Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
BALTAIS HELIKOPTERS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

BALTAIS HELIKOPTERS

Izrādes sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā Katoļu baznīcas pāvesta - Benedikta XVI - noslēpumaino atkāpšanos no amata. Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Līdz šim bija pašsaprotami, ka šis amats tiek pildīts līdz pat nāves brīdim. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša. Ir arī citas versijas. Astoņi gadi, kuru laikā Racingers pavadīja pāvesta krēslā (no 2005. līdz 2013. gadam), sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas.

Autors un režisors - Alvis Hermanis
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne
Gaismu mākslinieks - Gļebs Filštinskis

Lomās:
Jozefs Racingers/Benedikts XVI - Mihails Barišņikovs
Pāvesta sekretārs - Kaspars Znotiņš
Māsa Tabiana - Guna Zariņa 

Izrāde pamatā angļu valodā (daļēji itāļu, poļu, vācu un latīņu valodā) ar simultāno tulkojumu latviešu un krievu valodā.
Izrādes ilgums: 2 h 40 min (2 cēlienos)

Izrāde notiek: Miera ielā 58a, Lielajā zālē.
Biļešu cenas: 30,00; 40,00; 50,00; 60,00, 100 EUR.
Pirmizrāde 2019. gada 21. novembrī.

 

 

Sižets LTV Rīta Panorāmā 19.11.2019
Sižets LTV Rīta Panorāmā 19.11.2019
Sižets LTV Panorāmā 22.11.2019
Sižets LTV Panorāmā 22.11.2019
Vārds: Lelle, 20.02.2020
Viedoklis: Lieliska izrāde no A-Z. Bauda un izcila aktierspēle. Arī izglītojoša, dinamiska un interesanta. Iesaku no sirds.
Vārds: Guna Začeste (viedoklis no Twitter), 17.02.2020
Viedoklis: Guna Zariņa Baltajā Helikopterī absolūti ģeniāla, kā var tā nospēlēt lomu ?!? Noteikti viņas karjeras spožākais uzvedums
Vārds: Anda Vīksna (viedoklis no Facebook), 17.02.2020
Viedoklis: Domu okeāns izrādē, kuru grūti nosaukt par izrādi tās pierastajā un parastajā izpratnē. Ar pirmo brīdi, ieejot zālē, nonāku citā pasaulē- pieklusināta gaisma, priekškars, baznīcas dziedājums pietuvina tevi videi, kurā dzīvo, jūt, sapņo, domā, domā, domā ...pāvests. Intelektuālais teātris, kuram līdzi domu vibrācijas M. Barišņikova "dejās"-emociju skicēs. "Patiess cilvēcīgums!"
Vārds: Armands Muižnieks (viedoklis no Facebook), 17.02.2020
Viedoklis: Ļoti spēcīga izrāde, izcili aktieri, režija, tehniskais risinājums un biogrāfiskā retrospektīva. Un ir arī balts helikopters, patiešām tas ir un pat lido! Paldies JRT!❤ PS.Izrādās, ka zāli var piepildīt ar skatītājiem arī bez sekliem jokiem un plikām pakaļām...
Vārds: Agita Bičuka (viedoklis no Facebook), 17.02.2020
Viedoklis: Šķiet, šī ir pirmā visu redzēto izrāžu klāstā, kurā līdzās izciliem aktieriem, kā vēl viens no viņiem, tik ļoti meistarīgi un niansēti savu lomu izspēlē gaisma, papildinot un izceļot ārēji tik ļoti mierīgā un līdzsvarotā pāvesta bezvārdu kustību pārrunas, sarunas, pretrunas, šaubas, jautājumus, atbildes, cerību... un pieņemto Lēmumu... tik ļoti saudzējot cilvēcisko vērtību tīrību. Dažas piezīmes uz izrādes programmiņas malām: - ja tu ieskatīsies pasaulē, tu neredzēsi debesis, tu ieraudzīsi Dieva pēdas, tās ir visur - patiesība nav modē - ne visi, kas ir baznīcā, ir ticīgi, un ne visi, kas ir ārpus tās, ir neticīgi - domājiet gaišāk

«Белый вертолет» с Барышниковым – «Кому нужна истина, мой милый?»
Rus.lsm.lv
autors Андрей Шаврей

В Новом Рижском театре состоялась премьера спектакля в постановке Алвиса Херманиса «Белый вертолет». С Михаилом Барышниковым в роли отрекшегося шесть лет назад от престола папы Римского Бенедикта XVI. На первых показах побывали, что скрывать, избранные счастливчики — спрос в данном случае раз в сто превысил предложение. Некоторые из тех, кто мечтает попасть на этот удивительный и совершенно новый если не по форме, то по содержанию точно, спектакль, попросили меня написать с «эффектом присутствия». Я попробую. Но перед этим у меня одна просьба...
Это не столь эмоциональная работа, как предыдущая, четырехлетней давности совместная постановка Херманиса с великим танцовщиком — «Бродский/Барышников». Но по содержанию чрезвычайно глубокая. И она волнует подспудно. И я убежден, что по этой работе можно написать чуть ли не диссертацию опытному теологу или культурологу. Но для этого необходимо одно условие — надо все же несколько абстрагироваться от личности Барышникова. Если только это, конечно, возможно. И вот если вы это сумеете сделать, тогда без особых проблем погрузитесь в собственно представленный весьма насыщенный и вот уж точно исторический материал (для Херманиса как драматурга эта пьеса, кстати, является и полноценным дебютом). Думаю, мне лично это удалось. На сей раз это был тот случай, когда весь этот ажиотаж с билетами зачастую только отвлекал и, если угодно, нервировал. Ну что за манера — купить билет только для того, чтобы лицезреть знаменитость и потом хвастать этим? А ведь такое есть: некоторые, кто приобрел билеты, это дело даже собираются крепко отметить — для начала в кафе театра. «Мы были на Барышникове!»
Михаил Николаевич на своей родине уже раз в двадцатый за последние 22 года. Его первое явление в Риге, где он появился на свете 71 год назад, было настолько экстраординарным событием, что когда в октябре 1997 года он вышел на сцену Латвийской Национальной оперы, на которой некогда начинал свою феноменальную карьеру, в зале даже не раздались аплодисменты. Потому что никто не мог поверить чуду — Миша с нами, вот он. Михаил Николаевич потом приезжал к нам и с балетами Матса Экка, и с подачи покойного Жагарса играл в «Письме человеку» Боба Уилсона, и всегда это был некий транс.
Понятное дело: один тот факт, что перед вами выступает именно он, Барышников, постоянно отвлекал многих от самой сути постановки.
Мне кажется, именно поэтому во время премьеры «Бродский/Барышников» Алвис Херманис делал такое достаточно длинное вступление, когда в темноте появлялся свет, медленно открывалась дверь, появлялась тень Барышникова, которая проходила под музыку через построенную террасу ближе к авансцене... Завороженная публика практически не дышала, понемногу привыкая к чуду. Я смотрел эту постановку три раза — и знаете, наконец-то привык. Абсолютно. И слава Господу? А если, как говорил Козьма Прутков, смотреть в корень? Херманис и Барышников это сейчас и предлагают.
Первое что видит зритель, пришедший в зал Нового рижского театра — действительно роскошный занавес, на котором изображена великолепная и загадочная картина, явно старинная. Как потом я выяснил, это фреска эпохи итальянского Ренессанса кисти Лука Синьорелли из Содома (1439 год). Под приглушенно звучащую из-за кулис духовную музыку зрители изучают сюжет. На поклон к бородатому мужчине (Папа Римский того времени?) стоит очередь монахов, одетых в абсолютно одинаковую одежду, но вот взгляды у них у всех разные — у кого-то хитроватый, у кого-то несколько блаженный, у того, кто посередине — воистину духовный.
Боюсь ошибиться, но поверим на слово известному критику и теологу, бывшему со мной на спектакле — возможно, это что-то из времен Франциска Ассизского. Кто такой? Ну что ж, заглянем в Википедию (и здесь тот, кто уже посмотрел спектакль, явно посмеется, но...). «Католический святой, учредитель названного его именем нищенствующего ордена — ордена францисканцев (1209). Знаменует собой перелом в истории аскетического идеала, а потому и новую эпоху в истории западного монашества».
Гаснет свет, и занавес медленно открывается — слева направо, представляя перед нами пространство, в котором постепенно становятся видны секретер, постель, стол с телевизором, книжный шкаф.
Сценография (равно как и костюмы) Кристине Юрьяне, и тут, что касается Нового Рижского театра, у меня уже есть одно клише — «в такой бы сценографии я бы пожил».
С одной стороны весьма аскетичное, но просторное, с высокими потолками помещение, изображающее апартаменты Папы Римского в Ватикане. В центре сцены спиной к залу — невысокий мужчина в белоснежной пижаме. Ясно, что Барышников в роли Папы Бенедикта. В луче света, который снисходит из небольшого отверстия в потолке, он делает странные движения. И так — минуты две.
Эти движения — не хореография. Это именно движения, которые временами становятся судорожными, до дрожи во всем теле исполнителя. Если же все же о Барышникове (а не о Папе покамест), то вспоминаются слова Михаила Николаевича, сказанные им в интервью в 1997-го журналу «Ригас лайкс» про то, что вот он, Барышников, некогда был маленьким тараканом, который вдруг превратился в принца, но со временем опять возвращается к исконному тараканьему состоянию. Вот что-то в этом странном «танце» тараканье было...
Впрочем, мы отвлеклись. Сразу после этого — темнота. И через несколько минут — колокольный звон на площади Ватикана, свет и просыпающийся в предпоследний день перед своей отставкой Папа Римский. И что это было перед этим — страшный сон или молитва и страх Божий (говорят, там еще и страшный Суд)? Пока вы думаете над этим вопросом, Папа медленно встает и кряхтя идет к велосипеду-тренажеру. Раскручивает левую педаль тренажера, наконец-то взбирается на него, немного «поездил» и медленно с него слезает, так и не продолжив спортивную процедуру. Открывается дверь, и входит в монашеском сестра Табиана, помощница Папы и заведующая по хозяйству. Здесь позволю себе второе клише, касаемое театра Херманиса, но оно воистину очаровательное. Я это называю «паноптикумом Алвиса Херманиса» — например, то, что сестра Табиана в уже привычно отличном исполнении Гуны Зарини семенит ножками, она подслеповата, она приветствует Папу с новым днем и начинает его наряжать в мантию, надевать красные туфельки и т.д. Смешно и трогательно.
И начинается неспешная и тихая беседа. Папа говорит, что сегодня воскресенье, ныне это считается завершающим днем недели, а ведь когда Всевышний создавал мир, воскресенье было днем первым. «Воскресенье», — говорит Папа. Или все же «Воскресение»? Здесь важно то обстоятельство, что практически весь зал слушал спектакль в наушниках, поскольку артисты говорят на английском, немецком, итальянском, латинском и немного польском языках.
Перевод на русский в наушниках отлично ведет литератор Сергей Тимофеев, на латышский — артисты Гундар Аболиньш и Вилис Даудзиньш. Но слышны и все интонации Барышникова. И это его отчетливое, как быстрый выстрел, фраза: «Уик… энд!» «Энд», «конец» звучит в образовавшейся атмосфере эффектно и что-то немного трансцедентальное в этом было. Затем атмосфера разрядилась, и пошел спектакль, а с ним и последний день недели, последний день престола, от которого папа Римский отказался впервые за 600 лет. Заходит секретарь Папы Георг в исполнении Каспара Знотиньша. Они смотрят телевизор, немецкий канал. Беседуют. Звучит, среди прочего, фраза: «Вы стали короче, Папа» - и тут вдумчивый зритель начинает немного теряться, размышляя, стоит ли что-то за этой фразой? Или нет? Короче, в каком смысле? Между Папой и секретарем идет разговор об отставке, о которой в Ватикане, судя по всему, еще никто не знает (Херманис рассказывал, что, по его сведениям, когда Папа тихо заявил кардиналам о своем отречении, многие из них поначалу даже не поняли, что он сказал). И одна из двух главных целей пьесы Херманиса — явно поразмышлять, почему же Бенедикт ушел? Его пьеса «Белый вертолет» — хорошее журналистское и историческое исследование, облаченное в театральную форму. «Ватиканская кухня» — это, кажется, покруче «тайн мадридского двора», в которые именно Херманис постарался проникнуть. Он награжден высшим орденом Италии (много ставил там, в том числе в миланской «Ла Скала»), вхож там в светское общество, так что, говоря брутальным журналистским языком, явно, хитрец, что-то «нарыл». Уж не говоря о том, что прочитал множество документов, связанных с жизнью Йозефа Ратцингера (впоследствии ставшего Папой Бенедиктом), равно как интервью и две биографические книги.
Здесь поначалу много бесед Папы и его секретаря, которые касаются музыки. Бенедикт любит Баха и Моцарта, и вот музыку последнего зря многие считают развлекательной и легкой, по его мнению. Как бы фразочки почти ни о чем. Например, вот уточнение о красных туфельках пастыря — это цвет крови мучеников за веру. Но из общего текста вылавливаешь весьма говорящие фразы. «Вы об этом потом пожалеете!» — темпераментно говорит секретарь, отговаривая Папу от своего решения. И снова музыка, на сей раз Бах, и снова Папа в луче света и этот странный танец, то ли сон, то ли молитва старика, молящего о чем-то своем, сокровенном. А есть еще одна говорящая цитата. «Кому нужна истина, мой милый Георг», — отвечает в процессе неспешной беседы Папа Бенедикт. И невольно всплывает в сознании зрителя великое: «А что есть истина?» Но библейское изречение за тысячи лет настолько трансформировалось, что с Папой-отставником тут можно согласиться. Ну действительно, а кому вообще сегодня нужна истина? Историкам? Зрителям? Может, Всевышнему? Или Википедии, о которой говорится в этой пьесе — это самая исчерпывающая энциклопедия сегодня, пусть и не на бумаге писанная. Да вот и Папа на сцене ходит с ноутбуком, так что скажем почти поэтически — технологии и в теологии.
И открывает сестра Табиана окна, выходящие на площадь Ватикана. И слышится странное жужжание. И влетает в окно белый вертолет. Игрушечный. Современному зрителю он отчетливо напоминает самый настоящий дрон, который пролетает по всем апартаментам Папы, он явно что-то может подсмотреть. А вот что это шесть лет назад напомнило секретарю — неизвестно, но он громко кричит с балкона: «Дети, перестаньте!» Или, может быть, имелось в виду «Дети мои?» Спешно входят два швейцарских гвардейца, носятся за вертолетом, ловят его руками. Когда поймали, извинились перед Папой за эксцесс. Одной из причин отставки Херманис явственно называет тот факт, что должность папы Римского в наши времена становится несколько шоуменской. «Если Папа сегодня собирает публику меньше миллиона зрителей, это уже не то», — говорит Папа в пьесе. И с этим трудно не согласиться — элементы, прости Господи, некоего шоу мы видим в энергичном нынешнем Папе Франциске, который пришел на смену Бенедикту. Они были видны и у легендарного папы Иоанна Второго, руку которого на смертном одре держал Бенедикт. Но насколько массовость (в мире 1 миллиард и 200 миллионов католиков) мешает сути?
В финале первого акта Папа надевает на себя торжественное облачение с мощным головным убором (как же он называется, надо посмотреть в «Википедию»). «Я не рок-звезда», — говорит Папа. В роскошном наряде он стоит в центре сцены, где уже несколько раз был наедине с собой и Всевышним в луче света из потолка. В зрителя, в каждого из нас смотрит безмолвный Папа, его очки блестят, он смотрит в центр зала... И занавес медленно закрывается — справа налево.
Во втором отделении решение об отставке неотвратимо. Здесь беседы об Обаме и Путине. А также о прочитанном Бенедиктом Сартре («Как, вы читаете экзистенциалистов?») и о любимом Гессе. И тут Херманис явно продвигает вторую версию отставки, и она настолько творческая! Но все может быть... в это даже охотно верится, очень даже верится, как старому доброму католику. Дело в том, что Бенедикт очень книжный человек, и любовь к литературе у него, кажется, сродни любви Пушкина, сказавшего перед смертью «Прощайте, друзья!» (обратился рукой к книжным полкам). Здесь есть весьма интересный фрагмент беседы об «Игре в бисер» Гессе, герой которого в финале говорит, что «надо все начать с чистого листа». И тишина. И все суета. Все суета сует. Равно как суета и явное противостояние внутри Ватикана, как и во всем мире.
Перед нами некогда «прогрессивист» Йозеф Ратцингер, который стал одним из самых старых Пап на престоле. И который, возможно, пришел к простому такому и «нежному» консерватизму. Консерватизм же прост, его даже Борис Гребенщиков воспевает — молитва и пост.
Несомненно, здесь есть и автобиографические моменты Херманиса. Он тоже весьма книжный человек, и практически все его спектакли основаны прежде всего на первоклассной литературе. И после того как он реализовался как артист, режиссер, директор театра и его художественный руководитель, как сценограф, этот «многорукий Шива» реализует себя как драматург и преподаватель (впереди — спектакли Херманиса с молодыми артистами театра из его студии). Ну и молодец, чего там скрывать.
Знаете, но я убежден, что не только у Херманиса и Папы Римского, но и у многих из нас есть сокровенная мечта — хотя бы на старости лет никуда не спешить, читать книги и думать о спасении души. Нет, ну серьезно — вы, например, когда последний раз читали литературу? То-то и оно. А Алвис не только режиссер театра, но и режиссер собственной судьбы. Он и в своем знаменитом «Дневнике» уже писал, что семья, например, главнее театра. И мне кажется, он морально уже готов расстаться с театром (впрочем, это мои отчаянные предположения).
Это был бы не спектакль Херманиса, если бы здесь не было юмора. Показательна сцена, когда сестра Табиана говорит, что пилигримы принесли Папе подарки — огромное шоколадное яйцо, бочку пива и... самую маленькую в мире Библию, аж в книгу рекордов Гиннеса попавшую. И Папа тихо говорит, что яйцо пусть детям отдадут, пиво — швейцарским гвардейцам, а вот Библию пусть принесут, «это может быть интересно». И семенящая полуслепая Табиана вкатывает столик, на котором микроскоп. И кладут туда Библию, и рассматривают ее, и роняет сестра малюсенькую Библию случайно на пол, и ищет ее, ищет... Можно было бы порассуждать о прямой метафоре, но боюсь, что вот как раз этот случай и документален. Да, два бокала пива Папа все же попросит принести. Веселая сцена — Папа с секретарем дегустируют пивко. Кстати, о Барышникове — он тоже любит пиво, представляете?|
Откуда все же источник информации? А вот тут в «Белом вертолете» есть другие две показательные сцены. Первая — когда секретарь Георг вдруг говорит не по-английски (английский Табиана вроде не понимала), что будущий Папа Франциск (он уже нынешний, из Аргентины) был вторым после Бенедикта во время избрания после смерти Иоанна Павла Второго. И Табиана внимательно прислушивается... А есть и другая сцена — сестра приносит аппарат, который уничтожает документы. Вкладывает страницы, которые исписаны Папой карандашом (всегда писал карандашом, ведь в отличие от чернил, тогда можно стереть). И подающий бумаги секретарь вглядывается в них, пытается спрятать, сестра выхватывает их у него — ну что сказать, получается очень даже смешно. «Я верю только Табиане!» — одна из ключевых фраз почти уже финала, когда исход из Ватикана предрешен окончательно. И тут, мне кажется, вторая главная идея спектакля — о Вере. Неспешная беседа секретаря с папой. «Что вы делаете, когда вы один?» — «Я никогда не бываю один, со мной всегда Он, я с ним веду беседу». Наверное, документальная фраза, наверное, из какого-то интервью, которая может быть воспринята как просто фраза... Ведь давно известно, что все это «слова, слова, слова...» Но в данном случае хочется надеяться, что за этим все же стоит нечто большее, чем просто фраза. Это именно то, что выше слов, что между ними, что вне их. «Вы знаете, как выглядит Бог?» Папа в исполнении Барышникова тут почти ребенок и чуть растерян: «Не знаю, но...»
Далее идет достаточно глубокий «разбор полета», который сразу понятен теологам и искренне верующим. Для остальных это... театр. «А что такое Бог? Надо посмотреть в Википедию», — говорит Папа с совершенно невозмутимым лицом. И тут уж сами решайте, где здесь юмор, а где серьезность. В общем, можете посмеяться. После спектакля я посмотрел на Википедии, что такое Бог. Конечно же, «у этого термина существуют и другие значения», но вообще-то это «название могущественного сверхъестественного Высшего Существа».
Закончится все опять же странным «танцем» и... переодеванием Папы. Он снимет с себя мантию, аккуратно положит ее на постель. Снимет крест. Останется в белоснежной пижаме. В этот момент показалось, что сейчас Михаил Николаевич обнажит свое гениальное тело, как в «Бродском/Барышников», но обошлось. Он надел на себя серый костюм, серую шляпу и Папа стал... обыкновенным человеком. Он снял кольцо, оставил его на стуле и... тихо убыл. И вновь влетает игрушечный вертолет в открытое окно, он летает в апартаментах, только звук вертолета уже настоящий. Папа где-то неподалеку улетает по-настоящему, а сестра пытается поймать этот вертолет, бегая по помещению — трогательно до слез. И темнота. И — органная музыка. И аплодисменты, переходящие в овации, зал встает. И через какое-то время уходит.|
После спектакля шел с коллегой по улице Миера (улица Покойная, хотя в советские времена ее многие считали «улицей Мира»). «А это правда, что Бенедикт был в гитлер-югенде?» Я ответил: «Посмотри в Википедию». Посмеялись. Теперь это творческий квартал улицы Миера. Слева от нас был книжный магазин, в котором сейчас работает бывшая сотрудница кинофорума «Арсенал», справа — ответвление виде улицы Майзницас, где недавно открылась хорошая художественная галерея. Всегда есть выбор... в лучшую сторону. А можно и напрямую — иди и молись, коли истинно веруешь.

И что еще добавить? То, что выбор на главную роль Барышникова в данном случае закономерен — не только в силу сенсационных причин, но и потому, что он похож на Ратцингера. Он так же тихо говорит. Он, конечно, артист, но без громких драматических эффектов, которым обучают в профессиональных театральных школах. И уж наверняка эти эффектов чурался Бенедикт.
И еще. Наверное, если бы еще здравствующий 92-летний Йозеф Ратцингер увидел этот спектакль о самом себе, то, думаю, он бы ему скорее понравился, чем нет. Мне почему-то кажется, он бы слегка улыбнулся, как Барышников пару раз во время этих двух с половиной часов. Другое дело, что наверняка он этот спектакль не посмотрит никогда. Потому что читает любимые книги. Возможно, действительно сам пишет, если здоровье позволяет. И, наверное, все-таки он молится — возможно, не только за себя, но и за всех нас.
Да будет так! Аминь.

 

 

Baltā sutana
Satori.lv
autors Agnese Irbe

Alvja Hermaņa izrādes "Baltais helikopters" (JRT) idejiskas analīzes elementi.
Novembra sākumā kādā pasākumā satiku trīs no izrādes veidotājiem. Sarunai iedegoties, apsolīju viņiem: ja man sagādās vienu ielūgumu uz pirmizrādi, es uzrakstīšu izrādes "konceptuālu analīzi". Šis teksts ir tieši tas un tikai tas – idejiskas analīzes elementi un manas personīgās piebildes. Šeit nebūs izrādes kā mākslas darba apskata, spriedumu par to, cik tā izdevusies, lugas teksta un aktierspēles vērtējuma, komentāru par dekorācijām un tamlīdzīgi. Teātris nav man nozīmīgs mākslas žanrs, un teātra kritika nav mans darbalauks, tāpēc ar to lai nodarbojas citi.
Izrāde ir stāsts par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata 2013. gada 28. februārī. Izrādes darbība notiek aptuveni diennakti pirms šīs atkāpšanās izsludināšanas, un tā risinās vienā telpā – pāvesta guļamistabā. Balstoties savos pētījumos, spriedumos un sirdssāpēs, režisors Alvis Hermanis šai izrādei lugu ir sarakstījis pats. Ja atceraties Hermaņa pirms pāris gadiem uzvesto (un tikpat saspringti gaidīto, un tikpat ātri izpārdoto) Velbeka "Pakļaušanos" un spējat iztēloties šo izrādi kā plaukstas iekšpusi, tad "Baltais helikopters" būtu šīs pašas plaukstas ārpuse, kur āda ir krunkaināka, plānāka un trauslāka. Abas izrādes mēģina runāt par vienu un to pašu – par Rietumu civilizācijas norietu, par kaut ko nepatīkamu un baismīgu, kas varbūt vairs nav novēršams, bet ko eiropieši īsti neapzinās. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka "Pakļaušanās" drīzāk centās radīt trauksmes sajūtu, savukārt "Baltais helikopters" – nostalģiju, rezignāciju un skumjas. Abas izrādes un jo īpaši "Helikopters" ir ārkārtīgi bagātas ar datiem, faktiem un mājieniem – par šo pašu jau minēto civilizāciju, par kuras norietu vai nopietnu apdraudētību Hermanis vēlas vēstīt. Citiem vārdiem sakot, pirms radīt skatītājā baismas vai skumjas, ir nepieciešams šo skatītāju izglītot, jo, pats būdams norietošas kultūras ražojums, viņš ir vai nu svētlaimīgi dezinformēts, vai vienkārši neko nejēdz. "Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi.
Hermaņa vēstījums ir šāds. Pirmkārt, viņam nepatīk Benedikta sekotājs pāvests Francisks. Ja Hermanis būtu katolis, viņš, iespējams, pieslietos tiem laju un klēriķu grupējumiem, kas, varbūt ne gluži nonākdami līdz sedevakantisma pasludināšanai [1], uzskata Francisku par pāvestu, kurš apdraud Baznīcas doktrīnu morāles jautājumos, nesakarīgi koķetē ar visādām modernām tendencēm un, ne mazāk svarīgi, nav spējīgs smelties spēkus katolicisma blīvajā intelektuālajā tradīcijā [2]. Tādējādi Hermanis Benediktu XVI rāda ne tikai kā labāko mūsu ēras pāvestu, bet arī kā pēdējo pāvestu – pēdējo "īsto" svētā Pētera pēcteci, ar kura atkāpšanos izbeidzās Romas katoļu baznīca kā noteiktas kultūras nesēja un barotāja. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, otrajā cēlienā šis vēstījums ir nepārprotams.       
Otrkārt, Hermanis redz Benedikta XVI lēmumā atkāpties kaut ko līdzīgu pravietojumam, kas pats sevi piepilda. Tieši tā ir jāsaprot uz skatuves priekškara attēlotā aina no 5. gadsimtā dzīvojušā mūku ordeņa dibinātāja Nursijas Benedikta dzīves. Nursijas Benedikts, kurš piedzīvoja Romas impērijas sabrukumam līdzi nākošo tikumu pagrimumu un vandaļu iebrukumus, izveidoja vienu no pirmajām alternatīvajām dzīves kopienām. Klosteros viņi paņēma līdzi daudz rakstu ruļļu. Pateicoties šiem klosteriem, līdz mūsdienām saglabājušies arī pirmskristīgās kultūras šedevri, piemēram, Platona un Aristoteļa teksti. Tā kā kardināls Jozefs Racingers brīdī, kad tika ievēlēts par pāvestu, izvēlējās Benedikta vārdu, gandrīz nākas secināt, ka viņš jau tajā brīdī saprata: ne tikai kristīgā civilizācija, bet arī pati Romas katoļu baznīca atrodas tik aizlaistā puves stāvoklī, ka vienīgā prātīgā izvēle ir no tās aiziet. Te neko nelīdz iebildums, ka Racingers jau neaizgāja no baznīcas kā tādas – viņš atgriezās savā cellē, lai rakstītu grāmatas par teoloģiju. Šis iebildums neko nelīdz, jo Racingers bija kanoniski nevainojamā procesā Svētā Gara vadībā ievēlēts par svētā Pētera pēcteci, kuram pirms 2019 gadiem "avis ganīt" lika pats Jēzus Kristus. Ja es pareizi saprotu Hermaņa vēstījumu, Benedikta XVI atkāpšanos no Baznīcas vadības un atgriešanos cellē pie grāmatām viņš redz nevis kā nogurumu, cilvēcisku vājumu vai sakāvi intrigantu rokās, bet gan kā jauna ceļa rādīšanu visiem ticīgajiem. It kā pāvests gribētu sacīt: atgriezieties cellēs pie grāmatām, nekas labs no Baznīcas kā institūcijas vairs nav gaidāms. 
Treškārt, no Jozefa Racingera kā domātāja bagātā mantojuma izrādē ir ieplūdušas tikai divas lietas: Racingers kā noguris, savā ticībā sašķobīts, bet žilbinošs prāts un Racingers kā visu 20. gadsimta nelaimju (jo īpaši relatīvisma, subjektīvisma un individuālisma) uzšķērdējs un pravietotājs.
Liels paldies par izrādi.
Tā kā neviens no izrādes veidotājiem nav katolis un tādējādi piedāvā vērtīgu skatījumu no malas, varbūt plašākai ainai būs noderīgas arī kāda katoļa domas par šiem notikumiem. Spilgta izrādes iezīme ir tās vēstījuma – jebkura no tiem – nesavienojamība ar kristīgo ticību un pat neizprotamība katolicisma ietvaros. Šī, protams, nebūs ne kritika, ne arī mēģinājums kādu par kaut ko pārliecināt. Savas domas es atkal organizēšu ar "pirmkārt", "otrkārt" un "treškārt", bet, sekojot seno grieķu modei, sākšu ar pēdējo punktu.
Pirmkārt, 20. gadsimtam, bez šaubām, bija savas īpatnības. Tādi notikumi kā, teiksim, hormonālās kontracepcijas izgudrošana un 1960. gadu seksuālā revolūcija nenoliedzami radīja jauna veida apdraudējumu kristīgās morāles spējai izdzīvot un pārliecināt. Bet, ja tiek teikts, ka bezdievīgumu radīja vai masīvi veicināja 20. gadsimts, tad kāpēc tieši tas? Varbūt Pirmais pasaules karš? Varbūt apgaismība un Lielā franču revolūcija? Varbūt šķelšanās reformācijas laikā? Varbūt 13. gadsimta idejiskā nevienprātība starp teologiem, kurai drīz sekoja mēra epidēmija? Varbūt Romas imperatora Konstantīna lēmums padarīt kristietību par oficiālo reliģiju? Varbūt tie, kas Kristu piesita krustā? Pareizi. Samaitātība, lepnība, bauslības nepildīšana un vispārējs aizlaistas puves stāvoklis nav ne mūsdienu, ne kādas citas ēras cilvēku privilēģija. Tas ir parastais cilvēces stāvoklis. Ja tas tā nebūtu, tad nekāds Glābējs arī nebūtu vajadzīgs un Viņam nebūtu neviena, par kuru sevi upurēt.
Te jāpiebilst, ka neko nemaina cilvēku skaitliskais daudzums baznīcās vai pašidentificēšanās kā kristiešiem. Auglīgi praktizēt reliģiju ir ļoti grūts uzdevums, kas nemitīgi ir apdraudēts no visām pusēm. Ir nepieciešama ticība, kuru ar saviem spēkiem nevar iegūt un noturēt. Ir nepieciešama pareiza (konciliem, Maģistērijam un baznīctēviem atbilstoša) izpratne – par vēsti, par doktrīnu, par uzdevumiem. Un ir jācīnās ar ļaunajiem dēmoniem. (Tātad vienmēr jāpārbauda šīs trīs lietas: ticība, izpratne, dēmoni.) Nepareizas izpratnes piemērs ir uzskats, ka baznīcas dzīvi vajag vadīt intelektuāļiem, intelektuāļi ir tie, kuri vienmēr visu dara pareizi, un intelektuāļiem ticības lietās pieder galavārds. Intelektuāļus laiku pa laikam vajag patrenkāt ar slotu vai pielikt pie kartupeļu mizošanas (priesteris Mediņš no Bruknas šeit ar mani būtu vienisprātis). Katolicisms, protams, ir intelektuāla katedrāle, bet to nevar reducēt uz prātniecisku sistēmu un tā nespēj par sevi pārliecināt tikai ar argumentācijas rīkiem. Baznīcas tradīcija ir kā liels grozs ar dažādiem augļiem. Un visi no šiem augļiem ir paši labākie. Ir diži teologi, un ir garā nabagie. Ir būvētāji, un ir ubagotāji. Ir kontemplatīvie, un ir aktīvie. Cilvēkiem ir dažādi aicinājumi, un Dievs viņus pakalpina dažādos veidos – kamēr visas dzīvās radības pestīšanas vēsture noslēpumaini ritinās vaļā kā milzīgs Visumā izklāts gobelēns. Dziļu maldu piemērs ir arī uzskats, ka ticībai un ticīgajiem klātos labāk, ja nepastāvētu Baznīca kā institūcija. Ja tā nepastāvētu un katrs dzīvotu nepieskatīts, sekojot savām iekšējām sajūtām, ticības un Baznīcas mācības grozu vispār nevarētu nodot nākamajai paaudzei. To nevarētu nodot pat sev.
Otrkārt, Benedikta XVI atkāpšanās ticīgos ļoti nobiedēja, un viņi joprojām to nesaprot. Arī es esmu dzirdējusi dažādas versijas. Viena no dzirdētajām ir šāda: viņam esot atnesuši slepeni uzņemtas fotogrāfijas, kurās augstākā ranga garīdznieki turpat Romas bordelī ālējas ar transseksuāļu prostitūtām. Viņš esot apspiedis vaidu, iemetis fotogrāfijas pāvesta seifā un uzrakstījis atkāpšanās runu. Nav īpaši ticami, bet šādi tādi patiesības elementi varētu būt. Tik un tā ticīgie joprojām nesaprot. Pāvesti nav "priekšnieki", viņi nav arī vadoņi, viņi ir Dieva kalpu kalpi. Grūti saprast arī to, kā Benedikts, kurš tik trāpīgi analizē globalizētās pozētājas un blefotājas sabiedrības negatīvos aspektus, neredzēja iespēju caur tiem izstūrēt ja ne visu Baznīcu, tad vismaz savu pontifikātu. Nekādos kanonos nav rakstīts, ka pāvestam būtu nepārtraukti jāvada masu pasākumi no Romas pēc iespējas tālākās zemeslodes vietās, jāpieraksta pilns tviteris, jākomentē katra jokupētera prezidenta ievēlēšana un tā tālāk [3]. Mēs, grēcinieki, taču tikpat to visu vienmēr redzam tikai "miglaini, kā caur stiklu". Kam tad ir šīs gaišredzības dāvanas? Kurš spēj pravietot? Un kur tad paliek zemes sāls? Ja Kristus atgriezīsies rīt no rīta, kurš būs tam gatavs? Manuprāt, pietiktu arī ar šo: laiku pa laikam iznākt uz pāvesta balkona un svētīt Pētera laukumā sapulcējušos, un, ja tur neviens nav atnācis, tad pasvētīt baložus. 
Treškārt, īss komentārs par dēmoniem. Netrūkst cilvēku, kuriem ir spēcīga ticība, katoliski pareiza izpratne par lietām, jo viņi daudz lasījuši un domājuši, bet tos neganti moka dēmoni. "Baltā helikoptera" sirdi žņaudzošais vēstījums par Benediktu XVI kā par pēdējo īsto pāvestu, par kristietības nomiršanu, par jaunās paaudzes neglābjamo bezdievību – no katoļu viedokļa šis ir tīrākais dēmonu darbs. Izmisumu, bezpalīdzību un apokalipses melnās priekšnojautas iedveš ļaunie gari. Pāvesta Franciska nemitīgā kritizēšana un pat zākāšana noteiktos katoļu intelektuāļu lokos līdz šim neko labu nav atnesusi. Turklāt tā baro pašus sliktākos citu konfesiju aizspriedumus par katoļiem. Tie izskatās pēc cilvēkiem, kas Kristum nemaz netic un noņemas vienīgi ar pareizā pāvesta iedabūšanu sēdeklī, it kā no šī sēdekļa būtu atkarīga viņu pestīšana. Baznīcas tradīcija ar dēmoniem iesaka cīnīties šādi: pirmkārt, sirdsapziņas izmeklēšana, grēku nožēla, gandarīšanas sakraments un žēlsirdības darbi. Otrkārt, ielūkoties iepriekš minētajā lielajā augļu grozā. Labus padomus pret dēmoniem deva tā dēvētie Tuksneša tēvi un mātes jau mūsu ēras 4. un 5. gadsimtā. Lielisks avots ir arī svētā Nursijas Benedikta regula. Lai arī tā domāta mūkiem, pamata principus, kā organizēt dzīvi, no tās var iegūt arī laji un mazticīgie. Vajag painteresēties arī par kristīgo misticismu, šo skaisto tradīcijas pērli – vai tik nebija tā, ka pats kardināls Racingers 21. gadsimta aicinājumu redzēja kā kontemplatīvā misticisma aicinājumu?
Vēlreiz liels paldies par izrādi. Lai Dievs jūs svētī, vada un pasargā.

[1] Sedevakantisms – šeit: uzskats, ka pašreizējais pāvests nav īsts un leģitīms pāvests un Svētais Sēdeklis patiesībā ir tukšs (sede vacante).
[2] Mērenu, viegli satrauktu un dziļdomīgu pāvesta Franciska pontifikāta kritiku var lasīt, piemēram, šeit: Ross Douthat, To Change the Church. Pope Francis and the Future of Catholicism. New York: Simon and Schuster, 2018.
[3] Kardinālam Robertam Sāram ir jauka grāmata par klusuma nozīmību: Robert Cardinal Sarah, Nicolas Diat, The Power of Silence. Against the Dictatorship of Noise. San Francisco: Ignatius Press, 2017.

"Белый вертолет", или Похищение Европы
Freecity.lv
autors Татьяна Фаст

«Белый вертолет», которого так ждали театралы, наконец-то «приземлился» в Новом Рижском театре. Билеты на 10 спектаклей Алвиса Херманиса с участием Михаила Барышникова были раскуплены в интернете за рекордные 4 минуты.

И не зря. Лично я получила от спектакля все, чего ждала — и режиссерскую отвагу, и новые смыслы, и зрелищность, и актерские открытия.
Спектакль смыслов
Скажу сразу: в отличие от постановки «Бродский/Барышников», которая держалась на звездности — там режиссер растворился в звездной паре поэт–танцовщик, здесь — звезда, то есть Михаил Барышников, стал органичной частью спектакля смыслов. В сценическое действо на равных вписались и магия Барышникова, и драматический дар Гуны Зарини, и сценография Кристине Юрьяне, и авторский текст самого Алвиса Херманиса (пьеса — его драматургический дебют).

Сюжет основан на реальном историческом факте — отречении Папы Римского Бенедикта XVI (Йозеф Ратцингер в миру) от престола в 2013 году. Впервые за 600 лет католический мир пережил подобное потрясение. Официальной версией ухода называли нездоровье 86-летнего понтифика. Но многие в этом усомнились. Над истинной причиной поступка папы гадают до сих пор.

Баварец Йозеф Ратцингер был уважаемым теологом, близким другом и советником своего предшественника Иоанна Павла II. На папском посту он пробыл 8 лет. Но именно в период его правления Ватикан оказался замешан в громких скандалах — банковском, педофилийном, обострились его отношения с исламским миром, стало уменьшаться количество католиков.

Для чуткого художника Алвиса Херманиса, остро реагирующего на перемены в обществе и в человеке, этот переломный момент и личность уходящего папы стали поводом поговорить о современном мире.

Танцует ли Барышников?
Медленно уплывает занавес с изображением «Истории святого Бенедикта» Луки Синьорелли. Лежащий в круге света человек словно содрогается от боли. Боли рождения? Ухода? Михаил Барышников играет всем своим существом, не отрываясь от пола.

А через минуту он уже немощный старец, с трудом поднимающийся с постели, медленно одевается, погружая усталые ноги в мягкие красные туфли от Prada, с усилием залезает на тренажер...

Таких сцен, когда танцовщик перешагивает из драматического театра в пластический, в спектакле несколько. Это к вопросу: танцует ли Барышников? Да, танцует, почти не сходя с места, играя головой, бедрами, руками, кончиками пальцев и взмахом ресниц. Есть эпизод, где он дрожит, как листва на дереве, вибрируя каждой клеточкой своего все еще энергичного тела — незабываемое зрелище! Словно порывы духа ввысь, к Богу: прости и помилуй!
Истины нет, мой друг Георг?
Аскетичная обстановка папских покоев располагает к раздумьям и неспешности. Но герой Херманиса спешит — высказаться по целой серии болезненных вопросов, которые накопились у автора, — ведь у него остался только день до прощания с паствой.

Для постановщика «Белого вертолета» отчаянный поступок папы — повод разобраться в собственных тревогах. Куда идет Европа? На чем держится мир, потерявший Бога? Можно ли жить без веры? Почему современный либерализм так легко превращается в свою противоположность?

Спектакль строится на диалоге старого понтифика (Михаил Барышников) с молодым секретарем Георгом (Каспарс Знотиньш), людей не просто разных эпох, а с разных планет. Философ-шестидесятник со своим устоявшимся миром ценностей — с одной стороны, и представитель поколения Википедии — с другой, легко переходят с языка на язык: и Барышников, и Знотиньш говорят на сцене то по-английски, то по-итальянски, то по-польски, то на латыни. Но ни один язык не уменьшает пропасть между героями. «Как, о моем отречении потомки узнают из Википедии?» — ужасается папа римский. «У нас там есть свои люди», — успокаивает помощник, намекая, что они подадут информацию в любом нужном контексте.

Прием почти журналистского интервью позволяет узнать реальное мнение бывшего папы по важным для сегодняшнего мира вопросам. Рассуждения героя «Белого вертолета» об истоках фашизма, который родился в 20-х из пены декаданса, или слова об опасности релятивизма («Истины нет, мой друг Георг?») — живые цитаты Бенедикта XVI, тщательно собранные автором пьесы из документальных источников Ватикана.

Герой Барышникова упрекает Запад за отход от христианских ценностей. Вместо того, чтобы поучать и пытаться изменить Восток, Западу стоило бы задуматься, как спасти себя, считает Бенедикт XVI. В плеяде современных политиков понтифику симпатичен не только «профессионал Обама», но и Владимир Путин, который «очень обеспокоен тем, что русский народ теряет веру».
Параллельная жизнь Табианы
Параллельно с жизнью главного героя на наших глазах разворачивается полная драматизма жизнь его преданной помощницы, монахини Табианы (Гуна Зариня). На протяжении всего действия Табиана «не выходит из кадра». Для нее отречение Бенедикта — личная трагедия. Гуна Зариня передает это каждым жестом, каждым прикосновением к понтифику.

Порой ловишь себя на том, что следишь не за главным героем, а за неуклюжей, страдающей Табианой, которая несет свое горе где-то на втором плане. В ее шаркающих мужских сандалиях — вся скорбь мира. А от финальной сцены, когда становится ясно, что обратной дороги нет, и Табиана забивается в угол и тихо скулит, — просто разрывается сердце.

Бенедикт XVI в последний день своего понтификата покинул Ватикан на белом вертолете итальянских ВВС. Когда он пролетал над Римом, по всему городу звонили колокола. В Twitter появились его слова: «Спасибо вам за вашу любовь и поддержку. Желаю вам всегда испытывать радость, которая приходит, когда ставишь Христа в центр своей жизни».

В спектакле Херманиса белый вертолет — это детская игрушка, которая случайно залетела в папские покои. В конце постановки он улетает со сцены вместе с мечтой и надеждой на идеальную, красивую, правильную жизнь. Она будет такой, какой мы ее создадим.
P.S.
В скупых комментариях к спектаклю автор «Белого вертолета» сказал, что такая постановка невозможна в европейских театрах — там на тему Бога наложено табу. И вообще существует масса других рамок, ограничивающих свободу слова. Думаю, Херманису можно верить — он много лет проработал на Западе и на себе испытал отторжение коллег, когда резко высказался о мигрантах. Свобода слова, по мнению Херманиса, еще сохранилась в Латвии. Доказательство этому — его острый публицистический спектакль на сцене Нового Рижского театра.

 

 

 


 

Папа носит Prada. В НРТ - премьера спектакля "Белый вертолет" с Барышниковым в роли наместника Бога
Rus.delfi.lv
autors Кристина Худенко

Куда катится Европа? На что употребить власть? Зачем нужны дети? Не лучше ли жесткий старый порядок, чем гибкий прогресс? Почему либерализм превращается в тоталитаризм? Куда клонит Путин? Кому нужна истина? И где она - в крохотной Библии, в большом Пасхальном яйце или в кружке пива, которую можно сообразить на троих? В свой последний день перед отречением Папа Римский Бенедикт XVI в лице Михаила Барышникова размышляет на поставленные режиссером Алвисом Херманисом тревожные вопросы времени. Каждый зритель самой ожидаемой премьеры сезона спектакля "Белый вертолет" ответить на них должен сам.
…Как-то очень точно в рижское природы увяданье вписалось появление на улицах города Миши Барышникова. Вжимаясь в воротник своей джинсовой куртки, танцовщик все же никак не растворяется в окружающем пейзаже — выделяется какой-то нетипичной статью. Наверное, с таким же успехом пытался бы слиться с мостовыми Рима Папа Бенедикт XVI после своего внезапного отречения.
Вживаясь в образ 86-летнего наместника Бога на земле, Барышников как будто сам прибавил десяток лет и искру тайных знаний в глазах. Он впитывает новую роль, тщательно подбирая рижские маршруты и ивенты — фильм про похороны Сталина, спектакль БДТ "Слава", маленькая людная пивная на Авоту, извилистая Миера, по которой он легкой тенью несется вдоль трамвайных путей с репетиции…
Идея. Как Папа Римский превратился в Стивена Хокинга и переехал в Ригу
В основе пьесы — события 10 февраля 2013 года. На другой день, спустя восемь лет после своего избрания об отречении от Святого престола конклаву сообщит Папа Бенедикт XVI (Йозеф Ратцингер) — почитаемый теолог, ревнитель католической веры, близкий друг и советник предыдущего Папы Иоанна Павла II. Официальная версия — по состоянию здоровья. Случилось это впервые за 600 лет в истории Папства.
В то время католическую церковь буквально раздирали скандалы — за два года Бенедикт запретил в служении около 400 священников, связанных с домогательствами в отношении детей. Мировая пресса обвиняла самого Папу если не в причастности к преступлениям, то в попытке их скрыть. Версия "слабого здоровья" не выдерживала критики. Тем более что предыдущий Папа Иоанн Павел II уходил долго и тяжело, но полномочий не складывал — возложил решение на волю Господа.
Не устроила официальная причина и режиссера Алвиса Херманиса, который организовал собственное расследование — проштудировал все доступные архивы, прессу и воспоминания, пообщался с теми, кто находился близко к Папе (получение итальянского аналога "трех звезд" открыло режиссеру многие двери) и выдвинул по меньшей мере 17 вероятных и веских причин, которые могли сыграть роковую роль. Какая из них истинна, скорей всего, мы не узнаем никогда.
Занимаясь изучением Папских документов и свидетельств, Херманис обнаружил, что Бенедикта XIV заботили те же вопросы, которые последнее время все больше тревожат самого режиссера. Так и возникла идея, рассказать о наболевшем через фигуру Папы Римского, который в бытность молодым теологом считался прогрессивным реформатором церкви, но будучи в должности, все больше склонялся к консервативным взглядам на мир. "Думаю, это относится к нам всем, — говорит в интервью Diena Херманис, - в молодости мы революционеры, а с возрастом хотим как-то гармонизировать мир".
Изначально вывод Бенедикта на сцену должен был состояться в парижской Опере Бастилии — в своем дневнике за 2015 год Херманис описывает, как, раздумывая над постановкой "Осуждения Фауста" Берлиоза, собирался "визуализировать историю Фауста сквозь папскую призму — с позиции человека, который работает Богом на земле. Идея была даже одобрена интендантом Оперы, но в последний миг Херманис сам испугался: "Франция — католическая страна, для кого-то этот проект может выглядеть банальной провокацией".
Папу в той постановке "сменил" образ Стивена Хокинга, как известно, ничего хорошего Земле не предрекавшего. Ту оперу публика освистала — сказались неполиткорректные высказывания Херманиса в адрес заполонивших Европу беженцев. Но "крамольные" мысли из головы не выкинешь — режиссер перевез их на сцену беззаветно преданного НРТ и снова вложил в уста Папы Римского.
Впрочем, прощальный привет Фаусту Херманис передал. Рассуждая в "Белом вертолете" о таблетке, которая повернет процесс старения вспять и сделает человека вечным, Бенедикт обращается к отсутствующему: не так ли, доктор Фауст? Другой вопрос, зачем ему быть вечным? Про то и есть новая постановка.
Воплощение. Как выглядит партия умирающего лебедя, когда ему 86 и он — Папа?
Конечно, это не Сен-Санс, а Бах — Месса си минор или Страсти по Матфею. И это Михаил Барышников, трепещущий уже не таким послушным телом в круге света. Похоже, из трех белоснежных сутан, предложенных ему в конце выборного конклава, Бенедикт выбрал размер L - самую длинную. И окончательно запутался. Или задумался — не лучше ли джинсы, свитер, удобные тапочки от Prada (в Ватикане так шить не умеют), книги и тишина? А суета, белый вертолет и стадионы восторженных неофитов — пусть они достанутся тому, кого Всевышний создал с таким предназначением. Пусть новый помазанник будет даже не из Европы — та уж очень далека от Бога, большинство кардиналов даже не хотят стать Папами — пусть он приедет из Латинской Америки или даже из Африки.
Для Бенедикта Святой Престол — с момента избрания, как гильотина, летящая к шее. Но ведь не отпустят просто так - надо объясниться. Для начала, хотя бы со своим секретарем (Каспарс Знотиньш) и доставшейся в наследство от Иоанна Павла II монашкой-помощницей Табианой (Гуна Зариня).
Ответов у Папы нет - одни вопросы:

  • Почему в 30-х гибкие лютеране были толерантнее к нацизму, чем жесткие католики? Может, потому что гордились своей либеральностью, а та выгнулась в тоталитаризм? В свое время Папа Иоанн Павел II спас Восточную Европу от коммунизма. Похоже, настала пора новому Папе спасти Европу от самой себя.
  • Ну, а как вам Википедия — труд анонимных авторов, которые ни за что не отвечают, заменяет все библиотеки мира? Кого-то волнует, что среди добровольцев-составителей легко могли затесаться агенты ЦРУ, ООН, сайентологов, а также блогеры, рекламщики и, что скрывать, пиарщик Папы Римского?
  • Кому-то еще нужна истина? Или она сегодня не в моде? Или ее не существует вовсе — все течет и меняется, никаких догм и авторитетов?
  • Как случилось, что дети — не инвестиция в будущее, а угроза настоящему? Для отца семерых детей Херманиса и отца четырех детей Барышникова это важная тема. Но имеет ли право рассуждать об этом Папа, который за целибат?
  • Почему мусульмане, оказавшись на Западе, так настоятельно требуют свободу религий и строят тут свои мечети, но при этом в Саудовской Аравии христианские храмы запрещены? Почему там они забывают о свободе?
  • Почему так мало веры? И при этом все больше святых? Только при последнем Папе — 1338 беатификаций и 443 канонизации...

Выбор ценностей сложен и прост одновременно — его приносят в виде своих даров пилигримы: большое пасхальное яйцо, бочонок пива и микроскопическая Библия, уже занесенная в Книгу рекордов Гиннеса, как самая микроскопическая в мире. Такие времена.
Продолжение следует. Целых два
Так почему сын Йозефа и Марии из маленького баварского городка Марктль на границе с Австрией, ставший Бенедиктом XVI, решил добровольно покинуть Святой Престол?
Возможно, ответ стоит поискать в выбранном Папой имени: святой Бенедикт — основатель первого христианского монастыря в Европе, живший во времена развала Римской империи. Может, уже настала пора закрыться и уйти от социальных бурь, чтобы сохраниться. "Я не принадлежу к старому миру, а новый еще не создан", - говорит Бенедикт XVI. На сегодня он видит три выхода: или договаривайся и иди на компромиссы, или объявляй священную войну и круши, или закуколивайся и жди, пока мир гедонизма не исчерпает себя сам. Так уже было — при Иисусе.
В отличие от Ратцингера, Алвис Херманис останавливаться в борьбе за умы и души не намерен. В ближних планах — два новых спектакля-проповеди с молодыми актерами его курса в Академии культуры. "Новый альбом Битлов" и "Свежая кровь" - о мире, где человек без смартфона — неполноценный получеловек. Вместе эти три постановки должны сомкнуть триптих Алвиса Херманиса о главном.
А белый вертолет? Это всего лишь детская игрушка, которая перебрасывает мост - из мира прошлого в мир будущего, сотворенный людьми из прошлого. Только волшебник не прилетит. Даже Папа в чудеса и магию не верил.

 

 

 

Mistērija
Kroders.lv
autors Silvija Radzobe

Alvis Hermanis intervijās pirms savas jaunās izrādes “Baltais helikopters” vēstīja, ka šajā uzvedumā mēģināšot atminēt, kādi bija īstie cēloņi, kāpēc 2013. gadā no amata atkāpās Romas pāvests Benedikts XVI, sperot soli, kādu katoļu Baznīca nav pieredzējusi pēdējo 600 gadu laikā. Pēc režisora domām, zem oficiālā paziņojuma par slikto veselības stāvokli visdrīzāk meklējami citi, noklusēti apstākļi.
Hermanis pirmo reizi debitē arī kā dramaturgs – viņš pats uzrakstījis lugu, balstoties uz plašu izpētes darbu, kura laikā iepazinies ar grāmatām par Benediktu XVI, laicīgajā dzīvē Jozefu Racingeru, iedziļinājies viņa radītajos tekstos, atradis kontaktus ar cilvēkiem, kuri tikušies ar pāvestu. Teksts strukturēts kā Benedikta XVI saruna ar savu sekretāru Georgu, klātesot klostera māsai Tabianai. Dialogs notiek Lieldienu laikā, dienā pirms amata atstāšanas, kad viss jau izlemts. Tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē.) Domāju, ka man vismaz kaut kādā mērā tas izdevās. Tāpēc radās pārliecība, ka izrādes īstais galvenais varonis nebūt nav dokumentālais Benedikts XVI – viņš ir kā izdevīgs piemērs, ar kura palīdzību runāt par jebkuru izcilu garīgu personību. Varbūt mākslinieku, bet ne tikai. Jāpaskaidro: ar izcilību šajā gadījumā saprotu ne ieņemamo amatu, ne saņemtās goda zīmes, ne ļaužu apbrīnu vai pat pielūgsmi. Bet gan personību, kura rūpējas par savu iekšējo “es”, grib dzīvot saskaņā ar to, pat ja visa pasaule tam būtu pretī. Personību, kura, atrazdamās panākumu un slavas virsotnē, ir gatava, figurāli izsakoties, aiziet tuksnesī, lai sāktu visu no gala. (Negribas jau tik tieši izteikties, lai nepiesauktu nelaimi, nelaimi mums, bet ne viņam: pilnīgi nepārprotami, ka pašu režisoru nodarbina šādas domas, citādi viņš nespētu radīt tik harmonisku un pilnīgu izrādi, kur nav neviena lieka vārda, kustības vai gaismas stara.) “Baltais helikopters” ir izrāde, kas tieši tāpēc, ka ir tik personiska, spēj to, kas teātrī sastapts tik reti – uzdāvina skatītājam sāpīgi rūgto dāvanu – iespēju sajust. Sajust, atgādinot, ka arī tu ko līdzīgu pazīsti, vismaz – esi pazinis. Lai arī savu ierobežoto spēju, iespēju un drosmes ziņā neko tādu neizdarīsi, nekur no sava pašreizējā “es” stāvokļa neaiziesi.
“Baltais helikopters” arī vizuālā ziņā ir viena no skaistākajām izrādēm, kāda Latvijā jelkad redzēta. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne stāsta, ka, veidojot pāvesta guļamistabas telpu, kur notiek izrādes darbība, esot ietekmējusies no seriāla “Jaunais pāvests”, jo pati Vatikānā nav bijusi. Ļoti gaiša (kafija ar pienu) zīda tapešu istaba ar marmora plākšņu grīdu pelēkos rakstos; sienas centrā biezu aizkaru klāts balkons – atverot tos, istabā ielaužas spilgti balta gaisma. Lietas (krucifikss) un pāvesta apģērba detaļas (josta, parādes tērpa zeltītie izšuvumi) – īsti, garīgo profesiju pārstāvju dāvināti. Gulta, sekreters ar datoru, grāmatplaukti un divi klubkrēsli, kuros visbiežāk savas sarunas laikā sēž Benedikts XVI un viņa sekretārs.
Visnoslēpumainākā scenogrāfijas detaļa – apaļa atvere griestos, pa kuru reizes četras, īpašos brīžos, kad telpa satumst, atspīd balts gaismas kūlis, aptverot zem tā stāvošo vai, kā prologā, krustā gulošo pāvestu. Gulēt krustā altāra priekšā nozīmē nožēlot grēkus un izlūgties piedošanu. Tā kā izrādē altāra nav, tad pāvests guļ krustā vai nu dzīves priekšā, ko simbolizē laukums aiz balkona, vai arī pats savā priekšā.
Izrāde ir par ticību, bet ne reliģiju, kas ir divas dažādas lietas. Ticību tam, ka, iespējams, ir kāds augstāks spēks par mums, kāda (balta) gaisma, savienojums, ar kuru te ir, te zūd. Ja zūd, paliekam vieni un tumsā.
Tas nolasāms minētajās trīs ainās, kad šķietami reālistiskajā vēstījumā ielaužas, varbūt precīzāk – ieaužas simboliskas norises. Barišņikova pāvests, stāvēdams ar muguru pret skatītāju zāli, atrodas spilgti balta no atveres griestos nākoša gaismas kūļa centrā. Balti ģērbtā nelielā figūra stiepj savas izteiksmīgās rokas pret debesīm, bet kāds neredzams spēks to it kā spiež pie zemes, padarot vēl mazāku. Bet tad viņš iztaisnojas, atgūst savu normālo augumu, šķiet, kļūst pat garāks, tuvāks gaismas avotam. Šajā ainā (tā ir pēdējā no trim) var apbrīnot ne tikai Barišņikova ķermeņa plastiskumu, bet arī gaismu mākslinieka Gļeba Fiļštinska meistarību, jo pāvesta “uzklausīšanas” brīnumu viņi ir īstenojuši abi. Var būt, ka pārējos divos mēmo sarunu ar debesīm skatos vismaz pirmizrādes vakarā bija vairāk fizikas nekā metafizikas.
Noskatoties izrādi, kļūst skaidrs, kāpēc režisoram bija nepieciešams Mihails Barišņikovs pāvesta lomai: bija vajadzīgs “neaktierisks” aktieris, apveltīts ar spēcīgu harismu. Neaktierisks tādā nozīmē, lai nebūtu iespaids, ka kaut kas tiek tēlots vai spēlēts, tieši otrādi, lai nerastos šaubas: visu, ko runā šis cilvēks, viņš ir personiski pārdzīvojis, sapratis un ietvēris vārdos. Barišņikovs, lai izpildītu šo lomu, ir pat tīši vecināts – viņam ir gluži balta parūka un grims, kas modelēts pēc Racingera portretiskās līdzības. Pāvesta fizisko spēju ierobežotību demonstrē dažas ar grūtībām veiktas kustības uz trenažiera, kad viņš no rīta piecēlies. Taču izrādīsies – fiziskais vecums nav šķērslis iecerei, kuru izrādes finālā īstenos pāvests. Tas simboliskā veidā uzsver notiekošā dziļo jēgu.

Kaspara Znotiņa Georgs, manuprāt, vienlaikus ir “divi vienā” – sekretārs, kurš pūlas panākt, lai pāvests neatsakās no amata, un pāvesta otrs “es”, viņa iekšējā balss, kura darbojas līdzīgi Mefistofelim, uzdodot arī daudzus nepatīkamus, grūti atbildamus jautājumus. Sutanā ģērbtais Georgs ir garš, stalts vīrietis, daudzos aspektos kontrasts pāvestam – viņš melnās drēbēs, pāvests baltās, viņš – garš, pāvests – īss (Tabiana saka: pāvests uz vecumu esot sarāvies). Viņš – enerģisks, godbijīgs, bet arī neatlaidīgs, pat uzmācīgs ar saviem jautājumiem. Pāvests – mierīgs, harmonisks, apcerīgs, bet ar pašcieņu, apzinoties savu personības neikdienišķību. Georgs ir apbrīnojami informēts par pāvesta dzīvi un vienlaikus – arī kritisks, viņa atbildes apšaubošs. Kaut kādā mērā izrādi var uztvert arī kā pāvesta monologu, sarunu ar sevi pirms izšķirošā lēmuma realizēšanas. Varbūt Georgs ir pāvests jaunībā, kurš “intervē” pāvestu vecumā? Jo tiek uzrādītas daudzas rīcības, izteiktie viedokļi, īstenotās nostājas, kas šodien ir pavisam citādas nekā toreiz, jaunībā. Uzsvērtā atšķirība starp “toreiz” un “tagad” rosina pārdomāt vairākas lietas. Cilvēka uzskati laika gaitā var godīgi mainīties. Jaunības revolucionārisms neizbēgami pārvēršas konservatīvismā, un, ja arī ne konservatīvismā, tad lietu dziļākā izpratnē, kas mazina ekstrēmismu. Noplokot ticībai, ka spēsi pārveidot pasauli, aizvien tiešāk sajūti, ka pasaule tiecas pārveidot tevi.
Šī varbūt ir vissmagākā lieta, ko pārdzīvo mūsu izrādes varonis. Viņš, runājot par ticības (es teiktu arī – patiesas kultūras un mākslas) attiecībām ar mūsdienu pasauli, kura attīstās virspusības un lētuma virzienā (varbūt tika teikts arī – grēka virzienā), min trīs iespējamus variantus: iet uz kompromisu ar to, iet uz karu, noslēgties, gaidot, kamēr samaitātā pasaule pati sevi izsmels. Bet, lūk, kur problēma: kā zināt, kas ir patiesa ticība un patiesa māksla? Jo, mainoties pasaulei, mainās taču arī izpratne par patiesību...
Hermaņa radītais varonis runā par veco un jauno pasauli, jūtoties nepiederīgs (vairs) nevienai no tām, viņš grib kļūt par tiltu, kas savienos “vakar” un “rīt”. Bet, lai tas notiktu, ir jāpārveidojas pašam, jāmēģina kaut kā citādi, nav zināms, kā, bet noteikti citādi, ne tā kā līdz šim.
Par patiesu ticību... Gunas Zariņas klostera māsa Tabiana, kas aprūpē pāvestu līdzīgi auklei vai mātei, ir ļoti veca. Par to liecina biezās brilles, kas slēpj gandrīz pilnīgi aklās acis. Māsa iet, uzmanīgi taustīdamās gar sienu, lai atrastu durvis. Kad viņai no rokām izkrīt miniatūrā Bībele, kas dāvanā uz Lieldienām atsūtīta pāvestam, viņa nometas uz ceļiem un tausta grīdu, lai atrastu to, jo saskatīt nespēj. Viņas gaita smagajās sandalēs ir tik piesardzīgi bikla, ka rodas satraucoša sajūta – vecā sieviete ik mirkli var zaudēt līdzsvaru un krist. Pret pāvestu viņa izturas lietišķi, piemēram, kad palīdz viņam apģērbties vai veikt citas sadzīviskas lietas. Kad pāvests rosina Georgam pāriet uz angļu valodu, ko Tabiana neprot, lai velti viņu nesatrauktu, no Zariņas varones skopajām reakcijām rodas iespaids, ka viņa dzird un saprot visu. Kad pāvests šķietami iemidzis vai dziļi iegrimis sevī, Tabiana viņu skūpsta uz deniņiem. Tas ir reizē pielūgsmes un atvadu skūpsts. Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.) Tabiana ir reizē mūķene un pati Ticība. Veca. Ļoti veca. Bet patiesa. Jo ir mīlestība. Viņa ir iemiesota vecā pasaule, ko finālā atstāj Benedikts, dodoties nezināmajā rītdienā.

Izrāde savā ritējumā maina žanru: tā iesākas kā intelektuāls disputs eksistenciālisma dramaturģijas garā un nobeidzas kā mistērija. Pirmajā cēlienā, kamēr izrādi uztvēru kā stāstu par Benediktu XVI, sasprindzinātā uzmanībā tvēru katru repliku, lai saprastu vēsturisko patiesību par viņa aiziešanu. Tiesa, daudz jaunu faktu par “vēsturisko patiesību” gan neuzzināju. Kad otrā cēliena vidū kļuva skaidra “citādā matemātika”, mainījās uz skatuves notiekošais – pāvesta lomas atveidotājs aizvien vairāk it kā atsvešinājās no apkārtējiem apstākļiem, iegrimstot sevī, kas savukārt veicināja arī skatītāju dziļāku iegrimšanu sevī – vismaz to varu teikt par sevi. (Meditatīvo noskaņojumu pastiprināja pāvestam tuvā Baha un Mocarta mūzika.) Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs. (Līdzīgi es stādos priekšā ticīga cilvēka pārdzīvojumu baznīcā dievkalpojuma laikā.) Likās – tūlīt tūlīt es uzzināšu, respektīvi, izjutīšu ko tādu, ko nekad neesmu zinājusi. Caur mistēriju atklāto galveno (eksistences) noslēpumu. Un tā arī notiek.
Kad pāvests beidzot istabā palicis viens, viņš no slēptuves izceļ raupju rūtainu tirgussomu, novelk balto sutanu, uzvelk pelēku vienkāršu žaketi un bikses, uzliek galvā žokejcepuri un aiziet. Nevis vienkārši iziet pa durvīm, bet AIZIET. Nevis nāvē, bet jaunā, citā dzīvē, atteicies no zelta, goda, Baznīcas uzliktā pienākuma, simtgadīgām tradīcijām. Barišņikova attēlotais pāvests finālā nav sagrauts, bezcerīgs vai nevarīgs. Izcīnot diskusiju ar sevi/Georgu, viņš ir pieņēmis lēmumu. Citādai dzīvei. Jaunam sākumam.
Izrādes fināls, ko es varētu saukt par Aiziešanas mistēriju, atgādināja ne tikai to, kā līdzīgu Aiziešanu tēlojuši divi lieli 20. gadsimta režisori un kā viņu tēli joprojām ir dzīvi manā ne jau prātā, bet pat asinīs varbūt.
Es pirmoreiz sapratu Raiņa Jāzepu, kurš, guvis gandarījumu par savu pazemojumu, nedzīvo harmoniskā mierā, godā un pārticībā, bet aiziet. Lai vientulībā meklētu jaunu, citu, kā Rainis saka, trešo patiesību.
Bet, ja par režisoriem: Eimunta Ņekrošus veidotā Puškina “Mazo traģēdiju” iestudējuma otrā cēliena “Mocarts un Saljeri” finālā mirušais Mocarts norauj sev pēcnāves masku, ko tam uzlikuši pakaļpalicēji, uzlec kājās un, noskrūvēto klavieru kāju paņēmis sev par spieķi, aiziet tumsā. Lai paliktu uz visiem laikiem. Dzīvs. Tā bija tik liela Aiziešana, ka vārdos to neizteikt.
Savukārt Ježijs Grotovskis esejā “Satikšanās pašam ar sevi” (1970) rakstīja: “Pirms divtūkstoš gadiem bija novērojams savdabīgs fenomens – milzīgas impērijas, kura ietvēra visu Rietumu pasauli, perifērijā ļaudis aizgāja tuksnesī un meklēja patiesību. Meklēja saskaņā ar sava laika garu, kas, atšķirībā no mūsējā, bija reliģisks. Es neredzu iespēju šodien būt reliģiozam. Bet, ja ir kas kopīgs starp tiem laikiem un mūsējiem, tad tā ir vajadzība atrast jēgu. Ja tev šīs jēgas nav, tu dzīvo nepārtrauktās bailēs un domā, ka bailes izsauc ārējie apstākļi. Protams, viņi tās atbrīvo, bet tas, ar ko mēs netiekam galā, nāk no iekšienes, tas ir mūsu personiskais vājums, un šis vājums saucas – jēgas trūkums. (..) Ļaudis, kuri pirms 2000 gadiem klīda pa Nācaretes nomalēm.., viņi runāja dažādas dīvainas lietas, dažbrīd uzvedās bezprātīgi, bet gaisā lidinājās vajadzība atteikties no spēka, no valdošajām vērtībām, vajadzība meklēt citas vērtības, uz kurām būtu iespējams uzcelt dzīvi bez meliem.”

 

Balts propelleris virs mūsu galvām
Latvijas avīze (Kultūrzīmes)
autors Anda Buševica

Jaunā Rīgas teātra iestudējumā "Baltais helikopters" režisors Alvis Hermanis turpina modelēt Eiropas nākotni

Jaunā Rīgas teātra izrādes "Baltais helikopters" tēmu režisors un arī dramaturgs Alvis Hermanis atradis izcilu: pāvests, kurš atsakās no sava dievišķuma. Par cilvēciskā un dievišķā attiecībām vienā ķermenī šķēpus lauzuši baznīctēvi, par Jēzus un viņa vārdā ieceltas amatpersonas Liel-inkvizitora attiecībām romānā "Brāļi Karamazovi" spriež Dostojevskis. Arī izrādē "Baltais helikopters" mūsu acu priekšā, pielaikojot rituāla grezno tērpu, tiek "uzkon-struēts" Pāvests, bet izrādes beigās skatuvi atstāj neliela auguma vīrs pelēkā uzvalkā. Tas ir Jozefs Racingers jeb pāvests Benedikts XVI, kurš 2013. gadā izmantoja katoļu baznīcas vēsturē 600 gadus nepraktizētu brīvību atkāpties no pāvesta amata.
Pirms izrādes intervijās režisors Alvis Hermanis solījās atklāt patiesību par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās iemesliem. Es drīzāk teiktu, ka režisors, šajā gadījumā arī dramaturgs, turpina Mišela Velbeka "Pakļaušanās" JRT iestudējumā aizsākto sabiedrības politinformāciju, modelējot Eiropas nākotni. Lugā skarta tēma par kristīgās ticības mazināšanos Eiropā, par Dienvidamerikas un Filipīnu kristietības, kur tā sajaukusies ar marksisma idejām vai vietējo folkloru, no Eiropas baznīcas atšķirīgo garu. Visticamāk, jau pavisam drīz Vatikānam šīs abas kļūs par risināmām problēmām, un grūti prognozēt, kā tas mainīs kristietības praktizēšanu nākotnē. Citējot Jozefa Racingera runas pirms pāvesta amata ieņemšanas, režisors līdzīgi kā "Pakļaušanās" gadījumā atkal iestājas par konservatīvām vērtībām. Atgādina, ka pāvests savu vārdu Benedikts pieņēma, atsaucoties uz pirmo klosteru dibinātāju pieredzi, arī savās agrīnajās runās Racingera dumpinieciskums izpaužas ticīgo mērenības, vērtību relativitātes nosodījumā, aicinot uz lielāku kaislību ticības jomā, ar aizdomām izturoties pret 60. gados notikušo tikumu revolūciju. Tomēr par pāvestu Benediktu XVI zināmo faktu kompilācijā izrādē nesaklausīju intervijās solīto būtiski jauno informāciju, ko tādu, kas nebūtu atrodams lugā apsmaidītajā Vikipēdijā vai arī latviski izdotajā Pētera Zēvalda sarunu ar Benediktu XVI krājumā "Pasaules gaima" ("Pētergailis", 2011), no kuras citēti lieli gabali. Teātra izrādes kontekstā būtiskais jautājums ir cits: vai no tā visa iznāk luga? Es tomēr teiktu, ka uzkrātā informācija neatklājas izrādes darbībā, manā skatītāja pieredzē nerada jaunas sakarības, lai arī lugā radītā tēlu sistēma ir interesanta.
Izrādes darbība notiek scenogrāfes Kristīnes Jurjānes kino kadra vai tēlotājmākslas estetizētajā "pārāk īstumā" uz skatuves uzburtos pāvesta personīgos apartamentos Vatikānā. Tikai atvērtās balkona durvis ļauj nojaust par ārpasauli, kur Svētā Pētera laukumā, padzirdējuši baumas par Benedikta XVI iespējamu atkāpšanos, pulcējas cilvēki. Savā guļamistabā katoļu baznīcas galva var būt vienkārši vecs vīrs, 86 gadi ir vecums, kad katra kustība prasa apdomību, un Mihails Barišņikovs šo uzmanības koncentrēšanu uz savu ķermeni izspēlē atbilstošās, pārplūstošās kustībās. Taču izrādi caurvij arī deju etīdes: jebkurā brīdī virs istabā esošo galvām var ieslēgties balta gaisma, gaismas virboņa lūkā atgādina caur helikoptera propelleri vērotas debesis, un vecā vīra apdomība šajos mirkļos pārtop Mihaila Barišņikova asajās, stiegrotajās kustībās. Pašsaprotami šīs etīdes liktos tulkot kā pāvesta mistiskās pieredzes brīžus, lai gan intervijā viņš skaidri atbild, ka mistisku pieredzi savas dzīves laikā nav piedzīvojis. Savādi, ka Jēzus klātbūtnes skaidru, ķermenisku apzināšanos viņš pieskaita pie ikdienišķā.
Augstākās uzslavas vērta šajā izrādē ir Guna Zariņa, viņai jāattēlo uzticamā mūķene Tabiana. Vecums un tuvredzība šķietami liktu norobežoties no pasaules, taču māsa Tabiana to nenogurstoši izmanto, lai pievērstos galvenajam. Aizkustinoša sirsnība attiecībās ar pāvestu, uz pieres žēlojot uzspiests skūpsts, tai pašā laikā subordinācija abu attiecībās nezūd. Māsai iespēja tērpt pāvestu ir iespēja apģērbt uz zemes mītošu Jēzus līdzinieku, un iespējamība, ka šis "Jēzus" varētu jau rīt nolikt savus amata rīkus un atteikties no misijas, viņai liekas pasaules gals.
Kaspara Znotiņa iemiesotais pāvesta sekretārs ir gluži cita – informācijas – laikmeta cilvēks. Abu vecīšu un svinīgo baznīcas rituālu pasaulē viņam viss ir par lēnu, taču viņš šeit uzturas tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūs interesē viss ar pāvestu saistītais. Sekretārs pārskata iznīcināšanai domātos papīrus, šo to neuzkrītoši pārfotografē, nenogurstoši iztaujā pāvestu. Pat racionāli domājošs cilvēks, kur nu vēl baznīcas amatpersona, nedrīkst atmest iespēju, ka Dieva ieceltajam ir labākas atbildes uz jautājumiem par pasaules gaitu, nekā tās spējam ieraudzīt mēs.
Šajā sakarībā man radās jautājums, kāpēc pāvesta lomas atveidošanai režisoram Alvim Hermanim bija būtiski izvēlēties tieši Mihailu Barišņikovu. Brodska dzejas iestudējumā JRT režisors ar baltu krāsu izceļ muskuļu spēles zem Mihaila Barišņikova ādas, arī viesizrādēs Rīgā skatītajā Roberta Vilsona izrādē "Vēstule cilvēkam", kas bija veltījums baletdejotājam Vāclavam Ņižinskim, svarīga bija gan Barišņikova baletdejotāja pieredze, gan vēl jo īpaši mīmika. "Baltajā helikopterā" režisors neizmanto gandrīz neko no šī iespēju arsenāla. Tajā pašā laikā Mihaila Barišņikova klātbūtne Rīgā – pat ieraugot viņu Rīgas krodziņos, kino un teātra izrādēs – ikreiz izsauc īpašu reakciju. Ap izrādi "Baltais helikopters" saceltā ažiotāža (biļetes cena portāla ss.lv sludinājumos šobrīd svārstās no 100 līdz 200 eiro), arī pāvesta sekretāra sarunas laikā neuzkrītoši televizorā ieslēgtā futbola spēle, pasaka daudz par šo laiku kolektīvajiem rituāliem, kas ieņēmuši reliģijas vietu.
Mihaila Barišņikova klātbūtne tik tiešām Rīgas teātra dzīvei piešķir mērogu. Lai arī izrādi skatījos ģenerālmēģinājumā, kamdēļ neiespējami spriest par tās turpmāko attīstību, uzkrītoša bija citās valodās runājošu skatītāju klātbūtne. Jāpierod arī pie teātrim neierastas pastarpinājuma sajūtas: izrāde tiek spēlēta itāliski, angliski, iestarpinot ko latīniski, poliski, tāpēc uz skatuves notiekošajam ērtāk sekot austiņās.
Tiem, kas teātri uztver kā procesu, izrāde "Baltais helikopters" būs piedzīvojums, tāda izrāde vēl Latvijas teātros nav bijusi. Vīlušies varētu būt tie, kas uz izrādi dodas, gaidot ārkārtēju pieredzi vai pašu iedomātas kvalitātes produktu. Es jau brīdināju: šī izrāde noteikti būs citāda, nekā gaidījāt.

Zināt nevar, bet var
Diena (Kultūras diena un Izklaide)
autors Maija Svarinska

Režisora un lugas autora Alvja Hermaņa izrādē Baltais helikopters valda lieliskums – teicama saskaņa starp ieceri un tās īstenojuma stilu

Dāsni godalgotā Nacionālā teātra izrāde Pūt, vējiņi! ir lieliska dāvana Latvijai simtgadē, savukārt Jaunā Rīgas teātra iestudējums Baltais helikopters ir spēcīgs izaicinājums Latvijai, tai pārkāpjot jaunā gadsimta slieksni. Faktiski tas skan kā izaicinošs jautājums visai Eiropai: kurp ejam? Kaut gan par šo tēmu jau ir daudz inscenējumu, tomēr neviens no tiem, ko esmu redzējusi, šai tēmai nav bijis veltīts pēc būtības, jo te ir jautāts par esību: kur ir mūsu patiesās mājas?
Šī jautājuma smagmi Alvis Hermanis acīmredzami sajūt pats sevī, jo atbildes meklējumos organiski distancējas no spēlēšanās, radīdams izrādi pārliecinošā vienkāršībā. Tu redzi gandrīz vai dokumentāli precīzi atainotu Romas pāvestu, kardinālu un mūķeni, kā arī tikpat ticami veidotu scenogrāfiju, ka šķiet – tu atrodies tieši tur, pie viņiem. Kāpēc to visu uzsveru?
Tāpēc, ka šī ticamība piešķir izrādei dzīves telpu, kurā konkrēti uztveramais paplašinās līdz visuma mērogam. Tevī pašā atdzīvojas un nedod miera jautājums: kāpēc tā? Domāju, ka tieši tāpēc nebūs vienaldzīgo pret izrādi, jo varbūt ne uzreiz, bet pakāpeniski, darbībai attīstoties, katrā atsauksies šis nerimtīgi uzbāzīgais jautājums: kāpēc?
Aizsapņojāmies
Kā pats Alvis Hermanis stāstījis intervijās, viņu sākumā ieinteresējis Romas pāvesta Benedikta XVI lēmums atkāpties no sava posteņa veselības problēmu dēļ. Kaut arī daudziem bija skaidrs, ka šis lēmums ir saistīts ar citiem, daudz principiālākiem jautājumiem. Uz šiem pieņēmumiem vedināja fakts, kāpēc kardināls Jozefs Racingers, nākamais pāvests, izvēlējies Benedikta vārdu kā sava veida mantojumu no slavenā mūka Sv. Benedikta, par kuru viņš pats teicis: «Benedikts dzīvoja Romas impērijas sagruvuma laikā, un viņa acīs baznīcas uzdevums bija cauri gadsimtiem nosargāt visu to labāko cilvēces kultūrā.
Pasaule bruka, un Benedikts palīdzēja gādāt par to, lai civilizācija izdzīvotu.» Šo soli daudzas garīgi un intelektuāli bagātas personības uztvēra kā likumsakarīgu pāvesta nodomu mest izaicinājumu pasaulei, brīdinot, ka tā iet pretim bojāejai, civilizācijas iznīcībai, kad nevis garīgums un kultūra, bet savtīguma alkatība visu pakļauj sev. Starp citu, jau Jānis Pāvils II , apsveikdams mūsu valsti ar atgūto brīvību, lekcijā LU brīdināja Latviju no pakļaušanās naudas kārei. Rezultātā, kā viņš teica, aizsapņosieties par citām valstīm, kur naudas daudz un visa ir atliku likām. Re, nu. Aizsapņojāmies.
Tomēr cik apbrīnojami gudri Dievs ir radījis pasauli, kas, dzīdamās pēc naudas, pati izsīkst, noplicinās. Fantastisks divu spēku cīniņš, kurā Viņš noteicis, ka tas, kurš domā, sak, esmu uzvarējis, būtībā pats sevi iznīdē. Arī šī tēma mani uzrunāja izrādē. Uzveduma satvara vēriens ir gandrīz neaptverams. Teju katrs teikums provocē asociācijas, spraigas pārdomas un sev pašam sāpīgas atklāsmes.
Jā, Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu. Man grūti to nosaukt par lugu, jo teksta struktūra neatbilst klasiskiem dramaturģijas principiem. Starp darbības personām nav konflikta (lugu neesmu lasījusi). Tā ir tikai pēdējā diena pāvestam, kurš, tā sakot, dodas pensijā. Taču teksts ir veidots tā, ka atdzīvojas mūsdienu pasaules – vismaz Latvijas, Eiropas un katra no mums – attīstības dramaturģija. Tāpēc, ka tie ir dižu domātāju un vispirms jau paša Racingera dokumentālie teksti, kurus nevar nesadzirdēt, bet katoli, spriežot pēc sevis, tie uzrunā it sevišķi.
Principiāli, ka visus tekstus aktieri norunā realitātei atbilstīgā valodā, proti, pamatā angļu un daļēji itāļu, poļu, vācu un latīņu valodā. Paralēli tiek nodrošināts sinhronais tulkojums latviešu un krievu valodā, ko lasa Sergejs Timofejevs, Gundars Āboliņš un Vilis Daudziņš. Pirmizrādē klausījos Gundara Āboliņa tulkojumu, un nevaru nepateikties aktierim par viņa apbrīnojamo dzīvošanu līdzi tam, kas notiek uz skatuves; no draugu atsauksmēm zinu, ka Vilis Daudziņš strādā tikpat spoži.
Detaļu ticamība
Šajā izrādē valda lieliskums – teicama saskaņa starp ieceri un tās īstenojuma stilu. Ieejot zālē, nodomāju, ka laikam esmu par agru, jo kaut kā… un manu nepabeigto domu pēkšņi pārtver fotomākslinieks Jānis Deinats: skat, cik patumši, gluži kā būtu baznīcā iegājuši. Jā, tiešām. Iestudējumam ir apbrīnojams priekškars – 1508. gadā gleznota aina no Sv. Benedikta klosterdzīves.
Apsēdies un, pat ja tā, iespējams, ir jau redzēta, no jauna uzmanīgi ieskaties: kas ir šī klostera pasaule, šī skaistā pazemība? Kas ir tie, kas alkst pēc šīs lūgšanu un paklausības pilnās pasaules? Vienu pazīstu. Viņa strādāja Dienas Biznesā, dzīvoja raibi, bija mīļākie, bija narkotikas, līdz vienreiz bailēs par savu veselību lūdza Dievam palīdzību un tika sadzirdēta, pēc gada jau bija pieņemta klosterī un tagad, spriežot pēc vēstulēm, ir laimīga. Citāts no viņas vēstules: «Tu jautā, kāda ir jaunā dzīve? Nē, šī nav jauna dzīve, šī ir jauna dzīve tādā ziņā, ka es līdz šim nemaz neesmu dzīvojusi. Esmu tikai eksistējusi.» Lūk, tā.
Kad priekškars lēnām aizslīd malā, acīm paveras Vatikāna istaba – tā, kurā savu pēdējo dienu aizvada pāvests Benedikts XVI. Kā zināms no scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes intervijas, īstajās bijušā pāvesta istabās viņa nav bijusi, tomēr teātrim atdāvinātas daudzas mantas no Vatikāna, klosteriem un baznīcām, tāpēc jo īpaša ir šī realitātes sajūta. Protams, vienā telpā nācies apvienot vairāku istabu fragmentus, piemēram, blakus pāvesta gultai ir izlietne, bet tas netraucē iespaida būtībai. Detaļu ticamība.Gan svētbildes un krusts, gan atzveltnes krēsls, citi krēsli un gulta – viss kopumā rada priekšstatu, ka tu no tiesas redzi Vatikāna istabu, pieticīgi vienkāršu un reizē dārgu. Proti, senlietu tīkotājiem te būtu labs ķēriens, jo daudz ko sedz pagājušo laiku patina, un bagātniekiem tīk padižoties ar tādām senlietām. Tikpat īstenas ir pāvesta slavenās drānas, kurās viņu ietērpj mūķene Tabiana. Šo tērpu daudzslāņainums un nozīmes konteksts arī iespaido, jo tā ir gadsimtu dzīlēs sakņota īpaša pasaule.
Šajā pasaulē darbojas mūsu laika aktieri. Strādā lieliski, proti, kā jau teicu, teicamā saskaņā starp ieceri un tās īstenojuma stilu. Piemēram, Gunas Zariņas māsa Tabiana. Viņa ir reāla persona, kas kalpojusi Jānim Pāvilam II. Kā aktrise pati atzinusi, gatavojoties lomai, viņa vairākkārt apmeklējusi klostermāsas. Iznākumā Gunas Zariņas radītais tēls pauž īsto mūķeņu dziļāko būtību, tajā nav saiknes ar šīs pasaules telpu. Tabiana visu laiku ir itin kā tur – augšā. Vienlaikus viņa ir arī uzticama pāvesta kalpone. Zina visus viņa paradumus, manieres, jūt viņa vēlmes, gandrīz nolasa viņa domas. Tomēr reizēm var likties, ka aktrise mazliet pārspīlē, piemēram, kā viņas varone mīdās sīkiem solīšiem, kā pie sevis kaut ko klusi murmina, un tad iezogas bažas, vai tik tur neslēpjas tāds kā izsmiekls. Nebrīnīšos, ja kāds tā arī rakstīs. Esmu dzirdējusi, kā dažs ķiķina arī par īstajām mūķenēm. Ja tas viss – gara, un jo īpaši miesas, pazemība – ir gaužām svešs, to patiesi ir grūti pieņemt.
Domu okeāns
Šajā ziņā Kaspara Znotiņa pāvesta sekretārs Georgs Gensveins nedod ne mazāko iemeslu izsmieklam. Kā gan citādi, viņš spēlē, ja drīkstu tā teikt, populāro Vatikāna skaistuli. Kaspars Znotiņš sava varoņa ārējo pievilcību, protams, neapspēlē. Taču sava veida pašapzinīgums viņa sekretārā ir jaušams. Zināms, ka presē Georgu mēdz dēvēt par «formas un stājas iemiesojumu », kā arī «par vienu no konservatīvākajiem baznīcas kalpiem mūsdienās». Aktiera atainojumā tāds viņš arī ir. Tāpēc jo sevišķi interesanti ir ieklausīties viņa dialogā ar pāvestu. Dialogs, kas uzjunda kā domu okeāns. Biju pārsteigta, cik organiski tajā iejuties Mihails Barišņikovs.
Kaut gan nav par ko brīnīties. Kad vēl mācījos Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kino institūtā, mums tika teikts, ka tas ir ģeniāls cilvēks. Pirmoreiz pati tā nodomāju jau bērnībā. Tolaik vasarā blakus mūsu mājai Miša dzīvoja pie sava drauga Andra Vītiņa. Abi mācījās horeogrāfijas skolā. Atceros, Andris reiz mums paziņoja, ka Miša esot apguvis vienreizīgas piruetes. «Parādi!» gandrīz vai pavēlošā tonī uzstāju. Viņš pastāvēja, padomāja, pamēģināja un nokrita. Es iezviedzos. Bet Miša piecēlās un klusēdams sāka visu no jauna, radīdams fantastisku pirueti, turklāt vēl vairākas reizes no vietas. Es tobrīd aizdomājos: nu kurš gan uzdrošinātos meitenes smieklu pavadībā kaut ko no jauna sākt un turpināt? Viņš to darīja – un ne jau manis, bet sevis dēļ, lai apliecinātu varēšanu sev pašam. Lūk, tieši ar šādu apbrīnojamu pārliecinātību Mihails Barišņikovs, ne kripatiņu nebūdams katolis, nospēlē Romas pāvestu. Vispirms jau pārsteidz ārējā līdzība, par kuru vislielāko atzinību ir pelnījusi grima un parūku māksliniece Sarmīte Balode. Taču galvenais – šī augumā nelielā cilvēka iekšējais vēriens. Nezinu, varbūt tā ir arī Alvja Hermaņa ģenialitāte, jo kā lai citādi izskaidro to dziļo patiesību, ar kādu tapis šis reliģiozais tēls, lai gan ne vienam, ne otram nav dziļāka sakara ar baznīcas pasauli. Varbūt pats Kungs Dievs smaidot vērojis šo Alvja Hermaņa darbu, jo režisors Viņam tajā ir teicis savu jāvārdu.
Savukārt Mihailam Barišņikovam Alvis Hermanis ir ļāvis parunāt ar debesīm ne tikai pāvesta, bet arī it kā paša Mihaila Barišņikova lomā. Pie istabas griestiem centrā ir paliels aplis, uz kuru, stāvēdams ar muguru pret mums, izrādes gaitā pāvests vairākkārt vērš skatienu. Nevis lūdzas, bet itin kā iztaujā, šaubās un mokās. Šajās kustībās pēkšņi kļūst atpazīstama baleta meistara filigrānā prasme, un šķiet, ka arī viņš sūta savu jautājumu augšup: Dievs, kur Tu esi, ja esi? Dievs klusē. Toties pasaulei ir atbilde. Pie pretējās sienas atveras liels logs, un istabā ielido baltais helikopters. Pasaule atgādina par sevi: tehniskais progress – lūk, kas ir dievs. Un cik daudz cilvēku to pieņem par baltu patiesību. Re, realitāte, kur viss ir skaidrs, bet ko gan var zināt par neredzamo. Zināt nevar, bet var ticēt. Tad katram, kas to vēlas, Dievs atver «savu saziņas tuneli». Arī par to mums vēsta JRT izrāde, tādējādi, iespējams, sniedzot atbildi uz jautājumu par Latvijas un Eiropas turpmāko ceļu.

 

Pradas sarkanās kurpes
Žurnāls IR
autors Edīte Tišheizere

Alvja Hermaņa Baltais helikopters — trīs izcilu solistu monoizrādes par neatbildamiem jautājumiem

Protams, tā ir visaugstākās klases izrāde. Vispirms jau tāpēc, ka katrs no iesaistītajiem — Mihails Barišņikovs, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš un Alvis Hermanis — ir sasniedzis to māksliniecisko, bet, galvenais, personības attīstības līmeni, kad viss, kas tiek darīts, ir augstvērtīgs un interesants. Tomēr arī tas nepasargā no bedrēm, iekritieniem un caurumiem tur, augstumā.
Baltais helikopters, iespējams, ir vienīgā JRT izrāde, kurai nepiemīt šā teātra absolūtā firmas zīme — Alvja Hermaņa un aktieru rūpīgi koptais ansambliskums. Proti, kad pilnīgi visi izrādes autori un dalībnieki ir vienoti pašā galvenajā — kā vārdā, kāpēc, par ko šis darbs nedrīkstēja netapt, kad nevis katrs spēlē savu lomu, bet visi kopā — tēmu. Tiesa, intervijā teātra kritiķei Undīnei Adamaitei izdevumā KDi režisors brīdināja, ka šajā izrādē katrs no iesaistītajiem ir risinājis savus, dziļi personiskus jautājumus. Jo tikai tādi jau arī var būt jautājumi par attiecībām ar Dievu.
Alvja Hermaņa izveidotais dramaturģiskais materiāls jeb reālo Benedikta XVI runāto un rakstīto vārdu kompilējums ir ļoti svabads. Lietojot salīdzinājumu no pavisam citas jomas, tas ir kā stellēs uzvilkti velki, kuros, lai rastos audums, katram skatītājam vēl ir jāieauž savi audi — sava izpratne un savi jautājumi. Tas, domājams, vēl vairāk darbojas pret iestudējuma vienotību, padarot to, vismaz manās acīs, par trim izcilu aktieru izdzīvotām monoizrādēm.
DIEVIŠĶĀ GAISMĀ
Izrādes centrs, protams, ir Mihails Barišņikovs Jozefa Racingera tēlā. Tieši privātpersona, zinību vīrs Racingers, nevis simboliskā figūra — Dieva vietnieks zemes virsū —, manuprāt, ir aktierim būtiskais lomas kodols. Ar embriju, kas guļ baltā, dievišķās gaismas aplī, izrāde sākas. Tā beidzas, pāvestam noaujot sarkanās Pradas kurpes, kas piedien amatam, un pārtopot par «mazo cilvēku» — kaut ko pa vidu starp aizkustinošo Čārliju un mīklaino Jozefa Boisa tēlu.
Pa vidu ir Barišņikova nepārspējamā ķermeņa izteiksmība, cilvēka mēmā, bet tāpēc ne mazāk dramatiskā saruna vienam pret vienu ar Dievu, zemojoties un lūdzot aizsardzību un žēlastību, norobežojoties un saceļoties pret visaugstāko gribu. Ne reālistiskie dialogi ar privātsekretāru vai daudz nosacītākā saskarsme ar māsu Tabianu, bet tieši šī nepārtrauktā, mistiskā savienošanās — vai tiekšanās pēc tādas — veido vienu no šā iestudējuma rāmī ieslēgtajām monoizrādēm.
VAI DIEVS IR SIEVIETE?
Taču tikpat lielā mērā izrādes centrā varētu būt Gunas Zariņas spēlētā māsa Tabiana. Līdz pēdējai iespējai reālistiska, pat naturālistiska ārējās izpausmēs, māsa Tabiana, pāvesta kopēja, uzraudzītāja un vērotāja, ļoti drīz manās acīs ieguva pilnīgi citu nozīmi un jēgu. Ne reāla, veca sieviete, bet — varbūt var teikt tā — pati dievišķā klātbūtne. Dievs, kas ir tepat, visur, līdzās, tikai viņu neievēro. Neredz. Nejūt. Pat īsti nepamana, ka māsa, valodu neprazdama, pēkšņi iejaucas sarunā, kas notiek angliski tieši tādēļ, lai viņa to nesaprastu.
Iespējams, pati šāda doma ir ķecerīga, bet Guna Zariņa savu lomu spēlē tā, ka par izrādes galveno varoni kļūst vientuļais, neievērotais, pamestais… Dievs. Kurš zaudē acu gaismu aiz sāpēm par to, ka tiek aizvien no jauna nodots un pamests. Tā ir manis nolasītā otrā soloizrāde.
NETICĪGĀ TOMA KAISLĪBA
Kaspara Znotiņa tēlotais pāvesta privātsekretārs un Vatikāna prefekts, respektīvi, drošības dienesta vadītājs Georgs Gensveins izrādes kontekstā ir visgrūtāk izprotamā personība. Vairākkārt uzsvērtā prefekta funkcija, no vienas puses, ļauj viņu uztvert kā nosacītu erceņģeli, kas sargā vissvētāko; no otras puses, met pietiekami nepārprotamu tiltu uz izrādē Vēstures izpētes komisija spēlēto čekistu, kurš taču arī ir savas valsts drošības dienesta kalps. Ne velti kādā brīdī pāvests jautā, vai saruna patiesībā nav nopratināšana. Bet citā mirklī pāvestam čukstus uzdotais jautājums, cik tuvu tas ir ticis Dievam, padara viņu par Neticīgo Tomu. Apmāto, kurš izmisīgi meklē pierādījumus, jo — pilnīgi pretēji ticības jēgai — nespēj ticēt, ja neaptausta un nesaprot.
Tas ir tēls, kuram iestudējumā it kā nav skaidras funkcijas, kuram pat īsti nav, ko darīt,— viņš taču visu laiku grasās doties prom. Bet varbūt tieši viņa dēļ šī izrāde ir radīta. Varbūt tieši viņā sevi atklāj (vai slēpj) Alvis Hermanis, 21. gadsimta intelektuālis, alkdams ar prātu un gribu tikt tuvāk tam, kas laikam gan nav sasniedzams ne ar prātu, ne gribu. Taču pilnīgi iespējams, ka tie ir tikai mani maldi un pašas neatbildamie jautājumi.
Dziļi subjektīvi Baltajā helikopterā ieraudzīju trīs atsevišķus, katru savā veidā traģiskus vēstījumus. Un neviens no tiem patiesībā nebija par to, kāpēc pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata.

Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums
Lsm.lv
autors Kitija Balcare

Attiecības ar dievišķo sevī vai ārpus paša ir katra personīgā saruna. Jaunā Rīgas teātra izrāde “Baltais helikopters” ir tās autora Alvja Hermaņa jautājums pasaulei, kurp īsti ejam? Balss, kura šo jautājumu uzdod, pieder Romas katoļu baznīcas galvai, pāvestam Benediktam XVI, turklāt mirkli pirms atteikšanās no savas izredzētās vietas.
Starpstāvs
Kad pār skatuvi aizslīd priekškars, uz kura redzama freska, itāļu renesanses meistardarbs, vēstošs par Sv. Benedikta dzīvi, skatītāja acīm paveras pāvesta Benedikta XVI privātā guļamistaba Vatikānā. Tā ir personiskā pāvesta celle plaisājošo vērtību pasaules pārapdzīvotajā klosterī. Scenogrāfe Kristīne Jurjāne atzīst, ka tiekusies panākt kinematogrāfisku efektu uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Sfumato siltums, glāstošs, klusināts liegums, silto toņkārtu vecišķi elegants mājīgums piepilda skatuvi. Telpai mājīgumu atņem soļi uz ārēji aukstās, svešatnīgās marmora grīdas. Kontrasts ir arī zilibaltās debesis virs galvas. Vienlaikus telpa ir nosacīta kaste jeb domāšanas rāmis, kur griestu ornamentālajā rozetē atstāta vieta starpsavienojumam ar citiem garīgajiem stāviem. Kaste kā ieslodzījums un reizē – patvērums.
Lai neizjauktu scenogrāfes smalki darināto sēpijas fotogrāfiju, scenogrāfijā liela loma ir meistarīgi radītai gaismai, kas zināmā mērā ir šīs izrādes ceturtais aktieris. Par to parūpējies Gļebs Filštinskis, prasmīgi aužot samtainu saules gaismu, iezīmējot dienas ritējumu. Svētā Pētera bazilikas balkons kalpo kā portāls pie tautas, kas ierasti pulcējas Svētā Pētera laukumā, un vienlaikus ir pakāpiens tuvāk debesīm. Starpstāvs. Taču pāvests Benedikts XVI jau izrādes sākumā savu strikto lēmumu pauž norobežojoties, aizverot garos, smagos nakts aizkarus. 
Izrādes sākumā katrs baletdejotāja Mihaila Barišņikova atveidotā pāvesta Benedikta XVI īsais, nosacīti sadzīviskais dialogs ar aktrises Gunas Zariņas prasmīgi portretēto simtgadnieci māsu Tabianu skicē laikmeta attiecības ar ticību. Pēcāk sekojošās pratinošās, bet vienlaikus Jozefa Racingera dzīves hronoloģiskās sarunas ar aktiera Kaspara Znotiņa eleganti un lietišķi iedzīvināto privātsekretāru Georgu Gensveinu kļūst aizvien dinamiskākas, straujākas, liedzot laiku apdomāties, pirms atbildēt.
Tā māsa Tabiana ar savu bērnišķīgi atklāto būtību un rūpēm iemieso veco, rāmo pasauli, bet privātsekretārs Georgs ienes telpā laikmeta straujo dabu. Sadursme starp veco un jauno notiek turpat pāvesta istabā.
Mēmās sarunas
Stindzinoši smalkas un intīmas ir pāvesta Benedikta pārrunas ar debesīm kustību meistaram Barišņikovam horeogrāfiski skicējot to, kā nostiprinās pieņemtais lēmums un kā gaist šaubas, neskatoties uz spēku, kas liek izvērtēt uzdrīkstēšanās noturību. Auksta un augsta, balta gaisma kā tiekšanās augšup: domas skaidrība, kas nostiprinās katrā no skopajām pieredzējušā baletdejotāja kustību etīdēm. Sarunas ar Dievu. Mēmas kustības kā klavieru taustiņu ņudzēšana, ko spēlē dievišķais spēks cilvēka ķermenī. Spēka smelšanās. Lēmumam.
Kustību askētiskā graciozitāte, kas piemīt Barišņikova kungam, ietērpj cilvēcisko un saudzīgi atklāj dievišķo, ļaujot dejot, runāt rokām. Intervijā žurnālam “IR” baletdejotājs atzīst, ka “cilvēkā pašā ir dievišķais” un ka “dievišķais ir darbības vārds”. Izrādē ir aina, kur māsa Tabiana apspriež ar pāvestu Benediktu viņa ietērpa izmēru, cilvēciski pasmīnot, ka izvēle gluži kā lielveikalā – S, M, L. Vienlaikus pavīd izteikums par sarukšanu, par kļūšanu mazākam, kas simboliski varētu pasvītrot arīdzan pārlaicīgo kristīgo vērtību stiprības sarukumu sabiedrībā. Sarukums.
Ja Alvja Hermaņa 2015. gada iestudējuma “Brodskis/Barišņikovs” vara pār skatītāju slēpās Josifa Brodska dzejas spēkā un baletdejotāja Mihaila Barišņikova spējā to gleznot emocionāli precīzā kustību ģeometrijā un lasīt ļoti personiski, ļaujot dzejniekam runāt sava drauga balsī, tad šoreiz kustību meistars Barišņikovs bez liekas koķetērijas izstaro sava varoņa pāvesta Benedikta XVI lēmuma nesatricināmību, pat neatgriezeniskumu.
Viņa varonis ir otrais pāvests divus tūkstošus garā baznīcas vēsturē, kurš atkāpās no šī amata pats pēc savas gribas.
Puspatiesību laiks
Puspatiesību laikmetu piedzīvojot, enciklopēdiskām zināšanām pilnais pāvesta prāts nomierina skatītāju ar savām pārliecības pilnajām atbildēm, vienlaikus jautājot, vai svēto nav kļuvis pārāk daudz? Pāvesta privātsekretāra Georga klātbūtne dienā pirms pāvesta atkāpšanās no amata tulkojama daudzējādi: kā klasisks “mediju treniņš” pirms žurnālistu jautājumu lavīnas; kā saruna pašam ar sevi, pārliecinoties par lēmuma skaidrību; kā attaisnošanās Romas katoļu baznīcas administrācijas priekšā, diktējot savu atlūgumu.
Saruna par laikmetu. Tas varētu kalpot par “žanru” iestudējumam “Baltais helikopters”, ko Jaunajā Rīgas teātrī radījis idejas autors, režisors, “detektīvs” Alvis Hermanis. Runājot par tik intīmu tēmu kā ticība, izrāde runā par to, ka šķietamā bezizejā ir vismaz trīs izejas. Tās arī pats pāvests Benedikts XVI min: baznīcas sadarbība, pielāgojoties pārmaiņām sabiedrībā, agresīva un bezkompromisu darbība vai noslēgšanās mazās kopienās, saudzējot vērtību tīrību.
Vienmēr baltā. Gadu no gada baltā, kas nav novalkājies, bet atmirdz zeltā. Izkāpjot no baltās sutanas un iekāpjot baltā helikopterā pāvests Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers pameta Vatikānu, triecoties pretī zeltītajai saules gaismai. Atstājot izvēli, kura izeja būs šai pasauļu sadursmju bezizejā īstā, savam pēctecim. Izrādes beigās helikoptera propellera radītā skaņa pārtop brīdinošā skaņas vibrācijā, aizvien pieaugot tās intensitātei. Brīdinājums palicējiem. Tai pašā laikā helikopters kā lidaparāts, kas spēj pacelties un nolaisties vertikāli, arī nekustīgi karāties gaisā, simboliski iezīmē Jozefa Racingera starpstāvokli. Iespējams, aizejot no sava Romas katoļu baznīcas “amata”, viņa dzīves vertikalitāte tikai pastiprinās.  Taču arī tas ir tikai minējums.
“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi. Šai puspatiesību laikmetā prātā paši aust Imanta Ziedoņa vārdi, ka ir “šausmīgi daudz taisnību / nojukt var, ja nav savējās”. Alvja Hermaņa izrāde ir retorisks jautājums ne tik daudz par pāvesta atkāpšanās cēloņiem un ticības lomu cilvēka dzīvē, cik lielā mērā vaicājums skatītājam veikt revīziju jeb darbības un vērtību pareizības un atbilstības pārbaudi pašam sevī - savas sirdsapziņas priekšā.
Post scriptum
Izskaņā nav iespējams atturēties atsaukt atmiņā pāvesta Benedikta XVI citēto Svēto Augustīnu, kas pārfrāzējot atgādina, ka ne visi, kas ir ir baznīcā, ir ticīgi, un ne visi, kas ir ārpus tās, ir neticīgi. Attiecības ar dievišķo sevī vai ārpus paša ir katra personīgā saruna. Turklāt ne vairāk, ne mazāk kā viens pret viens ar sevi. Bez lieciniekiem un padomdevējiem. Bez ieročiem un solījumiem. Bez iebiedēšanas un pakļaušanas.

Viens pats
Kroders.lv
autors Toms Čevers

Vienkāršāk ir pateikt, par ko nav Alvja Hermaņa izrāde “Baltais helikopters”. Tajā pavisam noteikti neuzzināsiet, kādēļ Benedikts XVI, viņš arī Jozefs Racingers, labprātīgi pieņēma vēsturisku izšķiršanos, respektīvi, vēl dzīvam esot, atteikties no Romas katoļu baznīcas Pāvesta titula – no garīdzniekam izrādītā milzu goda un vienlaikus uzkrautās atbildības turēt rūpi par katoļticīgajiem, kuru skaits pārsniedz miljardu. Intervijā pirms pirmizrādes režisors pauda, ka atklājis turpat 20 iespējamos demisijas iemeslus. Alvja Hermaņa lugā, kas ir izrādes pamatā, izskan tikai dažas un jau vispārzināmas – pāvesta veselības stāvoklis, gaismā nākušās mahinācijas, apsaimniekojot Vatikāna prāvos aktīvus, sabiedrības viļņošanās sakarā ar garīdznieku seksuālo apetīti, tajā skaitā pret sava dzimuma pārstāvjiem, ticības un arī baznīcas krīze, tai vairs nespējot pildīt Eiropas vienotājas lomu un uzturēt tradicionālās vērtības.
Zināms, ka uzticēties izrāžu pieteikumiem nav diez ko prātīgi, ne tikai dažkārt neveiksmīgi artikulētas uzveduma idejas, bet arī radošo plānu neizbēgamās plūstamības dēļ. Kaut vai atcerēties Jaunajā Rīgas teātrī šosezon tapušo Gata Šmita iestudējumu “Meklējot Spēlmani”, kas pretēji solītajam praktiski nepieskārās Pētera Pētersona 1971. gada izrādes “Spēlējot Spēlmani” arheoloģijai, savulaik leģendāro uzvedumu redzējušos tāpat atstājot vientuļus viņu pašu spilgto atmiņu iespaidos. Un būtībā tas jau arī nav tik svarīgi, ja ir rezultāts, kas rosina refleksiju. Protams, tas diezin vai ir Alvja Hermaņa gadījums, kurš, visticamāk, savu radošo enerģiju nepieļauj darbināt tukšgaitā, un viņš jau principā arī nebūtu viņš, ja neļautos manipulācijām ar skatītāja gaidām un uztveri, sagādājot pārsteigumus un pārbaudījumus. Un tomēr – par ko ir izrāde?
Nav jāatgādina, ka mūsdienu teātrim piedien mākslas tēlos ne tikai ievīt sev būtiskas tēmas, bet arī atspoguļot paša mākslinieka personības iezīmes, kas notiekošajam piešķir nepastarpināta īstuma un tādēļ uzticamības kvalitāti.
Alvis Hermanis savos režijas darbos ilgstoši risinājis tēmu par laikmeta maiņu, piederības izjūtu laikam, vietai un apstākļiem un arī savu vietu šajās pārbīdēs. Tā pamanīta jau 1993. gada “Marķīzē de Sadā”, Normundam Naumanim rakstot, ka “Hermanis gribējis nofiksēt to skaisto miera mirkli pirms Pasaules bojāejas”, padarot ieraugāmu “ilgošanās pasauli, kurā neeksistē jēdzieni Laiks, Vieta un Patiesība”. Un cik pārsteidzoši, ka pirms 25 gadiem šī izrāde pretendēja “noārdīt ieskatu, ka galvenais teātrī ir saturs, ko sadzird un saredz ikviens” [1]. Turklāt, ja līdz šim, piemēram, izrādēs “Pakļaušanās” un “Brodskis/ Barišņikovs” tās bija vairāk vai mazāk pašrefleksīvas pārdomas, kurām ļauties netieši tika aicināts arī skatītājs, tad šoreiz izrāde tuvojas pareizās dzīvesziņas vai pareizā, tas ir, melanholiskā, garastāvokļa sprediķim. Bet propaganda vienmēr ir agresīva, jo, nevis pārliecina, bet piespiež noticēt. Un 21. gadsimtā tā ir vēl viena griezīga skaņa milzu informācijas troksnī.
Alvis Hermanis, neapšaubāmi protot izvēlēties mērogus, runā ar Jozefa Racingera muti. Un viņš ir ļoti simpātisks – kurš gan negribētu tādu pāvestu. Atturīgs, pieklājīgs, inteliģents, bet ar savām zināšanām neplātās, ieinteresēts sarunu biedrs. Spēles telpa nav iekārtota gluži naturālistiski un nav saskatāma arī kāda simboliska slodze. Scenogrāfes Kristīnes Jurjānes iekārtotie apartamenti ir parasti, cik nu parastas var būt pāvesta telpas. Te viņš labprāt iemalko aliņu, skatoties futbola spēles translāciju, vēl vairāk – viņš stīvo sutanu labprāt nomainītu pret ērtu džemperi vai jaku. Un nemaz nedomājiet, ka viņš to arī slepus neuzvelk, izņēmis no pagultē noslēptās tirgus tašas. Un atkal sajūtas kā mājās, kuras reiz pametis savas misijas vārdā.
Lugas pamatā ir pāvesta un viņa privātsekretāra Georga saruna, pārsātināta ar vēsturiskiem faktiem un atsaucēm uz notikumiem, kuru dalībnieks dažādos savas dzīves un karjeras posmos bijis Jozefs Racingers. Tā drīzāk ir bezskaislīga citātu kolāža, kas bez kādiem kāpumiem vai kritumiem, atklātiem konfliktiem vai likumsakarībām monotoni gaužas par relatīvisma graujošo ietekmi uz morāli, par tradicionālo vērtību devalvāciju, bet risinājumu, tā vien šķiet, meklē stingrībā, skaidrībā un noteiktībā, lai gan šīm īpašībām ir maz sakara ar patiesu mākslu, kuras spēks ir tās daudznozīmīgumā.
Tā vārdā autors acīmredzot nav pamanījis kādu loģikas misēkli, kas neļautu noticēt spriedzei runātāju starpā, ja arī tāda izveidotos. Privātsekretārs pāvestu iztaujā kā pie bikts, bez atelpas sperot ārā vienu jautājumu pēc otra, saņemtās atbildes ne īsti apdomājot, ne arī piefiksējot. Bez jebkādas aiztures viņš uzdod arī, maigi sakot, infantilus jautājumus no sērijas “cik tuvu var piekļūt Dievam” un “kā Dievs varētu izskatīties”. Nav brīnums, ka pāvests grib pamest Svēto Krēslu, ja reiz viņa tuvākā uzticības persona, ar kuru viņš diendienā pavadījis turpat astoņus gadus, ne tikai fragmentāri orientējas vēsturē, baznīcas vēsturi ieskaitot, bet arī šaubās par ticību kā beznosacījuma pārliecību. Šādos dotajos apstākļos Kasparam Znotiņam ir visai mazas iespējas izveidot patstāvīgu privātsekretāra Georga tēlu. Un vai arī tas ir tikai misēklis, ka lugā nav ne vārda par pedofilijas skandāliem, kuros garīdzniecība tikusi ierauta un kurus nekādi nevar vienkārši skaidrot ar pagrimušu morāli un izlaidību?
Privātsekretārs Georgs strādā kā sensāciju mednieks žurnālists, kurš uzklupis savam nogurušajam izpētes objektam, lai no tā izspiestu vēl palikušo sulu un pēc tam pamestu novārtā. Tāpēc arī nav saprotams, kāds ir viņa rīcības mērķis. Vai tiešām viņš grib vienīgi laikus papildināt šķirkli “pāvests” interneta enciklopēdijā, izvēlējies to kā labāko paņēmienu baznīcas autoritātes atgūšanai? Ja tā, tad vai viņam jau nebija gana daudz laika apkopot nepieciešamo informāciju un izdarīt to elegantākā veidā? Tādējādi rodas safabricētas intervijas iespaids, kur atbildes jau laikus saskaņotas ar jautājumiem, kas tikai forsē režisora uzstājīgi pausto pārliecību.
Kaut arī izrādei “Brodskis/ Barišņikovs” nespēju pieslēgties emocionāli, vien intelektuāli novērtēt Kristīnes Jurjānes saorganizēto jūgendstila noskretušo paviljonu kā aizgājušā laikmeta zīmi, šoreiz tieši Mihaila Barišņikova klātbūtne Jozefa Racingera tēlā nodrošināja vienīgo cilvēciski patieso izrādes vēsti par vientulību un bēgšanu vai atgriešanos pie sevis. Jozefs Racingers vairs nejūtas pontifikātam piederīgs – viņš skaidri apzinās, ka esošajos apstākļos baznīca nespēj pildīt misiju, ko sev uzticējusi, un ka zināmā mērā pats kļūst šī amata necienīgs, jo baidās atzīt vispirms jau sev, ka saglabāt ticību mūsdienu pasaulē kļūst aizvien grūtāk. To ne tikai uzsver mākslinieka nepretenciozā rosība, bet arī horeogrāfiskie numuri, kas ik pa laikam pārtrauc izrādes darbību, viņam nostājoties zem rēgainas gaismas kūļa savas aptumšotās istabas vidū. Tik tiešam nav nozīmēs, ko viņš izpilda un kā to sauc, bet gan kas to izpilda un kāpēc. Viņa ķermenis raustās, stiepjas un dreb koncentrēti un noteikti, it kā ar prātu savus muskuļus kontrolējot, līdz emocijas tomēr pārņem vadību.
Šajos mirkļos Mihails Barišņikovs pārliecina, ka viņa Jozefs Racingers mīl pasauli sevī, nevis sevi pasaulē, kas laikam jau ir tik neatgriezeniski bojāta, ka tajā nav iespējams ieviest kārtību. Bet pāvests pasauli mīl ne tikai tāpēc, ka citas nav, bet tāpēc, ka viņš ir tās daļa. Acīmredzot, līdzīgi kā Jozefs Racingers, arī Mihails Barašņikovs, kaut arī plašus panākumus un atpazīstamību guvis, tomēr paliek autsaiders. Un, lai gan ir velkamas zināmas paralēles Mihaila Barišņikova un Alvja Hermaņa dzīves gājumā, grūti saskatīt, kādēļ gan arī režisors sevi redzētu nepieņemtā un nesaprastā statusā.
Māsa Tabiana ir mazais, nejēdzīgais cilvēks, no kura neko neprasa un neko arī negaida. Gunas Zariņas groteskajā izpildījumā viņas varone ir sirsnīgi apsmaidīta, viņas iztapību tikai paspilgtina neveiklās kustības, kuru cēlonis nav tik daudz vecums, cik kādi garīga rakstura traucējumi. Māsas parādīšanās grūtsirdīgajā kontemplācijā par nepiederīgā un neiederīgā cilvēka traģēdiju ievieš kādu ironisku noti, kas režisora izrādēs allaž bijusi klātesoša, piešķirot vēl vienu šķautni notiekošā interpretācijā. Šajā salikumā tā gan tiecas iezīmēt galvenā varoņa snobisko dabu un uzsvērt viņa personīgi risināmo problēmu lielo nozīmi, taču Mihaila Barišņikova lādzīgā izturēšanās novērš jebkādas varoni negatīvi raksturojošas konotācijas.
Aktrises raksturotājas māka no tiesas ir apbrīnojama, bet tā nepārsteidz un tādēļ krietni slāpē potenciālo jaudu, un, kā zināms, svarīgāk par to, kā spēlē, ir tas, ko spēlē. Savulaik, vērojot citas aktrises štampu, kāds kritiķis, acīmredzot neesot viņas personības savaldzināts, par to izteicās kā par “aizraušanos ar kārtējo – uķipuķi dīvainītes — kleinkājes kroplītes formālu atražošanu, kad skaidri redzams, ka no aktrises uz skatuves atrodas vienīgi dekoratīva čaula, nekā personīga”. Taču, kad izrādē pieklust vārdi, bet vairāk vietas dots darbībai, arī vēstījumam izdodas atsvabināties no sludinošās intonācijas. Tā tas ir ar Mihaila Barišņikova horeogrāfiskajām etīdēm un arī izrādes zīmīgo finālu. Ētiskos ideālus aizmirsušo pasauli nevar parādīt, bet to var ļaut iztēloties. Benedikta XVI baltā propellera plēsīgie dārdi, viņam atstājot Vatikānu, kā pragmatiskās un ciniski racionālās pasaules zīme izaicina atskaņotā garīgā dziedājuma visnotaļ baisi dobjo skanējumu, un kļūst skaidrs, ka viss prasa savu tiesu.
Veroties ciet priekškaram, helikoptera rūkoņu pārmāc un pēdējās apklust baznīcas skaņas. Teju ar varu izrauta uzvara. Kā vārdā, ko tā prasa un kāda ir tās vērtība, – tas ir jautājums.
Nobeigumam. Izrāde nevar izveidoties nekur citur kā vien skatītāja galvā. Un galva ir tāda pati gan ikdienas skatītājam, gan teātra kritiķim. Skatoties izrādi vai rakstot par to, nav iespējams un nav arī vajadzīgs atslēgt savu pieredzi, zināšanas un temperamentu. “Patīk” vai “nepatīk” ir ļoti vājš arguments jebkādam pamatojumam, bet, protams, subjektīvs ieskats neizbēgami paspilgtina vai tušē viena vai otra izrādes elementa nozīmi un iedarbības spēku. Un rodas savstarpēji izslēdzošas recenzijas, kas, bez šaubām, diskreditē kritiku. Bet ko domāt, ja bez uzmanības atstāti būtiski izrādes aspekti, nerēķinoties ar citu skatītāju versijām par redzēto, vai vispār atšķiras izpratne par būtisko?

 

 

Mēs visi vēsturiski esam katoļi...
Arterritory.com
autors Pēteris Bankovskis

Starp aizvadīto pāris nedēļu galvaspilsētas kultūras notikumiem nav daudz tādu, par kuriem varētu sacīt, ka tie izraisījuši plašu sabiedrisku viļņošanos. Ar sabiedrisku saprotot nevis pašūmēšanos šaurā cunftes, nišas vai subkultūras vidē, bet gan viedokļu sadursmi, kas mūsu pieticīgajos apstākļos var tikt uzskatīta par gluži vai pārnacionālu. Alvja Hermaņa dramatizētais un iestudētais stāsts par pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu svētā Pētera atslēgu sargātāja amatā (pirms atkāpšanās) – JRT izrāde “Baltais helikopters” –  ir šāds notikums.
Nez kāpēc atcerējos par bēdīgi slaveno ekskavatorista Filipa Vasiļceva korespondenci “Varde purvā” PSRS laikraksta ”Ļiteraturnaja Gazeta” 1958. gada 1. novembrī. Ekskavatorists rakstīja: “Avīzes vēsta par kaut kādu tur Pasternaku. It kā esot tāds rakstnieks. Līdz šim neko par tādu neesmu zinājis, nekad neesmu lasījis viņa grāmatas… tas jau nav rakstnieks, bet kaut kāds baltgvards… nē, es tādu Pasternaku neesmu lasījis, bet zinu, ka literatūrā bez visādām tur vardēm ir labāk.” Apmēram tā. Nebija grūti iedomāties, ka, padzirdot par Hermaņa nodomu, atskanēs pret kristietību naidīgi noskaņoto aprindu balsis, argumentējot šādi: tā kā man ir pretīgi Hermaņa politiski sabiedriskie uzskati un derdzas viss ar melnsvārčiem saistītais, tad pasludinu, ka šī ir kādreiz tik daudzsološā režisora visvājākā izrāde. Tas tā kā būtu saprotams, ja ne pieņemams.
Taču sarosīšanās uzputoja arī “katoļu nometnē”. Sākot ar aizrādījumu, ka neviens no izrādes veidotājiem nav katolis (respektīvi – ko lien svešā dārzā!), beidzot ar īsti ekskavatorista cienīgu atziņu: sak’, lugu neesmu lasījis, skatīties neiešu, bet klausīšu, ko saka ticības māsa A. savā teoloģiskajā analīzē. Kaut kā negribot uzpeld salīdzinājums ar notikumiem 1962./63. gadā, kad latviešu inteliģence ņēmās nosodīt pie mums faktiski neesošo abstrakcionismu, sekojot Kremļa ideologu vadlīnijām.
Interneta diskusiju vārdspēlēs manu uzmanību saistīja kino zinātnieces Anitas Uzulnieces atziņa, ka mēs visi vēsturiski esam katoļi. Zinu, ka šis apgalvojums, lai arī patiess, daudziem uzdzen šermuļus. (Nu, vecā dziesma par septiņsimt gadu jūgu, krusta kariem, inkvizīciju, Konstantīna dāvinājumu, indulgencēm, pedofiliju un visu pārējo.) Bet Alvja Hermaņa izrāde ar nogurušo, taču jaunu vieduma līmeni sasniegušo Benediktu XVI centrā Mihaila Barišņikova lieliskajā atveidā, manuprāt, ideāli piespēlējot Gunai Zariņai un Kasparam Znotiņam, ir tieši par to – nevis par cilvēces un tās elementu, toskait reliģisko institūciju, parasto un mūžīgo korumpētību (grēcīgumu), bet gan par ikvienam doto iespēju transcendēt jeb pacelties pāri šim cilvēkstāvokļa staignājam.
Izrādi nav nepieciešams komentēt, tā ir jāredz, bet galvenokārt jādzird. Hermaņa sakārtotais teksts ir dziļi pārdomāts, mērķtiecīgi virzīts, tas kulminē un pārtop dārdos, kādā jaunā realitātes rakursā. Svarīgs ir skatuves priekškars. Programmiņā var izlasīt, ka tajā atveidota freska no Monte Oliveto Madžore klostera (Abbazia di Monte Oliveto Maggiore) apmēram pusceļā starp Romu un Sjēnu. Tā ir viena no 17 freskām, ko darinājis Džovanni Antonio Baci, saukts Sodoma (pārējo autors ir Luka Sinjorelli). Fresku ciklā, kas aplūkojams klostera lielajā krustejā, izsekots Rietumeiropas klosterdzīves izveidotāja Sv. Nursijas Benedikta (a p480–ap 547) dzīvesstāstam. Darbs, kas izvēlēts skatuves priekškaram, ataino epizodi, ko izstāsta Gregors Lielais “Dialogu” II grāmatas V nodaļā: “No Benedikta dibinātajiem klosteriem daži ir augstu klinšu virsotnēs. Mūki nāk pie Dieva vīra un sūdzas, ka ir ļoti grūti katru dienu, pakļaujot dzīvību briesmām, rāpties lejā un augšā, lai no ezera uznestu ūdeni, un lūdz pārcelt klosteri uz citu vietu. Benedikts liek doties atpakaļ. Pats svētais pa nakti kopā ar Paulīnu, zēnu, kas viņam kalpo, dodas uz attiecīgo klosteri un tur pavada ilgu laiku lūgšanās. Tad viņš novieto uz klints trīs akmeņus un dodas projām. // No rīta mūki atkal ierodas, lai žēlotos par grūtībām. Benedikts sūta tos atpakaļ un liek rakt vietā, kur tie atradīs trīs akmeņus. Mūki ierauga, ka akmeņi jau norasojuši. Tiklīdz sāk rakt, no zemes izšļācas avots, kas plūst vēl līdz mūsdienām.”[1] Dažs sacīs, ka ne nu plūst vairs, nekā. Taču akmeņi, ka norasoja pēc Sv. Benedikta nakts lūgšanām tumšajos gadsimtos pēc Romas impērijas sairuma, atbrīvoja ceļu avotam, kas 11.–12. gadsimtā ļāva atdzimt Eiropai jaunā kultūras veidolā, kas pēc asiņainā visu kara pret visiem perioda ļāva tapt jēgpilnai lauksaimniecībai, amatniecībai, universitātēm utt. Kardināls Jozefs Racingers pēc ievēlēšanas par pāvestu bez šaubīšanās pieņēma Benedikta vārdu, jo sajuta (nē – zināja), ka Eiropai nepieciešami jauni norasojuši akmeņi, kas atdzīvinātu daļēji aizbirušo, daļēji piemēsloto avotu. Kādā vietā, kavējoties pārdomās par Nursijas Benediktu, viņš rakstīja: “Tas, ka esam iesakņoti zemē, nedrīkst kļūt par šķērsli mūsu spējai kāpt augšup, celties kājās. Dižie vīri, kuri gadsimtiem cauri, pacietīgi kāpjot augšup un mūža gaitā atkārtoti saņemot šķīstīšanu, ir kļuvuši par reģiem, par ceļa meklētājiem, ir nozīmīgi arī mūsdienu cilvēcei. Viņi mums rāda, kā gaismu var atrast pat naktī un kā mēs varam stāties pretī draudiem, kas nāk no cilvēka eksistences bezdibeņiem, un raudzīties nākotnē kā tādiem, kam ir cerība.”[2] JRT izrāde “Baltais helikopters” ir par cilvēku, kurš spēj dāvāt cerību.

[1] Rīga: KALA Raksti, 2013, 30. lpp.
[2] Benedict XVI, Pope [Joseph Cardinal Ratzinger]. Truth and Tolerance, Christian Belief and World Religions. Svētais Benedikts un viņa Regula San Francisco: Ignatius Press, 2004, p. 161.

Komentārs par izrādi "Baltais helikopters" pēc izrādes "Baltais helikopters" ģenerālmēģinājuma
Katolis.lv
autors Māra Kiope

Māra Kiope ir Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta filozofijas profesore

Jaunā Rīgas Teātra izrādes „Baltais helikopters” ģenerālmēģinājumi pirms 21. novembra vakara pirmizrādes notika skatītāju klātbūtnē – liels paldies teātra cilvēkiem par piedāvāto iespēju katrā no šiem ģenerālmēģinājumiem būt klāt arī Baznīcas priesteriem, klostermāsām, semināristiem, augstskolu docētājiem, dažādu institūciju pārstāvjiem!
Ar lielu interesi gaidīju dienas pēc pirmizrādes, lai izlasītu teātra kritiķu un režisoru rakstus un dažādu skatītāju atsauksmes. Par tiem un ar tiem nav jāstrīdas, bet ir gan žēl, ka sociālajos tīklos katoļi apspriež dažās recenzijās rakstīto par izrādi, kas nav redzēta, bet nav arī jāskatās, jo – vai tad „nekatoļi” spēj izveidot kādu skaistu mākslas darbu par katoliskiem tematiem?
Teātra kritiķe Silvija Radzobe par izrādi raksta: „Šķita – krūtīs ceļas un plok kāds dziļš saviļņojums, vienlaikus smags un apskaidrojošs.”[1] Tāds pats emocionālais pārdzīvojums, kāds pārņēma tai dienā, kad pāvests Benedikts XVI devās prom no Vatikāna un aizlidoja baltā helikopterā, kas vairākas reizes riņķoja virs Vatikāna, lai pēc tam pāri Romai virzītos uz Kastelgandolfo. Uzdrīkstos izlabot kritiķes rakstīto, kurai laikam tāpat kā man izrādes gaismu gaisotne asociējās ar Lieldienu, ar Augšāmcelšanās rīta noskaņu – tomēr tas notika nevis Lieldienās, bet 28. februārī, kas tajā, 2013. gadā bija jau Gavēņa laikā. Un tas bija ļoti grūts Gavēņa laiks, jo sede vacanta apstākļos, kad apustuļa Pētera pēctecis nav tronī, viss, kas notiek pasaulē, Baznīcā, garīgi daudz smagāk gulst uz ticīgās tautas, uz katra ticīgā pleciem.
Pāvesta kalpojuma noslēpums
Svētais pāvests Jānis Pāvils II, atbildot uz intervijas jautājumu, uzsver: ”Jūs pareizi sakāt, ka pāvests ir noslēpums. Pareizi sakāt, ka viņš ir pretošanās zīme, ka viņš ir izaicinājums. Par pašu Kristu Simeons teicis, ka viņš būs „zīme, kam pretosies” (sal. Lk 2,34). [..] apzīmējums „Kristus vietnieks” norāda ne tik daudz uz cieņu, cik uz kalpošanu: vēlas uzsvērt pāvesta uzdevumus Baznīcā, viņa Pētera svētkalpojumu, kura mērķis ir Baznīcas un ticīgo labums.”[2] Līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir atbildējis uz jautājumu, kam izrādes sakarā tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība: kāpēc, kāpēc gan pāvests Benedikts XVI atstāja amatu? – Baznīcas un ticīgo labuma dēļ.
Noteikti ne tādēļ, kā raksta kādas recenzijas autors, lai netraucēti nodotos zinātniskās pētniecības un rakstniecības darbam, jo pāvests izrādē atzīst, ka „manas mājas ir tur, kur ir manas grāmatas”. Un zināms arī, ka Jozefs kardināls Racingers bija vēlējies atgriezties Bavārijā un pensijas gadus pavadīt, lai uzrakstītu daudzus iecerētos pētījumus, taču viņš tika ievēlēts par pāvestu. Un ikvienam ticīgajam ir skaidrs, ka pienākums ir jāpilda līdz galam, lai kā gribētos darīt ko citu, lai cik grūti un mokoši tādu vai citādu iemeslu dēļ būtu palikt pie Krusta.
Arī ne tāpēc, kā raksta citas recenzijas autore, ka pāvests vairs nespētu izturēt garīdzniecības pārstāvju grēku nastu – mums nevienam nav un nevar būt pat nojausma par to, kāds garīgais, politiskais, morālais, cilvēciskais spiediens ir jāiztur pāvestam. Izrādē pāvests, domās pārskatot pontifikātu vēsturi, saka: „Daži pat ir noģībuši, uzzinot, ka ir ievēlēti”. Taču tāpat mēs nevaram pat iedomāties, kādas žēlastības, kādu spēku, gudrību un skaidrību par notiekošo un par darāmo Kungs dod nabaga grēcīgajam cilvēkam, kuru kardinālu konklāvs ir izraudzījies par Baznīcas redzamo galvu.
Pāvests Benedikts XVI uzrunu no Vatikāna balkona, pirmoreiz pēc ievēlēšanas iznākot tautas priekšā, pabeidza ar vārdiem: „Dārgie brāļi un māsas! Pēc dižā pāvesta Jāņa Pāvila II kardinālu kolēģija ir izvēlējusi mani, vienkāršu un pazemīgu strādnieku Kunga vīnadārzā. Fakts, ka Kungs zina, kā strādāt un rīkoties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, man ir mierinājums.” Inaugurācijas Svētās mises homīlijā 2005. gada 24. aprīlī pāvests Benedikts XVI runāja par draudzību ar Kungu: „Ja mēs ļaujam Kristum pilnībā ienākt mūsu dzīvē, mēs neko nezaudējam; neko, pilnīgi neko no tā, kas mūsu dzīvi dara brīvu, skaistu un lielisku. Nē! Tikai šajā draudzībā mēs varam pieredzēt skaistumu un brīvību. Kad veltām sevi Viņam, mēs tūkstoškārt saņemam atpakaļ. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsit patieso dzīvi!” Un šī draudzība ir atslēga pāvesta Benedikta XVI rīcības sapratnei.
Dieva Gaismas staru kūlī: cilvēka dzīves mistiskā dimensija
Alvja Hermaņa izrādes pašā sākumā, un vairākas reizes pēc tam ir ainas, kuru laikā visa skatuve iegrimst tumsā, un pāvests atrodas no augšas nākošas gaismas staru kūlī – Dieva Vārds nozīmē Gaisma. Pāvests lūdzas, sarunājas ar savu Draugu, kurš ir Karalis un Kungs.
Mihails Barišņikovs ir redzams filmās kā aktieris, un tīmeklī ir apskatāmi ieraksti no viņa baletdejotāja zvaigžņotās karjeras, taču šajā izrādē..., jā, ir vajadzīgs Mihails Barišņikovs, kurš varbūt vienīgais pasaulē spēj paust tādu ķermeņa plastiku, izsakot cilvēka mistisko dzīvi jeb dzīvi vienībā ar Dievu. Paradoksālā veidā mūsu priekšā ir apvērsta pasaule, bet varbūt citādi sakot, izrāde sakārto pasauli, jo patiesībā „apvērsta” ir patērniecības un likumsakarīgi – kā to sauc pāvests Francisks – „izmešanas kultūras” pārņemtā pasaule. Pāvesta lūgšanu brīži nav „izkritieni” no lugas norises, bet galvenās epizodes, ap kurām veidojas redzamā darbība. To virza pāvesta un viņa sekretāra Georga saruna, aktīvi līdzspēlējot māsai Tabianai, kura ir pāvesta kalpotāja.
Rīta ainā pāvests mostas, cenšas, kā ierasts, izmantot trenažieri, bet drīz vien to pamet – diez vai vecuma nespēka dēļ, varbūt drīzāk gan tāpēc, ka ir garīgo cīņu nomocīts un izsmelts. Ienāk māsa Tabiana, lai palīdzētu apģērbties. Guna Zariņa spoži attēlo vecu, pusaklu mūķeni, kas ar savu darbību patiesībā ļoti ātri un dinamiski reaģēs uz pāvesta un sekretāra sarunas tematiem. Izrādē pāvests saka: „Es uzticos vienīgi māsai Tabianai!”. Viņu, manuprāt, nevar nosaukt par pašu Ticību, kā tas ir darīts kādā recenzijā, bet drīzāk gan par tās ticīgās tautas pārstāvi, kas veido vairāk nekā miljardu lielo Katoliskās Baznīcas piederīgo kopienu pasaulē un kuras lielākā daļa ir cilvēki, kas ikdienā dzīvo neredzamo mistisko dzīvi un redzamo ikdienas pienākumu dzīvi, cīnās ar savām vājībām, uzupurējas un lūdzas, vēlas ikviena cilvēka atpestīšanu. Taču par tiem jau prese neraksta, parasti publicitāti iegūst skandāli, nevis labie piemēri, ko ilustrē izteikums: „Ar priesteriem ir tāpat kā ar lidmašīnām. Par tiem tūkstošiem lidmašīnu, kas laimīgi sasniedz mērķi, neraksta, bet uzmanību pievērš tām lidmašīnām, kuras nogāžas”. Māsa Tabiana izrādē pārstāv ticīgo tautu – arī Jordānijas lidotājus, kam musulmaņu teroristi nocirta galvu par atteikšanos nodot Kristu; arī mājsaimnieces, strādniekus un profesorus Čīlē, kuru baznīcas demolē un apgāna venecuēliešu un kubiešu komunistu diversantu sakūdīts pūlis; arī priesterus, kā Žaku Omelu, kuram pārgrieza rīkli pie baznīcas altāra, nabadzīgos Āfrikas ciemu iedzīvotājus, kuru bērnus nogalina viņu acu priekšā, jo tie atsakās noliegt Kristu, un meitas, kas mācās katoļu skolā, nolaupa un pārdod prostitūcijas verdzībā; arī īru klostermāsas, kuru kapelu nakts laikā sagrauj antikristieši; arī franču pilsoņus, ko pašu policija sit par piedalīšanos mierīgā demonstrācijā pret viendzimuma attiecību legalizēšanu un amerikāņu konditorus, kuru biznesu izputina par atteikšanos atsakās cept torti uz šādām „kāzām”; un tā uzskaitījumu varētu turpināt...
Patiesības pašparāde
Relatīvisma diktatūra, par ko runā pāvests Benedikts XVI, ir kļuvusi atklāti vardarbīga, kā jau katra diktatūra. Taču arī par to, kā norāda dažādos starptautiskos forumos,  „brīvā prese” klusē, lai gan jau ir atzīts, ka uzbrukumi kristiešiem ir tā izplatījušies, ka ir sasnieguši genocīda līmeni[3]. Tas vairs nav jautājums par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par tās kultūras un civilizācijas iznīcināšanu, kas ir uzplaukusi no kristietības saknēm.
Tas rūp arī Alvim Hermanim, kurš uzsver, ka nav katolis, bet atceras emocionālo pārdzīvojumu, kā viņa vecmāmiņa, kas bija katoliete, saņēma svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II viņa vizītes laikā Latvijā, 1993. gadā, un, atnākusi mājās, teica: „Tagad esmu laimīga. Tagad varu mirt.” Alvis Hermanis ir izvēlējies, kā pats uzsver intervijās, godbijīgi un ar cieņu atveidot ar Baznīcu saistītu realitāti mākslā, par spīti kultūrā izplatītajai neiecietības, „argumentu” prastuma un agresivitātes gaisotnei attiecībā uz Dievu un Baznīcu. Izrādes „Baltais helikopters” uzrakstīšana pāvesta un sekretāra sarunas lakoniskajos teikumos Alvim Hermanim ir prasījusi milzīgu izpētes darbu. Viņš ir daudz lasījis, izmantojis pazīšanās, ko ir izveidojis darba laikā Itālijā, lai varētu konsultēties ar cilvēkiem, kas pārzina situāciju Vatikānā. Iznākumā viņš ir izveidojis izrādi, kurā notiek patiesības pašparāde. (Tā XX gadsimta hermeneitiskās filozofijas iedibinātājs Hanss Georgs Gādamers runā par teātra izrādēm, kurās, tāpat kā dzīvē, notiek patiesības sevis pašas atklāšanās.)
Risinājums dialogā ar Kungu
Pāvests no Dieva izlūdz risinājumu situācijai, kurā atrodas – Baznīcas un ticīgās tautas labumam. Ar spožo intelektu apveltītais teoloģijas profesors, kuram gan ir nācies pamest darbu universitātē savas kā teologa kalpošanas Patiesībai dēļ, apbrīnojami garīgi stiprais un gudrais Ticības kongregācijas prefekts, vērīgais un gādīgais Augstākais gans pāvests Benedikts XVI izdara visu, kas atkarīgs no viņa, lai sagatavotu ceļu, tai skaitā dokumentus, pētījumus, analītikas par situāciju Baznīcā nākamajam pāvestam – izrādē tiek pieminēts „tas kardināls no Argentīnas – Bergoljo”. Tāpēc izrādes pāvesta Benedikta pārģērbšanās parastā uzvalkā un aiziešana, kam seko helikoptera skaņas, tātad aizlidošana, man nelikas kāda liela „Aiziešana”, bet gan tikai iespaidīgs teatrāls paņēmiens, kā pabeigt izrādi. Jo emeritētais pāvests Benedikts XVI nekur nav aizgājis – viņš dzīvo klosterī Vatikāna dārzā, lūdzas un strādā: „Ora et labora!” – „Lūdzies un strādā!”, kā aicināja Eiropas saimnieciskās un kultūras dzīves atjaunotājs svētais Benedikts no Nūrsijas, kura vārdu un veikumu atbalso emeritētā pāvesta vārds.
Neredzamais šahs – kurā pusē spēlējam?
Kāpēc notiek šī aiziešana? To varētu tēlaini izskaidrot tā. Atceros kādu draudzīgu karikatūru par pāvestu Jāni Pāvilu II, kurā viņš bija uzzīmēts kā smaidīgs spēlētājs, kas risina šaha partiju ar pretimsēdošo sātanu. Kad liekas, ka tas jau ir vinnējis partiju, pāvests izdara gājienu ar karalieni – Dievmāti un uzvar. Izmantojot šo līdzību attiecībā uz pāvestu Benediktu XVI, nāktos uzzīmēt ainu, kurā pretinieks ir pamatīgi ielencis baltos – pāvesta kauliņus, ir izveidota „šaha un mata” situācija, turklāt daži no „baltajiem”, kas ir pāvesta pusē, patiesībā izrādās „melnie”. Šai situācijā spēlētājs izdara to, ko nekādi neviens negaida – pieceļas un aiziet no galda, un – spēle sabrūk!
Izrādē pāvesta sekretārs Georgs, ko atveido Kaspars Znotiņš, ir šāds pāvesta pretspēlētājs. Ir jāievēro režisora Alvja Hermaņa norāde, ka pāvesta Benedikta XVI sekretārs arhibīskaps Georgs Gensveins ir tikai izrādes pāvesta sekretāra prototips. Patlaban arhibīskaps Gensveins vada pasaulslavenu teologu darbu pie viņu profesora, skolotāja Jozefa Racingera – Benedikta XVI darbu rediģēšanas, zinātnisko komentāru sagatavošanas un jauno tekstu apstrādes, lai visu paveiktu, kamēr autors vēl var sniegt nepieciešamos labojumus. Arhibīskaps Georgs Gensveins ir tik ilgi strādājis kopā ar kardinālu Jozefu Racingeru – pāvestu Benediktu XVI, ka pats spētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izrādē pāvestam vaicā sekretārs.
Uz skatuves tas ir vajadzīgs, lai iezīmētu pāvesta personību, atklātu viņa vērtības un pārliecību, kas ārēji rimti, taču dziļumos ārkārtīgi asi konfrontē ar mūsdienu dzīvesveidu, ko nosaka tāds cilvēka prāts, kas ir grēka ievainots un pat netaisās meklēt dziedināšanu.
Izrādē sekretārs ierodas pie pāvesta tik pārmērīgi uzsvērtā pazemībā, kas izskatās pēc liekulības, un māsa Tabiana nekautrēdamās iegrūž dunku ārēji cēlā bīskapa mugurā, lai viņš dotos tuvāk pāvestam. Tūlīt pat sekretārs pauž satraukumu par to, ko pasaule domās par pāvesta aiziešanu no amata. Ja neizdodas mainīt pāvesta izvēli, ir vismaz jāpanāk „pareizs” notikuma atspoguļojums presē. Sekretārs piedāvā izmantot pazīšanos ar ziņu aģentūru vadības cilvēkiem, kas par atlīdzību varētu izplatīt „vajadzīgo viedokli”. Pāvests pat neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz negodprātīgo priekšlikumu.
Šķīstas sirds gudrības fenomens
Tad sekretārs sāk izprašņāt pāvestu, un sarunas spriedze pamazām pieaug. No itāļu valodas viņi pāriet uz angļu valodu, jo to „māsa Tabiana nesaprot”, un problēmas Baznīcas dzīvē ir tik skaudras, ka negribas sāpināt labo mūķeni. Pēc māsas Tabianas darbībām tomēr ir skaidrs, ka viņa visu saprot, jo viņai piemīt kardiognoze – tā nav slimība, bet ir fenomens, kad cilvēks zina ar sirdi, un, kā raksta kāds garīgais vadītājs, tādas spējas attīstība ir normāla parādība cilvēkiem, kas ir ar skaidru un šķīstu sirdi, un aizvien padziļina vienību ar Dievu lūgšanā un tuvākmīlestībā. Māsa Tabiana, laižot papīra smalcinātājā dokumentus, pamana un izrauj no sekretāra aiz muguras saliktajās rokās paslēpto dokumentu. Sekretārs ir tik intelektuāli spožs! – lūkodamies mikroskopā miniatūrajā Bībeles izdevumā viņš senebreju valodā izlasa Grāmatu grāmatas iesākumu – Radīšanas aprakstu. Pretstatā tam nabaga māsa Tabiana pazaudē miniatūro izdevumu, jo tas ir nokritis uz grīdas un viņai nav vairs saskatāms. Bet viņa, atšķirībā no sekretāra – dzīvo no Dieva Vārda. Varbūt arī, ka šajā ainā ir atklāta diagnoze: mūsdienu pasaulei, kam Svētie Raksti – Dieva sevis atklāsme šķiet tik nenozīmīgi sīka...
Garīgās cīņas neredzamā, taču reālā klātbūtne
Kad sarunā ar pāvestu tiek apspriests, kāpēc viņš nēsā „Prada” ražojuma sarkanas kurpes, pāvesta atbilde ir ikdienišķa – tās ir labas kvalitātes. Turpretim sekretārs izceļas ar pārspīlētu „garīgumu” – ahā, sarkanas tāpēc, ka tādā krāsā ir mocekļu asinis?! Kad māsa Tabiana no pārpūles grīļodamās nes ārā smagumus, sekretārs pat nedomā palīdzēt, kā to dabiski vajadzētu darīt ikvienam vīrietim, bet augstprātīgā laipnībā pabīda māsu Tabianu durvju virzienā. Beidzot sekretārs, kurš nu jau sāk atgādināt Mefistofeli, pieliecas pavisam tuvu pāvestam un ārkārtējā uzmanības sasprindzinājumā prasa par viņa attiecībām ar Dievu. Pāvests, kurš Mihaila Barišņikova gandrīz pārdabiski izteiksmīgajā plastikā komunicē ar Dievu jau pieminētajā tumsas ieskautajā gaismas staru kūlī, uz jautājumu par to, kāds ir Dievs, neieinteresēti atsaka: ”Paskaties, kas par to sakāms Vikipēdijai!”. Visbeidzot ainā, kur pāvests liturģiskajā tērpā un ar tiāru galvā ir tronī, simbolizējot Kristus varu, Kaspara Znotiņa attēlotais „sekretārs” ķēmīgi snaikstās ap pāvestu no tumsas aiz troņa. Jau sātans ir daudz paveicis pasaulē un arī Baznīcā, iznīcinot cilvēkus fiziski, morāli, garīgi ar citu cilvēku starpniecību, ir ļoti pietuvojies altārim, un turpina sēt bailes, ienaidu, greizsirdību, šķelt Baznīcas cilvēkus, kaut arī skaidri zina, ka Kristus ir apsolījis: “Elles vārti to neuzvarēs!”. Un atkal jau ir jāsaka – ir jābūt Mihailam Barišņikovam, lai tā atveidotu šo tronī atrašanās ainu, ka pāvesta nesatricināmība un nekustīgums izteiksmīgi atgādinātu par Visvarenā Debesu un zemes Radītāja nekustīgumu, tas ir nemainīgumu savos apsolījumos un derībā ar cilvēku, kura atpestīšanas dēļ Vārds tapa miesa.
Simbolu valodas norādes
Pēc pirmzrādes režisors Alvis Hermanis intervijā Latvijas Televīzijai smaidot teic, ka pats turpinās domāt, „kas ir baltais helikopters”? Pirmoreiz mazs balts rotaļu helikopters, kas sākumā izbiedē, jo liekas kā spiegu vadīts drons, ielido pāvesta istabā. Izrādās, ka ar to ir spēlējušies Šveices gvardi – viņi ieskrien istabā, atvainojas un savāc helikopteri. Tas atkal parādās fināla ainā. Silvija Radzobe raksta: „Kad Tabiana saprot – pāvests aizgājis no Vatikāna, viņa istabas stūrī saplok uz ceļiem ar seju pret sienu. Un it kā saplūst ar to, ieaug tajā. (Redzes apmānu veicina Tabianas klostera māsas tērps, kas ir vienā tonī ar gaišbrūnajām tapetēm.)” Tā ir gaidās apklusušās Baznīcas – ticīgās tautas mēmā lūgšana. Un it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgā kontrastā ar nupat izspēlēto dramatisko epizodi, māsa Tabiana pieceļas, jo saules pielietajā istabā pa atvērto logu atkal ir ielidojis baltais helikopters. Ne tikai pieceļas, – māsa Tabiana pavisam jauneklīgi, priecīgi un draiski sāk tvarstīt rotaļu helikopteru pa istabu, un priekškars aizveras.
Jau pagājušas divas nedēļas kopš ģenerālmēģinājuma izrādes, un man arī neliek mieru jautājums par balto helikopteri noslēguma ainā. .. Atzīstu savu nespēku... Un pēkšņi redzu iztēlē ainu, par ko raksta svētā Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga: vēlos būt rotaļu bumbiņa Bērna Jēzus rokās – lai Viņš dara ar mani ko vēlas.
.. Kurš tagad ir ļāvis ielidot rotaļu helikopteram?... ne jau šveiciešu gvardi, tas ir Bērns Jēzus – Visvarenais Karalis, kurš tagad ir palaidis rotaļu helikopteru un spēlējas kopā ar mums – ar cilvēci, ar Baznīcu, ar ticīgo tautu, jo Viņš grib, lai nebaidāmies, lai esam kopā ar Viņu un esam laimīgi, jo tur, kur ir Viņš, ir gaisma, nevis tumsa. Pāvests emeritus Benedikts XVI saka: svētums nenozīmē būt perfektam, bet arvien no jauna ļaut Kristum atjaunot savu dzīvi.

Bet gaisma eksistē
Teātra Vēstnesis
autors Zane Radzobe

Alvja Hermaņa Baltā helikoptera atslēga ir gaisma. Kristīnes Jurjānes uz JRT skatuves uzbūvēto pāvesta privāto apartamentu priekšmetiskums daudzējādā ziņā iemieso pretrunas, kas saistāmas ar pāvesta institū-ciju. No vienas puses – vizuāls askētiskums. Pirmās nepieciešamības mēbeles (gulta, rakstāmgalds, daži krēsli un kumodē ieslēpts televizors) izkliedētas plašā skatuves telpā, tādēļ atstāj gandrīz vai nabadzīgas vides iespaidu. Trenažieris, ko pāvests it kā nelieto, bet uz kura savām acīm redzam Mihaila Barišņikova Racingeru pirms “oficiāli” sākusies viņa diena – tas ir, tajā ielauzušies ārpusnieki Gunas Zariņas māsas Ta-bianas un Kaspara Znotiņa Georga Gensveina, pāvesta privātsekretāra, veidolā. Smilšukrāsas gamma šķiet neitrālāka par neitrālu, bet uz tās spoži izceļas citādi tik neitrālais katoļu garīdznieka melnais un pāvesta baltais ikdienas ietērps. No otras puses – apziņa, ka viss, kas šeit izliekas pieticīgs, īstenībā ir fantastiski grezns. Sienas, kas it kā kautrīgi vēlas noslēpties, tapsētas audumiem, uz galda noliktais krucifikss ir antikvārs, zelts Barišņikova Benedikta XVI kostīma elementos – īsts. (Droši vien ne viens vien izrādes skatītājs lasījis scenogrāfes intervijas, kurās viņa ar neslēptu sajūsmu stāsta, ka lielākā daļa izrādes budžeta saistīta tieši ar cēlmetāla fizisku klātbūtni.)
Hermanis šai iestudējumā daudz spēlējas ar jēdzieniem “īsts” un “neīsts”. Kas ir īsts izrādē, kura vēsta par reālu notikumu – Benedikta XVI atkāpšanos no amata, un kuras tekstu režisors veidojis pats, izmantojot savu varoņu prototipu dokumentālos vārdus un dzīves notikumus? Kas ir izdomāts? Tas, dabiski, ir viens no izrādes pievilkšanas punktiem, daudziem skatītājiem ņemot par pilnu režisora apgalvojumus, ka viņš īpaši koncentrējies uz notikumu, šoreiz vietā būtu teikt pat skandāla vai sazvērestības, atminēšanu. (Hermaņa izteikums par “privāto izmeklēšanas komisiju” arī tiražēts plaši.) Apslēptais allaž kairina iztēli; apsolījums to atklāt – uzkurina. Noslēpumu Baltajā helikopterā tiešām netrūkst, un, pēc atsauksmēm spriežot, to atklāšanās vietumis kļuvusi arī par traumatisku procesu. Jo šai gadījumā izrāde ir meditācija par tēmu, intīma saruna pašam ar sevi. Pirmām kārtām, protams, režisora, bet ne mazāk svarīgi – arī katra skatītāja saruna. Baltais helikopters piedāvā Hermaņa teātrī tik valdzinošo, pēdējos gados retāk redzēto atvērtību, kuras dēļ skatītājs iestudējumā vispirms redz to, kas ir viņā pašā.
Kāda ir sarunas tēma? Droši vien var teikt dažādi; es izvēlēšos vārdu “meklējumi”. Meklējumi visplašākajā nozīmē. Hermaņa daiļrades konteksts piedāvā vismaz divus tematiskus lokus, izrāde pievieno trešo. Un visas tās ir “lielās” tēmas – dzīve, māksla, ticība.
Izrādes sižets vispirms liek runāt par dzīvi. Viena no iestudējuma tēmām nepārprotami ir Hermani jau kādu brīdi interesējošā Eiropas kultūras krīze. Izvēlēties ietilpīgāku simbolu par katoļu baznīcu, lai runātu par pārmaiņām, kas skar Rietumu kultūru, diez vai iespējams – patīk tas kādam vai ne, bet baznīca ir Eiro-pa. Eiropas pagātne, jo gandrīz viss, kas ir likts Rietumu kultūras pamatos, tādā vai citādā veidā ir radies saistībā ar kristietību. Eiropas tagadne, jo pat viskaismīgākajiem sekulārisma aizstāvjiem, godīgi izvērtējot savu pozīciju, nāksies atzīt, ka dienaskārtību joprojām nosaka baznīca, kaut vai tikai tāpēc, ka vērtības, par un pret kurām iestājamies, nerodas ārpus konteksta. Tās ir veidotas, izplatītas, attīstītas un, dabiski, sais-tītas ar nemitīgu, pat ja ne vienmēr atklāti redzamu, ideoloģiju cīņu. Un arī Eiropas nākotne, jo katolicisms, tāpat kā Rietumu kultūra, šobrīd stāv krustcelēs.
Tāpēc Racingers ir cilvēks, kas sper soli. Vai tas ir solis pareizā virzienā? Šīs izrādes kontekstā ar zinā-mu pārsteigumu nācās konstatēt, ka viņa atkāpšanās no pāvesta amata interesē visus – gan pārliecinātus ticīgos, gan karojošus ateistus, gan tos, kuriem sava viedokļa ticības jautājumos nav. Visi ir vienisprātis – tas kaut ko nozīmē. Bet ko? Versijas, kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, ir cita citu izslēdzošas: sākot ar pieņēmumu, ka Benediktu XVI vecuma galā piemeklē ticības krīze, zaudējot ticību vai nu Dievam vai, ma-zākais, katolicismam, līdz uzskatam, ka īsta ticība – Racingera personā – nespēj sadzīvot ar tām publiska-jām izpausmēm, kas Vatikānam kā jebkurai lielai organizācijai mūsdienu pasaulē liek izvirzīt ārējo formu pāri būtībai, spiežot pāvestam izvēlēties: kalpot Dievam vai baznīcai.
Hermaņa izrāde īsu brīdi šķiet spēlējamies ar faktu, ka katoļu baznīca ir valsts un tās augstākā garīdznie-cība – politiķi, kas, dabiski, ierauti politiskās spēlēs. Baltā helikoptera pirmajā cēlienā notikumus šķiet virzām vārdos skopi izteikts konflikts, ko risina augsta līmeņa diplomāti – Mihaila Barišņikova Benedikts XVI un Kaspara Znotiņa Georgs Gensveins. Šaha galdiņš ir uzstādīts: Benedikts XVI grib iet prom, Gensveins mēģina to nepieļaut. Ko īsti grib trešais, noslēpumainākais šīs partijas dalībnieks – Gunas Zariņas māsa Tabiana – nav skaidrs. Viņa, kuras funkcijas it kā ir rūpēties par pāvesta sadzīvisko vajadzību nodrošināša-nu, bet kura tomēr redz un dzird visu, īpaši tad, kad apkārtējie ir pārliecināti par pretējo, šķiet, ne mazā mērā bīda kā kauliņus arī abus sarunas partnerus. Ne jau velti viņa ietērpta sienas drapērijām identiska audu-ma tērpā un līdzīgi kā hameleons spēj saplūst ar vidi tā, ka apkārtējie pat piemirst par viņas eksistenci.
Kādu brīdi pingpongs ir interesants, lai gan būtiskākais, protams, ir jautājums – kāpēc? Kāpēc pozīcijas ir tieši šādas? Kas ir likts uz spēles? Uz šiem jautājumiem Hermanis neatbild, bet divdomība, robežu izplūšana acīmredzami nav nejauša. Izrāde filigrāni spēlējas ar psiholoģiskas un groteskas aktierspēles modiem. Benedikts XVI ir veidots reālistiskāk, rēķinoties droši vien arī ar Barišņikova talanta specifiku. Bet gribot ne-gribot vietām viņa psiholoģija kontrastē ar JRT meistaru spoži pārvaldīto grotesko formu, liekot ieraudzīt zīmes arī tur, kur tās, iespējams, nemaz nav iecerētas. Es, piemēram, viennozīmīgi nevaru pateikt, kāpēc, bet iestudējumā ir brīži, kuros Zariņa varones it kā komiskā pamošanās un nevainīgie komentāri liek trauk-smē notrīcēt, radot aizdomas, ka viņas vecišķā, mīlīgā āriene slēpj pārlieku asu vērību. Vai to, kāpēc Znoti-ņa Gensveins piepeši izklausās tik līdzīgs Mefistofelim un Barišņikovs mirklī atgādina Faustu. (Varbūt gluži negribot iedarbojas baltā un melnā kontrasts?) Tā vienkārši ir. Un runa te nav par vienkāršojumiem – sak, katolicisms ir ļauns, izraušanās no tā – laba. Jo tikpat lielā mērā kā Vatikāna politiskās struktūras nesatricināmības tiecību Znotiņa Gensveins iemieso arī liberālismu un atvērtību iepretim Barišņikova Benedikta XVI konservatīvismam un uzsvērtajai tieksmei norobežoties no ārpasaules savā iekšējā telpā.
Izrādei piemīt paradoksāla iedarbība. No vienas puses, nevar noliegt, ka izskanējušai kritikai par Herma-ņa lugas mākslinieciskajām kvalitātēm ir zināms pamats. Teksts daudzviet patiešām ir publicistisks un var šķist naivs; tas ir – ja pieļaujam, ka Hermaņa mērķis būtu bijis sniegt kādas atbildes uz paša izvirzītajiem jautājumiem. Bet izrāde nelaiž vaļā, un vismaz manā gadījumā iedarbojas pat spēcīgāk tad, kad tā jau labu laiku beigusies. Noslēpumi kairina, atbilžu trūkums rosina tās meklēt. Protams, tad, ja uzdotie jautājumi ir lieli. (Arī tā, starp citu, ir interesanta tēma – ka lieli jautājumi vienmēr ir svarīgāki par mazajām atbildēm, kuras uz tiem iespējams sniegt.) Baltā helikoptera jautājumi tādi ir, piedevām pierādot, ka dažādas eksistences sfēras atrodas cita citai daudz tuvāk, nekā mēs ikdienā iedomājamies.
Ko es ar to domāju? Man liekas, ka visprecīzāk Hermaņa iestudējumu būtu raksturot kā darbu par būtību. Tāpēc tas nav Racingera vai katoļu baznīcas “gadījuma” pētījums. Tā nav lekcija par Eiropas politikas ak-tualitātēm, vai kas tamlīdzīgs. Tā ir studija par izvēlēm, identitātēm, eksistences kodolu, kuru katrs pats droši vien nosauc citā vārdā, un tieši tāpēc, domāju, dažādi cilvēki Balto helikopteru skatās pavisam atšķi-rīgi. Īpaši jau iestudējuma otro daļu, kad, sižeta fabulai aizejot otrajā plānā, Barišņikova Benedikts XVI drī-zāk risina sarunu pats ar sevi, pat ja jautā viņam citi.
Šādā nozīmē izrādes tēma ir arī māksla. Ne jau velti Hermani fascinē Barišņikovs – ikona, talants, kas ir pacēlies pāri laika uzliktajiem dabiskajiem ierobežojumiem un kura ķermenis ir kļuvis ar sinonīmu Dejai, pat ja tas (proti, ķermenis) nedejo jau labu laiku. Hermani allaž ir interesējuši izcili mākslinieki. Arī novecojoši mākslinieki, kuru likteņos neparasti tuvu ir iespējams pieskarties jautājumam par mākslas formu un būtību, par zūdošo un paliekošo. Par to, kas ir Māksla. Baltā helikoptera galvenās lomas atveidotājs, tāpat kā izrādes teksts tādēļ šķiet dubultzīmīgs, jo Znotiņa Gensveins konfrontē Barišņikova Benediktu XVI ar viņa paša jaunībā reiz izteiktajām domām, kuras šķiet tiešā pretrunā viņa šī brīža uzskatiem. Tāpat, kā tas acīmredzami noticis Hermaņa gandrīz jau trīsdesmit gadu ilgās karjeras laikā, kad režisora mākslā ir mainījies daudz kas – sākot ar estētiku, beidzot ar politiskajiem uzskatiem. Kad Gensveins jautā Benediktam, vai pagātne ir bijusi kļūda, vai pārmaiņu procesā kas nodots, kas tālāk, - tie droši vien ir jautājumi, kas nodarbina katru nesholastisku, dzīves pretrunām un pārmaiņām pakļautu cilvēku, kur nu vēl mākslinieku. Kaut kādā ziņā tā ir tāda ibseniska sīpola lobīšana, kodolu meklējot. Tikai atšķirībā no Pēra, Hermaņa izrādes vēstījums ir nepārprotams – lai cik nenotverams, kodols ir. Piedevām, šķiet, fundamentāli nemainīgs.
Tāpēc, man šķiet, jāatgriežas arī pie trešās iestudējuma tēmas – ticības. Ne tāpēc, ka izrādes sižets sagadīšanās pēc vēsta par garīdzniekiem, bet tāpēc, ka Baltajam helikopteram ir arī nepārprotams garīgu meklējumu zemtonis. Kas ir tas, kas tiek meklēts – diez vai ir ļoti būtiski nosaukt to vārdā. Varbūt tā ir dvēsele, varbūt mūžība, varbūt Dievs – cilvēka garīgie meklējumi tomēr ir ļoti intīma lieta, man šķiet, ka par tiem nevajag daudz runāt, pat ja brīnumainā kārtā atrastos īstie vārdi. Bet Baltā helikoptera varoņu trio nepārprotami nav izraudzīts nejauši. Tie ir trīs ticības modeļi – Gensveina racionālisms, Racingera uz iekšējiem meklējumiem vērstais un māsas Tabianas sirsnīgi neapšaubošais. Tieši Zariņas varonē veroties, prātā nāk katolicismā tik svarīgā triāde “ticība, cerība, mīlestība”, un jāaizdomājas arī par to, ka viņas tērps varbūt nozīmē ko gluži citu, nekā pirmajā daļā ieraudzīts. Varbūt viņa ir baznīca, ar kuras sienām fiziski sa-plūst, varbūt mīlestība, kas gādīgi noskūpsta galvu guļošam bērnam (pat ja izrādes pasaulē viņam ir ap astoņdesmit), varbūt viņa ir ticība – kas neko nejautā, vienkārši tāpēc, ka ir.
Kam tic Hermaņa Racingers? Kas šai pasaulē ir īsts? Baltajā helikopterā neapšaubāms ir viens. Tā ir gaisma, kas laiku pa laikam iespīd “reālajā” pasaulē. Barišņikova Benedikts XVI šai gaismas kūlī guļ embrija pozā, mokās kā grēku nožēlotājs un sastingst ar skatu pret debesīm. Un varbūt ka viņa attiecības ar gaismas avotu nav gluži viennozīmīgas. Bet gaisma eksistē. Un tas ir ļoti daudz.
  

Kā gaidāmās tikšanās sveiciens
Teātra Vēstnesis
autors Andris Kravalis (Romas katoļu baznīcas bīskaps)

Pārdomas pēc Alvja Hermaņa izrādes “Baltais helikopters”
Domāju, ir saprotami, ka man šī izrāde bija ar īpašu nozīmi. Skatīties izrādi par cilvēku, kuru pazīstu, mī-lu, kas ilgu laiku bijis Baznīcas galva un kuru bija iespējams vairākkārt satikt, un arī tagad šī iespēja ir reāla, jo Benedikts turpina dzīvot un kalpot Baznīcas sirdī – Vatikānā. Biju aizgājis uz šo izrādi divas reizes, jo tā patiešām mani ir uzrunājusi.    
Izrāde, kura aplūko vienu svarīgu baznīcas vēstures posmu, kurā kardinālam Racingeram, vēlāk pāvestam Benediktam XVI, ir nozīmīga vieta. Pāvests, Baznīcas gans ir nozīmīgas, izšķirošas un neatgriežamas izvēles priekšā. Un, kā mēs izrādē arī dzirdējām, viņš, būdams pilnīgi brīvs, ilgstoši konsultējoties ar Kungu Dievu, pieņem šo lēmumu – atteikties no svētā Pētera pēcteča kalpojuma amata.
To grūti būs saprast tiem, kas ir tālu no Baznīcas dzīves, tālu no garīgām vērtībām, kam lūgšana, attiecības ar Dievu ir svešas. Savā kalpošanā pāvests ir iezīmēts un arī ir ietekmējis Eiropas un visas pasaules procesus, kuri tiek izcelti, vērtēti un ar vēsturisku precizitāti atspoguļoti Alvja Hermaņa izrādē. Domāju, ka režisoram neviens nevar pārmest personisku interpretāciju, jo paveiktais darbs precīzi balstās pāvesta teiktajā un piedzīvotajā. Režisors nav ieslīdzis Baznīcas skandālu uzskaitījumā un analīzē, bet ļoti mērķtiecīgi atklāj pāvesta Benedikta personību laikā, gan Baznīcas pārvaldes, gan personīgajā dzīvē un viņa attiecībās ar Dievu.
Mani personiski iepriecināja tas, ka nav ne fikciju, ne sazvērestības teoriju, ne paviršas interpretācijas, bet godprātīgs režisora darbs un izteiksmīga aktieru spēle. Šajā kontekstā, manuprāt, ļoti nozīmīgs ir gan sekretāra, gan klostermāsas tēls, kuri savstarpējā mijiedarbībā atklāj pāvesta Benedikta diženumu, bet reizē cilvēcisko trauslumu, vienkāršību un pazemību. Šī izrāde var palīdzēt mūsdienu cilvēkam apzināties atbildības un pienākuma, veselības, slavas un fiziskās kapacitātes izaicinājumus.
Izrādes darbība notiek teju vai pāvesta guļamistabā, bet aiz istabas aizkariem atrodas pasaule, pat savā intimitātē pāvests tiek atklāts kā Baznīcas kalps un Dieva cilvēks. Tieši izcilā Barišņikova spēle piešķir izrādei garīgo elpošanas ritmu un telpu pārvērš par svētnīcu un lūgšanas vietu. Cilvēka cieņas viscēlākais aspekts meklējams viņa aicinājumā uz vienotību ar Dievu. Dievs nepārstāj tuvināt cilvēku sev, un tikai Dievā cilvēks atradīs patiesību un laimi, ko viņš nemitīgi meklē. Istabas centrā ir šī dievišķā gaisma, kur pāvesta lūgšanas dialogs nevar atstāt vienaldzīgu.
Tieši tāpēc, domāju, dažu kritiķu recenzijās var just, ka nav izprastas dvēseles ilgas pēc mūžīgās svētlai-mes, pēc neizsakāmā, neaptveramā, neredzamā un nesasniedzamā Dieva, kurš sevi ir atklājis un darījis zināmu savā Dēlā Jēzū Kristū. Viņš ir darījis apustuli Pēteri par Baznīcas redzamo pamatu. Kristus tam uzticēja Baznīcas atslēgas. Romas Baznīcas bīskaps – Pētera pēctecis – ir visas svētceļojošās Baznīcas gans un Kristus vietnieks. Viņam saskaņā ar Dieva vārdu, ir augstākā, pilnīga, tieša un vispārēja vara dvēseļu aprūpē un Baznīcas vadībā. Domāju, ka šī izrāde patiešām paver Baznīcas, ja tā var teikt, iekšējās dzīves priekškaru un līdz ar to ļauj labāk saprast tās sūtību un lomu pasaulē.
Manuprāt, ir paveikts milzīgs darbs materiāla izvēlē, svešvalodu apguvē, Vatikāna kultūras un Baznīcas dzīves atspoguļojumā. Man liekas, ka izvēle spēlēt svešvalodās vēl vairāk tuvina skatītāju Vatikāna atmosfērai, un gribas novē-lēt, lai tā iziet arī ārpus Latvijas robežām. Gribas ļoti uzteikt Kaspara Znotiņa sasniegumus itāļu, arī ebreju valodā un aktieru savstarpējo saspēli. Iejusties un spēlēt vēsturiskas, reālas personas, kuras, iespējams, arī kādreiz redzēs šo izrādi... Šeit es domāju par pāvesta sekretāru arhibīskapu Georgu Gensveinu, kurš turpina strādāt Vatikānā un ar savu mediķa formāciju ir atbalsts pāvestam Franciskam. Šajā gadījumā viņa uzdevums nav tikai komunicēt pasaulei pāvesta atkāpšanās faktu, bet pašam, kā bīskapam un pāvesta līdzstrādniekam, pieņemt un ticībā paļauties uz pāvesta Benedikta XVI lēmumu. Manuprāt, tieši šeit tiek atklāta katoliskās baznīcas pāvesta sūtības loma. Pāvests Benedikts XVI ir apustuļa Pētera 265. pēctecis, un viņam ir šī žēlastība ne tikai pazīt iepriekšējo pāvestu kalpojumu, bet būt par liecinieku pāvesta Franciska kalpošanas, vadīšanas un mācīšanas sūtības stilam.
Izrāde pauž lielu cieņu pret pāvesta Benedikta personu, viņa dzīves kalpojumu un garīgo mantojumu. Teoloģijā mēs runājam par Kristus Iemiesošanās noslēpumu, kur atsevišķos vēstures posmos, cilvēkiem ir bijis grūti pieņemt Pestītāja ciešanas, pazemojumus, krustā sišanas drāmu. Arī aktieri savā veidā iemieso pāvestu, viņa līdzstrādniekus, konkrētu, vēsturisku situāciju ļoti nozīmīga pāvesta lēmuma priekšā. Pāvests ļoti labi apzinās savu gana lomu, bet vēl lielākā mērā domā par visas Baznīcas lielāko labumu, vēloties no-dot savas pilnvaras jaunam ganītājam.
Gribas arī izcelt Gunas Zariņas graciozo spēli māsas Tabianas lomā. Viņa, manuprāt, pārstāv tautas dievbijību un vienkāršo ļaužu nesatricināmo ticību, un ir dzīva saikne ar tagad jau svēto pāvestu Jāni Pāvilu II. Šī vecā klostermāsa nes sevī mūžīgās dzīves noslēpumu. Kaut dažas ainas tiek spēlētas kā humora pil-nas, tomēr tanī pašā laikā to tēlojums nekad nav pazemojošs, bet cieņas pilns pret visiem šiem varoņiem.
Es domāju, šo izrādi nebūtu kauns rādīt Vatikānā, sevišķi zinot, cik īpaši pāvests Francisks ciena emeritēto pāvestu Benediktu un dažādos veidos veicina kultūras un mākslas attīstību.
Būtu interesanti parunāt ar Hermani, ko viņš domājis ar to, kad Benedikts pārģērbjas izrādes finālā uzvalkā un tad dodas projām... Šā Dieva kalpa ceļš turpinās. Viņš atrodoties Vatikāna sirdī, ir izteiksmīga Dieva žēlsirdības liecība. Viņš turpina rakstīt, pieņemt cilvēkus un ar savu sūtību turpina būt par lielu svētību baznīcai.
Jā, ir tagad tendence Benediktu nošķirt no pāvesta Franciska, bet apzināsimies, ka šie cilvēki iet roku rokā. Kāds luterāņu teologs nosauca Benediktu par teoloģijas Mocartu. Vairāk nekā četrdesmit grāmatas, īpaši gribas ieteikt Jēzus no Nācaretes (trīs sējumi), kas liecina par šā cilvēka mīlestību uz Kristu, uzticību Baznīcai un drosmi savā ticības ceļā.
Izrādē divas reizes redzam arī to balto helikopteru. Jā, pāvestam patīk baltā krāsa. Arī šodien viņš turpina tajā ģērbties, saglabājot pāvesta privilēģiju. Reizē tā ir svētku, liturģisko svinību un augšāmcelšanās krāsa. Starp citu, viņš arī dzīves laikā ir lietojis baltu helikopteru, dodoties svētceļojumos un pastorālajās vizītēs. Kad izrādes gaitā šis helikopters ielido, tas atgādina par pasauli, atgādina par To, kurš nāk. Viņš, kuru mēs gaidām, kura atnākšana būs liels pārsteigums daudziem... Bet, protams, tā ir arī zīme, ka mēs aiziesim, šeit uz zemes mums nav palikšanas vieta. Šis helikopters izrādē ir kā pēdējais akords. Kā balodis, kas ir debesīs, bet dzīvo uz zemes. Kā simbols, kā atgādinājums un gaidāmās tikšanās sveiciens...
Gribas noslēgt šīs pārdomas ar svētā Alberto Urtado atziņu par atbildību mūsu dzīves virzībā: “Nolaidīgs kuģa stūrmanis tiek nekavējoties padzīts, jo viņš spēlējas ar kaut ko pārāk svētu. Bet vai mēs dzīvē rūpēja-mies par savu kursu? Kāds ir tavs kurss? Ja vajadzētu vēl pakavēties pie šīs domas, es lūgtu katru no jums pievērst tai vislielāko uzmanību, jo, ja tajā veicas, tā patiešām ir veiksme, bet ja neveicas, tā patiešām ir neveiksme.”
Lai jums izdodas, ar Dieva žēlastību...
                                                                                                                                      

Helikopters, kurš aicina celties augstāk.
www.tolstovs.lv
autors Priesteris Ilmārs Tolstovs

Nesen noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi “Baltais helikopters” par pāvesta Benedikta atkāpšanos 2013.gada 28.februārī. Zīmīgi, ka tajā laikā atrados Polijā, Ļubļinā un todien man nebija lekciju universitātē, tādēļ visu laiku pavadīju, sekojot līdzi notikumiem, arī baltajam helikopterim, ar kuru pāvests Benedikts XVI lidoja no Vatikāna uz Castel Gandolfo pili.
Necentīšos šajā recenzijā atkārtot to ko ir teikuši citi, jo recenziju pa šo laiku ir bijis samērā daudz. Tomēr vēlos paklausīt Agneses Irbes teiktajam, ka “"Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi”[1]. Tad arī mēgināšu šīs izrādes informatīvo bagātību mazliet paanalizēt. Skaidrs, ka neatkārtošu citu teikto, bet izcelšu tās nianses, kas man pašam likās svarīgas.
Vispirms paša režisora skaidrojumi, kādēļ viņš vēlējās radīt šo izrādi. Jāsaka, ka izrādes režisoram, kaut kādā ziņā, rūp Baznīca un tās nākotne, kaut arī pats viņš sevi nepozicionē kā katoli. Ir interesants sižets, pirms vairākiem gadiem, kur A. Hermanis asi kritizē kādu kardināla Jāņa Pujata uzrunu Aglonā[2]. Jā, viņa izteikumi tad bija asi, tomēr caur šiem asajiem izteikumiem ir jūtama sāpe par pašu Baznīcu, par tās sludināto vēsti. Nav jau tā, ka kardināls Pujats savā sprediķī būtu teicis aplamības, bet varbūt tas veids, sniegums aizskāra režisoru toreiz. Šajā izrādē režisoram rūp Katoļu Baznīca un tās nākotne. Kāpēc? Tāpēc, ka autors intuitīvi jūt, ka šajā pasaulē Katoliskā Baznīca ir sava veida sabiedrības sirdsapziņa un morālisko vērtību etalons. Un režisors ir sapratis, ka tieši pāvests Benedikts XVI, izvēloties Nursijas svētā Benedikta vārdu, vēlas dod Eiropai jaunu jēgu un virzienu. Izrādi noskatoties ir skaidrs, ka katrs no mums ir aicināts atrast savu “Benediktu” sevī? Vai varbūt precīzāk – konfrontēt pāvesta Benedikta “Jēzu” ar to priekšstatu, kāds man ir par Dievu, Baznīcu un ticību. Vēl režisors kādā intervijā saka: “Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi”[3].
Kādēļ es varētu izteikties par šo izrādi un pāvestu Benediktu XVI? Tā nu ir sanācis, ka savas doktora disertācijas ietvaros, man ir jāiepazīstas ar kardināla Jozefa Racingera kopoto rakstu sēriju Opera omnia. Kopumā tie ir 16 sējumi, kuru skaits atšķiras, atkarībā no valodas, kādā tie tiek izdoti[4]. Esmu iepazinies ar lielāko daļu no tiem un pašam mani ir sajūta, ka pazīstu pāvestu Benediktu caur viņa darbiem.
Tomēr atgriezīsimies pie izrādes. Pats režisors intervijā uzsver, ka “Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu”[5]. Šeit no savas puses vēlos teikt, ka autors līdz galam nav sapratis J. Racingera teoloģiju, jo ārēji raugoties un pavirši lasot Racingera darbus, var šķist, ka viņš laika gaitā no progresīvista ir kļuvis par konservatīvistu, tomēr gan šāds uzskats, un vispār šāds dalījums Baznīcā, gan attiecībā uz teoloģiju vai Vatikāna II koncilu nav objektīvs. J. Racingers savos kopotajos rakstos runā par diahronisko hermeneutiku, kas nozīmē, ka Baznīcas vēsture tiek skatīta kā vienots veselums, “hēgeliski” nesadalot un neveicot pretstāvi vecajam un jaunajam, iepriekšējam un nākamajam. Tomēr, var augsti vērtēt režisora ieguldīto darbu, jo man pašam, skatoties izrādi, bija patīkami “just” autora iedziļināšanos detaļās un Ratcingera teoloģijas samērā labu pārzināšanu. Autors uzsver, ka “nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks”[6]. Šeit atkal jāuzsver, ka režisors nodala Baznīcas laikmetus, sadalot un pretstatot Jāņa Pāvila, Benedikta un Franciska periodus, kam īsti nevaru piekrist. Jāatsaucas uz Agneses Irbes izteiktajām replikām[7], par režisora nepatiku pret pāvestiem Jāni Pāvilu II un Francisku, kas gan vairāk izriet no nezināšanas un viņa paša “neesamības” Katoliskajā Baznīcā, tādēļ šo pieeju mēs viņam varētu piedot. Kaut arī pats autors ir atradis svētā Augustīna citātu, kuru savukārt citē Benedikts XVI, par to, ka tie, kas ir ārā, varbūt ir vairāk iekšā, nekā tie, kas ir iekšā. Man pašam šķita, ka izrādē parādās daudz dziļāki jautājumi, kurus savā laikā risinājām ar šobrīd izcilo fundamentālteoloģijas profesoru Volfgangu Klausniceru (Wolfgang Klausnitzer) no Vācijas, par pāvesta lomu Baznīcā un pāvesta attiecībām ar bīskapiem, kā arī Baznīcas centralizācijas un partikulārisma jautājumiem. Izrādē skaidri parādās doma, par to, ka Katoliskā Baznīca samazinās tikai Eiropā, bet pārējā pasaulē tās ietekme un spēks tikai pieaug. Tādējādi autors ir precīzi nolasījis Benedikts XVI pravietisko vēstījumu, kuru viņš jau izteica tālajos sešdesmitajos gados par Eiropas, pasaules un Baznīcas nākotni. Var piekrist Kitijai Balcerei, kura savā recenzijā uzsver, ka mūsdienās „“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi“[8]. Jāpiekrīt arī izcilai teātra kritiķei Maijai Svarinskai, ka „Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu“[9].
Daudzi man zināmi cilvēki, pēc izrādes noskatīšanās, bija neapmierināti un vīlušies, jo izrāde likās par garu un garlaicīgu. Jā, Baltais helikopters“ nav „Skroderdienas silmačos“ vai „Latgola“. Vilšanās un izrādes „nenolasīšana“ var būt, ja nav priekšzināšanu, skaidrs, lai šo izrādi tā līdz galam saprastu ir jābūt zināšanām par Katoļu Baznīcu, pāvestību, teoloģiju un arī par pašu J. Racingeru. Tikai tad šī izrāde pa īstam „nolasās“. Jāatsaucas uz teātra kritiķi Silviju Radzobi, kura saka, ka „tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē)“[10].
Noslēdzot, vēlos pateikties režisoram, aktieriem, skatuves māksliniecei, ikvienam, par ieguldīto darbu. Mūsdienu relatīvisma diktatūras, post-post modernajā, post faktuālajā, vienas patiesības noliedzošajā, sekulārajā sabiedrībā šis darbs bija kā atgādinājums, par Eiropas kristīgajām saknēm un kristietību, kā vadošo un dzīvinošo spēku nākotnes Eiropā
[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-i...
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-...
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318}
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izrad...
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izr...
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366