Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ZILĀKALNA MARTA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

ZILĀKALNA MARTA

Izrāde par Zilākalna Martu – parastu latviešu lauku sievieti, kurai piemita visneparastākās spējas. Dziedniece, pareģe – sava mūža laikā viņa spēja palīdzēt  tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas. Neviens politiķis, mākslinieks vai sabiedrisks darbinieks Latvijas tautas vēsturē nav izpelnījies tik lielu tautas cieņu, un neviens arī nav mācējis Latvijas tautas labā izdarīt tik daudz, cik viņa – Zilākalna Marta.
Viņa bija vieda un mīlēja savu dzimteni.

Izrāde veidota pēc aculiecinieku atmiņām.

2008./2009. sezonas Spēlmaņu nakts balva Dramatiskā teātra izrāde!

Lomās: Maija Apine, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš (izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris), Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš (izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris), Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Andis Strods, Liena Šmukste, Sandra Kļaviņa, Kaspars Znotiņš (izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris)

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 40 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: 15,00 EUR

Pirmizrāde 2009. gada 26. februārī

Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene, dzimusi 1908.gada 30.martā Dauguļu pagasta Mazbrenguļos.
Martas māte Anna ir bijusi dziedniece, tēvs Pēteris gājis bojā no bandītu rokas. Vectēvs Mārtiņš ir bijis pirmais Baltijas ģenerālis cara goda pulkā, vecāmāte nodarbojusies ar dziedniecību. Martas brālis Jānis Rācenis, latviešu leģionārs, pazudis bez vēsts.
Pirmo reizi Martas dotības esot parādījušās, kad smagi saslimis brālis. No aiziešanas viņu izglāba Marta, kura tad pa īstam apzinājās savas spējas. Uzliekot rokas, viņa izdziedinājusi arī tēvu no muguras un galvas sāpēm.
Pēckara gados Marta dzīvojusi Zilākalna Zažēnos, kur sākusi dziedināt pa īstam, un kopš tiem laikiem tautā viņu dēvē par
Zilākalna Martu. Zilākalna Marta mirusi 1992.gada 22.maijā un apglabāta Iecavas Sila kapos.

Vārds: him, 14.06.2013
Viedoklis: Kaut ko Tikk Labu,sen nebiju redzējis!!!
Vārds: Evita, 03.03.2011
Viedoklis: Man nepatika. Pirmo reizi saku, ka esmu vīlusies. Izrādē bija daudz salīdzinājumu, stāsti no grāmatas un garām gājējiem, bet pārspīlētie joki, manuprāt, neiederās stāstā par šo sievieti. Tiem, kas neko nav nedz lasījusi, nedz interesējušies par Martu - patiks. Bet es uz izrādi gāju kopā ar savu māmiņu, kura dzīvē bija tikusies ar Martu, viņai nepatika. Patiesībā zālē daudzi burkšķēja, balkussēdētāji pat neaplaudēja pēc izrādes. Man nepatika un Titāniks tiešām traucēja.
Vārds: amma, 21.04.2010
Viedoklis: pēc izrādes spriedām, ka no 10 dodam kādus 7. Ļoti traucēja titāniks. Gribējās, lai kāds atnāk un nospēlē martiņu, jo stāsti par viņu atsit žurnālu/grāmatu stāstus, tajā ir maz teātra.
Vārds: Doloresa, 18.03.2010
Viedoklis: Šoreiz kaut kā neaizķēra, kat kā samāksloti likās, Titāniks neiederējās, varbūt tādēļ, ka gāju īsi pēc Latviešu mīlestības, ko izbadīju līdz "matu galiņiem".
Vārds: Sarma, 18.01.2010
Viedoklis: Kā glezna,kas runā un kustās.Skaista glezna!(tikai nākošajā dienā pēc izrādes atcerējos,ka Martai pie sienas bija glezna-Svētais vakarēdiens. Jā,tā arī sēdēja pie galda šie ļautiņi un runāja,bet,tas viss bija tik smalki niansēts, runāja ne tikai par savām problēmām,par brīnumiem... Luga ir par garīgumu,ticību, cilvēcību,labestību,jutīgumu un līdzcietību. Par to cik dabā viss ir savstarpēji saistīts un cik pavisam maz vajag, lai otram palīdzētu.Sajūsmināja aktieru radītie skaņu efekti-lietus,pērkons,kaķi, putni.Luga iesēj labestības sēklu,atliek vien kultivēt to sevī!

Zilākalna Marta: Titāniks – 2009
Neatkarīgā Rīta Avīze, 14.04.2009.
17.04.2010
autors Silvija Radzobe

Krīzes situācijās allaž saasinās cilvēku interese par pārdabisko, mistisko, ar prātu vien neaptveramo un neizskaidrojamo. Tādējādi Jaunā Rīgas teātra izrāde Zilākalna Marta, kas būvēta no stāstiem par Latvijas visu laiku slavenāko tautas dziednieci, leģendāro brīnumdari, ar savu tēmas izvēli vien ir ārkārtīgi aktuāla. Kaut gan teātra galvenais izpētes objekts diez vai ir Marta, precīzāk – tā ir ne tikai Marta, bet arī cilvēki, kas par viņu stāsta. Citiem vārdiem runājot, Latvijas sabiedrība šodien. Par izejas materiālu teātris izmantojis Jāņa Arvīda Plauža grāmatu Leģendārā Zilākalna Marta – mākslinieciskā un intelektuālā ziņā absolūti nevainīgu Martas bijušo klientu atmiņu kopojumu, kam uzvedumā piešķirtas sociālas, nacionālas un pat metafiziskas dimensijas. Izrādes fiziskā forma ir galēji, pat izaicinoši vienkārša – divpadsmit aktieri iznāk un cits blakus citam nosēžas solā, kas novietots pie gara koka galda pilnīgi tukšā mazās zāles telpā. No somām, maisiņiem un portfeļiem viņi izņem burciņas un celofāna maisiņus ar cukura graudiņiem, ko dziedniecei apvārdot. Uz galda parādās arī akmens. Tas tiks ritināts pa dēļu virsmu, attēlojot pērkonu, kamēr aktieru pirksti, sitot pa galda malu kā pa klavieru taustiņiem, imitēs lietus lāšu birstošo šalkoņu. Aktieru balsis izlocīdamās radīs putnu dziesmu koncertu un kaķu ņaudēšanas kakofoniju. No rokas rokā padotais un pret publiku notēmētais prožektors apzīmēs lodveida zibeni. Aktieri vairāk nekā citkārt ir izrādes radītāji un tās materiāls vienlaikus. Viņi ne mirkli neatiet no galda, tikai sēž un runā, bet divas stundas paiet satraucoši ātri, tikai pēc tam liekot atskārst, ka uzvedumam ir pat ārkārtēji sarežģīta iekšējā struktūra. Zilākalna Martā kulminē JRT stāstu stāstīšanas tradīcija, ļaujot varbūt tikai tagad pa īstam aptvert tās būtību. Ar stāstiem Alvis Hermanis un viņa aktieri mākslā dabū iekšā neoficiālo, anonīmo cilvēku, cilvēku no tautas tīrā, intelektuāļadramaturga vai vientiešadramaturga neapstrādātā veidā. Teātris tā piešķir balsi dzīvē esošām, bet mūslaiku latviešu mākslā neesošām personām, viedokļiem, jo tie atšķiras no vispārpieņemtiem, par pareiziem un politkorektiem atzītiem uzskatiem. Tā teātris savā mākslā tiek tuvāk reālai, ne sacerētai, izdomātai dzīvei, ļaujot labāk saprast, kas mēs esam un kurp ejam. Jaunā izrāde cita starpā ļauj saprast arī to, kāpēc ir cilvēki, kam šāds teātris nepatīk. Aktieri, kas stāsta par Martu, lieto es formu, taču viņi nerunā savā vārdā, bet ir iemiesojušies konkrētos tēlos un izturas atbilstoši sacerētajiem raksturiem. Gan pie galda sēdošie, gan viņu stāsti ir ļoti dažādi – tādi, kuriem var arī noticēt, un tādi, par kuriem, ja tev kaut cik smadzeņu galvā, jāsmejas no sirds. Taču teātris stāstus nezortē un savu attieksmi nepauž. Jādomā, jāfiltrē katram pašam. Ne visi pie tā pieraduši, jo citi mūsu teātri joprojām lielāko tiesu pret visu uz skatuves redzamo ieņem savu nepārprotamu attieksmi. Tāpēc neparedzētie intelektuālie pūliņi var radīt pat agresīvu diskomfortu. Zilākalna Martā ir vēl sarežģītāk nekā citos stāstu stāstīšanas gadījumos, jo daudzas situācijas vienlaikus ir uztveramas kā nopietni, tā ironiski, radot aizdomas par teātra varbūt paša neaptvertu gaišredzību, ko pavada jautājošas bailes, kā parasti mēdz būt līdzīgos gadījumos. Tas attiecas, piemēram, uz Titānika tēmas izvērsumu. Pirms tam gribu atzīmēt, cik meistarīgi režisors strādā ar izrādes temporitmu, kas šoreiz tiek realizēts bez parastajiem mūzikas un kustību kruķiem, bet ir balstīts vai vienīgi uz aktieru enerģijas kritumiem un kāpumiem, kuri sakrīt ar pašiedvesmas kulminācijām – ekstāzēm, kad stāsts sāk iemiesoties darbībā un tēlos. Tā Jevgeņijs Isajevs, aprakstot Martas kaķus, uzrāpjas uz galda, lai parādītu, cik mīklains bijis viens no tiem, kurā viņš saskatījis pašu sātanu. Titānika tēma kļūst par caurviju motīvu. Izrādes sākumā kāds atminas, ka reiz nez kāpēc Marta viņam pusstundu stāstījusi par nogrimušo kuģi. Ap izrādes vidu, kad tiek stāstīts, ka dziedniece mīlējusi dejot, atskan filmas Titāniks mūzika, Liene Šmukste un Ivars Krasts uz galda veic dažus deju soļus un sakļaujas kā filmas varoņi mīlētāji, atgādinot Kristu pie krusta. Pirmās asociācijas ir ironiskas, tās liek pielīdzināt filmu, masu kultūras gigantu, pasakām par Zilākalna Martu. Vēlāk ienāk prātā, ka, iespējams, filma bija nevis teātra mērķis, bet tikai līdzeklis, lai atgādinātu par katastrofu. Turklāt vismaz divos savstarpēji saistītos līmeņos. Vispirms tas ir stāsts par visvarenā un augstprātīgā cilvēka prāta kapitulāciju ledus gabala, respektīvi, dabas, priekšā. Ienirstot drusku dziļāk, atceramies, ka uzvedumā Uz visām pasaules jūrām Alvis Hermanis, izrādes laikā piedāvājot skatīties filmu par padomju gigantisko karakuģi Ukraina, netieši vienādoja kuģi ar valsti vai noteikta veida (tajā gadījumā – padomju) ideoloģiju, respektīvi, civilizāciju. Uzvedumā pārliecinoši redzams, ka sabiedrībai, kas pulcējusies pie galda, nav piemērota civilizācija, kas nevis organiski tajā nobriedusi, bet tai uzspiesta. Nevar taču būt kliedzošākas pretrunas kā tā, kas pastāv starp Eiropas Savienības unificēto globalizāciju un cilvēkiem, kuri tic ne tikai labajām burvēm, pie kādām var pieskaitīt Martu, bet kas dzīvo visdziļākajā panteismā. Šajā ziņā aktuāla neviennozīmīgā čūsku tēma. Čūskas tēls uzvedumā eksistē divās hipostāzēs: tā ir odze, kas tiek vienādota ar slimību, kuru padzen Marta, tā ir arī zalktis, pēc mītiem, latviešu cilts sargs un draugs. Ainu, kur katrs no izrādes dalībniekiem izvelk no savas azotes čūsku un noliek to uz galda (asprātīgs risinājums – par čūskām kalpo elektrības vadi), es neuztvēru kā ļauno un mazisko latviešu atmaskojumu – tā to savā recenzijā apraksta N. Naumanis. Man šī atčūskošanās šķita vienlaikus kā optimistiska kolektīva izveseļošanās (ne caur Martu, bet caur sarunāšanos ar mums par Martu) un kā traģiska kolektīva atbruņošanās, atsakoties no sargazalkša apstākļos, kad cilvēkus ietverošā sistēma, struktūra, tieši otrādi, nevis atbruņojas, bet nospringst uzbrukumam. Protams, nevajag vulgarizēt, bet kā lai šajā mirklī neatceras darbībā palaistās ES direktīvas par Latvijas lauku skolu un slimnīcu (mūsu zalkšu) iznīcināšanu. Pati pie galda sapulcējusies kompānija arī tiek raksturota neviennozīmīgi. Vispirms tie, protams, ir nelaimē nonākuši cilvēki, cilvēki, kuri nerod palīdzību tā sauktajās oficiālajās struktūrās, par kuriem šīs struktūras ir pilnīgi aizmirsušas, uztverot cilvēkus vienīgi kā dažādus ekonomiski politiskos plānus apdraudošu masu, kas sāk, lai glābtos, dzīvot savu, no oficiālās pilnīgi neatkarīgu paralēlo dzīvi. (Raisās apokaliptiskas asociācijas – par tautu, kas gala konsekvencē aiziet pagrīdē no varu iemiesojošajiem.) Tajā pašā laikā šie cilvēki orientēti glābiņu meklēt kādā augstākā (gudrākā, ļoti labi, ja ar pārdabiskām spējām apveltītā) autoritātē, kuru šajā gadījumā pārstāv Marta. (Līdzīgi tas ir ar Lielās Mammas tēlu pirmatnējās ciltīs.) Viņi nepaļaujas uz sevi, savu rīcību, darbību, prātu un domām. Arhetipiskā veidā, ko tur lai dara, iemieso bārenības kompleksu, infantilas sabiedrības tēlu, kas liek atcerēties malēniešus, par kuriem kā latviešu humoristiskajiem dubultniekiem 1994. gadā ar savu iestudējumu Daugavpils teātrī atgādināja režisors Juris Rijnieks.

Izrādē neuzbāzīgi iekodētas reliģiskas asociācijas – aktieri ir skaitā divpadsmit (kā apustuļi Svētajā vakarēdienā): Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Elita Kļaviņa, Liena Šmukste, Andis Strods, Vilis Daudziņš, Ivars Krasts, Sandra Zvīgule, Iveta Pole, Maija Apine, Jevgeņijs Isajevs, Jana Čivžele. Viņi pieceļas kājās un nodzied vienu no Martas mīļākajām dziesmām Tas Kungs ir mūsu stiprā pils, tiek salauzts, izdalīts un apēsts rupjmaizes ķieģelītis. Dabiski, ka izvirzās jautājums, kam tad tiek piešķirta Jēzus loma. Nedomāju, ka tā ir Marta. Man sākumā likās – tā ir vajadzība ticēt brīnumam. Tagad man liekas – šo lomu teātris piešķīris pats sev, jo izrādei ir grēksūdzes forma, kas nav iespējama bez zināmas upurēšanās, izliekot publiskai apskatei savas, respektīvi, sava rakstura, kaites, grēkus, ticību, glābšanos... Pie galda sēdošie skatās mums acīs un ir tik intīmi atklāti. Viņi (cilvēkiaktieri) mums uzticas. Pats cilvēciskā kontakta patiesums kļūst par Svēto vakarēdienu.

Сахарный дом
Время Новостей Nr.45
20.03.2009
autors Кристина Матвиенко

Премьера очередного документального спектакля Алвиса Херманиса "Марта с Голубого холма" пришлась на тяжелое для Латвии время: здесь только что сменилось правительство, прокатилась волна недовольств, во время одного из которых к зданию рижского сейма прикатили трактористы и выставили гроб с коровьими головами. Кредитные долги, безработица, высокие коммунальные платежи знакомы сейчас не только Латвии, но из трех балтийских стран тяжелее всего пришлось именно ей. Спектакль о целительнице из-под Валмиеры показали в рамках латвийского фестиваля, деньги на который местный институт театра получил в прошлом году. Какое отношение это имеет к новому спектаклю худрука Нового Рижского театра? Оказалось, самое прямое.

Назвав "Марту" "диагнозом Латвии", Херманис отнюдь не шутит: как и прежде, он исследует мифологию сегодняшнего общества. Но, как и раньше, пользуется для этого материалом недавнего прошлого.

Марта с Голубого холма не выдумка. Двадцать лет назад к ней ехали со всей Латвии родители больных детей, запойные алкоголики, черные меланхолики и просто те, кто потерял кошелек. В авоськах у посетителей был кусковой сахар, вода в банках, хлеб -- словом, набор продуктов, которые можно "освятить", чтобы лечиться потом самим и помочь родственникам. Что именно делала Марта, жившая в простом доме с множеством кошек, не очень понятно, но считается, что после визита к ней вылечивались от смертельных заболеваний и обретали душевный покой.

На малой сцене Нового Рижского театра, в белом "кабинете" с красиво облезшими стенами, стоит длинный деревянный стол. Актеры в ролях 12 "свидетелей", побывавших у Марты и на себе ощутивших силу ее знахарства, поочередно входят в комнату и садятся за него. Одни тихие, другие самоуверенные, по-разному одетые, с едва намеченными приметами того или иного социального слоя, они принимаются рассказывать нам о своей поездке к Голубому холму.

Рассказы эти, то последовательные, то перебивающие друг друга, постепенно обнаруживают ироничное отношение режиссера к вере соотечественников в чудо. Вот единственный русский среди свидетелей (его играет Евгений Исаев, знакомый Москве по "Соне" и "Латышским историям"), смешно описывая свой ужас перед кошками, окружившими его у дома Марты, забирается на стол и мяукает. Вот депрессивный парень (Ивар Крастс) в майке с надписью по-латышски www.несчастье.lt раскачивается в такт песне Селин Дион из "Титаника", а толстушка держит его за шиворот, чтоб не упал. Балансируя на грани между сентиментальностью и иронией, Херманис показывает природу идолопоклонничества, в котором смешное соединено с трагическим, вымысел с правдой. И в котором люди находят смысл именно тогда, когда им особенно плохо.

Поход к Марте, описанной с любовью и страхом женщине в темном платье с белым воротничком (так она изображена и на фотографии в программке), открывает нам и самого посетителя. Один поехал, потому что потерял крупную по тем временам еще рублевую сумму, и целительница отказалась ему помочь. Другие опрометчиво совали Марте деньги. Третьи с отчаяния уверовали в простое слово и действо, которое совершала Марта, и болезнь вышла из них -- обыкновенной змеей, сидевшей на груди. Прутики змей, к которым в Латвии сакральное отношение, каждый из "свидетелей" достает из-за пазухи и сплетает в общий клубок, чтобы с восхищением демонстрировать нам силу знахарки. Один из них рассказывает, что змеи из-под Голубого холма после смерти Марты исчезли.

У "свидетелей" есть свои ритуалы, которые со стороны кажутся смешными и трогательными: они слушают пульс друг у друга, разламывают и передают по цепочке буханку хлеба, обнимаются. В финале «Марты» они высыплют из своих баночек кусковой сахар и начнут кропотливо строить "домики". Когда в комнате никого не останется и погаснет основной свет, косой луч выхватит из темноты только вот эти сахарные домики, остатки веры в чудо, которая, безусловно, не спасет от кризиса, но от печали -- может.

Latviešu stāsts par Zilāklana Martu
Latvijas Avīze, 9.03.2009
20.03.2009
autors Linda Ģībiete

Neticot-ticam?

Gribētos teikt - es neesmu māņticīga. Teikas un spoku stāstus u/tveru kā tautas kul­tūras fenomenu, bet dzied­nieku spējas un izpausmes skaidroju ar pašsuģestijas ietekmi. Tomēr jāatzīstas, ka tajā pašā laikā katru rītu cen­šos izkāpt no gultas ar labo kāju, reizēm sintētiskajos telpu iekārtojumos meklēju kādu koka detaļu, pie kuras piesist. Vēl man ir "veiksmī­gā pildspalva", ar kuru rakstu eksāmenos, un tā tālāk.

Jaunā Rīgas teātra izrādes "Zilakalna Marta" veidotāji tādai "ne-māņticīgai" kriti­ķei likusi nonākt sprukās... Jo ir pavisam ticami stāsti, ka ne vienu vien reizi tie, kuri teikuši ko nelāgu par Zila­kalna Martu, tikuši bargāk vai mazāk bargi sodīti... Kā lai kritizē izrādi, kurā katrs teikums vēsta par slaveno dziednieci!

Pārkāpjot realitātes robežas

"Zilakalna Marta", ko Alvis Hermanis veidojis, ie­dvesmojoties no Jāņa Arvī­da Plauža grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, ir daudz­veidīgs pseidodokumentāls vēstījums par to, cik liela brīnumdare, cik cilvēciski gudra un pārcilvēciski spēcī­ga bijusi slavenā dziedniece. Apzīmējumu "pseidodokumentāls" lietoju pozitīvā no­zīmē. Jo tieši tas, ko izrādes veidotāji - režisors un aktieri - pievieno no sevis, šis poētiskais jeb "nepatiesais" slānis piešķir jaunajam iestudēju­mam mākslas darba vērtību. Protams, jau tas vien, ka grā­matā apkopotie fakti ir dažā­du ļaužu atmiņas par Martu, padara no skatuves pausto patiesību personisku, bet 12 izrādes aktieri to vēl vairāk subjektivizē. Brīžiem tēlotāji pilnībā pārtop savos varoņos  -  Martas pacientos, brīžiem atsvešināti atstāsta ar dziednieci saistītos atgadījumus.

Izrādes dramaturģija meistarīgi veidota tā, lai patiesi tiktu pārkāptas realitātes robežas. Tiek izmantoti neviennozīmīgi simboli, kas pavēsta ļoti daudz par latviešiem kā nāciju - tie gan nav subjektīvi, bet ir ņemti gan no mūsu pagāniskās un mītiskās pagātnes, gan no kristietības.

Arī mūsdienu augsto tehnoloģiju laikmetā nevar noliegt, ka jebkuras Rietumu civilizācijas tautas, tajā skaitā latviešu, apziņa balstās tieši uz šiem diviem augšminētajiem pirmsākumiem. Pat tie, kuri tagad sākuši ieturēt stingru lielo gavēni kristīgās tradīcijās, pašās Lieldienās noteikti pamanīsies pagāniski izšūpoties, lai vasarā odi nekostu. Un tie, kuri Līgo svētkos lec pār ugunskuru ar zālīšu vainagiem galvā, nedrīkstētu nezināt, ka svinību datums jau kopš senseniem laikiem baznīcas ietekmē pieskaņots Jāna Kristītāja dzimšanas dienai.

Pati Zilakalna Marta izrādē darbojas kā universāls latviešu nācijas simbols - arī viņā apvienojušies šie divi garīgie pirmsākumi. Marta bija īsta labā ragana, kas ar Dieva vārdu uz lūpām palīdzējusi sirdzējiem. Tāds patiesi ļoti poētisks tēls.

Gluži kā 12 apustuļi

Nav nejaušība, ka izrādes stāstu priekšā celšanai izvēlēti tieši 12 aktieri, kuri sēž pie gara galda. Uz galda - vielas, ko mēdza apvārdot dziedniece Marta: cukurs, sāls, ūdens, maize, medus,.. Gluži neviļus rodas asociācijas ar 12 apustuļiem pie svētā vakarēdiena galda, tikai trūkst paša Kristus. Šajā lomā -vārdos klāt esošā Marta.

Raugoties no profānās puses, pie galda sasēdināti 12 pilnīgi atšķirīgi tipāži, kopa radot mazu sabiedrības modeli. Pie Martas atnākuši ļoti dažādi ļaudis, un atšķiras arī viņu ticības pakāpe Martas brīnumiem. Pie galda sēž Viļā Daudzina funkcionārs "pareizā" uzvalciņā un ar ļoti "pareizu" portfelīti rokās; Jevgeņija Isajeva naivi aizrautīgais krievs, parādot, ka pie Martas mēdza nākt ne tikai latviešu cilvēki; Elitas Kļaviņas norūpējusies kundzīte ar pūkainu bereti un dzintara krellēm; Ivara Krasta stīvais, iztrūcinātais jaunietis; Anda Stroda klusais un, šķiet, mazliet neticīgais Martas apmeklētājs, kurš mēdzis pie dziednieces iedzert konjaku; Ivetas Poles smalkā kundze ar dziļu dekoltē; Maijas Apines apgarotā, "Martas ticību" pieņēmusī dabiskā sieviete; Ģirta Krūmiņa patriotiski noskaņotais vīrs džemperī ar auseklīšiem; Sandras Zvīgules sievišķīgi maigā dāma zaļā (kas, spriežot pēc Martas vārdiem, esot vislabākā apģērba krāsa); Janas Čivželes apmulsusi meitene; Kaspara Znotiņa runīgais un, šķiet, ļoti atklātais puisis un Lienas Šmukstes sirsnīgā meiča, ar kuru brīžiem netieši tiek personificēta pati Marta.

Tomēr neviens no aktieriem nespēlē galveno lomu, viņi visi ir vienlīdzīgi atmiņu stāstnieki. Vēstījums brīvi pāriet no viena aktiera uz citu, tikai brīžiem ļaujot kādam no viņiem atcerēties garāku epizodi. Stāstījumu ik pa laikam pārtrauc kāda no simboliskajām etīdēm -līst lietus un grand pērkons (pašu aktieru rokām radīts), cauri telpai izpeld lodveida zibens, skan dziesma "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils", visiem pie galda sēdošajiem no azotes izrāpo čūska (ļauna kārdinātāja kristietībā, mistisks spēks pagānu mitoloģijā) un tamlīdzīgi brīnumi.

Jaunums skatuves seriālā

Dramaturģiski Martas dziednieces spēkus apliecinošās epizodes mijas ar tādām, kurās kāds Šaubās vai ir vīlies Martas dziedināšanā. Skumjas un skarbas ainas seko komiskiem un ironiskiem stāstiem. Izrādes veidotāji nenostājas ne ticīgo, ne neticīgo pusē, un skatītājam pašam jāizvēlas, kurai pusei piederēt. Vai ari atliek klausīties stāstos kā intelektuālā fenomenā. Un fenomenāls šis iestudējums patiešām ir. Tas pierāda, ka Alvis Hermanis spējis radīt jaunu sēriju garajā, konceptuālajā seriālā par latviešiem, kaut gan šķita, ka šī tēma jau apspēlēta no visām pusēm un izsmelta - ja ne saturiski, tad formāli gan, jo cik ilgi tad iespējams likt aktieriem stāstīt, stāstīt un stāstīt.

Taču šī seriāla jaunpiepulcētā daļa pacēlusi stāstījumu citā līmenī: galvenā varone gan ir Marta, par viņu visi ticamie, mazāk ticamie un gluži neticamie atmiņu stāsti, tomēr daudz vairāk mēs uzzinām par šo stāstu pirmavotiem - dažādajiem Latvijas cilvēkiem. Tas piešķir stāstiem citu patiesīgumu. Vienmēr, kad cilvēki cenšas stāstīt paši par sevi, viņi mazliet melo, grib izskatīties labāki (kā efekts šis apstāklis izmantots "Latviešu mīlestībā"), bet daudz paliesāk cilvēka būtība atklājas, klausoties viņa stāstos par citiem.

Jauna patiesības atklāsme - tāds ir iestudējuma "Zilakalna Marta" vērtīgākais ieguvums,

Kur pazudusi viņa pati?

Izrādes sākumā, kad 12 "apustuļi" sasēdušies pie galda, telpā šķietami ienāk pati Zilakalna Marta - aktieri pavada Martas tanti ar skatieniem, kad viņa neredzama apiet apkārt skatuvei. Tas ir nopietns pieteikums Martas klātbūtnei.

Bet Martas klātbūtni nejūtu. Varbūt vainojama mana Toma neticība un tieksme visu izskaidrot racionāli. Tomēr pirms apmēram četriem gadiem, kad vēl mācījos 3. kursā un reizi nedēļā klausījos profesores Janīnas Kursītes stāstos par latviešu-leģendām un noslēpumainām un mistiskām būtnēm, ar kurām pārpilnas mūsu teikas un dzīvā atmiņa, viņas stāstā par Zilakalna Martu nebija ne vizuālu efektu, ne spilgtas aktiermeistarības, ne mākslinieciskas dramaturģiskās uzbūves. Tomēr tad šķita, ka Marta ir turpat blakus - kā tāda mistiska aura, sirdi kutinoša, pat nedaudz biedējoša nojausma.

Jaunā Rīgas teātra iestudējumā šādu nojausmu nav. Iespējams, tieši teātra realitāte - etīdes un dramaturģiskā precizitāte, kas liek izrādei darboties kā labi ieeļļotam mehānismam, - neļauj Martai izpausties un atklāties pa īstam.

Psihoanalīze latviešu gaumē
Kultūras Diena, 06.-13.03.2009
20.03.2009
autors Līga Ulberte

Alvja Hermaņa jaunā izrāde Zilākalna Marta ir izcils apliecinājums tam, ka mākslā visu nosaka ideja, ko nevar aizkavēt naudas trūkums vai iepriekš izsludināti repertuāra plāni. Neba Jāņa Arvīda Plauža apkopotais aculiecinieku atmiņu materiāls grāmatā par Zilākalna Martu, kas formāli ir izrādes pamatā, šoreiz ko noteicis. Starp citu, būtu vērts atcerēties, ka leģendārā dziedniece jau reiz tikusi dokumentēta nedokumentārā mākslas formā. 1989. gadā režisore Lūcija Ločmele Rīgas kinostudijā uzņēma spēlfilmu Svešais, kuras galvenais fabulas elements bija kāda zēna ceļš pie Martas ar trīslitru ūdensburku, lai ar apvārdoto ūdeni izārstētu no alkoholisma tēvu. Nezinu, kādā veidā uzņemšanas grupa toreiz panāca, ka Marta ļāvās filmēties darbībā, bet izmantotie kadri vizuāli pauda to pašu informāciju, ko mutiskie aculiecinieku stāsti, kas fiksēti gan grāmatā, gan tagad izskan arī JRT izrādē. Taču salīdzināt šos gadījumus nekādā gadījumā nevar, jo mērķi ir atšķirīgi. Lūcijai Ločmelei bija svarīgi nofilmēt īsto Martu, Alvi Hermani interesē Marta kā reālā cilvēkā iemiesojies simbols vai ideja par dziedinošas ticības iespējamību.

Alvja Hermaņa, kurš pēc ilgāka pārtraukuma pats atkal ir arī scenogrāfs, izrāde konceptuāli sākas tajā brīdī, kad aktieri pa vienam uznāk uz skatuves. Tukšs JRT Mazās zāles spēles laukums, kura centrā rupji tēsts galds un sols. Divpadsmit cilvēki uznāk katrs ar savu aizskatuves biogrāfiju sejā, lai apsēstos garajā gaidītāju rindā aiz galda. Veids, kādā viņi sēžas, ir tipiski latvisks. Vispirms maksimāli tālu cits no cita, pēc tam, kad vairs nav citas iespējas, kautrīgi iespiežoties pa vidu, vai arī spītīgi piemetoties sola galā un pabīdot visu rindu uz priekšu. Kaut tikai nebūtu jāsarunājas, fiziski jāsaskaras, kaut pēc iespējas ilgāk varētu noslēpt no tiem pārējiem savu nelaimi. Tātad paradoksālā kārtā nevis, lai noslēptu savu atšķirīgumu, bet tieši vienādību, to, ka tev tāpat kā citiem, šķietami, slimākiem, nabadzīgākiem, neveiksmīgākiem, vajag palīdzību. Un tieši par tautas kolektīvo, nevis atsevišķa cilvēka individuālo, pieredzi ir izrāde.

Uzveduma organizācijas pamatā ir vairāki pamatprincipi. Vispirms jau tiešās bībeliskās alūzijas – divpadsmit cilvēki, apustuļi, izredzētie, kuriem providence atļāvusi būt klāt kādā īpašā rituālā; maize un ūdens, ko katrs paņēmis līdzi savu, bet caur kopīgu pārdzīvojumu tā kļūst par vienotāju; čūska, kas sākotnēji šķiet piederīga tikai kādam atsevišķam vienam, beigās izlien no pilnīgi visu azotēm; skanīgā harmonijā nodziedātā Martas mīļākā lūgšana Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Tie ir tēli, kas, nosaukti vārdos, izklausās patētiski, bet izrādes kontekstā darbojas drīzāk sadzīviski un tieši tādēļ precīzi reprezentē latviešu dīvaino svētuma izjūtu, kurā blīvi sajaukušies pagāniskie un kristīgie priekšstati. Tāpēc arī putnu balsu, kaķu ņaudēšanas un lietus trokšņu radīšana ar balsīm, rokām, akmeņiem tik ļoti atbilst šīs izrādes lakoniskajai vizuālajai izteiksmei.

Otrs princips ir intertekstualitāte. Izrādē daudz izmantots Selīnas Dionas lipīgais muzikālais motīvs no grāvējfilmas Titāniks, kas primāri rada pat pārāk tiešu asociāciju ar grezno kuģi, kas, romantiskai dziesmai skanot, iet dibenā un varētu būt šī brīža Latvijai gauži atpazīstams. Taču filmas slavenāko mizanscēnu ar lidojošajiem Leonardo di Kaprio un Keitu Vinsletu Alvis Hemanis apvērš otrādi, liekot Lienas Šmukstes varonei, kurā ir daudz pašas Martas vaibstu, pēdējiem spēkiem turēt lidojumā mesties gatavo Ivara Krasta tēloto mūžīgo neveiksminieku. Rezultātā sentiments pārvēršas ironijā un, jā, arī pašironijā. Zilākalna Martā ir daudz tiešu un, iespējams, arī netiešu citātu no Alvja Hermaņa iepriekšējām izrādēm. Kaut vai cukura polifunkcionalitāte ir radniecīga daudzajām piena nozīmēm izrādē Klusuma skaņas, bet varoņu savstarpējā komunikācija, kad fizisks pieskāriens blakussēdētājam iegūst rituālas darbības nozīmi, tieši sasaucas ar Ledus varoņu kolektīvo apskaušanos. Arī izrādes intonācija nav pirmreizīga, bet tas nekādā gadījumā nav pārmetums. Alvja Hermaņa teātra valodas paradoksālais duālisms, kad vienlaikus iespējams savu izrāžu varoņus gan mīlēt, gan par tiem ironizēt, spoži realizējās gan Drednautos, gan Latviešu mīlestībā, un arī Zilākalna Martā tam ir principiāla nozīme. Ne režisors, ne aktieri nesmejas par tiem, kas meklē Martas palīdzību, pat ja viena otra vajadzība no saprāta loģikas viedokļa šķiet vismaz traģikomiska, jo, būsim godīgi, ar vārdu nelaime mēs katrs saprotam kaut ko citu un pirmtiesības uz ciešanām nevienam vēl nav piešķirtas. 

Trešais iestudējuma veiksmes vārds ir aktieru ansamblis. Nevar noliegt, ka visi divpadsmit pie galda sēdošie, ja aizmirstam bībelisko arhetipu, kā individualitātes nav režisoram vienlīdz vajadzīgi, jo, piemērma, Janai Čivželei, Vilim Daudziņam, Ivetai Polei skatuves dzīves telpas objektīvi piešķirts mazāk kā citiem, savukārt Maija Apine un Jevgeņijs Isajevs, palikdami visu izrādi vienveidīgā tonalitātē, savas iespējas līdz galam neizmanto. Elita Kļaviņa un Sandra Zvīgule pārliecinoši spēlē noteiktus tipāžus, tikai pirmajā gadījumā dramatiskā, bet otrajā – ironiskā tonalitātē. Lienei Šmukstei toties atvēlētā visdaudznozīmīgākā loma, jo viņā vizuāli ir visvairāk no pašas Martas, taču šī pārliecība izriet no režisora zīmējuma, nevis aktrises iekšējas darbības loģikas. Tomēr iestudējuma virsjēgu rada tie aktieri, kas pilnībā pārmiesojas savos varoņos, - Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods un Ivars Krasts. Viņi katrs ar savu notikumu pilnībā identificējas, izsāp savam cilvēkam līdzi un kopā ar viņu notic glābiņa iespējamībai, līdz ar to ievelkot šai līdzpārdzīvojumā arī skatītāju. Un, kaut arī iekšēji nevienmērīgs, viss aktieru divpadsmitnieks pārvērš Zilākalna Martu par aizraujošu sociālantropoloģisku vidējā latvieša pētījumu, kur gribas sekot līdzi katram individuāli un visiem kopā, tādiem nelaimīgiem, apjukušiem, pazīstamiem un noslēpumainiem vienlaikus.

Tikpat konceptuāls cik sākums, ir arī izrādes fināls. Saskaņā ar bezkaislīgo, Kaspara Znotiņa nolasīto statistiku, visbiežāk Martai izdevies izdziedēt nenoskaidrotas ciešanas. Nesaskanīgi nodziedātajai Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme tā īsti neizdodas pārmākt Titānika motīvu, tomēr tie, kas sākumā atnāca pa vienam, tagad aiziet pa pāriem, cits citu pagaidot un viegli pieturot pie rokas. Un vai tad vispār var būt kaut kas svarīgāks par roku, pie kuras nedrošā brīdī pieķerties?

Zilākalna Marta un latviešu titānika ciešanas
www.delfi.lv
07.03.2009
autors Inta Balode

Mana vecmāmiņa bija pie Zilākalna Martas. Tāpēc, ka veselība slikta un visi brauc. Padsmit cilvēku ap garo galdu ar savām burkām un pakām priekšā. Un Marta galda galā ar lielu priekšautu, kura kabatā pēc seansa jāliek nauda. Vecmamma domāja, ka nevar būt nekāda labuma no tādas barā ārstēšanas. Apvārdotos taukus izmeta, bet cukuru atdeva govij. Govs nosprāga. Mīklains gadījums, bet nelaime vienalga. Visi jau zina, ka ar melnām domām pie Martas iet nevarēja. Un cilvēki runā, ka par viņu teātri spēlēt arī nezin vai vajadzēja.

Varbūt tāpēc jaunā Alvja Hermaņa izrāde "Zilākalna Marta" beidzas ar Lienes Šmukstes atgādinājumu - cienīsim Martiņu un neapgrūtināsim par daudz. Lai drošāk, ka izrādei būs labs mūžs.

Varbūt tāpēc jaunā Alvja Hermaņa izrāde "Zilākalna Marta" beidzas ar Lienes Šmukstes atgādinājumu - cienīsim Martiņu un neapgrūtināsim par daudz. Lai drošāk, ka izrādei būs labs mūžs.

Mazliet vairāk nekā pusotru stundu sēžam ap Martas galdu - JRT aktieru ansamblis vienā pusē, skatītāji otrā pusē, iegrimuši pārdomās par slimībām, nelaimēm un to estetizāciju līdz pat megafilmas "Titāniks" vērienam. Pirmoreiz atskanot filmas tituldziesmai, nodomāju, ka esmu citā teātrī, bet pēc tam nākamās trīs dienas lipinu kopā domas par to, ko tas varētu nozīmēt. Varbūt ne visiem izrādes elementiem jāpielieto viedā semiotikas jeb zīmju lasīšanas metode? Varbūt Alvis Hermanis te smīn par latviešu zīmju lasītāju dabu? Vai ir kādas idejas?

Citu šoka momentu izrādē nav. Formas ziņā tie ir īsti askētisma svētki. Saturiski latviešu smadzeņu pētnieks Alvis Hermanis turpina stāstīt tautas piedzīvojumus. Kā ierasts - pasmaidot, pasmīkņājot un ironizējot. Nezinu gan atbildi uz jautājumu, vai pētnieciskais darbs tiek veikts, tikpat dziļi mīlot un palīdzot savai tautai veseļoties, kā to darīja Martas tante. Kā lai zina, kas ir labs un kas ļauns? Varbūt tādēļ izrādes simboliskais līmenis grozās ap Dieva sievišķās puses ambivalento dabu. Rudmatainais, meditācijā grimstošais Maijas Apines tēls, kurš izrādes vizuālajā "Svētā Vakarēdiena" bildē nosēdināts Jēzus vietā, ļauj izceļoties arī pa romānu "Da Vinči kods". No aktieru azotēm lienošie paresnie vadi ar plastmasas izolāciju tiek saukti par seno latviešu draugiem zalkšiem, bet atgādina arī par azotē izaudzētajām odzēm. Un par Hariju Poteru, kurš prot runāt čūsku valodā.

Izrādes struktūra ir vienkārša - stāsti no grāmatas un iz dzīves ar atsevišķu mirkļu izcelšanu. Vispirms jau izmantojot rituālus horeogrāfiskus risinājumus, kādu kustību palēninot, pārnesot to uz visiem pie galda sēdošajiem un dodot jaunus akcentus. Piemēram, pieskaršanās kaklam pāraug žņaugšanā, bet Kaspara Znotiņa no mutes izkritusī pumpa, kuru izrādē spēlē akmens, pa pacientu rokām ceļo uz galda galu. Tādā veidā caur formas kopēšanu indivīda iekšējā pieredze tiek pārnesta, multiplicēta un ierakstīta atmiņā.

Tas viss telpā, kur vienīgā dekorācija ir gruntīgs koka galds, pie kura divpadsmit pacienti/Jēzus mācekļi/sabiedrības šķērsgriezums visu izrādes laiku arī nosēž. Rekvizīti - aktieru somās līdzatnestās burkas, maisiņi, akmeņi. Aktieru trupas spēja iedzīvoties stāstos un likteņos jau sen pieņemta kā pašsaprotama. Arī šoreiz viss ir kārtībā - gan runātīgie tēli, gan klusākās noslēpumainās sievietes ir uzdevumu augstumos. Biznesmenīgais Vilis Daudziņš galda vienā galā cīnās ar iekšēju "ticēt - neticēt" un liek pie sprandas Martas adītu cimdu. Elita Kļaviņa, kuras tēlā ir vismazāk ironijas, aizķer sirds dziļumus ar emocionāli pārliecinošo stāstu par brīnumaino izdziedināšanos no vēža. Sandras Zvīgules varone domā, ka ir viedā zintnieces gudrības turpinātāja, kura zina, kādas krāsas ir labas. Sarkanu un brūnu iesaku uz izrādi mugurā nevilkt. Jā, un vēl "Zilākalna Marta" nav ieteicama Kārļiem, jo Kārlim esot īss mūžs un īsa valdīšana.

Par latviešu titāniskajām ciešanām ar asarām acīs stāsta Ģirts Krūmiņš: "Man notika DRAUSMĪGA nelaime - pazuda 100 rubļu!" Tajā vakarā Marta viņam izstāstījusi par "Titāniku" (domājams, toreiz vēl bez Leonardo di Kaprio maigā vaiga). Viņš nekādi nevarot saprast, kāpēc viņa to stāstīja? Nevar jau nevienam jaunu galvu uzskrūvēt!

Marta prata dziedināt miesu, jo pazina dvēseles. Latviešu spēju ar lepnumu nest ciešanas un arī zināmu tīksmināšanos par to iemieso Ivars Krasts ar uzrakstu "www.nelaime.lv" uz krekla. Tāds nu bija viedās sievietes liktenis - visu mūžu sēdēt galda galā un uzdejot valsi ar nelaimi.lv. Te noder latviešu jocīgā humora izjūta, kas spēj mīļi un sirsnīgi jokot arī par ļoti sensitīvām tēmām un izkulties no visiem kreņķiem ar visstiprāko mantru: "Būs jau labi!"

Tas, ka pasauli tur sievietes, tiek atgādināts popsīgi - "Titānika" purngala ainā Marta tur nelaimi aiz gurniem un ļauj lidot. Kautri klusais Lienas Šmukstes tēls brūnā jaciņā tomēr šķiet esam Zilākalna Martas dzīves privātā un īsti nekad nenotikusī puse. Alvis Hermanis aiz teksta par brīnumiem un neticamajiem notikumiem runā par sievišķā pirmsākuma maģisko un pretrunīgo spēku un ilgām. Par Dieva dāvanu, kas ir pienākums, par mūžu gara galda galā, kur visi nākuši ar drausmīgām nelaimēm un 100 pazaudētiem rubļiem. Ir mirkļi, kad izrāde liek iedomāties par to, ka tikpat labi to visu varētu klausīties radio, bet pamazām galvā iesūcas doma, ka šī ir izrāde bez teksta. Tieši tas, ka izdarības ir tik prognozējamas un vienkāršas un atkārtojas, ļauj iedzīvoties Martas galda galā un nodomāt - kas gan ir mana ķeza blakus "Titānika" lietai ...

Martas mācības, cukura nami...
Kultūras Diena
07.03.2009
autors Normunds Naumanis

Pirms sāku rakstīt šo atsauksmi par Alvja Hermaņa jau otro šāgada pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī Zilākalna Marta, parakņājos globālajā atkritumu kastē, lai uzzinātu, ko tautas anonīmie varoņi par to raksta. Un uzdūros kam, manuprāt, ārkārtējam: izrādās, portālā Politika.lv notikusi diskusija par iepriekšējo JRT darbu — Viļa Daudziņa/A.Hermaņa izrādi Vectēvs, kurā četri eksperti (Deniss Hanovs, Sergejs Kruks, Inesis Feldmanis un Silvija Radzobe, visi — mācībspēki Latvijas augstskolās) ļāvuši sevi izprovocēt uz neatbildamu jautājumu, kas Politika.lv formulēts šādi: "Cik tālu mākslā drīkstam atļauties provokatīvus izteikumus, kas, iespējams, pārkāpj politkorektuma un tolerances robežas un varbūt pat jau kļūst par naida kurināšanu. Bet varbūt mākslā tomēr visi līdzekļi ir pieļaujami, lai izskaidrotu sarežģītas lietas, piemēram, konkrētajā gadījumā — sāpīgo XX gadsimta vēsturi"?

Jautājuma uzdošanas faktiskais iemesls, protams, ir viena izrādes varoņa — leģionāra "antisemītiskā, fašistiskā" runa. Ar ekspertu domām katrs var iepazīties pats, taču mani neliek mierā naivs salīdzinājums: ja uz JRT skatuves kāds aktieris tēlotu nevis mākslinieku radītu izrādes tēlu leģionāru Savicki, bet reālo Vīzentāla centra darboni Efraimu Zurofu, kurš nebeidz aicināt (bez tiesas) fiziski iznīcināt dzīvus palikušos nacistu noziedzniekus, vai pēc šādas izrādes kāds rīkotu diskusiju par atklātas vardarbības un nelikumīga terora sludināšanu no skatuves? Vai, uzvedot uz skatuves Hitleru, Ļeņinu, Staļinu un ļaujot šiem cilvēces vēsturē dižākajiem noziedzniekiem un slepkavām paust savus uzskatus, tie automātiski kļūst par "teātra uzskatiem"? Nē taču. Bet, redz, atsevišķos gadījumos joprojām dzīvs ir uzskats par mākslu kā noteiktas ideoloģijas instrumentu, nevis no jebkurām tabu zonām brīvu pašpietiekamu realitāti, kura darbojas pēc saviem likumiem, bet mēs — tās vērotāji — varam, ja gribam, tikai vienu: dažādi reflektēt un/vai citādi reaģēt uz to. Domāt.

Diagnoze sabiedrībai

Es no tiesas uzskatu, ka Zilākalna Marta, salīdzinot ar Vectēvu, ir vēl "provokatīvāks" un politnekorektāks mākslas darbs, un (ak, kādas šausmas!) šoreiz tas skar visu latviešu tautu. Padomju laikos teiktu — šī ir aizliedzama, prettautiska izrāde, jo tā, maskējoties aiz sirsnības liekulīgās intonācijas, patiesībā kliedzoši satīriskā formā demonstrē latviešu tautas neatgriezenisko degradāciju.

Pirmo reizi Hermanis nāk klajā ar tik asu politisku manifestu, protams, mākslas formā. Viņš nosaka diagnozi — sabiedrībai un videi (saucam to par valsti vai "projektu Latvija"), un šī diagnoze ir traģiska. Tomēr, kā jau piedien spēcīgiem, iedarbīgiem, "uzrunājošiem" mākslas darbiem, ar šo minimālistiskā jeb nabadzīgā teātra šedevru Zilākalna Marta viss nav tik vienkārši un manis tikko uzrakstītajam nevar un arī nevajag ticēt!

Kolēģe S.Radzobe rakstā par Vectēvu (NRA, 31.I) trāpīgi norāda uz to mentālo atšķirību, izvērtējot XX gadsimta radikālākos vēstures punktus, kuri lielā mērā ir veidojuši mūsu nācijas "kolektīvo apziņu": "Ja kaut cik zināma vēsture, ir saprotams, ka Pirmais (pasaules karš) bija mūsējais: vispirms cerības uz savu zemi, tad jau — uz valsti. Otrais bija vāciešu karš, krievu karš. Bet ne latviešu, kuriem nupat iznīcināta valsts, sagrauts viss, kas veido vienotību, kolektīvo pašapziņu. Kāda baisa izvēle — pie vieniem vai otriem (okupantiem), bet ne par sevi, ne priekš sevis. Atkal — kalpi, kas strādā kungam: vācietim vai krievam. Atkal bērni, kam vēsture piespēlē svešus "tēvus"."

Tas, ka, ļoti lielā mērā tieši pateicoties latviešu brīvības kārotājiem strēlniekiem, Krievijā izdevās sarkanais terors, tas, ka daudzviet no slepkavām streļķiem baidījās vairāk nekā no mēra — tie jau tādi sīkumi. Kuri, kāda ironija, vēlāk — ar Sibīrijas ekskursijām — tautai atspēlējās simtkārt.

Savukārt S.Kruks Politika.lv diskusijā konstatē: "Ar Māras Zālītes vieglu roku 1988.gadā latvieši kļuva par "bāreņu tautu". "Jo mums nav mātes," — tāds bija dzejnieces arguments. Lai gan īstenībā ar tēvu ir lielāka problēma. Literatūrā un kino dominē stingrās mātes. Ja tēvs ir blakus, tad labākajā gadījumā viņš neprot "ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt"."

Ko te piebilst? Nabaga vēstures mocekļu tautai — latvjiem, kuriem nav ne mitoloģiskās mātes, ne tēva (jo tie abi ir sveši), atliek izdarīt kolektīvu rituālu pašnāvību, salecot Daugavā vai izbraucot uz Īriju, un jebkurai Latvijas valdībai atkritīs mocības izgudrot, kā izkļūt no krīzes... Kaut gan pirmie vārdi, kas nāk prātā uzreiz pēc ZM, drīzāk jāaizņemas no Kārļa Marksa ievada Hēgeļa tiesību filosofijas kritikai: "Vispirms vajag piespiest tautu nošausmināties pašai par sevi, lai iedvestu tai drosmi."

Stingrā māte

Bet Hermanim ar 12 aktieriem ir daudz intriģējošāks skats uz mūsdienu nepārprotami slimā "vispārīgā" latvieša psiholoģisko situāciju Latvijā, ko apliecina ikkatra Zilākalna Martas detaļa. Izrādes ikonogrāfija — divpadsmit aktieru — apustuļu frontālais izvietojums pie gara galda ir teju nemainīgs visā priekšnesuma laikā — demonstrē biblisku situāciju Svētais vakarēdiens. Jautājums — kurš ir Jēzus? Atbilde — Zilākalna Marta. Tieši viņa ir tā "stingrā māte" un autoritāte, kurai uz vārda klausa pacienti (eventuāli — visa tauta), lai cik Martas prasības reizēm šķistu absurdas, no medicīnas viedokļa aplamas — nē, miera stājā sakļaujas visi, kas sapulcējušies, pēc aprakstiem spriežot, mazpievilcīgā kambarī ar dažādiem mājlopiem un katra slimnieka piesauktajiem "kraupainiem kaķiem", kuru skaits izrādes laikā variējas no 7 līdz 30.

Izrādes "viltība" ir tā, ka ne mirkli nerodas aizdomas, ka teātris apsmaidītu vai, dies "pas", ņirgātos par leģendāro dziednieci. Es pat nevaru izskaidrot, kā aktieri panāk šo atsvešināšanās efektu, kas nepieļauj Martas ārstniecisko manipulāciju iedarbības apšaubīšanu. Tomēr par visiem viņas klientiem gan rodas drusku dīvains iespaids — kā par savā veidā nozombētiem, garīgi traumētiem, kaut gan viņi visi apgalvo, ka Marta tos izglābusi. Un tomēr viņi visi regulāri iekrīt tādā kā letarģiskā transā, savukārt vienoties spēj tikai dziedot (Dievs kungs ir mūsu stiprā pils ir brīnumaini skaists priekšnesums) vai veicot kādas rituālas darbības. Vai tas neatgādina mūsu tautas izcilo kopības enerģiju Dziesmu un Kapu svētkos? Tomēr arī tā ir pagātnes kultūras mantojuma un nāves dievišķošana.

Uzdrošināšos teikt, ka simboliskajā līmenī šī tautas garīgā līdere Marta atšķirībā no Jēzus pēc sevis nav atstājusi nedz mācību, nedz mācekļus (ja par vienīgo viņas mācību neuzskata cilvēku un dzīvās dabas, dzīvnieku pasaules līdztiesības sludināšanu — ne velti Martai vienādi glābjami bija cilvēki un sivēni). Tādēļ jau Hermaņa izrādes telpā apustuļu vietā sēdušies slimnieki. Kuri nodarbojas ar visai mazproduktīvu lietu — nemitīgu lūkošanos pagātnē un, ja tā ļauts teikt, "varoņa jeb ārsta gaidām", starp kurām notiek dažādu teatrālu "rotaļu" izspēle, kas izrādes jēgas telpu paplašina līdz metaforiskam sapnim/murgam par Latviju. Visuzskatāmāk to rāda cukura namu būvēšanas aina un "katra personīgās čūskas" izdzīšanas rituāls. Latvieši, kas ceļ cukura pilis un laiku pa laikam izvemj pa čūskai — kaut ko tik skarbu teātrī reti gadās redzēt. Zīmīgi, ka izrādes Zilākalna Marta intonācija nenosoda latviešus, bet bezkaislīgi uzrāda šīs sociālās kopienas aprobežotību un nespēju ģenerēt nevienu modernu, XXI gadsimta ideju — "tauta" gremdējas puspagāniskā ticībā un cer, ka radīsies atkal kāda "Martas tante", kas visus vedīs pie prāta un visu sakārtos. Lielās mammas ideja dzīvo un uzvar.

Titānika parodija

Un pat fakts, ka izrādes simboliskā ass (un absolūti fantasmagoriskā Titānika epizode no Martas dzīves) pinas ap sen bojā gājušo kuģi Titāniks — šo XX gadsimta tehniskās varenības un cilvēka racionālā prāta kraha simbolu — ir ne mazāk baisi. Pat ja tā ņemšanās ap Titānika parodijas ainu Zilākalna Martas skatītājiem liek labsirdīgi smieties. Tūkstoškārt attaisnojas izrādes tuvplāna efekts — tas, ka ik mirkli tu detaļās, aktieru sejas trīsuļošanā redzi, kā "notiek teātris" un ne sekundi pa tukšo! (Kā jau ierasts, Hermanim šī ir arī izrāde par modernā teātra dabu — šoreiz absolūts nabadzīgā teātra triumfs, kaut gan izrāde nebūt neatstāj lētuma piegaršu, tā, gluži pretēji, ir smalka un eleganta kā jau augstākās kvalitātes hand made objekts).

Aleksejam Germanam junioram ir filma Papīra zaldāts, kurā poētiskā kinovalodā stāsta par PSRS lielās utopijas — 60.gadu jeb atkušņa laikmeta — idejisko krahu. Viens no secinājumiem filmā ir tāds, ka paši šī laikmeta entuziasti nevarēja saņemties un sapni pārvērst realitātē. Galvenais varonis — kosmosa mediķis Daņa (gruzīnu aktieris Merabs Ninidze) šo kolektīvo fiasko skumji rezumē vārdiem: "Mēs visi tādi simpātiski, bet... bezjēdzīgi." To pašu var teikt par latviešiem pēc elēģiskās Zilākalna Martas fināla. Izrāde dzīvo pēcdomās joprojām, tādēļ šī patiesībā nav nekāda rezumējoša recenzija.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.03.2009
autors Undīne Adamaite

Manas Ozianna! rindiņas lai nelasa tie, kuri gaida, kad A.Hermanim beidzot nesanāks, lai tad paskatītos, vai kritiķi turpinās "kā vienmēr" aiz ieraduma slavēt. Izrādes sākumdaļā varētu vēlēties ievelkošāku ritmu, bet citādi — mani gan talants iedvesmo. Unikālais kā parasti ir ekscentriskās virāžas montāžā un izrādes intonācijā. Zilākalna Marta liek veidot tādus kalambūrus kā "maiga satīra" (tāda skar 12 cilvēkus pie garā galda, kurus var uztvert gan kā 12 malēniešus, gan 12 apustuļus, gan gluži parastu rindu pie ārsta — sabiedrības šķērsgriezumu). Pirmoreiz "latviešu stāstu" metodes periodā pie galda sēž arī biznesa cilvēki. Svarīgi, ka attieksmes ziņā pie šī paša galda sēž arī Hermanis un aktieri. Iestudējums ironizē, par ko ir jāironizē, un neironizē, par ko nav jāironizē. Vienā telpā sadzīvo kaut kas līdzīgs sociālai burleskai ar gluži panteiskiem un meditatīviem toņiem, a la Fricis Bārda. Hermanim izdevies apgrozīt latviešu nacionālo raksturu (starp ticību un māņticību, pagānismu un Stipro pili) no visām pusēm, rādot katras parādības divējādo dabu. Lai cik paradoksāli skanētu, brīnumdare Zilākalna Marta Hermaņa skatījumā ir normālības telpa — kur cilvēks no māža kļūst par cilvēku. No aktierdarbiem izceltu K.Znotiņu, A.Strodu, S.Zvīguli, Ģ.Krūmiņu, I.Krastu.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.03.2009
autors Dita Rietuma

****

Iespējams, atgriešanās "melnajā caurumā" — šā brīža Latvijā bija tas īstais brīdis, lai taptu izrāde, kas tikpat labi varētu arī saukties Latviešu Titāniks. Režisors apzināti ķeras pie asociācijām ar Holivudas globālo kases grāvēju — filmu Titāniks (1997), tās raudulīgi atpazīstamā melodija izmantota izrādes skaniskajā noformējumā. Savukārt Ivara Krasta un Lienes Šmukstes plastiskā etīde — a la Titānika mīlnieku pāris (oriģinālā Vinsleta un di Kaprio) pasaules karaļu pozā — skaniskās paralēles pienaglo ar momentā atpazīstamu un, galvenais, jēdzieniski precīzu "tēlu kā naglu". Turklāt šis, gluži tāpat kā citi šīs izteiksmes līdzekļos šķietami tik askētiskās izrādes tēli, nav piešņorēts, pievienots kā mākslīga tēlainības virsbūve, bet gan izriet no izrādes teksta. Par tekstu — līdz apoteozei novestajiem Zilākalna Martas slavinājumiem, kuros neatrast ne ironijas drusku, vien apbrīnas pilnu glorifikāciju, protams, var diskutēt. Taču šajā "pesteļu žurnālu" cienīgajā literatūrā Hermanis ir atradis ideālu materiālu šīs absolūti precīzās izrādes radīšanai. Iestudējuma rafinētā vienkāršība, pat tās emocionālā atturība, neļaujot arī aktieru interpretācijā parādīties ne druskai atsvešinātības, šie 12 aiz gara galda sēdošo (asociācija ar svētā vakarēdiena klasisko mizanscēnu) aktieru izstāstītie stāsti par Zilākalna Martas ticamajiem un neticamajiem brīnumdarbiem nostrādā mērķtiecīgi. Šķiet, režisoram vairs nav tik interesanti katra indivīda, katra cilvēka, tēla personiskie biogrāfiskie stāsti/pieredze, kas veidoja Latviešu stāstu, mazāk Latviešu mīlestības, vielu, cik kolektīvais tautas apziņas stāvoklis. Tā patētiskā vienotības apziņa dziesmā, savas pagāniskās izredzētības apziņa (rotāšanās ar čūskām), kas tajā pašā laikā ir katra mūsu tautieša konkrētā odze, kura var uzšņākt, kaut vai garāmejot izspļaujot, ka šitā kolēģes jaciņa gan Zilākalna Martai nepatiks… un tepat blakus sīkās latviešu cūcības. Precīzi darbojas gan mikrodramaturģija, gan indivīdu attiecības.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.03.2009
autors Silvija Radzobe

*****

Jauno Alvja Hermaņa izrādi skatījos kā aizraujošu detektīvu. Par ticības un veselā saprāta dueli, kas notika kaut kur pusceļā starp aktieriem un mani. Sastopoties viņu stāstiem par brīnumdari Martu ar manu pieredzi un pasaules uztveri, kur, neraugoties uz skepsi, kādu jūtu pret visa veida brīnumdariem, tomēr, kā atklājās, mājo arī… sapnis par brīnumu. 12 aktieri (kā 12 apustuļi) sēž tukšā telpā aiz gara galda un (tikai) runā. Bet tas "trāpa" tik personīgi, ka liek smieties un raudāt. Svētā vakarēdiena motīvu neuzbāzīgi turpina kopīgi ēstā maize un Tas kungs ir mūsu stiprā pils dziedājums. Katrs aktieris iemiesojies kādā no teksta sociāli psiholoģiskā tipa. Tie, kam saplūsme starp es un nees pilnīga, panāk vislielāko efektu, jo rada pārliecību, ka tēls simtprocentīgi tic tam, ko runā. Šajā ziņā virtuozi strādā Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods un Ivars Krasts. Dažiem aktieriem drusku par spilgtu tipa maska, kas, manuprāt, pārāk tieši signalizē par ironiju. Šķietami pretējie pirmsākumi — ironija un sirsnība — izrādē tik brīvi pārplūst viens otrā kā nekad agrāk režisora daiļradē. Lieliskas neviennozīmīgās metaforas — cukurs, spirāles—čūskas, veids, kā tiek radīts negaiss (ar pirkstiem sitot pa galda virsmu un akmeņiem). Īsts Nabadzīgā teātra triumfs. Detektīvā par Martu ir absurda elementi, kam ir neaprakstāmi komisks raksturs. Manas mīļākās vietas — Titānika parodija un himna petrolejai ārstētājai.