Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
XX GADSIMTS. POJEZD - PRIZRAK. VISION EXPRESS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

XX GADSIMTS. POJEZD - PRIZRAK. VISION EXPRESS

Mūsu izrādi var dēvēt gan par nekrologu, gan vienlaicīgi par atzīšanos mīlestībā XX gadsimtam, kurš tik daudz ir lamāts, nicināts un apsmiets.

Režija, dramatizējums, scenogrāfija - Alvis Hermanis
Horeogrāfija - Tamāra Ēķe
Skaņa - Vilnis Mazulis
Lomās: Māris Liniņš, Vilis Daudziņš, Andis Strods, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Zigurds Ēriks Panders, Andris Vītiņš, Dailonis Rudovics, Modris Gipmanis, Armands Zirnītis, Kārlis Anušēvics, Violeta Straume, Ieva Grotuse, Velta Spurava, Ingrīda Lobko, Emīlija Pirvica, Melita Ziemele-Kadiķe

Pirmizrāde: 1999. gada 16. septembrī

Stāsts par vienu no lielākajiem XX gadsimta noslēpumiem. 1911.gadā Itālijā no kādas stacijas izbrauca pasažieru vilciens, kurš, iebraucot apakšzemes tunelī, pazuda. Visa gadsimta garumā šis vilciens ir redzēts dažādas vietās un laikos. Ir sakrātas neskaitāmu aculiecinieku liecības un zinātnieku versijas, kas mēģina izskaidrot šo fenomenu.
Izrādē izmantoti preses materiāli, aculiecinieku atmiņas, radioreportāžas, leģendas, karikatūras, kinohroniku skaņu celiņi, enciklopēdijas, izdomājumi, dzeja un ļoti vecas plates.

Vai XX gadsimts ir bijis labs vai slikts?
Ja nebūtu bijis I Pasaules kara, visticamāk nebūtu satikušies mūsu vectētiņi un vecmāmiņas. Ja Latvija nebūtu okupēta, visticamāk nebūtu satikušies mūsu vecāki un nebūtu mūs pašu (te es domāju sava vecuma cilvēkus). Tātad, no šāda viedokļa skatoties, paldies Dievam, ka ir bijis gan Hitlers, gan Staļins, jo bez viņiem nebūtu manis paša.
Atvadīties no šī gadsimta nav nemaz tik vienkārši. Un būs arvien grūtāk, jo vairāk gadi ies uz priekšu. Jo tomēr mēs, kuru apzinātā dzīve ir sākusies šajā gadsimtā, TUR – nākošajā, būsim tikai kā ciemiņi no pagātnes. Jo vairāk gadi ies uz priekšu, jo biežāk mūsu teikumi sāksies ar vārdiem: “Toreiz XX gadsimtā...”
Un arvien biežāk mēs izjutīsim nostaļģiju un maigumu, atceroties šos laikus, kuros atgriezties vairs neiznāks.
Tāpēc mūsu izrādi var dēvēt gan par nekrologu, gan vienlaicīgi par atzīšanos mīlestībā šim laikam, kurš tik daudz ir lamāts, nicināts un apsmiets.
Tāpēc – paldies par visu. Gan labo, gan slikto.”

Alvis Hermanis