STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU

Režisors - Alvis Hermanis

Kaspars Hauzers ir stāsts par cilvēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis ieslodzīts pagrabā, tumsā un klusumā. 1828.gada 26.maijā Nirnbergā parādās kāds pieaudzis, civilizācijas neskarts svešinieks, kas dēvē sevi par Kasparu Hauzeru. Nokļūstot brīvībā, viņš sācis iepazīšanos ar pasauli un sabiedrību, reizē izraisīdams lielu apkārtējo interesi un uzmanību par sevi. Līdz ar to šīs reālais, patiesais notikums ir detalizēti dokumentēts. 1833.gadā Kaspars Hauzers mirst mīklainos apstākļos. Viens no viņa no slepkavības iemesliem tiek minēta iespējamā radniecība ar karaļnamu, tā skaidrojot Hauzera noslēpumaino likteni. Nekad tā arī līdz galam nenoskaidrotā Kaspara Hauzera izcelsme izraisīja literāru tekstu plūdus - biogrāfiskie un kriminālromāni, dzejoļi, lugas, horeogrāfijas, filmas un nebeidzama straume zinātnisku sacerējumu - interese par Kasparu Hauzeru nodarbina cilvēku prātus visu 19. un 20.gadsimtu un nav atslābusi līdz pat šodienai.
JRT izrādes pamatā ir orģināldramaturģija. Latviešu režisors Alvis Hermanis un vācu literāre Karola Dīra (Carol Dürr) lugas tekstu veidojuši izejot no pirmmateriāliem: policijas protokoliem, liecinieku izteikumiem, laikabiedru ziņojumiem, paša Kaspara pierakstiem un pašu improvizācijām par doto tēmu.

""Hauzers" ir tik ietilpīgs, ka spēj sevī ietvert visas modernā laikmeta problēmas - no 19.gadsimta un līdz pat šai dienai. Mani šajā stāstā interesē tas pats, pats... par ko nemaz tā nevar runāt. Es domāju, ka katram cilvēkam vismaz vienreiz ienāk prātā doma, ka tā realitāte, kurā viņš ir piedzimis un dzīvo, un funkcionē, ka tā varbūt ir nobloķējusi ceļu uz īsto, uz vispatiesāko, būtiskāko dzīvi. Ka tā ir kaut kāda viltus dzīve, kuru mēs dzīvojam šajā realitātē, un tā īstā dzīve, kas mūsos ir dziļi iekšā, paliek nerealizēta. Vēl jo vairāk šajos visvisjaunākajos laikos, kuros dzīvojam, mēs jūtam, ka viss ir viena vienīga funkciju sistēma. Vienkāršais ir padarīts tik komplicēts, ka neviens vairs neatceras, ar ko tas viss sākās. Un arī par to būs mūsu izrāde. Vajag apstāties, patīt atpakaļ to filmu, nomierināties un mēģināt atcerēties vienkāršas lietas. Sākt vēlreiz."

Alvis Hermanis