Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ZIEDONIS UN VISUMS

ZIEDONIS UN VISUMS

Izrādes galvenais varonis ir Ziedonis.
Ne gluži Imants Ziedonis, bet Ziedonis kā „vidējais latvietis”, latviešu inteliģences spilgtākais pārstāvis, „galvenais latvietis”, „naivais latvietis”, "filozofs latvietis”, „piedzīvojumu meklētājs latvietis”, „gudrais latvietis” un arī „muļķis latvietis” vienlaicīgi.

Galvenajā lomā – Kaspars Znotiņš
Piedalās: Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Inga Tropa vai Inga Alsiņa-Lasmane, Elita Kļaviņa, Jana Čivžele, Liena Šmukste

2009./2010. sezonas Spēlmaņu nakts balva Gada latviešu autora iestudējums!

Kasparam Znotiņam par Ziedoņa lomu 2009./2010.gada sezonas Spēlmaņu nakts balva kā Gada aktierim!

Režija un vizuālais tēls – Alvis Hermanis

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h 40 min (2 cēlieni)
Biļešu cena: 7,00; 15,00; 20,00; 23,00; 28,00 EUR

Pirmizrāde 2010. gada 14. aprīlī

Ziedonis nokļūst dažādās situācijās, viņš klejo pa pasauli, viņš iepazīst pasauli un tiek pārbaudīts ar pasauli. Ziedonis, visbeidzot, ir nonācis situācijā, kur viņš ir viens pats pret visu Pasauli. Ziedonis šajā izrādē satiek Visumu.

Izrādē izmantoti Imanta Ziedoņa teksti, intervijas, dzeja, Noras Ikstenas grāmata „Nenoteiktā bija”, Māras Zālītes intervijas ar Imantu Ziedoni, kā arī JRT aktieru fantāzija.

Vārds: Ilze, 13.05.2017
Viedoklis: Smējos brīžiem līdz asarām. Atmiņā nāca skolas laiki, kad Ziedoni lasījām, rakstījām, domājām.... Jūtams, ka aktieru ansamblis spēlēja ar mīlestību un no sirds .
Vārds: >install gentoo, 02.11.2016
Viedoklis: Ļoti kvalitatīva izrāde, izveidota ar samērā maz līdzekļiem. Noteikti apmeklētu to vēlreiz, ja būtu iespēja.
Vārds: Ernests, 04.06.2016
Viedoklis: Tiešām ļoti laba izrāde! Znotiņa spēle jau iet pāri iespējamā robežām. Ģeniāli! Arī Daudziņš un ēzelītis labi. Motocikls ar tukšām riepām un vēl daži izrādes elementi nav pilnībā attaisnoti. Simbolika paliek primitīvā līmenī. Kopumā izrāde paceļ. Sākumā var likties, ka studentu ludziņu konkurss, bet režisors vienkārši paņem no primitīvā un vienkārši ceļ augšā. Svarīgi, ka pienāk brīdis laikam 1. cēliena beigās, kad skatītājs notic, ka Ziedoņa gars ir uz skatuves un zālē. Otrajā cēlienā trūkst viengabalainības...Ziedoņa virtuālā personība zaudē viengabalainību. Fināls labs, tikai dejotājas horeogrāfija ar stipri no oriģināla atšķirīgu plastiku. Laikam tiem, kas nav dabā redzējuši kundzīti Līvu laukumā, tas nav pamanāms. Stāvovācijas! No sirds pievienojos! Vairāk labu izrāžu!
Vārds: Ruta, 14.04.2016
Viedoklis: Postmoderni jociņi, ar Ziedoņa citātiem. Tā mēs pamatskolā ķiķinājām par visiem un visu notiekošo. Brīžiem ļoti smieklīgi, bet otrajā cēlienā- garlaicīgi, jo atkārtojas tie paši pekstiņi. Aktieri, kā vienmēr, lieliski! Gāju mājās, domādama,par ko bija izrāde. Es redzēto nosauktu "Ziedonis un tukšums mūsos".
Vārds: Ance, 13.03.2016
Viedoklis: Izrāde "Ziedonis un Visums" bija tik ļoti burvīga! ...izcila! Vaigi sāp no smaidīšanas un smaids arvien plešas un izplešas- gluži kā Visums. :D Paldies, paldies, paldies! :)

No krīzes laika dienasgrāmatas. Izrādes skatoties (2010. – 2011.)
Teātra Vēstnesis 2011, Nr. 2
autors Uģis Segliņš

Smejies vai raudi, bet vakar es gribēju lūgt politisko patvērumu. Ja atceras visas idejas par šīs kāres vēsturiskajiem aspektiem, tad – kas tik nenāk prātā... Lūgt politisko patvērumu citā režīmā, „Bērnu pasaulē”, viesnīcā, šņabja bodē...
Vakar es gribēju lūgt politisko patvērumu izrādē „Ziedonis un visums”. Kad bija beigusies izrāde, visi stāvēja kājās, sajūsmā aplaudēja, es gribēju apsēsties un neiet prom, neļaut tai izrādei tā vienkārši pārtrūkt un pagaist. Man likās netaisnīgi, ka tik īsta dzīve ir tik īsa.
Tāda tīra enerģija, kuras dēļ jau arī vispār ir vērts baudīt mākslu. Pat ne tikai viss kopumā – te bija veselām strīpām visa kā, kur lūgt patvērumu – latvietībā, dzīves kā dzejas izjūtā, cilvēkā, vienkārši – redzībā.
Ziedonis staroja ar visiem paša uzskaitītājiem galu stariem, ieskaitot viņam klausulē priekšā pateiktos matu galus.
Un pēkšņi ieraugu arī, cik daudz liela un lieka visapkārt. Un cik daudz maza un būtiska tepat līdzās. Pilna pasaule neatkārtojamu, vienreizēju sīkumu! Visus tāpat neaptversi? Sīkums! Pēkšņi gribas dzīvot sīki jo sīki...
Pat caurvējiem plosītajā, vaļā stāvošajā tēvzemē – nav tā, ka nav kur patverties. Ir patvērumi, ir. Un tik droši.

8.janvāris, sestdiena

Ziedonis un...
Teātra Vēstnesis, Nr.2, 2010
autors Valda Čakare

ŽURKA KORNĒLIJAIzrādei "Ziedonis un Visums", ko Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Alvis Hermanis, ir ļoti vienkārša, atvērta un potenciāli līdz bezgalībai turpināma struktūra. Tāda pati kā Nacionālā teātra gadskārtējiem Žurkas Kornēlijas priekšnesumiem vai citiem Teātra dienai veltītiem parodiju vakariem. Vai arī dzejas un prozas darbu antoloģijām. īsas, kvalitatīvi atšķirīgas epizodes, ko veido etīdes ar runāšanu un bez tās, virknējas cita aiz citas: varētu kādu pielikt klāt vai atņemt nost - izrāde, šķiet, no tā neciestu. Epizožu savienojuma vietas steidzīgi sadiegtas ar darbības vides pārkārtošanu pustumsā un atsevišķos gadījumos arī ar baritona balsi, kas klavieru pavadījumā iespaidīgi dārdina: "Kukainīt, re, kā saule spīd!" vai "Katliņā vārījās ķiļķens un klimpa".Starp citu, asociācija ar ,,Žurku Kornēliju" nav nejauša ne tikai izrāžu radniecīgās uzbūves dēļ, bet arī tāpēc, ka daži priekšnesumi šķiet teju vai identiski. Piemēram, Nacionālā teātra draudzīgi asprātīgā parodija par ģimeņu dziedāšanas šovu, kur Marazmašvili klans dzied simulētā gruzīnu valodā un dziesmas vārdi tiek atdzejoti latviski, formāli būvēta pēc tiem pašiem spēles noteikumiem kā epizode "Ziedonis un dzejas tulkošana" Jaunā Rīgas teātra iestudējumā. Kaspara Znotiņa Ziedonis starptautiskā dzejnieku saietā lasa dzejoli ,"Meitene ar kallu ziediem", kamēr Vilis Daudziņš, ar tibeteiku galvā, halātā ietinies, vērīgi klausās un atdzejo, fonētiski imitējot kādu no Vidusāzijas tautu valodām. Publika uzgavilē gan tur, gan te, jo paņēmiens jau pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Visu izšķir nolūks un veids, kādā tas izmantots. Izrādās - mākslas pazušana ceļojumos pāri valodu un kultūru robežām labi der gan jautram ,,kāpostu vakaram", gan nopietnam dzejas teātrim. Vienā gadījumā tapis draudzīgs šaržs par masu izklaides mēroga piešķiršanu ģimeniski intīmai radošajai pašizpausmei, otrā radīts dzejnieka publiskās vientulības tēls, viņa intīmajai pasaulei nosmokot svešā valodas telpā.TIE PAŠI LATVIEŠU STĀSTIIzrādes tēmu un motīvu atlase ir veikta pēc asociatīvā principa. Tas tiek skaidri pateikts jau pirmajā epizodē ,,Ziedonis un asociācijas", kad deviņi aktieri - Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Vilis Daudzina, Edgars Samītis, Inga Alsiņa, Elita Kļaviņa, Liena Šmukste un Jana Čivžele, rindā nostājušies, ritmiski mīņājas uz vietas, vēzējas rokām un, gluži kā spēlējot kuģu lādēšanu, sauc vārdus, ar kuriem saistās Ziedonis, — pļava, strops, puķes, dzejolis... Kaut kas asociāciju virtenē nojūk, visi smejas un sāk vēlreiz no sākuma, līdz beidzot nonāk pie vārda Visums. Tas tad ari kļūst par izrādes atslēgas vārdu, jo Hermanis un viņa komanda, iestudējot izrādi, kā allaž, nodarbojas ar pasaules radīšanu un Kaspara Znotiņa Ziedonis izrādē dara to pašu - no cilvēkiem un lietām, sajūtām un parādībām konstruē savu, unikālu Universu.Iedvesmu un materiālu, no kā būvēt izrādes pasauli, režisors kopā ar aktieriem smēlies visdažādākajos avotos - Ziedoņa dzejā, intervijās, runās un grāmatās par viņu, savos un citu cilvēku priekšstatos. Svarīgs uzveduma veidotājfaktors ir apziņa, ka Ziedoņa personā teātris sastopas ne tikai ar izcilu mākslinieku, bet ari ar kanonizējušos vērtību - skolu mācību programmas obligātu sastāvdaļu, kuras dzīvotspēja nākamo paaudžu garīgajā telpā liela mēra atkarīga no literatūras skolotajā talanta. Liela daļa latviešu sabiedrības Ziedoni uzlūko kā kultūras spēka un sasniegumu nacionālo ikonu un personību, ko apvij mākslinieka-modernista-līdera izredzētības aura. (Dzejnieks no tās nevairās un ir gatavs uzņemties atbildību. Ne velti epizodē ,.Ziedonis un postmodernisms" viņš tik nikni protestē pret jauno, nenoteiktības un fragmentācijā izkaisīto dzīves un mākslas pieredzi, kas ved pie ,,autora nāves".)jaunā Rīgas teātra līdzšinējā programmā, kur ,,Garā dzīve", ,.Latviešu stāsti", ,.Latviešu mīlestība", „ Vectēvs" un nule tapušais ,.Melnais piens" veido plašu panorāmisku un reizē analītisku skatu uz latviešu sabiedrību kopumā, Ziedonis iezīmējas kā tās kvintesence un augstāka virsotne. Ar virsotnēm veidot attiecības vienmēr ir riskanti. Tās viegli var izvērsties elku pielūgsmes seansā vai tieši pretēji — svētbilžu grautiņā. Jaunā Rīgas teātra iestudējums viegli un skaisti izslīd starp Skillu un Haribdu, iztiekot tiklab bez postamenta būvēšanas, kā bez tīšas deheroizācijas. Varbūt tāpēc, ka izrāde tikpat lielā mērā kā par Ziedoni ir par cilvēkiem ap viņu. Tie paši latviešu stāsti, tikai šoreiz Ziedonis kā tāds lakmusa papīrs uzrāda tikumus un vājības, cerības un vilšanās, ko cilvēki, viņu pašu ieskaitot, pārdzīvo visi kopā un katrs atsevišķi.ZĪMOLS, KO BALSTA KOMANDA

Publiskajā telpā (visvairāk jau anonīmajā interneta vidē) periodiski izskan bažas, ka Alvis Hermanis, nodarbojoties ar ikdienas pieredzes inventarizācijām,   kļūst   vienveidīgs,   turklāt stāstu stāstīšanā un saraustītu dzīves norišu kolāžās zūd mērogi, ko var piedāvāt pasaules klasiskā dramaturģija. Nevar noliegt, ka racionāls kodols šajos brīdinājumos ir. Neviens mākslinieks nav pasargāts no iztukšošanās un tās netveramās robežas pārkāpšanas, aiz kuras beidzas individuālais rokraksts un sākas novalkātu paņēmienu tiražēšana. Tomēr šķiet, ka galvenokārt pārmetumos izpaužas nostalģija pēc aizejošā laikmeta, kad dominēja iestudējums kā slēgta zīmju sistēma, ko modri pārlūko viens — režisora — acu pāris.

Vizionāra Gordona Kreiga izloloto un 20. gadsimta teātra praktiķu īstenoto ideju par režisoru kā vienīgo izrādes autoru kopš 70. gadiem ir ārdījusi un grauzusi fragmentētā, strauji mainīgā pasaules (un līdz ar to ari skatuves) realitāte. Iestudējumu kā slēgtu sistēmu ar vienotu, visaptverošu vēstījumu sevišķi alternatīvajā vai postdramatiskajā teātri arvien biežāk aizstāj uzvedumi, kur savstarpēji saduras un pārklājas daudzi mikrovēstījumi, stāsti un tēli. Tas ir dinamisks process, kas notiek laikā un veidojas no aktieru impulsiem, piezīmēm un iespaidiem. Šo procesu nevar tā īsti apstādināt, pabeigt un ietvert vienotā sistēmā. Turklāt informācijas pārbagātības laikmetā no iestudējuma vairs netiek gaidīts, lai tas būtu sevi paskaidrojošs un viennozīmīgi nolasāms. Tālab režisors no pārrauga un vienīgā radītāja pārtop par cilvēku, kuram ir drosme griezt, īsināt, izlikt pieturas zīmes un akcentus. Savukārt aktieris kļūst par pilntiesīgu režisora partneri, kurš nav nodarbināts tikai ar sevi un savu lomu, bet gan ar izrādes kopīgo stāstu un savu vietu tajā. Alvja Hermaņa pēdējo gadu projektos, tostarp ..Ziedonī un Visumā", šāda līdzautorība/partnerība ir jau ierasta prakse, un uz starptautisku atzinību iemantojušo JRT māksliniecisko vadītāju nešaubīgi var attiecināt britu teātra pētnieku Marijas Delgado un Dana Rebelato piedāvāto režisora profesijas definīciju patērēšanas laikmetā: "Režisors var būt zīmols, bet tas ir zīmols, ko veido un balsta komanda". (Maria M.Delgado, Dan Rebellato. Introduction. In Maria M.Delgado and Dan Rebellato (eds). Contemporary European tieatre Directors. Routledge, London and New York, p. 21)Jāpiebilst, ka iestudējuma kā slēgtas sistēmas izzušana nenozīmē, ka tiktu apdraudētas klasiskās dramaturģijas pozīcijas, bet gan to, ka mainās attieksme pret klasisko dramaturģiju. Saskanīgā lugā ar paredzamu struktūru, literāru valodu un skaidru stāstu aktieris un režisors ievieš savu tekstu, kas rada nozīmes nenoteiktību un noslēpumainību. Par to, ka klasikas iestudēšana mūsdienās ir balansēšana uz naža asmens starp centieniem atvērt, salauzt, izārdīt un dabisko tendenci attaisnot un interpretēt izrādīto darbu vienotā un pabeigtā veidā, liecina, piemēram, Māras Ķimeles publiskie mēģinājumi «Šekspīra sonetiem", Jūlijas jaunkundzei", ,,Otello".MOTOCIKLS, ĒZELIS, MATI UN CITI AKTIERIKaut arī „Ziedonis un Visums" risina eksistenciālas, filozofiskas, ģeopolitiskas un radošas problēmas, dzejnieku mēs ieraugām vispirms kā indivīdu, kurš pakļauts tiem pašiem procesiem, kuriem pakļauti visi citi cilvēki. Viņam nav sveša iemīlēšanās, dzīves jēgas meklējumi, vecums, nostalģija pēc aizejošas jaunības, pašiznīcināšanās tieksme, vēlme par katru cenu pierādīt savu taisnību. Tās, protams, ir abstrakcijas, kuras viegli reducēt līdz lozungiem, taču izrādes veidotāji no abstrakcijām izvairās, ieviešot poētisko dimensiju, ko rada līdz vienai nozīmei nereducējama skatuves materialitāte.Izrādes pasaule tiek būvēta šeit un tagad, skatītāju acu priekšā pilnīgi tukša telpā, kā celtniecības materiālu izmantojot aktieru ķermeņus, īstu dzīvu ēzeli un ierobežotu skaitu rekvizītu. Motocikls, mati (kā mati, kā parūka un kā ziemas cepure, kas postpadomju telpā pazīstama ar nosaukumu pižiks), divi austrumnieciski tepiķi, galds (kā galds, kā mājas siena un kā operas tualete), gulta, krēsli, ķeblītis, spaiņi (kā spaiņi un kā brīvības ierobežojums, kad aktieri tos uzmauc galvā), klavieres, bises, kartupeļi, plastmasas maisiņi (kā maisiņi un kā dvēseles), lietussargi ar savu izrādes gaitā mainīgo nozīmi rada dinamisku — nemitīgā tapšanas procesā esošas pasaules ainu.Motocikls, ar kuru Kaspara Znotiņa Ziedonis izrādes sākumā izbrauc uz skatuves, ir reāls priekšmets - transporta līdzeklis - un metaforiska atsaukšanās uz dzejnieka pirmo nozīmīgo dzejoļu krājumu. Iespējams, arī zīme dzīves (personiskās un sociālās) neatgriezeniskajam plūdumam, ar ko dzejnieks izmisīgi cīnās, kad motocikls apgāžas un sāk spiest Ziedoni pie zemes.,,Puikas, šis brauciens būs tāls un traks," dzejnieks neatlaidīgi pravieto un, piesarcis, zobus sakodis, pūlas motociklu uzsliet stāvus. Bet varbūt tas nemaz nav Ziedoņa īstais transporta līdzeklis? Jēzus Kristus, nesot līdzi mieru un glābšanas apsolījumu, Jeruzalemē uz ēzeļa, ne uz kara zirga iejāja. No kulisēm iznāk lvars Krasts ar ēzeli un iedod Ziedonim rokā pavadu. Tad bez mazākās piepūles uzceļ motociklu, ap ko Ziedonis tik nesekmīgi stīvējās, iekar to trosē un uzvelk virs skatuves. Kopš šī brīža motocikls ir atrauts no savām tiešajām transportlīdzekļa funkcijām un kļūst par simbolu.Epizodē ,.Ziedonis un laiks" Vilis Daudziņš to iešūpo kā pulksteņa svārstu. ,,Prasās laiku” izmisīgi atkārto Ziedonis. ,,Es izvairos nomiršanas gadījumiem." Viņš pretojas visam, kas ir nenovēršams, — arī dzīves ritējuma  neatgriezeniskumam un laika neapturamajam plūdumam. Ēzelīša pastāvīgā klātbūtne ir ne tikai biogrāfisks atgādinājums par eksotisko dāvanu, ko dzejnieks reiz saņēmis, bet arī sava veida iekšēja kategorija, kas norāda uz Ziedoņa pretestības garu, dumpīgo, ietiepīgo raksturu. Tomēr ar šo izrādes virspusē novietoto, viegli ieraugāmo nozīmi asociāciju spektrs ne tuvu nav izsmelts. Ēzelis ir zīme arī tam, ka daba ir klātesoša un pēc saviem likumiem eksistējoša gan dzīvē, gan teātri. ,,Es sapratu viņa dvēseli.  Jāliek viņam miers," atskārš Ziedonis.No viesu nama izīrētais sievieškārtas ēzelis ir neprognozējama, dzīva un dabiska realitāte, kas blakus teātra butaforijām un sadzīves priekšmetiem veido izrādes pasauli. Tomēr tā diktē savus, no kopīgajiem atšķirīgus noteikumus un līdz ar to ari ietekmē konkrētās skatuves norises. Ēzelis ēd sienu un ik palaikam nokrauj ēzeļābolu kaudzi, ko Kaspara Znotiņa Ziedonis, monologu nepārtraukdams, ar lāpstu savāc un iemet spainī. Ēzelis nepacietīgi ieīdas, un aktierim jāiet pakasīt viņam kaklu, iedot siena kumšķi vai maizes gabalu. Ēzelis arī ieinteresēti skatās, kā pa skatuves grīdu aizslīd dzejolis, vai, zobus atvāzis, žāvājas un grudzina tā, ka aktieriem jārunā arvien skaļāk. Dzīvnieka reakcijas nevar iestudēt, iemēģināt, pabeigt, tikai respektēt un integrēt izrādes audumā, rēķinoties ar to, ka ik mirkli var neprognozējami mainīties konkrētās darbības nozīme. Ari ēzelis iegulda savu artavu iestudējuma atbrīvošanā no statiskuma un pabeigtības.Trešais visā izrādes garumā klātesošais elements blakus motociklam un ēzelim ir mati. Nevis mati vispār, bet tieši Ziedoņa mati - kupls, spurains, pelēki sirms ērkulis, kas dzejnieku allaž darījis pamanāmu un atpazīstamu jau pa gabalu pēc silueta Nozīme Ziedoņa mati uzvedumā tiek izteikta ar vairākiem apzīmētājiem — gan ar sintētisku parūku, gan uzkasītiem un piepūderētiem dzīviem matiem, gan pelēkiem pižikiem, gan milzīgu, zem zoda sasienamu putuplasta cepuri. Savukārt Ziedoņa matiem kā apzīmēšanas materiālam, kā simbolam tiek piešķirtas vairākas nozīmes — dzejnieka talants, izredzētības zīme, dzeja, iedvesma.Kuplie, sirmie mati ir gan simboliska zīme, gan ari materiāls priekšmets, ko var laist no rokas rokā. Epizodē „Ziedonis un spiritisms" Vilis Daudziņš Ziedoņa matus — parūku — izceļ no kartona kastes un rūpīgi pēc kārtas pielāgo visu kolēģu galvām. Vieniem tas patīk, otriem vienalga, trešie pretojas, bet tad, kad parūka pieskaras galvai, katrs spēj norunāt dažas rindas no kāda labi pazīstama Ziedoņa dzejoļa. Katrā tiek atmodinātas, iespējams, folklorizējušās zināšanas, kas, matu ziedoniskās enerģijas atdzīvinātas, laužas uz āru.Epizodē „Ziedonis un dzejolis, kurš aizbēga" Kaspara Znotiņa Ziedonis salīdzina dzejoli ar pelēku pelīti, kura atskrien un atkal pazūd, ja to nenoķer, respektīvi, nepieraksta. No kulisēm gandrīz nemanāmi parādās un pa skatuves grīdu dzejniekam arvien tuvāk slīd - nē, ne jau pele, bet tā pati pelēki sirmā matu kodeļa kā zīme iedvesmai, kas, mirkli pakavējusies, atkal pazūd nekurienē — pretējās puses kulisēs.Anda Stroda mazliet hipijiskā frizūra pēc Ziedoņa—Znotiņa manipulācijām ar ķemmi, pūderi un matu laku epizodē „Ziedonis un kukainītis" pārvērš viņu par dzejnieka vizuālu dubultnieku. Tas gan nepalīdz Strodam apgūt māku izrunāt vārdus , „Kukainit, re, kā saule spīd!" tādā intonācijā, kā perfekcionists Ziedonis to vēlētos. Arī elitārās matu rotas ikdienišķi demokrātiskās versijas - pižiku -valkātāji var tikai censties tuvoties ideālam, kas skan no radioaparāta, kamēr Kaspara Znotiņa Ziedonis repetitora neatlaidībā rūpējas, lai ikviens nelielās sabiedrības loceklis sasniegtu absolūto pilnību. Bet tiekšanās pēc ideāla ir nogurdinoša, un pižiki cits pēc cita dodas prom no spēles laukuma. Ziedonis atkal paliek viens.Komunikācija, tiklab notikusī, kā nenotikusī, kļūst par nozīmīgu izrādes caurviju motīvu. Ziedonis vēršas pie līdzcilvēkiem, ir viņu vidū, grib viņiem darīt saprotamu savu skatījumu  uz pasauli,  kas  reizēm  izdodas, bet biežāk neizdodas. Līdz spēku izsīkumam dažādās intonācijas atkārtots un atrauts no konteksta, kādā ticis izteikts, vārds „kukainīt" atbrīvojas no jelkādas nozīmes, zaudē jēgu, kļūst par skaņu virknējumu. Īstenībā nav nekādas starpības, vai svešā mēlē pazūd „Meitene ar kallu ziediem" vai savējā „kukainītis" pārvēršas neko neizsakošā fonēmu sakopojumā.Tomēr līdzcilvēku nespēja līdzināties savam ideālam nenozīmē atbalsta trūkumu. Tieši pretēji. Otrais cēliens sākas ar epizodi „Ziedonis un levitācija" Kaspara Znotiņa Ziedonis šaipus priekškara sēž jogas pozā uz sarkani drapēta dēļa gala un apgaroti runā par vieglumu, līdz brīnumainā kārtā vārdi viņu sāk celt uz augšu. Tad priekškars atveras — un mēs ieraugām, ka ceļ nevis vārdi, bet pižiki, kuri, iespējams, vārdu iedvesmoti, vaigus piepūtuši, spiež uz leju dēļa otru galu, liekot dzejniekam paaugstināties. Šī epizode ne tikai vispārināti iezīmē būtisku dimensiju mākslinieka un sabiedrības attiecībās, bet arī ļoti konkrēti un ne bez pašironijas norāda uz Alvja Hermaņa teātra modeli, ilustrējot, kā tas ir, kad zīmolu balsta komanda.Dīvainās un noslēpumainās norises, kas saistās ar dzejnieka matiem, komentē un paskaidro Elitas Kļaviņas pasaka par puisīti Ziedonīti, kuram mati debesīs stiepjas, savienojot viņu ar Visumu kā enerģijas un spēka avotu. Vairākās epizodēs piedalās veseli trīs Ziedoņa kuplo matu valkātāji - Kaspars Znotiņš, Andis Strods un Vilis Daudziņš. Sadalot raksturu vairākās personās, ko atveido vairāki aktieri, tiek uzsvērts, ka raksturs vienmēr ir konstrukcija. Figūru daudzkāršošanās, spoguļa efekts noārda vienotā subjekta ilūziju un parāda, ka ikvienā konkrētā situācijā darbojas vairāki, savstarpēji pretrunīgi spēki. Znotiņš sludina, Daudziņš apšauba un brīžos, kad domas spraigums draud noplakt, enerģiski bužina dziļdomīgi klusējoša Stroda pūderēto matu mežu, no kura sāk celties kā putekļu mākonis, tā kā dūmi. Ziedonis ir garainis, kurš veicina vārīšanos. Gars. Trijotne raisa ari bībeliskas asociācijas. Dieva griba ir izteikta rakstos, bet Dievs uzrunā katru jaunu paaudzi. Savukārt Ziedoņa griba ir ierakstīta dzejā, bet viņa šodienas laikmetīgā balss ir aktieris.ZIEDOŅA SEJAS NESĒJSTas, kā Ziedoni spēlē Kaspars Znotiņš, ir lieliski un principiāli atšķirīgi gan no prakses aktierim kļūt „caurspīdīgam", respektīvi, psiholoģiski un vizuāli pārtapt atveidojamā tēlā, gan arī no tāda risinājuma, ka aktieris ir „necaurspīdīgs" un spēlē tikai atveidojamā cilvēka nozīmi un domāšanas veidu, necenšoties pēc vizuālas atbilstības.Epizodē „Ziedonis un Eross" puiši iet meitās. Aktieri, kreklus nometuši, līdz vidum kaili kāpj pa logu meiteņu kopmītnēs un Znotiņa Ziedonis līdz ar visiem citiem. Dzejnieka kuplie sirmie mati dīvaini kontrastē ar jauna vīrieša trenēto, muskuļoto torsu. Briedums apvienojumā ar jaunības spēku ir Ziedoņa vizītkarte, kas visā izrādes gaitā paliek nemainīga neatkarīgi no tā, vai Ziedonis ir mazs puisītis, jauneklis vai vīrs. Znotiņš apbrīnojami precīzi pārraida Ziedoņa ķermenisko ideju, nereproducējot dzejnieka fizisko trauslumu. Viegli iztaisnotai jautājuma zīmei līdzīgais smalkais siluets ir panākts nevis ar enerģijas un spēka trūkumu, bet tieši pretēji -ar pārpilnību.Epizode „Ziedonis un Dzejas dienas" sākas ar to, ka Varis Piņķis, dekorējies ar sirmu pašķidru parūku un ūsām, veikli uzkāpj pa saliekamajām trepēm, apmetot sev apkārt auduma gabalu. Vienā mirklī kļūst skaidrs, ka atrodamies Esplanādē pie Raiņa pieminekļa. Pārējie aktieri ar lietussargiem rokas un koncentrētas uzmanības izteiksmi sejā nostājas priekšā mikrofonam, pie kura Kaspara Znotiņa Ziedonis no piezīmju grāmatiņas lasa dzejoli. Grāmatiņa nejauši izslīd viņam no rokas, Ziedonis pieliecas, lai to paceltu, bet — viņa balss mikrofonā dīvainā kārtā turpina skanēt. Znotiņš noņem parūku, uzkar uz mikrofona statīva un mēģina iejukt klausītāju pūlī. Ziedoņa balss joprojām skan, viņa kuplie mati vīd virs mikrofona statīva, un neviens pat nemana, ka paša cilvēka vairs nav. Epizodes poētiskā dimensija vēstī, ka māksla ir pārcilvēciska, atdalāma no mirstīgā ķermeņa un ietverama dažās atpazīstamās zīmēs, ar kurām cilvēki saista savus priekšstatus. Bet uzmanības vērta ir ari ar aktiera tehniku saistītā dimensija. Kaspars Znotiņš ne tikai Ziedoņa matus, bet arī mīmiskos žestus, stāju, plastiku, balss tembru un intonāciju spēj uzvilkt sev virsū un atkal novilkt nost gluži kā Ziedoņa pelēko džemperi — materiālu zīmi nemateriālajai cilvēka individualitātei. Viņš nav un nevar būt aktieris -Ziedoņa atdarinātājs, viņš ir aktieris - Ziedoņa sejas nesējs.ENERĢIJAS APMAIŅAIzrādes finālā skan „Dziesmiņa par prieku" — un aktieri cits pēc cita pievienojas Lienas Šmukstes kolorītajai ielas dejotājai, imitējot viņas monotonos žestus. Kaspara Znotiņa Ziedonis ar ēzeli pavadā klimst starp kustīgajiem stāviem un ,,uztur spēkā garīgo vertikāli", kā mākonīti pūšot gaisā polietilēna maisiņu. Tad met pūšanai mieru un arī sāk kustēties, tiesa, pats savā, no pārējiem krasi atšķirīgā ritmā. Bet dziesma turpina skanēt, un viņš pamazām saplūst ar pārējiem dejotājiem. Pielāgojies? Pielāgots? Kas to lai zina? Enerģijas apmaiņa ir notikusi.

Mīts par Ziedoni
Ir Nr.3, 22.-28.04.2010
autors Kārlis Vērdiņš

Alvja Hermaņa izrāde Jaunajā Rīgas teātrī nepataisa dzejnieku par ākstu, bet piedāvā aizraujošu ceļojumu pa iedomātu Ziedoņa visumu

Lielu daļu latviešu mākslas sabojā noņemšanās ap nacionālo jautājumu - vai katrā filmā, izrādē, grāmatā agri vai vēlu tiek pausts «mēs esam latvieši, ko nu lai dara?!». Alvja Hermaņa izrādēs nacionālais jautājums tiek aplūkots bez lieka patosa, atsevišķu cilvēku dzīvju pētījumos nonākot līdz nozīmīgiem vispārinājumiem.Raksturīga Hermaņa Latviešu stāstu sērijas izrāžu īpašība ir iedziļināšanās materiālā un vielas pārzināšana. Arī tik gaisīgā, brīžiem pat sirreālā izrādē kā Ziedonis un Visums ir ārkārtīgi precīzi vērojumi par dzejnieka dabu, darbu un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Kaspars Znotiņš titullomā atstāj šokējoši autentiska Imanta Ziedoņa iespaidu, tomēr viņa un pārējās trupas spēles brehtiskie knifi regulāri atgādina - tā ir tikai ilūzija, konstrukcija, ne īstenība. Gluži tāpat kā dzeja.Var smiet un raudāt ainā, kur Ziedonis savu dzejolīti lasa latviski un kādas Vidusāzijas republikas atdzejotājs to robusti nokliedz savā valodā. Pat ja neņemam vērā PSRS laiku atdzejas praksi, kad dažādu «mazo» republiku dzejnieku darbi pārsvarā tika tulkoti caur krievu valodu un rezultāts bija visai slikts, arī ārpus šī konteksta lost in translation sajūta ir klātesoša vai katrā gadījumā, kad kādu dzejolīti pārtulko citā valodā.Arī sirreālā Dzejas dienu epizode ar aklo klausītāju pūli, kas kā hipnotizēti veras uz vietu, kur pienāktos atrasties slavenajam dzejniekam, kurš tikmēr klaiņo starp saviem klausītājiem, tēlu valoda ļoti daudz pasaka par radoša cilvēka un publikas attiecībām, kā arī par to, kā mākslas darbs dzīvo savu, no radītāja neatkarīgu dzīvi.Šādas epizodes mudina minēt, vai aktieri un režisors pie tām nonākuši racionālā vai intuitīvā ceļā, kā arī pārliecina ar «drēbes pazīšanu» - tas neizlīdzas ar šabloniskiem priekšstatiem par dzeju un dzejniekiem, nepataisa dzejnieku par ākstu (kā to veiksmīgi izdevās filmai Rūdolfa mantojums), bet gan sniedz aizraujošu ceļojumu pa iedomātu Ziedoņa visumu, talantīgi improvizējot par viņa literāro darbu un izteikumu motīviem.Bagāta viela pārdomām izrādē ir Ziedoņa attiecības ar savu lasītāju - tēlaini runājot, tās līdzinās sarežģītai dejai, kurā dzejnieks te pievelk publiku sev klāt, liek tai pastiepties uz pirkstgaliem, te atkal nometas uz ceļiem tās priekšā vai pēkšņi atgrūž, paslēpjas, dejo pats ar sevi un rāda pārsteidzošus solo trikus. Tas mudina uzdot jautājumu - ko tad jums īsti vajag no tā dzejnieka? Lai viņš būtu āksts vai pravietis? Politiķis vai nekaitīgs dīvainis? Lai viņš jūs kaitinātu, provocētu un mācītu, un beigās atbildētu par visu, ko jūs būsit pārpratuši?Izņemot iespaidīgo noslēgumu, Ziedonis šajā izrādē parādās kā mītisks personāžs, kas pastāv ārpus laika un kura personība principā ir nemainīga. Brīžiem viņš var būt harizmātisks un vieds, brīžiem arī ekscentrisks, murgains, smieklīgs un spītīgs, taču mazo ainiņu virknē veiksmīgi izdevies radīt priekšstatu par īpašu personību, kas neiekļaujas nekādos rāmjos, kas pati sev (un, kā izrādās, arī citiem) izdomā noteikumus, kurus dažbrīd ir grūti izpildīt - nav viegli būt par rokeri uz smaga, liela motocikla un nav viegli padarīt citus par saviem sekotājiem, iemācīt runāt savā balsī un domāt savas domas.Izrādes veidotāji izvēlējušies abstrahēties no Ziedoņa darbības politiskā konteksta. Tas būtu atsevišķas izrādes vērts materiāls -piemēram, piederība kompartijai un vairāki konjunktūras dzejoļi pirmajos trīs krājumos, daži nepublicēti teksti, kas sarkastiski vēršas pret padomju reālijām, Kultūras sakaru komitejas inspirētas vizītes pie trimdas latviešiem, LPSR Tautas dzejnieka tituls, vēlāk Augstākās Padomes deputāta krēsls, piedalīšanās atmodas notikumos, Kultūras fonda un Latvijas institūta dibināšanā. Šāds konteksts neļautu uztvert dzejnieku kā aizraujošu dīvaini, kas dzīvo ārpus laika un telpas, pēkšņi attapdamies fināla «kretīnu dejā», saprazdams, ka viņa valsts nākotnei patiesībā nav nekā kopēja ar tām vīzijām, par kurām viņš un citi fantasti gadu gaitā bija sapņojuši.

Brīdī, kad «spiritisma seansā» Ziedoņa spēkpilnie mati, uzlikti uz aplītī sasēdušo cilvēku galvām, padara viņus par Ziedoņa dzejas orākuliem, skatītājs jūt līdzpārdzīvojumu, jo visi teksti, kas laužas ārā itin kā no pašas tautas bezapziņas, izrādās pazīstami. Un nav brīnums - nezināt Ziedoņa tekstus nemaz nav iespējams, jo tie jau sen ir skolas mācību programmas sastāvdaļa. Atkārtot sen apgūto vielu Hermaņa vadībā ir aizraujoši, jo tā apveltīta ar jaunu, pārsteidzošu enerģiju.

Ziedoņa ceļš
Kultūras Diena
autors Zane Radzobe

JRT iestudējis izrādi par Imanta Ziedoņa iekšējām un ārējām pretrunām Ziedonis un Visums. Režisors Alvis Hermanis

Vissmagākās ir sāpes, kuras nevar izrunāt un izraudāt. Viegli pateikt tikai to, kas aprimis gruzdēt un grauzt. Tāpēc tik grūti atzīties mīlestībā. Tāpēc grūti pateikt, ka ciet. Un tāpēc Alvja Hermaņa jaunās izrādes Ziedonis un Visums noskatīšanās atstāj rūgtu pēcgaršu. Kamolu kaklā. Nepieciešamību klusēt, būt vienam, lai sevī kā herbārijā iekapsulētu apjausto. Sajūtu, ka izrāde savā skaudrumā un sirsnībā ir kas bezgala dārgs, un to vajag par katru cenu aizstāvēt pret jebko tā, kā aizstāv mazu bērnu. Iespējams, vienīgā starptautiski nekonvertējamā, jo katrā tēlā Latvijas zemē sakņotā, A. Hermaņa izrāde stāsta par to, kā mēs pazaudējām Ziedoni.

Strautu trakošana

Alvis Hermanis intervijās daudz runājis, ka izrāde ir par katru zālē sēdošo latvieti, jo Ziedonī kā latvietības kondensātā atrodams viss mūsos nedestilētā veidā ieslēptais. Latvietis – filozofs, latvietis – dzejnieks. Pēc velna spītīgais un debesīs skrienošais. Arī bailīgais un vārgais. Izrāde šos un daudzus citus tēlus spēlē, apspēlē, izspēlē. Spēlējas.

Jā, I. Ziedoņa dzejā ir ierakstīts latvietības kods. Bet izrādē dzeja izmantota nedaudz, un stāsts par Ziedoni publicistu ir pavisam cits. "Prozas Ziedoņu", to, kuri neko nejautājot un neskaidrojot ies izdangāto ceļu labot, tāpēc ka "sirdsapziņa liek", dzimst krietni mazāk nekā "dzejas Ziedoņu". Bet tāda mēroga Ziedoņu, kāds uz Jaunās Rīgas teātra skatuves, ir pavisam maz. Tādi – Ziedoņi ar matiem, kas iestiepjas debesīs (Elitas Kļaviņas pasaka ir ne tikai poētiski skaista, bet, manuprāt, kaut kur starp matiem un koka karoti noķērusi I. Ziedoņa esenci) – dzimst zem īpašām zvaigznēm starp miljoniem bērnu vienreiz. Tikai tādi taču spēj aizraut simtus tūkstošus. Bet šādu Ziedoņu ir tik maz, tāpēc izrāde stāsta par konkrēto Imantu Ziedoni. Vienkārši – nepietiek viņu, lai mehāniski izdalītu vidējo.

Izrādē izmantota I. Ziedoņa publicistika, fragmenti no Noras Ikstenas grāmatas Nenoteiktā bija un Māras Zālītes To mēs nezinām, bet struktūras ziņā iestudējumu var salīdzināt ar dzejoļu krājumu. Katra aina – atsevišķs dzejolis. Ziedoni un Visumu skatījos divreiz. Gan tāpēc, ka izrāde ir ārkārtēji informatīvi piesātināta (tēls seko tēlam tik ātri, ka "normālai" izrādei pietiktu ar piekto daļu) un visu nav iespējams paturēt prātā. Gan tāpēc, ka iestudējums uz mani atstāja lielu emocionālu iespaidu, kam šķita pretdabiski un beigu beigās neiespējami pretoties. Bet otro reizi, ar piezīmju bloknotu rokā izrādi skatoties, visvairāk pārsteidz, ka intuitīvi apjaustā izrādes struktūra ne mirkli nepārlūst, rada arhisarežģītu, šķiet, neizsmeļamu nozīmju tīklu. Tēls ar tēlu saistās kopā nevis lineāri, bet gluži šķērsām pāri iestudējumam. Šķiet neiedomājami, ka tādu struktūru mākslinieks, lai cik izcils mākslinieks, spētu radīt racionāli. Atliek secināt, ka nozīmes divos izrādes etīžu gatavošanas gados Ziedonī un Visumā tik dziļi iedzītas aktieru zemapziņā un dramatiskajā struktūrā, ka tagad kā tādi pazemes avoti pašas laužas uz āru, kur nu tām ienāk prātā. Taisnība, ne visas etīdes ir vienlīdz spožas (kādas trīs paliek "skaistu mežģīņu" līmenī). Toties pārējās, šķiet, izteikušas I. Ziedoņa būtību – gan skaisto, gan traģisko.

Šāviens – smaids

Ziedonis un Visums ir ļoti asprātīga izrāde, kas beidzas ar šāvienu sirdī. Stāsts jau nav tikai par to, ka laiks un cilvēki novelk Kaspara Znotiņa arhitalantīgi iemiesoto Ziedoni līdz savam līmenim. Sāpīgākais – viņš ļaujas. Ar smaidu. Par izrādes idejisko centru kļūst sarunas tēma, kas izspēlējas divos daudznozīmīgos tēlos – I. Ziedoņa balsī/matos un dialogā, ko laiku pa laikam "ved" K. Znotiņa un Viļa Daudziņa tēli, klusējošajam Andim Strodam veroties vienā un otrā.

Ziedonis nespēj nesarunāties. Un ja nav viņa līmeņa sarunu biedru, runās ar tiem, kas apkārt. Kaut arī tas nozīmē zaudēt sevi. Viens no visnoslēpumainākajiem izrādes tēliem ir tieši šī "trīsvienība". Kas viņi ir? Īstais Ziedonis, Ziedonim tuvais un tas, kurš izliekas? (Kurš ir kurš?) Bet varbūt tas ir Ziedoņa iekšējais dialogs – pretrunīgas tiecības, kas raujas katra uz savu pusi? Par spīti tam, ka "matiem" apkārt staigā viss ansamblis – A. Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, V. Daudziņš, Edgards Samītis, Inga Alsiņa, E. Kļaviņa, Liene Šmukste, Jana Čivžele –, īsts te ir tikai viens Ziedonis.

K. Znotiņa varoņa mati ir viņa Lāčplēša ausis. Izredzētības zīme. Aizkustinoši, kā Ziedonis māca citiem savu balsi, kā uzkasa A. Stroda frizūru, lai tā atgādinātu paša ērkuli. A. Stroda varonim "pārziedoņošanās" iznāk no sava materiāla. Citi ņem palīglīdzekļus, izliekas. Pārtapšana kļūst par modi. Bet Ziedonim tā joprojām ir paša balss! Un viņš nesaprot, ka cilvēki aiziet garām. Nevis apsteidzot, bet iepakaļus paliekot. Kā ēzelītim – dzejnieka garam, kas kāpj kalnā, pusceļā aptver pasauli un griežas atpakaļ. Nobijās no lieluma? Varbūt. Rainis sēž uz postamenta un, rezignēti šūpojot galvu, redz dzejnieku tādu, kāds viņš ir. Bet Rainis jau spēj būt vientuļš. Ziedonis nespēj un smaidot dej populāra meldiņa pavadībā kopā ar visiem, kad izrādās – dvēseles te nav vajadzīgas.

Teju katrs izrādes tēls ir daudzslāņaini interpretējams. Kā jau Ziedonis vispār. Ir komiski tēli. Ir poētiski tēli. Kā šaha galdiņš, kuram Ziedonis viltnieks tiek klāt, citus aizraujot poētiskiem niekiem. Kamēr viņš risina pasaules mīklas, citi mētā akmentiņus pāri upei. Tas ir tik ziedoniski un liecina par iedziļināšanos dzejniekā un tekstā. Tieši iedziļināšanās, godīgums pret izlasīto, nevis spožā izdoma vai izcilā aktierspēle (ansamblis darbojas fantastiski, bet par K. Znotiņa un A. Hermaņa darbu pieticīgi var teikt – ļoti, ļoti talantīgi) ir Ziedoņa un Visuma galvenā vērtība. JRT ļauj tekstiem runāt pašiem, un tie paši attaisno vai nosoda savus autorus. Izrādās, I. Ziedonis ir ģeniāls. Izrādās, viņa sarunu biedriem ir, par ko kaunēties. Bet, ja patiesība būs ieslēpusies kaut tādā klišejiskā savārstījumā, kāds ir, piemēram, Vairas Vīķes–Freibergas apsveikums Ziedonim, to izcels, tai uzsmaidīs.

Tādu izrāžu kā Ziedonis un Visums ir maz. Viena saruna izrādi neizsmeļ. Katram skatītājam būs savs Ziedonis. Ja principiāli atbild kaut uz dažiem smagiem "Ziedoņa lietas" uzdotiem jautājumiem, varbūt pat visai skarbs. JRT I. Ziedoni tomēr ir ļoti mīlējuši, tāpēc saudzējuši, visu atbildību noveļot uz Laika pleciem.

Rekviēms ļervām
Kultūras Diena
autors Normunds Naumanis

Alvja Hermaņa jaunāko izrāžu žurnālistiskie aspekti

Ar ko govs atšķiras no dzejnieka? Abi siltasiņu zīdītāji, abiem dvēseles acīs spīd, abi mīl dzimteni, kur var zālīti pažļembāt, zālē pavārtīties, uz sauli un kosmosu pavērties. Tātad – radinieki. Ak jā, – poētiem esot gars, intelekts un prasme locīt mēles, valodas. Bet kurš ņemsies apgalvot, ka govīm šādu spēju nav? Paklausieties viņu šausmās pirms kaušanas – nevienai Kallasai nebūs pa spēkam atdarināt tās traģiskās vokalīzes un imitēt spēcīgo eksistenciālo vēstījumu Radītājam, ko šīs graciozi tizlās būtnes, latvju pļavu balerīnas (govis, ne dzejnieki) raida izplatījumā. Un, ja Latviju mākslinieks saredz kā govs elpu pirms nāves, ko tai lēmuši šī aploka, šīs zemes, šīs valsts radības kroņi, viņam, kā jau cilvēkam, kura profesionālajos pienākumos ietilpst pārspīlēšana, ir tiesības uz šādu redzējumu. Gandarī, kā teātris solidarizējas ar izmirstošo šķiru – govīm, līdzi jūt vājākajam, neaizsargātajam, nevis perina jābūtības ilūzijas. Protams, lētu popularitāti ar rekviēmiem nesaskrubināsi. Bet cienīts nekļūsi arī, stāstot sirmai Latgales kukažiņai ar daždesmitu latu pensiju un gosniņu badā par nepieciešamo ekotūrismu, zaļo domāšanu, pozitīvismu, dzīves modernizāciju un tehnoloģiskām inovācijām (skat. T. Tīsenkopfa eseju Ir 15. IV).

Starp "brīvību" un talantu

Oskars Vailds uzskatīja, ka mākslas mērķis ir atklāt sevi un noslēpt autoru. Hermaņa teatrālā trīsvienība Rekviēms Latvijai (izrādes Melnais piens, Ziedonis un Visums, noslēdzošā daļa būs Kapusvētki) draud pārvērsties tādā "sapnī par Latviju", ar kādu par maz neliksies pat tiem, kuri jau paspējuši samierināties ar ikdienišķajiem murgiem, ko šovu un seriālu formā piedāvā mūsu televīzija, truli dārdošo televīzijas fonu papildinot ar negāciju žļurgu no interneta komentētāju nomācošā vairākuma – par jebkādu tēmu. Speciālistu mums netrūkst, tikai viena liga – viņi visi ir anonīmi, slēpjas. Tāpēc – neskaitās.

Taču ir kāds paradokss, kas acīmredzami atšķir masu popkultūru sliktā profesionālajā izpildījumā (šovi reālajā Latvijā diemžēl ir galvenā "kultūras prece") un psihiski neveselu un/vai politiski angažētu (lasi – algotu) personāžu dīko "izklaidi" (interneta komentāri ir ne tikai vērā ņemams Latvijas demokrātijas, proti, visatļautības, rādītājs, bet arī garīgā klimata indikators un rāda šo sabiedrību slimu, jo pašdestruktīvu) no Jaunā Rīgas teātra idejiskā līdera šosezon piedāvātās "antipozitīvisma kampaņas", sava veida izaicinošas mākslas, ne partijas programmas. Vārds šim paradoksam – talants.

Kāpēc paradokss? Tāpēc, ka Latvijā valda viduvējību, pelēcību kults. To veicina valstiski un privāti, un būt talantīgam automātiski nozīmē autsaiderismu, provokāciju. Ja domājat, ka grūti baudāmās pašdarbnieciskās aktivitātes, kuras zeļ TV un "pilsoniskajā žurnālistikā" (arī tā mēdz dēvēt blogosfēru), ir stihisks tautas radošo potenču izpaudums, atļaušos nepiekrist. TV ir izdevīgi notrulināt "parasto skatītāju" ar produktu, kas ik pēc pāris minūtēm tev, tieši tev atgādina – tu vari kļūt "TV seja", "zvaigzne", vari dziedāt, dejot, deklamēt, rādīt trikus gandrīz kā profesionālis! Jā – gandrīz. Vienmēr "tikai gandrīz", jo divās nedēļās, pat ne trīs mēnešos nevar nevienu radošu amatu apgūt. Un par to arī ir runa A. Hermaņa izrādē Ziedonis un Visums.

Ziedonis – dzeja, Ziedonis – mati

Varbūt tieši par to, ka dzejnieks, talants ir izredzētības zīme, kas dzimst mokās, šaubās un nerimtīgā darbā ar sevi (ne velti Elita Kļaviņa izrādē stāsta, manuprāt, ģeniālu pasaku līdzību par kāda puisīša sidraba vai zelta matiem, pret kuriem paklupa taurenītis). Redz, tie zelta mati ir talants (un izrādē, protams, komiskā pārspīlējumā šī zīme iegūst konkrētību – Imanta Ziedoņa atpazīstamo matu ligzdu – ērkuli, kas ir savandīts kā poēta domas, pirms tās pārtapušas vārdos). Bet vārdi Ziedonim allaž izrādās precīzi kā nazis. Tas arī ir viens no dīvainākajiem atklāsmes mirkļiem – vārdi, ko aktieri lieto izrādē, nav novecojuši. Gribas tūdaļ steigt uz māju, ķert rokā Ziedoņa dzejas un pārliecināties, vai tiešām dzejnieks it visā, ko rakstījis, pārkāpis vārdu nemirstības robežu? Ne velti otrs poētikas un lingvistikas (es nesaku – domas) ģēnijs Rainis izrādē stāv granītā kalts. Tak" jau labprāt "spēcīgs celtos pret sauli", bet klusē un groza galvu. Vēl arī atskārta, ka vārdi ir mirstīgi un spēj kļūt par cilvēka pašparodiju (traģikomiskais epizods ar Vīķes-Freibergas uzrunu Ziedoņa jubilejā; epizods ar Tīronu, kas "izlien" no Raiņa; epizods ar Hermaņa Uguni un nakti un Lāčplēsi Operas atejā, kad zāle, elpu aizturējusi, gaida – varbūt šoreiz Kangars nodurs to stalto lempi? Tas taču būtu tik… latviski).

Ziedonis un Visums fragmentēts "dzejoļos" (katrā izrādes daļā ap 20), katra epizode – pantiņš, kuram ir gan komiskā (uzjautrinošā, ieķiķinošā), gan dramatiskā (vispārinošā, bieži vien – traģiskā) odere. Izrādes temporitmiskā organizācija – no komiski parodējošās pirmās daļas uz dramatiska tautas eposa cienīgo otro – raisa duālu attieksmi.

Dzejniek, paveries apkārt!

Sākumā, kad Kaspars Znotiņš ar sirmo matu rotu aizelsies lēnītēm stumj motociklu tukšajā skatuves kārbā, ir mulsums par "zināmā" Tautas dzejdara I.Z. "piezemēšanu". Ekscentrisks vārgulis ar gara milža pretenzijām, lai nu būtu. Toties unikālo, šķietami neatkārtojamo ziedonisko intonāciju atdarināšana, ar kuru virtuozi žonglē aktieris, nudien padara aukstas kājas. Līdz pat aizdomām, ka ir tajā aktieru būšanā kaut kas no empātijas/iemiesošanās sātaniskajām prasmēm.

Kad (reālajā dzīvē) populārais meitu ģēģeris I. Z. (kā gan citādi viņš būtu noprecējis latviešu skaistuli, eleganto klusētāju, mūsu kino Anuku Emē – Ausmu Kantāni?) JRT versijā kā tirliņš rāpjas pa meiteņu kopmītņu logu "pie brūtēm", sāc ar prātu, ne dabas dāvāto instinktu domāt –O.K., arī invalīdu krēslā dzīvojošajam Stīvenam Hokingam esot bijusi milzīga piekrišana pie daiļā dzimuma, bet par diloņslimniekiem seksā vispār stāsta brīnumu lietas… Šīs blakus domas kaitina. Līdz apjēdz, ka tur jau tas "āķis" – teātris apzināti provocē tavu heroisko mītu par Dzejnieku, visās jomās gigantu. Nav viņš gigants, lai gan ir. Nav viņš vēl mītam gatavs, lai gan ir. Nav viņš precīzākais padomju-Atmodaskapitālisma Latvijas Laikmeta pulkstenis/spogulis, lai gan ir. Nav, lai gan ir. Runā muļķības, niekus un blēņas – bet savas taču! Un, šķiet, tā ir vislielākā varonība UAPL – uzvarējušā absolūtā politkorektuma laikmetā. Pielāgojušos plebeju laikā, universālo pelēcību pasaulē Ziedonim tracinošā nerra būtība piestāv vislabāk, jo viņam tas nav modes aksesuārs vai galma dzejnieka maskēšanās ķitelis, bet daba. Viņa daba – žļankāties starp ezoteriku un mistiku, universa transcendenci, pasaules dialektisko metafiziku un pilsoņa pienākumu konkrēti "ņemt un iedzīt grīdā mietu", kā arī visām tām laicīgajām politekonomiskajām drazām, ar kurām Ziedonim pieticis ij prāta, ij neprāta laiku laikos aplipt kā tādam sušķim. Ziedonis bija, ir un būs neērts. Visos laikos viņu nevarēs "formatēt", jo – mīlīši, pārāk daudz pretrunu. Nav viena Ziedoņa, kaut ir viens Imants. Par to izrāde. Pret standartizēšanu, pret konceptuālu ērtumu, pret cilvēku kā lietišķu priekšmetu, kuru var izmantot dažādām nenoskārstām vajadzībām.

Zinu, droši vien I. Z. nav apmierināts, ka ģeniālais Znotiņš pēc Hermaņa stabules izrādes finālā ielaižas visai apšaubāmā darījumā – publiski dejo, danco, līgojas kā pakropla niedrīte masu priekšnesumā, ielas tautas dancī Dziesmiņa par prieku. Kur centrā toni uzdod Lienas Šmukstes kolorītā krievuška ar traģiska klauna ģīmi.

Bet, Imant, paveries apkārt – neba tādas "bez mātes, bez dzimtenes" krievuškas mums postu nes. Tas tautiešu pūlis, kas konvulsīvi cenšas imitēt tevi – tavu formu. (Tāpēc izrādē rodas vēl pāris I. Z. klonu – viens pusaizmidzis pamuļķis, otrs papagailis demagogs. Kā jau allaž – tēvam bija trīs dēli: divi praktiskie latvieši, trešais dzejnieks.) Tavu "latvieti, esi viltīgs un stiprs" kā lozungu svētku žvinguļa karogā, ne dabisku ikdienas prasību. Ikdienas garīgā higiēna šajā zemē nav modē, jo te valda politiskā pelēcība, stratēģiskā impotence un popkultūras notrulināta tauta, kas spēj domāt vairs ne jau par "saulaino tāli" (arī Īrija nav saulaina, kopš tur vulkāns pļerkšķ un angļu banku drudzis), bet par elementāro "fabrikas meitenes dziesmiņu" – izdzīvot, izturēt, nezaudēt darbu, nesajukt prātā no politisko padauzu meliem un 50 000 darba vietu solītāju murgiem. Loks noslēdzies – tu, dzejniek, mūs atbrīvoji, tu mūs arī savažo. Lūdzu.

Tikai zini – tādi jociņi kā ar tadžikiem diez vai ies cauri ar mums, latviešiem. Jo galu galā – mēs neprotam spēlēt šahu. Tur taču jādomā trīs soļi uz priekšu, bitīt kociņ!

P.S. Jā, aizmirsu pateikt, kas tās ļervas. Tās ir dikti svarīgas. Bet – skatieties izrādi. Vai lasiet Ziedoni. Arī par sezonas labāko aktieri dzīvnieka lomā – ēzelīti ar dvēseli – klusēšu. Intrigai.

Es ieeju jūsos
Neatkarīgā Rīta Avīze
autors Silvija Radzobe

Šo to zinādama par izrādes tapšanu un skatītāju pirmajiem iespaidiem, es īstenībā nebiju tai gatava.

Kad Kaspars Znotiņš, ģērbies pelēkās biksēs un bītlenē, kedām kājās un milzīgu izspūrušu pelēku parūku galvā tukšajā skatuvē nostājās pie mikrofona un sāka Ziedoņa balsī lasīt Ziedoņa dzeju, manas emocijas ķēra elektriskā strāva. Nolaidu acis grīdā, pat aiztaisīju tās, balss turpināja skanēt tikpat pārliecinoši, līdz milimetram precīzi. Lai nu ko, šo balsi es pazītu un atšķirtu starp pilnīgi visām balsīm, kādas vien skan uz Zemes. Kaspars izrādē runā vēl divās citās balsīs – lasot Vairas Vīķes-Freibergas neiedomājami frāžaino un sevi nekautrīgi slavinošo apsveikumu Ziedonim dzimšanas dienā, aktieris sāk runāt kā eksprezidente. Bet finālā vienu teikumu pasaka pats savā balsī. Šīs īsās epizodes kalpo kā savdabīgi atsvešināšanās brīži, kad ieraugām: mūsu priekšā ir nevis kopija, bet mākslinieks, kurš pārmiesojies līdz absolūtai saplūsmei ar atveidoto cilvēku. Abas atkāpes paradoksālā kārtā vēl absolūtāk ilūziju padara par īstenību, uzsver mākslas burvju spēku, kuras vienīgās varā ir veikt neiespējamo: iedot balsi cilvēkam, kuram slimība to atņēmusi, pārvērst jauneklī sirmgalvi. Dīvainais salikums – sirmie mati, dažkārtējā veca cilvēka kustību stilizācija un K. Znotiņa jaunā seja, gudrās brūnās acis, smalkais smaids ir kaut kāds neiedomājams kentaurs – vienlaikus vecs un jauns, zūdošs un vienmēr paliekošs. Uzdzen mūžības domas – «jo zuzdams es nebūšu zudis». Mihaila Kuzmina poēma Forele caursit ledu tiek rakstīta rituālai vajadzībai, lai ar paša mākslas maģiskās radīšanas akta palīdzību atgūtu, no nebūtības izrautu galvenā varoņa pazudušo mīļoto. Izdodas. Uz to laiku, kamēr poēma rakstās. Arī Kasparam Znotiņam un Jaunā Rīgas teātra aktieru kolektīvam režisora Alvja Hermaņa vadībā izdodas. Augšācelt. Imantu Ziedoni. Kamēr izrāde izrādās.

Ziedonis-Znotiņš skatuvē uz motocikla. Tas apgāžas. Braucējs visādi izpūlas, tomēr nespēj pacelt. To izdara citi, pakarinot striķī pie prospekta, ar priekšējo riteni nomērķētu uz debesīm. Kopš 1965. gada, kad iznāca Ziedoņa dzejoļu krājums Motocikls, šis braucamrīks Latvijā nekad vairs nebūs tikai pārvietošanās līdzeklis. Vēlāk uzzināju ieceri – atgādinājums par mūsu dzīvei Ziedoņa piešķirto vertikāli. Es šo tēlu izlasīju pavisam citādi. Man motocikls raisīja asociācijas ar krievu literatūras simbolisko tēlu trijjūgu-putnu. Mūsdienu Mirušo dvēseļu izrādēs, ieskaitot jauno uzvedumu Nacionālajā teātrī, trijjūgs uz skatuves ir izjaukts, braukt nespējīgs, jo arī pati dzīve apstājusies, zaudējusi nākotnes perspektīvu. Tā es arī izrādi uztvēru – par Latviju, kura kā motocikls-putns apstājusies un kļuvusi par striķī iekārtu muzeja eksponātu. Atmiņā uzvilnī citas sirdij sāpoši dārgas teātra vertikāles: trauslās kāpnes uz debesīm, kuras ar roku pietur Dievmāte un pa kurām cilvēkam neuzrāpties. Bet Eimuntam Nekrošum izrādē Deguns bija svarīgi pateikt, ka debesis ir un arī kāpnes uz tām.

Motocikls, uz kura, eh, cik neprātīgi kādreiz braukts. Bet arī tagad, «kukainīt», kaut motocikls apstājies, «re, kā saule spīd». Dzejoļa rinda par kukainīti tiek atkārtota vairakkārt, arī izdziedāta, pat sarīkotas tādas kā kolektīvās sacensības, kur Ziedonis-Znotiņš apmāca citus runāt savas dzejas balsī. Gribētāju ir daudz. Bet neizdodas. Šī balss ir vienā eksemplārā. Taču «kukainītis» izrādē iemanto arī citu nozīmi, vienlaikus ironisku un sirsnīgu. Es to uztvēru tā - kukainīši esam mēs visi – zālē sēdošie, uz skatuves strādājošie, ieskaitot izrādes protagonistu. Kukainīši – nevis varoņi, cīnītāji, Raiņi, Bili Geitsi, nīlzirgi, ziloņi, Napoleoni un citas tikpat lielas radības. Esam radības-radībiņas, pār kurām saule spīd un kuras vajag padzirdīt ar siltu, baltu pienu, kad būs aprakti Napoleoni, kā to reiz aicināja Māris Čaklais. Ja to nevar pieņemt, un katrs var izdarīt tikai to, ko var, tad izrāde droši vien šķiet nāvīgi traģiska. Ja spēj, tā pārvēršas par optimistisko traģēdiju, jo nekā priecīga jau, protams, nežēlīgi strauji ritošajā laikā nav: jaunības mīlestība Oldziņa, gadiem ejot, pārvēršas par nevarīgu vecenīti ar izdzisušām acīm un arī pašam sāp stīvā mugura, pieliecoties uzlasīt no viņas divriteņa nokritušo un izirušo sīpolu maisiņu. Brīnišķīgs K. Znotiņa un Elitas Kļaviņas bezvārdu duets! Izrādē laiks ir abstrakta vispārfilozofiska kategorija un konkrēti vēsturiska šodiena. Laiks ir nežēlīgs, un laiks ir žēlīgs. Tas pārvērtis izrādes Ziedoni. Un varbūt arī īsto. Kaut kādā mērā idealizējis varbūt. Tas, dzejnieks, kas 70. un 80. gados Latvijā vienpersoniski valdīja pār cilvēku prātiem, bija ass, ironisks, pāristāvošs, izaicinošs. Viņa stratēģija cilvēku iekarošanā bija cilvēku atgrūšana. Jo vairāk kritizēja, pat pazemoja kā mietpilsoņus, jo vairāk lipa klāt. Kā vienīgajam glābiņam. Izrādes Ziedonis nevēsta, nedeklarē, nepamāca, necīnās, bet sarunājas. Ar mums. Kā kukainītis ar kukainīšiem. Domāšanas, pasaules uztveres mehānisms tas pats – paradoksālais, negaidītais, brīvais. Arī spītīgais, pat smieklīgais – uzstājoties pret Pūt, vējiņi! un apkarojot postmodernismu. Bet intonācija pilnīgi cita nekā toreiz. Tā, protams, raksturīga arī I. Ziedoņa pēdējo gadu grāmatām, kas tapušas kopā ar Noru Ikstenu un Māru Zālīti un kas veido lielāko uzveduma teksta masu, bet ne tikai. Tā ir apzināta teātra stratēģija. Kāpēc izgāzās Vadonis un Lācis Nacionālajā teātrī? Bez citiem svarīgiem iemesliem arī tāpēc, ka aģitēja, pamācīja, uzmācās. Cilvēki šodien, kad jebkādi lozungi kārtējo reizi miruši, alkst sarunāties.

Publiski ticis apspriests, ka zāle izrādes laikā neadekvāti uzvedas – smejas vienā laidā. Kad izrādi skatījos es, kā slims nepārtraukti zviedza tikai kāds puisis tēkreklā. Pārējie arī, protams, smaidīja un pat smējās jautrajās ainās, kādu nav mazums. Kaut vai Znotiņa-Ziedoņa-Mocarta un Viļa Daudziņa-intervētāja- Saljeri dialogs. Abiem sirmas parūkas, bet viens ir īstais, otrs neīstais. Vai Znotiņa-Daudziņa-Anda Stroda satriecošā vizuālā līdzība, kas tos liek uztvert kā Trejgalvi no Raiņa Spēlēju, dancoju. Un katra ietiepīgā pārliecība, ka zina īsto Latvijas nākotnes ceļu. Bet visbiežāk zāle sēdēja pilnīgā klusumā, ar savu koncentrēto uzmanību gluži vai sūkdama laukā no Znotiņa-Ziedoņa viņa runātos tekstus kā pašvērtību, tekstu radītāja domāšanas veidu kā pašvērtību, kurus abus aktieris pārraidīja simtprocentīgi adekvāti. Bet tieši tikpat lielā mērā cilvēkus skatuvei kā magnēts pievilka izrādei raksturīgā neatkārtojami sirsnīgā, uzticību raisošā sarunāšanās intonācija, kuru īsteno Kaspars Znotiņš kopā ar saviem partneriem. Dzīvā ēzeļmāte uz skatuves, kas gremo sienu un skatuves vidū atstāj ekskrementus, kad dzejnieka atveidotājs ar to pastaigājas, tiek pieteikta kā metafora Ziedoņa spītīgumam. Taču drīzāk viņa ir kā dabas iemiesojums, kuru nevar paredzēt, prognozēt, kura ir absolūti brīva. Tāpat kā dzejnieks. Kā viņa otrs es, iznests laukā no ķermeņa un iemiesots dzīvniekā.

Izrādi veido 49 ainas, to nosaukumus aktieri pasaka katra skata sākumā. Kompozīcija ir visai brīva – ainas droši varētu mainīt vietām, to varētu būt vairāk un arī mazāk. Ja uzvedumam būtu strikta struktūra, tas droši vien varētu novest pie kāda viena vairāk vai mazāk konkrēta kopsaucēja, secinājuma, par Ziedoni, dzīvi. Tagad var vienīgi minēt, kā būtu, ja būtu. Varbūt ietekmīgāk. Bet varbūt vienkāršojošāk. Irdenums (sauksim to tā) pārvēršas par filozofisku kategoriju, par apzīmējumu dzīvei, kura nekad nebeidzas un kurai kopsavilkumu var dot vien sholastiski. Arī veids, kā organizētas ainas, iegūst jēdzienisku nozīmi. Ar Znotiņu-Ziedoni, kurš nemainās, spēlē un spēlējas V. Daudziņš, A. Strods, E. Kļaviņa, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Inga Alsiņa, Liene Šmukste, Jana Čivžele, kuri mūsu acu priekšā nemitīgi maina sejas-lomas. Aktieri to dara neslēpdamies, kā rotaļājoties, it kā uzstātos «zilo blūžu» aģitkoncertos (tikai bez aģitācijas). Daža aina izaug līdz metaforiskam līmenim, cita paliek virtuozas parodijas vai skeča līmenī. Mainīgais aktieru kolektīvs rada priekšstatu gan par allaž mainīgo dzīvi, gan par to, ka mūsdienu jaunajai paaudzei, ko aktieri reprezentē, patīk ar Ziedoni spēlēties, viņš tiem ir vajadzīgs. Šajā viņu – dzejnieka un jauniešu – kopābūšanas aktā ir kas tik aizkustinošs. Vairs nav bail dzīvot un kļūt vecam.

Finālainā Ziedonis-Znotiņš it kā ieplūst-iekūst ikdienas ļaužu masā. Tajā, tāpat kā citi, dejo aktrises atveidota drusku dīvainā krievu sieviete, kura pelna naudu, imitējot dejošanu pie Krievu teātra. Ziedonis ir viens un kopā ar visiem – viņš dejo tāpat kā citi, kaut arī atšķirīgi, griežoties uz otru pusi. Tā nu ir mūsu īstā, šodienas, postmodernā Latvija. Un Ziedonis ir iegājis tajā. Ja tā ir (un teātrī tā ir), tad es neko optimistiskāku (līdz asarām) nespēju iedomāties. «Nav vecuma vārdu. Ir atjaunošanās lielais brīnums.» (I. Z.)

Izrādes apskats: Ziedonis un Jaunais Rīgas teātris
www.delfi.lv
autors Dita Eglīte

"Puikas, šis brauciens būs tāls un traks" ir vienas no pirmajām Imanta Ziedoņa dzejas rindām, kas izskan Jaunā Rīgas teātra jauniestudējumā "Ziedonis un visums" Alvja Hermaņa režijā. Tās izdzirdot, vēl nevar nojaust, cik "traks" patiesībā šis brauciens jeb izrādes vakars izvērtīsies. Traks, aizraujošs, jautrs, asprātīgs un emocionāli aizkustinošs, bet attiecībā pret šo laiku, kurā dzīvojam, – skaudri dzēlīgs.

Vai visos izrādes reklāmas materiālos un intervijās ar Kasparu Znotiņu, kurš atveido centrālo iestudējuma tēlu – Ziedoni, uzsvērts, ka "Ziedonis un visums" nebūs par Imantu Ziedoni, bet gan par latviešiem. Tomēr uzvedums, balstoties uz apbrīnojamo Kaspara Znotiņa aktierdarbu, tik precīzi atveidojot dzejnieka ārējo veidolu un uzvedības stilu, kā arī viegli un atraktīvi saspēlējoties ar uzvedumā iesaistīto aktieru ansambli, pirmām kārtām runā par Imantu Ziedoni. Par dzejnieku, ar kura daiļradi gandrīz katram no mums ir kādas personīgi nopietnas attiecības. Un tādas attiecības ar dzejnieku, veidojot tēlu, noteikti bijušas arī Kasparam Znotiņam.

Neraugoties uz visā izrādes garumā kūsājošo komiku, iestudējums ir nopietni oriģināla versija par dzejnieku Imantu Ziedoni. Kaspara Znotiņa atveidotais "izrādes liriskais varonis", kura uzdevums ir personificēt Latvieti, šķiet tomēr it kā no citas pasaules. Viņš izrādes divās ar pusi stundās it kā maldās starp apkārtējiem cilvēkiem, latviskajiem stereotipiem un priekšstatiem par dzejnieku Ziedoni, vienlaikus uzsverot spēli, kurā notiek atklāta maskošanās. Spilgtākā "maska" ir Ziedoņa kuplie mati – parūka, kuru vairakkārt atklāti noņem un uzliek Kaspars Znotiņš vai matu ērkulis, kuru izrādes Ziedonis "uzkasa" Andim Strodam… Savukārt brīva ieiešana un iziešana no tēla ir epizodē ar Vairas Vīķes- Freibergas apsveikuma runu dzejniekam 70 gadu jubilejā, kuru lasot Kaspars Znotiņš nemanot pāriet uz eksprezidentes runas manieri. Arī paša teksta dēļ epizodi pat varētu uzskatīt par iestudējuma formas un satura kulmināciju – tik daudz zemtekstu, atziņu un paradoksu par latviešiem tajā var saklausīt… Taču īstā, emocionālā izrādes kulminācija ir finālā ar Vecrīgas dejojošo tanti (Liene Šmukste) un Dziesmiņu par prieku, kur ideāli sakombinēts komiskais un dramatiskais, raksturojot gan iestudējumu kopumā, gan mūsu jaunāko laiku kultūras vēsturi.

Iestudējuma spēles jeb spēlēšanās vieglums rada vistiešākās asociācijas ar Imanta Ziedoņa izteiksmes stilu dzejā un publicistikā. Brīdī, kad Kaspara Znotiņa Ziedonis sāk runāt arī Imanta Ziedoņa intonācijās, atceros kādu reiz izteiktu apgalvojumu, ka savu dzeju adekvāti spēj lasīt tikai pats dzejnieks. Arī tā ir spēle – mūsu priekšā it kā ir un it kā nav Ziedonis; tiek runāta nopietna dzeja un vienlaikus skatītājs nespēj nesmaidīt, jo redzama filigrāna parodija.

Līdzās dzejnieka izteiksmes stila atspulgam aktieru spēles vieglumā, iestudējuma kompozīcijā tikpat pamanāms ir Ziedonim raksturīgais tā dēvētais tēzes- antitēzes princips, kas šeit izpaužas glorificētu parādību apsmaidīšanā vai "izpurināšanā". Neviens taču neapšauba Dzejas dienu, Dziesmu svētku vai dziesmas "Pūt, vējiņi!" nozīmību mūsu kultūrtelpā? Taču jebkura lieta, kas neapzināti tiek uzcelta uz postamenta vai lietota nelaikā/ nevietā, var kļūt par savu pretmetu.

Uzsverot lietu duālo dabu, vairāki pirmās daļas motīvi parādās arī otrajā cēlienā – tikai citā rakursā vai padziļinot jau skarto tēmu: jaunības mīlestība Oldziņa tomēr tiek paņemta uz divriteņa "bomīša"; tā arī nevienam citam, izņemot Kaspara Znotiņa Ziedoni, neizdodas precīzi atveidot dzejnieka runas stilu dzejas rindās par kukainīti un sauli; "Ziedoņu" trijotne pie kafejnīcas galdiņa tā arī nekļūst par vienu veselu u.tml. Lai kā mums gribētos ar Ziedoni identificēties, tā ir un paliek cita, neuzminama pasaule – gan aktierim, gan skatītājam. Tāpat kā Ziedonis ir un nav Ziedonis, iztulkots kādā brālīgās padomju republikas valodā, kas parādīts īpaši asprātīgās etīdēs. Bet Imants Ziedonis jau arī pats saka – kaut patīkami, ka tavu dzeju lasa, tomēr vajag dzīvot ar "pašdzeju". Tādā ziņā JRT Ziedoni noteikti var dēvēt par pašdzeju – būvētu uz šim teātrim raksturīgo etīžu metodi un stāstot par mums - latviešiem, izrāde kopumā atgādina milzīgu, skaistu dzejoli.

Uzveduma sākuma daļā kādu brīdi it kā saminstinājos, baidoties – vai smejoties un ķiķinot par asprātībām etīdēs, nepalaižu garām ko svarīgu un būtisku. Taču JRT aktieri ir gudri, sevi nemitīgi urdoši un allaž meklējoši cilvēki, kuri dzejnieka pasaulē mēģinājuši ieskatīties, cik vien dziļi bijis iespējams. Tāpēc caurviju komiskā ironija un groteska nemaz nevar nevienu aizvainot, bet tas, cik daudz vielas pārdomām no šī darba paņemt sev, jau atkarīgs no paša vēlēšanās iedziļināties, pieslēgties, saprast.

Iestudējums piesātināts ar latviskiem kultūrcitātiem, kurus skatoties neviļus pārņem pat nacionāls lepnums. Līdzās aktieru maskošanās jautrībai vienīgā īstā, dabiskā būtne ir dzīvs ēzelītis. Izrāde pastāsta arī, kas tas tāds ir un kā to uztvert. Bet ēzelītis droši vien ir arī kā spilgts pretnis Motociklam, kurš ir gan zināms garīgās, gan fiziskās brīvības simbols, prātā paturot arī faktu, ka turpat pirms 40 gadiem taču tieši uz šīs skatuves Pēteris Pētersons savulaik iestudēja dzejas teātri "Motocikls". Negaidīti asprātīga ir aina ar Alvja Hermaņa parādīšanos Vara Piņķa atveidā, korespondējot ar Ziedoni- Znotiņu, kā arī Piņķa parodētais Raiņa piemineklis utt. Kaut arī rotējošā tante magnetolas pavadībā "YouTube" ir viens no populārākajiem "Vecrīgas apskates objektiem", šķiet, ka tā īsti "Ziedoni un visumu" sapratīsim tikai mēs paši, latvieši. Jaunais iestudējums ir kā dzejnieka Imanta Ziedoņa laikmeta savdabīgs dokuments, kurš dāvā neikdienišķu gandarījumu un prieku.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 16.040.2010
autors Henrieta Verhoustinska

*****
Sensācija. Turklāt ar «dubulto dibenu». Lai arī ne visi aktieri savu Ziedoni iegravē atmiņā vienlīdz dziļi, jo uzbūvē izmantotais etīžu princips uzrāda gan fantāzijas, gan zināšanu, gan vienkārši skata punkta atšķirības. Lūk, vēl viena izrāde latviešiem par latviešiem, neatkārtojoties JRT «dokumentālo» izrāžu izteiksmes veidam. A. Hermanis sācis izmantot citus – simboliskā, pat sirreālā, groteskā - teātra paņēmienus. Darbībai griežoties ap K. Znotiņa izcili iemiesoto Ziedoni, kopā tiek jaukti dažādi līmeņi – dzejnieka reālā biogrāfija, darbi (intervijas, epifānijas, esejas, mazāk – dzejoļi), arī režisora un aktieru «variācijas par tēmu». Teātris pamatīgi iedziļinājies dažādos Ziedoņa darbības aspektos (dzejnieks, domātājs, sabiedrisks darbinieks, sieviešu mīlulis, autsaiders utt.). Katram cēlienam sadaloties vairāk nekā 20 epizodēs, Ziedonim daloties vairākos uzkumpušos, ar sirmo matu ērkuli vainagotos ziedoņos, dekonstrukcija S. Džonzes un Č. Kaufmana filmas Būt par Džonu Malkoviču garā tomēr izskan kā vienots veselums, turklāt «paņem» ar dažbrīd sirsnīgu, citkārt ironisku humoru. Situācijas, kurās nonāk JRT Ziedonis, lielākoties ir neiedomājami komiskas. Izrādes materiāls veidots no dažādiem avotiem, lielākoties N. Ikstenas un M. Zālītes grāmatām, un sanācis līdzīgs D. Harmsa stāstiņiem. Turklāt prāta un prieka dzīres noslēdzas ar gluži negaidītu emocionālu belzienu pakrūtē.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 16.040.2010
autors Normunds Naumanis

***** 
Izrāde – paradokss, palimpsests, kaut kas vidējs starp trausli trāpīgu dzejoli un tautas manifestāciju ar lozungu «Tā dzīvot nedrīkst!». Beidzoties pirmajam cēlienam, pārņēma mulsums par deja vu sajūtu: kārtējās JRT aktieru etīdes «nabadzīgā teātra» estētikā. Dažas šķita dramaturģiski liekas, kaut visus dramaturģiskos paklupienus izpirka sajūsmība par Kaspara Znotiņa titānisko, virtuozo, daudzkrāsaino darbu Ziedoņa tēlā. Aktieris, šķiet, bez «sviedrainas pārpūles» rotaļājas ar mazo meža dīvainīti poētu, vārdā Ziedonis. Tomēr raisās iekšējs protests – kā, šis kuslais antiņš ir mūsu «intelektuālais trubadūrs»? (Pārdomās par cēloņsakarīgi skaidrākas dramaturģijas un dažu ainu īsināšanas nepieciešamību atrodos joprojām.)

Taču otrā daļa savelkas biezā kultūrslānī, kas bez liekulības un koķetērijas ar publiku atrāda krāšņu, asprātīgu, cinisku, nožēlojamu, labsirdīgu, bet vienlaikus, šķiet, personiski katram, kas atrodas uz skatuves, ēzelīti ieskaitot, dziļi izsāpētu, bezgala traģisku savas tautas «psiholoģiskās klusās dabas» bezcerīgo kosmosu, kurš cauri smiekliem skan kā spriedums.

JRT priekšnesums šosezon ir (tikai) otrā izrāde Latvijā (plus Mirušās dvēseles NT), kurā ieraugāma dzīve visā tās eksistenciālajā dialektikā. Izrādes protagonists – dzejnieks Ziedonis/Znotiņš – izrādās līdzvainīga daļa sirreālajā absurdā, vārdā Latvija. Tikai Laika konteksts cits. Tas, protams, nerunā šodienai par labu. Traģēdijas cienīgais, hiperbanālais, taču tik iedarbīgais fināls - «visu tautību latviešu» transveidīgā masu deja Dziesmiņas par prieku pavadījumā - iesākās taču tik nevainīgi: ar viena romantiski stīgota inteliģenta vēlmi pieradināt kukainīti (lasi: vidējo cilvēku) dainot savā mēlē. Jaudīgs, pilsoniski drosmīgs JRT «bandas» izteikums, kura jēgu citā JRT izrādē formulējis Gogolis. Par ko smejaties? Paši par sevi smejaties.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 16.040.2010
autors Līga Ulberte

*****
Izrāde - piedzīvojums, kam gribas ļauties, nevis analizēt. A. Hermaņa un absolūti vienotā aktieru ansambļa pārsteidzošos, provokatīvos skatuves tēlos iztulkotie I. Ziedoņa teksti kļūst par aizraujošu, neprognozējamu ceļojumu latviešu inteliģences pieredzē. Latviešu mākslinieka naivumu un viedumu, smieklīgumu un traģiskumu, talanta izredzētības spožumu un postu visprecīzāk atklāj daudznozīmīgā metafora – ziedoniskie mati. Atkarībā no skatītāja individuālās pieredzes mīļākās epizodes katram būs citas, bet iestudējuma vienojošā paradoksālā intonācija ar ironijas un groteskas palīdzību rada sirsnīgi smeldzīgu vēstījumu par Laiku, kas paiet, paņemot līdzi savus varoņus.

Virtuozs galvenajā lomā ir Kaspars Znotiņš. Viņš tik ļoti ir un vienlaikus nav reālais Imants Ziedonis, ka, šķiet, iemieso kādu laikam nepakļautu, nemateriālu substanci. Arī mūžīgais risks ar dzīvnieku uz skatuves attaisnojies, jo ļoti īstais dzīvais ēzelītis tukšajā skatuves visumā kļūst absolūti nosacīts. Pēc tam, kad visā izrādes garumā bijis jāsmejas līdz spēku izsīkumam, finālā, skanot Dziesmiņai par prieku, ļoti gribas raudāt.

Вселенная по соседству: из Риги и Вильнюса
index-art.info
autors Вячеслав Шадронов

Lasiet šeit