MARĶĪZE DE SADA

Režisors - Alvis Hermanis

I cēliens: Parīze, 1772.gada rudens
II cēliens: Parīze, 1778.gada vasaras beigas
III cēliens: Parīze, 1790.gada pavasaris

"Es nezinu nevienu citu lugu, kurā tik daudz atklātos teātra daba, aktiera daba. Mani, šo izrādi tagad veidojot, interesēja aktieru spēles stilu vēsture. Tāpēc būs trīs dažādi cēlieni.
Pirmais cēliens ir veltīts franču rokoko. Tas ir Mocarta laiks. Absolūti rafinētā ornamentika. Vienlaicīgi arī ārkārtīgi jutekliska, miesiska. Un pirmais cēliens ir veltīts arī vecajai franču teātra tradīcijai. Aktierspēles stila estētikai, kurā bija liels skaistums – jebkura kustība  ir deja, un jebkura teksta pasniegšana jau ir mūzika. Otrais cēliens mums ir veltīts austrumu teātrim, sākot ar kabuki un beidzot ar buto. Tā ir zīmju valoda, ko mēs lietojam. Un trešais cēliens koncentrējas vairāk uz jēgas līniju. Tas būs tāds reālisms, pareizāk sakot, pseidoreālisms.
Tie ir tādi estētiskas dabas uzdevumi. Vēsturiski precīza rekonstrukcija tā nebūs, jo mēs jau rotaļājamies ar šiem laikiem un stiliem. Aktiermākslas ierakstu no tiem laikiem nav, mēs varam tikai iztēloties. Mišima jau arī, kā zināms, šajā darbā imitēja cita laika lugu rakstīšanas veidu. Šī luga ir viltojums. Tā rada iespaidu, it kā tā būtu sacerēta citā gadsimtā. Viņam bija tieši tāds pats uzdevums kā man – Mišima gribēja iekāpt laika mašīnā un imitēt estētiku, kas sen, sen ir aizpeldējusi prom.
1993.gadā es Jaunajā Rīgas teātrī jau vienreiz iestudēju šo lugu. Gandrīz pēc 25 gadiem es daru to vēlreiz. Protams, tā būs pilnīgi cita izrāde. Gan pēc satura, gan formas. Toreiz tā bija pirmā izrāde, kuru mēģināju Lāčplēša ielas 25 lielajā mājā. Tagad šī bija pēdējā izrāde, kuru mēģināju tur, pirms atstāt veco teātri. Pirmizrādi spēlēsim jau Miera ielā 58a. Viens riņķis ir izmests." (Alvis Hermanis)