Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
VĒSTURES IZPĒTES KOMISIJA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

VĒSTURES IZPĒTES KOMISIJA

Režisors Alvis Hermanis: “Taisīt izrādi par "čekas maisu" lietu ir diezgan neiespējami, jo tur katra cilvēka gadījums ir pārāk atšķirīgs, un līdz ar to vispārinājumus veikt ir bezjēdzīgi. Par katru no viņiem tad būtu jātaisa atsevišķa izrāde. Mēs nekad neuzzināsim daudzu "čekas maisos" atrasto stāstus. Vai nu tāpēc, ka viņi ir miruši, vai tāpēc, ka daudzos gadījumos tie ir pārāk intīmi un personiski, lai ar tiem dalītos publiski. Gluži tāpat, dažādu iemeslu dēļ, mēs vairs neuzzināsim daudzu čekas ziņotāju upuru stāstus.
Publicētajos sarakstos es atradu daudzus desmitus cilvēku, kurus pazinu personīgi. Un par daudzu no viņiem privāto dzīvi es zinu pietiekami, lai iztēlotos, uz kāda pamata viņi tur nokļuvuši vai tikuši šantažēti. Samest viņus visus vienā kaudzē ir diezgan sātanisks plāns, un ar šo izrādi mēs negribētu tajā piedalīties. Tāpēc šī izrāde nebūs par Andri Slapiņu, kura vārds ir čekas maisos un kurš, atšķirībā no mums visiem, ir atdevis dzīvību par Latvijas brīvību. Jo novienkāršota vēstures leğenda par tumšajiem un gaišajiem spēkiem būtu gan nepatiesa, gan negodīga. Šī izrāde būs par to, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un kā iespējams manipulēt ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad.”

Izrādes autori – Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa, Alvis Hermanis, Margarita Zieda
Režisors, scenogrāfs – Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne
Izrādē piedalās – Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa

Skaņa, video – Gatis Builis
Gaisma – Lauris Johansons
Fotokolāžas – Guntis Konstants
Grims un parūkas – Sarmīte Balode

JRT izsaka pateicību visiem, kuri uzticēja mums savus dzīves stāstus un dalījās savā pieredzē ar VDK. Paldies Latvijas Okupācijas muzejam, Latvijas Nacionālajam arhīvam, Latvijas Laikmetīgās Mākslas centram, filmu studijai “Mistrus Media”, Inesei Dreimanei, Laimai Slavai, Indulim Zālītei, Elīnai Reiterei un Andrejam Šavrejam par sniegto informāciju.
Pateicamies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) un Radio Free Europe/Radio Liberty par iespēju un atļauju izrādē izmantot materiālus no LNB digitālās kolekcijas.

Izrāde notiek: Miera ielā 58a, Lielajā zālē
Biļešu cena: 15,00; 20,00, 25,00, 30,00 EUR
Pirmizrāde paredzēta 2019. gada 2. aprīlī

Izrādes aptuvenais ilgums: 5 h 30 min (3 cēlienos)

 

Sižets LTV Rīta Panorāmā 2.04.2019
Sižets LTV Rīta Panorāmā 2.04.2019
Sižets LTV Kultūras ziņās 3.04.2019
Sižets LTV Kultūras ziņās 3.04.2019
Vārds: Lauris Grāvelis (viedoklis no Twitter), 04.04.2019
Viedoklis: Aktieru Vēstures izpētes komisija @jrt_lv ir strādājusi labāk nekā vēsturnieki un politiķi līdz šim... izcirtusi lielu caurumu mūrī starp brīvību un konformismu.
Vārds: IneseSture @inesesture (viedoklis no Twitter), 04.04.2019
Viedoklis: Paldies @jrt_lv par izrādi Vēstures izpētes komisija. Ļoti vērtīgs spogulis, tieši pareizā laikā un rakursā nostādīts, lai parādītu šo versiju par īstenību, kur viss ir tikai galējībās - traģiskais, komiskais, tizlais, godājamais.
Vārds: Lolita Čigāne (viedoklis no Twitter), 04.04.2019
Viedoklis: Vēstures izpētes komisiju @jrt_lv uztvēru mazliet kā dziesmusvētkus - atnāc&tur dzīvo, par beigām pat nedomā, tās tālu. Mazliet raudi, mazliet smejies. Piedzīvo zināmu&nezināmu lietu kombinācijas, un no rīta pamodies kaut kā iekšēji izbirstējies.
Vārds: Lauris, 04.04.2019
Viedoklis: Izrāde – nācijas psihoterpijas seanss. Izrāde notur skatītāja uzmanību caur ikdienišķo, smieklīgo, absurdo un izcilo aktierspēli – ne vienā brīdī nesāku garlaikoties. Saturiskās līnijas ir tik daudz un dažādas, ka pēc izrādes grūti atslēgt prātu un tas ir tas, kādēļ katram inteliģentam un intelektuālim būtu jāiet uz šo izrādi – kaut nedaudz saprast Padomju laika neviennozīmīgo dzīves realitāti, kur aiz ikdienišķās pelēcības slēpjas liela iekšējā cīņa.
Vārds: Kristians Meliņš (viedoklis no Facebook), 03.04.2019
Viedoklis: ...Izrāde par čekas maisiem. Tēma smaga. Izrādes aprakstā norādītais ilgums 5h 30min. Noskatījos. Nenožēloju nevienu sekundi no izrādē pavadītā laika. Sākotnējās iedomas/aizspriedumi tika sagrautas momentāli. Izcils aktieru un režisora darbs. Ļoti smieklīgi un ļoti traģiski! Esmu dzimis LPSR 1976. gadā un attiecīgā laika attainojums ir sajūtās uztverams un precīzs. Skats no visām pusēm un tam visam pa vidu agrāk slēpts un noklusēts, negaidīts vēstures pagrieziens. Iespējams, ka cilvēkiem, kuri ar VDK bija tieši saskārušies vai kuru vārdi ir maisos, būtu pilnīgi cits izrādes novērtējums, bet tas lai paliek katra paša ziņā. Es saku BRAVO! Vai es iesaku doties uz šo izrādi? JĀ! JĀ! JĀ! JĀ! JĀ! JĀ! JĀ! JĀ!

Caur smiekliem līdz patiesībai
http://www.kroders.lv
autors Maija Svarinska

Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vēstures izpētes komisija” ir notikums. To saku nevis teātra mākslas, bet pilsoniskās nostājas kontekstā. Čekas maisi nu ir iztukšoti. Es runāju par būtību, nevis faktoloģiju, jo katram no mums ir dota iespēja ielūkoties tajos un secināt par savu neatkarību no to satura. Turklāt rakņāties ir ļoti viegli: smiekli, jautrība, nekāda norādoša žesta, viss ir pakļauts tikai un vienīgi tavas izvēles brīvībai aizdomāties, kādos dziļumos tomēr slēpjas šī cilvēka dvēseles nebrīve.
Jaunais Rīgas teātris, kā zināms, prot caur smiekliem tuvoties sāpīgai patiesībai, ko šoreiz dara savā nu jau tradicionālajā darbības formas stilā, proti, spēlējot etīžu virkni. Kā allaž, dara to perfekti, jo veidojas zemteksta konteksts, kas tad arī paver uzveduma būtību. Apbrīnojamu darbu ir paveikuši izrādes autori – Kaspars Znotiņš, Andrs Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa, Alvis Hermanis, Margarita Zieda. Viņu savākto materiālu izlase un montāža liek aizdomāties par galveno – par vēstures un tagadnes saikni. Principiāla ir arī ētiskā nostāja – nav nosodoša patosa. Vēl jo vairāk – teātris uzrunā savus skatītājus teju ar tēva apkampienu, jo esam taču brīvi. Tāpēc arī jāredz īstenība.
Izrādās, brīvprātīgo stukaču bija papilnam, jautājums – cik viņu tagad būtu bijis? Spriežot pēc Kaspara Znotiņa, Andra Keiša, Jevgēņija Isajeva, Ingas Tropas veidotājiem tēliem, domāju, ka ne mazums, jo netiklums, kas dzina ziņot, nav palicis maisos. Patiesi apbrīnojama spēle: daždažādi tipiņi, ko apvij skaudru pārdomu aura.
Paskatīties apkārt un ielūkoties realitātes dziļumā, nevis tikai mērķtiecīgi meklēt, kurš no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem ir bijis aģents. To, protams, lietderīgi zināt, taču teātris aicina sākt no sevis, ja pat tu esi pavisam jauns un tie maisi ir tikai un vienīgi citu paaudžu pieredze. Jo vēsture, kā zināms, atkārtojas, kurš tad paliks tikpat gaišs kā Lidija Doroņina?
Pirmo reizi rakstot ekspresrecenziju, nolēmu vienkārši izteikt savas pārdomas tieši par izrādes tēmu, jo tā patiesi ir svarīga. Cik interesanti, piemēram, ir paradīti VDK darbinieki, kurus izcili spēlē Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš. Izcili, jo ir laiks, raksturs, profesijas ieradumi un tā pati – pārdomu aura. Tāpēc ir ko pašai domāt: kāpēc šie gudri ironiskie prāti izvēlējās tādu darbu? Mazvērtības kompleksi dzina? Spriežot pēc tagadnes, varbūt.
Izrāde ilgst 5 stundas un 30 minūtes. Vai nav par garu? Ir, un tā, manuprāt, būtu precīza atbilde par izrādes māksliniecisko kvalitāti. Manā skatījumā ir trīs fināli, izstiepts arī simboliskais stāsts par RietumRīgu, pāris etīžu šķiet liekas, taču, ja reiz nav analīzes, tad nav arī ko bārstīties ar apgalvojumiem. Galvenais – Alvis Hermanis mums ir uzdāvinājis izrādi, kas varbūt patiesi atbrīvosies no maisiem, lai visi kopā dotos ceļā, kuru izskaņā audioierakstā piemin Ojārs Vācietis un uz kuru sauc Nacionālā teātra iestudētie Raiņa “Pūt, vējiņi!”.

 

Постановка Херманиса о «мешках КГБ» — больше, чем спектакль
http://novayagazeta.ee/articles/25092/
autors Андрей Шаврей

Именитый режиссер призвал к покаянию через смех и слезы.

В Новом рижском театре состоялась премьера спектакля Алвиса Херманиса «Комиссия по  расследованию истории». Длится пять с половиной часов. Смотрится на одном дыхании.
Документальный трагифарс о «мешках КГБ» ожидаемо оказался хитом не только этого сезона (вплоть до июня на 17 спектаклей все билеты проданы). Неожиданность в том, что, легко минуя слезы (от смеха и печали), мыслящая публика понимает, что это больше, чем спектакль. Не побоюсь этого слова, это призыв к покаянию — не столько к покаянию тех самых «агентов», а к всеобщему.
С чего начать? С длительности спектакля. Иные уже размышляют: «А высидим ли почти шесть часов в зале?» Поверьте на слово — еще как высидите. Некоторые еще и добавки попросят. Не потому, что в спектакле есть какие-то разоблачения высоких имен (их нет, они уже все состоялись в декабре во время раскрытия «мешков»). Иной раз приходишь в театр на полуторачасовой спектакль и уже через полчаса ждешь, когда же он завершится. Здесь все иначе.
Сама внешне игривая подача режиссера столь изумительна, что многочасовое действо в трех отделениях пролетает практически незаметно. Зал во время премьеры, под завязку заполненный, как говорится, «сливками общества», был полон до самого полуночного конца, лицезрея десятки документальных сценок. Важно, что Алвис и его артисты собрали большой материал, побеседовав со многими свидетелями эпохи — и отныне в распоряжении театра не просто материал для спектакля, а целое антропологическое исследование.
Отсмеявшись в первых двух отделениях, зритель погружается в отделение третье, а вот там есть места для откровений и потрясающих неожиданностей, которые, наверное, для многих — теперь на всю жизнь.
Об актерах. Они все гениальные. Повторяю — все гениальные! Во всяком случае, перед нами лучшая актерская труппа во всей Латвии. Шесть артистов играют всех, преображаясь — и чекистов, и жертв, и стукачей. Но в середине спектакля вдруг выходит совершенно незнакомый публике артист, играющий престарелого старца. Он пришел на «комиссию», чтобы проверить свою карточку агента. Правда, в глубоком маразме. Он не помнит ни собственного имени, ни псевдонима, ни кто был генеральным секретарем ЦК в тот год, когда его вербовали. «Ничего не помню…», — повторяет он. И обращаясь к груде черных мешков,  в которых документы, плачет, обнимает их: «Простите…. Простите!»
И только тут понимаешь, что это великолепный Каспар Знотиньш, который перед этим играл и строгого чекиста, и члена комиссии. А каков Вилис Даудзиньш в роли и чекистов, и жертв…
Уже знаменитая Гуна Зариня тут также и член комиссии, расследующей деятельность агентов, и завербованная преподаватель филфака, поэтесса, которую шантажом завербовали. И нет ей выхода из капкана — она страдает и плачет, публика тоже плачет, от смеха и горечи. Но есть и старушка из Курземе в ее же исполнении, которая приезжает к «самому главному» и спокойно закладывает своего соседа-латыша.
Совершенно невероятный Андрис Кейшс, который в один момент, взъерошив волосы по краям лысины, моментально становится «самым главным», то есть председателем КГБ Латвийской ССР Борисом Пуго — великий Аркадий Райкин бы позавидовал.
Он также и отец, который почти в финале спектакля приходит к крепко выпившему сыну. По действию — декабрь прошлого года. Накануне открытия мешков. Сын предлагает папе выпить, отец отказывается — в последний раз он пил в августе 1989 года, во время акции в честь независимости «Балтийский путь». «Сын, я хочу признаться…. я стучал». И сын отвечает: «Я знал…» И изумленный отец под смех публики опрокидывает в себя стакан водки и идет на могилу супруги. Тут есть парафраз, кстати, на тему отношений Алвиса Херманиса и его отца, известного публициста Волдемара Херманиса, который тоже оказался в мешках. Отец сейчас сидел в четвертом ряду рядом с министром культуры.
А еще там сидел Раймонд Паулс с супругой Ланой. В спектакле говорится, что деятелей такого калибра не вербовали. Им давали свободу абсолютную, а уж они-то понимали, в какой степени ею можно было распоряжаться при тех обстоятельствах. Чувствуется, что Раймонд Волдемарович пообщался с режиссером перед спектаклем. Там есть сцена — лечащийся от алкоголизма человек в психбольнице (играет Кейшс) говорит с вентилятором, с трубкой пылесоса, классическое сумасшествие. Публика смеется навзрыд. Сидящая рядом со спокойным Паулсом Лана смахивает слезу… И звучит «Немая песня» Маэстро.
Таких сцен — много. Писать о них можно очень долго. В большинстве своем здесь показывается, что все эти простые чекисты были такие же люди, как и мы. Они жили в хрущевках и доставали дефицитный горошек из Болгарии. Те, кто гнобил диссидентов, — это 15% состава. И те, кто в злополучной картотеке — это преимущественно «мелочь», охранники, литераторы, фарцовщики и те, кто общался по роду службы с иностранцами.  А были просто идиоты в исполнении Евгения Исаева, которые в полнолуние приходили в КГБ и добровольно стучали на тех, кто рассказал анекдот о Брежневе (чекисты таких придурков даже не вербовали). Были сотрудницы гостиниц в исполнении Инги Тропы. Они же — «интердевочки».
Но в общей композиции все эти сцены складываются в классическое покаяние, которое благодаря гениальному фильму Тенгиза Абуладзе «Покаяние» еще в середине восьмидесятых годов прошлого года совершил грузинский народ. Публика вздрагивает и затихает, когда в третьем акте на экран начинают транслировать громкую песню «День победы» — в исполнении стотысячного хора Праздника песни семидесятых годов, во главе с народным артистом ССССР, дирижером Имантом Кокарсом.  Это было, было, было…. Это не было насильно. Таково было сознание. Классических диссидентов, как Лидия Доронина-Ласмане (ей более девяноста лет и она была в зале на премьере), — были единицы.
И зритель перестает смеяться, когда все артисты, члены комиссии и агенты, разобрав мешки, обнажают советскую бочку из-под кваса и дегустируют вкусный напиток. А в напитке волосок. Откуда? А из бочки, в которой…. труп. Каспар Знотиньш ныряет в бочку и… через минуту выныривает старый чекист. Настоящий. В орденах и медалях. Ровесник независимости Латвийской Республики, между прочим. Латыш Янис Калниньш. Палач. Он буднично говорит, что его тело пахло кровью, которая имеет запах спермы. Поэтому палачам давали после расстрелов жертв ведро водки. И ведро одеколона, чтобы не пахли кровью. Супруги не интересовались, чем такие люди занимались. Хотя, наверное, догадывались.
Труп в каждом из нас. Завербованный поэт кричит, мучаясь: «Во мне труп!» Это – призыв к покаянию и тем самым спектакль становится больше, чем просто трагифарсом.
Главное — на протяжении всего спектакля идет вторая линия. Герой Знотиньша зачитывает фрагменты лекции о «неизвестной истории Латвии». Публика падает от смеха из кресел. Октябрь 1944-го. Во время затишья, когда фашисты ушли, а советские еще не прибыли, в Даугаву входит эскадра под флагами США. Она занимает четверть Риги и… с подачи договоренности между Черчиллем, Рузвельтом и Сталиным образовывается «Западная Рига». В середине шестидесятых прямо по центральной магистрали строят стену. Единственная связь с миром — через аэродром, проложенный на Закюсале.  Фантасмагория с намеком на «Западный Берлин». Стена проходит между памятником Свободы и парком, куда приезжает… президент США Джон Кеннеди и произносит знаменитую речь: «Я — рижанин!»
И великая Вия Артмане переходит в «Западную Ригу», затем эмигрирует в Лос-Анджелес, получает три «Оскара», у нее бурный роман со звездой Голливуда. Публика смеется в голос. В конце восьмидесятых  стена падает, у нее играет великий Раймонд Паулс — напротив Русского театра, напротив у филармонии,  на флигель-рояле. Публика стенает от смеха! Как говорил классик: «Смеясь, мы расстаемся со своим прошлым!»
Смех-смехом, но в маленькой Латвии эта стена разделяет рижан, «советских» и «европейских». До сих пор. Давайте ее разрушим, наконец-то.  И будет всем счастье — так говорит нам истинный европеец Алвис Херманис. Да, европеец. При этом настоящий латыш.
А уж его отношение к этой «комиссии» плевое — это видно по той иронии, с которой режиссер в начале спектакля показывает, как в обеденный перерыв члены комиссии играют в задорные латышские игры, скачут в мешках. «Стоп!», — говорит член комиссии с американским акцентом (Кейшс): «За работу!» И начинают трудиться. Всем и до этого было понятно, что в картотеке той — «мелочь». Что все это фарс. Но комиссия заседает, на нее выделено 250 тысяч евро.
Невольно приходишь к выводу, что лучше было бы устроить большой костер на Домской площади. А потом всем раздать шампанское. И жить будущем, а не прошлым. Ну, за светлое будущее!

Par drošu valsts drošības nodrošināšanu.
Delfi.lv
autors Dita Jonīte

Vērtējums: 5 zvaigznes

Jaunā Rīgas teātra “Vēstures izpētes komisija” pārliecinoši iekļaujas kopējā lustrācijas procesā, jo ir mākslinieku pētījums-komentārs par “drošu valsts drošības nodrošināšanu” Padomju Latvijā. Recenzijas virsrakstā izmantotais vārdu virknējums ir citēts no VDK priekšsēdētāja pavēles (izdotas 1983. gada 4. jūlijā), kas nosaka kārtību, kā jānotiek darbam arī Latvijas PSR aģentūras aparātā. Dokumenta teksta latviskajā tulkojumā var “piesieties” neveiklajai izteiksmei, taču, no otras puses, – tas precīzi simbolizē arī totalitārās sistēmas daudzpakāpju kontroli un neuzticēšanās zirnekļa tīklu.
Režisora Alvja Hermaņa vadībā veidotais iestudējums būvēts, balstoties uz aktieru veiktajām intervijām ar laikmeta lieciniekiem un dažādu materiālu izpēti. Atrastais un saprastais interpretēts spoži komisku un reizē sāpīgi traģisku etīžu kolāžā, kura ierāmēta ar lekciju par Latvijas "nezināmo vēsturi" Kaspara Znotiņa atveidotā Vēsturnieka sniegumā (burvīgi modulētā intonācijā). Lekcijas jeb prezentācijas slaidos redzam asprātīgas liecību fotomontāžas – atbilstošas "vēsturnieka" naratīvam par Rietumrīgas izveidošanos pēc Otrā pasaules kara. Gan šo vēstures fikciju, gan etīdēs izspēlētos notikumus uz liela ekrāna papildina materiāli no dažādu vēstures posmu foto un video arhīviem.
Izrāde sākas spēji – atveroties priekškaram, aktieri enerģiski iet rotaļās. Es sabīstos, jo rotaļas vārdus pēkšņi uztveru ar dziļu zemtekstu. "Ja kādu atrod, liec to savā vietā": vai te jau nesākas stāsts par aģentu meklēšanu un grēkāžu atrašanu? Arī "Ādamam bij' septiņ' dēli" ar refrēnu "visi dara tā" gaidāmās izrādes kontekstā pēkšņi iegūst pilnīgi citu jēgu, vēl trakāk – kādā tūrē ir jāsabučojas diviem "puišiem", un es zinu, ka tolaik tas bija vēl briesmīgāks "grēks" nekā mūsdienās (starp mums joprojām ir daudz homofobu, kas arī ir tiešs totalitārās sistēmas mantojums). Līdz ar šo ievadu izrādes spriedze, ekskursija vēsturē un teātra piedzīvojums ir sācies bez "liriskām" atkāpēm.
Rotaļas izrādās vien atpūtas pauze iestudējuma veidotāju "izpētes komisijas" darba dunā. Ap galdu sēž aktieri un caurskata dažādus dokumentus, taču aktieru vidū uzreiz redzu šaržam līdzīgu sveicienu īstajai komisijai: Gunas Zariņas tēls atgādina vadošo viespētnieci Kristīni Jarinovsku, bet Andra Keiša un Jevgēņija Isajeva tēli – komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeru. Nenoliedzot lielo darbu, ko VDK zinātniskās izpētes komisijas dalībnieki ieguldījuši dokumentu izpētē, nevar arī ignorēt to, ka no milzīgā apjoma sabiedrībai saprotamā valodā iztulkots visai maz. Tas gan daļēji saistīts ar kopējo valsts politiku, precīzāk, politikas trūkumu. Tostarp ar čekas maisu atvēršanas novilcināšanu, VDK fenomena skaidrojuma/komentāru nepietiekamību, kā arī ar nožēlojami trūcīgo finansiālo nodrošinājumu. Nepabeigtā darba rezultāts redzams arī izrādes ainā, kurā aktieru kompānija jeb komisija "piepūš vaigus" un melnos atkritumu maisus, kas sakrauti kaudzē spēles laukuma stūrī, samet ejā starp skatuvi un skatītāju zāli. Maisiem tagad varam tikt klāt, bet ko ar tur atrodamajiem faktiem darīt? Un tā ir viena no robežām, sienām, žogiem, kas šķir zinātājus, cietušos, upurus un darboņus no visiem tiem, kam palaimējies nepiedzīvot padomju perioda šerminoši absurdo pieredzi. Tāda noteikti ir mana paaudze un jaunāki cilvēki – tie, kas dzimuši jau 80. gados un vēlāk.
Režisors jau pirms pirmizrādes neslēpa, ka arī šoreiz viņi strādājuši ar ierasto etīžu metodi. Un arī šoreiz te ir vesela rinda mīlestības un latviešu stāstu, ir "Garās dzīves" smeldze, kā arī krietna deva satīras, atsaucot atmiņā "Kārklus". Taču šoreiz izrāde uz mani atstāj daudz personīgāku iespaidu, jo apzinos, ka arī es varēju trāpīties kāda varoņa ādā. Ja būtu piedzimusi agrāk vai, vēl trakāk, – ja būtu piedzimusi kā vīrietis... Lai atcerētos savu neapzināto kolaboracionismu, man pietiek minēt vien to, kādu lepnumu izjutu dienā, kad mani kopā ar klasesbiedriem uzņēma pionieros. Taču man laimējās, jo mana pilngadība sakrita ar Atmodu, un komjaunatnē jau varēju nestāties ar pārliecību. Sev un citiem es paziņoju, ka arī bez piederības partijai varu būt labs cilvēks. Šo konkrētās paaudzes pieredzes kontekstu ieskicē arī aktieri izrādes programmiņā, kurā tie dalās ar saviem personīgajiem stāstiem un atmiņām, kas paskaidro viņu attieksmi pret pētāmo tēmu: ne nosodīt, bet caur traģikomiskas groteskas prizmu mēģināt restaurēt sistēmu un cilvēkus tajā.
Vienā no pirmajām izrādes ainām čekas kabinetā ir Gunas Zariņas filoloģe Laimdota. To skatoties, jau jutu, ka arī es viņas vietā būtu gribējusi aizbraukt uz VFR, vēlāk, iespējams, jau pieņemtu arī citus labumus no kuratora. Vienīgais, ko es nevaru īsti aptvert (iedomāties?), kas būtu bijis tas, ko man vajadzētu ziedot. Ar katru jaunu sižetu, raidījumu, materiālu saprotu: jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Bet – jo vairāk koku, jo labāk, jo tikai tā varam nojaust (bet diez vai aptvert, izskaidrot vai saprast) to baisi visaptverošo sistēmu, kurā mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja. Ja vispār gribam par to domāt.
Paradoksālā kārtā izrādi skatīties ir viegli, pat neraugoties uz tās neikdienišķo ilgumu. Turklāt fakts – jo izspēlētās dzīves ainiņas ir komiskākas, jo sāpīgāk iesmeldzas pakrūtē – izrādes pieredzi padara tikai vērtīgāku. Vai smeldz tāpēc, ka redzi – tā ir šo cilvēku vienīgā dzīve, kuru viņi dzīvo tā, kā prot, kā jūt, kā sistēma liek/atļauj. Savukārt "vienīgā dzīve" ir acīmredzamā kontrastā tam, kādā tempā aktieri maina lomas un Kristīnes Jurjānes piemeklētos laikmetam precīzi atbilstošos tērpus. Tikmēr fonā ik pa brīdim ieskanas vārdi "ej un dedz, sadedz, savu balsi meklējot" no "Mēmās dziesmas" (J. Peters/R. Pauls) vai "varēja būt, bet nebij'. Pārslas krīt lēni un smagi" no dziesmas "Kā caur pelniem" (Ā. Elksne/R. Pauls). JRT izrādē lieliski atklājas padomju laikos tik būtiskais teātra ierocis – zemteksts. Nevainīgi vārdi, ielikti īstajā kontekstā, var trāpīt kā zibens spēriens, no kura grūti attapties.
Kad melnie maisi tiek pārkrāmēti ejā pie pirmās rindas skatītāju kājām, atklājas īsta, dzeltena kvasa cisterna. Vairākkārt aktieri dzer no lieliem kvasa/alus kausiem, pie mucas risinās vairākas etīdes, tā noder kā dabisks aizslietnis, aiz kura aktrisēm pārģērbties arvien rafinētākos kostīmos, un finālā tajā arī tiek atklāts līķis. Tas izrādās slepkava Jānis Kalniņš, bet pārnestā nozīmē – drausmīgā pagātne, kas joprojām ietekmē mūsu sirdsmieru, neraugoties uz to, ka pat par sīkiem privātiem kreņķiem šodien varam pasūdzēties, pie kā vien tīk: ņem psihologu, psihoterapeitu, izaugsmes treneri vai biktstēvu. Toreiz par šaubīgām lietām dažkārt nebija droši runāt pat ar saviem tuvākajiem ģimenes cilvēkiem.
Izrādi caurvij jau pieminētā Vēsturnieka lekcija, kas visu laiku arī liek atgriezties pie jautājuma – kas tas par mūri uz Brīvības ielas? Ideja par Rietumrīgu un visiem no tā izrietošajiem pekstiņiem ir ārkārtīgi ietilpīga. Vai tas ir šķērslis, kas joprojām vago mūsu domāšanu, mūsu šodienas Latviju? Kas tad ir Rīgas mērs un valdošā partija pašvaldībā, kuru par PAŠvaldību nemaz negribas saukt? Vai nav runa par robežu arī starp melu un realitātes pasauli? Siena, kas vienmēr būs starp tiem, kas zina, bet nerunā, un tiem, kas mēģina saprast, KĀ tas viss bija iespējams. Caurviju motīvs ar sašķelto Rīgu ir skarba alegorija, lai arī brīžiem neprātīgi jautra – īpaši publiku sasmīdināja epizode par Dailes un Nacionālā teātra "sadraudzību".
Izrādes mugurkaulu veido JRT talantīgo aktieru lomu spēles, kur citu starpā savā vietā un laikā ir arī Jevgēņijs Isajevs. Viņa radītie dīvaiņi smalkajā groteskā un precīzajās reakcijās uz partneriem neatpaliek no rūdītajiem raksturu meistariem Gunas Zariņas, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa un Andra Keiša. Šajā kompānijā tāpat ar savu šarmu, lielisko pašironiju un jauneklīgumu organiski dzīvo Inga Tropa. Neraugoties uz to, ka aktieri atveido daudz un dažādas personas, kopējā izrādes intonācija ir izturēta, ansamblis ir vienots, un nav iespējams pateikt, kura no izspēlētajām ainiņām ir vissmieklīgākā, absurdākā vai traģikomiskākā. Katrs aktieris izrādes piecu stundu laikā nospēlē plašu raksturu spektru. Pat balstoties tikai uz šajā izrādē radītajām lomām, par katru aktieri būtu iespējams uzrakstīt atsevišķu radošo portretu. Tieši tāpat, kaut tikai dažos vārdos pieminot izspēlētās tēmas vai situācijas, būtu iespējams uzrakstīt eseju par 80. gadu Latviju. Jā, tas prasa spraigu līdzdomāšanu, jo lielu daļu izrādes mēs skatāmies diezgan greizā spogulī un lielā sakāpinājumā. Piemēram, Znotiņa un Daudziņa atveidotie čekas kuratori ir paši simpātiskākie, normālākie cilvēki visādi citādi lielajā dīvaiņu plejādē. Un ir skaidrs, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, grūti notverama. Bet vienlaikus tu arī apzinies, ka aiz šiem ļautiņiem un jaukajiem kuratoriem ir vēl simtiem tipu un tūkstošiem citu neiedomājamu likteņu, aiz komiskajām ainiņām ir baisie Stūra mājas pagrabi un pratināšanas kambari.
Šajā reizē, nemaz nepārspīlējot, viena no sāpīgākajām vēstures tēmām ir atklāta caur komisku grotesku, kam turpat līdzās nepazūd arī traģiskais. Tik pamatīgi pētīta tēma un ar tādu aizrautību slīpēta šīs izrādes forma un saturs, ka šķiet – vai man ir tiesības maz uz komentāru viena raksta apjomā? Bet varbūt tomēr ir, kaut vai tāpēc, lai arī es ar savu balsi pēc redzētā varu būt līdzdalīga lustrācijas procesā. Pilnā mērā piekrītu iestudējuma režisora tēvam, žurnālistam un publicistam Voldemāram Hermanim, kurš pirms gada rakstīja: "Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Pretējā gadījumā turpināsim dreifēt tajā pašā frustrāciju straumē." JRT iestudējums, tāpat kā filma "Lustrum", "Delfi" sērija "Maisi vaļā" un dažādie raidījumi TV un radio, frustrāciju daļēji noņem gan mums, gan jums.

 

Ko pēta JRT komisija?
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Normunds Akots

Izrādē "Vēstures izpētes komisija" JRT virtuozie aktieri vienkārši piespiež skatītāju piecarpus stundas domāt, vērtēt un svērt.

Kā karstus, no okupācijas pelniem izrušinātus kartupeļus mēs veselu ceturtdaļgadsimtu mētājām čekas maisus no vienas rokas otrā, nespēdami izlemt, vai tie būs pietiekami atdzisuši, lai sabiedrības vārgajā organismā neradītu gremošanas traucējumus. Nu tas beidzot ir noticis, "kartupeļi" ir ne vien atdzisuši, bet lielākā daļa jau aizslaucīti vēstures mēslainē un no atlikušajiem varam pagatavot tādu vieglu rasoliņu latviskā gaumē, ko iebarot tām paaudzēm, kas nekā jēdzīga nezina par "sarkanīgi asajām piedevām", kuras dzīves ēdienkartei rūpīgi piešpricēja VDK darboņi.
Protams, īsto brīdi iepazīties ar čekas maisu saturu savulaik palaidām garām, pat nenojaušot, ka tas būtu spēcīgi izmainījis kapitāla uzkrāšanas un "prihvatizācijas" periodu, taču ar šo problēmu saistītie cilvēciskie aspekti joprojām ir nozīmīgi, jo kolaboracionisms ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr. Sadarbības iemesli ar svešām vai naidīgām varām nav tikai bailes vai izdevīgums, šādas rīcības mērķi un nolūki ir tikpat atšķirīgi un dažādi kā cilvēki, un aiz tiem stāv gan racionāli prāta apsvērumi, gan pretrunīgu emociju virmojumi, gan sarežģītas psiholoģiskās norises. Katra vara pašsaglabāšanās nolūkos krietni nopūlas, lai zināmam cilvēku daudzumam tiktu radītas situācijas, kurās viņiem būtu jāizšķiras – kļūt par aģentu un ziņotāju vai tomēr ne?
Tieši šī izvēle ir tas fenomens, kuru šodien mākslā var un vajag pētīt, jo tā saistīta ar mūsu ētisko kodolu un savā veidā raksturo to cilvēku kopumu, ko saucam par tautu. Izvēles motivācija vienmēr iet caur cilvēka iekšējo vērtību režģi, un jebkuras manipulācijas ar sabiedrību notiek, šo dabisko filtru izkropļojot, deformējot vai pilnīgi sagraujot. To zina un izmanto visas struktūras, kas nodrošina jebkuras varas leģitimitāti un ideoloģiju, un VDK nebija izņēmums. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tādu pašu pētījumu prasa arī otra puse – tie cilvēki, kas cieta no aģentu darbības un atteicās sadarboties.
Alvja Hermaņa un aktieru kolektīva kopīgi radītā "Vēstures izpētes komisija" JRT mēģina uz visiem augšminētajiem procesiem palūkoties caur dažāda līmeņa "iesaistīto persosvērtnu" atmiņām un liecībām, uzmanības fokusā paturot pašu cilvēku un viņa iekšējos pārdzīvojumus. "Teatrālā lupa", kuru izrādes veidotāji izmanto līdzīgi, kā to kādreiz darīja "Latviešu stāstos", dod viņiem iespēju scēniski spilgti izdzīvotās ainiņās aplūkot vairākas stereotipiskas situācijas, kas saistītas ar ziņotāju vervēšanu un darbošanos, un vienlaikus padarīt publikai saskatāmu to rīcības nianšu spektru, kas cilvēkus pamudināja vai piespieda piekrist šādai sadarbībai. Dzīve jau veidojas ne tikai no reāliem faktiem, bet arī no mūsu attieksmes pret tiem, no visa tā milzīgā sapņu, atmiņu un asociāciju jucekļa, kas piedāvā iespējamos virziendarbības vektorus mūsu izvēlēm, un aktieri, to visu iekļaujot savā virtuozajā spēlē un ieliekot neskaitāmu garāmslīdošu tēlu virtenē, vienkārši piespiež skatītāju piecarpus stundas domāt, vērtēt un svērt. Atsevišķi Gunas Zariņas radītie tēli pat emocionāli mūs ievelk tādos zemapziņas slāņos, ka atliek vien kārtējo reizi pabrīnīties par aktrises talanta neizsmeļamību. Turklāt VDK kuratoru anonīmās liecības un iesaistīšanās skatuviskajā darbībā, kuru tik pievilcīgi un nevainojami realizē Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš, ne vien objektivizē bildi, bet veido arī labi pārdomātu komunikāciju ar publiku – aktieri it kā piedāvā jautājumus ar atbilžu variācijām, skatītāji izvēlas un paši tās konkretizē.
Iestudējuma procesā sarūpētās un dažādās toņkārtās smalki izturētās etīdes izrādē ir savērtas uz diviem caurviju pavedieniem, kas veido kaut ko līdzīgu režisora vēstij. Atjautīgi sakompilētā vēstures mistifikācija ar nožogoto Rietumrīgu pašā Latvijas sirdī ir ļoti trāpīga metafora tām brīvības alkām, kas pēc brīvvalsts okupācijas iekapsulējās daļā latviešu un kaut kādā mērā ir palikušas šajā izolētajā stāvoklī līdz pat mūsu dienām. Šī izolētība ietekmē mūsu domas, rīcību un spēju saprasties. Laiks diemžēl nestāv uz vietas, pasaule ir mainījusies un iekšējais mūris ir jānojauc, lai uz šī brīvības fundamenta šodien radītu jaunu kopības izpratni, kura neslimotu ar pašcieņas un pašlepnuma trūkumu.
Otrs vienojošais pavediens ir neitrālajā skatuves telpā improvizētā komisijas darbošanās ap melnajiem maisiem, piedāvājot publikai fragmentāru ieskatu cilvēkstāstos, kas slēpjas aiz katras kartītes. Daudzi no tiem ir smieklīgi, jo JRT aktieru spēja precīzas psiholoģiskās norises ietvert savu tēlu skatuviskajās izpausmēs caur komisma prizmu ir vienkārši neizmērojamas. Turklāt spēja pasmaidīt par savu pagātni ir viena no pirmajām sabiedrības atveseļošanās pazīmēm. Citi priecēs ar savu atpazīstamību, jo kaut ko līdzīgu radu, draugu un paziņu lokā kāds noteikti būs piedzīvojis. Bet daži stāstiņi būs šokējoši, īpaši jaunākajām paaudzēm, jo izprast absurdas cilvēka rīcības motīvus bez konteksta nav iespējams. Tolaik katrs zināja, ka tiek vērots, ka ir jāpielāgojas un dziļākā būtībā cilvēka rīcība nebija patiesa. Izņēmumi to tikai apstiprina. Būt vērotam nozīmē dzīvot melos, un liela daļa, pārdzīvojuši deportācijas un emigrācijas, iestiga šajā stāvoklī tik pamatīgi, ka sāka melus uzskatīt par patiesību. Tas varbūt izklausās diezgan nozēlojami, taču to nevar nosodīt, jo tā ir daļa no pašsaglabāšanās instinkta, kuram pateicoties mēs kā tauta esam izdzīvojuši. Te arī atklājas Alvja Hermaņa vēstījuma otrā puse – lai kāda arī nebūtu bijusi cilvēka rīcība saistībā ar VDK, to šodien nevajadzētu pakļaut naidpilnam nosodījumam. Mūsu ir pārāk maz, lai varētu atļauties šādu ētiski radikālu akciju, un pašattīrīšanās process būs auglīgāks, cenšoties izprast un piedot.
Nobeigumā daži vārdi par mākslinieciskajām kvalitātēm. Materiāls, ko aktieri savākuši un pārkausējuši, ir milzīgs. Tā pietiktu vismaz trijām izrādēm un tēmu varētu turpināt, līdz būtu izklaušināts pašas pēdējās kartītes īpašnieks. Zinu, cik grūti ir atteikties no pašu radītā, taču reizēm to darīt vajag, jo mākslā pastāv ar uztveri saistītas likumsakarības. Izrādē ir dublējošas epizodes, kas pauž vienu un to pašu domu, bet nepaplašina un nepadziļina to. Vairākās vietās atainošana aizēno lietas būtību un skrupulozā detaļu apdare atņem spēlei dzīvīgumu. Piemēram, Andra Keiša groteski un kolorīti izspēlētajā ainiņā ar slēptajiem mikrofoniem parādās atkārtošanās un zināma pašmērķība, kas vērsta uz izdabāšanu publikai. Pārlieku vienkāršot uz skatuves aplūkojamo realitāti vienmēr ir bīstami, jo tas trivializē šodienas jau tā virspusējo domāšanu un galīgi nepiestāv JRT. Iestudējums tikai nupat ir uzsācis savu patstāvīgu skatuves dzīvi, un tajā noteikti vēl daudz kas mainīsies, tomēr neliela izrādes koptēla patīrīšana no režisora puses visai šai faktu, situāciju un tēlu kolāžai par sliktu nenāktu.

Starp sapni un «feiko» realitāti
Ir
autors Edīte Tišheizere

JRT izrāde Vēstures izpētes komisija nepiepilda nekādas gaidas. Autoriem ir pašiem savi stāsti un mērķi.

Pēc piecarpus stundu izrādes ir pārgurums un izmisums, par daudz visa kā: nav piepildījies nekas, ko gaidīju (zinādama, ka iepriekš sadomāties nav vērts); ir vājprātīgi daudz neklasificējamas informācijas, kurā kopā jaucas sen pazīstamais ar labi aizmirsto un to, ko saprast vienkārši vairs nav spēka; ir bijušas zīmes, ko negribas atšifrēt, jo tad nebūs vērts dzīvot, un smiešanās par patiesībā taču traģiskām lietām. Izrāde «atnāk» lēnām. Kādā brīdī mozaīkas gabaliņi izrādās sakrituši pavisam negaidītā zīmējumā.
PADOMJU LATVIEŠU MĪLESTĪBA
Alvja Hermaņa, Margaritas Ziedas un sešu aktieru — Gunas Zariņas, Ingas Tropas, Andra Keiša, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa un Jevgeņija Isajeva — kopdarbs Vēstures izpētes komisija, tāpat kā daudzi JRT kolektīvi tapušie iestudējumi, ir būvēts ļoti nesarežģīti: tas sākas ar rotaļu Kas dārzā, kas dārzā?, turpinās ar vienu lekciju un daudzām etīdēm, kuras caurvij trīs muzikālie motīvi — Raimonda Paula Mēmā dziesma, Varēja būt, bet nebij un Skota Makenzija San Francisco. Nekā sarežģīta nav arī tekstā. Sarežģīts ir zemteksts. Sen neatceros redzējusi izrādi, kur tieši tam būtu izšķirošā nozīme.
Princips ir labi zināms — latvieši stāsta par sevi. Tikai šoreiz tie ir padomju latvieši, bet viņu stāsti ir par jūtām pret čeku. Arī intonācija ir pazīstama — tā pati Latviešu mīlestības vieglā pašironija, nevienu nenosodot, bet pieņemot, kāds nu tas cilvēciņš ir. Deminutīvs ir no svara, jo nav te varoņu, ir neskaitāmi dīvainīši, kuri tiek pāri slieksnim «tev nebūs par savu tuvāko ziņot» katrs savā veidā. Kāds no Gunas Zariņas tēliem — sieviete ar ģimeni — pārkāpj to slieksni un nokrīt bezsamaņā. Toties cita viņas spēlēta būtne — baltā lauku sirmmāmiņa — ierodas pati, lai no visas sirds, acīm labestībā starojot, pieprasītu bargāku sodu kaimiņam, «neizsūtīto budžu dēlam», kurš salauzis kolhoza traktoru. Andra Keiša «rabotjaga» dzēruma delīrijā iebļauj elektriskajā tējkannā savu nožēlu par skaidrākā prātā izteiktām ķecerībām. Jevgeņija Isajeva garā vājais ziņotājs, «duršlāgu» zem pižika pavilcis, lai pasargātos no naidnieku starojuma, pilnmēnesī nāk virsū čekistiem kā mella nakts. Ingas Tropas intermeitene dara savu darbiņu gan varietē dejotājas pieticīgajos spīguļos, gan Dziesmusvētku Nīcas sagšā tērpta. Pie skaidra saprāta te ir tikai Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tēlotie čekas darbinieki — intelektuāļi ar psiholoģijas (un ne tikai) zināšanām, drusku noguruši un pilnīgi pārliecināti par sava darba nozīmību.
Tas ir smieklīgi. Un biedējoši. Tas kaitina un aizvaino. Tas nogurdina un notrulina uztveri. Līdz brīdim, kad pēkšņi saproti: tā patiešām ir vājprātīga pasaule, kurā esam riņķojuši un, iespējams, turpinām to darīt joprojām. Taču tā virpuļo apkārt kaut kam pilnīgi citam.
KLUSUMA SKAŅAS TRAKONAMĀ
Jo izrādes kodols ir Kaspara Znotiņa «slepenās vēstures» pētnieka vairākos piegājienos lasītā lekcija par Rietumrīgu. Izrādās, pēc tām divām bezlielvaru dienām 1944. gada oktobra vidū notika ne tikai padomju karaspēka ienākšana, bet arī ASV karaflotes kuģu iepeldējiens Daugavas grīvā. Vēsturnieka lāzerkociņa norādēm sekojot, galvaspilsētas kartē iezīmējas brīvās pasaules ieslēgums padomju īstenībā. No Brīvības pieminekļa to nošķir Rīgas mūris, bet ziņas un citu apgādi tas saņem pa gaisu, jo Zaķusalā tapis lidlauks. Turp atgriežas trimdas mākslinieki un zinātnieki, un kultūras blīvums uz kvadrātmetru ir lielāks nekā jebkur pasaulē. Skan «puķu bērnu» dziesmiņa par ceļu uz Sanfrancisko, kur cilvēki būs laipni, viņiem matos būs puķes, bet gaisā — dīvainas vibrācijas. Tomēr aizvien no jauna atgriežas pavisam cita dziesma Varēja būt, bet nebij… Kā nebij Vijas Artmanes karjeras Holivudā un vētrainā romāna ar Marlonu Brando vai kādu citu superzvaigzni.
Toties bija nevienai varai nepakļāvīgā iekšējā brīvība, par ko pirms gadiem JRT bez vārdiem stāstīja izrādē Klusuma skaņas. Tieši par to, man liekas, ir gribējis atgādināt režisors Alvis Hermanis un aktieri. Par katra cilvēka «iekšējo», neokupējamo «Rīgu» ārprātīgā, «feikā» pasaulē, kurā bija jādzīvo un kur viltots vai viltojams varēja izrādīties viss — pagātne, draudzība, kartītes, nojēgumi par labu un ļaunu. Stāsts par Rietumrīgu ir mans «sausais atlikums» no šīm garajām stundām. Tas nemazina iebildes un neatceļ jautājumus. Joprojām domāju, ka daudzo etīžu koncentrēšana tikai palielinātu izrādes iedarbību. Bet tas ļauj paraudzīties uz pagātni un tagadni no pavisam citas perspektīvas un strādāt pie iekšējās Rīgas paplašināšanas, nevis tikai cīnīties ar nenotveramiem pagātnes rēgiem.

Baisas var būt arī skaistas sejas
Diena (Kultūras diena un Izklaide)
autors Līga Ulberte

Baisas var būt arī skaistas sejas. Riskantākais režisora Alvja Hermaņa jauniestudējuma Vēstures izpētes komisija jautājums – vai smieklu nav pārāk daudz un ļaunums nav pārāk vienkāršs

Attieksme pret jauno Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra (JRT) komandas lieldarbu – izrādi par čekas maisiem Vēstures izpētes komisija – ir ļoti atkarīga no katra skatītāja individuālā konteksta. No tā, vai esi bijis laikmeta liecinieks, dalībnieks vai pēcnācējs. Kaut gan būt tikai lieciniekam diez vai bija iespējams, un izrāde lielā mērā ir tieši par to. Gan jau JRT izrādes skatītāju rindās bija un būs gan kādreizējie vervētāji, gan savervētie, gan nesavervētie, un katram no viņiem būs citas acis.
Pārbaudītā matrica
Pirmā izrādes pēcsajūta ir sentimentāli banāla. Cik labi, ka latviešu teātrī ir tāds Alvis Hermanis un viņa aktieri, kuri veido izrādes par to, kas viņus patiešām interesē, kniešas, neliek mieru, prasās tikt pateikts. Un atļaujas runāt par to nekomerciālā hronometrāžā – piecarpus stundu. Pat ja virkne režijas paņēmienu netiek lietoti pirmo reizi un par daudz ko izrādes saturā var diskutēt, tik un tā nebeidz sajūsmināt ideja, aktieru meistarība un vēstījuma trāpījums laikā un telpā. Visas biļetes ir pārdotas līdz sezonas beigām. Vēstures izpētes komisijas uzbūves pamatā ir Alvja Hermaņa daiļradē labi pārbaudītā matrica: pētnieciska reālās dzīves, dokumentu un cilvēku izpētes procesa rezultātā aktieri Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Inga Tropa un Jevgēnijs Isajevs radījuši etīžu virkni par konkrētu tēmu, šajā gadījumā – padomju drošības dienesta vervēšanas mehānismiem, to realizētājiem un upuriem. Tālāk jau etīdes atlasītas, iepakotas un saliktas noteiktā virzībā, kuru režisors veidojis kopā ar minētajiem aktieriem, teātra zinātnieci Margaritu Ziedu un kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni. Izrādes struktūra veidojas no vairākām caurviju darbības līnijām. Precīzāk sakot, no ietvariem, kas it kā ierāmē reālos prototipos balstītu cilvēku tuvplānus. Vispamanāmākais ietvars ir izrādes nosaukumā pārfrāzētā VDK zinātniskās izpētes komisija, pret ko izrādes veidotāji izturas klaji ironiski. Uz skatuves šī komisija ik pa brīdim sanāk pilnīgi bezmērķīgās sapulcēs, ne uz vienu jautājumu pēc būtības atbildi nerod, viens no tās ekspertiem pat neprot krievu valodu u. tml. Šis skatījums šķiet pārlieku vienkāršots, tāpēc nevaru piekrist šur tur izskanējušajam sajūsmas saucienam, ka JRT izrādes komanda ir izdarījusi daudz vairāk nekā konkrētā komisija. Diez vai to vajadzētu salīdzināt, jo komisija izrādē ir tikai zīme formalizētai pieejai vēsturei, kas emocionāli vienmēr zaudēs individuālām iesaistīto atmiņām. Tomēr viena no precīzākajām Alvja Hermaņa izrādes mizanscēnām ir aina, kad komisijā ierodas prātu izdzīvojušais Kaspara Znotiņa večuks, kurš noteikti zina, ka ir maisos, kaut droši neatceras pat savu vārdu. Ingas Tropas garkājainā komisijas darbiniece, knapi piesegtu dibenu gaisā izslējusi, iebāž galvu maisos, meklē, meklē un neko neatrod. Šajā ziņā gribas Alvim Hermanim piekrist – maisu atvēršana jeb, izrādes tēlos runājot, pārvietošana no slēgtā «stūra» uz atvērto proscēniju/tuvāk tautai uz daudziem jautājumiem atbildes tik un tā nav devusi.
Spēle ar ilūziju
Otrais ietvars ir Kaspara Znotiņa lasītā viltus vēstures lekcija par Rīgu, kuru, līdzīgi kā Berlīni, visus padomju gadus sadalījis mūris. Kaut arī aktieris monotonā lektora intonācijā stāsta, piedodiet, pilnīgus murgus, publika pārāk nesmejas, drīzāk pat garlaikojas. Tomēr konceptuāli šī līnija ir viena no būtiskākajām izrādē. Vispirms tā ir liecība, cik viegli iespējams galēju falsifikāciju iestāstīt par patiesību (starp citu, gan padomju laikā, gan tagad). Taču galvenais – tā ir spēle ar ilūziju. Cik daudzreiz vienkāršāk būtu, ja varētu pierādīt, ka padomju latviešus padomju Rīgā šķīra mūris, kura vienā pusē dzīvoja brīvie un drosmīgie, bet otrā – nebrīvie un bailīgie. Cik vienkāršāk būtu, ja Vija Artmane ne tikai pēc talanta un smukuma, bet arī politiski un ģeogrāfiski būtu varējusi būt Hamfrija Bogarta ideālā partnere. Bet nevarēja tak. Tāpat kā mūra, kas sadala pasauli labajos un sliktajos, Latvijā nebija. Visi kopā vien mēs te dzīvojām, un visiem kopā ar to būs jātiek galā.
Trešais ietvars ir Ojāra Vācieša dzeja, kas autora unikālajā izpildījumā ik pa brīdim skan ierakstā. No vienas puses – kur nu vēl labāku laikmeta pretrunu piemēru. Izcils dzejnieks, kurš savos uzskatos un daiļradē izgājis transformācijas ceļu no naivas pārliecības līdz skaudrām pašatklāsmēm. Tomēr izrādē šis ietvars ir visilustratīvākais. Finālā izmantotais Vācieša Pūt, vējiņi! izskan tik didaktiski, ka gandrīz negribas ticēt. To, ka vēsture ir sarežģīta, izrāde pirms tam ir pateikusi jau daudzos citos, krietni neviennozīmīgākos veidos.
Ceturtais ietvars ir skatuves telpa, kurā visi izrādes dalībnieki visu laiku ir klāt. Sēž gar sienām, vēro, klausās, pārģērbjas, bet no telpas neiziet. Neviļus jāatceras Ādolfa Šapiro jaudīgā totalitārisma vivisekcija izrādē Trešās impērijas bailes un posts 1985. gadā Jaunatnes teātrī, kur Brehta ikdienas ainiņas nomainīja cita citu skatuves centrā, bet fonā visu laiku to vēroja brūnos kreklos ģērbti trieciennieki. Kad Alvja Hermaņa izrādē Andra Keiša iebiedētais VEF strādnieks sarunājas ar tējkannu savā dzīvoklī, malā sēdošie Vilis Daudziņš un Guna Zariņa to vēro un pie sevis smejas. Nevar droši izšķirt, vai viņi šajā brīdī ir ārpus tēla un līksmo par žilbinošu kolēģa etīdi vai tomēr pat ļoti ir lomā un sarkastiski novērtē, cik smieklīgs ir krātiņā iedzīts un nobijies cilvēks parastais.
Monstrs kvasa mucā
Tomēr visi šie ietvari ir tikai fons, uz kura izcelties daudziem konkrētiem stāstiem. Visi aktieri spēlē nevainojami, kaut uzdevumu mērogs atšķiras. Žilbinošākās transformācijas piedzīvo Andris Keišs – no Borisa Pugo dubultnieka līdz baiļu un alkohola sagrautam strādniekam, kurš sarunājas ne tikai ar tējkannu, bet arī ventilatoru, un Guna Zariņa – no baltās latviešu māmuliņas sūdzētājas līdz trakomājas galvenajai ārstei. Prātā paliek arī Ingas Tropas vēsi ciniskā varietē dejotāja, kura bez ilūzijām sauc lietas īstajos vārdos, un Jevgēnija Isajeva rūpīgais politisko anekdošu pierakstītājs. Lomas maina arī Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet lielāko izrādes laiku viņi tomēr ir… labie čekisti. Te rodas riskantākais Alvja Hermaņa izrādes jautājums.
Vai smieklu nav pārāk daudz un ļaunums nav pārāk vienkāršs. Jo neko redzami briesmīgu Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa varoņi patiešām nedara. Balsi nepaceļ, Solžeņicinu lasa, specveikalā nekādus īpašākus labumus nedabū. Tādi patīkami un labu griboši cilvēki, vai tad nu viņi vainīgi, ka pasaule pilna bailīgu un skaudīgu stučītgribētāju, kā arī vienkārši trako, kas pilnmēness laikā realizē savu logoreju Stūra mājā. Nevar noliegt, ka līdzsvars starp smiekliem un šausmām ne viscaur izrādes gaitā ir adekvāts un, īpaši gados jauniem skatītājiem, var radīt iespaidu par padomju laiku kā drusku melnu, bet faktiski cirku. Un tomēr, tomēr. Kaut arī pēc asinīm smirdošais čekas monstrs izlien no kvasa mucas (manā padomju bērnības mikrorajonā baumoja, ka kvasa mucas netiekot mazgātas un tajās dzīvojot milzu tārpi) tikai izrādes finālā, tomēr kas tad ir tas, kas bijis redzams piecas stundas pirms tam? Līdz totālai pašdestrukcijai novestu cilvēku galerija. Un izdarījusi to ir tā pati sistēma, kuras «sejām» izrādē ir Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa pievilcīgie vaibsti. Citiem vārdiem, baisas var būt arī skaistas sejas.
Ķermeņa atmiņa nezūd
Izrādei ir arī piektais – dziesmu – ietvars. Būtībā tā ir sava veida mūzikas dramaturģija, kas īpaši zīmīgi atklājas kontrastā starp Andra Keiša klusītēm nodungoto Čikāgas piecīšu dziesmu Rīgai un tai tūlīt uz lielā ekrāna sekojošo latviešu kopkora marša ritmā skandēto День Победы krievu valodā, ko Gido Kokars diriģē Dziesmu svētku estrādē 1985. gadā. Viena individuāla atļaušanās hruščovkas virtuvē pa kluso un skaļa kolektīvā sadarbošanās ar tautastērpu mugurā. Alvis Hermanis izrādes programmiņā to sauc par «saglabāšanos». Droši vien. Man 1985. gadā bija 13 gadu, Uzvaras dienu mēs dziedājām ideoloģiski centīgas skolas korī, un es joprojām atceros tekstu no galvas. Ķermeņa atmiņa nezūd, un tas, lūk, it nemaz nav smieklīgi.

Alvja Hermaņa izrāde ir par manipulāciju un manipulē arī pati. Ilgstoši fonā klausoties Raimonda Paula dziesmu Kā caur pelniem, sāku pievērst uzmanību Ārijas Elksnes tekstam: «Izrādās – tevī es tomēr/Dzīvoju visus šos gadus,/ Līdzās visapslēptākām domām/ Visus šos garos gadus./ Vai no Dieva vai Velna,/ Vai uz ļaunu vai labu,/ Atceros kā caur pelniem,/Ko mēs reiz runājām abi.» Protams, dziesma ir par mīlestību, bet… ja nu ne?
P.S. Izrāde noteikti ir par garu. No vairākām epizodēm atsakoties, jēga un forma nesabruktu, bet pat iegūtu. Garlaicīgi gan nav.

Maisu komēdija
www.kroders.lv
autors Silvija Radzobe

Kad atveras priekškars, redzam gandrīz tukšu skatuvi ar iekārtojumu, kas mainīsies maz, bet principiāli. Kreisajā pusē galds, pie kura strādās Vēstures izpētes komisija, labajā – otrs galds, pie kura sēdošais čekists pieņems savus klientus. Prospekta kreisajā pusē ekrāns, uz kura tiks demonstrēti vēsturiski kadri Kaspara Znotiņa lasīto lekciju laikā. Labajā stūrī – liels kalns ar melniem atkritumu maisiem, kuros, jāsaprot, sabērtas čekas ziņotāju (atslepenotās?) kartītes. Jaunā Rīgas teātra izrādes “Vēstures izpētes komisija” režisors Alvis Hermanis šoreiz ir arī scenogrāfs, par skaņu un video atbild Gatis Builis, bet par fotokolāžām – Guntis Konstants. Aktieri, kas atveidos vēstures izpētes komisijas locekļus, kā arī iejutīsies čekistu, ziņotāju un citās lomās – Guna Zariņa, Inga Tropa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jevgēņijs Isajevs –,  priekškaram veroties, sparīgi iet rotaļās. Viņi lec “Ādamam bij septiņ’ dēli” un “Kas dārzā, kas dārzā”, ik pa laikam sadoto roku apļa vidū iegrūzdami citu rotaļnieku. Mājiens nepārprotams – ikviens varēja trāpīties apļa/maisa iekšienē. Taču to saprotu tikai tad, kad finišē izrādes piecarpusstundu ilgais enerģiskais skrējiens, varētu teikt arī – auļojums. Tā laikā personiski man garlaicīgi nebija nevienu brīdi – žilbināja aktieru izcilā artistiskā meistarība, kā arī jautājums, kas, ritot laikam, kļuva aizvien dedzinošāks – ar ko tas viss beigsies.
Protams, arī es redzēju, ka striktas režisoriskās kompozīcijas vietā uz skatuves dažkārt valdīja māksliniecisks gluži vai haoss – teātra pašsajūsma par savas fantāzijas tik tiešām neierobežotajām iespējām un tiekšanos jokot par visu.
Bet mani tas netraucēja, jo galu galā Jaunais Rīgas teātris pašlaik ir vienīgais, kurš Latvijā runā par lielai sabiedrības daļai aktuālo politisko un morālo tēmu – čekas maisu atvēršanu, izmantojot aktieru, kā arī režisora un literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas kolektīvi radīto materiālu.
Etīžu virtenēs, kas tapušas, pētot laikmeta materiālus un intervējot 70.-80. gadu čekas darbiniekus, ziņotājus un to upurus, aktieri pārtop no lomas lomā. Nosacīti darbojas trīs galvenās tēlu grupas – čekas štata darbinieki, ziņotāji, vēstures izpētes komisijas locekļi; disidenti, ko pārstāv divas “cilvēkvienības”, īsti grupu neveido.
Neilgi pēc sākuma redzam ainu čekas kabinetā, kur Daudziņa iejūtīgs čekists draudzīgā tonī piespiež parakstīt sadarbošanās dokumentu skolotājai (vai – literatūrzinātniecei?), kuras sakāpinātās bailes Zariņa notēlo meistarīgā, smieklus raisošā groteskā, bet, ejot laukā no kabineta, sieviete aiz milzīgā sasprindzinājuma un varmācīgās sevis pārvarēšanas nokrīt nesamaņā. Minētās ainas traģikomiskā toņkārta, savienojot smieklīgo un dramatisko, likās īstā žanriskā atslēga, runājot par čekas maisu tēmu. (Pie tam – tas ir stils, ko JRT aktieri perfekti pārvalda.) Otra traģikomiska epizode saistīta ar ebreju studentu Iļju Ripu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš nonāca 1969. gadā, kad mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju armijas invāziju Čehoslovākijā. Daudziņa tēlotais Iļja uz visiem ārstu komisijas jautājumiem atbild, citājot padomju likumu pantus par personības brīvību, tādā kārtā apliecinot, ka neviens no šiem likumiem reāli netiek ievērots. Apbindētā jaunekļa spītīgās atbildes noved ārstus aizvien lielāka uztraukuma stāvoklī.
Taču turpmāk izrāde aizbrauc pa nepārprotamām komēdijas sliedēm. Tiesa, ir vēl daži izņēmumi – tie saistīti ar Daudziņa un Znotiņa atveidoto čekistu uzrunām skatītāju zālei. Aktieri apsēžas skatuves centrā uz krēsla, nolaiž pussejai priekšā melnu, acis aizsedzošu širmīti un klāsta par ziņotāju dažādām vervēšanas formām un citām metodēm, ar ko iegūt sev vajadzīgo izspiegošanas informāciju. Nevar teikt, ka ir gluži vienalga, ko “čekisti” stāsta, jo viņi atskaņo arī neapšaubāmus melus, apgalodami, ka ideoloģiskajās iestādēs (pētniecības institūtos, radošajās savienībās utt.), kur viņi regulāri ieradās, visi zināja, ka viņi ir čekas darbinieki, tādējādi, jāsaprot, viņu klātbūtnē uzmanījās un nerunāja lieku, lai sevi neapdraudētu. Tā nav tiesa – varbūt to zināja iestāžu vadītāji, bet nekādā gadījumā ne ierindas un pat visaugstāk kvalificētie darbinieki. Tāpat spriedelēšana par to, ka, cilvēkam nezinot, čekas kartotēkā, lai pildītu plānu, varēja ielikt tāda cilvēka kartīti, kurš par to pat nenojauta, ir nepierādāmi un, šķiet, aiz matiem pievilkti, īstenībai neatbilstoši apgalvojumi. Viens no čekistiem cenšas reabilitēt padomju laiku ievērojamāko teātra kritiķi, apgalvojot, ka čekas kartīte ir sarakstīta, viņai nezinot. Viņa nav piekritusi oficiāli sadarboties, bet kā savas nozares izcilākā pārstāve “tikai” mutiski konsultējusi sarežģītākos gadījumus teātra pasaulē. Jo – kurš tad cits to būtu varējis izdarīt zinošāk. Radošā grupa, vācot materiālu izrādei, ir tikusies ar bijušajiem čekistiem un acīmredzot šādu un citu, līdzīgu – melīgu vai pusmelīgu – informāciju no tiem uzklausījusi. Negribu teikt, ka teātris nevarēja savā izrādē iekļaut šādus tekstus. Gribu teikt ko citu – intonācija, kādā aktieri runā, ir cieņas pilna, nopietna, ne mazākā mērā apšauboša vai jautājuma zīmes lietojoša, tādā kārtā radot iespaidu, ka tā ir pilna patiesība, zem kuras parakstās arī teātris. Vēl vairāk – kurš tad labāk vai līdzvērtīgi Znotiņam un Daudziņam ar savu harismu var radīt zālē pārliecību, ka viņu tēli, šajā gadījumā čekisti, runā patiesību; bez tam viņu atveidotie čekisti arī citās ainās ir forši čaļi, viscaur īsti simpatjagas. Rodas iespaids, ka teātris, tiekoties ar bijušajiem čekistiem, nonācis viņu valdzinājuma varā, atmetot patstāvīgo, kritisko domāšanu, kas to allaž atšķīrusi citu teātru vidū.
Ienāk prātā: lūk, būtu efekts pēc būtības, ja čekistu referātiem pretī skanētu, piemēram, tikpat harismātiskā Gundara Āboliņa monologs, kā vērā ņemamu atklājot kāda disidenta likteni. Disidenta monologs izrādē gan ir, to izpilda Daudziņš, iejuzdamies provinces jaunekļa – sarkanbaltsarkanā karoga izkārēja lomā. Čekistu saķerts, nosēdējis četrus gadus Permas cietumā. Daudziņš disidentu atveido kā nedaudz, bet nepārprotami aprobežotu vīru, kurš mūsdienās savu jaunības gadu pretošanos režīmam vērtē kā nenopietnu, nenozīmīgu, kā nenobrieduša puišeļa piedzīvojumu meklēšanu. Par Permā vadīto laiku “disidenta” vienīgās atmiņas vēsta par klasiskās mūzikas klausīšanos cietuma klubā kopā ar Astru. (Var jau būt, ka izrādes “varonis” nekad nenokļuva šīs iestādes karcerī un patiesi nezināja, kādi necilvēcīgi apstākļi tur valda; kā bija, kad divas dienas pēc kārtas ēst deva tikai sālītas siļķes, bet ūdeni liedza, vai kad ekskrementus no kameras smirdošās bedres lika izgrābt ar savām rokām.)
Pat ja tā bija, ka cietumā klausījās tikai garlaicīgu klasisko mūziku (par ko gan jāšaubās), – ja izrādē tas blakus sveštautieša Iļjas gadījumam ir vienīgais latviešu disidenta monologs, esam tiesīgi secināt – teātris uzskata, ka visi mūsu disidenti bija tādi vai tam līdzīgi ņedaļokije. Jā, “pret iekārtu” iet arī inteliģentu grupiņa, kas pulcējusies slepnā videoseansā, lai skatītos aizliegtās ārzemju filmas. Viņu aprobežotība ir patiesi smieklīga, jo Zariņas potenciālā skatītāja vaicā, vai Miloša Formana filma “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir par putniem. Tā kā pati 80. gadu vidū esmu piedalījusies šādos seansos, varu liecināt, ka nolasītais filmu piedāvājums ir adekvāts. Arī mēs skatījāmies “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, lai gan zinājām, ka tā nav par putniem. Pats par sevi jautājums par putniem zālē tiek uztverts kā asprātīgs joks, lai gan pēc būtības ir dziļi dramatisks – padomju iekārta, turot savus iedzīvotājus aiz dzelzs priekškara, tos bija padarījusi par neinformētām, no pasaules kultūras procesa atrautām aprobežotām būtnēm. Nelikās, ka minētajai sekojošā mēmā aina zālē tika adekvāti uztverta, jo ainu maiņa bija sasteigta, neradot skaidru priekšstatu, ka tā izriet no iepriekšējās. Slepenā seansa dalībnieki, visdrīzāk ziņotāju nodoti, nonāk cietumā, kur tos izģērbj līdz veļai, liekot novilkt apakšbikses, un uzraudze ne tikai aptausta apcietināto ķermeņus, bet ielūkojas arī dibenos. Taču vēlāk, kad arestanti aizvesti, pati izģērbjas un nolaiž savas bikses. Iespējams, mainot intonāciju no atklāti komiskās uz grotesko, divu minēto ainu salikums varētu kļūt par ļoti spēcīgu izrādes vietu.
Kāpēc teātris intervijām varēja sameklēt vairākus čekistus, bet tikai vienu disidentu? Kāpēc neaizbrauca, piemēram, pie Knuta Skejenieka, kurš Mordovijas lēģerī par aizliegtu grāmatu lasīšanu, ziņotāju nodots, pavadīja septiņus sava mūža labākos gadus?
Apzināti te neminu Gunāru Astru, kura dzīves izpēte varētu sniegt gluži citādu informāciju par disidentu likteni un personības mērogu. Neminu tāpēc, ka režisors izrādes programmā izsakās – Gunārs Astra viņam nav nekāds iedvesmojošs varonis. Tajā pašā laikā Krievijas disidents Josifs Brodskis pirms dažiem gadiem režisoru tā ietekmēja, ka viņš radīja lielisko izrādi “Brodskis/Barišņikovs”...
Komiskā ziņā viskolorītākā grupa ir čekas ziņotāji. Izpildījuma meistarības un satura negaidītības ziņā nepārspējama ir Zariņas atveidotā lauku tantiņa, kas, apsējusi lakatiņu, šķietami pazemīgi saldā intonācijā lūdz sodīt kaimiņu dēlu pēc pilnas programmas, jo 1949. gadā viņa budžu ģimene palikusi neizvesta. Vai Andra Keiša savervētais VEFa strādnieks, kurš meklē saziņas iespējas ar čeku caur dažādiem priekšmetiem – radio antenu, putekļsūcēja šļauku un vēl citām līdzīgām ierīcēm. Bet, laikam ejot, kļūst par alkoholiķi, kur vienīgais “draugs” ir Znotiņa čekas kurators, jo citi novērsušies, uzzinot viņa sadarbošanos. Jevgēņija Isajeva prātā jukušais labprātīgais ziņotājs informē čekistus par kaimiņu diversiju, kuri caur grīdā izurbto caurumu pumpējot viņa otrā stāva dzīvoklī gāzi. Vai kurš, uzlicis galvā duršlaku, uztver signālus no kosmosa. Smieklu vētru zālē saceļ Znotiņa spēlētais marasmātiķis, kurš, iebāzis vaigos bumbiņas, saliecis muguru, rada priekšstatu par bezzobainu, puskurlu, atmiņu zaudējušu veci, kas pat neatceras, kāpēc ieradies komisijā, bet, prom iedams, izplestām rokām līdzīgi indīgam zirneklim uzkrīt maisu kaudzei kā lielākajam dārgumam. Bet Daudziņa ziņotājs, kamēr komisija, uzgriezusi viņam muguru, vienā mierā apēd savu ziņotāja kartīti.
Pilnīgi pieļauju, ka katra atsevišķā no minētajām etīdēm atspoguļo ne vienu vien patiesu dzīves notikumu, kas, protams, nav glaimojoša krāsa mūsu tautas portretā. Noteikti bija gan kaimiņu nodevēji, gan psihiski slimi cilvēki, kuri rāvās sadarboties, gan viegli iebaidāmi indivīdi, gan mūsdienās jau senīlas kaulu kaudzes. Uz skatuves redzamie ir smieklīgi, nožēlojami, nekaitīgi, nepilna prāta īpašnieki – no tādiem nekādu atbildību nav ko prasīt. Bet – vai ziņotāji bija un mūsdienās ir tikai tādi? Nav neviena rektora, augstskolas pasniedzēja, veiksmīga uzņēmēja, zinātnieka, sabiedriska darbinieka, režisora, dramaturga, aktiera, mākslinieka ar augstākā mērā pilnvērtīgu mentālo veselību? Protams, ka ir. Kāpēc teātris, veidojot savu ziņotāju tēlu galeriju, bija tik vienpusīgs, radot iespaidu, ka ziņotāji bija nekaitīgi muļķīši? Tādā kārtā, manuprāt, tiek deformēta patiesība. Mazināts iespaids par reālo ļaunumu, ko nodarīja ziņotāji.
Zinu, ko nozīmē dzīvot sabiedrībā, kur nemitīgi jāuzmanās par katru izteikto vārdu, jo nezini, kurš ir ziņotājs. Kur palika aizvien mazāk gaisa elpošanai, jo līdzīgi smogam vai ogļu putekļu mākonim, kas iesūcas katrā porā, atmosfēru piesātināja nespēja uzticēties, aizdomīgums – pamatots un paranoisks.
Te nestāstīšu, jo esmu to jau izdarījusi savā grāmatā “Uz skatuves un aiz kulisēm”, kā dēļ dažu kursabiedru “vaļsirdības” sarunās ar čekistiem, kuri dzina pēdas saskanbaltsarkanas jostas izcelsmei, no universitātes tika izslēgta vesela grupa manu talantīgāko studiju biedru... Varbūt te nav vietā dalīties ar sajūtām, kas mani pārņēma pagājušā gada decembrī, kad tika atvērti “maisi”. Bet kāpēc gan ne? Ieraugot atslepenotajos “maisos” tik daudz personu no vides, kur nācies mācīties un strādāt, mani ar atpakaļejošu datumu pārņēma šoks, kas īsti nav pārgājis vēl tagad. Ir sajūta, ka man apkārt daudzus gadus bijusi kāda paralēlā pasaule, par kuru es pat nenojautu un kurā risinājās kāda slēpta, cita dzīve. (Lūk, izteiksmīgs piemērs simbolisma konceptam par paralēlo pasauļu esamību.) Un ka esmu bijusi baisa muļķe, vienmēr runādama un rakstīdama, ko domāju. Kamēr citi...
Izrādē ir mēģinājums (īstenībā – pat veseli divi) etīdēs redzamo čekistu/ziņotāju galeriju samērot ar, iespējams, teātra pozīciju izsakošiem, ja tā var teikt, sirdsapziņas tēliem. Pirmais no tiem – vairākās izrādes ainās atskaņotais Ojāra Vācieša dzejas audioieraksts viņa paša izpildījumā. Vai nu tāpēc, ka šie ieraksti skanēja pārāk bieži, vai tāpēc, ka tie tika pludināti virsū pašām par sevi interesantām, negaidītām etīdēm, kuru jēgu gribējās pēc būtības labāk uztvert, ejot laikam, dzejnieka balss sāka atgādināt fona mūziku, līdzīgu izrādē dzirdamajām Raimonda Paula dziesmām, kaut arī tām bija piešķirta ironiska jēga. Otrs – Znotiņa ar pārtraukumiem lasīta lekcija, ko pavadīja videokadri un fotogrāfiju kolāža. Absurdais referāts, kurā meistarīgi un asprātīgi tika kombinētas vēsturiski patiesas detaļas ar pilnīgu absurdu, zīmēja ainu, ka Rīga, līdzīgi Berlīnei, pēc Otrā pasaules kara tiek sadalīta Rietumrīgā un Austrumrīgā. Divās Berlīnēs reāli notikuši fakti tika piedēvēti it kā sadalītajai Rīgai. Finālā tika paziņots, ka mūris starp abām Rīgām kritis 2018. gada decembra beigās – jāsaprot, tas noticis dienā, kad atvēra čekas maisus. Bet ka savstarpējās pretrunas un pretenzijas abu atšķirīgo Rīgu iedzīvotāju starpā turpinājās. Pie vislabākās gribas neizdevās atšifrēt, vai un kāda jēga slēpās zem sadalītās Rīgas tēla. Vai runa ir par latviešiem un krieviem? Vai par tiem, kas ir maisos, un tiem, kas nav? Piedodiet, atvainojiet. Ne-sa-pra-tu...
Izrādē arī izskan priekšlikums, ko mūsdienās darīt ar “maisiem”. To izsaka cietumā četrus gadus pasēdējušais disidents, kuru atveido, kā jau teikts, Daudziņš. Maisus vajagot iznīcināt, lai būtu miers. Sekojot šim ieteikumam, aktieri no skatuves stūra samet maisus ejā starp skatuvi un skatītāju pirmo rindu. Simboliski viņi ir attīrījuši skatuvi, bet vienlaikus uzcēluši maisu mūri starp teātri un publiku. Zem maisiem atklājas koši dzeltena kvasa muca, no kuras aktieru atveidotie tēli ik pa laikam ietecina krūzēs kvasu, lai padzertos. Finālā no mucas izlien atdzīvojies mironis – Znotiņš atveido čekistu Jāni Kalniņu (Bērziņu?), kurš 30. gados Krievijā šāvis politieslodzītos. Pagarā monologā slepkava detalizēti izstāsta šaušanas tehnoloģiju, citu starpā minot faktu, ka valsts apmaksājusi masieri, kurš izmasējis no šaušanas deformētos pirkstus. Naturālistiskām detaļām pārbagātais dialogs ir šausminošs. (Vai tas būtu Svetlanas Aļeksejevičas programmā minētā teksta fragments?) Šo monologu, manuprāt, iespējams izprast kardināli atšķirīgi. Tā varētu būt zīme teātra viedoklim, ka īstie čekisti bija tikai cilvēkšāvēji 20. gadsimta 30. gadu Padomju Savienības eksekūcijās? Un ka 70.-80. gadu padomju Latvijas čekisti, lai arī aug no vienas saknes ar tiem, ir humanizēts, mazkaitīgs variants? Bet tad kā ar tiem, kuri izrādē dzer čekista-slepkavas līķa saindēto kvasu? Ja atmiņa mani neviļ, tie bija vēstures izpētes komisijas dalībnieki, kuri izrādē tika tēloti pamatā ironiski. Tad varbūt teātris par saindētajiem uzskata viņus, kuri nevis sadedzina maisus Doma laukumā, bet cīnās par to digitalizēšanu un ievietošanu internetā vispārējai apskatei? Iespējamu viedokļu daudz, skaidrības attiecībā uz šo tēlu – atdzīvojušos čekista līķi – maz. Diemžēl.
Ja Jaunā Rīgas teātra viedoklis sakrīt ar ierosinājumu sadedzināt “maisus”, tad viss, izņemot varbūt izrādes struktūru, izdevies lieliski un pārliecinoši. Tad tas sakrīt ar mūsu sabiedrībā plaši izpatīto viedokli, ko cita starpā pirmdien tviterī pauda kāds, noprotams, jaunās paaudzes pārstāvis ar segvārdu PakistAnnie: “Es vispār vairs negribu dzirdēt iesūnojošu, padzīvojušu veču politisko nostāju. Man ir jādzīvo šajā pasaulē, un es gribu mieru un saticību; jums ir labākajā gadījumā 15 gadi palikuši, atpisās!”
Taču, ņemot vērā divus apstākļus, teātra pozīcija varētu būt arī sarežģītāka. Pirmkārt, JRT iepriekš nekad nav bijis sabiedrības pamatplūsmas vidējā viedokļa atskaņotājs. Otrkārt, atsevišķu (recenzijā pieminētu) ainu traģikomiskais potenciāls, ja tiktu izvērsts arī uz citām ainām (un tas būtu viegli izdarāms, mainot emocionālo intonāciju), varētu radīt krietni sarežģītāku, ne tik viennozīmīgu skatu uz “maisu” problemātiku. Saprotu, ka aktieriem, kuri 70. un 80. gados nav dzīvojuši apzinīgu, pieaugušu cilvēku dzīvi, skats un personiskā attieksme pret čekas ziņotāju tēmu var ievērojami atšķirties no tiem cilvēkiem, kuriem tie bija mūža labākie gadi. Bet tomēr. Ir vismaz divi apstākļi, kuri nevienas paaudzes cilvēkam, it īpaši ja viņi ir mākslinieki, pie tam talantīgi, manuprāt, neļautu just personisku vienaldzību pret minēto tēmu. Pirmkārt, slepena ziņošana ir nodevība, bet nodevība ir Jūdas specifikācija. Neticu, ka mūsdienu mākslinieki ir tik totāli indiferenti morāles ziņā. Pat ja tāda ir liela mūsu sabiedrības daļa, kura ziņotājus uzskata par žēlojamiem nabadziņiem, bet par viņu upuriem neko negrib dzirdēt. Un, otrkārt, Otrā pasaules kara laikā, par ko JRT uztaisīja tik neviennozīmīgu, dziļu un patiesu izrādi kā “Vectēvs”, taču nav dzīvojis un neko personiski pieredzējis neviens – ne režisors, ne aktieris.
Kad maisi tika publiskoti, bija cilvēki, un es to skaitā, kuri cerēja, ka notiks mūsu sabiedrības attīrīšanās. Ka bijušie ziņotāji publiski atzīs savu vainu un atvainosies – vai nu tiem, par ko ziņojuši, vai visai sabiedrībai. Cik zinu, tā noticis tikai trīs gadījumos – pirms nu jau vairākiem gadiem to izdarīja Georgs Andrejevs un Jānis Stradiņš, bet apmēram pirms pusgada – Jānis Rokpelnis. Vīrišķīgi, cienījami. Bet citi – piespiesti sniegt intervijas, vai nu slēpti lepojas, ka bijuši tik nopelniem bagāti, ka izraudzīti par čekas konsultantiem, vai noliedz savu sadarbību pat neapgāžamu faktu priekšā. Būtu žēl, ja teātra iecere būtu bijusi atbalstīt koncepciju ”visi gali ūdenī”, lai nav ne ziņas, ne miņas.
Dostojevskis ir teicis ne tikai to, ka pasauli glābs skaistums, bet arī to, ka no grēka var (mēģināt) attīrīties, izejot krustcelēs un, zemu klanoties, lūgt piedošanu visām četrām debess pusēm. Vai patiešām mūsu laikmets arī Dostojevski nometīs no nākotnes kuģa, pasludinot visas viņa izteikas par senīlām izteikām un utopisku muldēšanu?







 


 

Cilvēks un čeka 360° leņķī
Latvijas Avīze
autors Dr. hist. Inese Runce

Režisora Alvja Hermaņa izrāde "Vēstures izpētes komisija" Jaunajā Rīgas teātrī publiskajā telpā neilgi pirms tās pirmizrādes tika pieteikta kā sensacionāls notikums, kas parādīs citu vēsturisku skatījumu uz bēdīgi slavenajiem čekas maisiem un to varoņiem. Iespējams, lielākā daļa ieintriģēto pilsoņu domāja, ka tas būs cits skatījums – kaut kas noslēpts un konspiratīvs –, nekā bija ierasts pēdējo dažu gadu laikā dzirdēt publiskajā telpā VDK izpētes komisijas veikto pētījumu kontekstā. Atšķirīgāks skatījums nekā mēs paši neilgi pirms 2018. gada Ziemassvētkiem ieraudzījām virtuāli publiskotajos bezkaislīgajos "čekas maisos". Manāms aizdomīgums valdīja profesionālo vēsturnieku akadēmiskajās aprindās, bailēs, ka JRT piedāvās publikai populārzinātnisku un banalizētu skatījumu uz Latvijas vēsturē nopietnām lietām. Dažu labu "maisos" minēto komentāros un attieksmē bija jaušams maskēts atvieglojums un zināma cerība, ka varbūt kaut ko varēs mainīt un pagriezt laika ritējumu un vēstures vērtējumu citā virzienā. VDK izpētes komisijas locekļi uztraucās par savu reputāciju, ieguldīto darbu un labo slavu. Katrs, kas pirms Ziemassvētkiem meklēja un atrada vai gluži otrādi pazaudēja "čekas maisos" radus, draugus, ienaidniekus, kaimiņus un kolēģus, steidza pirkt biļetes, lai savu čekas izpētes stāstu saskaņotu ar Hermaņa versiju un pārliecinātos par savu pareizību.
Tie, kas cieta no VDK, gluži tāpat kā paši bijušie čekisti, publiskajās diskusijās un virtuālajos burbuļos šoreiz palika otrajā plānā.
Savā ziņā ne bez aizkaitinājuma, ko radīja gan pati tēma, gan ažiotāža ap to, toties ar lielu ieinteresētību arī es devos uz teātri. Mierināju sevi ar domu, ka jebkurā brīdī varēšu atstāt zāli, kaut gan neatcerējos, ka kādreiz to būtu darījusi, arī tādos brīžos, kad teātrī netur nedz nervi, nedz acis. Vēsturisko notikumu skatuviskās interpretācijas katru profesionālu vēsturnieku var iedzīt niknumā ļoti ātri, jo mēs taču par vēsturi zinām daudz vairāk un labāk nekā literāti, režisori un skatītāju pulks.
Liels bija mans pārsteigums un gandarījums, kad atklāju, ka Hermanis & Co neseko nevienai jau iepriekš piedāvātajai ceļa norādei, ko šajā nelaimīgajā un traģiskajā stāstā ir jau paspējušas izlikt ierautās puses un viņu pētnieki vai sensāciju gaidošie skatītāji. Arī paša pieteiktā sensācija ir vien skatuvisks aizkars uz kaut ko dziļu, trauslu un cilvēcīgu. Uz cilvēku un viņa stāstu, ko oficiālajā vēsturē vēl nav pagūts izpētīt. Tas ir stāsts par mums – cilvēkiem (ne tikai latviešiem) –, mūsu čekas mīlestību un naidu, piedošanu un aizvainojumu. Izrāde ir kā gaismas bumba, kas, griežoties riņķī 360° leņķī, izgaismo un parāda pilnā krāšņumā visas zemiskākās un cēlākās cilvēka rakstura īpašības bez novilktām sarkanām līnijām.
Hermanis & Co nav pakļāvušies masu spiedienam un zīmējuši melnbaltu un seklu stāstu par sliktajiem un labajiem zēniem un meitenēm, kas nereti post-totalitārās un autoritārās sabiedrībās vēstures rakstīšanas un neseno notikumu interpretācijas laukā mēdz eksistēt. Melnbalta vēsture pēc būtības ir vienkārša, statiska un lineāra, tā nespēj mūsos kaut ko mainīt un nedod iespēju nokārtot rēķinus ar savu vēsturi. Tā ir gluži kā nobīdīta veca kvasa muca izrādē un pie reizes arī mūsu dzīves tālākajā stūrī, kurā iekšā pūst mironis, kuru neviens negrib apglabāt, lai turpinātos dzīve, kas ir brīva no sāpīgiem pagātnes rēgiem.
Izrāde, paldies Dievam, nav oficiālās vēstures interpretācija, bet gan psihoanalīzes seanss, kurā, pārcērtot atmiņas ledaino aisbergu, režisoram un aktieriem ir izdevies izlaist ārā čekas laikus piedzīvojušo cilvēku (gan čekistu, gan stukaču un cietušo) un vēstures pētnieku zemapziņā paslēptās traumas. Šī izrāde ir morāli un emocionāli nobriedušas sabiedrības trauslā zīme, kuru vēstures rēgi vairs tik ļoti nebaida un nešokē.

Uz skatuves ir līķis
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Anda Buševica

JRT izrāde "Vēstures izpētes komisija" vispirms jāvērtē kā sabiedriski nozīmīgs notikums.

Turpinot diskusiju par aprīļa sākumā Jaunajā Rīgas teātrī skatuves dzīvi sākušo Alvja Hermaņa un JRT aktieru kopīgi veidoto izrādi "Vēstures izpētes komisija", šoreiz publicējam Latvijas Radio redaktores, žurnālistes Andas Buševicas recenziju. Teātra kritiķa Normunda Akota recenziju varējāt lasīt 10. aprīļa "Kultūrzīmēs".
Izrāde "Vēstures izpētes komisija" JRT ir tikpat mokoši gara kā čekas maisu izpētes vēsture, tā ilgst piecarpus stundas. Epizodes mijas no mūsdienām – kartona vākos iesietām lietām nokrauta galda, kurā VDK izpētes komisija lasa priekšā no Valsts arhīva saņemtos dokumentus, – lēcienā uz laiku, kad sarkanie strēlnieki sargāja Ļeņinu un bija ietekmīgi izpildītāji tikko nodibinātajā čekā. No video, kurā ilggadējais PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs iemieso 80. gadu stagnāciju, līdz PSRS sabrukuma nojausmām un mājas videozālei, kurā līdzšinējās ekrāna autoritātes nomaina "Rembo" un "Jesus Christ Superstar". Režisors Alvis Hermanis izrādē ir arī scenogrāfs, un skatuves iekārtojumam visu izrādes laiku ir viens un tas pats vēstījums: uz skatuves ir līķis. Izrādes pirmajā daļā tie ir simboliski čekas maisi, kas sakrauti augstā kaudzē, vēlāk tie tiek aizmēzti, melnos maisus nomaina dzīvespriecīgi dzeltena kvasa muca, taču, izrādās, tajā joprojām ir mironis, kas saindē gaisu, ko elpojam, visu, ko ēdam un dzeram. Kaut kur tas suns vienalga smird, pako šo sajūtu, kādā krāsā vai vizuālajā tēlā gribi.
Pirmā izvēle, kas jāizdara: vērtēt šo izrādi kā teātra dzīves vai sabiedriski nozīmīgu notikumu. Alvja Hermaņa radošās biogrāfijas kontekstā šī ir atgriešanās pie "Latviešu stāstiem". Aktieri – Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa, arī režisors Alvis Hermanis un teātra dramaturģe Margarita Zieda – viņi visi ir izrādes līdzautori, veikuši intervijas, meklējuši faktus, un atrastie stāsti arī veido izrādi. Pavedieni, kam šīs epizodes būtu jāpārvērš vienotā stāstā, veseli trīs. Izrādi caurvij it kā vēstures lekcija par Rietumrīgu, iztēli satraucoša un smīdinoša fantāzija, ka Rīgu varētu būt piemeklējis Berlīnes liktenis, sašķeļot pilsētu amerikāņu un krievu karaspēka kontrolētās daļās, no kurām katra puse vairāk nekā pusgadsimtu nodzīvojusi katra savas ideoloģijas ietekmē. Paralēles ir precīzas, čekas maisu lieta patiesi savā ziņā ir sašķēlusi sabiedrību nesaskaņojamos viedokļos, kuru iemesli meklējami daudzu gadu desmitu vēsturē. Otrs pavediens – Ojāra Vācieša dzeja, kas, lai arī laikmetam piesaistīta, skan pāri laikiem, tiesa, šis fenomens jau reiz tika atklāts – leģendārajos Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkos. Trešais pavediens ir video un audio montāžas, tostarp 80. gadu estrāde, kuras saldās melodijas ieaijā somnambuliskajā stāvoklī, kas asi kontrastē ar izrādes stāstiem. Par spīti trīskāršam šuvumam, izrādes stāsts īsti negrib turēties kopā, tas drīzāk atgādina ieilgušu pārgājienu, kurā aizvien nākas uzdurties kam negaidītam.
Sliecos "Vēstures izpētes komisiju" vispirmām kārtām vērtēt kā sabiedriski nozīmīgu notikumu, jo izrādi veido ne tikai uz skatuves redzamais, tā sākas jau zālē. Uz pirmizrādi bija uzaicinātas personības, kas veidojušas pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, laiku, uz kuru attiecināms izrādē veiktais pētījums. Cilvēki, kuru vārdi ir čekas kartotēkā, un tie, par kuriem klīst baumas, ka, iespējams, viņu vidū arī kādi no tiem, kurus JRT aktieri intervējuši. Jo, lai arī izrādes prototipu vārdi ir aizklāti, tie stāsti jau ir dzirdēti. Un tieši tāpēc, ka tie šobrīd ir apritē, mēs varam atpazīt gan pieminēto režisoru, kurš 70. gados uzņēma filmu, kurā visi ir pliki, bet pa vidu parādās Jēzus, gan filoloģi Laimdotu, gan tolaik vēl jauniešus no Rietumvācijas, kuru prātos sajaucies marksisms ar mākslas manifestiem, gan ebreju jaunekli, kurš, protestējot pret padomju tankiem Prāgas ielās, aizdedzināja sevi pie Brīvības pieminekļa.
"Vēstures izpētes komisoja", tieši tāpat kā savulaik "Latviešu stāsti", liek uzmirdzēt lieliskajiem JRT aktieriem, skatītāji aplaudē pēc spožākajām epizodēm. Tas notiek pēc Kaspara Znotiņa atveidotā večuka, kurš vairs neatceras, kam "stučījis" un kurus nodevis, bet vainas sajūta ir stiprāka par atmiņas zudumu. Arī – pēc Andra Keiša atveidotā VEF strādnieka, kurš, kā jau tehnisks cilvēks, nācis pie pārliecības, ka mikrofoni ir visur un "lielais brālis" dzird katru vārdu, amizantā veidā šo neredzamo sarunbiedru sāk izmantot ikdienas grēksūdzei. Viena no satriecošākajām epizodēm ir Gunas Zariņas baltmāmiņa no Liepājas puses, kura sainītī atnesusi uz Stūra māju zeķes ar auseklīšiem, bet viņas labestīgajā balsī slēpjas kāre ar čekas palīdzību panākt kaimiņiem lielāku sodu. Satriecošs galēja ļaunuma, vientiesības un tikumības apvienojums! Arī citi no izrādes personāžiem, tas pats VEF strādnieks, pēc vēstures griežiem droši vien kopā ar citiem stāvēja uz barikādēm un pilnīgi noteikti iestājās par baznīcu atjaunošanu.
Tas, manuprāt, ir izrādes "Vēstures izpētes komisija" drosmīgākais vēstījums. Mums patiktu čekas klātbūtni uztvert kā ienaidnieku, kuras varas pozīcijām kāds iespēja noturēties pretim, bet kāds salūza. Taču lipīgā estrādes dziesma, kas caurvij izrādi, tāpat kā izvēlētie cilvēkstāsti, vedina domāt, ka drīzāk tās bija dejas partneru attiecības, cilvēciskām jūtām un kaislībām piepildītas. Čeka bija dievs, pie kā vērsties, lai īstenotu savu taisnīguma izpratni, un ziņotāju entuziasms sita augstu vilni. Dzīves kārtības garants, vienlīdz nepieciešams abām pusēm, jebkurā valstī un jebkuros laikos. Ir jau arī ekstrēmi gadījumi, kad čeka ir vienīgais draugs un uzticības persona, pēdējā instance, pie kā vērsties, kad vajag izkārtot tēvam slimnīcu bez rindas vai dēlam mūzikas skolai vajadzīgo trompeti.
Tā izrādes daļa, kas sākusies zālē, turpinās arī abos starpbrīžos. Skatītāji, piekusuši sēdēt pustumsā, skaļi svin dzīvi teātra bufetē, ēd un dzer, un tās sajūtas ir divdomīgas, jo burtiski nupat skatuves paaugstinājumā līdz vissājākajām mielēm esam iepazinuši savu laikabiedru, savas nācijas konformismu. Izrāde "Vēstures izpētes komisija" smīdina, prasmīgi apvērš situācijas, un šī pati neveiklības sajūta pavada arī brīžus, kad neviļus sāc smieties par visai traģiskām izrādes epizodēm: kad čekas pratinātāja automašīnā salūst savervētais aģents vai ar pašcenzūru aizrāvusies dzejniece brīdina par izmisumu, kas ved pretim trauslajai robežai starp prātu un ārprātu.
Kā tikt vaļā no līķa, kas ir visu izrādes laiku klātesošs uz skatuves? Izrāde piedāvā dažādus ironiskus paņēmienus. Te ir zinātnes darbinieks, kurš savu kartīti apēd. Ir aerobikas nodarbība, kurā, lai atbrīvotos no negācijām, iesaka strādāt ar smalko ēterisko ķermeni. Izrādes radošā komanda ir atradusi veidu, kā sarunāties par pretrunu un negāciju apvīto VDK kartotēkas izpētes procesu, taču sabiedrības uzticēšanās JRT aktieriem rada arī bažas, ka no skatuves izskanējušie interviju fragmenti varētu tikt pieņemti kā absolūta patiesība, izkonkurējot profesionālu vēsturnieku secinājumus. Piemēram, apgalvojums, ka čekas maisos varēja būt ierakstītas personas, kas varēja pat nezināt par savu atrašanos kartotēkā.
Pēc pirmizrādes ilgi, monotoni aplausi. Tie nav tie aizkavētie, kaislīgie aplausi, kādi atskan pēc patiesa mākslas pārdzīvojuma, tā drīzāk bija izrādes veidotāju godināšana par drosmi, ķeroties klāt sabiedrību dziedinošai, gudrai sarunai par tēmu, kas līdz šim biežāk radīja bezpalīdzības un neērtības sajūtu.

Čekas maisiņš vajag?
www.satori.lv
autors Valda Čakare

Par Alvja Hermaņa izrādi "Vēstures izpētes komisija" Jaunajā Rīgas teātrī
Pa Marksa pēdām

Jaunā Rīgas teātra izrādi "Vēstures izpētes komisija" skatīties ir reizē viegli un grūti. Viegli, jo režisors Alvis Hermanis veiksmīgi izmanto jau daudzkārt pārbaudīto kolektīvās jaunrades metodi, ar kuru JRT pastāvīgā publika ir labi pazīstama: aktieri intervējuši topošā iestudējuma izpētes objektus – galvenokārt čekas aģentus un viņu vervētājus – un uz šī materiāla pamata kopīgi ar režisori un teātra literāro padomnieci Margaritu Ziedu veidojuši etīdes, no kurām kā no ķieģeļiem uzbūvēta izrādes ēka. Grūti tāpēc, ka teātris, šķiet, skatītājam bez atlases piedāvā pilnīgi visu, kas mēģinājumu procesā sarūpēts, un tas nudien nav maz. Līdz beigu aplausiem paiet tieši piecarpus stundas.
Jau ierasts, ka Hermanis JRT aktieriem nedod iespēju savos CV ierakstīt sevišķi daudz lomu no klasiskās dramaturģijas, toties ļauj viņiem būt ne tikai nomināliem, bet patiesi aktīviem izrādes stāsta, teksta un skatuves norišu līdzradītājiem. Aktieri iesaistās visos iestudējuma tapšanas etapos, iedvesmu smeļot no aktuālajiem procesiem, ar kuriem elpo sabiedrība.
Ar čekas maisiem sabiedrība "elpo" jau gandrīz trīsdesmit gadus, un tie kļuvuši par tādu kā kaklā iesprūdušu kumosu – ne īsti norīt, ne ārā izspļaut. Diskusija par lustrāciju ne tuvu nav beigusies un, jādomā, tik drīz vēl nebeigsies, bet Alvis Hermanis, šķiet, ir apzinājies, ka pienācis pēdējais brīdis pakļaut šo tematu mākslinieciskai apcerei. To cilvēku, kuru dzīvē padomju pagātne ir aizņēmusi pietiekami lielu, ar personisku pieredzi piepildītu daļu, kļūst arvien mazāk. Savukārt "neatkarības bērniem", kuru skaits aug, šīs pieredzes nav, un viņiem 20. gadsimta vēsture ir vairs tikai abstrakcija – tāda pati kā Trīsdesmit gadu karš vai Lielā franču revolūcija.
Skaidrs, ka neviena valsts neiztiek bez drošības dienesta, taču vārds "čeka" saistās ar īpaši baisiem notikumiem un raisa īpaši šerminošas izjūtas. Kā par to visu runāt? JRT seko pa pēdām vācu filozofa un revolucionāra Kārļa Marksa atziņai, ka cilvēce no savas vēstures atvadās caur smiekliem, un uz čekas maisu saturu un izpētes komisijas darbību skatās no komiska pārspīlējuma pozīcijām. Smiekli rada pārliecību vai vismaz ilūziju, ka rēķini ar pagātni ir noslēgti. Turklāt komiskajam skatupunktam piemīt anestezējošs efekts – pret baisu, sāpīgu vai neērtu tematu tas ļauj ieņemt distancētu attieksmi.
Arhitektūra un telpa
Izrādes arhitektūru balsta divas paralēlas tematiskās līnijas – vienu no tām iezīmē Vēstures izpētes komisijas sēde, kuras laikā tiek inventarizēti ziņošanas un vervēšanas piemēri pamīšus ar čekistu un aģentu atmiņu monologiem. Otru veido publiska lekcija par fiktīvu notikumu – Rīgas teritoriālu un politisku sadalīšanu Austrumrīgā un Rietumrīgā.
Visu apjomīgo un daudzkrāsaino epizožu klāstu izspēlē seši aktieri: Guna Zariņa, Inga Tropa, Vilis Daudziņš Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Jevgeņijs Isajevs. Izrādes realitāte tiek konstruēta skatītāju acu priekšā. Kamēr tiek spēlēta viena etīde, pārējie aktieri sēž malā uz krēsliem un vēro kolēģus vai pārģērbjas nākamajai ainai Kristīnes Jurjānes modelētajos tērpos, kur čekas maisu vētītāju jaunlaiku stila drēbītes periodiski nomaina padomju ikdienas pieticīgā, ar piepūli sarūpētā garderobe. Arī skaņas telpu raksturo laikmeta zīmes – Raimonda Paula dziesmas un Ojāra Vācieša dzeja autora lasījumā.
Vēstures izpētes komisijas darba istabu iztēlojies pats režisors, un tā ir viscaur neitrāla – ar gaišām sienām un bezpersoniskām biroja mēbelēm. Telpas dibensiena tiek izmantota arī kā ekrāns, lai demonstrētu fotogrāfijas – gan dokumentālas, gan fiktīvas – un filmu fragmentus, piemēram, komunistiskās partijas ģenerālsekretāra (1964–1982) Leonīda Brežņeva "varonīgo" cīņu ar grūti salasāmo uzrunas tekstu vai Dziesmusvētku kopkori, kurš marša ritmā pacilāti atskaņo Dāvida Tuhmanova dziesmu "День победы" ("Uzvaras diena"). Skatuves kreisajā pusē novietots ar papīriem, ūdens pudelēm un glāzēm apkrauts kantora galds, bet labajā kā komisijas darba nebeidzamības (vai varbūt veltīguma?) apstiprinājums rēgojas milzīgs melnu atkritumu maisu krāvums. Otrajā cēlienā melnie maisi tiks pārvietoti – samesti uz proscēnija – izveidojot melnu neziņas zonu starp aktieriem un skatītājiem.
Zem maisiem atklāsies dzeltena kvasa muca ar uzrakstiem krievu un latviešu valodā – tik pazīstama visiem, kuri pieredzējuši pagājušo gadsimtu. Tā vienlaikus ir simboliska laikmeta zīme – slēgts konteiners, kurš glabā baisus noslēpumus (izrādes trešajā cēlienā no tā izlīdīs velnišķīgs trīsdesmito gadu čekists/cilvēku šāvējs Kaspara Znotiņa izskatā), – un izrādei nepieciešams funkcionāls objekts, aiz kura aktieri, nenoejot no skatuves, var pārģērbties nākamajai lomai.
Strādnieks, dzejniece un pesteļotāja
Izrādes veidotāji savos antropoloģiskajos pētījumos aptvēruši plašu sociālo un psiholoģisko tipu spektru. Čekas aģentu galerija variējas no vientiesīga VEFa strādnieka līdz atzītai dzejniecei, no sirdsapziņas ēdu plosītas filoloģes, kura kļūst par ziņu pienesēju rūpēs par savu bērnu drošību un nākotni, līdz mērķtiecīgai un aukstasinīgai provinces denunciantei. Savukārt čekistu kompānijā daudzveidības ir krietni mazāk – līdzās slepeniem nacionālās autonomijas atbalstītājiem un datu falsificētājiem organizācijas iekšienē atrodas tikai viens pārliecināts Vissavienības "gaļas mašīnas" darbinātājs un tas pats no 20. gadsimta 30. gadiem.         
Izrāde sākas ar Vēstures izpētes komisijas sēdi. Pareizāk sakot, ar sēdes pārtraukumu, kurā komisijas dalībnieki nosēdētos dibenus un stīvās muguras izvingrina ar nebūt ne nejauši izvēlētām ziņošanas kontekstā zīmīgām tautiskām rotaļām "Kas dārzā, kas dārzā" un "Ādamam bij’ septiņ’ dēli". Tad visi sasēžas ap galdu un turpina pētīt no maisiem izvilktās čekas aģentu kartītes. Regulāru aizķeršanos sagādā apstāklis, ka kartītes aizpildītas krievu valodā, ko visi nesaprot, jo komisijā ir arī trimdas tautieši.
Turpmākās norises saistītas ar čekistu un viņu savervēto aģentu psiholoģisko portretu skicēm. Epizodes virknējas cita aiz citas. Pēc svarīguma un apjoma tās nav savstarpēji līdzvērtīgas un nepretendē uz faktu precizitāti un atbilstību realitātei. Šķiet, ka izrādes veidotāju uzmanība vairāk vērsta uz to, lai nodemonstrētu, cik destruktīvi uz indivīda psihi iedarbojās VDK varas mehānisms. Aktieru spēle ir lieliska, un to vērot ir aizraujoši, bet kā tieši katru no epizodēm interpretēt – tas droši vien ir atkarīgs no katra skatītāja individuālās pieredzes, zināšanām, gaumes un vēl daudz kā cita, jo izrāde galu galā notiek skatītāja galvā. Šo rindu autorei raibais piemēru klāsts sabira divos "grozos": vienā – tikai jautrie, otrā – tie, kuros joku mētelītim cauri pavīdēja plašāku sociālu un psiholoģisku kopsakarību odere.
Viena no efektīgākajām ir epizode, kurai gatavojoties Znotiņš savādi sagumst un kļūst līdzīgs lielam kukainim, kas atsauc prātā Gregoru Zamzu un viņa noslēpumaino pārvērtību Franca Kafkas stāstā. Mūsu priekšā drebelīgi nostājas marasmatisks, pusakls un puskurls večuks, kurš, Keiša garīdznieka balstīts, dodas uz Vēstures izpētes komisiju, lai izsūdzētu grēkus. Aina tiek spēlēta sakāpinātā farsa estētikā. Keiša mācītājs uz balss aiztrūkšanas robežas bļauj večukam ausī komisijas jautājumus, pārtulkojot tos "vieglajā valodā", sekretāre (Tropa) līdz apnikumam ierastā lietišķībā kravājas pa melnajiem maisiem, ļaujot īsajai kleitiņai atsegt vairāk, nekā būtu pieklājīgi, kamēr večuks attīsta sirdi plosošas vaimanas par to, ka ir ziņojis, bet, uzjautāts, kad, kur un par ko, tik vien kā paceļ gaisā līku pirkstu un nespēj atbildēt, jo – neatceras. Etīdei sasniedzot kulmināciju, grēku nožēlnieks aizsteberē pie maisiem un, rokas izpletis, uzkrīt tiem virsū, raisot asociācijas ar lielu zirnekli, kurš varbūt cenšas cauri melnajam plastikātam ieraudzīt savu vārdu, bet varbūt tieši pretēji – visiem spēkiem sargā sprādzienbīstamo pagātnes mantojumu no atklātības.
Cits piemērs – Daudziņa ziņotājs ar kautro segvārdu "Trusis" gaida, kad tiks sameklēta viņa kartīte, un atbilstoši "kļičkai" saviļņojumā trīc, kamēr kāds no komisijas dalībniekiem – pēc akcenta spriežot, ārzemju latvietis Keiša veidolā – viņu slavē par vēlmi šķīstīties no pagātnes grēkiem. Slavē, skatīdamies gaisā un bārstīdams novazātas frāzes tādā intonācijā, kas liecina – runātājam ir "pofig" gan aģenti, gan šķīstīšanās. Bet arī Truša "mērķa programmai" ar vēlmi šķīstīties nav ne vismazākā sakara. Kad kartīte ir atrasta, viņš to steidzīgi pagrābj un rīstīdamies apēd – tā teikt, nav pierādījumu, nav arī nozieguma.Zariņai solistes loma piešķirta vairākās epizodēs – viņa ir gan baltā halātā un podveidīgā zvērādas cepurē ģērbusies psihiatriskās klīnikas ārste, kura diagnosticē citādi domājošam pacientam "lēni noritošu šizofrēniju", gan cietuma uzraudze, kura pārcentības entuziasmā pārmeklē ne tikai ieslodzītos, bet arī pati sevi, gan godprātīga filoloģe, kura krīt ģībonī no šausmām, kad kļuvusi par ziņotāju, gan pašcenzūras histērijas pārņemta dzejniece. Bet īpaši aktrises atveidoto tēlu galerijā izceļas tālu ceļu līdz "stūra mājai" mērojusī lauku sieviņa gaišās, kārtīgās drānās ar baltu lakatiņu galvā un bezgala labsirdīgām acīm. Kūlusies gaisa gabalu, lai aizliktu kādu sliktu vārdu par kaimiņu, kurš savulaik bijis "nepietiekami izsūtīts" un vispār pārāk labi dzīvo. 
Keiša atveidotais aģents Laimonis lielu daļu no izrādes laika meklē noklausīšanās ierīci, kurā ierunāt savu sakāmo, un šim nolūkam tiek izmantoti teju vai visi sadzīves priekšmeti, ieskaitot arhaisku elektrisko kafijas vārāmo krūzi. Tieši vienā no Keiša etīdēm traģigroteskā veidā visspilgtāk iezīmējas sociālās un psiholoģiskās sekas, kādas ilggadīga sadarbība atstāj uz ziņotāju. Kolēģi un draugi Laimoni ir atšifrējuši, viņš kā informācijas vācējs kļuvis neefektīvs, tālab tiek izslēgts no čekas aģentu loka. Kas baiss un perversi aizkustinošs ir Laimoņa asarainajā lūgumā, lai čekists viņu neatgrūž, jo citu cilvēku Laimoņa dzīvē vairs nav.
Pasaule, kādu JRT to rāda, ir apvērstu vērtību pasaule: draugs izrādās ienaidnieks, aiz rūpēm un gādības slēpjas draudi. Racionāli plānotā šķietami stabilā padomju realitāte patiesībā ir neparedzama, nesaprotama, biedējoša un stihiska. Ne velti tajā ik pa laikam "iznirst" pilnmēness inspirētais Jevgeņija Isajeva kosmosa balss uzklausītājs, un ne velti pat čekisti nonāk iracionālu spēku varā, kad atbildīga komjauniete (Tropa) viņiem piedāvā savus pesteļotājas pakalpojumus citādi domājošo meklēšanā un atrašanā. Divi pelēkos uzvalkos ģērbti vīri (Daudziņš un Znotiņš) viņu rūpīgi uzklausa un tā kā satrūkstas, kad gaišredzīgā komjauniete stāsta par savām spējām lasīt cilvēku domas. Bet vislielāko iespaidu uz viņiem atstāj volontieres spēja tikai ar skatienu vien pārvietot uz galda stāvošo telefonu. Nē, ne jau mobilo, protams, bet atbilstoši laikmeta tehnoloģiskās attīstības līmenim – parasto, stacionāro, ar griežamo ciparu ripu. Tas ir tik satricinoši, ka pēc komjaunietes aiziešanas Daudziņa čekists, aiz sasprindzinājuma piesarcis, arī mēģina ar skatienu izkustināt telefona aparātu. Aktiera sejā lasāma tik milzīga koncentrēšanās un piepūle, ka liekas – vēl mazliet un tas izdosies. 
Divas Rīgas
Īpašu sadaļu izrādē veido pseidovēsturiskais sižets par Rietumrīgu, ko lekcijas veidā ceļ priekšā Kaspara Znotiņa vēstures pētnieks. Par prototipu Rietumrīgai kalpo Rietumberlīne, kuru līdz 1989. gadam no pilsētas austrumu daļas norobežoja 1961. gadā uzcelts mūris. Tādējādi Vācijas Demokrātiskajā Republikā izveidojās kapitālisma saliņa, kurā tika uzturētas pirmskara tradīcijas un dzīvesstils. Līdzīgā veidā tiek izstāstīts stāsts par Rietumrīgu, kuru no padomju kontrolētās pilsētas teritorijas atdalījusi speciāli uzcelta siena.     
Pati par sevi parafrāze par rietumu un austrumu Rīgu ir asprātīga. Sākot ar to, ka Rietumrīgas robeža šķiet iezīmēta tajā pašā maršrutā, kur iecerēts būvēt "Rail Baltica", un beidzot ar absurdiem pseidofaktiem, kuri liecina par Austrumrīgas iedzīvotāju centieniem nokļūt mūra otrā pusē. Bet finālā asprātīgais vēstījums kaut kā izčākst, jo izdomas bagātajai lekcijas desai piekabināts novalkātas morāles striķis. Lektors ar nožēlu pavēstī, ka arī pēc tam, kad siena nojaukta, starp Austrumrīgas un Rietumrīgas iedzīvotājiem saglabājas nepārvarama plaisa. Citiem vārdiem sakot, latviešu sabiedrība ir pārāk sašķelta un uz savstarpēju plēšanos orientēta, tādēļ nav spējīga vienoties kopīgam mērķim. Vai ar to būtu domāta lustrācija? Vai valsts sociālekonomiskā un politiskā kursa izvēle vai vēl kas cits? 
Atmiņu stāsti
Vārds "vēsture" varbūt ir atbilstošs, lai raksturotu čekas maisu izpētes komisijas darba lauku reālajā dzīvē, bet attiecībā uz JRT interešu objektu tas nav īsti precīzs, jo izrādē galvenokārt pētīta tiek nevis vēsture, bet dzīvesstāsti.
Dzīvesstāsts pagātnes notikumiem un faktiem uzspiež šodienas skatījumu, kas diktē nepieciešamību iekļauties, netapt stigmatizētam un izstumtam no sabiedrības. Tālab izrādē (tieši tāpat kā dzīvē) vervētāji un aģenti pret savu pieredzi izturas apoloģētiski – savus dzīvesstāstus viņi cenšas stāstīt jaunajai realitātei pieņemamā veidā: kaut ko noklusē, no kaut kā izvairās, kaut ko "uzlabo", falsificē vai aizstāj ar nebūtiskiem blakus lietu aprakstiem. Šādi rīkojas gan tas čekists (Daudziņa simpātiskajā atveidā tik lādzīgs un necils!), kurš no savām privilēģijām jūtas maz ko izmantojis – vien specveikalā pirktu trīslitru zirnīšu burku, ko pa ceļam saplēsis, izpelnoties par to sievas pārmetumus. Gan arī tas, kurš VDK sistēmā tāpat kā citās dzīves jomās saskata Maskavas diktātu un slepus lasa aizliegtas grāmatas. Gan tas, kurš pavēsta, ka līdzīgi kā ražošanā, kur, atskaitoties par paveikto, atbildīgās personas nodarbojušās ar pierakstīšanu, arī čekā aģentu kartītes tikušas rakstītas, pašiem aģentiem par to pat nezinot. Jo viss, par ko agrāk slavēja un deva apbalvojumus, tagad ir kļuvis par kaunu, savukārt viss, kas tika kvalificēts kā noziegums vai vismaz smags pārkāpums, kļuvis par iemeslu lepoties.
Līdzīgi kā čekisti izturas arī vienīgais ziņotāju upuris, kurš izpelnījies teātra ievērību, – Daudziņa naivais un netālredzīgais Latvijas karoga kārējs, kurš dalās atmiņās par savu "iekrišanu" un cietuma pieredzi. Priecīgi neobligātais veids, kādā viņš to dara, zemstrāvā liek pulsēt sajūtai, ka būt par upuri nav gaumīgi. Gan tāpēc, ka tie, kuriem izdzīvošanas instinkts bijis spēcīgāks par protesta garu, nepiedod "neapdomīgus" varonības žestus, gan arī tāpēc, ka runāt par mocībām un pazemojumiem ir tik sāpīgi un neērti, ka vieglāk šādas atmiņas apspiest un aizmirst. Vai pārvērst pašcieņu saudzējošā stāstā, kā to savulaik darīja Oļģerts Kroders, kurš par savu jaunības pieredzi Sibīrijas izsūtījumā mēdza vēstīt tā, ka likās – jautrāka dzīve būtu grūti iedomājama.
Maisi un maisiņi
Izrādes veidotāji labticīgi ļaujas šiem stāstiem. Pirmkārt, tā iemesla dēļ, ka apņēmušies nevienu netiesāt, otrkārt, acīmredzami solidarizējoties ar sabiedrībā valdošo mulso viedokļu daudzējādību. Vieni jūt līdzi upuriem, citi – ziņotājiem, kuru bērniem un tuviniekiem būs jācieš no apskādētas reputācijas. Vieni prasa minēt vārdus, citi – pierādījumus. Vēl citiem ir vienalga un maisu jautājums raisa tik vien kā alerģisku reakciju un vēlēšanos norobežoties no "sliktās" pagātnes.
Atcerēties it kā vairs nav bīstami. Tomēr pašcenzūras mehānisms, kas palīdz veidot harmoniskas, nekonfliktējošas attiecības ar pašreizējo realitāti, turpina darboties. Sevi cenzē izrādes varoņi, sevi cenzē arī teātris, atņemot čekas maisiem – nē, ne jau apjomu, bet baiļu, izmisuma un nodevības mērogu un dziļumu gan. Neviļus prātā iznirst jautājums, kurš pavisam nesen pretendēja uz 2018. gada spārnotā teiciena titulu: "Čekas maisiņš vajag?" "Lūdzu, te būs," atbild JRT. Ieskatīties maisiņā noteikti ir vērts – jautrības un vielas pārdomām netrūks.

 

Алвис Херманис изучил архивы: «Гора Олимп» на материалах советской истории
www.oteatre.info
autors ЕВГЕНИЯ ШЕРМЕНЕВА

В конце декабря в Латвии открыли архивы КГБ, что вызвало большие споры в обществе, но ненадолго. Волна обсуждений, как последнее время повсюду и по любому поводу, поднялась, пошумела, задела несколько известных имен и уступила место другим скандалам. Но это событие дало повод режиссеру Алвису Херманису задуматься о новом спектакле.
Спектакль является прямым продолжением работ Херманиса начала 2000-х, когда появились спектали “Долгая жизнь”, “Латышские истории”, “Латышская любовь”. Это театр, в котором исследовали человека, его привычки, привязанности, образ жизни, отношения с любовью и ненавистью через присвоение реальных историй актерами, через работу с воспоминаниями и интервью – это в некоторой степени документальный театр, в Новом Рижском обретший идеальную сценическую форму и воплощение.
В “Комиссии по расследованию истории” заняты шесть актеров: Гуна Зариня, Каспарс Знотиньш и Вилис Даудзиньш, Андрис Кейшс, Евгений Исаев, Инга Тропа – занимались, в основном, исследовательской работой для спектакля, интервьюировали бывших диссидентов и агентов, старых сотрудников КГБ, собирали материал. Они играют тех, кто расследует архивы, тех, кто стучал и тех, на кого стучали; тех, кого вербовали и тех, кто вербовал. Спектакль начинается с того, что шестеро взрослых людей, серьезных, в костюмах, играют в детсадовские игры: кружат хороводы, в которых кто-то один выпадает из коллектива, кого-то ловят в “сети”, а кому-то приходится исполнять чужое пожелание. Палачи и жертвы меняются местами по случайному, игровому принципу – так и в жизни, ты никогда не знаешь, кем тебе придется быть. И это как раз страшнее всего. Откровенные монологи бывших чекистов читают актеры с имитацией черного прямоугольника на глазах – для анонимности. А вот все остальные герои – бесконечная череда несчастных, сломленных людей или добровольных доносчиков – они открыты, узнаваемы, уязвимы.
Сцена – огромный светлый кабинет со столом для заседаний комиссии, крючками вдоль стен (для пальто или для людей?) и стульями как в присутственных местах советского времени. Обстановка для заседаний любых комиссий не изменилась, может быть, только цвет стен стал светлее. Треть кабинета завалена черными мешками для мусора, забитыми под завязку, в которых угадывается гигантская картотека. В мешках для мусора – история страны. Комиссия то усаживается разбирать карточки, бесконечно зачитывая номера персональных дел, то превращается в героев этой картотеки. Затем снова складывается в линию: то ли арестованных диссидентов перед сортировкой по тюрьмам, то ли в сотрудников органов, которые в любой момент также могут перекочевать в первую очередь, но пока занимаются физической зарядкой и чисткой кармы (по методам Джуны).
Рассказывать о всех историях, собранных в спектакле – попытаться пересказать более чем пятичасовую коллекцию блистательных актерских работ, этюдов, каждых из которых может обернуться или разбитой судьбой или неожиданной, согласованной сторонами, историей о сотрудничестве. Циничный “откат” фарцовщика кураторам из “углового дома”, или кажущийся наивным рассказ светлолицей пожилой колхозницы, пришедшей к самому большому начальнику рассказать о непутевом соседе; или история завербованного человека, поверившего на всю жизнь в то, что окружающий мир нашпигован прослушкой; или фактически самоуничтожение поэтессы, в припадке панического страха требующей остановить печать собственной книги в типографии.
В спектакле есть несколько символических коротких сцен, которые не выходят из головы, так например, когда комиссия по расследованию упаковывается в спальные мешки, чтобы не покидать место работы, и вот – рядом с горой черных мешков с историей – живая, дышащая масса серо-зеленых спальников, люди в мешках, откуда торчит иногда немного живого – макушки, волосы, носы, кисти рук.
Или другая сцене: в момент разбора комиссией гигантской кучи мешков, из-под них появляется передвижная бочка с люком наверху: разливной квас на колесиках, такие раньше стояли на всех улицах. Но сначала кажется, что эта бочка – из нынешнего времени, из тех, что ездят по частным домам для откачки канализации, и тут есть параллель с текстом в буклете спектакля, о том, что канализацию в доме КГБ в Риге ежедневно проверяли – в поисках спущенных в унитазы вещдоков. А в конце спектакля из люка появится квасной патриот – скрипучий старик, с бесконечным страшным монологом про жизнь и тяжелую работу палача-расстрельщика. Непотопляемый труп, закисший в квасе, выползший на свет тенью в орденских планках.
Кроме работы с реальными героями, создатели спектакля провели большое исследование в музеях и архивах. В спектакле, помимо документальных историй, есть дополнительный сюжет: вымышленная история “Западной Риги”, утопического образования, копии Западного Берлина, части города, якобы попавшего в 1944-м под контроль американских моряков, и, по соглашению тройки Черчилль-Сталин-Рузвельт, оставленной островком запада в СССР. На протяжении всего спектакля лекцию об истории “Западной Риги” читает Каспарс Знотиньш, и лекция сопровождается безупречно смонтированными коллажами из архивных фотографий истинной истории Берлинской стены и видов послевоенной и советской Риги.
В буклете к спектаклю есть записанные его создателями тексты – рассказы о собственном восприятии изученного в процессе подготовки спектакля истории. Рассказы очень разные – и первый – рассказ Алвиса Херманиса о том, что имя его отца тоже есть в архивах (он занимал высокую должность, и автоматически стал объектом разработки КГБ), и о том, как он сам, юный Алвис, видел, как расправлялись с «инаковыми», как люди осознанно уходили в симуляцию сумасшествия, лишь бы не быть частью системы, как для него самого стал спасением новый курс развития страны, взятый с приходом Горбачева – иначе он был бы таким же изгоем, прошедшим и психушку, и избиения хиппи на площади.
Трудно поверить, что на создание этого спектакля ушло три месяца – между реальным вскрытием архивов и премьерой. Жаль, что титры сопровождают только редкую русскую речь – перевод для латышских зрителей. Такой важный для общества и страны спектакль стоило бы играть для той части публики, которая не очень хорошо знает латышский язык. Для тех, кто вырос в семьях неграждан, тех, кто живет по другую сторону этой возникшей в спектакле как фантазия, но вполне осязаемой разделительной стены.
Спектакль идет больше шести часов, но мог бы идти и больше – в нем могла бы играть вся труппа, он мог бы идти сутки – это такая “Гора Олимп. Во славу трагедии” (многочасовой спектакль Яна Фабра), но не античной, а советской истории, когда сын подслушивал отца, а сестра стучала на брата. Наследие Советского Союза – трагедия, которой не тысячи лет, а меньше века. Поэтому больно и перехватывает дыхание, и не можешь перестать думать о том, что видел несколько дней назад на сцене Нового Рижского. Авторы спектакля стали настоящей комиссией по расследованию истории, а театр – более общественно важной силой, чем любые политические функционеры.

Garainis, kas veicina vārīšanos
https://pudernica.wordpress.com
autors Māra Bertaite

Režisors Alvis Hermanis, tiešā un pārnestā nozīmē uzlikdams čekas maisus uz skatuves savā jaunākajā izrādē “Vēstures izpētes komisija”, ir mērķtiecīgi uzkūlis viedokļus par bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) tēmu, apzinoties, ka tā trāpīs, aizskars, sakustinās. Domas polarizējas: vieni slavē izrādes dziļumu, otri kritizē seklumu. Pārāk daudz esot piedots, attaisnots, glorificēts. Piederot pie pirmajiem, mani vienlaikus interesē otrie: vai dziļums šajā gadījumā ir profesionalitātes vai subjektīvisma kritērijs, proti, vai viedokļi par izrādi pamatā ir balstīti objektīvā vērtējumā par mākslas darbu, vai subjektīvā attieksmē (pieredzē) pret čeku.
Runājot par jūtīgo VDK tēmu, ir svarīgi pozicionēt personisko pieredzi un iepriekšējo attieksmi pret čeku, jo no sabiedrības reakcijas ir jūtams, ka domas bieži vien dalās tieši vadoties no šī aspekta: cik daudz vai maz čekas represijas un to sekas ir skārušas personīgi vai pastarpināti. Es pati par čeku uzzināju vien apzinātā vecumā, manu bērnību tā neskāra, kaut joprojām eksistēja paralēlajā pasaulē.  Vienmēr esmu pret šo nesenās vēstures monstru izturējusies ar lielu pietāti (atņemot, protams, šī jēdziena cieņu izrādošo aspektu), taču manas zināšanas par to nav plašas. Uzskatot, ka zinu pārāk maz un nepilnīgi, esmu arī atturējusies paust viedokli, vai maisi bija vai nebija jāpublisko. Jāatzīst, ka manas zināšanas par VDK nozīmi, ietekmi un metodēm visspilgtāk formējušās tieši mākslas (kino, literatūras) ietekmē, nevis vēsturiskiem avotiem.
Ar šo atziņu vēlos sākt – "mākslai ir nozīme. Attiecībā uz būtiskām tēmām tā ir gan informācijas nesēja, gan interpretētāja. Māksla uzdod jautājumus, saliek akcentus, taču reti kad sniedz atbildes – un, visticamāk, tas arī nav tās uzdevums."
Teātris kā dinamiska, pielāgoties spējīga mākslas forma reflektē par dažādām aktualitātēm – tiklab mūžīgām kā tagadnīgām, tiklab privātām kā sabiedriskām, tiklab nacionālām kā globālām.
A.Hermanis savās izrādēs, jo sevišķi tajās, kas tapušas kopdarbā ar aktieriem bez vai ar īpaši projektam radītu dramaturģisku materiālu, pratis uztaustīt nervu, kas pulsē(s) skatītājos, kas ir dzīvs un jutīgs sabiedrībā. Izvēloties radīt izrādi par sāpīgajām, neaizskaramajām vai sakrālajām tēmām, ir garantēta viļņošanās. Teātris būs sasniedzis savu mērķi – atstāt iespaidu, iesvārstīt skatītāja iekšējos procesus, raisīt pārdomas, atstāt emocijas.
Ir likumsakarīgi, ka saistībā ar čekas maisu atvēršanu, kas, skaļas apspriešanas pavadīta, notika 2018. gada nogalē, kādam no režisoriem, kas seko līdzi sabiedriskajām norisēm un nav pret tām vienaldzīgs, ir radusies interese un vajadzība (un drosme!) par to runāt ar skatuves starpniecību, turpinot jau pieminēto viļņošanos – diskusijas par attiecīgo tēmu. Kaut arī skatuve izmantota par personīgo aktualitāšu mediju, tomēr izrāde nav tendencioza un arī nepauž režisora personisko viedokli. Tā bezpartejiski caur izpēti un lieliskiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ļauj paraudzīties uz čekas varas laikmetu caur nekatru prizmu, nenostājoties nedz soģu, nedz piedevēju pusē.
Izrāde, cenšoties būt maksimāli godīga un vispusīga, nav ietilpinājusies ierastajos laika rāmjos, krietni pārsniedzot piecu stundu distanci, tomēr tā ir tik intensīva un blīva, ka par garlaicību sūdzēties nav kad. Kaut arī izrādes forma ir traģikomēdija un zāle vietām no smiekliem vairs spēj tikai smilkstēt, tā nav izklaidējoša vai viegla. Mozaīkas veidā tiek parādīts vesels laikmets – no padomju savienības ziedu laikiem līdz čekas maisu atvēršanai Latvijā, pirms kā darbu veic LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija. Izrādes vajadzībām tā ir pārtapusi par Vēstures izpētes komisiju: gan tāpēc, lai tieši nereferētu uz konkrētām personālijām, gan arī tāpēc, ka izrādes izpēte neaprobežojas ar kartītēm un ziņojumiem: aiz papīra, aiz noteikumiem, represijām, varas un bailēm režisors kopā ar sešiem aktieriem meklē cilvēku. Cilvēku konkrētā vēstures nogrieznī un sociālos apstākļos.
Ir jūtams izrādes veidotāju viedoklis pret pašu komisiju. Brīžos, kad aktieri iedzīvina komisijas locekļus, to smalki kariķētais, uz tēlu normalitātes robežas balansējošais un viegli histēriskais atveidojums vedina domāt par pārmetumiem komisijas kompetencei. Tajā ir ārvalstu eksperti, kas neprot krievu valodu un nevar izlasīt pētāmo materiālu, ne skaņu neizdvesoši komisijas locekļi, dāmas pārāk īsās kleitās, kas perfekti veic rakāšanos maisos un kartīšu pienešanas funkciju… Par laimi, izrādes saturs nav atkarīgs nedz no īstās, nedz skatuviskās komisijas. Tēli dzīvo paši par sevi.
Ja neskaita iespraudumus ar komisijas darbu, izrāde pārsvarā ir hronoloģiska. Tas ir būtiski, jo katra epizode kopējā mozaīkā, lai arī individuāla un patstāvīgi dzīvotspējīga, tomēr ir daļa no lielās kopbildes un ir skatāma kopsakarā ar pārējiem fragmentiem, kaut sākumā tie šķiet pilnīgi nesaistīti. Čekas darbība, ietekme, sekas tiek parādītas visdažādākajās izpausmēs, vēstot par to, ka bez klasiski zināmajām lietām – vervēšanas, ziņošanas, pratināšanas – ir arī citas, piemēram, sabiedrības apziņā iesētas bailes, psihiatriskā klīnika ieroča lomā, prostitūcija kā medijs, arī dažādas psiholoģiskas, pat nevardarbīgas metodes, kā sasniegt mērķus. Un, pats svarīgākais – ka neviena no tiešajām vai pastarpinātajām metodēm nav bijusi pietiekami ietekmīga, lai apturētu atmodu.
Manā ieskatā ir divi vērtīgi ieguvumi no “Vēstures izpētes komisijas”. Pirmais ir man allaž mākslā tuvais temats par skatpunkta maiņu, kas maina arī uztveramo objektu. Pat tik nežēlīgā un kroplīgā organizācijā, kāda bija VDK padomju savienībā, darbojās – iedomājieties tikai – nevis kaut kādi abstrakti ļaunuma iemiesojumi, bet – cilvēki.
Nerunājot kategorijās “visi” un “neviens”, izrāde ieskicē, ka daļa no čekas darba bija birokrātija un tajā strādājošie – izglītoti ierēdņi, kas turklāt ne vienmēr saskatīja sava darba postošās sekas. Ar to gan nevēlos teikt, ka čekisti bija neapzinīgi, naivi jēriņi, taču, raugoties individuāli, vismaz daļa no tiem ikdienu nevadīja asinskārībā un vēlmē nodarīt ļaunumu. Uzticība valstiskajai iekārtai un pārliecība par “tautas nodevēju” izķeršanu vispārēja labuma vārdā taču ir cildena rīcība, vai ne? Un tā jau arī ir tā medaļas otra puse, tā individualitāte, kā izskatās čeka, ja to sadala reizinātājos. Cits jautājums, vai šie cilvēki apzinājās un vai viņiem vajadzēja apzināties, ka ir nostājušies “nepareizajā” pusē.
A.Hermanis un viņa aktieri tāpat izstāsta, ka otra puse ir ne vien “sliktajiem”, bet arī “labajiem”. Ja rakstniece atsakās ziņot, zaudējot tiesības braukt uz Vāciju, viņa ir cēla un godājama. Bet, ja viņa no čekas saņem dāvanā vijoli savam dēlam, ko viņa pati nekad nevarētu atļauties sagādāt gan naudas trūkuma, gan deficīta dēļ, vai kartītes parakstīšanā tomēr nav kaut kas cilvēcīgi ļoti saprotams un morāli attaisnojams? Un ko iesākt, kurā – nodevēju vai patriotu – kastītē  ielikt aģentu – alkoholiķi, kurš gadiem uzcītīgi raksta ziņojumus, bet mājās sievai dzied Čikāgas piecīšu Pazudušo dēlu? Šeit der atcerēties, ka ikvienai monētai ir divas puses – mūsējā un tā otra. Patiesība reizēm ir kādā no šīm pusēm, bet visbiežāk to nav iespējams izsvērt tāpat kā nav iespējams vienlaikus aplūkot monētas abas puses. Un šeit es noteikti nedomāju, ka ar izrādi čekisti un ziņotāji ir reabilitēti un kanonizēti kā nepelnīti mocekļi. Ja reiz par maisiem (ar kuriem, starp citu, ir teju pilna skatuve), tad manā skatījumā “Vēstures izpētes komisija” ir tiešs aicinājums nebāzt VISU vienā maisā un apzināties, ka nav pareizās vai nepareizās atbildes nedz jautājumā par to, vai “maisu” saturu vajadzēja publiskot, nedz tajā, kāpēc ziņotāju sarakstos ir atrodami Latvijai svarīgu, īpaši kultūras dzīvē (kas ir būtiska sabiedriskās domas ietekmētāja un veidotāja) zināmu un nozīmīgu personu vārdi.
Papildus cilvēkminiatūrām izrāde ir pilna ar zemsvītras atsaucēm, kuras nekur nav skaidrotas. No vienas puses, tām nav lielas nozīmes izrādes sižetiskajā plūdumā, bet no otras – tās svītrojot, izrāde zaudētu dziļuma un laika dimensiju. Tie ir laikmeta kodi, ko, diemžēl, nolasīt pilnībā var tikai noteiktu laiku piedzīvojušie. No šodienas perspektīvas ir grūti apjēgt deficīta un blata izmisīgo nozīmi, vai to, ka anekdotes par Brežņevu bija kas vairāk par jokiem – tā varēja būt brīvbiļete uz represijām. Nepareiza dzejas rinda, aizliegta dziesma, nemaz nerunājot jau par ozolā iekārtu Latvijas karogu, varēja izvērsties par pazudināšanu.
Un te arī otra lielā un būtiskā tēma – atgādinājums par informāciju kā manipulatīvu ieroci. Ar “vēstures lekciju” piecos piegājienos absolūti šarmantā un  humorpilnā veidā Kaspara Znotiņa izpildījumā skatītāja acu priekšā notiek vēstures falsifikācija, parādot, kā, mērķtiecīgi pārveidojot informāciju, iespējams uzburt neesošu realitāti. Pastāvot mākslīgi radītam objektīvās informācijas vakuumam un tajā sistemātiski un metodiski pilinot vajadzīgo saturu, sabiedrību ir iespējams zombēt un vadīt vēlamajā virzienā, kas – atzīsimies! – notiek arī šodien. Turklāt uzspiestā ideoloģija ietekmē un kropļo visu cilvēku kopumu – ne vien režīmam uzticīgos, bet arī pretiniekus un pat tos, kas norobežojas vai neinteresējas par sistēmu, kurā atrodas.
“Vēstures izpētes komisija” netieši runā par to, ka visi (izņemot tādus nelokāmos dzelzscilvēkus kā Gunārs Astra) čekas laikus piedzīvojušie ir deformēti. Nedz aģenti, nedz čekisti, nedz pārējā sabiedrības daļa nav dzīvojusi izvēlēs un apziņā brīvu, neietekmētu dzīvi. Kāds ir deformējies, pārstāvot kroplo sistēmu, un nav svarīgi – saskatot tās atbaidošo seju vai simpatizējot tai. Kāds cits – baidoties no tās. Vēl kāds – izvēloties personīgo, ne otra cilvēka vai cilvēku grupas drošību un labklājību. Cits – degradējoties jebkuram laikmetam raksturīgos veidos. Un nē, režisors nav aizmirsis, ka čekā nebija nekā komiska, izrāde nav vēsturei visu piedevusi un neaicina sabiedrību uz bībelisku piedošanas aktu. Ne velti histēriski smieklīgo plūdumu vairākkārt pārtrauc piesātināti skaudras epizodes, atgādinot par klātesošo ļaunumu un tā tūkstoš sejām. “Vēstures izpētes komisija” aicina domāt, neizmantojot vērtējumos gatavus šablonus, bet piegriezt katram pēc mēra.

Orgāni ar cilvēka seju
Teātra Vēstnesis
12.06.2019
autors Eduards Liniņš

Pirms pieciem gadiem, būdams Berlīnē, apmeklēju kādreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas Valsts drošības ministrijas jeb Stasi galvenajā ēkā ierīkoto muzeju. Šobrīd, cik zinu, ekspozīcija tikusi modernizēta, taču tolaik istabas un gaiteņi blokmāju citadelei līdzīgā kvartāla centrālajā namā vēl glabāja gana daudz no katram padomju laiku piedzīvojušam pazīstamā stindzinoši oficiozā askētisma. Taču tad pa vidu visiem zināmajām un sagaidītajām izsekošanas ierīcēm, visā Austrumu blokā gana līdzīgajām militāro un iekšlietu struktūru un ideoloģizēto jaunatnes organizāciju uniformām pavīdēja arī kas intīmāks. Piemēram, albums ar apsveikumu kartītēm, kuras savam šefam Eriham Mīlkem ikgadējās dzīves un darba jubilejās un valsts svētkos dāvinājuši viņa padotie (starp citām, ja atmiņa neviļ, bija arī ar roku zīmētas). Vai individuālās atpūtas telpas līdzās gana impozantajam kabinetam, kurā aizritējuši tūkstoši VDR valsts drošības ministra darb-dienu laikā no 1957. līdz 1989. gadam. Tāda pavisma vienkārša virtuvīte un duša; domājams, ne ar ko ne glaunāka par tūkstošiem citu apkārtējās Lihtenbergas deviņ-, divpadsmit- un divdesmitstāvenēs. Šīs netipiskās totalitārisma represīvās sistēmas priekšmetiskā mantojuma detaļas pauda, ka šai sistēmā darboju-šies un to veidojušie taču arī nebija kādi izsekošanas, iebiedēšanas un represēšanas automāti, bet indivīdi ar savām kaislībām un vēlmēm, ar tādu vai citādu izjūtu, varbūt pat izpratni par savu vietu šai pasaulē. Cilvēki, īsāk sakot. Un, zīmīgi, ka tieši šos Stasi muzeja (ne mūsu pašu Stūra mājas pagrabu un gaiteņu) pieredzējumus mana atmiņa izvilka no sava “arhīva”, vērojot skatuvisko norisi Alvja Hermaņa jaunākajā izrādē Vēstures izpētes komisija.
MAISU MATERIALIZĒŠANĀS
Priekškaram veroties, skatītāju sagaida visiem zināmās sarunvalodas burtiska materializācija – melnu plastikāta atkritumu maisu krāvums. Retais jau vairs atceras, kāpēc LPSR VDK dokumentu arhīvs (respektīvi, Latvijas Republikas institūciju rokās nonākusī šī arhīva daļa) savulaik tika iedēvēta par “čekas maisiem”. Un, saprotams, retais varētu iedomāties, ka šā arhīva fiziskai glabāšanai kaut cik ilgstoši varētu būt izmantots šāds iepakojums. Attiecīgi šī materializācija iznes skatuvē visu ar tēmu saistīto attieksmju bagāžu, kur atrodama gan interese parakāties svešu likteņu atliekās, gan šādas rakāšanās raisīts derdzīgums, gan, jādomā, arī daudzu izjustā vēlme to visu “utilizēt”, nemaz vaļā neverot. Pie tam ar šo rekvizītu izrādes gaitā vairākkārt tiek manipulēts, no jauna ar konkrētām darbībām aktualizējot materializētās metaforas statusu, tādējādi, protams, nosverot skatītāja uztveri sarkasma virzienā.
Iesākumā uz melno maisu fona dauzās bariņš ļaužu – iet rotaļās. Viens patapinājis Dr.hist. Kārļa Kangera sirmo sejas apmatojumu, no kura gan drīz pēc tam tiek vaļā. Cits ticis pie klišejiskā “trimdas letiņa” akcenta. Kad infantilais “kas dārzā” noslēdzas ar aicinājumu atgriezties pie darba, kļūst skaidrs, ka šie tad arī ir tā “vēstures izpētes komisija”- parafrāze par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju un arī, spriežot pēc motīva variācijām izrādes tālākajā gaitā, visu līdzšinējo totalitārā režīma drošības dienestu darbības izpētes procesu. Sākotnējais “kas dārzā” efekts tā arī paliek nemainīgs līdz pat finālam, apaugot ar jaunām triviāli komiskām detaļām: “trimdas viespētnieka” gražošanos par to, ka “atkal jau krieviski”; aģentu Trusi, kuram izsniedz noņammāšanai papīreli, kam jāreprezentē viņa lietas oriģināls; vecuma marasma sisto, kuru lustrēties atstiepis bikstēva pienākuma pārgurdināts draudzes gans ar augšzemniecisku akcentu; biksītēm, kuras pēc patikas aplūkojamas, kamēr seksapīla komisijas darbiniece ar ķermeņa augšdaļu ienirusi zināmo maisu izpētē, utt. No vienas puses, šāds jampampisks totalitārisma nodarījumu pētnieku veidols, no populāriem priekšstatiem pārceļojis skatuvē, ir visnotaļ saprotams. Visa VDK zinātniskās izpētes komisijas izveides, pilnvaru apstiprināšanas un piekļuves nodrošināšanas, pakļautības maiņu un finansējuma ilgstošas nepiešķiršanas sāga rada atliku likām vielas sarkastiskai izjūtai. No otras puses, padarot par sarkasma mērķi pētniekus, izrādes veidotāji riskē atstāt aiz iekavām izpētes procesa līkločus noteikušos politiskos lēmumus un tādējādi arī sabiedrības līdzatbildību par šo lēmumu tapšanu. Tomēr šis risks, manuprāt, galu galā attaisnojas.
SADALĪTĀ RĪGA
Vēl viena spilgta un asociācijas raisoša izrādes šķautne ir alternatīvās vēstures sižets par “Rietumrīgu”, pasniegts “vēsturnieka” lekcijas formā. Tā ir versija par to, kā būtu, ja Otrā pasaules kara norišu rezultātā daļa Rīgas būtu nonākusi Rietumu demokrātiju militāri administratīvā pārvaldē tāpat, kā tas notika ar Rietumberlīni. Pēc analoģijas ar demokrātijas un brīvā tirgus oāzes eksistenci padomju totalitārisma zonas viducī šai scenātijā tiek iespēlētas vispārzināmas detaļas par pilsētu sadalošā mūra celtniecību un iedzīvotāju bēgšanu uz rietumu zonu, par ASV prezidenta Kenedija vizīti, par Rietumeiropas pilsētām raksturīgo imigrantu rajonu veidošanos u.tml. Jādomā, vairumam skatītāju šīs “lekcijas” epizodes izrādes gaitā rada mulsumu. Daudziem, visdrīzāk, paradoksālais vēstījums kalpo par vēl vienu avotu ironijai vēstures patie-sības atklāšanas sakarā. Var pieņemt, ka ir arī tie, kuriem “Rietumrīgas” sižets jau sākotnēji ir rosinājums sastatīt totalitārisma pieredzi un attiecīgi tā seku apzināšanos Vācijā un Latvijā, jo tieši ar šo tēmu lugas finālā izrādās saistāma šī alternatīvās vēstures sižeta funkcija.
“Noliekot pie vietas” vēsturniekus, izrādes autori izved rampas gaismā īstenos (konkrētās skatuviskā norises ietvaros, protams) “vēsturiskās patiesības” paudējus – anonīmos VDK profesionāļus un ārštata līdzstrādniekus. No viņiem tieši iegūtā informācija, cik var noprast no režisora un ansambļa izteikumiem, veido izrādes vēstījuma faktoloģisko mugurkaulu un esot, vismaz daļēji, pirmreizīga, jo vēsturniekiem neesot izdevies panākt no šīm personām tādu atklātības līmeni, ar kādu varot lepoties izrādes veidotāji. Šis apgalvojums gan būtu jāuztver ar zināmu piesardzību, ciktāl arī vēsturnieku rīcībā ir diezgan ievērojams VDK profesionāļu individuālo liecību krājums, tomēr var pieņemt, ka skatuviskajai interpretācijai pateicīga stilistiskā un psiholoģiskā sulīguma ziņā ansambļa vākums varētu būt pārāks. Un ar šo guvumu Vēstures izpētes komisijas komanda dāsni dalās, ar Jaunā Rīgas teātra aktiermākslas meistariem raksturīgo valdzinošo prasmi iemiesojoties stāstītāja ādā. Auditorija gūst visai grodu priekšstatu par to, kā tad notika situācijas monitorēšana attiecīgajam iestādes profesionālim iedalītajā padomju institūcijā, kā tika izvēlēti vervēšanai nolemtie, kā ar viņu starpniecību uzmanīti pārējie, kā veikta potenciālo vai faktisko atļaušanās robežu pārkāpēju “profilaksīte”. Padomju totalitārisma pakāpeniskā norieta – Brežņeva stagnācijas perioda – drošības iestāžu darba taktika un metodika te atklājas visā savā rafinētajā “samtainumā”. Un, kas vēl svarīgāk, atklājas arī intervēto darbinieku attieksme pret saviem kūrējamajiem. Lielāko tiesu tā pēdējiem ne tuvu nav glaimojoša. Labākajā gadījumā runa ir par “mākslinieku trauslajām dvēselēm”, taču ar anonīmā “orgānu” darbinieka muti tiek arī vēstīts, ka vispār jau, ja neskaita dažus vispārzināmos ikoniskos disidentus, pretestību režīmam lielākoties piekopuši (“... jūs man, protams, piedodiet!”) garīgi ne sevišķi līdzsvaroti īpatņi. Starp rindām saklausāms, ka  sevi anonīmais sarunbiedrs redz tādā kā totalitārās sistēmas un sabiedrības amortizatora, vispārējā miera sargsuņa lomā, kurš pieskata, lai “trauslās dvēseles” un citi “nelīdzsvarotie” nešauj pār strīpu – nezīmē Ļeņinam plakātā klāt primāro dzimumpazīmju atribūtus un Jāņos neauro Zilo lakatiņu. Respektīvi – lai nerausta lieki aiz ūsām uz vecumu rāmo, bet vēl ne gluži bezzobaino padomju totalitārisma monstru. Mazliet šais stāstos pavīd arī no šo anonīmo darba ikdienas – piemēram, par produktu ieguvi iestādes specveikaliņā, kur, ja laikā nepagūst, arī nekas prātīgs vairs nav dabūjams. (Tieši šo epizodi no JRT skatītāju zāles vērojot, sajutos atkal tāpat, kā Ēriha Mīlkes dienesta virtuvīti pār norobežojošo auklu uzlūkojot. Starp citu, publiski droši vien ne pārāk zināms fakts, ka šīs VDK specapgādes noliktava Stūra mājā atradās turpat, kur 1940./41. gadā bija t.s. šautuve – telpa, kurā izpildīts nāvessods vismaz 186 staļiniskajam režīmam nevēlamajiem.)
SAVERVĒTO GALERIJA
Jāteic, ar šīm tēzēm zināmā mērā rezonē arī izrādes dramatiskās epizodes, kurām jāilustrē “orgānu” un to redzeslokā nonākušo – lielākoties savervēto – attiecības. Ko gan mēs redzam šai “tautas bilžu galerijā”? Te ir jauna kultūras darbiniece, kura sākotnēji nikni spurojas pretī vervēšanas mēģinājumiem, taču galu galā parakstās. Nopelniem bagāta dzejniece, kurai uz vecuma galu sācis šķist, ka viņas jau sen hrestomā-tijās iekļautajos dzejoļos var saskatīt nevēlamas brīvdomības pazīmes. Astoņdesmito gadu farcovščiks, kurš trinas ap viesnīcu Latvija, andelējoties ar drēbītēm un citiem niekiem ar brīvās pasaules dzīves standarta aromātu, sev nepieciešamo aizmuguri nodrošinot ar informācijas un arī preces piegādi saviem VDK kuratoriem. “Dziesmusvētku meitene”, kura kūst kā saldējums jūnija saulē, kad ap viņu laizās cienījama vecuma trimdas tautietis, kurš vispār jau gribētu, bet nedrīkst, jo visur taču noklausās, līdz visbeidzot, kā izrādās, visdrīzāk arī nevarētu cienījamo gadu dēļ. Lauku mīļmāmiņa, attecējusi līdz iestādei ar lūgumu, lai no kaimiņiem par dēla dzērumā sasisto kolhoza traktoru noplēš pilnu cenu, jo pārāk labi šie dzīvojuši vēl vecos laikos, nezin kāpēc nav uz Sibīriju aizsūtīti un tagad atkal dzīvo nepiedienīgi zaļi. Viens nepārprotami galvā iebojājies indivīds, kurš rautin raujas kļūt par ziņotāju, bet acīmredzami nekvalificējas savu psihisko īpatnību dēļ. VEF strādnieks, profesionālās un laulības dzīves rutīnas mākts alkoholiķis un, pie izdevības, arī jāklis, kuram sadarbība ar “orgāniem” kļūst par pašvērtības apziņai teju neaizstājamu elementu. Taisnības labad jāsaka, ir jau starp šiem tēliem arī pāris disidenti (piemēram, psihiatriskās klīnikas pārziņā pēc pašsadedzināšanās mēģinājuma nodots ebreju jaunietis, kurā nepārprotami nolasāma Iļjas (Elijas) Ripsa personība), lai gan viņu rīcības motīvos drīzāk var nojaust jauneklīgu maksimālismu un dzīves azartu, mazāk – grodu uzskatu briedumu. Viņi paliek nepārprotamā mazākumā un vēstījuma pamatplūduma atstraumē. Un – neko jau nevar pārmest šai kopainai. Laikā, par kuru vēsta izrāde, reāls darbīgs disidentisms bija margināla, pat ļoti margināla parādība uz vispārējā konformisma fona. Protams, bija intonatīvais opozicionārisms, Ēzopa valoda, “virtuves sarunas” un apolitiskā folklora, bija pa kādai aizliegtai filmai vai nepublicētam romānam, taču attieksmē pret svešo totalitāro režīmu tā visa bija “pelēkā zona”, kurai tiklab sevi varēja pieskaitīt arī VDK profesionāļi, ja nebija savā darbā nikni burta kalpi, bet saglabāja, tā sakot, “cilvēka seju”.
Un šīs “cilvēka sejas” izrādes tēlu grupai, kurai vispiemērotākais šķiet apzīmējums [čekas] “kuratori”, ir dotas pārpārēm. Zobus sakoduši, viņi komunicē ar pieminēto “pilnmēness favorītu”, uzklausa viņa murgus un uzstājīgi vairās ieskaitīt savu rokaspuišu rindās, bet, kad aiz viņa aizvērušās durvis, ar apetīti metas lasīt šā censoņa pierakstītās anekdotes no sērijas sosisski srani*. Labi – jauno kultūras darbinieci nākas drusku pamasēt psiholoģiski, taču līdzi rīkstei nāk arī pīrādziņš: kurators sadabū varones dēlēna izglītībai nepiecie-šamo mūzikas instrumentu, pie kura citādi tikt viņai, visdrīzāk, nekādu cerību. Kundzīte palaužas, pavaikstās, bet pieņem, samaksājot gādniekam cenu (vairāk viņai vienkārši nav), kas ir krietni zem reālās. Farcovščiku – jā, to gan kuratoru pārītis pat tā vieglītiņām iekausta, bet eksistencei nozīmīgo rūpalu neliedz, savukārt “Dziesmusvētku meitene” visnotaļ drīkst paturēt trimdas papuča sapņu dāvanu – blue jeans, samaksājot vien ar audzinošo apziņu, ka viņas piecās minūtēs kauna piedalījies neizbēgamais trešais smīnīgā “orgānu” darbinieka personā. Taču augstāko reģistru kuratora cilvēciskuma un viņa kūrējamā nožēlojamības kontrapunkts sasniedz epizodē, kurā aģents vefietis izlūdzas kuratoram, “mīļajam Jānim”, viņu nepamest, respektīvi – paturēt aģentos. “Mīļais Jānis” ir gatavs līdzēt visādi, t.sk. apgādāt labu venerologu savam aizbilstamajam, kurš sānsoļa rezultātā iedzīvojies nelabā kaitē, bet par paturēšanu aģentos gan lāgā negrib dzirdēt, jo no šā kūrējamā, kuram dzērumā mute nestāv ciet, vairāk kreņķu nekā jēgas. Un tad nu potenciālais “čekas maisu” iemītnieks metas ceļos un lūdzas, jo – “man jau nekā cita šai dzīvē nav”. Un, domājams, lielum lielais vairums zālē sēdošo šai brīdī jau nepārprotami identificējas nevis ar šo tārpa izta-pībā lienošo savervēto, bet gan ar kuratoru – iejūtīgu, mazliet nelaimīgu, ļoti profesionālu un visai cilvēcīgu.
FINIŠA TAISNĒ
Izrādes hronometrāžai esot jau krietni pāri pusei, melno miskastes maisu krāvums tiek novākts, un zem tā skatītājiem atklājas pārvietojamās kvasa mucas dzeltenais korpuss. No krāniņa tek brūnā dzira, un personāži to iemalko, mucai kļūstot par mizanscēnas smagumpunktu. Šī ir apskaužami precīza metafora visam, kas saistīts ar totalitārisma traumu relativizēšanu caur omulīgām sadzīves detaļām. Padomju iekārta savam pilsonim bieži vien nepiedāvāja pat elementāru sadzīves komfortu, taču daži sīki vispārpieejami prieciņi tomēr bija, un malks tīkami salta kvasa (vai alus) vasaras tveicē no šīs mucas bija viens no tādiem. Arvien tālāk pagātnē paliekošās jaunības/bērnības nostaļģijas apdvests, dzeltenais un apkrānotais brīnums daudziem raisa siltas jūtas. Tiesa, ja tā padomā par pavirši apskaloto kausu sterilitāti un ja atceras ap 1980. gadu Rīgā klejojošo nostāstu par to, ka reiz vienā tādā mucā atrasts līķis... Jā gan – tāds nostāsts klīda; esot uzgājuši tad, kad pa krānu ārup sākusi ritināties kurpju aukliņa. Izrādes autori šo motīvu apspēlējuši vēl derdzīgāk – kārie kvasa malkotāji uz skatuves konstatē savos kausos matus. Drīz jau arī veras mucas vāks un no tās iznirst no mūsu šarmantajiem kuratoriem gluži atšķirīgs tēls – īsts Staļina laiku bende, latviešu izcelsmes NKVD cilvēkšāvējs un nagu maucējs. Mums skaidri un gaiši tiek pateikts, ka visa tā slienāšanās ap totalitārās pagātnes kvasa kausiņiem, kurai izrādes laikā, visticamāk, esam ļāvušies, tāpat kā esam ļāvuši sev līdzpārdzīvot kuratoriem kā aktīvākajiem un pastāvīgajiem izrādes figurantiem, tādējādi nevilšus akceptējot arī viņu pausto pozīciju “orgānu” darbības sakarā, - tas viss draud ar nopietnu saindēšanos no totalitārās pagātnes līķa izdalītās indes.
Ap to pašu laiku visai negaidīti finalizējas arī lekcija par Rietumrīgas vēsturi, kura, kā izrādās, nav noslēgusies līdz ar padomju totalitārisma sabrukumu, bet turpinājusies paralēli atjaunotajai Latvijas Republikai līdz pat nesenai pagātnei; un to izbeigusi vien “čekas maisu” atvēršana. No vienas puses tā ir ironija par tiem, kuriem “maisu” atvēršana tēlojas kā Berlīnes mūra krišanas analogs. No otras, tas ir arī norādījums, ka mūsu sabiedrība, kopš neatkarības atjaunošanas turpinot uzturēt VDK arhīvu slepenību un vairoties no visaptveroša lustrācijas procesa, ir brīvprātīgi uzturējusi savā miesā totalitārās pagātnes svešķermeni. Smalkā kārdināšana, kurai piecas ar pusi stundas publiku pakļauj Vēstures izpētes komisijas veidotāji, liekot saskatīt “orgānu cilvēcisko seju”, šai finālā atstāj maz iespēju izvairīties no līdzatbildības izjūtas, pie-slēpjoties aiz pētnieku, likumdevēju vai likumsargu muguras.