Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
VILKUMUIŽAS JAUNKUNDZES
Image CAPTCHA

VILKUMUIŽAS JAUNKUNDZES

Jaunā Rīgas teātra “Vilkumuižas jaunkundžu” valdzinājums slēpjas skatuviskā estētikā, te dominē jutekliskais tēls, kur būtiska ir aktieru plastika, balss intonācija, skaņas un pat aromāts.

Autors – Jaroslavs Ivaškēvičs (Polija)
Režisors, scenogrāfs – Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece – Večella Varslavāne
Lomās: Vigo Roga, Agnese Zeltiņa, Baiba Broka, Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Aurēlija Anužīte un Marija Zeltiņa

Pirmizrāde: 2000. gada 22. septembrī

Poētiska, “caurspīdīga”, jutekliska un skaista izrāde.
Izrāde veidota pēc Jaroslava Ivaškēviča 1933.gadā sarakstītā garā stāsta. Kāds pusmūža vīrietis atgriežas savā jaunības vietā – muižā, kur viņš pirms piecpadsmit gadiem kalpojis par mājskolotāju, ģimenē ar sešām nu jau pieaugušam meitām. Viktors vēlreiz satiek šīs sievietes, lai atcerētos to, kas piedzīvots agrās jaunības pavasarī, lai izdzīvotu to, kas palicis nepiepildīts, lai apjēgtu un pieskartos tam, kas nekad nepiepildīsies...
Savā ziņā atgriežas arī pats režisors Alvis Hermanis: pie mīlestības, skaistuma meklējumu tēmas, pie valdzinājuma, iekāres, juteklības. Ivaškēviča doto krāsu un toņu suģestiju A.Hermanis papildina ar iedvesmas avotiem no jūgendstila, Alfona Muhas daiļrades, Kristiāna Diora 1947.gada kolekcijas “L’air nouvelle”, Džona Galiano vēsturisko stilizāciju, Kenta Tainena producētās izrādes “Oh, Calcutta!” nerealizētās ieceres un XX gadsimta sieviešu apakšveļas vēstures... Savukārt skatītāju zināšanas papildina A.Vaidas1979.gadā uzņemtā filma ar D.Olbrihski galvenajā lomā.
Jaunā Rīgas teātra “Vilkumuižas jaunkundžu” valdzinājums slēpjas skatuviskā estētikā, te dominē jutekliskais tēls, kur būtiska ir aktieru plastika, balss intonācija, skaņas un pat aromāts.
“Marķīzē de Sadā” A.Hermanis apgalvoja, ka “ziedi mirst paši no savas smaržas”, “Traktātā par mīlestību”, ka aizliegt ziedēšanas prieku ir nedabīgi, “Vilkumuižas jaunkundzes” vedina domāt, ka rudens ziedi ir īpaši krāšņi un  intensīvāk kā citkārt mēģina izziedēt visu tiem atvēlēto laiku.
“Dāmas bija izklīdušas pa savām istabām. Smaržoja pēc rezēdām, odekolona, svaigas veļas, palagiem, pūdera, vārdu sakot – pēc sievietēm."