Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
VIGĪLIJA. SAPNIS PAR NOMODU

VIGĪLIJA. SAPNIS PAR NOMODU

Moriss Paničs
VIGĪLIJA. SAPNIS PAR NOMODU

Vigilia – lat. „palikšana nomodā, modrība”.


Necils bankas ierēdnis ierodas pie savas mirstošās krustmātes. Vismaz tā viņam šķiet. Pamazām rodas sajūta, ka kāds kaut ko ir pārpratis, aizmirsis. Izrāde ir tā sauktā melnā komēdija. Caur smieklīgo un absurdo tā runā par to, ka katrs cilvēks ir brīnums. Nav niecīga, ērmīga vai nepareiza cilvēka, kurš nebūtu mīlestības vērts un mīlēt spējīgs. Vienkārši vajag pamosties.

Izrāde saņēmusi Dienas gada balvu kultūrā 2011!
Ģirts Krūmiņš saņēmis Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu kā Gada aktieris par Kempa lomu.
Lidija Pupure saņēmusi Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu kā Gada aktrise otrā plāna lomā par Greisas lomu.

Lomās:
Kemps – Ģirts Krūmiņš, Greisa – Lidija Pupure

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Ieva Jurjāne

Izrāde notiek JRT Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs, 4., 4z., 7., 8., 21., 25., 38. autobusi

Izrādes ilgums: 1 h 55 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 10,00

Pirmizrāde 2011. gada 29. septembrī
Pēdējā izrāde 2016. gada 21. janvārī

Caur galveno – detektīvam līdzīgo – sižeta intrigu izrāde uzdod daudzus, ne mazāk intriģējošus, jautājumus. Par pašu realitātes dabu. Cik lielā mērā mūsu domas un iepriekš pieņemtie priekšstati rada to, ko mēs uzskatām par realitāti? Cik lielā mērā esam savas realitātes līdzradītāji? Cik ilgi cilvēks var palikt ieslēdzies savu priekšstatu cietumā? Kā nojaukt maldīgo priekšstatu sienas?

Izrāde varētu būt arī stāsts par to, ka, ja esi pieņēmis aplamus atskaites punktus, visi no tā izrietošie “secinājumi” būs nepareizi. Par to, ka acis redz tikai to, ko esam pieraduši redzēt. Jeb kā teicis Viljams Bleiks: “Neviens nav spējīgs ieraudzīt Patiesību, neticot tai.”

Vārds: Ilze, 03.12.2015
Viedoklis: Labs materiāls. Melna komēdija. Gaiša smeldze. Izcils Ģirts Krūmiņš, arī Lidija Pupure. Paldies!
Vārds: Maris, 29.11.2015
Viedoklis: Izcili !
Vārds: o, 17.01.2014
Viedoklis: Fantastiski. (tas pat nav īstais vārds). Pēc izrādes gribējās vēl palikt pasēdēt un paraudāt par visu to pārdzīvojumu, ko izjutu.
Vārds: Kristine, 17.01.2014
Viedoklis: Paldies aktieriem par lielisko saspeli un radito noskanu. Kaut sadas izrades varetu noskatities ari ieraksta un iegadaties ka davanu diska! Noveletu, lai blakussedetaji neieslegtu savu parpareizo viedokli un neskatitos nosodosi, nezinot iemeslu, kadel ir jaiziet no zales..
Vārds: g&j, 16.01.2014
Viedoklis: Jā, liels paldies par šodienas sniegumu!! Izcili! Pievienojos Lindas un Kikas komentāram gan par izrādi, gan daļu publikas, kas (diemžēl) nav vēl "gatava" šādām izrādēm!

Neparasts krustmāmiņu indētājs
Kultūras Diena, 7.10.2011
30.01.2009
autors Henrieta Verhoustinska

Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes - spriedze ir tik jūtama, ka šķiet - aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā "līds" (ievelkošs ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?

Melodrāma ar psihopatoloģiju

Skatītājam ir jāpielāgojas ritmam, ko diktē diennakts mainas, gaismēnu maiņas, krēsla, kas nelielo telpu apmirdz pa logu, pie kura varoņiem jāpakāpjas kā bērniem, lai gan telpa nav pagrabs, - istabas iemītnieki, sēžot uz palodzes, lūkojas uz leju. Varbūt bēniņu vai mansarda dzīvoklis? Iekārtojums ir uz tās pašas robežas starp nobružātu pagātni, mājīgumu un aukstu pamestību, nebūtību - kā viss Morisa Paniča teksts lugā Vigīlija. Māksliniece Ieva Jurjāne nelielo, skatienam atvāzto istabu iekārtojusi ar mīlestību un žēlumu vienlaikus. Izrādes ainas ir kā gleznas, tajās ir mazliet no Gogoļa Šineļa, kuru šis pats Paničs (Kanādas dramaturgs, režisors, aktieris) iestudējis kā režisors... Sarkanbrūnās tapetes ar nesaprotamu baltu putnu bariņiem, acīmredzami nolietotās mēbeles, sedziņa, ar ko pārklāta vecās dāmas šaurā gulta - no visa dveš cieņpilna nabadzība, bet Greisas stilīgais tērps, kad viņa beidzot saņemas iziet ārā, šķiet pierādījums galvenā varoņa teiktajam - viņa krustmāte jaunībā bijusi panākumiem bagāta dēkaine. Kinematogrāfiskā "īstenība" (lielsks arī skaņu celiņš).

Lugu Jaunajam Rīgas teātrim latviskojusi Maija Apine, bet tulkotājs krievu valodā, arī teātra kritiķis Pāvels Rudņevs lugu raksturojis šādi: "Traka luga... Nervozs, cilvēknīšanas pārsātināts padzīvojuša transvestīta, kurš turklāt ir sarežģītas bērnības traumēts morāls kroplis, monologs. Melodrāma ar psihopatoloģiju." Luga tiešām pēc intonācijas atgādina Mārtina Makdonas nesaudzīgi cilvēkus atmaskojošo melno grotesku, piemēram, Spilvencilvēkā.Tomēr lugas galvenajā varonī ir arī kaut kas no Tenesija Viljamsa neirastēnisko personāžu trausluma un ne-normālības, arī viņš viegli var novest sevi līdz histērijai un vārīties. Nevar nepamanīt arī Semjuela Beketa absurda lugu (Laimīgās dienas, piemēram) ietekmi - tajā attēlotajai situācijai ir visai mazs sakars ar realitāti. Totiesintriga tiek meistarīgi uzturēta līdz pat beigām - teju kā trillerī.

Negaidīts maigums

Šī trillera nianse ir saglabāta arī izrādē, sākumā liekot noticēt, ka skatāmies Džona Faulza Kolekcionāra sižeta variāciju un ka jancīgais vīrietis - Ģirts Krūmiņa atveidā lempīgs savādnieks - veco kundzi ir sagūstījis. Viņa lēnie soļi, lūkošanās istabā, aizslēpjoties aiz stūra, Lidijas Pupures varonei neslēpjot bailes, - viss vedina uz šādām domām. Tāpēc jo negaidītāks ir atrisinājums, kaut gan, kā labā detektīvā, vērīgā skatītājā šādas tādas aizdomas rodas jau iepriekš. Tomēr - atšķirībā no lugas - JRT stāsta par cilvēkiem, kas ir vientuļi, nevis "nenormāli", un tā ir dominējošā nots, kas kā pārtrūkusi stīga trāpa ļoti tieši jebkuram, kas kaut reizi ir aizdomājies par vecumu vai izjutis īstu vientulību. Režisors saudzīgiem pirkstiem no lugas izravējis redzamākās norādes uz varoņa "novirzēm", visumā lugas tekstu atstājot neskartu. Ģirtam Krūmiņam savādā kārtā izdodas savienot viņa tipisko varoņu aristokrātisko inteliģenci un liela, aizvainota bērna neveiklo plastiku un "uzmestas lūpas" toni. Šis mikslis uztur skatītāju uzmanību ne mazāk kā detektīvintriga. Savukārt Lidijas Pupures darbs ir īsts brīnums. Žēl, ka aktrisei pēdējā laikā tik maz darba "dzimtajā" Dailes teātrī. Pretēji tādai vārda, žesta un groteskas meistarei, kāda ir, piemēram, Olga Dreģe, Pupure ir aktrise, kas varones iekšējai dzīvei liek starot kā gaismai abažūrā, klusi, bez kāda teatrālisma. Tomēr noslēpumainās klusējošās kundzes lomā viņai acīmredzami noder arī pieredze tādu autoru darbos, kur dažādās devās sajaukts melnais humors, groteska un dziļa cilvēkpētniecība - vai tas būtu Tenesijs Viljamss, Mārtins Makdona, Braiens Frīls vai Tomass Bernhards.

No piecām Ēča izrādēm, kas pēc viņa atgriešanās no Maskavas iestudētas Rīgā, divas - uz lielās skatuves - ir sociālantropoloģiskas alegorijas par nācijas dabu (Čīkstošais klusums Nacionālajā teātrī un Trīs sprīdīši Dailes teātrī), pārējās - intīmi divu cilvēku dialogi (tiesa gan, Duetā bija arī trešais, rezonieris). Jo divu cilvēku sarunā (vai ne-sarunā) var atrast ne mazāk laimes, prieka, seksa, šausmu, skumju kā lugā ar lappusēm garu personāžu sarakstu. Man personiski izrāde beidzas ar galvenā varoņa izsaucienu, kad viņš uzmēra vecās dāmas adīto džemperi: "Ne sūda man viņš neder! Par mazu!" -, jo pēdējā epizode, kaut gandrīz mats matā atbilst lugai, ir riktīga raudamā aina. Tomēr maigums, ar kādu izrādes autori un dalībnieki izstāsta visai skarbo story, man liekas milzu vērtība.