Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
GRIMĒTAVA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

GRIMĒTAVA

Kunio Simidzu
GRIMĒTAVA: beigās viss aizgājušais pārvēršas dārgās atmiņās…

Četras aktrises gatavojas iziešanai uz skatuves, sapņo par neizspēlētām lomām, ķildojas, aprunā cita citu un skaidro attiecības. Kaislība uz teātri dažām no viņām likusi aizkavēties grimētavas telpās arī pēc nāves. Baisās parādības savos dialogos iepin Čehova un Šekspīra rindas, piedzīvotās Otrā pasaules kara traumas un daudzslāņainu pašironiju. Luga mērķtiecīgi izkristalizē aizskatuves dzīves noskaņu, vienlaicīgi nojaucot realitātes un nerealitātes telpas.

Lomās: Regīna Razuma, Liena Šmukste, Inga Tropa, Kristīne Krūze vai Inga Alsiņa-Lasmane

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Kostīmi – Liene Rolšteina
Kustību konsultante – Simona Orinska

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min
Biļešu cena: 12,00 EUR

Pirmizrāde 2015. gada 30. oktobrī

© 1977 Shimizu Kunio

Vārds: Dace, 14.11.2015
Viedoklis: Interesanta, niansēta un eleganta izrāde talantīgu aktrišu sniegumā, paldies :)
Vārds: kaija, 14.11.2015
Viedoklis: izcili!!! smalki un maigi!!! bravo !!!
Vārds: Ineta, 13.11.2015
Viedoklis: Neiesaku. Un nav runa par patīk/nepatīk man vai vēl kādam. Jautājums šoreiz ir - kāpēc tas viss šeit un tagad? Interesanta tēma ir gan aktrises iekšējā pasaule un radošās mokas, mēģinājumu tehnika un profesionālā greizsirdība, bailes novecot utt., bet tas viss neiederas ne japāņu mērcē, ne Čehova zīmē, neredzu iemeslu meklēt atšķirības dažādos Kaijas tulkojumos utt., utjpr. Vērtīgas ir izrādes, pēc kurām rodas tikpat daudz jautājumu, bet sev, ne režisoram. Gaidītā JRT pēcgarša izpalika, saskumu.
Vārds: Anita, 10.11.2015
Viedoklis: Burvīga izrāde, man patiešām patika. Lieliska iespēja atklāt aktiera (ui, pardod, aktrišu) emocionāli piesātināto dzīvi un aktrišu dīvu apbrīnojamo spēku.
Vārds: daira, 04.11.2015
Viedoklis: Kāpēc labam teātrim un aktieriem piedāvāta šī muļķīgā luga, pie tam sliktā tulkojumā?

GRIBU SPĒLĒT ŅINU ZAREČNAJU
Kultūras Diena un izklaide
05.11.2015
autors Atis Rozentāls

Jaunā Rīgas teātra izrādes Grimētava varones ir pilnīgi pārņemtas ar teātri - ne par ko citu viņas nav spējīgas domāt un runāt.

Ielūkojoties pieejamos avotos, iespējams uzzināt, ka japāņu rakstnieks Kunio Simidzu lugu Grimētava sarakstījis 1977. gadā un tā Japānā kļuvusi ārkārtī­gi populāra. Luga režisora Ģirta Ēča versijā ieguvusi nosauku­mu Grimētava: beigās viss aiz­gājušais pārvēršas dārgās atmi­ņās, un šis pagarinātais nosau­kums mazliet maldina tos, kuri domā, ka izrādes varones aktri­ses varētu atklāt kādus noslē­pumus, kas ir arī ārpus teātra. Nekas tāds nenotiek, jo Simi­dzu varones, kuru vārdi ir Aktrise A, Aktri­se B, Aktrise C un Aktrise D, dzīvo tikai te­ātrī un teātrim, un nekas cits nav svarīgs. Dzīve ir tikai tā, kas ir lomā, - un arī pēc nāves gari nedodas vis uz citu pasauli, bet paliek turpat grimētavā dzīvot paralēlo dzīvi un ilgoties pēc iziešanas uz skatu­ves. Turklāt šīm aktrisēm sapņu lomas saistās tieši ar Čehovu.

MIRT LOMAS DĒĻ

Regīnas Razumas tēlotā primadonna tu­ras pie Ņinas lomas ar zobiem un nagiem, kaut viņai sen jau laiks pāriet uz Arkadinu (kuru, kā labi atceramies, R. Razuma JRT ir spēlējusi pirms visai daudziem gadiem). Tieši šis ir āķis, kas neļauj vienkārši un skaidri novilkt līniju, ka izrādē ir reāli un nereāli tēli, respektīvi, dzīvas un nedzīvas būtnes, kas vienlaikus atrodas grimētavā. Šķietamā realitāte liekas izkāpināta un groteska, jo «normālā» teātrī Ņinu Zarečnaju Kaijā nedotu spēlēt ne tādai aktrisei, kādu to rāda Regīna Razuma, ne arī tādai, kādu mums rāda Liena Šmukste, kura iz­rādē turklāt uzvedas kā mēnessērdzīgā. Aktrises A un B - Inga Tropa un Kristīne Krūze (šajā lomā arī Inga Alsiņa-Lasmane) -, kuru eksistence ir jau citās dimensi­jās, savās izpausmēs ir teatrālas, taču daudz racionālākas nekā primadonna un viņas sāncense.

Izrādes sākumā pilnīgā tumsā atskan čuksti. Simidzu lugas eksemplārā teikts, ka čukst spoguļi. Ēča izrādē viena liela spoguļa priekšā (telpu iekārtojis režisors pats) redzam trīs aktrises, kuras, no čukstiem pārejot uz pusbalsi, izrunā ma­ģisku tekstu, veidojot savstarpējas atbal­sis, ceturtā aktrise sēž šūpolēs aizvērtām acīm, piespiedusi sev spilvenu. Izrādei ie­silstot, skatītājs klausās garu Ņinas mono­logu no Čehova Kaijas - turklāt tas ir pē­dējais monologs, kad Ņina ir jau salauzta, uz neprāta robežas. Taču Regīnas Razumas tēlotā aktrise tieši šajā tekstā atrod to, kā dēļ ir vērts dzīvot, - tās emocijas, kas, iespējams, viņai kā reālai būtnei ir liegtas.

Dzīvot lomai, mirt lomas dēļ, nogalināt lomas dēļ - šī izkāpinātība, kas raksturīga Simidzu varonēm, rada iespaidu par aktiera profesiju kā galēja fanātisma kon­centrātu. Vīrieši šo sieviešu dzīvē pastāv tikai lomu tekstos. Divas aktrises, kas patiesībā ir tikai suflieres, A un B dalās ar nenospēlētajām lomām un spēlē tās priekšā viena otrai. JRT izrādes veidošanā piedalī­jusies buto dejas teātra konsultante Simona Orinska, radot uzticības ilūziju, ka spē­les veids, kādu demonstrē aktrises, īpaši atveidojot klasikas fragmentus, atbilst ja­pāņu teātra tradīcijai. Laimīgā kārtā aktri­sēm un režisoram piemīt pašironija, kas varoņu fanātismu rāda ar zināmu distan­ci un grotesku izkāpinātību. Japāņu teātra valodas atšķirības pirms un pēc Otrā pa­saules kara, kas arī aplūkotas lugā, latvie­šu skatītājam var nešķist būtiskas, un iz­rādē iekļautais japāņu lugas fragments drīzāk ir eksotika kā tāda, nevis iespēja salīdzināt spēles stilus, kā to noteikti dara japāņu skatītājs. Citādi ir ar Šekspīra Makbeta citātiem, kur patiešām izmantoti divi atšķirīgi tulkojumi. Abu aktrišu saspēle ir azartiska, tomēr skatītājs saspringti (kāds varbūt garlaikoti) gaida, kad tad sāksies īstais stāsts.

RĒGI SĒRKOCIŅU GAISMĀ

Taču arī «īstais» izrādās reizē dīvains un negaidīti vienkāršs. Jauna aktrise, kas bi­jusi primadonnas sufliere un ilgstoši slimojusi, ierodas pie savas līdzšinējās dar­ba devējas, pieprasa sev Ņinas lomu un piebilst, ka primadonnai sarunājusi vietu kopējā slimnīcas palātā. Jaunā aktrise, ku­ru Liena Šmukste atveido kā ar savu pa­tiesību pilnīgi pārņemtu, arī gana nekau­nīgu un ne pārāk gudru būtni, cīņu zaudē un pārceļas uz otro realitāti, kur tiek sa­ņemta atplestām rokām, - tur, paralēlajā pasaulē, divas citas teātrim upurējušās būtnes beidzot varēs nospēlēt Čehova Trīs māsas. Taču režisors jau visā izrādes gaitā Šmukstes varoni rāda ar tādu atsvešinājumu, ka ir skaidrs - viņa, lielā mērā dzīvo­dama iedomās, jau ir ārpus realitātes, un lēnais gājiens gar pašu skatuves paaugsti­nājuma malu reizē ir balansēšana starp reālo dzīvi un citu dimensiju.

Ģirts Ēcis izveidojis lakonisku, taču rū­pīgu grimētavas tēlu ar lielu spoguli, kuram apkārt iedegas un dziest spuldzes. Vienkārši organizēta telpa, kuras teatrali­tāti uzsver zemu uz statīviem izvietotie papildu prožektori. Lienes Rolšteinas melnie kostīmi un Ilzes Trumpes grims palīdz panākt vajadzīgo atsvešinājumu, teatralitāti, reizē japānisku kolorītu. Izrā­des beigu daļā zināmu rēgainības klātbūt­ni vairo tas, ka trīs aktrises sēž tumsā, un tikai uzrauto sērkociņu liesmiņas un to atspulgi ļauj epizodiski saskatīt viņu se­jas. Mūzikas atlasē režisors ļāvies postmo­dernai brīvībai, miksējot dažādus motī­vus no Baha līdz The Doors. Izrāde ir ne­noliedzami rūpīgi nostrādāta un inteli­ģenta, aktrises strādā gana precīzi, soli pa solim atklājot skatītājam grimētavas du­bulto dzīvi. Piemēram, to, kā Regīna Razuma apspēlē katras aktrises ienaidnieku - vecumu un gatavību aizstāvēt lomu kā privātīpašumu -, var skatīties ar patiesu interesi.

Tomēr pēc nepilnu pusotru stundu ri­tējušā priekšnesuma rodas jautājums par tā mērķauditoriju un - plašāk - vispār iestudēšanas mērķi. Izņemot aktrišu nodar­binātību, vairāk par savu jau iepriekš pa­manīto profesionālo spēju demonstrējumu viņas nesasniedz, respektīvi, īpašu pārsteigumu nav. Taču, ja neskaita vēro­jumus par aktierspēles manieru atšķirību un nekritisku Čehova dievināšanu, vēl un vēlreiz atgriežoties pie Kaijas un Trīs mā­su citātiem, izrāde ideju līmenī ir samērā skopa. Rezultāts ir drīzāk eksotisks nekā pārliecinošs, bet luga taču nav par to, ka ikviena japāņu aktrise alkst spēlēt Ņinu Zarečnaju! Izrāde lielā mērā pie šīs atzi­ņas apstājas. Un tas nav pārāk daudz.