāslavē arī no dokumentālajiem materiāliem radītais teksts — luga (mīlestības motīvs, detektīvintriga, komiskie elementi) un veiksmīgā montāža. Lieliskas beigas. Tumsa. Gaisma. Zvans no arhīva — šķiet, es esmu atradis jūsu vectēvu. Viss. Pārējais tiek atstāts skatītāja iztēlei.

Īpašs Vectēvs ir arī tamdēļ, ka, sakoncentrējot tik daudz tipveida stāstu un situāciju (tāds ir arī istabaugiem piekrautais blokmājas dzīvoklītis Ķengaragā/Purvciemā/Zolitūdē u.c., kur dzīvo kādreizējie jaunekļi no visiem Latvijas novadiem), neizskan neviena klišeja. Nav grūti iedomāties tādus latviešu pensionārus, kas kopj savas puķes, lamā aplamus avīžu rakstus, iedzer pa graķītim. Bet Vectēvs pārliecina, ka tik un tā divas vienādas cilvēku dzīves nemēdz būt.

Kā attēlot nāvi?

Aktieris Mihails Čehovs grāmatā Aktiera piezīmes. Dzīve un tikšanās raksta: "Cik nepatiesi mēs, aktieri, attēlojam uz skatuves nāvi! Mēs pārāk daudz uzmanības pievēršam tām fizioloģiskajām norisēm, kuras, mūsuprāt, ataino nāvi (..) Mums nav jāmoka publika, cīnoties bez elpas un raustoties agonijā (..) Un jo precīzāk mēs attēlosim fizioloģiskās mokas, jo tālāk mēs būsim no nāves ainas, kādai tai vajadzētu būt uz skatuves." Zelta vārdi. M.Čehovs kolēģiem dod reālu padomu — aktierim šajā brīdī tā jāizmaina lomas ritmiskais un metriskais zīmējums, lai publika justu laika palēninājumu, līdz palēninātais laiks uz brīdi apstājas vispār. Vai tā nenotiek, kad V.Daudziņš lēni, lēni gaisā izzīmē loka līniju, atceroties melno bizi, kas līda ārā no zemes? Zālē — kapa klusums. Nešaubos, M.Čehovs būtu novērtējis arī brīdi, kad viens no Savickiem atrok savu brāli un pēta viņa bālo nesatrūdējušo seju, matus… Laiks uz brīdi apstājas vispār. Viens no Savickiem izrādē piesauc Edvīna Šņores dokumentālo filmu Padomju stāsts. Divas pilnīgi pretējas izteiksmes un pieejas vienai tēmai. Uzskatu — vajadzīgas abas. Putinam, kurš uzskata, ka "lielākā XX gs. kļūda ir Padomju Savienības izjukšana", savā mājas kinozālē katru vakaru būtu jāskatās Padomju stāsts, kas veidota ar apzinātiem skaļiem propagandas estētikas līdzekļiem. Vectēvs iet pretējo ceļu un spoži pierāda, ka detaļa, nosacītība plus precīzi ierosināta skatītāja iztēle mākslā var darīt brīnumus. Ir redzēti stindzinoši hroniku kadri — buldozeri šķūrē izģindušu cilvēku grēdas, apavu un matu kaudzes savā neaptveramībā vienā mirklī pat izskatās kā skaisti (!) abstrakti ģeometriski raksti (Alēna Renē izcilā 1955./1956.gadā uzņemtā dokumentālā filma Nakts un migla par nacistu koncentrācijas nometņu šausmām). V.Daudziņa 3.Savickis pie frāzes "Tās ir riebīgas atmiņas!" ietriec kūdras maisā vienkāršu virtuves nazi, ar kuru pirms brīža kašņājis ārā lipīgo alvejas masu veselīgas dzīves receptei. Šajā vienā žestā kā spogulī top redzamas visas kara nāves.

Ļoti auglīga sadarbība ar scenogrāfu Uģi Bērziņu. Lielā skatuve sašaurināta līdz kamerspēles apstākļiem. Dzīvoklītis ir pilns ar katram latvietim pazīstamajiem istabaugiem — mājas svētību, līdakasti, alveju u.c. Šī lakoniskā un ietilpīgā tēlainība vērpj savu paralēlo stāstu, skatītāju iesviežot pretrunīgā asociāciju straumē. Kā poētiskā, tā — biedējošā. Augi ir visur, pat sekciju atvāžamajos plauktos. Zāle nav kara tribunāls — tā aug pāri visiem kauliem. Beigās aktieris V.Daudziņš, pārbīdot dažus puķupodus, izveido nojaušamu kapa kopiņu.

Sapieris
Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.09
30.01.2009
autors Silvija Radzobe

Manu rakstu cītīgākais lasītājs un komentētājs kritiķis N, apšaubot apzīmējumu "ārkārtēja", ko esmu veltījusi Viļa Daudziņa monoizrādei Vectēvs, kuru Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Alvis Hermanis, izsaucas – vai tad Ļeva Dodina izrāde Brāļi un māsas, tāpat veltīta Otrajam pasaules karam, nav vēl daudzkārt ārkārtējāka.

Nekādi neapšaubot Brāļus un māsas, kas pieder maniem pašiem satriecošākajiem teātra pārdzīvojumiem, tomēr uzskatu, ka Vectēvs ir ārkārtējs un, salīdzinot ar Ļ. Dodinu, modernāks teātra darbs.

Jo. Alvis Hermanis un viņa domubiedri – JRT labākie aktieri, pie kuriem pieder arī Vilis Daudziņš, – veido principiāli citādas attiecības ar publiku, nekā tas bija pierasts vēl 20. gadsimta beigās Latvijas, Krievijas un Rietumeiropas izcilāko režisoru darbos, kur skatītāji vienmēr tieši vai netieši tika audzināti, ievirzīti, noskaņoti kādā noteiktā un nepārprotamā, visbiežāk jau humānisma un demokrātijas apgarotā virzienā. Jaunajā Rīgas teātrī skatītājam piedāvā domāt pašam – salīdzināt uz skatuves redzamo ar savu pieredzi, uzskatiem, pārliecību, zināšanām – un tad radīt personisko versiju, kas var pat ievērojami atšķirties no teātrī redzētās. Vectēvā šī pieeja izpaužas ļoti ekstrēmi, jo no skatuves skan trīs absolūti atšķirīgi viedokļi par tik pretrunīgu un visus interesējošu tēmu kā Latvija Otrajā pasaules karā. Viens no tiem pieder sarkanajam partizānim, otrs – leģionāram, trešais – latviešu Šveikam, kam karš sācies leģionā un beidzies sarkanarmijas tankā. Ceturtais (varonis, viedoklis, balss...) ir aktieris Vilis Daudziņš; viņš, pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem meklēdams savu karā pazudušo vectēvu Augustu Savicki, satiekas ar trim vecajiem vīriem, arī Savickiem, lai gan neviens no tiem nav Augusts. Nepiekrītu viedoklim, ka Vectēvs ir dokumentālais teātris. Tas ir politisks, filozofisks, poētisks, psiholoģisks teātris, kas stilizēts pēc dokumentālā teātra parauga, turklāt darbs veikts tik izsmalcināti, ka, izrādās, to var pat nepamanīt. Aktieris, pamainot publikas priekšā dažus apģērba gabalus, iemiesojas katrā no kara veterāniem, bet zālei atvēl savu – intervētāja Viļa Daudziņa – lomu, jo, lai gan formāli aktieris runā monologus, tie strukturēti kā dialogi, jo vīri pūlas pārliecināt uzklausītāju par savu patiesību, paredzot un jau laikus apkarojot iespējamos iebildumus vai nevēlamus starpjautājumus. Pirmais Savickis ir latgalietis, trešais ir kurzemnieks, un aktieris gaumīgi stilizē dialektus, otrais runā literāri nevainojami. Caur runas manieri aptverot visus Latvijas reģionus, neuzbāzīgi tiek radīts priekšstats par to, ka atšķirīgie viedokļi pieder nevis trim nez no kurienes dienas gaismā izvilktiem dīvaiņiem, bet ka tie pārstāv daudz plašāku areālu – mūsu zemi. Fakts, ka Savicka mazdēls iemieso pēc kārtas trīs savus neīstos vectēvus Savickus, meklējot ceturto, īsto, nobriedina vienu no dramatiskākajiem izrādes simboliskajiem priekšstatiem par visiem latviešiem kā brāļiem (vienādi uzvārdi) un Otro pasaules karu kā brāļu karu. Bet uzreiz jāpiebilst – stipri dīvainu brāļu karu. Teātris pasaka to, ko tik konsekventi nav pateicis neviens vēsturnieks, neviens literāts: Otrais pasaules karš nebija mūsu karš. Ja kaut cik zināma vēsture, ir saprotams, ka Pirmais (pasaules karš) bija mūsējais: vispirms cerības uz savu zemi, tad jau – uz valsti. Otrais bija vāciešu karš, krievu karš. Bet ne latviešu, kuriem nupat iznīcināta valsts, sagrauts viss, kas veido vienotību, kolektīvo pašapziņu. Kāda baisa izvēle – pie vieniem vai otriem (okupantiem), bet ne par sevi, ne priekš sevis. Atkal – kalpi, kas strādā kungam: vācietim vai krievam. Atkal bērni, kam vēsture piespēlē svešus "tēvus". Partizāns un leģionārs, lai saglabātu pašcieņu un attaisnotu savu uz nozieguma robežas balansējošo toreizējo rīcību, pūlas pārliecināt, ka vienā vai otrā pusē nonākuši pēc savas izvēles un pārliecības, katrs slavē savu "kungu", kurš bijis pārāks par to otro. Tā ir kalpa vai pusaudža infantilā psihe, nevis raksturīga nobriedušam vīram. Tāpēc arī nav grēka nožēlas, jo kalps vai puika neizvēlas, tas pilda vienīgi pavēles, tāpēc arī neuzņemas atbildību par savu rīcību. Kaut arī tas no atbildības neatbrīvo – ne morālā, ne juridiskā aspektā. (Vai šīs relatīvi nesenās vēstures baigās grimases nepalīdz saprast arī dažus būtiskus tā posta cēloņus, kas mūs piemeklē patlaban?) Visprecīzāk latviešus Otrajā karā raksturo trešais monologs: kurā virzienā vējš aizpūta, tur aizgāja, "vējš" mainījās, tāpēc viens un tas pats cilvēks varēja doties vienā karā arī pilnīgi pretējos virzienos. Trešā Savicka psihe īstenībā ir visvairāk nobriedušam cilvēkam raksturīga – viņš ir spējīgs paskatīties uz sevi no malas, arī pasmieties par sevi. Taču, lai arī grāmata par Šveiku Latvijā ir ļoti populāra, latvieši sevi negrib atzīt par šveikiem, viņi sevi grib redzēt par drāmas vai traģēdijas varoņiem.

Katrs monologs ieturēts atšķirīgā žanrā. Pirmais – drāma ar absurda elementiem, otrs – fantasmagorija ar ārprāta elementiem, trešais – traģikomēdija. Tas ir intelektuāls absurds un prāta neprāts, kura būtība uztverama un baudāma, salīdzinot no skatuves skanošos ekstrēmos apgalvojumus ar saviem priekšstatiem par vēsturi. Tie noteikti ir visnesaķemmētākie, visneizkastrētākie teksti par Otro karu, kas jelkad skanējuši Latvijas publiskajā telpā, bet ko var dzirdēt daudzu tādu blokmāju virtuvītēs, kādu Uģis Bērziņš iekārtojis uz skatuves. Šī virtuve ir piekrauta ar dzelteniem kūdras maisiem, kuros mīksti ieiet nazis – kā cilvēka miesā. Kastē iebērta zeme, kurā Savickis nr. 2 sakās rušinām narcišu sīpolus, bet tā raisa asociācijas arī ar Latvijas zemi, pilnu neidentificētiem līķiem, nesprāgušiem lādiņiem, baisiem noziegumiem un drūmiem noslēpumiem. Visur podos zied puķes, zaļām spīdīgām lapām un košiem ziediem, ar puķēm pilni izrādās pat plaukti aiz sekcijas durtiņām. Ienāk prātā, ka visleknāk jau zāle aug kapos virs nekoptām kopiņām. Bet varbūt (kā Gabriela Garsijas Markesa Simts vientulības gados) tas ir (tropu) audzelīgais zaļums, kas līdzīgi aizmirstības zirneklim piestīgo telpu...

Daži teksti izrādē ir tik ekstrēmi, ka pārņem sajūta, kāda ir šūpolēs, kas uzšūpotas ļoti augstu, un, nākot lejā no šā augstā šūpojiena, reibst galva un pakrūtē vibrē. (Tā ir ļoti pacilājoša sajūta – klāt būt absolūtas brīvības aktā, ko realizē teātris.) Piemēram, tas ir tad, kad partizāns stāsta par laimi, ko jutis, kad pāri laukam ieraudzījis nākam sarkanarmiešus vai kad mežā ar veiksmi pēc troiku tiesas šāvis šucmaņus. Vai kad leģionārs vaino ebrejus visās nelaimēs un atzīst Hitleru par pasaulē gudrāko cilvēku, kura godināšanai zem aizkara piekāris nacistu karogu ar kāškrustu. Taču tā nav pašmērķīga epatāža. Finālā saprotams, ka tā ir izrāde rituāls, kurā, ļaujot izskanēt, no politkorektuma viedokļa raugoties, aplamajiem viedokļiem, tie tiek neitralizēti, jo uzklausīti un aizlaisti Dieva mierā. Bet ne tikai. Katrā no vīriem (arī visnegatīvākajā, kas teātrī redzēts tik reti) aktieris un režisors saskata cilvēku, ne tikai funkciju vai tipu, jo dod tam tiesības uz sāpēm un drāmu, kas viņus neattaisno, bet palīdz saprast. Tādas traģiskās kulminācijas ir partizāna stāsts par to, ko viņš jutis, izrokot šucmaņu nošautā brāļa mirstīgās atliekas, vai leģionāra atmiņas par raudošo tēvu, kuram padomju armija apgānījusi mājas. Pāris žesti, uz dažām sekundēm pārvērsta balss, kas, šķiet, pieder pilnīgi citam cilvēkam... Un zālē absolūts klusums. Vilis Daudziņš uz skatuves šajā izrādē strādā tā, it kā spēlētu klavieres. Bet klavieru lomā ir skatītāju zāle. Kad aktieris grib, publika smejas, kad grib, tā sastingst nekustīga, kad grib – uzmanībā saliecas uz priekšu.... (Cita rakstura, bet līdzīga mēroga cilvēciskais un mākslinieciskais fascinējums piemīt vēl Gundaram Āboliņam.) Finālā Vilis Daudziņš pārvieto dažus no daudzajiem puķu podiem un izveidojas nepārprotama kapa kopiņa. Aktieris nolasa kādu Kara muzejā atrastu lapiņu ar svētajiem vārdiem no Bībeles, ko sievietes devušas līdzi, vīriem ejot karā, lai tos aizsargātu. Kad lapiņa tiek ielikta kopiņas zaļumos, teātris notikušajam piešķir kādu augstāku, sakrālu jēgu, pārvēršas par priesteri sapieri: Latvijas vēstures sprādzienbīstamo, cilvēku prātos esošo intelektuālo mīnu neitralizētāju.

Veselu gadu Vilis Daudziņš strādāja pie Vectēva: rakās muzeju arhīvos, tikās ar kara dalībniekiem, uzrakstīja talantīgu un drosmīgu tekstu, ko tikpat talantīgi un drosmīgi kopā ar režisoru iestudēja. Un tā apliecināja, ka Alvja Hermaņa izaudzinātie aktieri ir īpaši – ne tikai izpildītāji, bet patiešām radītāji.

Bez grēkapziņas
Kultūras Diena, 23.01.09
30.01.2009
autors Normunds Naumanis

Viļa Daudziņa autorprojekts Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī

Uzreiz atzīšos — izņemot pāris tehnisku detaļu par ieročiem un kauju taktiku, izrāde Vectēvs informatīvā ziņā man nesagādāja pārsteigumus. Domāju, kā ikvienam pieaugušam cilvēkam, kurš kaut nedaudz interesējas par savas tautas un XX gadsimta vēsturi. Vāciešiem ir tāds vārds ein Kompendium (apmēram: apkopojums — ceļvedis) — visu zīmīgāko, spilgtāko detaļu, tēlu, arī stereotipu un klišeju mozaīkveida esence, kas katra klausītāja/lasītāja/skatītāja atmiņā restaurē kādu notikumu. To pašu varu attiecināt uz izrādes informāciju par latviešu dalību XX gadsimta traģiskākajā noziegumā — Otrajā pasaules karā, kura trīs stundu laikā skan no Jaunā Rīgas teātra lielās zāles skatuves, kuru scenogrāfs Uģis Bērziņš pārvērtis tipveida hruščovkas pirmā stāva dzīvokļa istabā — bišķi sirreāla paskata siltumnīcā, jo galvenās "mēbeles" te ir dažādi zaļi augi. Šajos gandrīz džungļos ierodas lugas/izrādes galvenais varonis Vilis Daudziņš (tēlo aktieris Vilis Daudziņš), lai noskaidrotu viena sava vectēva, Augusta Savicka, identitāti — ja nu šis bezvēsts prombūtnē esošais cilvēks pēc kara tomēr izrādās dzīvs? Un Vilis noklausās trīs dažādas versijas par personu Savicki, kurš nevienā gadījumā nav Augusts (arī šos trīs personāžus spēlē Vilis Daudziņš). Par Savicka ar trim identitātēm dzīvi, par kara laiku, par uzskatiem, visbeidzot — un tas ir atslēgjautājums — par to, kāpēc viņš jeb viņi ir palikuši dzīvi. Un ne mazāk svarīgi — kas ir tas spēks, kas viņus, tik dažādos (sarkano partizānu, leģionāru un vīru, kas karojis abās pusēs, kuras mēs ierasti saucam — pie vāciešiem un pie krieviem...) tur pie dzīvības un šīs zemes? To izrādes laikā katrs var noskaidrot un, pateicoties dramaturģiski veikli strukturētajiem tekstiem un dziļi personiskajai intonācijai, trīs stundas vectēvu pasaulē aizrit nemanot.

Konteksts

Tomēr. Kāpēc Vectēvs, būdama "latviešu stāstu" kārtējā versija un teju ideāla monoluga, kas paver iespēju talantīgam aktierim izdzīvot četru dažādu personu/cilvēku/raksturu/tipāžu/sociālo masku hipostāzes, tomēr vienlaikus teksta kvalitātes un galvenokārt jēdzieniskās ietilpības dēļ radikāli atšķiras no JRT iekoptā dokumentālās jeb, kā Eiropā pieņemts, verbatim drāmas kanona? Kāpēc šī izrāde ir tik vērtīga teatrālā pieredze, kas jau ļāvusi kolēģēm izplūst eksaltētos vispārinājumos "ārkārtējs notikums", "mākslinieciski izrāde ir vienkārši izcila" (kas aplam pēc definīcijas — izcila māksla nevar būt vienkārša) un runāt par patiesības pakāpi, kāda nav redzēta "nekad un nekur", kā kad pēkšņi vairs nebūtu nedz Ļeva Dodina Brāļi un māsas vai Spējais pagrieziens, Jurija Ļubimova izrādes, Larisas Šepitjko, Alekseja Askoldova, Elema Kļimova, Aleksandra Sokurova, Alekseja Germana, Romāna Polaņska, Andžeja Vajdas, Olivera Hiršbīgela vai Maksa Ferberbeka savlaik skandalozās, tagad — izcili skaudrās filmas (te nosaucu vien niecīgu daļu no pēdējo trīsdesmit gadu Eiropas kultūras pieredzes, kas skrupulozi pētījusi Otrā pasaules kara un tā seku historiogrāfiskos un psiholoģiskos fenomenus). Galu galā — kā kad neeksistētu Hannas Ārentes vai Gintera Grasa TĀS divas grāmatas — runa, protams, ir par Atmiņu sīpolu un Ļaunuma banalitāti, nu jau klasiskiem tekstiem, kas idejiskā un pat tēlaini strukturālajā ziņā attiecināmi uz izrādi Vectēvs mērogā 1 pret 1. Esmu pārliecināts, ka JRT izrādes veidotāji — režisors Alvis Hermanis un autors Vilis Daudziņš — šo kontekstu ne tikai pārzina, bet ar to rotaļājas, ja tā drīkst teikt. Kaut gan — kāpēc ne, ja izrādes žanrs ir traģikomēdija?

Kas nosaka īpašīgumu?

Un tomēr, protams, Vectēvam ir īpaša, varbūt pat revolucionāra vieta gan pašreizējā latviešu teātrī, gan nācijas kolektīvo atmiņu definējošās literatūras žanrā. Pa punktiem šis īpašīgums varētu skanēt tā:

1) Jaunais Rīgas teātris turpina manifestēt un šoreiz ar īstu pionieru degsmi latviešu vēsturnieku akadēmiskajās aprindās bieži apstrīdēto un noliegto patiesību, ka vēsture — tie nav tikai sausi fakti. Kaut gan XXI gadsimta apziņai mazliet šizofrēniska jau ir pati fakta abstraktas eksistences iespēja — vai tad tanki paši devās kaujās un kalašņikovi paši šāva? Taču paradokss ir tāds, ka vien nesen t.s. vēsturnieki sāka aprast ar domu, ka aiz katra fakta, pavēles un taktiskās/stratēģiskās rīcības stāv konkrēti cilvēki jeb tā sauktā subjektīvā vēsture (tieši šī iemesla — oficiālās vēstures alternatīvu meklējumu — dēļ bijušajā PSRS 80.gados superpopulārs kļūst memuāristikas žanrs).

2) Vectēva naratīva struktūra — četri dažādi skata leņķi par (nosacīti) vienu laikmetu — ļauj kategoriski definēt tēzi, ka "patiesība ir kā sīpols — pa kārtai lobi tās satura mizas slāņus, līdz beigās paliek tukšums — jo vienas, absolūtas patiesības nav" (G.Grass, kas vēl zīmīgi izrādes konotācijās, arī dienējis SS tanku divīzijā). Turklāt, cilvēka individuālā atmiņa ir visuzskatāmākais instruments, ar kuru šo tēzi ilustrēt (un kā tas arī notiek izrādē, kas ideāli veidota pēc klasiskās drāmas principa tēze — antitēze — sintēze). Jo atmiņas — tie ir patiesības apsolījumi, kuriem varam tuvoties pa dažādiem apvedus ceļiem, līdz patiesība ir sērkociņa attālumā un... pļurkt, uz skatuves dziest gaisma un Viļa Daudziņa varonim Vilim balss telefonā pavēsta: "Varbūt es esmu atradis jūsu vectēvu." Interesanti, ka lugas naratīvs ļauj "samierināt" izrādes konfrontējošos — stereotipizējot, šucmaņu slaktētāja un ebreju šāvēja — viedokļus, lai finālā triumfētu kā izteikti pacifistisks, antimilitāra patosa caurstrāvots teātra darbs.

3) Kas te ir galvenais varonis? Vai tie ir trīs Savicki (visticamāk, šī dramaturģiskā intriga ir fikcija — izrādē redzamos prototipu uzvārds nav Savickis, kaut arī aktiera — protagonista vienam reālajam vectēvam tāds ir)? Vai tomēr tēls "aktieris Vilis Daudziņš, kurš meklē vectēvu" un kura komentāri taktiski virza iestudējumu pacifistiska izteikuma virzienā, eleganti tušējot citu lugas varoņu antisemītisko vai nacionālistisko ekstrēmismu? Vai arī –— skatītāju zāles metafiziskā kolektīvā atmiņa, kas izrādes laikā izvelk no savām bezapziņas lādītēm tik pretrunīgās, subjektīvās patiesības par kara laiku, ka tas, būdams nepiedzīvots, kļūst par personīgo pieredzi? Kurš var atrisināt šo kalambūru, kāds iespējams tikai teātrī?

4) Visbeidzot — šī ir pirmā izrāde Latvijas teātros, kas neatkarības atgūšanas gados aprāda, ka joprojām iespējams visai komfortabli dzīvot bez grēkapziņas. Vectēvs galu galā vēsta par politisko infantilismu, kuram pateicoties zeļ un plaukst nespēja iedibināt nacionālās samierināšanās līdzsvaru — nedz pilsoņu vidē, nedz, kas daudz ļaunāk, pat oficiālās vēstures interpretētāju un reālpolitiķu starpā.

Lai arī izvēlētā Šveika (izrādē trešā karotāja) traģikomiskā intonācija jēdzieniski noslēdz, ierāmē Vectēva skarto dzīvesstāstu teritoriju, lai arī visi trīs Savicki savas dvēseles labākajos mirkļos ar roku — putna spārnu mājieniem vēlas aizlidot no "tagad, te" ideālajā (tak jau savas grūtās, bet īstās jaunības) pasaulē, viņu reālā dzīve ir eksistence kā zaļajiem augiem — pie mākslīgā apgaismojuma, kurinot un dedzinot pašiem sevi. Visbiežāk — diemžēl, ar naidu. Kamēr neatnāk Godo, kas gatavs uzklausīt. Kā raksta holokausta pētniece Hanna Ārente: "Ļaunums vienmēr ir banāls, jo tas ekstrēmās, eksistenciālās situācijās motivē cilvēkus atteikties dzirdēt savas sirdsapziņas balsi, apjēgt realitāti un — tikai izdzīvot. Visi smagākie jautājumi sākas pēc tam. Nav upuru un slepkavu. Ir cilvēki ar un bez sirdsapziņas." Spriediet tad paši, kāda pēc Vectēva sanāk tā mūsu nācijas sirdsapziņa. Nedomāju, ka JRT versijā latviešiem tiks garantēts mierīgs miegs.

Vectēvu stāsti jeb saistoši par vēsturi
www.delfi.lv
30.01.2009
autors Dita Eglīte

Jaunais Rīgas teātris turpina savu iekopto stilu un virzienu. Oponējot visām Šekspīra traģēdijām kopā ņemtām, tiek stāstīti mūsu pašu stāsti. Vispirms tie bija "Latviešu stāsti", pēc tam asprātīgas etīdes par satikšanās tēmu Latviešu mīlestībā, bet tagad – psihoanalītisks pētījums par cilvēka motīviem, pārliecību un likteņiem vēsturiskos krustpunktos. Viļa Daudziņa un Alvja Hermaņa "Vectēvs" mēģina restaurēt II Pasaules kara notikumus atsevišķu cilvēku likteņos.

Viļa Daudziņa monoizrāde ilgst gandrīz trīs stundas, taču uzmanība atslābst tikai atsevišķos momentos. Aktieris filigrāni izveidojis stāstu kompozīciju ar "iešūpojošu" ievadu, izvēlētiem spriedzes momentiem, ar klusuma mirkļiem pārdomām un skatītāja personīgajām asociācijām. Līdzās ir gan komiskais, gan traģiskais un paradoksālais. Varētu šķist, ka komika panākta tikai "ārējiem" līdzekļiem, atdarinot stāsta varoņu valodas akcentu un runas stila īpatnības (neiztrūkst pat latviešu skatītāja tik gaidītie joki par kakām un pirdieniem, uz ko publika joprojām reaģē apbrīnojami atsaucīgi…). Taču vēl lielāka nozīme bijusi tam, kā un kas skatuves priekšnesumam atlasīts no varoņu stāstītā. Pieļauju, ka tie nav bijuši tikai trīs prototipi, bet aktieris šo to pats vēl klāt sacerējis, lai stāsti veidotu dinamisku un nospriegotu dialogu arī paši savā starpā. Turklāt izrādes kompozīcijā izmantots "stāsts stāstā" jeb "teātris teātrī" princips. Šo trīs dažādo Savicku, II Pasaules kara dalībnieku un aculiecinieku stāstus, nomainot tikai kreklus, izstāsta aktieris Vilis Daudziņš, kurš, izrādei sākoties, personīgi stādās priekšā, paskaidrojot, kā tapusi šī izrāde. Viņa vectēvs Augusts Savickis visus šos gadus skaitījies karā bez vēsts pazudušais. Palikušajiem pazudušais pa īstam miris ir tikai tad, ja zināma kapa vieta. Meklējot to, Vilis Daudziņš gan ticies ar vēl dzīvajiem karu piedzīvojušajiem, gan pētījis arhīvu un muzeju materiālus. Viegli iedomāties, kā ģeometriskā progresijā tikai pieaudzis jaunu jautājumu un nezināmo skaits. Tas pilnīgi noteikti bijis grūtāks uzdevums nekā noslīpēt vienu Latviešu stāstu. Turklāt sarežģītāku uzdevumu padarīja arī personīgais faktors. Tāpat – diez vai skatītāju zālē atradīsies kāds, kurš izrādes laikā neiedomāsies par savu vectēvu. Arī viņš noteikti ir kaut ko stāstījis, bijis par kaut ko pārliecināts, atstājot iespaidu uz mūsu attieksmi pret karu, ebrejiem, Hitleru, PSRS utt. Kā rezultātā tev rodas sajūta, ka izrādes laikā kontaktē ar savu personīgo vēsturi.

Viens no Savickiem uzstājīgi saka: sava vēsture ir "jāzin", īstā vēsture!... Jā, interesanti, kā skolā šobrīd tiek mācīta vēsture. Skatoties izrādi jādomā arī par to, kas vispār ir vēsture un ko nozīmē "īstā" vēsture? Bezkaislīgi pat faktus nav iespējams pasniegt! Viss atkarīgs no konkrētā cilvēka – skolotāja ģimenes likteņiem, viņa attieksmes pret notikumiem un izvēlētajām mācību grāmatām. Izrādē lieliski izdevies izstāstīt par vairāk nekā pusgadsimtu seniem notikumiem no trim (pašu V. Daudziņu ieskaitot, no četriem) skatu punktiem. Un iznāk, ka vienalga "patiesība ir kaut kur ārā"… Jo katrā no mums iekšā jau var būt tikai viena pārliecība, ko veido simttūkstoš faktori – sākot ar vietu un laiku, kurā esi piedzimis, kādi lielās vēstures notikumi šķērsojuši tavu dzīvi, kādus cilvēkus esi saticis, kas ir tavi skolotāji, kāds ir tavs raksturs un dzīves uztvere…

Droši vien vieglāk dzīvot, ja visās lietās ir kāda viena patiesība. Īpaši, ja tas nav pretrunā ar tavu pārliecību. Gan attiecībā uz II Pasaules karu, gan… uz 13.janvāra notikumiem Vecrīgā.

Ekspresrecenzija
www.diena.lv
30.01.2009
autors Zane Radzobe

Īsā formātā pateikt par "Vectēvu", izrādi, kas 16.janvārī vēra priekškaru Jaunajā Rīgas teātrī, ko oriģinālu, šķiet, būs grūti. Mākslinieciski izrāde ir vienkārši izcila, savukārt cilvēciskā un pilsoniskā (ja vien šis vārdu savienojums jau nebūtu kļuvis par palamu novalkātības dēļ) drosme uzstāda pavisam jaunas prasības visam, kas top vai taps mūsu teātra kultūrā pēc tam. Un ne tikai teātrī — jo "Vectēvs" ir skaudrs un gudrs skatījums uz mūsu dzīvo vēsturi. Kāda tā ir — par to ļauts spriest skatītājam katram pašam.

Mazliet netipiski izcilai izrādei pēc "Vectēva" noskatīšanās mazāk gribas runāt par tās tehnisko un māksliniecisko izcilību, bet par saturu. Kaut, protams, tieši tas liecina, cik laba izrāde tā patiesībā ir — nekas netraucē, nekas nešķiet lieks, var ļauties ilūzijai, ka formas nemaz nav — tikai saturs. Alvja Hermaņa stāstu forma šķiet tik organiska tieši šai izrādei, itin kā tai arī būtu radīta. Tas pats attiecināms uz Uģa Bērziņa scenogrāfiju, kurā jūtamas Monikas Pormales darbu vēsmas. Bet — kāpēc gan neizmantot teātra rokrakstu, ja strādā? Kaut scenogrāfiskā līdzība te arī beidzas – pie rokraksta. Saturs rakstītajam ir cits, un U.Bērziņš drīzāk strādā nevis ar tekstūrām un emocijām, bet ar metaforām. Abi scenogrāfijas radītie tēli — istabas augu bataljons, kas burtiski nosedz skatuves telpu, un melnzeme puķu podos un celofāna maisos, ir izjūtā precīzi latviski. Galu galā par to jau arī izrāde – par zemi tiešā un pārnestā nozīmē. Par lielu zemi un to, kuru iespējams iepildīt podiņā, lai iedēstītu tomātus. Par lielu patiesību, ar ko laiks izrīkojas pa savam, un savu, maziņo, ko, lai kā gribēdams, nekāds politkorektums cilvēkam nevar atņemt. Un par to, ka visi trīs Viļa Daudziņa stāstu varoņi ir latvieši – jo arī tas ir ļoti latviski, ka zeme plūst asinīs – zeme, kurā var stādīt, kurā kāds apbedīts, kura piemēslota dzelžiem, kura lido pāri skatuvei pēc improvizēta lādiņa sprāgšanas... Ka zeme, lai arī stāsti atšķirīgi, ir viena un tā pati.

Vectēvs ir politnekorekta un pretrunīga izrāde. Ļoti, ļoti. Būt partizānu acīm un ausīm, šaut šucmaņus "pēc troikas tiesas" un vēlāk strādāt orgānos, jo "padevās un patika", apšaubīt holokaustu vai Hitlera dzimšanas dienā izkārt karogu ar kārškrustu – kāda nu kuram izrādes varonim ir patiesības un drosmes definīcija šodien. Bet tieši šī Viļa Daudziņa izvēle būt līdz ekstrēmam godīgam, nevis pareizam Vectēvus padara par Notikumu, bez tam ne tikai teātrī. Saasinot konfliktu, varētu teikt – tā atdod balsi veselai paaudzei, ko publiskā telpā nedzirdam. Tā dēļ, ko varētu pateikt, šī paaudze ir izrādījusies lieka šodienas Latvijā, kuras sabiedrībai par vēsturi patīk domāt skaitļos, datumos un skaidrās konstrukcijās. Lai ir smuki – skaidrs, kas ir nelieši, bet kas – upuri. Problēma – ka nav jau īsti skaidrs. Ka shēmā, kastītēs ar melnu vai baltu etiķeti jāieliek dzīvi cilvēki, kas negrib locīties un liekt savu dzīvi, lai tā atbilstu politkorektam standartam. Ka mēs pilnībā esam izlaiduši "pelēko zonu". Ka, kā izrādē it kā nejauši jautā Vilis Daudziņš, ir jāatbild uz jautājumu – kāpēc tad izdzīvoji? Jāatbild visiem un primāri varbūt nevis sabiedrībai, kas par to tā arī nav sākusi interesēties, bet galu galā pašam sev.

Izrādes varoņi ir pārsteidzoši godīgi – gan tajā, ko pasaka vārdiem, gan tajā, ko stāsta netieši, un viņu cilvēcisko pretrunīgumu izcili izdevies iemiesot V.Daudziņam gan kā aktierim, gan kā materiāla autoram. Aktiera filigrānajā spēlē uz skatuves dzīvo cilvēki, kas var būt simpātiski, stāstot, kā spridzināta ciema padome un ka, žēl, maz šucmaņu aizgāja bojā. Un var izvēlēties dzirdēt vai nedzirdēt, ka izlūku varoņstāstiem cauri skan sāpe par vāciešu nošauto brāli. Ka otram stāstam tāpat sava sāpe. Ka viens sajūsminās, kā krievi apšauda vāciešus, otrs – kā vācieši bombardē britus, bet trešajam sajūsmu izraisa aeroplāna pacelšanās. Izrādes struktūrā – leģionāra, partizāna un cilvēka, kam "laimējies" dienēt abās pusēs, stāstu izvēlē – nav nekā pārsteidzoša. Tie ir fakti un skaitļi, ko mums visiem vajadzētu zināt. Bet patiesi pārsteidzoši ir tas, ka izrādes veidotāji inteliģenti ir ļāvuši pretrunīgiem viedokļiem būt cilvēciskiem un runāt pašiem par sevi. Ka beidzot Latvijā ir izrāde, kas pretrunīgā jautājumā pieļauj dažādus skatu punktus. Reti kas taču dzīvē ir viennozīmīgs, un lielākoties jau viena viedokļa pastāvēšana otru neapdraud. Tas, ka "lielā patiesība" rodas no tām visām kopā, tāpat taču skaidrs.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.01.09
30.01.2009
autors Līga Ulberte

****

Spožs aktiera Viļa Daudziņa autorteātris un liecība JRT aktieru universālajam profesionālajam rūdījumam. Tekstuāli apjomīgais vēstījums par trīs latviešu vīru likteņiem Otrajā pasaules karā uzrunā vairāku iemeslu dēļ. Nozīme ir gan saturam — sarežģītu vēstures kolīziju nevienkāršotai interpretācijai —, gan formai — aktiera harmoniskās personības noteiktajai stāstījuma intonācijai, kas prot smieties bez sarkasma, skumt bez eksaltācijas, runāt par latviešiem bez patosa un tomēr ar mīlestību. Šis nu reiz ir gadījums, kad principiāli būtisks ir nevis aktieris — izpildītājs, bet gan aktieris — autors ar savu attieksmi pret izrādē runāto. Un Vilis Daudziņš lielās skatītāju zāles priekšā atbruņojoši godīgi atļaujas būt gan ļoti personisks, gan artistiski dažāds, ar minimāliem ārējās izteiksmes līdzekļiem atdzīvinot trīs dažādus raksturus. Un tomēr. Stāstu stāstīšana, lai cik talantīga, JRT nevar turpināties bezgalīgi. Vectēvs vēlreiz skaudri atgādina, kāda mēroga lomas aktieris Vilis Daudziņš varētu spēlēt citu autoru sarakstītās lugās.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.01.09
30.01.2009
autors Silvija Radzobe

*****

Ārkārtējs notikums Latvijas garīgajā telpā, kura nozīmi vēl varbūt pat nav iespējams precīzi aptvert. Uzvedums, pirmkārt, apliecina Alvja Hermaņa teātra koncepcijas totāli radošo dabu, jo tieši tā ir ļāvusi attīstīties un nobriest tai radošajai, cilvēciskajai un mākslinieciskajai potencei, kas bija vērojama Vilī Daudziņā kā jaunā aktierī, viņam savulaik beidzot Daugavpils teātra kursu. Otrkārt, aktieris sevi apliecina ne tikai kā talantīgu izpildītāju, bet arī kā apdāvinātu rakstnieku — tekstradi, bet — pats galvenais — kā ļoti drosmīgu dzīves un cilvēku pētnieku. Uzvedums par Otro pasaules karu un tā joprojām dzīvo saistību ar mūsdienām pasaka vairāk, nekā līdz šim spējis kāds Latvijas rakstnieks, vēsturnieks vai teātris. Pretējie viedokļi par karu tiek pasniegti tādā patiesības pakāpē (neizkastrēti, nesaķemmēti, nepolitkorektizēti), kādu es teātrī neesmu sastapusi nekur un nekad. Pats fenomenālākais piedzīvojums bija sevi pieķert pie neviļām domām "Bet vai tad tā drīkst?". Vectēvs ir notikums arī tādā ziņā, ka citiem teātriem nāksies rēķināties — no 16.janvāra Latvijā apstiprināti jauni patiesības standarti tēmām par Latvijas vēsturi un šodienu.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 20.01.09
30.01.2009
autors Henrieta Verhoustinska

****

Vilis Daudziņš paveic lielu darbu. Pirmais un acīmredzamais — viņš viens, ar minimāliem, bet ķirurģiski precīziem līdzekļiem izveidojot trīs apjomīgus, reljefus tēlus, Lielajā zālē gandrīz neatslābstoši notur skatītāju uzmanību (ir bauda ieklausīties zālē, kas smejas, piekrītoši ņurd un pieklust tai īpašajā klusumā). Otrais, gandrīz vēl būtiskākais — Daudziņš pats izpētes ceļā radījis izrādes materiālu, kas košāk par vēstures grāmatām parāda latviešu neviennozīmīgo dalību Otrajā pasaules karā un Latvijas neatkarības zaudēšanā (vispārinot — mūsu nācijas sarežģīto likteni, kāds tas gandrīz vienmēr bijis kolīziju un pasaules vēstures pagriezienu brīžos). Trešais — aktieris šos trīs atšķirīgos dokumentālos stāstus padara personiskus, savijot ar savas ģimenes mazo vēsturi. Iespējams, šo personisko līdzdalību vēl padziļinot (pastāstot par otru vectēvu?), tiktu panākts lielāks emocionālais satricinājums, taču — vai netiktu zaudēta objektivitātes izjūta? Vienbrīd likās, ka režisora Alvja Hermaņa dalība izrādes tapšanā varētu būt mazliet lielāka — šobrīd viņš darbojies vairāk kā redaktors un korektors, taču tajā pašā laikā tad zustu izrādes stingrās viena cilvēka autorības garša.