Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ATNĀC MANI VĒL SATIKT
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

ATNĀC MANI VĒL SATIKT

Autori: Alvis Hermanis, Madara Rutkēviča, Agnese Rutkēviča

Izrāde veltīta 20. gadsimta latviešu dzejniecēm – sievietēm. Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, Kornēlija Apškrūma un citas. Mazzināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam – dzeja. 

Režisors un scenogrāfs: Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece: Kristīne Jurjāne
Lomās: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Agnese Rutkēviča, Madara Rutkēviča
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons

Izrāde notiek: Miera ielā 58a, Mazajā zālē.
Izrādes ilgums: 1 h 40 min.

Biļešu cena: 15,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2019. gada 1. martā



 

Video
Sižets LTV Rīta Panorāmā 28.02.2019
Sižets LTV Rīta Panorāmā 28.02.2019
Vārds: Dace, 09.06.2019
Viedoklis: Burvīgi maģiska un stilīgi oriģināla izrāde, necerēti jauki pavadīts vakars, paldies :)
Vārds: Skaisle, 07.06.2019
Viedoklis: nekad neticēšu , ka Ķempei bijis liels desas luņķis - tik liels , ka salūzis pret Ziedoņa galvu un vēl it kā veikalā pirkts - tie nu gan salti izdomājumi
Vārds: Skaisle, 07.06.2019
Viedoklis: Manuprāt, izrādei bija milzīgs potenciāls. Tomēr es piedzīvoju milzīgu vilšanos. Lai nu kur, bet ne jau JRT būtu jātaisa dzeltenas izrādes ar uzsvaru uz dzejnieču smukumu . No dzejas - ne gluži ne smakas, bet stipri maz, un ja izrāde ir par dzejniecēm, tad tiešām viss par ko autori un skatītāji spēj reflektēt ir tīksmināšanās par personĪgās dzīves skumjām un banalitātēm? Intervijas medijos ar māsām bija miljons reižu interesantākas kā tā plivināšanās un tas dzejas lasīšanas veids Vispār - zemē nomests laiks - neticēju, ka kādreiz tā par Hermaņa izrādi rakstīšu
Vārds: Māra , 02.05.2019
Viedoklis: Paldies par izrādi ! Ļoti gribētos tikai dzejas izrādi ar Znotinu, Keišu u.c. puišiem. Piem, Heislera dzeju. Tā ir tik muzikala ! ceru, ka ieklausīsies režisori !
Vārds: Baiba, 28.04.2019
Viedoklis: Aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem. Paldies!

Как срифмовать поэтесс
LSM.LV
autors Людмила Метельская

В Новом театре стихи любят и обращаться с ними умеют — вспомним «Боженьку во хмелю» с Гуной Зариней или блистательную «Поэзию», поставленную Марой Кимеле. В начале весны театр признался в любви к латвийским поэтессам вообще. А чтобы объединить рассказ с рассказом и прозу с рифмованной строкой, заключил спектакль в поразительную по красоте форму.
Спектакль «Приди меня еще раз встретить» посвящен латвийским поэтессам ХХ века. Приводится долгий список: Аустра Скуиня (1909 — 1932), Мирдза Кемпе (1907 — 1974), Ария Элксне (1928 — 1984), Визма Белшевица (1931 — 2005), Велга Криле (1945 — 1991), в конце стоит привычное: «и другие». О «других» здесь могут упомянуть лишь вскользь: «Знаешь, почему бульвар назван в честь Аспазии?» — и даже рассказать анекдотец. Представлены и стихи, и нескромные истории по смежному поводу: зал то и дело принимается веселиться, но тут же смолкает.
После кратких смешков наступает черед чему-то совсем другому — сосредоточенной и долгой тишине.
Поэзия и нехрестоматийная история литературы ходят по спектаклю рука об руку — здесь выдают биографические факты и раскрывают не свои тайны. Заявлен еще и детектив — рассказ о не связанных между собой самоубийцах, имевших при себе одно и то же стихотворение неизвестного автора: вначале было слово! Совпадения, отражения, диалоги всего со всем: становясь квинтэссенцией того, чего касаются, стихи сгущают вокруг себя среду.
Сцена сложилась из двух симметричных частей, в которых даже портреты на стене развернуты один в одну сторону, другой — в другую. Под ними сидят одинаковые барышни, закинув правую ногу на левую — и наоборот, и курят, держа одинаково длинные мундштуки в разных руках. Одна начинает читать стихи — другая подхватывает: они всегда заодно, даже переодеваются одновременно и в одинаковые костюмы. И ты понимаешь, как помог режиссеру именно этот «зеркальный» ключ, сколько дверей открыл и как помог всему занять лучшие места.
С нами говорят о взаимной зависимости литературы и действительности. Пара девушек-драматургов занимается поэзией, а пара актрис обслуживает тему интерпретаций, отвечает за изнанку чужой жизни, которую никогда не поздно стянуть с занятых высот и окунуть в бытовые подробности. Актрисы друг на друга не похожи — одна брюнетка, другая, скорее, блондинка, но на это уже не обращаешь внимания: сестры Руткевичи задали тему одинаковости, и это делает одинаковыми Элиту Клявиню и Сандру Клявиню, однофамилиц. Сестры и «сестры» образовали по паре, и внутри каждой пары оказалось по «зеркалу» — оригинал/копия справа, она же слева, в той же позе за тем же занятием, и две половины сцены соединились в общий узор. Впрочем, тема симметрии почти сразу перестает быть простым украшением постановки. Она работает на мысль: одно порождает другое, что-то аукается и что-то откликается, а что от чего происходит — поди знай.
Манера игры в парах тоже разнится: актрисы предельно естественны, а драматургессы тянут книжные строки и возлежат на диванах в поэтических позах а-ля «Зинаида Гиппиус принимает гостей».
Играть по-разному, одеваться по-разному, подавать себя по-разному — вариантов всегда два, но когда раздваивается все, что может охватить глаз и уловить ухо, число вариантов кажется бесконечным. Рифмы заполняют и переполняют сцену, а значит — по идее! — и пространство, которое отзеркаливают подмостки, то есть нашу с вами жизнь.
К костюмам удалось найти не менее красноречивый подход: исторические и современные, вновь созданные и воссозданные, акцентированные и не заслуживающие внимания. Один дуэт в спектакле нарядили раз и навсегда, а другой принялись то и дело переодевать у зрителя на глазах — спрятаться-то негде! За кулисы не выйдешь — эпизоды без рывков перетекают из предыдущего в последующий, и сцена меняется внутри самой себя. Как картинки в калейдоскопе — стеклышки (герои, реквизит, декорации) одни и те же, зато результат новый — в ответ на каждое движение и каждый раз. Калейдоскоп множит картинки, а они повторяться не могут. Они могут отражать одна другую и превращать копии в собственную противоположность.
Каждая из дам действует на своей половине — вдруг одна переступает невидимую грань и переходит на «чужую» территорию, чтобы сесть с собственной копией на общий диван.
И когда один дуэт оказывается на левой половине сцены, другой — на правой, это вновь работает на идею симметрии: синоним равновелик антониму. Так приходят рифмы.
Причем у жизни они свои — называются «совпадения».
Стихи и проза, лед и пламень, миф и правда, новички и профессионалы... Авторы и потребители литературы, заоблачные выси и жизнь под низким небом на земле... Казалось бы, такое количество тем одному спектаклю поднять не под силу — а получилось! По сцене ходят похожие и одновременно непохожие героини, женщины — и Женщины. Прекрасные, легендарные — и они же, то и дело менявшие мужчин и адреса. Хочется любить первых — пусть живут в легенде, они заслужили. Но нет — спектакль, объявивший двуединство своей эмблемой, настаивает на другом. Пусть будет все, и поэзия, и поэтессы — грешные, иногда нелепые, зато как живые.

Ļaujiet teikt dzejnieces vārdiem
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Anda Buševica

JRT iestudējumā "Atnāc mani vēl satikt" no sākotnējās ieceres izstāstīt par literātu nāvi radies daudz aizraujošāks stāsts, un tas ir par dzīvi
Asociācijas ar Aspaziju ir neizbēgamas.
Uz Alvja Hermaņa jaunākā iestudējuma "Atnāc mani vēl satikt" Jaunajā Rīgas teātrī afišām māsas Agnese un Madara Rutkēvičas raugās pretim dziļu acu skatienu, kopā savītiem, lokšķēru saputotiem matiem.
Māsām piemīt kas skatienu fascinējošs. Viņām ir savs ģērbšanās stils – ne šī laikmeta drānas, ar izdomu veidotas matu sasukas, ļoti skaidra, literāri pareiza, tīši palēnināta valoda, un tad vēl tā dvīņu nebeidzamā vīšanās vienai gar otru – viena teikumu aizsāk, otra pabeidz.
Šobrīd es vēl nerunāju par teātri, bet gan atceros to brīdi, kad pirms gadiem desmit Rīgā pirmo reizi ieraudzīju māsas literāros vai ar teātri saistītos pasākumos, un, manuprāt, kā daudzi, nespēju no viņām ne aci atraut. Ir tādi cilvēki, kurus var skatīties kā kino. Šo gadu laikā, protams, pārsteiguma momenta vairs nav, es zinu abu māsu vārdus, intereses, radošo jaudu. Agnese ir dzejniece Anna Foma, viņai iznācis dzejas krājums, kas tiek cilāts arī izrādē. Madara ir dramaturģe, nu jau četrus gadus strādā Valmieras Drāmas teātra literārajā daļā, iestudētu izrāžu "Dukši", "Kartupeļēdāji" autore.
Taču izrādē "Atnāc mani vēl satikt" režisors Alvis Hermanis atgriež to tēla pirmreizīgumu, ko piedzīvoju, sastopoties dzīvē, un pārsteidzoši, ka arī uz skatuves māsas savu magnētismu nezaudē.
Māsu Rutkēviču uzdevums ir izrādes laikā pārģērbties Austras Skujiņas violetajā kleitā, Mirdzas Ķempes sarkanajā mētelī, purinot matus sasaistīt Aspaziju un Amandu Aizpurieti, pielaikot Ārijas Elksnes gaišo matu sasuku un Vizmas Belševicas zempapēžu kurpes. Māsas monotonā, vēstošā balsī mikrofonā skandē dzejoļus, piešķirot vienādu sudraba toni gan Velgas Kriles, gan Kornēlijas Apškrūmas rindām.
Viņas kustas kā spoguļattēlā, šķietami ikdienišķām kustībām piešķirot atkārtošanās maģiju, ko pastiprina arī skatuves iekārtojums – scenogrāfe Kristīne Jurjāne atradusi divas vienādas pilsonisku dzīvokļu iekārtas, kas sajūtās atvedina dzejnieku memoriālos muzejus. Šai gaumīgo pilsonisko mēbeļu un māsu gleznajām kustībām piepildītajā pasaulītē negaidīti ielaužas Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa, viņu tēli šķiet drīzāk aizgūti no kāda cita Alvja Hermaņa iestudējuma – "Divpadsmit krēsli" –, arī tajā stāstījumu uz priekšu dzina jau iepriekš visa iznākumu zinošās smēķējošās večiņas. Sandras Kļaviņas un Elitas Kļaviņas likteņlēmējas moiras ir krietni jaunākas, elegantas, un tieši ar eksaltētajai gaisotnei pretēju, vitālu un sarkastisku iekšēju nervu. Viņas ir pārlaicīgi viszinošas, un tai pašā laikā ļoti reālas. Viņas varētu būt arī vienas no tām brieduma gadu sievietēm, kas izpērk biļetes uz pirmizrādēm, apmeklē grāmatu izstādes un dzejas vakarus, lasa presi un nenogurstoši seko aktieru, dzejnieku un citu sabiedrībā pazīstamu ļaužu privātās dzīves jaunumiem, uzskatot to par inteliģenta cilvēka zināšanu nepieciešamu minimumu.
Māsas Rutkēvičas ir arī šīs izrādes literārā materiāla radītājas. Viņu iecere bija detektīvs, tas pieteikts arī izrādes anotācijā – "izrādes sižeta pamatā mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem noticis mistisks gadījums par vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis". Izrādē patiešām tiek izteikti minējumi, kurš no izrādes laikā skandētajiem dzejoļiem tas varētu būt bijis. Taču, režisoram atsakoties no sākotnējās ieceres un izrādē iesaistot vēl divas aktrises, tektoniskās plāksnes izrādes pamatā izkustējušās, radot vairākas paralēlas sižeta līnijas, kurām sekot ir pat interesantāk. Radusies ļoti dzīva izrāde, kas vēl pirmizrādē meklēja savu īsteno stāstījuma gultni, un no sākotnējās ieceres izstāstīt par literātu nāvi, bija radies daudz aizraujošāks stāsts, un tas ir par dzīvi. Galu galā arī māsas Rutkēvičas ir dzejnieces un ir dzīvas. Un arī uz skatuves viņas risina dialogus, kādus abas mēdz rakstīt sociālajos tīklos, un to tēmas mēdz būt vienlīdz absurdas un lidojoši dzejiskas. Kā abas reiz noredzējušas vienu sapni. Ka puisis, kurš nolemtu nākt uz randiņu, nespētu izvēlēties starp viņām abām, jo dvīnes ir it kā viena, taču divas.
Gruzīņu izcelsmes filozofs Merabs Mamardašvili rakstīja, ka kultūra sākas ar atcerēšanās piepūli. Vai vienkārši – piepūli. Abas māsas ir izstrādājušas ne vien īpašu runas manieri, ģērbšanās stilu, bet arī domāšanas un sarunas veidu, un tas ir īstenais iemesls, kāpēc mēs viņās atpazīstam dzejnieces. Tāpat kā atpazinām Aspazijā vai Mirdzā Ķempē, vai Vizmā Belševicā. Un tādējādi pašnāvību izmeklēšanas pavediens pārmetas uz dzīves jeb dzīvošanas izmeklēšanu. Kā Austra Skujiņa saskatīja Pēru Gintu Valdī Grēviņā, kā Mirdza Ķempe, izrādē uzzināmu iemeslu dēļ, panāca grāfa Jermolova kapličas sakopšanu Orlā, kā Aspazija pa Aspazijas bulvāri Raiņa neuzticības naktī esot jājusi kaila baltā zirgā.
Māsas Rutkēvičas atveido dzejnieces vizuāli, taču stāstu mums izstāsta Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa, šie abi sieviešu pāri kontrastē, tāpat kā kontrastē ikdienas dzīve ar ap māksliniekiem radīto citādas dzīvošanas auru. Tēli tiek salikti un izjaukti mūsu acu priekšā, rosinot pārdomām aizvien jaunas tēmas. No vienas puses, 20. gs. pasludinājis autora nāvi, tai pašā laikā mums radošu cilvēku dzīves fakti, pateicoties medijiem un soctīkliem, ir pieejamāki nekā jebkad. Nākas pārliecināties, ka mākslinieki nav zaudējuši savu citādas dzīvošanas paraugu lomu sabiedrībā, gluži kā viduslaikos svēto dzīves apraksti bija liecība par citādas dzīvošanas iespējamību. Dzejnieku nāves, ar kurām izrādes stāsts sākās, aizvien ir arguments, jo tas joprojām ir arī sabiedriski nozīmīgi, – ka mūsu starpā ir cilvēki, kuri jūt dziļāk nekā citi, varbūt arī atrodas nāvei tuvāk. Nerakstīšana arī var būt pašnāvība, un arī šī tēma ir izrādē, iesaistot stāstus par joprojām dzīvām dzejniecēm.
Dzejnieks, uzrakstot labu dzejoli, liecina par iespēju būt dzīviem, un tieši šo iespēju būt dzīvam, kultūras piepūli, nevis nāvi, izmeklē izrāde "Atnāc mani vēl satikt".

«Приходи еще раз меня встретить» Алвиса Херманиса – как поэтессы становятся героинями МВД!
Lsm.lv
autors Андрей Шаврей

В Новом Рижском театре (НРТ) его художественный руководитель Алвис Херманис осуществил уже вторую постановку за нынешний сезон – событие! «Приходи еще раз меня встретить» - тот самый случай, когда в начале спектакле окунаешься в жуткую трагедию (жанр, не присущий Херманису) и сразу же выныриваешь из нее, начиная… посмеиваться. Ну, вот вам и чистая «хермановщина».
Ох, вот это как раз тот случай, когда театр и жизнь сплетаются воедино, и в случае с именитым режиссером такое уже не впервой. Помнится, как в 1997-м Вия Артмане ползала по сцене НРТ в роли Графини в херманисовской «Пиковой даме», и все там совпало - и то, что великая актриса завершала свою театральную карьеру на той же сцене, на которой начинала, и то, что имя главного героя Герман по-латышски вдруг звучало как Херманис.
Такие мистические совпадения были и со ставшим уже легендарным спектаклем «Бродский/Барышников», который, так же как и нынешняя постановка, основан на поэзии. Но если спектакль с великим танцовщиком современности (проговорюсь – Алвис тихо сказал в кулуарах, что готовится и новая постановка с М.Н.Б., всё, молчу!) основана чисто на стихах, то нынешняя – не только на поэтических строках именитых (и не очень) латышских поэтесс, но и на рассказах о них. И рассказы эти постоянно балансируют на  грани трагедии и комедии. Короче, почти фарс.
Так вот, о жизненных совпадениях – за пять минут до премьеры сообщают в фейсбуке, что решила покончить с собой скандально известная россиянка Божена Рынска (тоже в своем роде поэтическая дама), а неподалеку садится знаменитая латышская писательница Андра Нейбурга, которая через несколько часов после этой премьеры внезапно уйдет из жизни… А вот и экс-президент Валдис Затлерс в четвертом ряду, имя которого упоминается под занавес спектакля неожиданно для него самого.
Но прочь мистику, давайте взглянем на сцену, на которой мы увидим сценографию, которую смело можно смело отнести к рангу «в такой бы сценографии я пожил…»  Во-первых, все очень стильненько, с двумя антикварными шкафчиками, что сразу привлекают взгляд. Во-вторых, сценография, кстати, самого Херманиса (в этом жанре он уже давно не дебютант) – две половины сцены абсолютно «отзеркалены» и повторяют друг друга. Повторяют, начиная от книжных полок с края сцены, продолжаясь диванчиками, теми самыми шкафчиками, потом  креслами и портретами одного и того же воина времен Отечественной войны 1812 года, на которого в порыве сложных жизненных и поэтических перипетий приезжала глядеть в галерее героев войны в «Эрмитаже» народная поэтесса Латвийской ССР Мирдза Кемпе…
И тут действительно жизнь и театр отражаются друг в друге, как в зеркале. И все логично, тем более что рассказы о поэтессах, написанные Агнессой и Мадарой Руткевичами, совершенно документальны. Например, начинается все с рассказа о юной поэтессе двадцатых годов прошлого века Аустре Скуине. Русская публика ее теперь знает благодаря постановке «Девушка в кафе» в Рижском Русском театре, где ее стихи звучат в переводе Ольги Петерсон. Правда, там все же театральный концерт, и свою музыку на стихи печальной поэтессы великолепно играет Раймонд Паулс. А тут истинный спектакль!
Тут история Аустры разыгрывается двумя актрисами по краю, и обе исполнительницы по жизни - Клявини. Впрочем, однофамилицы – одна Элина, другая Сандра. По ходу пьесы, общую драматургию которой создал опять же неутомимый Херманис, они еще будут соревноваться, узнавая по первой же строчке имена поэтесс прошлого и настоящего. Но, как в старом анекдоте про «углубим эксперимент» - между двумя Клявинями еще две актрисы, которые похожи друг на друга как две капли воды. А это и есть авторы пьесы Агнесе и Мадара Руткевичи, которые вот еще и переодеваются постоянно в костюмы от Кристине Юрьяне и играют поэтесс, судьбы которых трагичны, ну а  иначе ну что же это за поэтессы?
Вот и их русский коллега Владимир Высоцкий справедливо писал: «Кто кончил жизнь трагически, тот истинный поэт», но это мы отвлеклись – лучше сразу к Аустре, по местам жительства которой (12 адресов за пять лет) можно написать, как минимум, повесть о рижской географии. При этом Аустра еще и успела в 23 года утопиться на дамбе АБ, а перед этим еще на всякий случай и отравиться. И остаться при этом в истории латышской поэзии не только благодаря своему последнему поступку, но и, что ценно, самими стихами. Уж не говоря о супруге великого Райниса, об Аспазии, о которой слагают легенду-анекдот, что бульвар, на которой до сих пор стоит Опера, назвали в честь нее еще при жизни, поскольку она однажды появилась на нем обнаженной. Причем на белом коне! Ну вот, пожалуй, яркое исключение – прожила долго, весьма интересно, умерла, как ни крути, на курорте, глядя печально в окно дома в Майори, и вот теперь там отличный музей!
Истории о латышских поэтессах следуют одна за другой, и в результате перед нами небольшая энциклопедия латышской поэзии за последний век. Разумеется, Ария Элксне, которая, увы, вышла из окна совсем недавно, в 1984-м. Конечно, великая Визма Белшевица, которая реально была выдвинута в 1995-м на Нобелевскую премию, но сама Визма сказала, что ну не дадут же латышке премию и, процитировав строки нобелиата Бернарда Шоу о том, что «Нобелевская премия воистину дьявольское изобретение», торжественно ушла в мир иной, став после своей смерти пока еще не установленным памятником самой себе.
Мелькают имена здравствующих Лианы Ланге (в попытках самоубийства не замечена, дама вообще строгая и прекрасная, психологически устойчивая) и Аманды Айзпуриете (и тут одна из драматургов-актрис Руткевичей, как мне кажется, явно приобретает очертания Аманды). Что касается уважаемой гоcпожи Айзпуриете, то представители латышской бульварной прессы, кстати, уже сбились со счету, сколько раз она пыталась уйти из этой жизни – вот пример настоящей поэтессы, у которой, кстати, и стихи великолепные, а не только сама судьба!
А вот имя неизвестное широкой публике – Корнелия Апшкрума. Со сцены зачитывается указ президента Затлерса о том, что в честь 89-летия ей, директору провинциальной библиотеки, вручается Крест Признания. И до сих пор глядевший на постоянно изменяющееся происходящее и постоянно поворачивающий голову со зрителями слева направо, как во время теннисного поединка, Затлерс замирает, услышав свою фамилию. Неплохая поэтесса, кстати. «Приходи еще раз встретить меня» - это, кажется, как раз ее строки. А еще она обладатель награды МВД Латвийской ССР, потому что шла как-то раз со знакомым по провинции вечером в 1983-м, а тут вдруг –хоп! - бандиты. Ну, зарезали спутника. И тогда Корнелия воскликнула страстно и поэтически, почти как Белла Ахмадулина какая, вот почти как сейчас на сцене красавица Элита Клявиня воскликнула: «Ну, зарежь и меня тоже!!!» Без всякого цинизма – тут зал вдруг смеется. Но самое интересное, что бандиты обалдели от такой страсти и ушли дальше, а поэтесса тут же позвонила, куда следует и преступников задержали. И теперь Корнелия работает директором библиотеки - браво! Чем не сюжет?
Знаете, чем этот спектакль мне понравился более всего? Тем, что в нем нет музыки. В смысле – мелодий, песен, которые звучат в любом современном спектакле… На отсутствие музыки я обратил внимание уже после этого полуторачасового спектакля. Но ее отсутствие меня совершенно не опустошило. Поскольку музыкой тут стала игра, режиссура, сценография и… поэзия, в конце концов. Даже если ее зачастую и подают здесь в ироническом ключе. Даже если поднимается вопрос, деградирует ли этот жанр сегодня? Поэзия – это же не просто рифмование слов, это нечто большее. И еще одна большая заслуга этого спектакля в том, что захотелось придти домой и взять с книжной полки стихи Аспазии, Аманды, Лианы, Визмы, даже если и в русском переводе. А такое редко после театра бывает. В моем случае это было в последний раз только пять лет назад, когда я услышал, как великая Светлана Крючкова читает Анну Ахматову. А теперь вот и сейчас…

Histērisko sieviešu katalogs
Žurnāls IR
autors Zane Radzobe

Jaunā Rīgas teātra izrāde Atnāc mani vēl satikt — ironiski un izglītojoši.

Izrāde piedāvā divas tēmas — dvīņi un dzejnieces. Par to, kāpēc Alvi Hermani interesē jaunās literātes Madara un Agnese Rutkēvičas, ar kurām sadarbojoties, tapis šis iestudējums, jautājumu nav — smukas kā bildes, harismātiskas un gandrīz neatšķiramas. Kā zināms, dubultnieki iztēli kairina jau gadu tūkstošiem — kā vienas dvēseles divas pusītes, absolūts labā un ļaunā nošķīrums, dievišķā manifestācija vai dabas kļūda (cirka «frīku» vēsturē dvīņu ir stipri vairāk par ziloņcilvēkiem un bārdainām sievietēm). Taču jautājums par dzejniecēm tomēr ir noslēpumaināks.
Izrādē izmantoti Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Velgas Kriles, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīvesstāsti un dzeja, superīsi pieminētas arī Biruta Skujeniece, Amanda Aizpuriete un Aspazija, kā arī nolasīts pa Madaras un Agneses dzejolim. Līdzīgi kā citās Hermaņa «stāstu» izrādēs, autori ir gan režisors, gan aktieri (šoreiz — māsas Rutkēvičas).
Protams, grūti pateikt, kurš impulss nācis no kura mākslinieka, tāpēc paliksim pie konstatējuma: jaunā izrāde ir radnieciska vairākiem citiem Hermaņa skatuves darbiem (īpaši Oņegins. Komentāri), tikai atšķirība tā, ka šoreiz dramaturģiskais materiāls izstrādāts vājāk un intonācija — ironiskāka. 
Izrāde ir būvēta kā virkne anekdošu par Latvijas dzejnieču personisko dzīvi. Stāsti ir labi zināmi — tipiskais repertuārs, ar kuru literatūras skolotājas vidusskolā bagātina stundas. (Reakcija zālē gan liek domāt, ka humanitārā izglītība Latvijā ir, teikšu politkorekti, krīzē, un Atnāc mani vēl satikt var uztvert arī kā izglītojošu projektu — tā izrādi raksturo sociālo tīklu lietotāji.) No izrādes veidotāju puses gan, jāatzīst, drusku mulsina stāstu atlase. Šie, lai arī zināmākie, ne tuvu nav viss, kas par izvēlētajām dzejniecēm būtu sakāms (brīžam rodas pārdomas, vai tēmām netiek braukts «pa virsu»).
Uzmanību pievērš arī disproporcija — Austrai Skujiņai veltīta gandrīz trešā daļa izrādes, bet nākamie dzejnieču «nogrieznīši» kļūst aizvien īsāki, radot sajūtu, ka pietrūcis laika vai spēka iedziļināties. Bet intriģējošākais ir fakts, ka par minētajām personībām netiek runāts kā par māksliniecēm, bet tikai kā par ekstravagantu biogrāfiju īpašniecēm. Izrādē visas ir histēriķes, visas ir pašnāvnieces (ja nu kāda nav kārusies vai slīcinājusies, autori atrod vietu komentāram, ka pašnāvību var izdarīt arī metaforiski) utt.
Taču galvenais šoreiz nav tas, ko aktrises stāsta, bet gan — kā to dara. Izrādē spēlē četras mākslinieces — abas Rutkēvičas, Sandra un Elita Kļaviņas, un teksti starp viņām ir sadalīti konceptuāli. JRT aktrises stāsta par dzejniecēm virtuves sarunu intonācijās. «Krile pakārās pie aizkaru stangas.» — «Klau, bet cik pamatīgi tā stanga bija piestiprināta...» — «Elksne vienmēr bija eleganta.» — «Nuja, padomju laikā jau tērpus bija grūti dabūt…» It kā nevainīgie teksti ar tikko jūtamu intonācijas maiņu pielīst pilni ironiskas indes, jāatzīst, nogalinoši asprātīgas. Aktrises atgādina Hermaņa Divpadsmit krēslos visu pasauli aptenkot gatavo večiņu jaunākās versijas, bet Sandra Kļaviņa pat atsauc atmiņā Vladislava Nastavševa izrādē Peldošie-ceļojošie vulgāro un neatvairāmi pievilcīgo Ļoļečku. Pāris vietās šim slānim pieslēdzas arī dvīnes: Rutkēvičas pašironiski izspēlējas dialogos par to, kā abām sadalīt vīriešus vai kleitas, kā zināt, vai apkārtējie redz tevi kā tevi pašu… Tonis brīnišķīgi kašķīgs, un, ja tam vēl pievieno Hermaņa telpas iekārtojumu — pārdalīto istabu, kuras puses it kā spoguļojas viena otrā, piekrautas ar stereotipiskiem priekšmetiem (sākot no romantiskiem dīvāniņiem un kumodītēm ar dievināto vīriešu, pārsvarā, protams, dzejnieku, fotogrāfijām, beidzot ar galvaskausiem) —, skaidrs, ka izrāde ir asprātīga. Tomēr — tā nav par mākslu.
Rutkēvičas dzejnieču lomās gan iemiesojas (pamatā gan ārējiem paņēmieniem, mainot sasukas un kleitas, lai atbilstu «oriģinālam»), bet dzeju lasa tā, ka uztveramas ir tikai muzikālās modulācijas, ne paši teksti. Viss skan vienādi. Tas raisa dažādas sajūtas. No vienas puses, jautājumu — kāpēc ignorēt to, ka minētās dzejnieces ir ne tikai aizkustinoši komiski sievišķi, bet arī talantīgas mākslinieces? Vai to, ka viņas īstenībā ir ļoti, ļoti atšķirīgas? Jo no šī materiāla varētu radīt ne tikai asprātīgu komēdiju, ko patlaban var noskatīties JRT, bet arī paradoksālu, dramatisku stāstu par talantu, par daiļradi, par to, ko sievietei maksā būt mākslā.
No otras puses, varbūt izrāde ir tieši par to… Ka ironijas objekts ir ne tik daudz dzejnieces, cik skatītājs, kas grib viņas redzēt tieši šādi. Māsas Rutkēvičas jau arī, protams, ir atšķirīgas, lai gan izrādē uztveram viņas kā identiskas, dekoratīvas būtnes, kas maina kleitas. Neiedziļinoties, pakļaujoties piedāvātajām klišejām. Tāpat kā ar dzejniecēm, kuru dzīvē un daiļradē daudzus vairāk interesē tas, ko viņas vilka mugurā, ar ko gulēja un kādā veidā padarīja sev galu. Dzeja paliek guļot neatvērta dekoratīvi izkārtotā grāmatplauktā…Māsas Madara un Agnese Rutkēvičas, protams, dzīvē ir atšķirīgas, lai gan izrādē uztveram viņas kā identiskas, dekoratīvas būtnes, kas maina kleitas

Bezgalīgais ielūgums
www.pudernica.wordpress.com
autors Māra Bertaite

Nav daudz režisoru, kuri spēj iztikt bez gatava literāra materiāla bet kuru iestudējumu pamatā ir tikai ideja – vēlme runāt caur izrādi par kādu konkrētu fenomenu, notikumu vai cilvēku. Alvis Hermanis ir no tiem nedaudzajiem, kas uzdrīkstas un prot radīt izrādi no idejas. Viņš ir arī no tiem nedaudzajiem, kas spēj savaldīt dzeju un uzlikt tai skatuvei piemērotus iemauktus.
“Atnāc mani vēl satikt” ir skatuves stāstu virkne par piecām 20.gadsimta latviešu dzejniecēm un viņu poētisko mantojumu, kuras vieno laikmets, traģiski trausls liktenis un aizmirstība. Vienlaikus režisoram ir izdevies ar izrādi aptvert daudz plašāku laiktelpu un veltīt to visām latviešu dzejniecēm, to skaitā pašām jaunākajām, un savā ziņā pat varbūt nākamajām.
Izrādes koncepts ir sarežģīts savā vienkāršībā, vienlaikus pašsaprotams un ģeniāls. Visa izrāde ir spogulis – tik daudzslāņaini konstruēts, ka atspoguļotie labirinti pat apmulsina. Skatuve iekārtota spoguļskatā – viena puse dublē otru. Ar spoguļa precizitāti idejiski nošķirtajās telpās kustas / dzīvo arī spoguļattēli māsas Rutkēvičas. Ar plānoti mazāku sinhronitāti, vien līdzību – “māsas” Kļaviņas (un es domāju, ka uzvārdu sakritībai ir bijusi nozīme aktrišu atlasē). No vienas puses, katrā skatuves malā noris individuāla, patstāvīga darbība: acis uztver četrus cilvēkus. No otras puses, prāts tos pludina kopā pa divi, nenošķirot faktisko realitāti no iecerētā koncepta, ka viss notiekošais ir vien spoguļattēls. Iespējams pat, ka viens uz otru lūkojas divi atspulgi bez oriģināla.
Spogulis kā priekšmets allaž bijis apdvests ar zināmu misticisma auru: izmantots garu izsaukšanai vai kā portāls uz citām pasaulēm. Arī šai spoguļa nozīmei ir būtiska loma izrādē, kurā galvenokārt gaida tikšanās ar dzejniecēm, kas mirušas, tomēr rēgaini dzīvas un mēmi klātesošas pārpasaulīgi lēni ģērbjas, pārvietojas vai skumji un graciozi pozē sēdmēbelēs. Izrādes vajadzībām simboliskais spogulis kļuvis par veidu, kā tagadnei raudzīties uz pagātni – caur sevi, caur saviem vaibstiem.
Varbūt ir nedaudz pārspīlēti saukt izrādi par teātra detektīvu, kā tas ierakstīts JRT mājaslapā – detektīvs kā žanrs ierasti pieprasa ne vien noslēpumu, bet arī tā risinājumu, taču šeit tāda nav. Ir akvareliski pludinātas brīnišķīgas personības, intriģējošiem triepieniem sabiezinātas mīklas un mistika, taču pamatā visi stāsti sākas ne no kurienes un tāpat beidzas nekurienē. Un citādi nemaz nevar būt, jo lielāko daļu noslēpumu spētu atklāt tikai pašas mirušās. Šīs izrādes mērķis nav bijis nedz pierakstīt vēsturei jaunas lappuses, nedz mākslinieciskos nolūkos piedēvēt kādreiz dzīvojošiem cilvēkiem nekad nepiedzīvotas domas vai jūtas – izrāde aicina uz satikšanos. Tā notrauš putekļus gan dzejai kopumā (kā nedaudz piemirstai vērtībai), gan konkrētām autorēm, kas šodien saņem nepelnīti maz uzmanības.
Lai gan izrāde ir par dzejniecēm, tomēr pašas dzejas izrādē nav daudz. Visvairāk izrādē ir dzejai raksturīgās smeldzes, trausluma un, jā – personības. “Atnāc mani vēl satikt” necenšas iepazīstināt skatītāju ar katras autores dzeju, bet pievērš uzmanību šo dāmu personībām, caur dzīvesstāstu ieinteresējot arī radošajā mantojumā. Izrāde teju uzdod mājasdarbu – lasīt Mirdzas Ķempes vai Ārijas Elksnes, vai kādas citas (jebkuras, patiesībā!) latviešu autores dzeju un redzēt tajā ne sevi, kā to parasti darām, bet autoru. Nemeklēt to, kas rezonē lasītājā, bet to, kas dzejas autorei neatliekami licis uzrakstīt šādas rindas.
Savukārt tā dzeja, ko visai skopi, vien kacekļa tiesu piedāvā izrāde, deklamē Agnese un Madara Rutkēvičas, kas ēteriski un nepasaulīgi ar nopietnajām, klusējošajām sejām uz brīdi ilustrē Austru Skujiņu, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni, Velgu Krili un Vizmu Belševicu. Dzejas lasījumi izpildīti neierastā, stieptā un nedaudz eksaltētā intonācijā (līdzīgi savu dzeju lasījis Brodskis), un, pateicoties mikrofoniem, viņu balsis skan no augšas pretēji Sandras Kļaviņas un Elitas Kļaviņas klātesīgajām, no viņu pašu mutēm skanošajām balsīm. Izvēlētajai dzejas lasījuma manierei ir ne vien pārpasaulīgs, bet arī hipnotisks skanējums. Ritmiski, klusināti un maigi (bet spēcīgi!) skandēta, tā padara otršķirīgus vārdus un saturu, priekšplānā izvirzot aktrišu balsis, un panāk jau izrādes aprakstā pieteikto misticisma auru.
Lai neradītu maldīgu priekšstatu, ka izrāde ir kāds spiritisma seanss vai gaudena literatūras vēsture, nedrīkst nepieminēt garšīgo un nesamāksloto humoru, kas ik pa brīdim uzvirmo līdzīgi šampanieša burbuļiem. Humors šai izrādē ieslēpts asprātīgās teksta pasāžās, ne darbībā (kas ir visai pasīva un neuzbāžas saturam), saglabājot to gaumīgo līdzsvaru, kad smieklīgais atdzīvina, bet nenomāc nopietno un iztiek bez kariķēšanas un pārspīlējumiem.
Teksts ir izrādes bagātība – blīvs un krāšņs tas gulstas pār skatītāju un nav pilnībā uztverams ar vienu īso dzirdēšanas mirkli. Jau izrādes nosaukums vien ir jēgietilpīgs un uz darbību aicinošs, tas vēlas skatītāja līdzdarbību, ne tikai pasīvu vērošanu. No šīs izrādes nevar aiziet ar pabeigtības izjūtu. Ar pilnumu, kas rodas no gandarījuma – jā, bet ne ar pabeigtību. Dzeja atrodas vienmēr atvērtā, turpinošā stāvoklī, un izrāde vedina skatītāju individuāli pievērsties dzejai arī pēc gaismu ieslēgšanas zālē. “Atnāc mani vēl satikt”, šis sirēniskais aicinājums gluži vai pieprasa izrādi skatīties vairāk nekā vienu reizi, un – esmu pārliecināta – ikreiz atklātos jauns slānis vai šķautne. Tas ir kā smeldzīgs atgādinājums un bezgalīgs (ie)lūgums satikties ar dzeju
Izrādē lielu lomu spēlē personības, turklāt ne tikai izrādē minēto dzejnieču, bet arī četru aktrišu personības. Nevaru spriest par izrādes režisora Alvja Hermaņa sākotnējo ieceri uzbūvēt izrādi tikai ar Agneses un Madaras piedalīšanos, taču galarezultāts ar “māsu” Kļaviņu iesaisti liek domāt, ka šis ir labākais variants. Un ne tādēļ, ka māsas Rutkēvičas būtu garlaicīgas vai nemākulīgas – pilnīgi pretēji! (Par māsām katru atsevišķi izteikties man ir grūti, jo izrādē ir darīts viss, lai jau pēc izskata grūti atšķiramās dvīnes tiktu uztvertas kā viens veselums. Dažādība saskatāma vien sīkās atšķirībās plastikā, ne vairāk.) Viņu teju puscaurspīdīgie jūgendstila tēli, kas palaikam sastingst apzināti skaistās un iestudēti smeldzīgās pozās konkurē ar atturīgajām, tomēr vitālajām skatuves partnerēm. Bez Sandras Kļaviņas un Elitas Kļaviņas stāstījuma izrāde zaudētu saturu, savukārt, uzticot tekstu runāt Agnesei un Madarai, ciestu estētiskā koncepcija un virmojošā noskaņa.
Elita un Sandra izrādē apzināti spēlē līdzinieces, necenzdamās radīt priekšstatu par otru dvīņu pāri. Pretēji rēgainajām māsām Rutkēvičām, par kurām nav šaubu – tās ir aizspogulijā mītošas viena attēla divas puses, Elita un Sandra ir ķermeniskas, pragmatiskas un klātesošas. Paliekot atbilstoši aktrišu dabīgajai psihofizikai, Elitas Kļaviņas tēls ir rezervētāks un lietišķāks, savukārt Sandra Kļaviņa, kā allaž, izstaro aumaļainu šarmu un valdzinājumu. Pat apģērbs pakļaujas šo dāmu būtībai: kaut apģērbtas pamatā vienādi un neuzkrītoši, Elita valkā klasiskus biroja tipa zīmuļsvārkus, kamēr Sandrai mugurā tādi paši no ādas. Neko nezinot par aktrišu savsarpējām attiecībām ārpus teātra, izrādē rodas pārliecība, ka uz skatuves viņas ir gan kolēģes (izrādes vajadzībām), gan draudzenes – par spīti (vai pateicoties) viņu atšķirībām un vienlaikus vēlmei līdzināties.
 


 

Skatītāju testēšana?
www.satori.lv
autors Silvija Radzobe

Tāpat kā daudzi citi Jaunā Rīgas teātra skatītāji, Alvja Hermaņa jauno izrādi "Atnāc mani vēl satikt" skatījos ar spriegu uzmanību – kā mēdz teikt, aizturot elpu. Tikai manai uzmanībai varbūt bija mazliet citāds raksturs. Par laimi vai par nelaimi, esmu studējusi latviešu filoloģiju, tiesa, padomju laikā, bet pie vairākiem izciliem pedagogiem. Pēc tam dažus gadus strādāju izdevniecībā "Liesma", kur ar literātiem, kā arī ar oficiāliem, bet vēl vairāk neoficiāliem stāstiem par viņiem saskāros katru dienu. Tāpēc varu liecināt – viss izrādē dzirdamais par deviņām dzejniecēm filologu aprindās ir zināms un atbilst patiesībai vai vismaz leģendām, kas uzdotas par patiesību. Vienīgais precizējums – Biruta Skujeniece savu vienīgo dzejoļu krājumu vis nenosauca "Nakts vilcieni", to izdarīja viņas dzejas izlases veidotāji 1988. gadā. Skujenieces krājuma oriģinālais nosaukums ir "Staru spārni pār dūmainu upurtrauku".
Tā kā tekstiem (tos sarakstījis Alvis Hermanis, dzejniece Agnese Rutkēviča un dramaturģe Madara Rutkēviča), kas komentē latviešu dzejnieču personības, nepārprotami piemīt "dzeltens" jeb anekdotisks raksturs, tad izjutu nožēlu, ka kolorītā Aspazija pagodināta tikai ar vienu anekdoti par to, ka plika jājusi uz balta zirga. Vēl krāsainākas taču ir citas: kā Aspazija slauca govi, bet Rainis to turēja aiz astes vai arī kurā Rīgas hotelī un kā Aspazija un Rainis no "jūs" pārgāja uz "tu", "bumbiereņu" trūkums kā iemesls tam, kāpēc dzejniecei nebija bērnu un tā tālāk. Tāpat vīlos par Birutas Skujenieces lakonisko un paviršo pieminējumu – ja nu kāda latviešu sieviešu-mākslinieču vidū bijusi apveltīta ar neatkārtojamu erotisko vilkmi, tad tā ir tieši viņa – galu galā aptīt ap pirkstu Raini, Jāni Sudrabkalnu un Rīgas policijas priekšnieku nevar vis kura katra. Un te nonākam pie viena no izrādes objektīvajiem trūkumiem – atvēziens jeb pretenzija viencēliena izrādē aptvert deviņas dzejnieces ir neiespējams uzdevums, tāpēc reāli tiek stāstīts par piecām – Austru Skujiņu, Mirdzu Ķempi, Velgu Krili, Āriju Elksni un Kornēliju Apškrūmu. Savukārt Biruta Skujeniece, Vizma Belševica, Aspazija, Amanda Aizpuriete tiek piesauktas vien garāmejot. Varētu arī tā, ja kļūtu skaidrs cēlonis, kādēļ uzmanības lokā nonākušas tieši šīs, nevis citas dzejnieces, bet šādu iemeslu  diemžēl nespēju saskatīt. (Ienāca prātā neobligāta doma, ka varētu tapt interesants teātra pētījums par naivistu jeb neprofesionālu dzejnieku sacerējumu milzīgo popularitāti mūsdienās, pievēršoties Kornēlijas Apškrūmas un viņas dubultnieka Guntara Rača dzejoļiem un to funkcijai sabiedrībā.)
Presē vīdēja informācija, ka izrāde caurlūkošot dzejnieču-pašnāvnieču likteņus, bet no izrādē minētajām aizgājušas nāvē, pašas "sev pieliekot roku", trīs dzejnieces – Skujiņa, Krile un Elksne. Spēlēties mākslā ar un par nāvi, pie tam darīt to ironiskā aspektā, manuprāt, vienmēr ir ļoti riskants gājiens, bet tas nav neiespējami. Piemēram, stāsts par Skujiņas noslīcināšanos, ko šķietami komisku padara kāds viņas cienītājs, kas inscenējis pats savu noslīcināšanos, cerēdams iegūt uzmanību, ir ļoti labs piemērs eksistences traģikomiskajiem paradoksiem – dzīve mēdz parodēt traģiku. Skujiņas nāves faktu ar savu rīcību parodējis ne tikai viņas laikabiedrs Fēlikss Stabule, bet arī Marģers Zariņš savā romānā "Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata" (1973), ko mēdz uzskatīt par pirmo izteikti postmodernās prozas paraugu latviešu literatūrā. Lūk, iestudēt šo hofmaniski kafkiānisko vīziju būtu īstais eksāmens, lai pārbaudītu, vai teātra māksla patiešām ir visspēcīga. Toties pāris teikumi, kas apcer Kriles pakāršanās tehniskos aspektus, manuprāt, pārkāpj labas gaumes un elementāras cilvēciskās cieņas robežas. Tāpat mani aizskāra, iespējams, visizcilākās izrādē apskatītās dzejnieces – Vizmas Belševicas – garāmejot pieminētā dēla zaudēšanas traģēdija, lai pateiktu vien to, ka pašnāvības var būt dažādas. Lūk, klausieties, skatītāji, varbūt nebijāt dzirdējuši – Belševica izdarīja pašnāvību kā dzejniece, pārtraucot rakstīt dzeju pēc Klāva Elsberga traģiskās nāves jaunības plaukumā. Šajos un vairākos citos gadījumos jutu atgrūšanos no izrādes, piemēram, kad tika pieminētas Skujiņas caurās zeķes, bet netika norādīts, ka šī informācija gūta no Arvīda Griguļa "atmiņām", kurš, kā uzskatīja vairāki viņa laikabiedri, dzejniecei atriebās par seksuālo tīkojumu noraidījumu pēc tam, kad bija viņai reiz devis pajumti.
Vēlāk pārdomājot redzēto, nonācu pie secinājuma, ka, iespējams, abas aktrises, kas "atskaņo" tekstus par dzejniecēm, – Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa – tomēr nepārstāv teātra, bet gan kādu citu pozīciju. Lai paskaidrotu savu viedokli, beidzot jāpievēršas pašai izrādei.
Skatuvē, kas  šķietami pārdalīta uz pusēm, iekārtotas divas identiskas istabiņas, gar kuru sienām augsti plaukti ar grāmatām, daži stila krēsli, dīvānveidīgi zviļņi, drēbju pakaramie ar dažādu krāsu tualetēm, spoguļi un bufete, uz kuras drūzmējas dzejnieku-vīriešu fotoattēli dažāda izmēra un formas rāmīšos. Scenogrāfijas autors Alvis Hermanis. Abas dzejnieču dzīves komentētājas "dzīvo" katra savā skatuves pusē, fiziski telpā satiekoties vien pāris reižu, tāpat kā māsas – identiskās dvīnes Agnese un Madara Rutkēvičas, kuras iejūtas dažādo dzejnieču tēlos un runā viņu dzeju. Īstenībā māsas Rutkēvičas izrādē nepretendē kļūt par dzejnieču dubultniecēm, bet tikai par kostīmos tērptām dzejas izpildītājām. Par to liecina pāris sadzīviski dialogi, kuros māsas asprātīgi diskutē par tēmu, "vai viegli būt dvīnēm". Šādi šķietami neobligāti iespraudumi, izpildīti šarmantā veidā, patiesībā ir atsvešinājuma līdzeklis, lai uzsvērtu, ka viņas ir reālas sievietes, kas izpilda dzeju, nevis konkrētās dzejnieces.
Izrādes konstrukcija šķiet vienkārša un loģiska – komentētājas izklāsta divdomīgus un ironiskus faktus par dzejnieču dzīvi. Māsas Rutkēvičas tikmēr mūsu acu priekšā maina kostīmus un atklāj kombinē tērptus, ideālus augumus, ieritinājušās dīvānā vai sēžot ar daiļi izliektām kājām, eleganti kūpina cigaretes garās iemutēs un deklamē attiecīgo dzejnieču dzeju. Abas aktrises, ģērbtas melnos, oficiālos biroja tērpos, "uzbur" dzejnieču tēlus, runādamas viena caur otru. Elitas Kļaviņas intonācija ir gandrīz neitrāla, bet Sandra Kļaviņa neslēpj savu attieksmi pret raksturojamajām personām – ironiska ir ne tikai viņas balss intonācija, bet arī valšķīgais acu skatiens, ar ko tā veras zālē. Elita parasti aizsāk tēmu, bet Sandra to izvērš, papildinādama ar piparotām un ekscentriskām detaļām. Šāda "literatūras vēstures" stunda, kas atgādina mūsdienu dzelteno žurnālu neapstāšanos nekādu slavenību privātās dzīves sliekšņu priekšā, pārbauda, kā es to saprotu, vienlaikus divus objektus: dzejnieču tēlus, kam, protams, pieder arī to sarakstītā dzeja, un skatītāju auditoriju. Māsu Rutkēviču balsis ar mikrofonu palīdzību ir atsvešinātas un kontrastē ar abu aktrišu-komentētāju dabiskajām, tiešajām, pat pašpārliecinātajām balss intonācijām.
Rezultāts divkaujai, kurā sacenšas teksti jeb "tenkas" ar dzeju, ir neviennozīmīgs. Lietišķo, profesionālo aktrišu nemainīgais vizuālais tēls kontrastē ar dvīņumāsu vizuālo tēlu, kas ir glezns, trausls, mainīgs un rada priekšstatu par to, ka profesionālisms apdraud dabiskumu, ko māsām kā aktiermākslas amatierēm izdodas saglabāt. Atsvešinājums un nemainīgā murrājoši piepaceltā intonācija, kas tekstu ļauj saprast tikai daļēji, iespējams, pretendē uz dzejas kā mistiskas atklāsmes vai buramvārdu statusu.
Ar laiku vienveidīgā atkārtošanās nogurdina. Un – dzejai neizdodas pārvarēt tenkas par to radītājām, pacelties tām pāri. Vai vismaz radīt vienlīdz spilgtu iespaidu ar tām, lai rastos JRT oriģinālais groteskas stils, kurā ar vienādām tiesībām savienojas ironija un lirika. (Ienāk prātā, nez, kāds būtu rezultāts, ja aktrises apmainītos lomām ar neprofesionālajām dzejas izpildītājām.)
Pat ja izrāde "nereabilitē" dzejnieču mākslu mūsu acu priekšā, iespējams, tā tomēr veic noderīgu audzinošu funkciju – ieintriģējot auditoriju ar lielākajai skatītāju daļai nezināmām literārās dzīves anekdotēm, tā varbūt rada interesi par šo dzejnieču dzeju. Viens otrs, aizgājis mājās, internetā sameklēs kādu dzejoli, lai pārliecinātos, ko tad īsti rakstījušas šīs dīvainās būtnes, un tādējādi cels savu erudīcijas līmeni. Nevajag taču iedomāties, ka visi ir absolvējuši Filoloģijas fakultāti. Taču vienā ziņā teātris neapšaubāmi trāpījis desmitniekā – kuru gan neinteresē "dzeltenās" preses publikācijas par slavenībām? Tās lasa visi – pat tie, kas to noliedz. Viduslaikos dzimusī karnevāla kultūra, kas zemo paaugstina un augsto pazemina, ir dzīva joprojām, jo iemieso kādu cilvēciskas būtnes, iespējams, atavisku, bet neiznīcināmi vitālu vajadzību pēc neiespējamās "vispārējās vienlīdzības". Tāpēc svarīgi saprast, ka teātris, iespējams, ironiskā veidā apspēlē ne tikai dzejnieces, bet arī mūs, skatītājus. Testē mūs. Jo kurš gan izsvērs, kas īsti ir mūsu izrādē gūtā gandarījuma pamatā – noslēpumainās, vāji uztveramās dzejas smalkās vibrācijas vai iespēja apmierināt ziņkāri, pieplokot atslēgas caurumam, lai ielūkotos svešas dzīves noslēpumos.
Prātā gan nāk arī tas, ka Alvis Hermanis savā jaunākajā izrādē (pat ieceres līmenī) nav bijis gluži oriģināls, jo nocelt slavenas personības no pjedestāla, kur tās uzstutējuši (gan – ne gluži bez pamata) kaislie pielūdzēji, viņš tiecies arī vairākās citās izrādēs – "Ziedonis un Visums", "Zilākalna Marta", "Oņegins. Komentāri". "Oņeginā" bija pat adekvāta izrādes struktūra – dzejas lasījums un kritiska rakstura komentāri. Un tomēr visos šajos gadījumos teātra fokuss bijis vērsts arī uz skatītāju apziņu un prāta stāvokli, viņu prasmi pašiem izdarīt secinājumus par skatuvē redzamo. Šāda pieeja liecina ne jau par režisora skaudību pret citu slavu, bet par iedarbīgu paņēmienu, kas apskatāmajā parādībā, pieejot tai analītiski, ne tikai emociju līmenī, palīdz ieraudzīt jaunu vai dziļāku būtību. Šo paņēmienu var tipoloģiski salīdzināt ar jau minēto karnevāla kultūru, par kuru Mihails Bahtins savā slavenajā apcerējumā par Fransuā Rablē raksta: "izdzenot" vienu vai otru parādību caur karnevāla smieklu uguni, kļūst redzams, kas tajā palicis dzīvs, nepakļauts smieklu liesmu iznīcībai. Var arī atcerēties Vsevoloda Meierholda biomehānikas principu (tikai garīgā, ne fiziskā aspektā): pirms katras kustības uz priekšu ir atkustība, proti, ķermeņa maksimāla atvirzīšana no mērķa virziena, lai pēc tam kustība uz priekšu iegūtu lielāku paātrinājumu.
Kāds cits režisora "pašcitējums" gan šķiet izmantots vien tāpēc, lai kaut kā nobeigtu izrādi, jo nekas cits nav ienācis prātā. Finālā māsas Rutkēvičas izvelk no bufetes torti un sāk ar pirkstiem to ēst, smērējot uz sejas garnējuma rožu sviestu un putukrējumu. Tas ir tik burtisks Hermaņa izcilās izrādes "Soņa" citāts, ka labāk gribētos, lai viņas ēstu ko citu vai kaut kā citādi, ja nu šai vietā obligāti jāēd. Kaut gan... Varbūt ainā "tortes negausīgā ēšana" Rutkēvičas iegūst vēl trešo identitāti – tiek pielīdzinātas mums, skatītājiem. Arī mēs visas izrādes laikā esam "ēduši" mākslu – gan anekdotes par dzejas radītājām, gan viņu radīto dzeju.

Divas lotiņas kā dzejnieces
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
autors Undīne Adamaite

Kur īsti aizved šī ekskursija latviešu dzejnieču vēsturē? Vai tā pasaka to, ka «dzejnieču mums ir vesels bars» un visas kādu mīlēja un kaut ko ģērba mugurā, vai kaut ko vairāk? Teksts Undīne Adamaite
Aina, ko skatītājs ierauga uz skatuves, protams, nolaupa uzmanību uzreiz un notur intrigā visu izrādes laiku. Atnāc mani vēl satikt citu Jaunā Rīgas teātra izrāžu kontekstā ir ļoti īsa -vien stundu un četrdesmit minūšu. Alvim Hermanim iemīļotajā šaurajā telpas strēlē spoguļattēlā iekārtotas divas pilnīgi vienādas istabas ar robežlīniju vidū. Bufete, gulta, grāmatplaukts, dzeltenas tapetes, sarkani krēsli, rakstāmpults, glezna ar ģenerāli Alekseju Jermolovu, pakaramie, uz kuriem karājas visu izrādē piesaukto un iemiesoto dzejnieču «ādas» - kleitas un mēteļi, kuras dvīņu māsas (turpmāk -Māsas) - literātes Agnese un Madara Rutkēvičas - izrādes laikā vienu pēc otras uzvilks. Tā varētu būt neskaitāmus mitekļus mainījušās Austras Skujiņas sapņu istaba ar «savu gultiņu». Protams, nevar nenākt prātā arī Virdžīnijas Vulfas «savas istabas» tēls. Ir vilinājums pētīt visas bufetē izkārtotās liktenīgo dižgaru fotogrāfijas gluži kā spēlītē «atrodi desmit atšķirības». Vai tiešām visas ir izkārtotas spoguļattēlā? Var novērtēt izrāžu vadītājas Lindas Zaharovas darbu, kurai visi rekvizīti pirms katras izrādes ir precīzi jāizkārto.
DZEJNIECES MĒTELIS
Atnāc mani vēl satikt pamatā ir suģestējoša tieši šo autentisko faktūru ziņā. Kā vienmēr mākslinieces Kristīnes Jurjānes filigrānajā sadarbībā ar grima mākslinieci Ilzi Trumpi, ir virsvērtība un katra detaļa ir izstrādāta līdz pilnībai. Neputna izdotajā grāmatā Alvis Hermanis režisors atceras, ka, piemēram, veidojot scenogrāfiju Soņai, Kristīne Jurjāne īpaši braukusi uz Pēterburgu, lai no veca pamesta dzīvokļa izlauztu un atvestu parketa dēlīšus. Es esmu pārliecināta, ka Kristīne Jurjāne līdz pēdējam diedziņam ir izpētījusi laikmeta fonu un konkrētās personības. Varbūt viņu vajadzēja ņemt talkā pie izrādes tekstu radīšanas, jo, lai kā negribētos to atzīt, jēgas riecientiņš aiz šīs retro faktūru ekskursijas šķiet tomēr visai paplāns.
Var arī sajūsmināties par dzejnieču portretisko līdzību, ko panāk mākslinieces. Te mūsu priekšā ir 20.-30. gadu jaunavas zīda kleitās, slaikiem pirkstiem (Austra Skujiņa), kādas savos dzejoļos apdzied Čaks, te - Vizma Belševica lakatiņā un biezām brillēm, te, manuprāt, pats grūtākais uzdevums - Ārija Elksne, jo vieglāk ir atainot Mirdzu Ķempi, uzvelkot koši sarkano mēteli un groteskā pārspīlējumā sakraujot uz galvas cepurīšu torņus, nekā portretēt Elksnes pelēki mirdzošo ieturēto eleganci bez ekstravagantām pazīšanas zīmēm.
DETEKTĪVES IZKLAIDĒJAS?
Kurš gan strīdēsies, ka abas Māsas, līdzīgas kā divas ūdens piles, ir vērojuma cienīgas kā eksotiski augi botāniskajā dārzā. Kā nāras, efejas, jūraszirdziņi viņas slīd, vijas, sper soļus uz grīdas, it kā bristu jūrā. Alvja Hermaņa sieviešu tēliem tipiskām liegām drusku somnambuliskām daiļām kustībām atlaižas dīvānos un lasa, lasa, lasa dzeju. Tā, kā jau pieņemts uzskatīt, ka dzejniekiem jālasa, - skumji un stiepti, vārdus vienā laidā sapludinot. Uz zināmu brīdi Māsu parādībai izdodas radīt sajūtu par dzejnieču mūžīgajām dvēselēm, kurām, kā jau Aspazija sacījusi, «zemes virsū nav mājas». Bet vai viņu šarms un amatieriskās aktiermākslas prasmes var aizpildīt visu izrādi, pat ja tā ir īsa, par to vēl varētu pastrīdēties. Kamēr Māsas stāv ar mugurām pret zāli kā Vilkumuižu jaunkundžu potenciālās māsas, iznāk divas mūsdienīgas labi koptas dāmas melnā ap četrdesmit, īsiem zīmuļsvārkiem un augstpapēžu kurpēm, kurās, smeļot no sev labi pārbaudītu izteiksmes līdzekļu arsenāla, tomēr ar lielu aizrautību un spēles garšu iedzīvojas Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa. Kas viņas īsti ir? Detektīves, kas it kā šķetina sižetu par vairākām sieviešu pašnāvībām, kuru kabatās atrasts viens un tas pats dzejolis. Šis dramaturģiskais karkass, kura ietvarā savērpti visvisādi gadījumi iz Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Ārijas Elksnes, Velgas Kriles, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīves. Brīžiem rodas iespaids, ka varbūt tās ir divas biznesa vai advokatūras lietišķuma nogurdinātas dāmas, kas kādā vakarā pirms 8. marta ļaujas nedaudz ezotērikai un šķīvīša dan-cināšanai, pie viena pavelkot ārā pa dzejas grāmatiņai no sen neaiztiktā grāmatplaukta un papīpējot retro cigaretes ar iemuti. Un dzeja dāmām trāpa! Jo dvēsele taču ir arī XXI gadsimta ironiskām, skeptiskām un pat nedaudz ciniskām dāmām. Īpaši labi šo tēlu sev ir pielaikojusi Sandras Kļaviņas Teicēja. Ir gluži skaidrs, ka viņai jau nu nav un nebūs nekā kopīga ar kaut kādām tur «smalkajām kaitēm», bet kaut kas tomēr nedod mieru... Elita Kļaviņa šajā pārī vairāk ir racionālais un nosvērtais detektīvs.
Māsas tikai lasa/runā dzeju, bet abu Kļaviņu sieviešu tēlu mutēs likta kolāža no dažādiem avīžu un citiem dokumentāliem materiāliem. Tā, piemēram, izrāde sākas ar visai detalizētu 1932. gada 5. septembra Jaunākajā Ziņās publicētu aprakstu par Austras Skujiņas pašnāvības apstākļiem. Teātris piesaka, ka izrādi veidos «mazzināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam - dzeja». Nevaru lepoties ar dziļām zināšanām latviešu dzejas vēsturē, tomēr fakti radīja drīzāk vikipēdisku iespaidu. Drusku par mākslu, drusku par privāto dzīvi, drusku par laikmetu. Jau ejot mājās pēc izrādes, pazib galvā doma: varbūt stāsts bija par laikmeta plakanumu, kuram no dzejnieka vajag tik maz -klaču par viņa nāvi un sirdslietām dzeltenās preses virsrakstu līmenī?
Jaunais Rīgas teātris pats ir uzlicis ļoti augstu latiņu oriģināldramaturģijas radīšanā, dzīves materiāla pētniecībā un tā spožā, t.i., tēlaini mērķtiecīgā montāžā. Latviešu mīlestības, Viļa Daudziņa Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi (Dailes namā, sadarbībā ar Valmieras Drāmas teātra aktieri Mārtiņu Meieru un mūziķi Jēkabu Nīmani) un nesenās Gunas Zariņas monoizrādes Dieviņš pillā, kas bija veltīta latviešu dzejas tīrradnim Aivaram Neibartam, kontekstā Atnāc mani vēl satikt Māsu veidoto dramaturģiju ir grūti atzīt par veiksmīgu. Dara aizdomīgu tie «plikie» smiekli, kas skan izrādes laikā. Tie nekad nav bijuši JRT smiekli, lai arī esam taču smējušies līdz krampjiem.
DVĪŅU PIGORI
Izrādē ienāk arī Māsu teju dokumentālas sarunas. Brīžiem šķiet - varbūt aizsāksies kāds gluži nopietns motīvs par to, cik patiesībā sarežģīti un mulsinoši ir būt dvīnim, bet telefonsarunas tomēr aizvirzās pamatā divu Lotiņu stilā, par tautas mulsināšanu ar savu fenomenālo līdzību -par pases aizņemšanos, jo neviens jau tāpat neatšķirs, un māsas drēbju vilkšanu. Tas ir mīlīgi un asprātīgi, bet arī šis motīvs ātri apsīkst, tā arī īsti neiemetinājies izrādes ķermenī. Izrāde slidinās no vienas tēmas uz otru.
Sezonas sākumā Alvis Hermanis atklāja vēlēšanos uzrunāt cilvēkus vienkāršāk un likt pasmaidīt. To vajag, kāda runa! Tomēr šajā izrādē, pieļauju, daudzi neiebilstu, ja tiktu intelektuāli un emocionāli apgrūtināti mazliet vairāk. Ja vienu stundu un 40 minūšu garā izrādē vienā telpā jāsadzīvo dvīņu sajaukšanas pigoriem ar Velgas Kriles pakāršanos tēva siksnā pie aizkaru stangas, nu, piedodiet. Sanāk tomēr pārāk dīvaini akcenti un smaguma/viegluma centri.
Ar vienu vārdu sakot, dzejnieču mums vesels bars, pārfrāzējot. Un visas kaut kādas tādas dīvainas? Interesanti, ka vienīgā joprojām mūsu vidū esošā dzejniece, kas ir iekļauta izrādē, ir tieši Kornēlija Apškrūma (viņas dzejas rinda izvēlēta arī izrādes nosaukumā), nevis, piemēram, Inga Gaile, Anna Rancāne, Liāna Langa vai Ingmāra Balode.
Varbūt nekļuvu par šīs izrādes ideālo mērķauditoriju tāpēc, ka laikam nekad nespēšu izjust tortes sejā ķēpāšanas poēziju. Bet tieši ar to beidzas izrāde. Lieliski, protams, ir tas, ka šo dzejnieču vārdi ir atgādināti, nāk pavasaris, ļoti gribas dzīvot, un varam doties uz botānisko dārzu lasīt viņu dzeju.

Dzejas vakars ar dvīnēm un torti
http://www.kroders.lv/verte/1259
autors Valda Čakare

Kāpēc gan ne
“Atnāc mani vēl satikt!” aicina Jaunā Rīgas teātra afiša. Kāpēc gan ne? Satikt Alvja Hermaņa izrādi noteikti ir vērts, tikai varbūt ne gluži to potenciālo ieguvumu dēļ, kuri tiek solīti teātra mājaslapā. Proti, maz zināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam – dzeja. Fakti izrādās stipri vien zināmi, kaut gan – tas droši vien ir individuāli, kā kuram – noslēpumos nav akurāt nekā mistiska, bet kas ir “latviešu maģiskais reālisms”, nepavisam netop skaidrs. Dzeja? Jā, tā gan ir klātesoša un skan četrās sieviešu balsīs pusotras stundas garumā.
Toties jau ar pirmo izrādes mirkli uzmanību piesaista Hermaņa galvenais trumpis – dvīņumāsu Agneses un Madaras Rutkēviču apburošais twin-pack. Slaidas, skaistas, tumšu kuplu matu ieskautām bālām sejām, robertvilsoniski lēnīgas, viņas unisonā citu pēc citas nomaina pozas, Kristīnes Jurjānes veidotās laikmetam un valkātājas individualitātei nevainojami atbilstīgās kleitas un 20. gadsimta dzejnieču tēlus no Aspazijas līdz Kornēlijai Apškrūmai.
Hermani acīmredzami vilina atkārtojuma figūra – gan tēlos, gan valodā, jo viena otru atkārto ne tikai dvīnes/literātes Agnese un Madara, kuras abas ir Rutkēvičas, bet arī aktrises Elita un Sandra, kuras nav dvīnes, toties abas ir Kļaviņas. Rutkēvičas ir zīme visām dzejniecēm, Kļaviņas – visām lasītājām, turklāt tādām, kuras interesē mākslinieku privātā dzīve, ezotērika un arī vīrieši. Dzejnieču vīri, dēli, mīļākie, pielūgsmes objekti un pielūdzēji gan uz skatuves “dzīvā veidā” neparādās, jo palikuši programmas vāciņos un ģīmetnēs, kuras drūzmējas uz spēles laukumā novietotajām kumodēm.
Ja Andra Kiviča nebūtu
Principi, pēc kuriem izrādes literārā pamata veidotāji – Hermanis un māsas Rutkēvičas – izvēlējušies savus mākslinieciskās izpētes objektus, vismaz sākumā paliek miglā tīti. Piederība dzīvajiem vai mirušajiem? Dominējošie motīvi? Talanta mērogi? Izvēle beigt dzīvi pēc pašas gribas? Tomēr nē. Bet galu galā kopsaucējs atrodas. Par visām izrādē minētajām dzejniecēm eksistē bagātīga sadzīves “folklora”: ierunāti priekšstati, leģendas un aizkulišu tenkas. Izrāde tās dāsni un ar garšu reproducē, liekot ne vienam vien recenzentam uzdot likumsakarīgo jautājumu – kāpēc?
“Pieklājīgam cilvēkam zemapziņas nav,” konstatē viena no dzejniecēm (šķiet, Vizma Belševica) pēc tam, kad nostrostējusi Freidu par cilvēka eksistences daudzveidīgo izpausmju reducēšanu uz seksuālo dziņu pamatmetiem. Var jau šo aforismu norakstīt uz padomju laika kolektīvajiem aizspriedumiem vai uz izcilās dzejnieces viedokļa oriģinalitāti, bet pateikts ir trāpīgi. Cilvēks, kurš pakļaujas sabiedrībā valdošajām sociālās uzvedības normām, tik tiešām var radīt iespaidu, ka viņam nav slēptu tieksmju un instinktu. Bet, kā savulaik konstatēja 20. gadsimta teātra reformators Antonēns Arto, šāds apspiešanas mehānisms ir veselībai kaitīgs, tāpēc ikvienam indivīdam nepieciešama teritorija, kurā atbrīvoties no saviem dēmoniem, lai varētu atkal dzīvot tālāk. Šādu brīvības zonu saskaņā ar Arto var atrast teātrī, bet kāpēc lai to nemeklētu arī ķēķa klačās vai “Privātās Dzīves” lappusēs? Lokālo un globālo tenku varoņi alias slavenības taču tik labi kalpo, lai ar tiem uz mirkli identificētos vai tieši pretēji – pašausminātos un novērstos. Pārfrazējot Voltēru – ja Andra Kiviča nebūtu, viņu vajadzētu izdomāt.
Dubultais kods
Izrādi skatīties ir jautri, mazdrusciņ garlaicīgi un intriģējoši. Jautri tāpēc, ka vairāki sižeti, piemēram, par Kornēlijas Apškrūmas uzvārda transformācijām tautas mutē vai Austras Skujiņas pašnāvības neveiksmīgā epigoņa augšāmcelšanos, ir itin smieklīgi. Mazdrusciņ garlaicīgi tāpēc, ka anekdotes un joki, kuros balstīts izrādes saturs, ir lielākoties zināmi un kā informācijas avots ātri sevi izsmeļ. Intriģējoši tāpēc, ka Hermanis visus šos pekstiņus izmanto ne tikai kā pašvērtību, bet arī kā būvmateriālu pavisam cita, ar latviešu dzejnieču privātās dzīves peripetijām visai pastarpināti saistīta vēstījuma konstruēšanai.
Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka Hermaņa izrādei “Atnāc mani vēl satikt”, tāpat kā savā laikā “Ledum”, “Melnajam pienam” vai “Klusuma skaņām”, ir dubultais kods. Skatītājs var sekot iestudējuma virspusē novietotajam anekdošu krājumam par latviešu dzejniecēm, bet var pievērst uzmanību dziļāk slēptajam vēstījumam par mūsdienu pasaulē notiekošajām pārmaiņām.
Tieši šī vēstījuma atklāšanai režisoram ir vajadzīgs dvīnisms. Portālā satori.lv var atrast kādu Ilmāra Šlāpina un māsu Rutkēviču sarunu, kuras beigās Madara (?) saka: būtu interesanti abām rakstīt par vienu un to pašu tematu – kā redz viena, kā otra. Un tad salikt kopā spoguļrakstā – forma jau būtu gatava. Tieši tā notiek izrādē – māsas katra savā dzīves telpā gan dublē, gan atspoguļo viena otru, atgādinot, ka dvīņi veido duālu identitāti un vienlaikus izsaka cilvēka iekšējos pretstatus.
Zīlnieces salons
Dvīnisma motīvs ieraugāms arī izrādes scenogrāfiskajā risinājumā. Paša režisora iecerētā spēles telpa iekārtota kā grāmatplauktiem pieblīvēta istaba, pareizāk sakot, divas istabas, kas atrodas līdzās viena otrai. Abās ir dīvāns, klubkrēsli, kafijas galdiņš, fotogrāfijām apkrauta kumode, pie sienas Mirdzas Ķempes apbrīnotā krievu ģenerāļa Jermolova portretgleznojums, abās istabās ir dzeltenas tapetes, kādas esot bijušas Velgas Kriles miteklī. Izskatās ļoti mājīgi, tikai šo mājīgo reālistiskumu iztraucē fakts, ka istabas gluži kā viesnīcā ir absolūti identiskas.
Un vēl. Mēbelēm un grāmatām pieblīvētās telpas atmosfēra, kurā uzvirmo cigarešu dūmu vērpetes, par spīti pretenzijai uz rosīgu intelektuālo dzīvi atgādina arī zīlnieces salonu. Trūkst vien kristāla bumbas un taro kāršu, jo abas māsas, stieptās intonācijās monotoni runājot dzeju un sinhroni rituālām kustībām pārģērbjoties, rada iespaidu, ka nonāk transā un izsauc garus no tālas un ne tik tālas pagātnes. Savukārt abas aktrises ir salona klientes un ieinteresētas liecinieces kontaktiem ar aizpasauli.
Metafora masu produkcijai
Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa – abas dzejnieču dzīves komentētājas jeb, kā izrādes anonsrakstā teikts, detektīves, izskatās atturīgi elegantas: korektos svārciņos, atpakaļ atglaustiem, uz augšu uzspraustiem matiem, lasāmajām brillēm uz deguna. Viņas drusku pafilmē, drusku pafotografē, uzvelk dūmu un ik pa laikam pārlaiž pētošu skatienu plauktu saturam. Aktrišu profesionālā, pašironiski distancētā klātbūtne izrādei ir vitāli nepieciešama kā ietvars, kas ierāmē ready-made (atrasto, no dzīves konteksta izcelto un mākslas kontekstā ievietoto) objektu – māsas Rutkēvičas.
Dvīnes tikām runā dzejnieču vārsmas un maskojas. Uzvelk Ķempes sarkano magones mēteli, apsien Vizmas Belševicas lakatiņu, izbužina Aspazijas matu ērkuli, un vēl, un vēl. Brīžam ar cigareti rokā atslīgst dīvānā vai paņem mobilo telefonu un atgriežas pašas pie savas – Madaras un Agneses – identitātes, lai apspriestu pārpratumus, kādi radušies uz viņu līdzības pamata. Šī tērgāšana par to, kurš, kad un kāpēc viņas sajaucis, iespējams, nav tik triviāla un nenozīmīga, kā pirmajā acu uzmetienā varētu likties. Neesmu pārliecināta, ka tāda bijusi iecere, bet neskaidrību par dvīņumāsu individuālajām identitātēm var uztvert arī kā zīmi apjukumam, kādu mūsdienu pasaulē raisa robežas zudums starp šķitumu un īstenību. Patiešām – kā saprast, kura ir kura, ja Agnese izskatās tieši tāda pati kā Madara, un Madara – tieši tāda pati kā Agnese?
21. gadsimta kultūru mēdz dēvēt par virsmas vai kopijas kultūru. Oriģināla eksistence ir jāapstiprina ar kopiju, kopijas derīgumu nākas apliecināt, uzrādot oriģinālu. No viedierīcēm līdz ar patiesu informāciju aumaļām gāžas viltus ziņas un tēli; ik uz soļa tiekam brīdināti par briesmām, kādas draud no mediju pratības trūkuma, jo – kopijas kultūra atņem drosmi un ticību spējai atšķirt. Cilvēki apbrīno to, kas ir unikāls, bet grib to atkārtot un pavairot. Šādā kontekstā identiskie dvīņi kļūst par daiļrunīgu metaforu masu produkcijai, kas mēdz būt sekla un pavirša.
Saldākais iepriecinājuma veids
Alvja Hermaņa Latvijā tapušo iestudējumu repertuārā jau ir izrāde, kurā režisors šo mulsinošo lietu un cilvēku atkārtojamību konceptualizē. 1997. gadā viņš iestudē amerikāņu rakstnieka Nikolsona Beikera romāna “Vox” skatuves versiju “Kā lēna un mierīga balss”, kurā tēlus no savas pirmās JRT izrādes “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” ironiskā veidā atkārto, pavairo un degradē, it kā pakļaujot masu ražošanas principiem. “Mierīgās upes” caurspīdīgi balto ledus gabalu režisors sašķeļ daudzos mazos, duļķaini pilošos krāsainos gabaliņos un aktieru klātbūtni papildina ar izdreijātu aerobikas vingrotāju grupu, radot bezgalīgi multiplicējama skaistuma tēlu. Gluži kā savulaik to izdarīja Endijs Vorhols, izveidojot Merilinas Monro sērijveida portretu.
Arī Hermaņa jaunāko iestudējumu “Atnāc mani vēl satikt” var uztvert ne tikai kā pienesumu sezonas sākumā pasludinātajam demokratizācijas kursam, bet arī kā apliecinājumu tam, ka kopijas kultūra saduļķo autentiskuma ūdeņus, padarot visu, tostarp priekšstatu par 20. gadsimta latviešu dzejniecēm, virspusīgu un lētu.
Izrāde beidzas ar ainu, kas formāli atgādina Tatjanas Tolstajas stāsta “Soņa” iestudējuma finālu, bet, iespējams, iecerēta caur un cauri ironiski. Dvīņumāsas ēd dzimšanas dienas torti, rūpīgi nolasot ogu dekoru un ar pirkstiem ķeksējot ārā zefīra gabaliņus no putukrējuma. Ēd tik garšīgi, ka jādomā – lētākais iepriecinājuma veids ir tas saldākais. 

Piezīmes par Jaunā Rīgas teātra izrādi «Atnāc mani vēl satikt»: Destilāts
www.lsm.lv
autors Kitija Balcare

Ikreiz, kad kāds uzdrošinās notraukt putekļus no dzejas grāmatu lappusēm, iešalcas prieks. Režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī kopā ar dvīņu māsām Agnesi Rutkēviču un Madaru Rutkēviču (pieminētas alfabētiskā secībā) piedāvā dzejas un vēstures annāļu izvilkumu ar, nu jau jāsaka, pagājušā gadsimta latviešu dzejniecēm – sievietēm (un to vīriešiem) izrādē “Atnāc mani vēl satikt”.
Pārgaismotie diapozitīvi
Maģiskais reālisms ar detektīviezīmēm latviešu gaumē – sola izrādes veidotāji. Maģiskums ir māsu balsīs, reālisms ir biogrāfisku faktu izklājumā, bet detektīvs aizmaldās izrādes gaitā, cenšoties sasiet visu vienā stāstā, tomēr iestrēgst kaut kur grāmatu plauktos.
Memoriālais atmiņu dzīvoklis, ko idejiski veidojis pats režisors Alvis Hermanis, barokāli eklektiskā piesātinājumā siltā stāvlampas apgaismojumā no attāluma liek domāt arī par “obligātās literatūras” piepildītajiem sekciju skapjiem daudzstāvu namu dzīvoklīšos. Grāmatu rindas kā dubultā izolācija plānajām sienām, bet ne sirds rehabilitācijai dzīves nepanesamības brīžos.
Izteiksmīgie vārdi: Aspazija, Amanda Aizpuriete, Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, Biruta Skujeniece, un, jā, Kornēlija Apškrūma. Māsas Rutkēvičas, kas pārvelk aktrišu likteņus kā apakškleitas un piemēra kā cepures, piespiežot dzejas rindas sev tuvāk rokassomiņu noliktavās, ir mazi, krāsaini diapozitīvi, kurus izdaiļo kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbs. Dzīves, kas tiek izceltas gaismā, ievītas virtuves sarunās, pasvītrotas dzejas krājumos.
Spožas dzejas rindas ir tās, ka mirdz pāri laikiem, pāri varām, pāri kultūrvēsturiskajiem uzslāņojumiem. Tīrai dzejai piemīt destilēta dzīvesgudrība un trīsoša sajūta pakrūtē. Vienlaikus dzejolis kalpo kā piemineklis kādai dzīvei: īsai, aprautai vai piepildītai, tas ir cits jautājums. Vienlaikus izrāde liek meklēt atbildi uz klasisko jautājumu, kur un kad sākas dzejnieks? Vai mākslas analīzē jāņem vērā tās autora privātās dzīves nianses? Vai mākslas darbi jātulko ar palielināmo stiklu, turot to virs to radītāja dzīvesstāstiem?
Dzejnieču vārdu minēšana, kurā sacenšas aktrises “teicējas” Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa (abas simbolizējot kā iekšējo dialogu kādā prātā, tā vienas personības divas šķautnes) kā mazā sacensība mazliet kaitina, taču vienlaikus uzskatāmi raksturo sabiedrības tieksmi izlikties zinošai. Dzejas gadījumā – zināšanas, manuprāt, var traucēt saskatīt tās kodolu, kas pazūd aiz apkārtrakstu un apkārtrunu slāņiem. Preparējot dzejoli, var pārtrūkt tā gars.
Autentiskuma deficīts
Izglītojošais faktors un izklaidējošais elements: ne šis, ne tas. Piedevas par daudz, dzeja par īsu. Tiklīdz ieskanas noskaņa, to nokauj zemes dzīves stāsts. Teju divu stundu viencēlienā, spoguļefektā noraugoties, niez pirksti izrādi sadalīt anatomiski divās daļās: uvertīrā ar izglītojoši izklaidējošo sadaļu par dzejnieču privāto dzīvi, ko atraktīvi iztirzā Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa, un jēlmateriālā – māsu Rutkēviču skandētajā dzejas performancē, neļaujot tehniski jaukt abas sastāvdaļas vienā kūkā.
Citādi nolūkojoties izrādē, paliek uzadīta, satamborēta sajūta, kurai, ieskatoties tuvāk, var ieraudzīt tehnisko piegājienu, padarot dramaturģisko materiālu nenoslīpētu. Audums ir pievilcīgs, bet mazliet sintētisks. Maģiskums saglabājas māsu balsīs un to runātajās rindās.
Dvīnisms kalpo izrādē kā simbolisks uzdevums meklēt īsto, patieso. 21. gadsimta neiespējamība, maldoties ārēji līdzīgajās vidēs, tekstos, uzbūvēs. Vērtīgākais izrādē bija māsu Rutkēviču performance. Jā, tieši performance, nevis aktierspēle.
Jo izrādē, pārvelkot citu dzejnieču ādas, mēteļus un apakškleitas,  Agnese un Madara (vai Madara un Agnese) tik un tā paliek pašas ar savu personību spilgtumu, kas drīzāk piedien citam gadsimtam. Vai tomēr kalpo kā balsis no aizpasaulēm vai atbalsis jūtu dzīvei mūslaiku tehnoloģizētajā, digitalizētajā sabiedrībā (kā pašas māsas uzsver – dzīvojam ļoti vientuļā laikmetā)?
Tas, ko liek gribēt izrāde pēc tās noskatīšanās un noklausīšanās, ir divas lietas. Pirmkārt, sagaidīt Agneses Rutkēvičas un Madaras Rutkēvičas  duoizrādi/performanci/publisku autentisku dialogu/divvirzienu interviju bez liekas maskarādes un svešiem tēliem. Īstas sarunas par svarīgiem dzīves jautājumiem. Jo tieši autentiskums ir viena no lielākajām mūslaiku greznībām.
Otrkārt, jā, lasīt dzeju, kamēr tā vēl spēj rast atbalsi mūsos. Jo katrreiz, izskanot pāris rindām, tās apraujas par strauju, atstājot nepiepildītības sajūtu. Tiesa, bez biogrāfiskiem ievadiem, jo dzejas iedarbība, subjektīvi raugoties, ir spēcīgāka, ja to lieto destilētā veidā.

Cilvēks, kurš lasa
Teātra Vēstnesis
autors Ieva Struka

Par izrādēm “Atnāc mani vēl satikt” un “Pēc grāmatas motīviem”

Laimīgs tas, kurš ieguvis, mēdza teikt Lilija Dzene, un tā ir atziņa, kas visu mūžu pavada mani, skatoties izrādes. Brīvi cilvēki brīvā Latvijā, auditorijā nereti atkārtoja Silvija Radzobe, un lai cik kategoriski būtu viņas spriedumi, tieši šī frāze visu mūžu ļauj mierīgu sirdi palikt pie savām domām. Otrais teikums varēstu šķist neobligāts, bet tas, ko gribu pateikt, rakstot par Jaunā Rīgas teātra un Dirty Deal Teatro divām jaunākajām izrādēm – ATNĀC MANI VĒL SATIKT Alvja Hermaņa režijā un PĒC GRĀMATAS MOTĪVIEM Valtera Sīļa režijā -, ir par cilvēkiem, lietām un vietām, pārfrāzējot vēl kādas Valtera Sīļa izrādes nosaukumu, kas sagādā intelektuālu prieku un neplānoti atstāj savas pēdas dziļāk, nekā varētu iedomāties.
Abas izrādes, atbilstoši režisoru personībām, ir dažādā pretenziju līmenī un šķietami centrā izvirza dažādas tēmas. Vienā gadījumā tā ir dzeja, ko raksta sievietes, kas beidz savu dzīvi traģiski, otrā – draudzība, kas dzimst un mirst dabiskā nāvē, aiz sevis atstājot nebeidzamas alkas pēc mākslas virsotnēm. Un tomēr tās abas ir par vienu un to pašu – par rakstītā vārda jaudīgo iedarbību uz cilvēku, kurš lasa. Homo legens. Mūsdienās tā ir neparasta un patiesībā margināla tēma, jo aizvien biežāk dzirdamas prognozes, ka nākotnes sabiedrība, kas, ticu, būs plaši un dziļi informēta, zināšanas iegūs alternatīvos veidos, nevis caur rakstīto vārdu. Tas, ka abi režisori daudz lasa, nav noslēpums, tomēr arī kolēģu vidū tā kļūst par iezīmi, kas viņus atšķir no pārējiem. Protams, daudz lasa vēl daži Latvijas režisori. Tik traki nav.
PAR CILVĒKIEM UN MĀSĀM
Gan Alvja Hermaņa, gan Valtera Sīļa iestudējumos ir konkrētas vēsturiskas personības, fakti no viņu dzīves un mistifikācijas. Abās izrādēs uz skatuves ir arī autors, no kura skatpunkta dzejas/literatūras un dzīves sastapšanās tiek aplūkota. JRT tas notiek taustāmi un tieši, jo uz skatuves līdzās aktrisēm Elitai un Sandrai Kļaviņām atrodas izrādes teksta autores Agnese un Madara Rutkēvičas, savukārt DDT aktieris Jānis Kronis spēlē varoni, kuram nepārprotami ir režisora un daļēji teksta autora Valtera Sīļa vaibsti, un viņš iemiesojas arī otra autora – Tomasa Bernharda ādā.
Uzdrīkstos izteikt minējumu, ka Alvja Hermaņa izrāde tapusi ne jau Velgas Kriles vai Ārijas Elksnes traģiskā likteņa dēļ, bet tālab, ka režisoru no estētiskā un droši vien arī no antropoloģiskā aspekta fascinē dvīņumāsas Agnese un Madara, kurām ekvivalents Latvijas kultūrā ir tikai gleznotāji Kaspars un Kristaps Zariņi. Dvīņi nav fenomens, bet situācija, ka abi neatšķirami un darbojas vienādā profesionālā līmenī (nenovērtējot pašu līmeni, jo māsu Rutkēviču sasniegto pielīdzināt Zariņu sasniegtajam būtu pāragri), Latvijas mākslā ir unikāla. Retais māsas spēj atšķirt, jo abām ir ne tikai līdzīgs izskats, gari, cirtaini, tumši mati un vienādas balsis ar specifiski stiepti murminošu un klusu tembru. Šā fakta “blaknes” – nespēju veidot attiecības, atkarību vienai no otras, intuīciju, kas liek izvēlēties vienādas dāvanas  vai sapņot vienu un to pašu sapni, - izrādē viņas pašas apspriež asprātīgos, pašironiskos dialogos, turklāt pa telefonu, kas ir vēl viens atsvešinājuma elements kopā ar sejas mikrofoniem. Tā kā ne Elitai Kļaviņai, ne Sandrai Kļaviņai mikrofonu nav, to izmantojums māsām nav nejaušs. Ja šīs dvīņumāsas nenodarbotos ar literatūru (tiesa, Agnesei Rutkēvičai ir ne tikai dzejoļu grāmata, bet ir arī vairākas lugas, kamēr Madarai Rutkēvičai viena dzejkopa portālā satori.lv, dramatizējumi un pastāvīga darba vieta Valmieras drāmas teātrī kā literārās daļas vadītājai), visticamāk, izrāde nebūtu par dzeju. Bet – tā ir par dzeju, un redzeslokā ir sievietes dzejnieces liktenis, izvēloties traģiskākos gadījumus. Austra Skujiņa, Velga Krile, Ārija Elksne un trīs pašnāvības. Biruta Skujeniece un traģiska bojāeja vilcienu sadursmē. Mirdza Ķempe, kas mirst dabiskā nāvē, toties piedzīvo dažādas garīgas atklāsmes un mistiskus brīžus. Vizma Belševica un viņas dēla Klāva Elsberga nāve, tiekot izgrūstam pa logu, ko izrādes autori nosauc par netiešu garīgu pašnāvību, jo dzeju pēc tās Belševica vairs nespēj rakstīt. Un kā torte nobeigumā – Kornēlija Apškrūma. Šai brīdī uz skatuves torte tik tiešām tiek ēsta – māsas to dara ar rokām, un putukrējums, kas paliek viņām uz sejas, nav nolasāms citādi kā salkanums un pārmērība, ko prasīgā dzejas lasītājā rada Apškrūmas dzeja. Bet... tieši Kornēlijas Apškrūmas fenomens ir tas, kas izrādē rada tajā ieprogrammēto reakciju. Apmēram ap izrādes vidu top skaidrs, ka tieši viņa ir vienīgā dzejniece, kas ir dzīva vēl šodien, un ka faktiski jau stāsts ir par tik jūtīgu tēmu kā pašnāvība. Mākslai ir tas spēks ietekmēt cilvēka izvēli, tāpēc ierindot viņu kā pēdējo mirušo un sev dzīvību atņēmušo dzejnieču rindā ir mazliet pārdroši un pieder pie izrādes “mistifikācijām” ar negatīvu nokrāsu. Turklāt Apškrūmas fenomens nav gluži tas pats, kas Guntara Rača fenomens. Viņas gadījumā drīzāk ir runa par estētisku nobīdi laikā – spriežot pēc nolasītajiem fragmentiem, vēl 20. gadsimta 70. gados par rūpīgi izveidotu Apškrūmas dzejas izlasi varētu saņemt gada balvu literatūrā. Viņa būtu viena no... Protams, ne pārjūtīgā un traģisku priekšnojautu caurstrāvotā Velga Krile, ne dziļā un spītīgā Vizma Belševica un ne moderniste jeb alternatīvu formu meklētāja Monta Kroma, kurai nupat palika simts, bet “viena no”.
Izrādes kontekstā zināma “mistifikācija” ir arī divas aktrises uzvārdā Kļaviņas. Tā nevarētu būt nejaušība, bet drīzāk spēle ar sakritībām, jo kaut kādā ziņā JRT ģimenē abas aktrises ir “māsas Kļaviņas”. Izrādes pieteikumā figurē jēdziens detektīvs/detektīves”, tomēr pašā izrādē aktrises ir māsu Rutkēviču dubultnieces, kas te nepieciešamas galvenokārt sava talanta un profesionālās kapacitātes dēļ. Elita Kļaviņa iemieso liriskāku un intelektuālāku, Sandra Kļaviņa – ironiskāku un jutekliskāku sievietes – dzejnieces dabu, un abas piešķir krāsainību runas intonācijām un arī izrādes temporitmam. Tikai ar māsām Rutkēvičām vien, lai cik organiskas un interesantas viņas ir uz skatuves, būtu par maz pilnvērtīgai izrādei.
PAR CILVĒKIEM UN VADUGUNĪM
Valtera Sīļa izrādes personību konteksts ir ar pasaules elpu – no Vācijas apmaiņas programmā atbraukušais Jonatans paver jau tā visnotaļ zinātkārajam galvenajam varonim citus apvāršņus – Kafkas stāstiem seko Prusts, Mūzils, Bernhards, un, pieņemot, ka galvenais varonis ir ar paša režisora vaibstiem, vēl daudzi citi izcili prozaiķi un dramaturgi kļūst par viņa vadugunīm.
Tomēr PĒC GRĀMATAS MOTĪVIEM nav tikai autobiogrāfisks stāsts par draudzību vai par cilvēku, kas var kļūt par impulsu mūžīgai intelektuālai nesātībai. Izvēloties Tomasa Bernharda 1983. gadā uzrakstīto romānu Noriets par materiālu, kas “cementē” izrādes dažādās dzīves ainiņas, Valters Sīlis skar vēl kādu tēmu – ģēnijs un tā epigoņi mākslā. Tās kulminācija cilvēces vēsturē ir Mocarta un Saljēri stāsts, savukārt Tomasa Bernharda varonis runā par mūzikas dievišķo dabu gandrīz tiem pašiem vārdiem kā Saljēri Miloša Formana filmā Amadejs. Bernharda romānā gan dievišķs ir nevis radītājs, bet izpildītājs, proti, klaviervirtuozs Glens Gulds, un viņa ģenialitāte vienu no trim romāna varoņiem Verheimeru noved līdz pašnāvībai.
DDT izrādē mikrofonu nav, tomēr sava veida atsvešinājumu spēles veidam piešķir tas, ka jaunekli Jonatanu spēlē aktrise Alise Danovska, izmantojot minimālas pārvērtības – smagnējāka gaita, uz priekšu maz-liet saliekts stāvs, redzi pabojājuša intelektuāļa apaļās brillītes, un ka izrādes protagonists, ko Jānis Kronis spēlē ar tikpat minimāliem līdzekļiem, ir gan Tomasa Bernharda romāna varonis, gan Valtera Sīļa dubultnieks. Pirmajam ir gadsimta vidus brūnais lietusmētelis un mazliet lēnāka balss, otrajam – parasts brūngans džemperis, uz pieres sabužināti mati, stomīgs runasveids, nu, kāds jau tas režisoram ir. Rakstura īpašības neizcelšu, bet Jānis Kronis tās atpazinis nevainojami.
Interesanti, ka abas izrādes vieno arī... Sandra Kļaviņa, kas, pati pret savu gribu, nonākusi situācijā, kurā jādomā arī par laiku. DDT izrādē Alise Danovska spēlē Sandru Kļaviņu, kas runā Kārļa Skalbes pasaku Jūras vārava, kā tas pie aizvērta priekškara un zaļas eglītes notika tālajā 2001. gada decembrī labdarības pasākumā Jaunā Rīgas teātra aktieri runā Kārļa Skalbes pasakas. Galvenais varonis, kuram, kā jau minēts, ir Valtera Sīļa vaibsti, uz šo vakaru aizved līdzi Jonatanu un pats klausās tādā aizgrābtībā, ik pa brīdim izdvesdams “bāc, bāc, bāc” un “ja šitā var, tad mākslai ir jēga” vai “tā laikam ir katarse”, ka ir pilnīgi skaidrs, kura latviešu aktrise ir jaunekļa Valtera iedvesmas avots, kad viņš pilnīgi noteikti vēl nenojauš, ka pēc 18 gadiem būs atzīts profesionālis un izmantos to kā savas izrādes tēlu. JRT izrādē Sandra Kļaviņa uz skatuves – pēc tiem pašiem 18 gadiem, šodienā – ir gan viņa pati, gan dzejas mistifikāciju detektīve, lietojot JRT doto apzīmējumu, gan viena no māsām Rutkēvičām vai varbūt abas.
PAR LIETĀM
Varētu teikt, ka DDT izrādē lietu nav, ja vien pie tām nepieskaita apgāda Atēna izdotos Kafkas stāstus un vēl pāris grāmatas, toties JRT izrādē to ir daudz un tās nav nejaušas. Protams, man vislabāk patīk kājas kauls, ko Mirdza Ķempe it kā esot ieguvusi kā trofeju no Orlā atraktajām ģenerāļa Jermolova kapenēm pēc tam, kad viņa sajutusi īpašu un neizskaidrojamu siržu tuvību, aplūkojot ģenerāļa portretu Ermitāžā. Tomēr tikpat aizraujošas un zīmīgas ir citas detaļas – Ķempes sarkanais mētelis un elegantās cepures ar visu kārbu, Velgas Kriles dzeltenām tapetēm izlīmētās istabas sienas un puķu vainags, Austras Skujiņas iemutis, Ārijas Elksnes studiju nolūkiem izmantotais galvaskauss no Lielajiem kapiem (kā piebilst Sandra Kļaviņa – tepat blakus JRT pie Dzemdību nama), Vizmas Belševicas biezstiklu brilles un pat māsu Rutkēviču mobilie telefoni, ar kuru starpniecību viņas daudz laika pavada sociālajos tīklos, veidojot tur gan verbālas, gan vizuālas dienasgrāmatas un uzburot par sevi tādu tēlu, kādu pašas vēlas.
PAR VIETĀM
JRT izrādes telpu atbilstoši Hermaņa scenogrāfijas iecerei iekārtojusi Kristīne Jurjāne. Ik detaļa spoguļattēlam līdzīgajā spēles laukumā ir pārdomāta: klasiķu kopotie raksti plauktos, kostīmi uz pakaramā, cepuru kārbas, dīvāniņi, galvaskausi uz plaukta līdzās dzejnieku – vīriešu fotogrāfijām rāmīšos un ģenerāļa Jermolova, Ķempes cita gadsimta drauga, portretam gleznā. Tomēr plakanā, skatītājiem pietuvinātā telpa ar divām durvīm, kāda vienas sezonas laikā izmantota gan LINDĀ VISTĀ, gan KALPA ZĒNA VASARĀ, liek vēlēties lielāku transformāciju, atstājot lielāku vietu arī iztēlei. Mazā distance starp aktieri un skatītāju ir pievilcīga, jo kurš gan neaptver, cik svarīgi nonākt tiešas enerģētiskās iedarbības diapazonā, lai gūtu baudu no teātra kā dzīva mākslas veida. Tomēr divreiz desmit metru spēles laukums laupa brīvības sajūtu, ko mākslas darbam piedāvā laba telpa.
Izrādē PĒC GRĀMATAS MOTĪVIEM DDT Jaunajās mājās Talsu ielā 1, kur, zīmīgi, iepriekš spēlētas JRT izrādes, telpas ir neparasti daudz, jo šā teātra iestudējumus pierasts skatīties tā, it kā būtu atnācis uz slepenu tikšanos kādā interešu kopā. Scenogrāfa Uģa Bērziņa iekārtotajā telpā dziļi aizmugurē ir brūngani netīros toņos krāsota siena, kurā ir tikai vienas durvis, priekšplānā – vecas klavieres, galds un gulta. Distance starp sienu un šiem priekšmetiem ir daudz lielāka nekā atstatums starp tiem un skatītājiem. Tas ļauj organizēt telpu tā, ka Tomasa Bernharda grāmatas monologs izskan galvenokārt pie sienas, bet galvenā varoņa un Jonatana draudzības tēma – maksimāli tuvu publikai. JRT šoreiz neglezno ar gaismām, viss notiek spilgti apgaismotā telpā. Savukārt DDT Jāna Sniķera gaismas vienlaikus rada noskaņu un ļauj izcelties aktieru sejām.
UN TOMĒR ARĪ PAR VĀRDIEM
Izrādē PĒC GRĀMATAS MOTĪVIEM izskan Tomasa Bernharda teksts, ko citēšu. “Es pat spēlēju labāk nekā Verthaimers, bet es nekad nebūtu spējīgs spēlēt tikpat labi kā Glens, un šā iemesla dēļ es kādā brīdī atteicos no klavierēm. (..) Kad mēs satiekam pašus labākos, mums ir jāpadodas.” Izrādē ATNĀC MANI VĒL SATIKT izskan teksts, kas tiklab pieder māsām Rutkēvičām kā jebkuram citam dzejniekam – “visi labi dzejoļi ir kā pašnāvnieka pirmsnāves vēstule”. Ar šīm divām atziņām var sevi garīgi nodarbināt ilgāku laiku. Iespējams mierīgi var secināt, ka māksliniekus uz priekšu dzen tikai nepiesātināms ego (DDT) vai pašnāvnieciskas tieksmes (JRT). Tomēr abas izrādes veic arī “izglītojošo” funkciju – māksla nerodas uz pieminekļu postamentiem, tā dzimst no mēsliem, šausmām un izmisuma, bet ģenialitāte barojas no asinīm.